Nu tev jāņem viss uz saviem pleciem, Sanij,— teica Klemenca.— Ko lai es tagad daru?
Brauc uz tēva māju,— rīkoja Sanijs.— Un atved Poliju Gato.
—. Vairāk neko? Vai neaizsūtīt kādus no saviem vīriem uz slimnīcu un pie tevis?
— Nē, man vajag tikai tevi un Poliju Gato,— atbildēja Sanijs. Sekoja ilgāks klusuma brīdis. Klemenca sāka saprast. Lai mazinātu saspringtību, Sanijs pajautāja:— Kur tas velna Polijs vispār bija? Ko viņš tobrīd darīja, velns lai parauj?
Vada otrā galā vairs nedzirdēja satrauktās elsas. Klemencas balsī skanēja piesardzīga atturība.— Polijs bija slims, saaukstējies, tāpēc palika mājās. Viņš visu ziemu jūtas nevesels. Sanijs tūlīt kļuva modrs.— Cik reizes viņš pēdējo mēnešu laikā ir palicis mājās?
Varbūt trīs vai četras,— minēja Klemenca.— Es Fredijam vairākkārt jautāju, vai viņš negrib citu cilvēku, bet Fredijs atteicās. Nav bijis iemesla — pēdējos desmit gadus, redz, viss gājis gludi.
Mjā,— novilka Sanijs.— Tiksimies tēva mājā. Katrā ziņa atved Poliju. Paķer viņu pa ceļam uz šejieni. Man vienalga, cik viņš slims vai vesels. Saprati?—Atbildi nesagaidījis, Sanijs nosvieda klausuli.
Sieva klusi raudāja. Sanijs brīdi raudzījās viņā, tad skarbi teica:— Ja zvana kāds no savējiem, pasaki, lai zvana man uz tēva māju pa spectelefonu. Ja zvana kāds cits, tu nekā nezini. Ja piezvana Toma sieva, pasaki, ka Tomam ir darīšanas un viņš aizkavēsies ilgāk.
Brīdi Sanijs kavējās domās.— Te atnāks pāris no mūsu ļaudīm.— Redzēdams sievas baiļpilno skatienu, viņš nepacietīgi piebilda:—Tev nav ko baidīties, es tikai gribu, lai viņi būtu šeit. Dari visu, ko viņi tev saka. Ja gribi runāt ar mani, zvani uz tēva īpašo numuru, bet tikai tad, ja tiešām ir kas svarīgs. Un neraizējies!— Sanijs devās projām.Ārā bija tumšs, un alejā brāzmoja decembra vējš. Sanijs nebaidījās iziet tumšajā ielā. Visas astoņas mājas te piederēja Donam Korleonem. Divas pretimstāvošās mājas alejas galā īrēja Ģimenes padotie — gan cilvēki ar savām ģimenēm, gan vientuļi vīri, kas mitinājās pagrabstāva dzīvokļos. No pārējām sešām mājām, kas veidoja atlikušo pusloka daļu, vienu apdzīvoja Heigens ar savu ģimeni, otru Sanijs un trešo, vismazāko un neuzkrītošāko, pats Dons Korleone. Pārējās trīs mājas bija bez maksas nodotas Dona kādreizējo draugu rīcībā ar norunu, ka pēc pirmā pieprasījuma tās tiks tūlīt atbrīvotas. Nevainojamā izskata aleja bija drošs cietoksnis.
Pie visām astoņām mājām bija ierīkoti prožektori, kas apgaismoja apkārtni un laupīja iespēju nemanīti ielavīties alejā. Sanijs pārgāja ielai, aizsoļoja līdz tēva mājai un atslēdza durvis ar savu atslēgu.
Mamm, kur tu esi?— viņš iegājis izsaucās. Māte iznāca no virtuves. Gaitenī ieplūda ceptu piparu smarža. Pirms māte paspēja kaut ko sacīt, Sanijs saņēma viņu aiz rokas un apsēdināja.
Man tikko zvanīja,— viņš teica.— Tagad saņemies un neuztraucies. Tēvs ir slimnīcā, viņš ir ievainots. Apģērbies un sagatavojies braukt pie viņa. Pēc maza brītiņa dabūšu tev mašīnu un šoferi. Norunāts?
Māte brīdi stingi vērās dēlā, tad itāliski jautāja:— Uz viņu šāvuši?
