Sanijs palaida vaļā Terēžu un tad, Maiklam par pārsteigumu, apskāva arī jaunāko brāli un noskūpstīja uz vaiga. Maikls atstūma Saniju un smīnēdams teica:— Esmu radis, ka tu mani iekausti, un nu tu gribi, lai pierodu pie šitā?— Agrākajos gados abi bieži bija kāvušies.
Sanijs paraustīja plecus.— Vai zini, mazais, es tik tiešām nobijos, kad tu nebiji atrodams tai savā miestiņā. Man jau pašam nošķaudīties, ja viņi būtu tevi nokniebuši, bet es nepavisam negribētu pavēstīt to mammai. Man jau bija viņai jāpasaka par tēvu.
— Kā viņa to uzņēma?— Maikls jautāja.
— Godam,— atbildēja Sanijs.— Viņai jau agrāk gadījies to piedzīvot. Un man tāpat. Tu toreiz biji par sīku, lai apjēgtu, kas notiek, un vēlāk, kad paaugies, viss sāka ritēt gludi.— Pēc īsas pauzes viņš piemetināja:— Mamma aizbrauca uz slimnīcu pie vecā. Saka, viņš izķepurošoties.
— Vai mēs nebrauksim turp?— Maikls jautāja.
Sanijs papurināja galvu.— Es nevaru atstāt šo māju, kamēr viss nav nokārtots,— viņš sausi noteica. Iezvanījās telefons. Sanijs pacēla klausuli. Kamēr viņš nopietnu seju klausījās, Maikls aizstaigāja līdz rakstāmgaldam un uzmeta skatienu Sanija dzeltenajam bloknotam. Uz lapas bija uzrakstīti septiņi vārdi. Pirmie trīs bija Soloco, Filips Tatalja un Džons Tatalja. Ar satriecošu skaidrību Maikls piepeši atskārta, ka iztraucējis Tesio un Saniju tai brīdī, kad abi stādījuši nāvei nolemto sarakstu.
Nolicis klausuli, Sanijs sacīja Terēzai Heigenai un Maiklam:— Vai jūs abi nevarētu uzgaidīt ārpusē? Mums ar Tesio vēl jānokārto daži jautājumi.
Vai zvanīja par Tomu?— vaicāja Heigena sieva. Jautājums izskanēja sparīgi, gandrīz agresīvi, bet pār vaigiem viņai ritēja baiļu asaras. Sanijs aplika roku Terēzai ap pleciem un veda viņu uz durvju pusi.— Es zvēru, ka Toms būs sveiks un vesels,— viņš apgalvoja.— Pasēdi viesistabā un pagaidi. Tiklīdz ko uzzināšu, es iziešu pie tevis.— Viņš aizvēra aiz Terēzas durvis. Maikls bija atsēdies vienā no lielajiem ādas klubkrēsliem. Sanijs uzmeta viņam īsu, piktu skatienu, tad aizgāja un apsēdās pie rakstāmgalda.
Ja tu te tīsies apkārt, Maik, dabūsi dzirdēt to, ko negribi dzirdēt,— Sanijs noteica.
Maikls aizdedza cigareti.— Es varu palīdzēt,— viņš sacīja.
— Nekā tu nevari,— Sanijs protestēja.— Vecais būtu nikns kā pūķis, ja es tev ļautu te iemaisīties.
Maikls pielēca kājās.— Kretīns tu tāds!— viņš uzkliedza brālim.— Vai viņš nav arī mans tēvs? Vai man nav viņam jāpalīdz? Es varu palīdzēt. Man nav tādēļ jāiet tūlīt cilvēkus slaktēt, bet palīdzēt es varu! Un beidz apieties ar mani kā ar mazo brālīti! Es esmu karojis. Esmu bijis ievainots, varbūt neatceries? Vairākus japāņus esmu noguldījis. Ko tad, velns lai parauj, es, pēc tavām domām, darīšu, kad tu kādu nožmiegsi? Ģībšu, vai?
