Zina manus paradumus, nodomāja Luka. Izsekojuši, protams. Luka parasti cēlās ap trim vai četriem pēcpusdienā, pabrokastoja, tad kopā ar Ģimenes puišiem nodevās azartspēlēm vai arī pārgulēja ar kādu meiču. Reizēm viņš noskatījās kādu no pusnakts kinoseansiem, tad iegriezās vienā vai otrā klubā iedzert. Luka nekad nelikās gulēt agrāk par rītausmu. Tādēļ priekšlikums satikties četros no rīta nemaz nebija tik dīvains, kā izklausījās.
— Jā, protams,— viņš atbildēja.— Būšu atpakaļ četros. Izgājis no kluba, Luka apturēja taksometru un devās mājup uz savu mēbelēto istabu Desmitajā avēnijā. Viņš dzīvoja kopā ar kādu itāliešu ģimeni; kas viņam bija attālatrada. Lūkas divas istabas no pārējā dzīvokļa atdalīja īpašas durvis. Viņam patika šis izkārtojums. Tas radīja zināmu ģimenes atmosfēru un vienlaikus sargāja no negaidītiem pārsteigumiem īpaši kutelīgās situācijās.
Turks, šis viltīgais lapsa, nupat rādīs savu kuplo asti, nodomāja Luka. Ja viss noietu pietiekami tālu un Soloco sev šonakt parakstītu spriedumu, varētu sagādāt Donam krietnu Ziemassvētku dāvanu. Luka izvilka no pagultes čemodānu, atslēdza to un izņēma ložu necaurlaidīgu vesti. Tā bija smaga. Viņš izģērbās un apjoza to virs vilnas apakšveļas, tad uzvilka kreklu un virs tā svārkus. Brīdi Lūkam iešāvās prātā piezvanīt uz Dona māju Longbīčā un pastāstīt savus jaunumus, taču viņš zināja, ka Dons nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu, turklāt šo uzdevumu Dons viņam bija uzticējis slepeni, tātad nevēlējās, lai vēl kāds par to zinātu, pat Heigens vai vecākais dēls ne.Luka vienmēr nēsāja līdzi ieroci. Viņam bija atļauja to nēsāt — laikam pati dārgākā ieroča nēsāšanas atļauja, kāda jebkur izdota. Tā bija izmaksājusi apaļus desmittūkstoš dolārus, bet, ja Luku gadījumā pārmeklētu policija, šis papīrs viņu glābtu no cietumā. Būdams Ģimenes augstākais izpildvaras realizētājs, viņš zināja šīs atļaujas vērtību. Tomēr šonakt, ja gadījumā rastos izdevība darbu pabeigt, derētu «drošs» šaujamais. Tāds, kam nevar sadzīt pēdas. Taču, pārdomājis visu, Luka nolēma, ka šonakt tikai uzklausīs piedāvājumu un ziņos par to Krusttēvam, Donam Korleonem.
Viņš devās atpakaļ uz klubu, nedzēris vairs ne piles. Ierastās glāzes vietā viņš nesteidzīgi paēda vēlīnas vakariņas 48. ielā pie Petsija, savā iecienītajā itāliešu restorānā. Kad tuvojās noliktais tikšanās laiks, Luka devās uz kluba ieeju. Šveicara pie durvīm vairs nebija. Arī garderobiste bija aizgājusi. Vienīgi Bruno Tatalja viņu gaidīja. Sasveicinājies viņš aizveda Luku pie tukšās bāra letes telpas viņā malā. Sev priekšā Luka redzēja mazo galdiņu klajumu, kura vidū kā mazs dimants mirdzēja spoži dzeltenā parketa deju grīda. Tukšais orķestra paaugstinājums tinās puskrēslā, un tajā kā ģindenis augšup slējās mikrofona tievais metāla balsts.Luka apsēdās pie bāra letes, un Bruno Tatalja aizgāja tai otrā pusē. Luka atteicās no piedāvātā dzēriena un aizsmēķēja cigareti. Var gadīties, ka te slēpjas kas cits, nevis tas Turks. Taču nākamajā mirklī viņš ieraudzīja viņā telpas galā no tumsas iznirstam Soloco.
