Veltīts Antonijam Kleri.
«Aiz katras lielas bagātības slēpjas noziegums.» Balzaks
Amerigo Bonasera sēdēja Ņujorkas Krimināltiesas zālē un gaidīja taisnīgu spriedumu; viņš gaidīja, kad atmaksa nāks pār to galvām, kuri tik nežēlīgi bija piekāvuši un mēģinājuši piesmiet viņa meitu.
Tiesnesis, vīrs ar uzkrītoši raupjiem sejas vaibstiem, atrotīja melnās mantijas piedurknes, itin kā grasītos fiziski pārmācīt abus jaunekļus uz apsūdzēto sola. Viņa seja pauda saltu, majestātisku nicinājumu. Un tomēr visā tiesneša pozā un runas veidā jautās kaut kas neīsts, ko Amerigo Bonasera pagaidām tikai neskaidri sajuta, bet vēl īsti neaptvēra.
— Jūs esat izrīkojušies kā vispretīgākie deģenerāti,— tiesnesis noskaldīja. Taisnība, domās piekrita Amerigo Bonasera. Dzīvnieki. Dzīvnieki! Abi jaunekļi pazemīgi nokāra īsi apcirptās galvas, un viņu gludi skūtās sejas pauda padevīgu nožēlu.
Tiesnesis turpināja:— Jūs rīkojāties kā meža zvēri džungļos. Jūsu laime, ka jums neizdevās pastrādāt varasdarbus pie šīs nabaga meitenes, citādi es jūs iebāztu aiz restēm uz divdesmit gadiem!
Tiesnesis uz brīdi apklusa, un viņa acis zem iespaidīgi kuplajām uzacīm izmanīgi pārskrēja Amerigo Bonaseras dzeltenīgajai sejai, tad pievērsās dokumentu un raksturojumu žūksnim sev priekšā. Tiesnesis sarauca pieri un paraustīja plecus, it kā būtu nonācis pie zināmas pārliecības pretēji savai gribai. Viņš turpināja:
— Bet, ņemot vērā jūsu jaunību, jūsu nevainojamo pagātni, jūsu cienījamās ģimenes un tādēļ, ka tiesa un likums savā cildenumā nemeklē pēc atriebības, es piespriežu jums trīs gadus cietuma, sodu nosacīti atlaižot.
Tikai četrdesmit darba gados gūtais apbērētāja profesionālais rūdījums palīdzēja satriektajam Amerigo Bonaseram apvaldīt izmisumu un naidu. Viņa jaunā, skaistā meita vēl aizvien guļ slimnīcā ar lauztu žokli — bet šie divi necilvēki tagad brīvi un mierīgi iet mājās? Tā visa bijusi komēdija! Viņš raudzījās, kā laimīgie vecāki steidzas apskaut savus mīļotos dēlus. O, jā, viņi tagad visi ir laimīgi, viņi nu var smaidīt!
Rūgts kamols aizžņaudza Bonaseras kaklu un lauzās augšup cauri cieši sakostajiem zobiem. Viņš izvilka baltu mutautiņu un piespieda to pie lūpām. Tā viņš stāvēja, kamēr abi jaunekļi brīvi pagāja garām, vēsi un pašapzinīgi smaidīdami un neveltīdami viņam pat ne mirkļa skatienu. Bonasera noraudzījās, kā viņi aiziet, neteikdams ne vārda, un spieda vēso drāniņu cieši pie lūpām.
Tagad tuvojās abu neliešu vecāki, divi vīrieši un divas sievietes apmēram Bonaseras gados, tikai amerikāniskāk ģērbušies. Tie uzmeta viņam īsu, vainīgu skatienu, taču aiz tā slēpās savāds, izaicinošs triumfs.
Zaudējis savaldīšanos, Bonasera pagriezās pret viņiem un aizsmakušā balsī uzsauca:—Jūs vēl raudāsiet, tāpat kā es esmu raudājis! Es likšu jums raudāt, tāpat kā jūsu bērni liek man raudāt!— un piespieda mutautiņu pie acīm. Aizstāvji, kas nāca aizmugurē, bīdīja savus klientus uz priekšu pie abiem jaunekļiem, kuri bija pagriezušies atpakaļ, gatavi steigties palīgā vecākiem. Plecīgais tiesas izpildītājs steigšus metās aizšķērsot solu rindu, kurā stāvēja Bonasera. Taču tas nebija vajadzīgs.