Sanijs ņirdzīgi pasmīnēja.— Valdies, ka nenoraujies! Nu labi, labi, tupi vien tepat un uzmani telefonu.— Viņš pievērsās Tesio:— Iepriekšējais zvans man paziņoja tieši to, kas vajadzīgs.— Viņš vēlreiz pievērsās Maiklam:— Kāds neapšaubāmi ir veco nodevis. Tas varēja būt Klemenca, un tas varēja būt Polijs Gato, kurššodien ļoti izdevīgā reizē bija saslimis. Es tagad atbildi zinu, paskatīsimies nu, cik atjautīgs esi tu, Maik. Tu taču studē koledžā. Kurš pārdeva tēvu Turkam Soloco?Maikls atkal apsēdās un atlaidās dziļajā ādas klubkrēslā. Viņš mēģināja visu sīki un pamatīgi pārdomāt. Klemenca ir caporegime Korleones Ģimenes struktūrā. Dons Korleone padarījis viņu par miljonāru, un abi jau vairāk nekā divdesmit gadu ir tuvi draugi. Klemenca ieņem vienu no galvenajiem posteņiem visā organizācijā. Ko viņš iegūtu, nododams Donu? Vairāk naudas? Klemenca ir pietiekami bagāts tāpat, bet cilvēki mēdz būt alkatīgi. Vairāk varas? Atriebes prieku par kādu iedomātu apvainojumu vai necieņas izpausmi? Par to, ka Heigens iecelts par consiglori. Vai varbūt veikalnieka pārliecība teica, ka galu galā uzvarētājs būs Soloco? Nē, Klemenca nekādi nevar būt nodevējs. Tad Maikls skumīgi nodomāja, ka viņam tā liekas tikai tāpēc, ka viņš negrib, lai Klemencam būtu jāmirst. Lielais, tuklais vīrs viņam bērnu dienās allaž tika nesis dāvanas un reizēm, kad Dons bija pārāk aizņemts, ņēmis viņu līdzi izbraukumos. Maikls nespēja ticēt, ka Klemenca būtu spējīgs uz nodevību.
Bet, no otras puses, būtu dabiski, ja Soloco gribētu pārvilkt Klemencu savā pusē vairāk nekā jebkuru citu no Korleones Ģimenes ļaudīm.
Maikla Jomas pievērsās Polijam Gato. Polijs pagaidām vēl nav kļuvis bagāts. Par viņu rūpējas, kā pienākas, viņa augšupeja organizācijā ir nenoliedzama, taču plašākiem ūdeņiem vajag^ laiku —tāpat kā visiem citiem. Polijs turklāt varētu lolot neprātīgākus sapņus par varu, kā tas raksturīgs jauniem cilvēkiem. Tam jābūt Polijam. Tad Maikls atcerējās, ka abi ar Poliju gājuši kopā sestajā klasē, un viņš vēlējās, lai arī Polijs nebūtu vainīgs.
Maikls papurināja galvu.— Neviens no viņiem,— viņš teica. Bet teica to tikai tādēļ, ka Sanijs bija apgalvojis: atbilde viņam jau zināma. Ja vajadzētu balsot, viņš nosauktu Poliju.
Sanijs smaidīja.— Nebaidies,— viņš noteica.— Ar Klemencu viss kārtībā. Tas ir Polijs.
Maikls pamanīja atvieglojumu Tesio sejā. Pats būdams caporegime, viņš, protams, juta līdzi Klemencam. Arī citādā ziņa pašreizējais stāvoklis nebija tik bīstams, ja nodevējs izrādījās zemākas pakāpes cilvēks.
Tad rīt es varu sūtīt savus vīrus mājās?—Tesio piesardzīgi pajautāja.
Parīt,— atbildēja Sanijs.— Ātrāk nevienam nekas nav jāzina. Paklau, es tagad gribu pārrunāt dažas personīgas ģimenes padarīšanas divatā ar brāli. Uzgaidi viesistabā, labi? Sarakstu mēs varam pabeigt vēlāk. Pastrādāsiet pie tā abi ar Klemencu.
Skaidrs,— atbildēja Tesio un izgāja no kabineta.
Kā tu vari droši zināt, ka tas ir Polijs?— Maikls jautāja.