Sanijs pamāja ar galvu. Māte brītiņu stāvēja, galvu noliekusi, tad atgriezās virtuvē. Sanijs sekoja mātei. Viņš noraudzījās, kā māte nogriež gāzes liesmiņu zem cepto piparu pannas un tad dodas augšā uz savu istabu. Sanijs paņēma no pannas piparus, groziņā uz galda salūkoja maizi un sagatavoja sulīgu sendviču. Karstā olīveļļa pilēja uz pirkstiem. Tad viņš iegāja lielajā stūra istabā—tēva kabinetā — un atslēdza rakstāmgalda nodalījumu, kurā atradās spectelefons. Tas bija ievilkts pēc īpaša pasūtījuma un reģistrēts ar fiktīvu vārdu un adresi. Vispirms Sanijs zvanīja Lūkam Brāzi. Atbildes nebija. Tad viņš uzgrieza nākamo numuru. Vada viņā galā atsaucās Tesio, Bruklinas caporegime, kas organizācijā veica tādu kā drošības vārsta lomu. Šis vīrs bija absolūti uzticīgs Donam. Pastāstījis par notikušo, Sanijs viņam paskaidroja, kas darāms. Tesio vajadzēja sagādāt piecdesmit pilnīgi uzticamus vīrus. Bija jānosūta apsardze uz slimnīcu un daļai vīru jāierodas Longbīčā.
— Vai viņi nogrābuši arī Klemencu?— pavaicāja Tesio.
Pašlaik es negribu izmantot Klemencas vīrus,— atbildēja Sanijs. Tesio tūlīt saprata. Pēc īsa klusuma brīža viņš teica:— Piedod, Sanij, ka saku tev to, ko teiktu tavs tēvs. Nepārsteidzies. Nevaru ticēt, ka Klemenca spētu mūs nodot.
Paldies,— atteica Sanijs.— Arī es tā nedomāju, bet jābūt piesardzīgiem. Vai nav tiesa?
— Tiesa,— atbildēja Tesio.
Un vēl kas,— turpināja Sanijs.— Mans jaunākais brālis Maiks mācās Hanoveras koledža Ņūhempšīrā. Lai kāds no mūsu Bostonas ļaudīm dodas turp un atved viņu uz šejieni. Lai padzīvo mājās, kamēr šis negaiss aprimst. Es viņam iepriekš piezvanīšu, tā ka viņš jau visu zinās. Tas arī tāpat, drošības labad.
Skaidrs,— atsaucās Tesio.— Tiklīdz visu to nokārtošu, laidīšos pie tevis. Norunāts? Tu taču zini manus puišus, vai ne?
Jā,— atbildēja Sanijs un nolika klausuli. Tad viņš piegāja pie neliela sienas seifa, atslēdza to un izņēma zilos ādas vākos iesietu grāmatu ar alfabētisku rādītāju. Viņš to rūpīgi pāršķirstīja, līdz atrada vajadzīgo ierakstu. Tas bija: «Rejs Ferels, 5000 dolāru Ziemsvētkos.» Ierakstam sekoja telefona numurs. Sanijs uzgrieza to un pajautāja:— Ferels?— Vīrs vada otrā galā atbildēja apstiprinoši.
Runā Santīno Korleone,— Sanijs teica.— Es gribu, lai jūs man izdarītu pakalpojumu, turklāt tūlīt pat. Pārbaudiet divus telefona numurus un dodiet man ziņas par visām pēdējo triju mēnešu laikā notikušajām sarunām.— Viņš nosauca Polija Gato un Klemencas mājas telefonus, tad piebilda:—Tas ir ļoti svarīgi. Izdariet to pirms pusnakts, un varēsiet svinēt divtik priecīgus Ziemsvētkus.