Turks paspieda Lūkam roku un apsēdās viņam blakus pie bāra letes. Tatalja nolika Soloco priekšā glāzi, un Turks ar galvas mājienu pateicās.
Vai jūs zināt, kas es esmu?—viņš jautāja. Luka pamāja ar galvu un drūmi pasmīnēja. Žurkas, kā rādās, iztrenktas no alām. Būs tīrā bauda nolaist no kājas šo sicīliešu renegātu.
Vai jūs zināt, ko es jums grasos lūgt?—Soloco vaicāja. Luka papurināja galvu.
Sagaidāms liels bizness,— Soloco teica.— Augstākā ranga vīri ieņems miljonus. No pirmā ieveduma garantēju jums piecdesmit tūkstošus dolāru. Es runāju par narkotikām. Tām pieder nākotne.
Kāpēc jūs griežaties pie manis?— noprasīja Luka.— Vai gribat, lai es runāju ar savu Donu?
Soloco saviebās.— Ar Donu esmu jau runājis pats. Viņš tur piedalīties negrib. Ka ne — ne, es varu bez viņa iztikt. Bet man vajadzīgs kāds stiprs vīrs, kas uzņemtos fiziski aizsargāt visu operāciju. Kā noprotu, jūs savā Ģimenē neesat sevišķi laimīgs, tāpēc varētu pārmesties pie mums.
Luka paraustīja plecus.— Ja piedāvājums būs tā vērts.
Soloco viņu cieši vēroja un tad šķita izlēmis.— Pāris dienu padomājiet par manu priekšlikumu, tad aprunāsimies vēlreiz,— viņš teica un pastiepa roku, taču Luka izlikās to neredzam un darbojās gar mutē ielikto cigareti. Bruno Tatalja aiz bāra letes apbrīnojami veikli izvilka šķiltavas un izstiepa tās pie Lūkas cigaretes. Un tad viņš izdarīja kaut ko dīvainu. Viņš nosvieda šķiltavas uz letes un cieši sagrāba Lūkas labo roku.
Lūkas reakcija bija zibenīga. Viņš noslīdēja no bāra sēdekļa un mēģināja izgriezt roku no tvēriena. Bet Soloco jau bija satvēris pie locītavas viņa otru roku. Luka tomēr bija pietiekami spēcīgs, lai tiktu galā ar abiem pretiniekiem, un būtu atbrīvojies, ja no telpas puskrēslas viņiem aiz muguras nebūtu iznācis kāds vīrs un apmetis viņam ap kaklu tievu zīda auklu. Aukla cieši savilkās, aizžņaugdama Lūkam elpu. Viņa seja kļuva sarkani violeta un spēcīgās rokas nevarīgi atslāba. Tatalja un Soloco tagad turēja viņa locītavas bez pūlēm, bērnišķā ziņkārē vērodami, kā vīrs Lūkam aiz muguras savelk auklu arvien ciešāk un ciešāk. Pēkšņi grīda kļuva slapja un slidena. Lūkas slēdzējmuskuļi, zaudējuši kontroli, atslāba un ķermeņa liekais saturs izgāzās uz grīdas. Viņā vairs nebija nekādas pretestības, ceļgali iebruka, ķermenis saguma. Soloco un Tatalja atlaida Lūkas rokas un atstāja upuri tikai žņaudzēja varā, kurš nolaidās uz ceļiem līdzi krītošajam ķermenim, savilkdams auklu tik cieši, ka tā iegriezās kakla miesā un pazuda. Lūkas acis izspiedās uz āru kā galējā izbrīnā, un šis izbrīns bija pēdējā dzīvīguma pazīme. Viņš bija miris.