Mums ir savi cilvēki sakaru mezglā,— atbildēja Sanijs.—Viņi pārbaudīja visas Polija telefona sarunas. Arī Klemencas, protams. Tais trijās dienās, kad Polijs šomēnes bija slims, viņam zvanīja no ielas automāta pretī tēva kantorim. Ari šodien. Noskaidroja, vai Polijs braucis līdzi un vai viņa vietā nosūtīts cits. Varbūt bija vēl kāds iemesls. Nav svarīgi.— Sanijs paraustīja plecus.— Paldies Dievam, ka tas bija Polijs. Klemenca mums ir ļoti vajadzīgs.
— Vai tagad sāksies atklāts karš?—Maikls vilcinādamies pavaicāja.
Sanija skatiens pauda nelokāmu apņēmību.—Tiklīdz ieradīsies Toms, es darīšu visu, lai tā būtu. Kamēr vecais neliks rīkoties citādi.
— Kāpēc tad tu nenogaidi, līdz vecais varēs runāt?— Maikls vaicāja.
Sanijs pavērās viņā ar izbrīnu un neizpratni.— Nu, pie velna, kā tu varēji izkalpot tās kara medaļas? Mēs taču stāvam stobra galā, vecīt, mums ir jācīnās. Es tikai baidos, ka viņi Tomu neatlaidīs.
— Kāpēc ne?— Maikls pārsteigts jautajā.
Sanija balsī atkal skanēja tēvišķa iecietība.—Viņi nogrāba Tomu, domādami, ka ar veco ir cauri un nu varēs vienoties ar mani. Toms sākumā būtu veicis starpnieka lomu, nodevis man viņu priekšlikumu. Tagad, kad vecais ir dzīvs, viņi zina, ka es nevaru slēgt vienošanos, tāpēc no Toma vairs nav nekāda labuma. Viņi var to palaist vaļā vai arī nokniebt, atkarība no Soloco garastāvokļa. Ja Tomu nokniebs, tad tieši tādēļ, lai parādītu mums, ka nedomā jokot, lai liktu mums trūkties.
— Kāpēc Soloco domāja, ka ar tevi varēs vienoties?— Maikls klusi jautāja.
Sanijs pietvīka un brīdi kavējās ar atbildi. Beidzot viņš teica:— Pirms dažiem mēnešiem mums bija tikšanās ar Soloco. Viņš ieradās ar priekšlikumu par narkotiskajām vielām. Vecais viņu noraidīja. Bet sarunu laikā es drusku izmuldējos, lavu noprast, ka man tāda vienošanās būtu pa prātam. Un tas \r aplamākais, ko var izdarīt. Ja tēvam kaut ko ir izdevies iedzīt man galvā, tad tā ir šī mācība — nemūžam neļaut citiem uzzināt, ka Ģimenes vidū domas dalās. Un tā nu Soloco izrēķina, ka jātiek vaļā no vecā un tad varēs kopā ar mani ķerties pie narkotikām. Ja tēva vairs nebūtu, Ģimene zaudētu vismaz pusi sava spēka. Man jau tāpat būtu jāraujas melnas miesās, lai saturētu visus līdzšinējos tēva darījumus. Narkotikām pieder nākotne, un mums tas jāizmanto. Un šis uzbrukums tēvam bija vistīrākais bizness, bez jebkādiem personiskiem iemesliem. Biznesa darīšanās es tam Turkam piebiedrotos. Viņš, bez šaubām, nekad nepielaistu mani pārāk tuvu sev klāt, katram gadījumam nodrošinātos, lai es viņam neko nevarētu padarīt. Bet šis vīrs zina arī to — ja es pieņemtu viņa priekšlikumu, pārējās Ģimenes neparko man neļautu pēc pāris gadiem sākt karu tīrās atriebības dēļ. Turklāt aiz Soloco stāv Tatalju Ģimene.
Ja viņiem būtu izdevies piebeigt veco, ko tad tu darītu?— gribēja zināt Maikls.
