Nē,— iebilda Heigens.— Viņš nekad nepaliek pie skuķēm pa nakti. Izdara, kas darāms, un iet mājās. Maik, turpini griezt viņa numuru, kamēr dabūsi atbildi.— Maikls paklausīgi paņēma klausuli un uzgrieza Lūkas numuru. Vada viņā galā bija dzirdams atkārtots zvans, taču neviens neatbildēja. Viņš atkal nolika klausuli.— Mēģini ik pēc piecpadsmit minūtēm,— teica Heigens.
Nu labi, Tom,— nepacietīgi sacīja Sanijs,— ko tu kā consigliori vari mums ieteikt? Ko tad mums, sasodīts, pēc tavām domām, vajadzētu iesākt?
Heigens pastiepās pēc viskija pudeles uz galda.— Vajadzētu sākt sarunas ar Soloco un turpināt tās, kamēr tavs tēvs atkal būs formā un varēs uzņemties vadību. Mēs varētu pat slēgt vienošanos, ja tas nepieciešams. Kad tavs tēvs piecelsies no gultas, viņš varēs visu nokārtot bez lieka trokšņa, un visas citas Ģimenes viņu atbalstīs.
— Tu domā, es nevaru tikt galā ar tādu tipu kā Soloco?— nikni noprasīja Sanijs.
Toms Heigens ieskatījās tieši viņam acīs.— Nav nekādu šaubu, ka tu to vari, Sanij. Korleones Ģimene ir pietiekami spēcīga. Tev ir Klemenca un Tesio, un, ja noiesim līdz atklātam karam, viņi var viegli savākt tūkstoti vīru. Bet beigu beigās visa austrumu piekraste pārvērtīsies kaujas laukā, un pārējās Ģimenes vainos Korleones. Mēs iemantosim daudz ienaidnieku. Un tādu politiku tavs tēvs nekad neatzina.
Maikls, vērodams Saniju, nodomāja, ka brālis pareizi sapratis teikto. Bet tad Sanijs noprasīja Heigenam:— Un, ja nu vecais nomirst, ko tad tu, consigliori, iesaki?
— Zinu, ka tu to nedarīsi,— klusi atbildēja Heigens,— bet es ieteiktu no tiesas slēgt vienošanos ar Soloco par narkotikām. Bez tava tēva politiskajiem sakariem un personīgās ietekmes Korleones Ģimene zaudētu pusi no savas varenības. Ja tava tēva vairs nebūtu, ļoti iespējams, ka pārējās Ņujorkas Ģimenes pieslietos Tataljām un Soloco — kaut vai tādēļ vien, lai izvairītos no ilga, postoša kara. Ja tēvs nomirst, slēdz vienošanos. Tad nogaidi un turi acis vaļā.
Sanija seja aiz niknuma bija gluži balta.— Tev viegli runāt, ne jau uz tavu tēvu šāva.
— Es viņam biju tikpat labs dēls kā tu vai Maiks, varbūt vēl labāks,— Heigens lepni saslējās.— Es tev izklāstu profesionālo viedokli. Pats es ar lielāko prieku apšautu visus tos neliešus.
Dzirdot saviļņojumu viņa balsī, Sanijam kļuva neērti.— Ak Dievs, Tom, es jau tā nedomāju,— viņš steigšus aizbildinājās. Bet tieši tā viņš patiesībā bija domājis. Asinssaites ir un paliek asinssaites, un nekas cits nav tām līdzvērtīgs.