— Es negribu, lai viņu atrod,— teica Soloco.— Ir svarīgi, lai viņu neatrastu tieši tagad.
Viņš apgriezās uz papēža un devās prom, pēc mirkļa pazuzdams telpas mijkrēslī.
Nākamajā dienā pēc uzbrukuma Donam Korleonem Ģimenes ļaudīm bija darba pilnas rokas. Maikls sēdēja pie telefona, nododams ziņojumus Sanijam. Toms Heigens cītīgi meklēja starpnieku, kas būtu pa prātam abām pusēm, lai varētu sarīkot apspriedi ar Soloco. Turks bija pēkšņi kļuvis piesardzīgs — varbūt viņš zināja, ka Tesio un Klemencas vīri klīst pa visu pilsētu, lai nokļūtu viņam uz pēdām. Bet Soloco nerādījās ārā no savas slēptuves, tāpat arī visi Tatalju Ģimenes augstākā ranga vīri. Sanijs to bija paredzējis, viņš zināja, ka ienaidnieks noteikti ievēros šādu elementāru piesardzību.
Klemencam vajadzēja nokārtot rēķinus ar Poliju Gato. Tesio uzdevums bija atrast Luku Brāzi. Luka nebija atgriezies mājās kopš iepriekšējās nakts pēc uzbrukuma, un tas nevēstīja neko labu. Taču Sanijs nespēja ticēt, ka Luka būtu kļuvis par nodevēju vai arī ļāvis sevi nejauši pārsteigt.Korleones kundze bija apmetusies pilsētā pie Ģimenes draugiem, lai varētu atrasties slimnīcas tuvumā. Arī znots Karlo Riči bija piedāvājis savus pakalpojumus, bet saņēmis atbildi, lai nodarbojoties pats ar savu biznesu. Dons Korleone viņam bija sagādājis darbu ienesīgā bukmeikeru kantorī Manhetenas itāliešu rajonā. Konija uzturējās pilsētā pie mātes, lai kopā ar viņu varētu apmeklēt tēvu slimnīcā.Fredijs gulēja savā istabā vecāku mājā un joprojām bija miega līdzekļu iespaidā. Kad pie viņa iegriezās Sanijs un Maikls, viņus pārsteidza brāļa bālums un skaidri redzamās slimības pazīmes.— Dievs tēvs,— Sanijs teica Maiklam, kad abi bija izgājuši no Fredija istabas,— izskatās, ka viņam vairāk satriekts ribās nekā vecajam.
Maikls paraustīja plecus. Viņš līdzīgā stāvoklī bija redzējis kareivjus kaujas laukā. Tomēr no Fredija viņš to nekad nebūtu gaidījis. Maikls labi atcerējās, ka bērnībā vidējais brālis bija fiziski stiprākais no visiem ģimenes bērniem. Bet viņš arvien bija arī vispaklausīgākais dēls savam tēvam. Un tomēr visi zināja, ka Dons atmetis cerību jebkad uzticēt šim vidējam dēlam nozīmīgu vietu Ģimenes biznesā. Fredijam trūka izmanības un arī cietsirdības. Viņš bija pārāk bikls un nevarīgs.Vēlāk pēcpusdienā no Holivudas piezvanīja Džonijs Fontāne. Maikls iedeva klausuli Sanijam.— Nē, Džonij, nav nekādas jēgas dzīties, šurp, lai apmeklētu veco. Viņš ir pārāk smagā stāvoklī, turklāt tas izraisītu nevēlamu troksni ap tevi, un es zinu, ka vecajam tas nepatiktu. Pagaidi, līdz viņam kļūs labāk un mēs varēsim atvest viņu uz mājām, un tad brauc ciemos. Labs ir, pasveicināšu.— Sanijs nolika klausuli. Pagriezies pret Maiklu, viņš piebilda:—Tēvs būs priecīgs, uzzinot, ka Džonijs gribēja lidot šurp no Kalifornijas, lai redzētu, kā viņam klājas.