Soloco dienas ir skaitītas,— gluži mierīgi atbildēja Sanijs.— Vienalga, par kādu cenu. Kaut arī mums būtu jācīnās ar visām piecām Ņujorkas Ģimenēm. Un Tatalju Ģimeni mēs satrieksim lupatās. Manis dēļ lai kaut visiem reizē būtu jāizput.
— Tēvs tā nebūtu rīkojies,— klusi piemetināja Maikls. Sanijs ar enerģisku žestu viņu pārtrauca:— Zinu jau, zinu,
ka es neesmu tas, kas viņš. Bet vienu es varu teikt droši, un to pašu teiktu arī viņš. Kad vajag rīkoties, kauties aci pret aci, to es spēju ne sliktāk par jebkuru citu. Soloco to zina, tāpat arī Klemenca un Tesio. Ugunskristības es saņēmu deviņpadsmit gadu vecumā, kad Ģimene pārdzīvoja pēdējo karu, un toreiz es vecajam biju liels palīgs. Tāpēc tagad man nav bail. Un mūsējiem šai karā ir visas kārtis rokā. Kaut tikai ātrāk varētu sadabūt to Luku!
— Vai Luka patiesi ir tāds dzelzs vīrs, kā runā?— ar interesi jautāja Maikls.— Vai tiešām viņam ir tik varena loma?
Sanijs pamāja.— Klase par sevi. Es gribu, lai viņš novāc trīs galvenos Tataljas. Soloco es ņemu savā ziņā.
Maikls neveikli sagrozījās krēslā un palūkojās vecākajā brālī. Viņš atcerējās, ka Sanijs palaikam mēdza būt brutāls, taču sirds dziļumos arvien ir bijis labsirdīgs. Lāga zēns. Dzirdēt no viņa šādus vārdus Maiklam šķita pretdabiski; saltas tirpas pārskrēja kauliem, uzskatot sarakstu ar nāvei nolemto vārdiem, ko Sanijs bija sastādījis gluži kā tikko kronēts Romas imperators. Maikls priecājās, ka nav tur iesaistīts, priecājās, ka tēvs ir dzīvs un atriebšanā nav jāpiedalās. Viņš palīdzēs, dežurēdams pie telefona, nododams ziņojumus un veikdams citus sīkus pakalpojumus. Pārējo var droši atstāt Sanija un tēva ziņā, it īpaši, ja aiz viņiem stāv tāds vīrs kā Luka Brāzi.
Tai brīdī viesistabā atskanēja sievietes kliedziens. Ak Dievs, nodomāja Maikls, tā ir Toma sieva. Viņš metās uz durvīm un atrāva tās vaļā. Viesistabā visi bija piecēlušies kājās. Blakus dīvānam stāvēja Toms Heigens, cieši piespiedis sev klāt Terēžu. Viņš izskatījās mazliet apmulsis. Terēza šņukstēja, un pār vaigiem viņai lija asaras. Maikls saprata, ka dzirdētais bijis Terēzas prieka kliedziens, saucot vīra vārdu. Heigens pamazām atraisījās no sievas skavām un atsēdināja viņu atpakaļ uz dīvāna. Viņš drūmi uzsmaidīja Maiklam.
Priecājos, tevi redzot, Maik, patiešām priecājos.— Tad Heigens devās uz kabinetu, vairs nepaskatīdamies uz sievu, kura joprojām šņukstēja. Viņš nav gluži veltīgi dzīvojis desmit gadu kopā ar Korleones Ģimeni, nodomāja Maikls, sajuzdams dīvainu lepnuma vilni. Kaut kas no vecā ir iesūcies viņam asinīs, tāpat kā Sanijam. Un pat man, Maikls pārsteigts nodomāja.
Pulkstenis rādīja gandrīz četri no rīta. Dona kabinetā sēdēja Sanijs, Maikls, Toms Heigens, Klemenca un Tesio. Terēžu Heigenu viņi bija pierunājuši doties mājās, kas atradās tepat kaimiņos. Polijs Gato vēl aizvien sēdēja viesistabā, nezinādams, ka Tesio vīriem uzdots neizlaist viņu no acīm un neļaut viņam aiziet.