Visus Amerikā pavadītos gadus Bonasera bija uzticējies likumam un kārtībai. Un guvis dzīvē panākumus. Tagad, par spīti naidam, kas aizmigloja saprātu, par spīti spējai tieksmei, kas urdīja skriet iegādāties šauteni un nogalināt abus neliešus, Bonasera saņēmās, pagriezās pret sievu, kura vēl aizvien nespēja aptvert notikušo, un teica:—Viņi mūs iznesuši cauri.— Viņš mirkli apklusa un tad paziņoja savu lēmumu, vairs nebaiļodamies par tā cenu:—Taisnību meklēt mums jāiet pie Dona Korleones.
Džonijs Fontāne sēdēja greznā Losandželosas viesnīcas numurā, iereibis un greizsirdības pārņemts, gluži kā jebkurš ikdienišķs vīrs. Atgāzies uz sarkanās tahtas, viņš dzēra viskiju tieši no pudeles, uzdzerdams no kristāla kausa ūdeni ar ledus gabaliņiem. Pulkstenis rādīja ceturto rīta stundu, un reibuma apmiglotajā iztēlē Džonijs jau redzēja, kā viņš nogalina savu sievu, šo staiguli, kad viņa beidzot pārrodas mājās. Tas ir, ja viņa vispār pārnāks. Bija jau pārāk vēls, lai zvanītu pirmajai sievai un apjautātos par bērniem, un tagad, kad Džonija karjera strauji slīdēja lejup, arī draugiem zvanīt viņš nevēlējās. Bija laiks, kad Džonija Fontānes telefona zvans četros no rīta viņiem būtu licies kā pagodinājums, bet šobrīd Džonijs viņus vairs neinteresēja. Viņš sāji pasmaidīja, atcerēdamies, ka ziedu laikos Džonija Fontānes likstas saistīja vairāku Amerikas slavenāko kinozvaigžņu prātus.
Atkal pacēlis pudeli pie lūpām, viņš beidzot izdzirda sievu slēdzam durvis, taču turpināja dzert, līdz viņa ienāca istabā un nostājās vīra priekšā. Cik viņa tomēr bezgala skaista — šī maigā eņģeļa sejiņa, sapņainās, zilās acis, vāri trauslais, bet nevainojami veidotais augums ... Uz ekrāna viņas skaistums bija vēl vairāk izcelts, apgarots. Simtiem miljonu vīriešu visā pasaulē dievināja Margo Astoņas seju. Un nežēloja naudu, lai to redzētu uz ekrāna.
Kur tu biji, velns lai parauj?— Džonijs Fontāne izgrūda.
Drātēties,— viņa atbildēja.
Margo bija pārvērtējusi Džonija dzēruma pakāpi. Viņš pārlēca pāri zemajam kokteiļu galdiņam un sagrāba sievu aiz rīkles. Taču tagad, kad šī valdzinošā seja, šīs skaistās, zilās acis atradās tik tuvu, dusmas pagaisa un viņš atkal jutās bezspēcīgs. Margo nicinoši pasmīnēja. Tā bija kļūda — Džonijs tūdaļ atvēzēja dūri. Viņa iebrēcās:— Džonij, tikai ne pa seju—man jāfilmējas!
Viņa smējās. Belziens pa vēderu nogāza viņu uz grīdas. Džonijs uzkrita viņai virsū. Margo elsas uzvēdīja tīkamu aromātu. Viņš sita sievu pa rokām un augšstilbiem, kuru zīdaini maigā āda bija glīti iedegusi. Viņš sita šo sievieti tā, kā savā laikā, būdams valdonīgs pašpuika Ņujorkas ielās, mēdza iekaustīt nekaunīgus puišeļus. Sāpīgs sods, kas neatstāj ilgstošas sekas—tādas kā, piemēram, izsisti zobi .vai lauzts deguns.
Bet viņš nesita pietiekami stipri. Nespēja. Un sieva smējās par viņu. Uzrāvusi brokāta tērpu augstu virs ceļiem, viņa gulēja uz grīdas un pārākuma apziņā ņirgājās:— Bāz iekšā, Džonij, bāz tik iekšā! To jau tu īstenībā gribi.