Vēlu pēcpusdienā viens no Klemencas vīriem pasauca Maiklu pie oficiāli reģistrētā telefona, kas atradās virtuvē. Zvanīja Keja.
— Vai tēvam viss normāli?—viņa jautāja. Balss skanēja mazliet saspringti, mazliet nedabiski. Maikls zināja, ka Keja nespēj īsti noticēt notikušajam, nespēj ticēt, ka viņa tēvs patiesi ir no tiem, kurus avīzes dēvē par gangsteriem.
— Viss būs normāli,— Maikls atbildēja.
— Vai es drīkstu iet tev līdzi, kad tu viņu slimnīcā apciemosi?— Keja vaicāja.
Maikls pasmējās. Keja paturējusi prātā viņa vārdus par to, cik šādi sīkumi svarīgi, ja grib labi saprasties ar vecajiem itāliešiem.— Šis ir īpašs gadījums,— viņš paskaidroja.— Ja avīžnieki kaut kur izraks tavu vārdu un biogrāfiju, tu nokļūsi uz «Daily News» trešās lapas. Senas jenkiju dzimtas meita sapinusies ar liela mafijas vadoņa dēlu. Kā tas patiktu taviem vecākiem?
— Mani vecāki nekad nelasa «Daily News»,— Keja vēsi atteica. Sekoja vēl viens neveikls klusuma brīdis, tad viņa pajautāja:— Ar tevi pašu taču viss kārtībā, Maik? Tev taču nedraud nekādas briesmas?
Maikls atkal pasmējās.— Mani visi pazīst kā Korleones ģimenes memmesdēliņu. Es neesmu bīstams. Tāpēc viņiem nav jāpūlas mani vajāt. Nē taču, Kej, viss ir beidzies, un vairāk likstu nebūs. Tas vispār bija zināmā mērā negadījums. Paskaidrošu tev sīkāk, kad satiksimies.
— Kad tas būs?— Keja vaicāja.
Maikls brīdi kavējās domās.— Kā būtu šovakar, tā pavēlāk vakarā? Viesnīcā pie tevis iedzersim un paēdīsim, un tad es iešu uz slimnīcu pie sava vecīša. Es jau sāku nogurt, nīkdams te un atbildēdams uz visiem zvaniem. Norunāts? Bet nestāsti nevienam. Es negribu, lai avīžnieki drāztos mūs abus knipsēt. Bez jokiem, Kej. Tas viss ir sasodīti piņķerīgi, sevišķi jau tavu vecāku dēļ.
Labi,— Keja piekrita.— Es gaidīšu. Varbūt nopirkt tavā vietā kaut ko no Ziemsvētku dāvanām? Vai varbūt varu kā citādi palīdzēt?
Nē,— atteica Maikls.— Tikai gaidi mani — tu jau saproti.
Keja iesmējās viegli trīsošā balsī.— Gaidīšu,— viņa atsaucās.— Vai tad es vienmēr tevi nesagaidu, kā nākas?
— Sagaidi gan,— viņš atbildēja.— Tādēļ jau tu man esi vislabākā meitene pasaulē.
— Es tevi mīlu,— viņa sacīja.— Vai tu man vari pateikt to pašu?
Maikls uzmeta skatienu četriem virtuvē sēdošajiem tēvaiņiem.— Nē,— viņš teica.— Vakarā, labi?
— Labi,— Keja atbildēja. Maikls nolika klausuli.
No sava dienas uzdevuma beidzot bija atgriezies Klemenca, kurš tagad rosījās pa virtuvi, vārīdams pamatīgu katlu tomātu mērces. Maikls viņam pamāja sveicienu un devas atpakaļ uz stūra kabinetu, kur nepacietīgi gaidīja Heigens un Sanijs.— Vai Klemenca tur ir?—Sanijs noprasīja.
Maikls pavīpsnāja.— Gatavo spageti savam karaspēkam, gluži kā armijā.