Toms Heigens izklāstīja Soloco priekšlikumu. Viņš pastāstīja, ka Turks viņu neapšaubāmi grasījies likvidēt, kad uzzinājis, ka Dons palicis dzīvs. Heigens pasmīnēja.— Ja man kādreiz vajadzēs lūgties Augstāko tiesu, es nekad to nespēšu labāk, kā šovakar lūdzos to nolādēto Turku. Iestāstīju viņam, ka pierunāšu Ģimeni pieņemt priekšlikumu, par spīti tam, ka Dons ir dzīvs. Teicu, ka tevi, Sanij, es varu viegli aptīt ap pirkstu, ka mēs draudzējamies jau no bērna kājas. Neļaunojies, vecīt, bet es ļāvu viņiem noprast, ka tu pārāk neskumsti par to, ka tev vajadzēs pārņemt vecā amatu, lai Dievs man piedod.— Viņš veltīja Sanijam vainīgu smaidu, uz ko Dona dēls atbildēja ar saprotošu žestu, likdams manīt, ka tam nav nekādas nozīmes.
Atlaidies klubkrēslā pie telefona, Maikls domīgi vēroja abus vīrus. Pirmīt, kad Heigens ienāca kabinetā, Sanijs bija spēji meties pretī un apskāvis viņu. Sajuzdams vieglu greizsirdības dzirksti, Maikls nodomāja, ka daudzējādā ziņā Sanijs un Toms Heigens ir tuvāki viens otram nekā viņš pats savam miesīgajam brālim.
Ķersimies pie darba!— teica Sanijs.— Mums jāizlemj, ko darīt. .Paskaties šajā sarakstā, ko mēs ar Tesio sastādījām. Tesio, iedod Klemencam savu eksemplāru!
Ja mēs lemjam, ko darīt,— Maikls iebilda,— tad šeit jābūt arī Fredijam.
Fredijs mums neko nevar līdzēt,— drūmi atteica Sanijs.— Ārsts sacīja, ka šoks esot tik pamatīgs, ka viņam vajadzīga pilnīga atpūta. Es nekādi nevaru to saprast. Fredijs taču vienmēr bijis itin sīksts puika. Laikam jau tas skats, ka Donu nolaiž gar zemi, bijis par stipru — viņš jau mēdza domāt, ka Dons ir tikpat kā Dievs. Viņš nebija tāds kā mēs ar tevi, Maik.
Skaidrs, Fredijs paliek malā,— ātri noteica Heigens. — Atstājam viņu pilnīgi ārpusē. Tagad par tevi, Sanij. Kamēr visa šī vētra norims, man liekas, tev vajadzētu turēties pie mājas. Tas ir, vispār neiet ārā. Te tu esi drošībā. Nenovērtē Soloco par zemu, viņš ir īsts pezzonovanfe, īsts lielkalibrs. Vai slimnīcu apsargā?
Sanijs pamāja ar galvu.— Tur ir policisti visapkārt, un mūsu ļaudis visu laiku sēž pie tēva. Ko tu domā par šo sarakstu, Tom?Heigens, pieri saraucis, pētīja atzīmētos vārdus.— Ak kungs Dievs, Sanij, tu patiesi uztver to pārāk personīgi. Dons šo notikumu uzskatītu par vistīrāko biznesa konfliktu. Visam pamatā ir Soloco. Novāc Soloco, un viss ies pa vecam. Nav nekādas vajadzības mesties virsū Tataljām.Sanijs palūkojās uz abiem caporegimes. Tesio paraustīja plecus.— Kutelīgs jautājums,— viņš noteica. Klemenca nesacīja neko.Sanijs griezās pie Klemencas:—Viens darāmais ir skaidrs bez debatēšanas. Es vairs negribu mūsu vidū redzēt Poliju Liec viņu pirmo savā sarakstā.— Tuklais caporegime pamāja ar galvu.
Kas ir ar Luku?—jautāja Heigens.— Izskatījās, ka Soloco par Luku neuztraucas. Tas uztrauc mani. Ja Luka mūs nodevis, briesmas ir nopietnas. Tas ir pirmais, ko mums vajag noskaidrot. Vai kādam ir izdevies sazināties ar viņu?