Džonijs Fontāne piecēlās. Viņš ienīda šo sievieti, kas tur gulēja uz grīdas, bet skaistums tai bija gluži kā burvju vairogs. Margo pavēlās sāņus un viegli kā balerīna pielēca kājās. Viņa izaicinoši paspēra dažus rotaļīgus dejas soļus, uzdziedēdama:— Nesāpēja, nesāpēja!—tad kļuva nopietna un gandrīz sērīgi teica:— Nožēlojamais nejēga, tu taču esi īsts pienapuika. Ak, Džonij, tu mūžam paliksi sentimentāls stulbenis! Pat gultā tu esi kā puišelis. Tu vēl aizvien domā, ka tās lietas darāmas tādā garā, kā tu dūdo savas miegainās dziesmiņas.— Viņa pašūpoja galvu un piebilda:— Nabaga Džonij! Arlabunakti, Džonij!—Tad Margo iegāja guļamistabā, un Džonijs dzirdēja, kā durvīs pagriežas atslēga.
Viņš apsēdās uz grīdas un paslēpa seju plaukstās. Viņu pārņēma smags, mokošs izmisums. Un tad saslējās sīkstā spītība, kura bija palīdzējusi izdzīvot Holivudas džungļos. Viņš pacēla klausuli un pasūtīja taksometru, lai dotos uz lidostu. Pasaulē vēl ir kāds cilvēks, kas spēj viņu glābt. Viņš dosies atpakaļ uz Ņujorku. Viņš dosies atpakaļ pie šī cilvēka, kura spēks un gudrība viņam šobrīd vajadzīgi un kura mīlestībai viņš vēl joprojām tic. Viņš dosies pie sava krusttēva Korleones.
Maiznieks Nadzorīne, pats apaļš un izplūdis kā viņa lielie, itāliešu gaumē ceptie maizes klaipi, miltiem noputējis, raidīja iznīcinošus skatienus sievai, meitai Katerīnai, kas bija jau labi precību gados, un savam palīgam Enco. Palīgs stāvēja saimnieka priekšā savā karagūstekņa formā ar zaļi apdrukāto piedurknes apsēju un pārdzīvoja dziļas bailes, ka pēc šīs scēnas viņu nosūtīs atpakaļ uz dzimto salu. Enco bija viens no daudzajiem tūkstošiem itāliešu karagūstekņu, kas uz laiku norīkoti Amerikā saimnieciskā darbā un dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka šis norīkojums varētu tapt atsaukts. Tāpēc nelielā komēdija, ko še spēlēja, viņam bija nopietns pārbaudījums.
Nadzorīne bargi noprasīja:— Tu esi apkaunojis manu ģimeni? Atstājis manai meitai piemiņu no sevis — tagad, kad karš beidzies un tu labi zini, ka Amerika tevi kā korķi aizlidinās atpakaļ uz tavu sūda sādžu Sicīlijā?
Enco, maza auguma, bet spēcīgi noaudzis puisis, uzlika roku uz sirds un sacīja gandrīz caur asarām, tomēr nezaudēdams diplomātiju:— Padrone, zvēru pie Svētās Jaunavas, ka nekad neesmu ļaunprātīgi izmantojis jūsu laipnību. Es patiesi mīlu un cienu jūsu meitu. Es godam lūdzu viņas roku. Zinu, ka man nav tiesību, bet, ja mani aizsūtīs atpakaļ uz Itāliju, es nekad vairs nevarēšu atgriezties Amerikā. Es nekad nevarēšu apprecēt Katerīnu.Tad sarunā lietišķi iejaucās Nadzorīnes sieva Filomēna.— Beidz te muļķoties!—viņa teica savam druknajam vīram.— Tu labi zini, kas darāms. Paturi Enco darbā un aizsūti viņu paslēpties pie radiem Longailendā!
Katerīna raudāja. Viņa nebija nekāda skaistule, turklāt sāka jau izplūst miesās, un uz virslūpas viņai dīga tumšas pūciņas. Viņa nekad nedabūs tik glītu vīru kā Enco, nekad neatradīs citu vīrieti, kas aizskartu viņas auguma intīmās vietas ar tādu maigu bijību.— Es braukšu uz Itāliju un dzīvošu tur!— viņa uzbrēca tēvam.— Es aizbēgšu, ja tu nepaturēsi Enco šeit!
