Maikls nekad nebija redzējis Sanijam tādu sejas izteiksmi. Parupji jutekliskā mute un bronzai līdzīgā āda šķita gluži pelēka.
— Man nospļauties uz to, ko viņi visi grib! Labāk lai nebāž savu degunu šajā ķildā.
Klemenca un Tesio neveikli sagrozījās savos krēslos, juzdamies kā kājnieku vada komandieri, kuru ģenerālis ārdīdamies pavēl triecienā ieņemt nepieejamu virsotni, vienalga, ko tas maksātu.
— Rāmi, rāmi, Sanij,— ar tikko jaušamu nepacietību sacīja Heigens,— tavam tēvam nepatiktu no tevis to dzirdēt. Pats zini, kā viņš tādās reizēs saka—tā ir velta izšķiešanās. Mēs, protams, nevienam neļausim stāties ceļā, ja vecais teiks, lai ņemam Soloco ciet. Bet tā nav personīga lieta, tas ir bizness. Ja mēs ķeramies pie Soloco un iejaucas pārējās Ģimenes, sāksim sarunas un meklēsim vienošanos. Ja Ģimenes redzēs, ka esam cieši apņēmušies likvidēt Soloco, tās mums to neliegs. Dons visu izlīdzinās ar kompromisiem citās jomās. Bet šādā reizē taču nevar mesties kā vērsis uz sarkanu lupatu. Tas ir bizness. Pat uzbrukums tavam tēvam bija bizness, nevis personīga izrēķināšanās. Tev būtu laiks to saprast.
Sanija skatiens joprojām bija ciets un stings.— Labi. Es to visu saprotu. Kamēr vien tu saproti, ka neviens nedrīkst stāties mums ceļā, kad gribēsim novākt Soloco.
Sanijs pagriezās pret Tesio.— Vai ir kādas ziņas par Luku?
Tesio papurināja galvu.— Pilnīgi nekādu. Soloco noteikti ir viņu nogrābis.
Soloco nebija noraizējies par Luku, un tas man likās dīvaini,— klusi sacīja Heigens.— Viņš ir pārāk slīpēts, lai neuztrauktos par tādu vīru kā Luka. Manuprāt, Turks ir pacenties padarīt viņu nekaitīgu—tādā vai citādā ceļā.
Dievs tēvs, es ceru, ka Luka nav nostājies pret mums,— Sanijs nomurmināja.— No tā nu es reiz baidītos. Klemenca, Tesio, kā jūs abi uz to skatāties?
Jebkurš var noiet no ceļa, redz, šepat Polijs,— Klemenca lēni sacīja.— Bet Luka bija vīrs, kas var iet tikai vienu ceļu. Krusttēvs bija vienīgais, kam viņš ticēja, vienīgais, no kā baidījās. Bet ne tas vien, Sanij,— viņš cienīja tavu tēvu kā neviens cits, un Krusttēvs taču ir iemantojis cieņu no visiem. Nē, Luka mūs nemūžam nenodotu. Un man grūti ticēt, ka tāds vīrs kā Soloco, lai cik viņš viltīgs, varētu negaidot pārsteigt Luku. Luka bija vīrs, kas tur aizdomas uz visu un visiem. Viņš bija vīrs, kas allaž sagatavojies uz ļaunāko. Es domāju, viņš varbūt uz pāris dienām kaut kur aizlaidies. Kuru katru brīdi mēs uzzināsim par viņu.
Sanijs pagriezās pret Tesio. Bruklinas caporegime paraustīja plecus.— Jebkurš var kļūt par nodevēju. Luka bija ļoti jūtīgs. Varbūt Dons viņu kaut kā apvainojis. Tas ir iespējams. Tomēr drīzāk man šķiet, ka Soloco viņu pārsteidzis. Tas saskan ar to, ko teica consiglion. Mums jāsagatavojas uz ļaunāko.
— Soloco drīz vien uzzinās par Poliju Gato,— Sanijs sacīja visiem.— Kā viņš uz to reaģēs?
Tas liks viņam padomāt,— drūmi noteica Klemenca. — Sapratīs, ka Korleones Ģimene nav no muļķu mājām. Apjēgs, ka viņam vakar ļoti paveicās.