— Saki, lai beidz mērkaķoties un nāk šurp!— Sanijs nepacietīgi teica.— Man te viņam ir svarīgākas lietas. Un atsūti arī Tesio.
Pēc dažām minūtēm visi bija sapulcējušies kabineta.
Novāci?— Sanijs strupi noprasīja Klemencam. Klemenca pamāja ar galvu.— Tu viņu vairs neredzēsi. Maikls iekšēji nodrebēja, kā strāvas sitienu saņēmis. Viņš saprata, ka abi runā par Poliju Gato, ka Polijs ir miris un viņa slepkava ir Pīters Klemenca, tas pats trakulīgais kazu dziru dejotājs.
— Vai tev ar Soloco kas sanācis?—Sanijs jautajā Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Izskatās, ka viņš vairs nedomā par vienošanos. Katrā ziņā nekādu dedzību neizrāda. Var jau būt, ka kļuvis tikai sevišķi piesardzīgs, lai mūsu vīri viņu nenokniebtu. Šā vai tā, es neesmu varējis atrast tādu pietiekami augsta ranga starpnieku, kam viņš uzticētos. Bet viņam jāsaprot, ka bez sarunām tagad nevarēs iztikt. Savu izdevību viņš palaida garām, ļaudams vecajam izsprukt dzīvam.
Viņš ir slīpēts zellis, glumākais no visiem pretiniekiem, kādi mūsu Ģimenei gadījušies,— teica Sanijs.— Varbūt viņš apķēris, ka mēs gribam tikai stiept laiku, līdz vecais atlabst un var mums ieteikt, ko darīt.
Heigens paraustīja plecus.— Skaidrs, ka viņš to ir apķēris. Un tomēr viņam jāpiekrīt sarunām. Nav izvēles. Rīt es to nokārtošu. Pavisam noteikti.Pie kabineta durvīm klauvēja, un ienāca viens no Klemencas vīriem.— Tikko ziņoja pa radio,— viņš teica Klemencam. — Kruķi atraduši Poliju Gato. Beigtu savā mašīnā.Klemenca pamāja ar galvu.— Par to tu vari neraizēties,— viņš sacīja. Vīrs pārsteigts paskatījās uz savu caporegime, tad pārsteigumu nomainīja atskārsme, un viņš devās atpakaļ uz virtuvi.
Apspriede turpinājās, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis.
— Vai Dona stāvoklis nav mainījies?— Sanijs jautāja Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Viss ir normāli, bet runāt viņš pāris dienu vēl nevarēs. Pavisam izsists no ierindas. Pēc operācijas nav vēl atguvies. Tava māte gandrīz visu dienu sēž pie viņa. Konija tāpat. Kruķi dežurē pa visu slimnīcu, un Tesio vīri arī katram gadījumam klīst tur apkārt. Pēc pāris dienām viņam būs labāk, un tad redzēsim, ko viņš mums ieteiks darīt. Tikmēr jāattur Soloco no jebkādiem izlēcieniem. Tieši tādēļ es gribu, lai tu sāc ar viņu sarunas.
Diez vai viņš tiks tik tālu,— norūca Sanijs.— Klemenca ar Tesio jau viņu meklē. Varbūt mums laimēsies, un tad visa šī jezga būs nokārtota.
Jums nelaimēsies,— atteica Heigens.— Soloco ir pārāk slīpēts.— Viņš brīdi klusēja, tad turpināja:—Turks labi zina — līdzko uzsāks sarunas, vajadzēs mūsu priekšā daudz kur piekāpties. Tieši tāpēc viņš izlokās. Manuprāt, viņš cenšas iegūt pārējo Ņujorkas Ģimeņu atbalstu, lai mēs neuzdrošinātos ķerties viņam pie dziesmas, kad vecais pados ziņu.
Sanijs īgni sarauca pieri.— Kāda velna pēc lai citas Ģimenes viņu atbalstītu?