Nadzorīne uzmeta meitai vērīgu skatienu. Ugunīga jau bija šī viņa Katerīna. Viņš bija redzējis skuķi trinām savu apaļo pēcpusi gar Enco pavēderi, kad maiznieka palīgs spraucās viņai garām, lai izņemtu karstos klaipus no krāsns. Šī jaunā rakara karstais klaips būs viņas krāsnī, bezkaunīgi nodomāja Nadzorīne, tālab jārīkojas ar gudru ziņu un apdomu. Enco jāpatur Amerikā un jāsagādā viņam Amerikas pavalstniecība. Un šādu darījumu var nokārtot tikai viens cilvēks. Krusttēvs. Dons Korleone.
Visi šie cilvēki līdz ar daudziem citiem saņēma ielūgumu uz mis Konstancijas Korleones kāzām, ko svinēja 1945. gada augusta pēdējā sestdienā. Līgavas tēvs, Dons Vito Korleone, nekad neaizmirsa savus vecos draugus un kaimiņus, lai gan pats tagad dzīvoja lielā, plašā namā Longailendā. Tur arī bija paredzēts uzņemt viesus un rīkot svinības. Neviens nešaubījās, ka tas būs ievērojams notikums. Karš ar japāņiem tikko bija beidzies, un dzīru prieku neaptumšos mokošas bailes par dēliem, kuri cīnās armijas rindās. Tieši kāzas tagad bija īsti laikā, lai ļaudis varētu izpaust savu prieku.
Un tā šajā sestdienas rītā Dona Korleones draugi no Ņujorkas centra straumēm plūda uz Longailendu, lai parādītu godu līgavas tēvam. Kāzu dāvanai viņi līdzi nesa krēmkrāsas aploksnes ar naudu. Katrā aploksnē iekšā bija kartīte, kas darīja zināmu devēja vārdu un viņa cieņas pakāpi pret Krusttēvu. Patiesu un pelnītu cieņu.
Dons Vito Korleone bija cilvēks, pie kura ikviens griezās pēc palīdzības un nekad nepievīlās. Viņš nemēdza dot tukšus solījumus, ne arī gļēvi aizbildināties, ka viņa rokas šai pasaulē saista spēcīgākas varas. Nemaz nevajadzēja noteikti būt viņa draugam, nebija svarīgi pat tas, ka lūdzējam nav līdzekļu, lai labdarim atmaksātu. Prasība bija tikai viena — lai palīdzības meklētājs, tieši viņš pats personīgi, apliecinātu savu draudzību. Un tad neatkarīgi no tā, cik trūcīgs vai bezspēcīgs būtu lūdzējs, Dons Korleone ņēma viņa likstas savā ziņā. Un nekādiem šķēršļiem neļāva stāties ceļā, lai vajadzīgo prasību apmierinātu. Samaksa? Draudzība, godpilnais «Dona» tituls un reizēm mazliet siltāka, sirsnīgāka uzruna «Krusttēvs». Un vienīgi tādēļ, lai parādītu cieņu, nepavisam ne paša guvuma dēļ, varbūt vēl kāda sīka dāvana — pašdarināta vīna krūka vai groziņš piparkūku, kas īpaši ceptas Dona Ziemsvētku galdam. Tā bija tikai labi saprotama laipnības un pieklājības izpausme, kas apliecināja, ka dāvātājs ir Dona parādnieks un Donam ir tiesības katrā laikā griezties pie viņa, lai dotu viņam iespēju samazināt savu parādu ar kādu niecīgu pakalpojumu.Tagad, šajā lielajā dienā, savas meitas kāzu dienā, Dons Vito Korleone stāvēja sava Longbīčas nama durvīs, apsveikdams viesus, kurus visus pazina un kuriem visiem uzticējās. Daudziem šai pulkā par savu labklājību bija jāpateicas Donam, un šajos ģimenes svētkos viņi atļāvās Korleoni uzrunāt vaigā par Krusttēvu. Pat apkalpojošais personāls sastāvēja no Dona draugiem. Bārmenis bija vecs paziņa, un šāsdienas profesionāli meistarīgā darbošanās līdz ar visiem stiprajiem dzērieniem bija viņa kāzu velte. Viesu apkalpotāji bija Dona Korleones dēlu draugi. Uz mazajiem dārza galdiņiem novietotos ēdienus bija gatavojusi Dona sieva kopā ar savām draudzenēm, un akru lielo dārzu košām vītnēm bija izrotājušas līgavas draudzenes.