Sanijs atlaidās krēslā, lai sīki pārdomātu visu notikušo, tad nolēma vēlreiz uzgriezt Lūkas Brāzi numuru. Atkal nebija atbildes. Tas satrauca Saniju, taču viņš atbīdīja šo domu pie malas. Luka ieradīsies, tiklīdz uzzinās par notikušo. Sanijs atlaidās dziļāk grozāmajā atpūtas krēslā. Pēc stundas māja būs pilna ar Ģimenes ļaudīm, un vajadzēs viņiem sīki izstāstīt, kas darāms. Tagad, kad Sanijs beidzot varēja visu pārdomāt, viņš īsti aptvēra stāvokļa nopietnību Pēdējo desmit gadu laikā šis bija pirmais izaicinājums Korleones Ģimenei un tās varenībai. Aiz tā nenoliedzami stāvēja Soloco, taču viņš nekad nebūtu uzdrīkstējies spert šādu soli, ja viņu neatbalstītu vismaz viena no piecām Ņujorkas lielajām Ģimenēm. Un tā noteikti ir Tatalju Ģimene. Tas savukārt nozīmē atklātu karu vai arī tūlītēju Soloco noteikumu pieņemšanu. Sanijs drūmi pasmīnēja. Tas glumais Turks visu teicami izplānojis, taču viņam nepaveicās. Dons ir dzīvs, tātad gaidāms karš. Ar Korleones Ģimenes spēkiem un Luku Brāzi tam var būt tikai viens iznākums. Un atkal viņā pamodās kremtošais nemiers. Kur ir Luka Brāzi?
Mašīnā, kurā sēdēja Heigens, kopā ar šoferi bija vēl četri vīri. Heigenu apsēdināja aizmugurē, vidū starp abiem vīriem, kuri bija pienākuši uz ielas no aizmugures. Soloco apsēdās priekšējā sēdeklī. Labajā pusē sēdošais vīrs pastiepās pāri Heigenam un uzvilka cepuri viņam uz acīm, lai Heigens neko neredzētu.— Sēdi rāms un nemēģini lūrēt,— viņš piekodināja.
Brauciens bija īss, ne ilgāks par divdesmit minūtēm. Kad viņi izkāpa no mašīnas, bija jau satumsis, un Heigens nepazina apkārtni. Viņu ieveda pagrabstāva dzīvoklī un apsēdināja uz virtuves krēsla ar cietu, taisnu atzveltni. Soloco apsēdās iepretī pie virtuves galda. Melnīgsnējās sejas izteiksme bija neparasti plēsonīga.
— Es negribu jūs biedēt,— viņš teica.— Zinu, ka neesat Ģimenē noteicējs. Es gribu, lai jūs palīdzētu Korleonēm, un gribu, lai jūs palīdzētu man.
Drebošiem pirkstiem Heigens paņēma cigareti. Viens no vīriem uzlika galdā viskija pudeli, ielēja dažus malkus porcelāna kafijas tasītē un pasniedza Heigenam. Heigens pateicīgi iedzēra ugunīgo šķidrumu. Tas palīdzēja saņemties, apvaldīt trīsošos locekļus un pārvarēt nespēku.
— Jūsu boss ir miris,— teica Soloco. Brīdi viņš klusēja, izbrīnā vērodams, kā Heigena acīs parādās asaras, tad turpināja:— Notvērām viņu uz ielas, pie kantora. Tiklīdz man to paziņoja, steidzos dabūt rokā jūs. Jums jāpanāk miers starp mani un Saniju.
Heigens neatbildēja. Viņu pārsteidza paša bēdu skaudrums. Pamestības sajūta jaucās ar bailēm no nāves. Soloco turpināja:— Sanijs bija sajūsmā par manu priekšlikumu. Vai nav tiesa? Arī jūs zināt, ka gudrākais ir piekrist. Narkotikām pieder nākotne. Tās sola tik daudz naudas, ka pāris gadu laikā ikviens var kļūt bagāts. Dons bija vecmodīgs nelga, viņa laiks jau bija beidzies, bet viņš to neapjēdza. Tagad viņa vairs nav, un tur neko nevar grozīt. Es gribu slēgt jaunu darījumu, un jums jāpanāk, lai Sanijs tam piekristu.
Jums nav nekādu izredžu,— teica Heigens.— Sanijs laidīs darbā visus līdzekļus, lai jums atriebtos.
Tā būs viņa pirmā reakcija,— Soloco nepacietīgi iebilda.— Jums jāpiespiež viņš domāt saprātīgi. Aiz manis stāv Tatalju Ģimene ar saviem ļaudīm. Pārējās Ņujorkas Ģimenes piekritīs visam, kas novērstu atklātu karu mūsu starpā. Šādā karā ciestu arī tās un to biznesi. Ja Sanijs piekritīs mūsu darījumam, pārējās Ģimenes uzskatīs, ka notikušais nav viņu daļa. Pat Dona vissenākie draugi.