Sanijs brīdi domīgi klusēja, un, mazliet apmulsuši, klusēja arī pārējie. Tad viņš nopūtās un pusbalsī teica:— Labi, sēdēsim rāmi, līdz vecais atkal varēs mūs vadīt. Bet tev, Tom, arī pagaidām derētu uzturēties tepat mūsu alejā. Neriskē! Un tu, Maik, arī uzmanies, kaut gan es neticu, ka Soloco kritīs vēl uz citiem ģimenes locekļiem. Tā viņš visus noskaņotu pret sevi. Tomēr esi uzmanīgs! Tesio, turi savus vīrus gatavībā, bet lai viņi pazondē pa pilsētu. Tu, Klemenca, kad būsi nokārtojis rēķinus ar Poliju Gato, sūti savus vīrus šurp apsargāt māju un aleju — lai viņi nomaina Tesio cilvēkus. Tesio, slimnīcā gan lai paliek tavējie. Tom, tev pirmais darbs no rīta uzsākt sarunas ar Soloco un Tataljām — pa telefonu vai ar kādu starpnieku. Tu, Maik, rīt kopā ar pāris Klemencas vīriem dodies uz Lūkas māju un gaidi, kamēr viņš uzrodas, vai arī uzzini, kādā ellē viņš iekritis. Nav izslēgts, ka tas dullais taisnā ceļā aizdrāzies izrēķināties ar Soloco, tiklīdz izdzirdēja par notikušo. Neticu, ka viņš jebkad spētu nostāties pret savu Donu, vienalga, ko tas Turks viņam piedāvātu.
Varbūt Maiku te nevajadzētu tik tieši iepīt,— Heigens negribīgi iebilda.
Pareizi,— Sanijs piekrita.— Atcelts, Maik. Turklāt tu esi vajadzīgs te mājā, pie telefona, tas ir vēl svarīgāk. Maikls neatbildēja. Viņš jutās neveikli, gandrīz vai apkaunots. Klemencas un Tesio sejas izskatījās tik uzsvērti vienaldzīgas, ka Maikls nešaubījās — viņi cenšas slēpt savu nicinājumu. Viņš pacēla klausuli, uzgrieza Lūkas Brāzi numuru un ilgi klausījās vienmuļajos, garajos signālos.
Tajā naktī Pīters Klemenca gulēja slikti. No rīta viņš piecēlās agri, brokastīs izdzēra glāzi vīnogu degvīna un apēda biezu Dženovas desas šķēli, piekozdams riecienu svaigas itāliešu maizes, ko viņam aizvien .vēl piegādāja mājās tāpat kā vecajos laikos. Pēc tam viņš ielēja lielā, neizskatīgā porcelāna krūzē karstu, ar anīsa uzlijām stiprinātu kafiju. Pēc brokastīm Klemenca labu brīdi klīda apkārt pa māju, ģērbies vecajos rītasvārkos un sarkanās filca,čībās, un domāja par šodien veicamo darbu. Iepriekšējā vakarā Sanijs Korleone bija nepārprotami norādījis, ka bez kavēšanās jānovāc Polijs Gato. Tas jāizdara šodien. Klemenca jutās noraizējies. Ne jau tāpēc, ka Gato, viņa protežē, izrādījies nodevējs. Tas nevarēja mest ēnu uz Klemencas kā caporegime lietpratību. Polijs tomēr bija ideāli atbildis visām prasībām. Dzimis sicīliešu ģimenē, uzaudzis vienā apkaimē ar Korleones bērniem un ar vienu no viņiem pat kopā gājis skolā. Visos dzīves posmos audzināts vēlamā garā. Arī toreizējās pārbaudes rādīja, ka puisis nav muļķis. Un, kad Polijs bija pierādījis uzticību Korleones Ģimenei, viņš sāka saņemt no tās pieklājīgu ienākumu, noteiktu procentu Istsaidas bukmeikera kantorī un vēl zināmu summu no arodbiedrības. Klemenca, protams, zināja, ka Polijs papildina savus ienākumus ar patvaļīgām zādzībām, kas bija stingri pret Ģimenes likumiem, taču pat šāds apstāklis apliecināja viņa vērtību. Tamlīdzīgu noteikumu pārkāpšanu mēdza uzskatīt par strauja, brīva gara izpausmi, tādu kā teicama rikšotāja tieksmi saraut iemauktus.