Dons Korleone apsveica ikvienu — bagātos un nabagos, varenos un sīkos — ar vienādu sirsnības devu. Viņš nešķiroja. Tāds bija viņa raksturs. Un viesi tik jūsmīgi uzteica viņa labo izskatu un nevainojamo smokingu, ka nezinošs vērotājs varēja noturēt Donu par pašu laimīgo līgavaini.
Donam līdzās nama durvīs stāvēja divi no viņa trim dēliem. Vecākā kristītais vārds bija Santīno, bet visi, izņemot tēvu, sauca viņu par Saniju. Padzīvojušie itāliešu vīri uz šo puisi raudzījās iešķībi, jaunākie — ar sajūsmu. Salīdzinot ar vairumu itāliešu izcelsmes pirmās paaudzes amerikāņiem, Sanijs Korleone bija liela auguma vīrs, gandrīz sešas pēdas garš, un kuplo, cirtaino matu mežs viņu šķietami darīja vēl garāku. Viņa sejas vaibsti bija parupji un vulgāri, izliektās lūpas pilnīgas un jutekliskas un šķeltais zods ar bedrīti vidū kaut kā neparasti baudkārs. Sanija augums bija masīvs un spēcīgi veidots, un nebija nekāds noslēpums, ka daba šo puisi tik dāsni apbalvojusi, ka viņa nelaimīgā sieva bijās no laulības gultas gluži kā savā laikā ķeceri no moku sola. Klīda baumas, ka reiz jaunībā, kad viņš mēdza apmeklēt prieka namus, pat visrūdītākā un drosmīgākā prostitūta pēc godbijīgas sava klienta vīrietības apskates pieprasījusi divkāršu samaksu.
Šobrīd, kāzu dzīrēs, daža laba jaunā sieva ar platiem gurniem un platu muti mēroja Saniju Korleoni ar vēsu, pašapzinīgu skatienu. Taču šodien viņas velti tērēja laiku. Sanijs Korleone, par spīti sievas un triju mazo bērnu klātbūtnei, meta acis uz Lūsiju Mančīni, kurai bija uzticēta līgavas māsas loma. Jaunā meitene, gluži labi to apzinādamās, sēdēja pie dārza galdiņa sārtā vakartērpā ar ziedu pušķi melni mirdzošajos matos. Visu pagājušo nedēļu, gatavojoties kāzu norisēm, viņa bija flirtējusi ar Saniju un Šorīt pie altāra cieši saspiedusi viņa roku. No meitenes tas bija vairāk nekā pietiekami.
Lūsijai nerūpēja tas, ka Sanijs nekad nekļūs tik izcils vīrs kā viņa tēvs. Sanijam Korleonem bija spēks, drosme un turklāt laba sirds. Mēdza runāt, ka augstsirdību daba Sanijam dāvājusi tikpat vēlīgi kā vīrišķos dotumus. Taču viņam trūka tēva pazemīgās iecietības. Viņš bija straujš un nesavaldīgs, mēdza uzliesmot dusmās un tādēļ bieži rīkojās aplam. Lai gan tēva darījumos Sanijs bija liels palīgs, daudzi tomēr šaubījās, vai viņš kļūs par to turpinātāju.
Otrs dēls Frederiko, saukts Freds vai Fredo, piederēja pie tā tipa, kādu ikviens itālietis karsti vēlas redzēt savā bērnā. Uzticams un paklausīgs, allaž gatavs pakalpot tēvam, viņš vēl trīsdesmit gadu vecumā dzīvoja kopā ar vecākiem. Freds bija augumā neliels un drukns. Viņu nevarēja saukt par skaistu, bet galvas veidojumā iezīmējās tās pašas ģimenei raksturīgas Kupidona līnijas, virs apaļās sejas kuploja tāds pats cirtainu matu mežs, tikai lūpu izliekums bija skarbāks, bez juteklības. Tēvam Freds bija liels atbalsts, un, lai gan viņam piemita nosliece uz patstāvību un rakstura stingrību, viņš nekad nestrīdējās tēvam pretī, nekad nepārsteidza viņu ar skandalozām mīlas dēkām. Taču, par spīti visām šīm vērtīgajam īpašībām, viņam trūka tās magnētiskās personības, tā pirmatnīgā spēka un iekšējā spara, kas tik ļoti nepieciešami vadošam cilvēkam, un arī viņš nelikās piemērots kandidāts ģimenes biznesa turpinātāja postenim.