Heigens lūkojās lejup, skatienu pievērsis plaukstām, un neko neatbildēja. Soloco uzstājīgi turpināja:— Ar Donu gāja uz leju. Agrāk es viņam nebūtu varējis padarīt neko. Pārējās Ģimenes viņam neuzticas, jo viņš iecēla jūs par savu consiglori, un jūs taču neesat pat itālietis — sicīlietis jau nepavisam. Ja noiesim līdz vispārējam karam, Korleones Ģimeni satrieks lupatās, un galu galā zaudētājs būs ikviens, tai skaitā arī es. Man vajadzīgi jūsu Ģimenes politiskie sakari, vajadzīgi vairāk nekā nauda. Tāpēc runājiet ar Saniju, runājiet ar saviem caporegimes, un jūs aiztaupīsiet daudz asinsizliešanas.
Heigens pasniedza savu porcelāna tasīti, lai to piepilda vēlreiz.— Mēģināšu,— viņš teica.— Bet Sanijs ir stūrgalvīgs. Turklāt pat viņš nespēs apvārdot Luku. Un man būs jābaidās no Lūkas, ja es atbalstīšu jūsu darījumu.
— Par Luku es parūpēšos,— Soloco klusi sacīja.— Jūs parūpējieties par Saniju un abiem jaunākajiem. Paklau, varat viņiem pateikt, ka mani vīri šodien būtu nokniebuši Frediju kopā ar tēvu, bet tiem bija stingra pavēle nešaut uz viņu. Ka es negribēju vairāk bēdu, nekā nepieciešams. Varat viņiem pateikt, ka Fredijs palika dzīvs, pateicoties man.
Heigens beidzot atkal spēja sakarīgi domāt. Tikai tagad viņš īsti aptvēra, ka Soloco nedomā viņu nogalināt vai turēt par ķīlnieku. Spējais atvieglojums, kas pārņēma visu ķermeni, sadzina kauna sārtumu sejā. Soloco vēroja viņu ar tikko jaušamu, saprotošu smaidu. Heigens mēģināja apsvērt stāvokli. Ja viņš nepiekritīs cīnīties par Soloco interesēm, viņu var nogalināt. Bet tad Heigens saprata, ka Soloco grib tikai to, lai viņš izklāstītu priekšlikumu Sanijam, turklāt izklāstītu to prasmīgi, kā pieklājas īstenam consigliori. Un tagad, pārdomādams visu vēlreiz, viņš saprata arī to, ka Soloco ir taisnība. Par katru cenu jāizvairās no atklāta kara starp Korleones un Tatalju Ģimenēm. Korleonēm jāaprok savi mirušie un jāaizmirst bijušais, jāslēdz vienošanās. Un, kad pienāks laiks, varēs vērsties pret Soloco.
Bet, pacēlis skatienu, Heigens saprata, ka Soloco lieliski zina, ko viņš domā. Turks smaidīja. Un tad Heigenam sirdī spēji iesitās ļauna nojausma. Kas noticis ar Luku Brāzi, ka Soloco ir tik bezrūpīgs? Vai viņš būtu dabūjis Luku savā pusē? Heigens atcerējās, ka tovakar, kad Dons Korleone noraidīja Soloco priekšlikumu, viņš izsauca Luku uz kantori, uz privātu apspriedi ar Donu. Taču tagad nav īstais brīdis lauzīt galvu par tādām detaļām. Tagad viņam jātiek atpakaļ Korleones Ģimenes drošajā cietoksnī Longbīčā.
— Darīšu, ko spēšu,— viņš teica Turkam.— Domāju, ka jums taisnība un ka pat Dons gribētu, lai mēs pašreiz rīkojamies tieši tā.
Soloco svinīgi pamāja ar galvu.— Lieliski,— viņš teica. — Man nepatīk asinsizliešana. Esmu veikalnieks, un asinsizliešana maksā pārāk dārgi.— Šai brīdī iezvanījās telefons, un viens no Heigenam aizmugurē sēdošajiem vīriem piegāja paņemt klausuli. Noklausījies teikto, viņš īsi atbildēja:— Labi, pateikšu.— Nolicis klausuli, vīrs piegāja pie Soloco un kaut ko iečukstēja Turkam ausī. Heigens redzēja, ka Soloco seja nobāl un acīs iezvērojas niknums. Viņš sajuta spējas bailes. Soloco raudzījās viņā apsverošu skatienu, un pēkšņi Heigens saprata, ka viņu vairs nedomā atlaist brīvība. Ka noticis kaut kas tads, kas var nozīmēt viņa nāvi.