Turklāt Polijs ar saviem brīvsoļiem nekad vēl nebija sagādājis nepatikšanas. Viņš tos allaž izplānoja ar pedantisku rūpību un paveica gandrīz bez trokšņa un sarežģījumiem, kā arī bez cietušajiem: trīstūkstoš dolāru no Manhetenas apģērbu firmas, sīkāka summiņa no kādas trauku fabrikas Bruklinas graustu rajonā. Galu gala jaunam cilvēkam lieka kabatas nauda nekad netraucē. Viss bija normas robežās. Kurš gan varēja paredzēt, ka Polijs Gato kļūs nodevējs?
Raizes Pīteru Klemencu šorīt māca galvenokārt administratīvu problēmu dēļ. Polija Gato likvidēšana pati par sevi bija gluži trafareta padarīšana. Īstā problēma, par ko caporegime lauzīja galvu, bija atrast starp paša ļaudīm piemērotu vīru, kas Ģimenē turpmāk ieņemtu Polija vietu. Ierindniekam tas nozīmēja svarīgu paaugstinājumu, ko nedrīkstēja piešķirt ar vieglu roku. Tam vīram jābūt gan sīkstam, gan slīpētam. Viņam jābūt uzticamam, tādam, kurš nepļāpās, nokļuvis policijas nagos, tādam, kurš ar mātes pienu uzsūcis sicīliešu omertas likumu — klusēšanas likumu. Un vēl — kādu atalgojumu šis vīrs saņems par saviem jaunajiem pienākumiem? Klemenca jau vairākkārt bija ieminējies Donam, ka šai ļoti svarīgajai amatpersonai derētu paaugstināt algu, bet Dons šādu priekšlikumu arvien noraidīja. Ja Polijs būtu saņēmis vairāk naudas, varbūt viņš nebūtu padevies glumā Turka Soloco vilinājumiem.
Beidzot Klemenca kandidātu sarakstā atstāja trīs vārdus. Pirmais bija darbinieks, kas strādāja ar krāsainajiem ierēdņiem kādā no Hārlemas apdrošināšanas biedrībām,— liels, pamatīgi noaudzis un fiziski spēcīgs tēvainis, turklāt vīrs ar krietnu liesu personiskās pievilcības. Viņš prastu sastrādāt ar cilvēkiem un vajadzības gadījumā liktu tiem bīties no sevis. Taču pēc pusstundu ilgām pārdomām Klemenca izsvītroja viņu no saraksta. Šis vīrs pārāk labi saprotas ar melnajiem, un tas liecina par kādu nevēlamu rakstura noslieci. Turklāt viņu būtu grūti aizstāt pašreizējā amatā.Otrais kandidāts, par kuru Klemenca ilgi domāja un beidzot gandrīz izšķīrās, bija kāds centīgs vīrs, kas uzticīgi un sekmīgi kalpoja Ģimenei. Viņš nodarbojās ar neapmaksāto rēķinu vākšanu Ģimenes pilnvarotajiem augļotājiem Manhetenā. Savas gaitas viņš bija uzsācis kā bukmeikera kurjers. Tomēr tik svarīgam paaugstinājumam viņš vēl nelikās pietiekami nobriedis.
Beidzot Klemenca izšķīrās par Roko Lamponi. Lampones darba stāžs Ģimenes dienestā bija īss, bet iespaidīgs. Kara gados viņš Āfrikā bija ticis ievainots un pēc tam, 1943. gadā, demobilizēts. Tā kā Ģimenei trūka jaunu cilvēku, Klemenca viņu tūlīt bija ņēmis savā ziņā, neievērojot pat to, ka ievainojumi jaunajam cilvēkam bija daļēji laupījuši darbaspējas un viņš manāmi kliboja. Sākumā Klemenca bija izmantojis viņu par sakarnieku gatavo apģērbu melnajā tirgū un darījumos ar valsts ierēdņiem, kuri kontrolēja pārtikas talonus, Vēlāk Lamponem šajās pašās operācijās uzticēja atbildīgākus pienākumus. Visatzinīgāk Klemenca vērtēja viņa saprātīgās spriešanas spējas. Lampone zināja, ka nav jēgas lauzties par lietām, kas var maksāt tikai krietnu soda naudu vai sešus mēnešus cietuma—tīro nieku pret milzīgo peļņu. Viņam bija pietiekami daudz saprāta, lai zinātu, kā viņa darbalauks nav īstā vieta nopietniem draudiem, bet tikai viegliem mājieniem, Viņš prata tikt galā ar uzdevumu neuzkrītoši, un tieši tas bija vajadzīgs.