Trešais dēls, Maikls Korleone, nestāvēja līdzās tēvam un brāļiem, bet sēdēja pie galdiņa attālākajā dārza stūrī. Taču pat tur viņš nespēja izbēgt no ģimenes draugu uzmanības.
Maikls Korleone bija Dona jaunākais dēls un vienīgais no viņa bērniem, kurš atteicies iet tēva norādītajā virzienā. Viņa sejā neredzēja brāļiem raksturīgās Kupidona līnijas, un viņa ogļmelnie mati bija gandrīz taisni. Maikla ādas krāsai piemita olīvbrūns dzidrums, kas lieliski piederētos meitenei. Viņa skaistums bija sievišķīgi pasmalks. Zināmu laiku viņš pat bija licis Donam bažīties par savu nevīrišķību. Taču visām raizēm pienāca gals, kad Maiklam apritēja septiņpadsmit gadu.
Tagad šis jaunākais dēls sēdēja pie galdiņa dārza attālākajā stūrī, atklāti pauzdams savu brīvi izvēlēto nošķirtību no tēva un ģimenes. Viņam līdzās sēdēja jauna amerikāņu meitene, par kuru visi jau bija dzirdējuši, bet kuru līdz šodienai neviens nebija redzējis. Maikls, protams, bija ievērojis visu cieņu un pieklājību un iepazīstinājis ar meiteni visus kāzu viesus un savus ģimenes locekļus. Tie par viņu nebija sajūsmā. Pārāk kalsna, pārāk gaiša, sievietei nederēja tik gudra seja, meitenei nederēja tik brīvas manieres. Arī viņas vārds šiem ļaudīm skanēja svešādi — meiteni sauca Keja Edamsa. Ja viņa tiem būtu pastāstījusi, ka viņas senči apmetušies Amerikā pirms divsimt gadiem un ka viņas vārds ir visai parasts amerikāņu vidū, ļaudis būtu tikai paraustījuši plecus.
Ikviens viesis ievēroja, ka Dons šim trešajam dēlam neveltī daudz uzmanības. Pirms kara Maikls bija viņa mīļākais dēls, un visas pazīmes liecināja, ka tieši viņš iecerēts par mantinieku ģimenes biznesa tālākai vadīšanai, kad apstākli to prasīs. Miaiklam pilnībā piemita tēva klusais spēks un gudrība, iedzimta instinktīva spēja rīkoties un izturēties tā, lai ikviens nešaubīgi justu cieņu pret viņu. Bet, kad sākās Otrais pasaules karš, Maikls Korleone brīvprātīgi iestājās flotē, ignorēdams tēva kategorisko protestu.
Donam Korleonem nebija ne mazākās vēlēšanās pieļaut, lai viņa jaunākais dēls ietu bojā, kalpodams kādai svešai varai. Viņš uzpirka ārstus, panāca slepenas vienošanās, izdeva daudz naudas, lai nodrošinātos pret šādu iespēju. Bet Maiklam tolaik bija divdesmit viens gads, un pret viņa gribu nekas nebija izdarāms. Viņš aizgāja brīvprātīgajos un piedalījās kaujās Klusajā okeānā, kļuva par kapteini, ieguva vairākas medaļas. 1944. gadā žurnālā «Life» parādījās Maikla attēls kopā ar viņa veikto varoņdarbu izklāstu. Kāds draugs šo žurnālu parādīja Donam Korleonem (viņa paša ģimenes locekļi to neuzdrošinājās darīt), un Dons nicinoši norūca: — 5os brīnumus viņš veic svešinieku labā.
Kad 1945. gada sākumā Maiklu Korleoni demobilizēja un nosūtīja atveseļoties pēc nopietna ievainojuma, viņš pat nenojauta, ka šo demobilizāciju panācis tēvs. Dažas nedēļas Maikls nodzīvoja mājās un tad, ne ar vienu neapspriedies, iestājās Dārtmutas koledžā Hanoverā, Ņūhempšīras štatā, un atkal atstāja tēva mājas. Un atgriezās tagad, lai apsveiktu kāzu dienā savu māsu un parādītu tuviniekiem pats savu nākamo sievu, šo pelēcīgo amerikāņu skuķi.