Tā nebija paveikšanās!—asi iebilda Sanijs.— Soloco to plānoja jau vairākas nedēļas. Viņi noteikti katru dienu sekojuši vecajam uz kantori un izpētījuši viņa paradumus. Tad viņi uzpirka Poliju un varbūt arī Luku. Viņi nogrāba Tomu īstajā brīdī uz ielas. Viņi izdarīja visu, ko gribēja. Viņiem nepaveicās, nevis paveicās. Tie šāvēji, kurus viņi nolīga, nebija pietiekami veikli, un vecais kustējās pārāk ātri. Ja tie būtu viņu nogalinājuši, man vajadzētu slēgt vienošanos, un Soloco būtu uzvarējis. Vismaz pagaidām. Es būtu gaidījis un varbūt norēķinājies ar viņu piecus vai desmit gadus vēlāk. Bet nesaki, ka viņam paveicās, Pīt, tas nozīmē novērtēt viņu par zemu. Un tā pēdējā laikā ir bijusi mūsu nelaime.
Viens no sardzes vīriem ienesa no virtuves spageti bļodu, tad šķīvjus, dakšiņas un vīnu. Ēzdami viņi runāja tālāk. Maikls vēroja notiekošo ar jautru izbrīnu. Pats viņš neēda, un neēda arī Toms, bet Sanijs, Klemenca un Tesio cītīgi nodevās vakariņām, uzslaucīdami mērci ar maizes kumosiem. Tas izskatījās gandrīz komiski. Vīri turpināja sarunas.
Tesio nedomāja, ka Polija Gato zaudējums varētu īpaši satraukt Soloco, viņš pat pieļāva, ka Turks to ir paredzējis un priecājas par notikušo. Ietaupīta lieka alga. Un diez vai šāds gadījums varētu viņu iebiedēt — vai tad Korleones līdzīgos apstākļos nobītos?
Maikls nedroši ierunājās:—Es zinu, ka šai situācija esmu amatieris, bet, spriežot pēc tā, ko jūs paši esat teikuši par Soloco, un vēl ievērojot to, ka viņš pēkšņi vairās no sazināšanās ar Tomu, es teiktu, ka šim Turkam ir kāds spēcīgs trumpis. Ļoti iespējams, ka viņš grasās nostrādāt kaut ko īsti graujošu, kas ļautu viņam atkal tikt savos augstumos. Ja varētu izzināt, kas tas ir, mēs būtu zirgā.
— Jā-a, par to es esmu domājis,— Sanijs negribīgi novilka,— un vienīgais, ko varu iedomāties, ir Luka. Visiem jau paziņots, ka viņš jānogādā šurp, pirms drīkstēs baudīt savas agrākās tiesības Ģimenē. Otrs, ko es varu iedomāties,— varbūt Soloco ir vienojies ar pārējām Ņujorkas Ģimenēm un rīt mēs uzzināsim, ka tās visas dodas karā pret mums. Ka mums jāpieņem Turka noteikumi. Vai ne, Tom?
Heigens piekrītoši pamāja.— Man arī tā izskatās. Un pret šādu opozīciju mēs bez tava tēva nevaram turēties. Viņš ir vienīgais, kas spēj stāties pretī Ģimenēm. Viņam ir politiskie sakari, kas tam arvien vajadzīgi, un viņš tos var izmantot tirgus labā. Ja būs pietiekami nopietna vajadzība.
— Soloco šai mājai nerādīsies ne tuvumā, par to vari neraizēties, bos,— teica Klemenca. Tas izskanēja pārlieku pašapzinīgi, ņemot vērā, ka paša galvenais padotais nesen viņu nodevis.
Sanijs brīdi veltīja viņam domīgu skatienu, tad griezās pie Tesio;— Kā ar slimnīcu, vai tavi vīri to nobloķējuši?
Pirmo reizi visas apspriedes laikā Tesio šķita pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.— No ārpuses un iekšpuses,— viņš teica.— Viscaur un apkārt. Arī kruķi to diezgan labi pieseguši. Detektīvi pie palātas durvīm gaida, kad varēs veco izjautāt. Smieklīgi. Dons vēl joprojām saņem tos draņķus no tūbiņām, nekādu normālu ēdamo nedabū, tā ka no virtuves nav jābaidās. Citkārt gan par to būtu jāraizējas, tie turki jau ir uz indēm. Donam viņi nevar piekļūt nekādā veidā.
Sanijs atlaidās dziļāk krēslā.— Uz mani viņi nevar tēmēt, ar mani šiem jākārto biznesa padarīšanas. Ģimenes vadība viņiem ir vajadzīga.— Viņš pasmīnēja un paraudzījās uz Maiklu.— Kas zina, varbūt tēmē uz tevi? Varbūt Soloco domā nogrābt tevi un turēt par ķīlnieku, lai noslēgtu vienošanos sev pa prātam.