Klemenca atviegloti nopūtās, gluži kā apzinīgs administrators, kam izdevies nokārtot āķīgu personāla problēmu. Jā, tieši Roko Lampone viņam palīdzēs. Jo Klemenca bija nolēmis veikt paredzamo darbiņu pats — un ne vien tādēļ, lai palīdzētu jaunam, nepieredzējušam kadram izturēt ugunskristības, bet arī tādēļ, lai nokārtotu personīgos rēķinus ar Poliju Gato. Polijs bija Klemencas protežē, Klemenca viņu savā laikā izvirzīja, apiedams uzticamākus cilvēkus, kas drīzāk būtu pelnījuši paaugstinājumu. Klemenca bija palīdzējis Polijam izturēt ugunskristības un visādā veidā sekmējis viņa karjeru. Polijs nodevis ne tikai Ģimeni, viņš nodevis savu patronu, Pīteru Klemencu. Tāds cieņas trūkums brēc pēc atmaksas.Viss pārējais bija jau nokārtots. Polijam Gato vajadzēja aizbraukt pēc Klemencas trijos pēcpusdienā, turklāt pašam ar savu mašīnu. Karstu strēbt te nedrīkstēja. Klemenca pacēla klausuli un uzgrieza Roko Lampones numuru. Nepavēstījis, kas zvana, viņš īsi teica:— Atnāc pie manis, tev būs darbiņš.— Klemenca ar patiku konstatēja, ka, par spīti agrajai rīta stundai, Lampones balss nešķiet ne pārsteigta, ne miegaina, un viņš vienkārši atteica:— Skaidrs.— Krietns vīrs. Klemenca vēl piebilda:— Bez steigas. Vispirms paēd brokastis, lenču arī. Bet esi klāt ne vēlāk par diviem pēcpusdienā.
Vada viņā galā vēlreiz atskanēja lakoniskais:— Skaidrs,— un Klemenca nolika klausuli. Viņa cilvēki jau bija brīdināti, ka jānomaina Tesio vīri Korleones gatvē, tā ka to varēja uzskatīt par nokārtotu. Klemencam bija izdarīgi padotie, un šādās mehāniskās operācijās viņš pats nekad neiejaucās.
Klemenca nolēma nomazgāt savu kadiljaku. Viņš bija iemīļojis šo mašīnu. Tā brauca izcili klusi un viegli, un sēdekļi bija tik bagātīgi polsterēti, ka jaukā laikā Klemencam nereti labāk patika kādu stundiņu pavadīt mašīnā nekā uzturēties mājā. Turklāt, apkopdams mašīnu, Klemenca allaž spēja labāk koncentrēt domas. Viņš atcerējās, ka tēvs Itālijā tieši tāpat bija labprāt darbojies ar ēzeļiem.
Klemenca strādāja apkurināmā garāžā, aukstumu viņš necieta. Domās viņš vēlreiz pārskatīja savus plānus. Ar Poliju jābūt uzmanīgam, tas ir viltīgs kā lapsa un var saost briesmas. Un, lai cik viņš rūdīts, nav šaubu, ka tagad vīram pilnas bikses, jo vecais palicis dzīvs. Viņš būs tramīgs kā kumeļš, kam skudras salīdušas zem astes. Bet pie šādiem, viņa darbā pierastiem apstākļiem Klemenca bija pieradis. Pirmkārt, jāatrod ticams iegansts, lai Roko varētu viņus pavadīt. Otrkārt, jāizdomā kāds pārliecinošs uzdevums, ko viņi trijatā dotos izpildīt. Protams, bez tā varētu arī iztikt. Poliju Gato varētu novākt arī bez visa šī teātra. Viņš taču ir ieslēgts un nekur nevar aizbēgt. Bet Klemenca bija cieši pārliecināts, ka ļoti svārīgi ir ievērot teicamu darba organizāciju un nepieļaut pat procenta simtdaļu riska. Visu iespējamo nekad nevar paredzēt, un šeit galu galā izšķiras dzīvības un nāves jautājums.