Maikls Korleone izklaidēja Keju Edamsu, stāstīdams viņai dažādas tenkas par spilgtākajiem kāzu viesiem. Viņam par uzjautrinājumu Keja atzina šos ļaudis par eksotiskiem, un Maikls, kā vienmēr, apbrīnoja viņas patieso interesi par visu jauno un nepazīstamo. Beidzot Kejas uzmanību piesaistīja neliela cilvēku grupa, kas pulcējās ap pašdarītā vīna mucu. Šie cilvēki bija Amerigo Bonasera, maiznieks Nadzorīne, Entonijs Kopola un Luka Brāzi. Ar sev raksturīgo vērīgumu Keja atzina, ka šie četri vīri neizskatās īpaši laimīgi. Maikls pasmaidīja.— Un nav jau arī,— viņš teica.— Šie ļaudis vēlas sastapt tēvu personīgi. Viņi grib lūgt kādus pakalpojumus.
Patiesi, viegli varēja ievērot, ka šie četri vīri pastāvīgi seko Donam ar acīm.
Kamēr Dons stāvēja durvīs, sasveicinādamies ar viesiem, asfaltētās gatves viņā malā apstājās melns ševrolets. Divi vīri priekšējā sēdeklī izvilka no svārkiem piezīmju grāmatiņas un, nemaz necenzdamies slēpt savus nolūkus, sāka pierakstīt pārējo gatvē atstāto mašīnu numurus. Sanijs pagriezās pret tēvu.— Tie tur noteikti ir kruķi,— viņš teica.
Dons Korleone paraustīja plecus.— Iela nepieder man. Viņi var darīt, kas viņiem tīk.
Sanija parupjā, jutekliskā seja pietvīka dusmās.— Kretīni nolādētie, neko viņi nespēj cienīt!—Viņš nokāpa no lieveņa un devās uz gatves pusi melnā ševroleta virzienā. Piegājis pie mašīnas, viņš draudīgi piegrūda savu saniknoto seju gluži klāt šofera sejai, bet tas, ne aci nepamirkšķinājis, atsita vaļā kabatas portfeli, parādīdams zaļu dienesta apliecību. Ne vārda neteicis, Sanijs atkāpās. Viņš sulīgi nospļāvās, tīši trāpīdams mašīnas aizmugures durvīm, un devās projām. Viņš cerēja, ka šoferis izkāps no mašīnas un sekos viņam pa gatvi, bet tas nenotika. Atgriezies uz lieveņa, Sanijs teica tēvam: — Tie ir FIB vīri. Visus numurus pieraksta, maitasgabali.
Dons Korleone zināja, kas tie par ļaudīm. Viņa tuvākie draugi jau iepriekš bija brīdināti, lai nebrauc uz kāzām paši savās mašīnās. Un, lai gan viņam nepatika dēla muļķīgais dusmu izvirdums, savā ziņā tas pat nāca par labu. Tas noteikti pārliecināja nelūgtos viesus, ka viņu ierašanās ir negaidīta un neviens uz to iepriekš nav sagatavojies. Tādēļ pats Dons Korleone nejuta dusmu. Viņš jau sen bija iemācījies, ka sabiedrības mestie apvainojumi ir jāpacieš, mierinot sevi ar apziņu, ka šai pasaulē arvien pienāk brīdis, kad visneievērojamākais, ja vien viņš prot turēt acis vaļā, spēj atriebties visvarenākajam. Tieši šī apziņa neļāva Donam zaudēt iecietīgo pazemību, ko apbrīnoja visi viņa draugi.
Dārzā aiz mājas sāka spēlēt orķestris. Visi viesi bija ieradušies. Dons Korleone atmeta domas par traucējošo starpgadījumu un veda dēlus pie viesību galda.
Lielajā dārzā pulcējās jau simtiem viesu. Daži dejoja uz ziediem rotātas koka deju grīdas, citi sēdēja pie garajiem galdiem, kas bija apkrauti vircotiem ēdieniem un krūkām ar tumšu mājas vīnu. Līgava Konija Korleone, krāšņi tērpta, kopā ar līgavaini, līgavas māsām un vedējiem sēdēja pie galdiņa uz īpaša paaugstinājuma. Tas bija vecmodīgs izkārtojums pēc itāliešu zemnieku paražām. Līgavas gaumē gan tas īsti nebija, taču Konija tika piekritusi veclaicīgām kāzu svinībām, lai darītu prieku tēvam, kuru tik ļoti bija sarūgtinājusi viņas vīra izvēle.