Vējā ir mans vakars ar Keju, skumīgi nodomāja Maikls. Sanijs nelaidīs ārā no mājas. Taču Heigens nepacietīgi iebilda:— Nē, ja viņš gribētu nodrošināties ar ķīlnieku, Maiklu būtu varējis nogrābt jebkurā laikā. Bet visiem zināms, ka Maikls ir ārpus Ģimenes biznesa. Viņš ir civilais, un, ja Soloco ķersies pie viņa, tad zaudēs visu Ņujorkas Ģimeņu atbalstu. Pat Tataljām tad būtu jāpalīdz viņu vajāt. Nē, tas viss būs itin vienkārši. Rīt pie mums ieradīsies kāds no viņu Ģimeņu pārstāvjiem, kurš pateiks, ka mums jāslēdz vienošanās ar Turku. Tieši to viņš gaida. Tas ir viņa lielais trumpis.
Maikls atviegloti nopūtās.— Labi,— viņš teica,— man šovakar jātiek uz pilsētu.
— Kāpēc?— Sanijs skarbi noprasīja.
Maikls pasmīnēja.— Gribu ieskriet slimnīca apraudzīt veco, satikt mammu un Koniju. Un vēl šis tas darāms.— Maikls, gluži tāpat kā Dons, nemēdza klāstīt īstos iemeslus un arī šobrīd negribēja teikt Sanijam, ka dodas pie Kejas Edamsas. Kaut arī nebija nekādas vajadzības to slēpt, tāds gluži vienkārši bija viņa paradums.
No virtuves atplūda skaļa balsu murdoņa. Klemenca izgāja paskatīties, kas noticis. Pēc brīža viņš atgriezās, turēdams rokās Lūkas Brāzi pretložu aizsargvesti. Tajā bija ievīstīta milzīga beigta zivs.
Turks uzzinājis par savu spiegu Poliju Gato,— Klemenca bezkaislīgi noteica.
Un mēs tagad zinām par Luku Brāzi,— tikpat bezkaislīgi piemetināja Tesio.
Sanijs aizdedza cigāru un ierāva krietnu malku viskija. Maikls apstulbis vaicāja:— Ko nozīmē tā velna zivs?
Viņam atbildēja Heigens, īrs, consigliori:— Zivs nozīmē to, ka Luka Brāzi guļ okeāna dibenā. Tas ir sens sicīliešu vēstījums.
Tai vakarā Maikls Korleone devās uz pilsētu nomāktā garastāvoklī. Viņš juta, ka tiek ierauts Ģimenes biznesā pret paša gribu, un dusmojās uz Saniju pat par to, ka jāsēž pie telefona. Pati klātesamība Ģimenes apspriedē lika Maiklam justies neērti, itin kā viņam varētu pilnīgi droši uzticēt tādus noslēpumus kā slepkavība. Un tagad, iedams pie Kejas, viņš jutās vainīgs arī meitenes priekšā. Attiecībā uz savu ģimeni viņš pret Keju nekad nebija izturējies gluži godīgi. Viņš gan bija stāstījis Kejai par savējiem, bet allaž papildinājis teikto ar visādiem jociņiem un dzīvām anekdotēm, kas visu teikto vērta līdzīgu drīzāk krāsainas piedzīvojumu filmas notikumiem nekā īstenībai. Un tagad viņa tēvs uz ielas smagi sašauts un vecākais brālis kaļ slepkavības plānus. Skaidri un vienkārši runājot, tā ir, taču Kejai viņš nemūžam nespētu pasniegt to šādā veidā. Viņš jau bija teicis, ka uzbrukums tēvam ir drīzāk «negadījums» un vairāk likstu nebūs. Velns lai parauj, tās, šķiet, tagad tikai sākas. Sanijs un Toms neredz cauri tam tipam Soloco, joprojām vērtē viņu par zemu, lai gan Sanijs šķiet pietiekami attapīgs un sajūt briesmas. Maikls centās iedomāties, kas šim Turkam varētu būt aiz ādas. Tas ir neapšaubāmi bezbailīgs, gudrs un neparasti stipras gribas vīrs. No viņa var sagaidīt dažu īstu pārsteigumu. Bet Sanijs un Toms, Klemenca un Tesio nonākuši pie slēdziena, ka viss tiek kontrolēts un uzraudzīts, un viņiem taču šais lietās vairāk pieredzes. Es šajā karā esmu civilists, Maikls ērcīgi nodomāja. Un, lai piespiestu mani tajā iesaistīties, viņiem būtu man jāpiekar vesels lēvenis krietni vērtīgāku medaļu par tām, kuras es dabūju Otrajā pasaules karā.