Mazgādams maigi zilo kadiljaku, Pīters Klemenca pārdomāja un izmēģināja vēlamos vaibstus un sejas izteiksmes šodienas spēlei. Viņš nolēma izturēties pret Poliju strupi, it kā būtu nemierā ar padoto. Tik uzmanīgu un aizdomu pilnu cilvēku kā Poliju tas novirzīs uz nepareizām pēdām vai vismaz apmulsinās. Lieka laipnība darītu viņu piesardzīgu. Bet pārlieku dusmīgi arī, protams, nevar izturēties. Jāmēģina notēlot tādu kā izklaidīgu īgnumu. Un kāpēc lai ar viņiem kopā būtu Lampone? Tas Poliju sevišķi satrauks, it īpaši jau tāpēc, ka Lamponem jāsēž aizmugurē. Polijam vis nepatiks bezpalīdzīgi sēdēt pie stūres, kad Lampone skatīsies viņam pakausī. Klemenca nikni berza un pulēja kadiljaka metāla virsmu. Piņķerīga lieta. Ļoti piņķerīga. Klemenca brīdi prātoja, vai nepaņemt līdzi vēl vienu vīru, tomēr nolēma, ka ne. To izšķīra sekojoši apsvērumi. Kādreiz nākotnē apstākļi var iegriezties tā, ka vienam no partneriem ir izdevīgi liecināt pret viņu. Ja līdzdalībnieks ir viens, iespējama tikai viena cilvēka liecība pret otru. Turpretī otra līdzdalībnieka apstiprinājums var izjaukt līdzsvaru. Nē, jāturas pie iecerētā plāna.
Visvairāk Klemencu kaitināja tas apstāklis, ka nāvessodam jābūt «publiskam». Tas nozīmēja, ka līķis jāatrod. Viņam daudz labāk būtu paticis likt tam pazust. (Parastās «novākto» kapsētas bija tuvējais okeāns vai Ņūdžersijas purvāji Ģimenes draugu vai sarežģītākā ceļā iegūtajos zemes īpašumos.) Taču šoreiz sodam jābūt publiskam, lai iebiedētu potenciālus nodevējus un brīdinātu ienaidnieku, ka Korleones Ģimene nebūt nav kļuvusi gļēva vai ap stūri apvedama. Soloco pierausies, redzēdams, ka viņa spiegs tik ātri atklāts. Korleones Ģimene daļēji atgūs zaudēto prestižu. Uzbrukums vecajam Donam bija to padarījis smieklīgu citu acīs.
Klemenca nopūtās. Kadiljaks mirdzēja kā milzīga, zila tērauda ola, bet viņš vēl nekā nebija izdomājis. Tad pēkšņi prātā iešāvās loģisks un trāpīgs atrisinājums. Tas attaisnos viņu triju — Klemencas, Roko Lampones un Polija — kopīgo braucienu un it kā dos viņiem pietiekami slepenu un svarīgu uzdevumu.
Viņš sacīs Polijam, ka šodien jāatrod dzīvoklis gadījumam, ja Ģimene nolemtu «pāriet uz matračiem».Kad karš starp Ģimenēm kļuva sevišķi sīvs, karotāji mēdza iekārtot štābus slepenos dzīvokļos, kur kareivji pārgulēja uz istabās izmētātiem matračiem. To darīja ne jau tāpēc, lai pasargātu no briesmām pašu ģimenes, sievas un mazos bērnus,— uzbrukums nekarojošiem piederīgajiem nebija pat iedomājams. Šajā ziņā pārāk smagi tiktu skarta ikviena karotāju grupa. Tomēr tādā reizē arvien bija gudrāk dzīvot slepenā vietā, kur katru kustību nevarēja novērot pretinieks vai kāds policists, kam ienāktu prātā patvaļīgi iejaukties.
