Asiņainie palagi tiek nomesti sāņus, māte steigšus pārsegta ar tīru pārklāju, un feldšeris un Aksiņja aiznes viņu uz palātu. Autiņos ievīstītais mazulis aizbrauc uz spilvena. No baltas apmales laukā raugās krunkaina, brūngana sejiņa, un neapklust smalka, brēkulīga pīkstoņa.
Ūdens plūst no krāniem izlietnēs. Anna Nikolajevna kāri sūc papirosu, dūmos miedz acis, klepo.
— Jūs, dakter, pagriezienu izdarījāt labi, turklāt tik droši.
Es cītīgi beržu rokas ar suku un iesāņus paskatos viņā: vai tikai nezobojas? Tomēr vecmātes seja patiesi pauž lepnu labpatiku. Man sirds pilna prieka. Skatos uz asiņaino un balto jucekli visapkārt, uz sarkano ūdeni mazgājamā bļodā un jūtos kā uzvarētājs. Taču kaut kur dziļumā graužas šaubu tārps.
— Paskatīsimies vēl, kā būs tālāk, — es saku.
Anna Nikolajevna uzmet man pārsteigtu skatienu.
— Kas tad var būt? Viss taču kārtībā!
Par atbildi nomurminu kaut ko nenoteiktu. īstenībā man gribas" teikt to: kas zina, vai ar māti viss labi, vai neesmu viņai operācijas laikā nodarījis ko ļaunu… Šī doma neskaidri nomāc sirdi. Manas zināšanas dzemdniecībā ir tik miglainas, pa drumslai no grāmatām savāktas. Plīsums? Kā gan tam jāizpaužas? Un kad tas liks sevi manīt — tūliņ vai varbūt vēlāk? … Nē, par to labāk nerunāt.
— Nu, kas var zināt, — es saku, — nav taču izslēgta infekcija, — atkārtoju kādā mācību grāmatā lasītu frāzi, pirmo, kas ienāk prātā.
— Ak tā-a! — mierīgi novelk Anna Nikolajevna. — Nu, gan dievs dos, nekas negadīsies. Un no kurienes tad? Viss sterils, tīrs.
*
Bija pāri vieniem, kad atgriezos savā dzīvoklī. Lampas apgaismotajā laukumā uz kabineta galda rāmi gulēja Do- derleins, atšķirts lappusē «Pagrieziena komplikācijas». Nosēdēju pie tā .vēl kādu stundu, dzerdams atdzisušu tēju un šķirstīdams lapas. Un atklājās kaut kas interesants: visas pirmīt nesaprotamās vietas bija kļuvušas pilnīgi skaidras, pār tām it kā ataususi gaisma, un te, šai nomales kaktā, nakti pie lampas sēdēdams, es sapratu, ko nozīmē īstas zināšanas.
«Strādājot laukos, var uzkrāt milzu pieredzi,» aizmigdams prātoju, «tikai jālasa, jālasa… vairāk jālasa…»
1925