Līdz ar visām šīm pārdomām Maiklu pārņēma vainas apziņa par to, ka viņš nejūt dziļāku žēlumu pret tēvu. Viņa miesīgais tēvs taču guļ, daudzu ložu caururbts. Un tomēr itin dīvainā kārtā Maikls labāk par visiem pārējiem bija sapratis Toma vārdus, ka notikušais ir tikai bizness, nevis personiska izrēķināšanās. Ka viņa tēvs samaksājis par varu, ko baudījis visu mūžu, par bijību, ko pratis iedvest visos apkārtējos.
Maikls juta milzīgu vēlēšanos izkļūt, izkļūt no visa un dzīvot pats savu dzīvi. Bet, kamēr šī krīze nav galā, viņš nedrīkst atšķelties no ģimenes. Viņam jāpalīdz, cik vien to atļauj viņa — civilista — iespējas. Ar piepešu skaidrību Maikls aptvēra, ka viņu kaitina piešķirtā loma, šī nomaļus stāvošā apzinīgā protestētāja loma ar savām nekarotajā privilēģijām. Tieši tāpēc vārds «civilists», atkal un atkal uzpeldēdams smadzenēs, tik ļoti viņu ērcināja.
Kad Maikls ieradās viesnīcā, Keja jau gaidīja viņu vestibilā. (Pāris Klemencas vīru bija atveduši Maiklu uz pilsētu un izsēdinājuši viņu pie tuvējā pagrieziena, iepriekš pārliecinādamies, ka viņiem neseko.)
Abi paēda vakariņas un mazliet iedzēra.— Cikos tu domā iet pie tēva?— Keja vaicāja.
Maikls paskatījās pulkstenī.— Apmeklētāju laiks beidzas astoņos trīsdesmit. Domāju, ka iešu pēc tam, kad visi citi būs projām. Mani jau ielaidīs. Tēvam ir atsevišķa istaba un savas kopējas, tā ka es varēšu brīdi tur pasēdēt. Runāt jau viņš laikam vēl nevar un varbūt pat neaptvers, ka es tur esmu. Bet man jāparāda cieņa.
Man ļoti žēl tava tēva,— klusi sacīja Keja.— Viņš kāzās likās tik jauks! Es nespēju ticēt visam, ko par viņu raksta avīzes. Esmu pārliecināta, ka lielākoties tur samelsts.
Arī es tā domāju,— Maikls nomierinoši teica. Viņš pats brīnījās, cik noslēgti izturas pret Keju. Viņš mīlēja viņu, uzticējās viņai, bet nejutās spējīgs jebkad stāstīt viņai par savu tēvu vai Ģimeni. Viņa piederēja citai pasaulei.
Un kā būs ar tevi?— Keja jautāja.— Vai tevi arī ieraus tajā gangsteru karā, par kuru avīzes raksta ar tādu sajūsmu?
Maikls pasmīnēja, atpogāja svārkus un atpleta tos plaši vaļā.— Redzi, šaujamo nav!— viņš noteica. Keja iesmējās.Bija jau pavēls, un viņi devās augšup uz savu istabu. Keja sajauca kokteili un, apsēdusies Maiklam klēpī, kopā ar viņu malkoja glāzi. Maikla delna slīdēja pār gludo zīdu zem viņas kleitas, līdz sajuta karsto miesu virs ceļgala. Viņi atkrita gultā un tāpat neizģērbušies, sakļautām lūpām ieslīga viens otra skavās. Pēc tam abi gulēja līdzās mierīgi un nekustīgi, juzdami miesu kvēlojam zem drēbēm. Keja nomurmināja: — Vai tas ir tas, ko jūs, kareivji, saucat par ašo gājienu?
Jā-a,— Maikls atbildēja.
Nav slikti,— lietišķi noteica Keja.
Abi ieslīga īsā snaudā, līdz Maikls piepeši satrūkās un pavērās pulkstenī.— Nolāpīts!— viņš iesaucās.— Gandrīz desmit! Man jāiet uz slimnīcu.
Viņš iegāja vannasistabā, samitrināja matus un sāka sukāties. Ienāca Keja un no aizmugures apvija rokas ap viņa vidukli.
Kad mēs apprecēsimies?— viņa jautāja.
Kad vien tu gribēsi,— atteica Maikls.— Tiklīdz norims šīs ģimenes klapatas un mans vecītis atveseļosies. Tomēr man šķiet, ka tev vajadzētu apskaidrot stāvokli saviem vecākiem.
Ko lai es viņiem skaidroju?— Keja klusi vaicāja.