Un tā parasti kāds uzticams caporegime pēc norīkojuma devās sameklēt un noīrēt slepenu dzīvokli un apgādāt to ar matračiem. Šo dzīvokli izmantoja par uzbrukuma placdarmu. Klemencam itin dabiski varētu būt uzticēts šāds uzdevums. Tikpat dabiski būtu, ja viņš savukārt ņemtu līdzi Gato un Lamponi, kuriem jāpalīdz nokārtot visus sīkumus, ieskaitot dzīvokļa apgādi. Greizi pasmīnēdams, Klemenca nodomāja, ka Polijs jau pierādījis savu alkatību un pirmais, kas viņam iešausies prātā, būs doma, cik Soloco viņam samaksās par šo vērtīgo informāciju.Roko Lampone ieradās savlaikus, un Klemenca viņam paskaidroja, kas darāms un kādas lomas abiem jāuzņemas. Lampones seja pārsteigumā iemirdzējās, un viņš ar cieņu pateicās Klemencam par paaugstinājumu, kas ļauj kalpot Ģimenei. Klemenca nešaubījās, ka izvēlējies īsto vīru. Uzsitis Lamponem uz pleca, viņš teica:— No šodienas tev būs drusku vairāk skanošā. Par to parunāsim vēlāk. Pats saproti, ka šobrīd Ģimene aizņemta ar pārāk kritiskām problēmām, ar svarīgākiem uzdevumiem.— Lampones žests apliecināja, ka viņš pacietīgi nogaidīs, zinādams, ka atalgojums ir drošs.Klemenca piegāja pie seifa un atvēra to. Izņēmis pistoli, viņš sniedza to Lamponem.— Rīkojies ar šo!— viņš teica. — Tai nevarēs sadzīt pēdas. Atstāj to mašīnā blakus Polijam. Kad šis darbiņš būs galā, ņem sievu un bērnus un brauc uz Floridu brīvdienās. Pagaidām tērē pats savu naudu, vēlāk dabūsi atpakaļ. Atpūties, pasauļojies. Apmeties Ģimenes viesnīcā, lai zinu, kur tevi atrast, ja ievajadzēsies.
Pie durvīm pieklauvēja Klemencas sieva un ienākusi pavēstīja, ka ieradies Polijs Gato, Mašīna atradās uz iebraucamā ceļa. Klemenca devās ārā cauri garāžai, un Lampone viņam sekoja. Ietrausies priekšējā sēdeklī līdzās Gato, Klemenca strupi noņurdēja sveicienu un saīdzis pameta skatienu rokas pulkstenī, it kā gribēdams konstatēt, ka Gato nokavējies.Puisis ar izmanīgo lapsas ģīmi viņu saspringti vēroja, cenzdamies izprast stāvokli. Kad Lampone iesēdās aizmugurē tieši aiz viņa, Polijs drusku sarāvās un teica:— Roko, sēdi otrā pusē! Tava lielā būda man aizsedz atskata spoguli.— Lampone paklausīgi pārvietojās aiz Klemencas, it kā šāds lūgums būtu dabiskāks par dabisku.
— Velns lai rauj to Saniju, viņam jau bikses trīc,— Klemenca pikti sacīja Gato.— Taisās jau mesties uz matračiem! Mums Vestsaidā,jāatrod piemērota vieta. Tev, Polij, kopā ar Roko būs tur jāapmetas un jāsagādā viss vajadzīgais, kamēr pārējiem kareivjiem pienāks pavēle ierasties. Vai tu zini kādu labu vietu?
Kā jau viņš bija gaidījis, Gato acis iezibējās alkatīgā ziņkārē. Polijs bija norijis ēsmu, un, domādams, cik šī informācija būs vērta Soloco, viņš piemirsa domāt, vai pats nav briesmās. Arī Lampone teicami spēlēja savu lomu, vienaldzīgi un laiski vērdamies logā. Klemenca apsveica sevi par teicamo izvēli.