— Vecais vēl ir dzīvs,— teica Soloco.— Piecas lodes tai sicīlieša rumpī, un viņš vēl ir dzīvs.— Turks fatālistiski paraustīja plecus.— Neveiksme,— viņš teica Heigenam.— Neveiksme man. Neveiksme jums.
Kad Maikls Korleone ieradās tēva namā Longbīčā, alejas šaurā ieeja bija nosprostota. Pašu aleju spoži apgaismoja visās astoņās mājās iedegtie prožektori, un asfaltētās ietves malā rindojās vismaz desmit vieglās automašīnas.
Pie aizžogojuma stāvēja divi nepazīstami vīrieši. Viens no tiem ar jūtamu Bruklinas akcentu jautāja:— Kas jūs esat?
Maikls pateica. No tuvākās mājas iznāca vēl viens vīrs un cieši ieskatījās viņam sejā.— Tas ir Dona dēls,— viņš teica. — Es ievedīšu viņu mājā.
Maikls sekoja svešajam līdz tēva mājai, kur divi pie ārdurvīm stāvošie vīri ielaida abus iekšā.
Visa māja šķita pilna ļaužu, no kuriem Maikls nevienu nepazina. Tikai iegājis viesistabā, viņš ieraudzīja Toma Heigena sievu Terēzu, kura sastingusi sēdēja uz dīvāna un smēķēja cigareti. Viņas priekšā uz kafijas galdiņa stāvēja glāze viskija. Otrā dīvāna galā sēdēja masīvais Klemenca. Caporegime seja šķita vienaldzīga, taču pieri klāja sviedru lāses, un cigārs viņa rokā bija sakodīts un spoži melns no siekalām.
Klemenca panācās Maiklam pretī un līdzjūtīgi paspieda roku, nomurminādams:— Tava māte aizbrauca uz slimnīcu pie tēva . . . gan viss būs labi.— Arī Polijs Gato piecēlās sarokoties. Maikls ziņkāri paraudzījās viņā. Viņš zināja, ka Polijs ir tēva miesassargs, bet nezināja, ka šai reizē viņš slimības dēļ palicis mājās. Taču kalsnajā, patumšajā sejā varēja manīt sasprindzinājumu. Maikls bija dzirdējis, ka Poliju dēvē par spēcīgu, ašu zēnu, kas jebkuru smalku darbu nostrādā eleganti un bez sarežģījumiem, turpretī šodien viņš nebija veicis savu vistiešāko pienākumu. Istabā Maikls redzēja vēl vairākus nepazīstamus cilvēkus. Tie nebija Klemencas vīri. Maikls domās apkopoja visu novēroto un saprata — Klemenca un Gato tiek turēti aizdomās. Domādams, ka Polijs bijis klāt uzbrukuma brīdī, Maikls viņam jautāja:— Kā Fredijs? Turas?
— Ārsts viņam iedeva zāles,— paskaidroja Klemenca. — Viņš guļ.
Maikls piegāja pie Heigena sievas un noliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga. Viņi vienmēr bija jutuši simpātijas viens pret otru. Maikls pačukstēja:— Neraizējies, Tomam nekas nenotiks. Vai tu jau runāji ar Saniju?
Terēza uz mirkli piespiedās viņam un papurināja galvu. Viņa bija trausla, ļoti glīta sieviete un vairāk atgādināja amerikānieti nekā itālieti. Viņa izskatījās ļoti izbiedēta. Maikls saņēma Terēžu aiz rokas, piecēla kājās un ieveda sev līdzi stūra istabā—tēva kabinetā.
Aiz rakstāmgalda, atgāzies krēslā, sēdēja Sanijs, vienā rokā turēdams zīmuli, otrā dzeltenu bloknotu. Kabinetā vēl bija tikai viens cilvēks — caporegime Tesio, kuru Maikls pazina. Viņš tūlīt saprata, ka svešie ļaudis, kas pulcējas mājā un veido jauno apsardzi, ir Tesio vīri. Arī Tēsio turēja rokā zīmuli un bloknotu.