Gato paraustīja plecus.— Jāpadomā,— viņš teica.
— Nu tad domā, bet brauc arī uz priekšu,— Klemenca norūca.— Es vēl šodien gribu tikt Ņujorkā.
Polijs bija pieredzējis šoferis, un šajā pēcpusdienas stundā kustība centra virzienā bija niecīga, tāpēc viņi to sasniedza, kad agrīnā ziemas krēsla vēl tikko sāka sabiezēt. Viņi brauca bez liekām valodām. Klemenca lika Polijam braukt uz Vašingtonhaitas rajonu. Tur viņš nopētīja pāris daudzstāvu dzīvojamo māju, tad lika piestāt mašīnu Artūra avēnijā un gaidīt. Arī Roko Lamponi Klemenca atstāja mašīnā. Pats viņš iegāja «Viera Mario» restorānā un ieturēja vieglas pusdienas — teļa gaļu ar salātiem —, palaikam pamādams sveicienus dažiem paziņām. Pēc stundas viņš devās atpakaļ, kur pāris kvartālu tālāk bija atstājis mašīnu, un atkal ietrausās savā vietā. Gato un Lampone turpat gaidīja.
Pie velna!—Klemenca noerrojās.— Grib, lai atgriežamies Longbīčā. Nu esot mums cits darbs. Šo varot atlikt, Sanijs saka. Roko, tu dzīvo pilsētā, vai mums tevi izmest tepat?
Mana mašīna palika pie jums,— Roko rāmi atteica. — Sievai no paša rīta to vajag.
Tiesa gan,— Klemenca piekrita.— Nu, tad tev jābrauc ar mums kopā atpakaļ.
Ceļā uz Longbīču atkal valdīja klusums. Ceļa posmā pirms iebraukšanas pilsētā Klemenca pēkšņi teica:— Polij, pieturi, man jānolaiž ūdens!
Viņi bija ilgi strādājuši kopā, un Polijs zināja, ka resnajam šefam ir vājš pūslis. Viņš arī agrāk nereti bija izteicis šādu lūgumu.Gato nogriezās no šosejas uz mīkstā zemesceļa, kas veda uz purvu. Klemenca izraušas no mašīnas un aizgāja nedaudzos soļus līdz krūmājam. Tur viņš patiesi atvieglojās. Pēc tam, atvērdams durvis, lai atkal iesēstos mašīnā, viņš aši pārlaida acis šosejai priekšā un aizmugurē. Neredzēja nevienas gaismas, ceļš bija pilnīgi tumšs.— Aiziet!—Klemenca teica. Nākamajā mirklī mašīna nodrebēja, atbalsojoties šāviena troksnim. Polijs Gato it kā salēcās uz priekšu, viņa ķermenis atsitās pret stūri, tad smagi nokrita uz sēdekļa. Klemenca bija steigšus atkāpies nostāk, lai izvairītos no asinīm un galvaskausa šķembām.Roko Lampone izrāpās no aizmugures sēdekļa. Rokā viņam aizvien vēl bija pistole, un viņš to aizsvieda purvā. Vīri steigšus devās uz netālu gatavībā atstāto mašīnu un iesēdās tajā. Lampone pameklēja zem sēdekļa un izvilka nolikto atslēgu. Viņš iedarbināja mašīnu un aizveda Klemencu mājās. Atpakaļ viņš nebrauca pa to pašu ceļu, bet pa Džonsbīčas dambi devās tieši līdz Merikas pilsētiņai, kur turpināja ceļu pa Medovbruka gatvi, līdz sasniedza Nordensteitas gatvi. Pa to viņš brauca līdz Longailendas šosejai un tālāk līdz Vaitstona tiltam un tad, izbraucis cauri Bronksai, atgriezās savās mājās Manhetenā.
Iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma Donam Korleonem viņa stiprākais, uzticamākais un draudīgākais vasalis gatavojās tikšanās brīdim ar ienaidnieku. Luka Brāzi jau pirms vairākiem mēnešiem bija nodibinājis sakarus ar Soloco cilvēkiem. To viņš bija darījis pēc paša Dona Korleones rīkojuma. Sakarus Brāzi nodibināja, apmeklēdams Tatalju Ģimenes kontrolētos naktslokālus un pārgulēdams ar vienu no viņu labākajām priekameitām. Gultā viņš meičai pažēlojās, ka Korleones Ģimene viņu noniecinot, ka nenovērtējot viņa spējas. Nedēļu pēc šīs dēkas ar Luku uzsāka sarunas Bruno Tatalja, naktslokāla īpašnieks, šis Tatalju Ģimenes jaunākais dēls ārēji it kā nebija saistīts ar Ģimenes prostitūcijas biznesu. Taču viņa populārais naktslokāls ar slaidkājainām dejotājām izskoloja ne vienu vien pilsētas slepeno aģentu.
Pirmajā tikšanās reizē saruna bija skaidra un atklāta. Tatalja piedāvāja Lūkam piespiedu varas realizētāja vietu savā Ģimenē. Koķetēšana vilkās gandrīz mēnesi. Luka spēlēja jaunas skaistules savaldzināta vīrieša lomu, Bruno Tatalja savukārt tēloja biznesmeni, kurš mēģina pārvilkt savā pusē spējīgu sāncenša padoto. Vienā no šīm tikšanās reizēm Luka izlikās svārstāmies, tad teica:— Bet viens ir skaidrs. Es nekad neko neiesākšu pret Krusttēvu. Dons Korleone ir vīrs, ko es cienu. Un labi saprotu, ka Ģimenes biznesā viņam jādod priekšroka dēliem, nevis man.Bruno Tatalja piederēja pie jaunākās paaudzes, kas daudz nepūlējās slēpt nicinājumu pret tādiem vecmodīgiem nelgām kā Luka Brāzi, Dons Korleone un pat paša tēvs, kurā arī mazliet par dziļu bija iesūcies šis sentimentālais respekta gars.
— Tēvs nemaz negrib, lai tu vērstos pret Korleonem,— Bruno sacīja.— Kam tas vajadzīgs? Tagad visi saprotas ar visiem, nav vairs vecie laiki. Gluži vienkārši, ja tu meklē citu darbu, es varu aizlikt vārdu tēvam. Mūsu biznesā arvien noderēs tāds vīrs kā tu. Tas ir dzelzs darbs, un tam vajag dzelzs vīrus, lai viss ritētu gludi. Ja izlemsi, paziņo!Luka paraustīja plecus.— Man arī tagad nemaz neiet tik slikti.— Ar to šī saruna beidzās.
Galvenais mērķis bija likt Tataljām nojaust, ka Luka šo to zina par ienesīgo narkotiku operāciju un labprāt gribētu ielaist tajā roku no malas. Tādējādi varbūt izdotos kaut ko tuvāk uzzināt par Soloco plāniem, ja Turkam tādi ir, kā arī to, vai viņš grasās vērsties pret Donu Korleoni. Kad divu mēnešu laikā nekas nenotika, Luka ziņoja Donam, ka Soloco acīmredzot godam samierinājies ar savu neveiksmi. Dons atbildēja, lai turpinot darboties tāpat kā līdz šim, bet pavisam neuzkrītoši, bez manāmas centības.
Iepriekšējā vakarā pirms uzbrukuma Donam Luka atkal bija iegriezies naktslokālā. Gandrīz tūlīt pie viņa galdiņa bija piesēdies Bruno Tatalja.
Viens no maniem draugiem grib runāt ar tevi,— viņš teica.
Ved šurp!—atsaucās Luka.— Esmu ar mieru runāt ar visiem taviem draugiem.
Nē,— Bruno noraidīja.— Viņš grib tevi zem četrām acīm.
— Kas viņš tāds ir?— Luka noprasīja.
— Gluži vienkārši mans draugs,— atbildēja Bruno Tatalja.— Viņš grib tev izteikt kādu priekšlikumu. Vai tu vari šonakt vēlāk ar viņu tikties?
— Protams,— Luka atbildēja.— Kur un cikos?