Kad viņš jau tuvojās durvīm, Keja jautāja:— Kad es tevi atkal redzēšu?
Maikls viņu noskūpstīja.— Tagad tev vajadzētu braukt mājās un savā klusajā miestiņā visu labi pārdomāt,— viņš teica.— Es negribu, lai tevi kaut kādā veidā iepītu šajā notikumā. Pēc Ziemsvētku brīvdienām es atgriezīšos koledžā, un mēs atkal būsim kopā. Labi?
— Labi!— atsaucās Keja. Viņa pavadīja Maiklu ar skatienu, kamēr viņš izgāja pa durvīm, un noraudzījās, kā pirms iekāpšanas liftā viņš pamāj sveicienu. Šajā brīdī Keja juta tik ciešu tuvību ar Maiklu, tik dziļu mīlestību pret viņu kā nekad agrāk. Un, ja kāds viņai būtu teicis, ka viņa neredzēs Maiklu veselus trīs gadus, viņa nespētu pārdzīvot šī mirkļa traģēdiju.
Kad Maikls pie franču slimnīcas izkāpa no taksometra, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Iegājis slimnīcā, viņš izbrīnījās vēl vairāk—arī vestibils bija tukšs. Pie joda, ko tas velna Klemenca ar Tesio te īsti dara? Tiesa, viņi nav bijuši armijā priekšējās pozīcijās, bet tik daudz jau nu vajadzēja sajēgt no taktikas, lai izliktu sargposteņus. Vismaz pāris vīriem vajadzēja sēdēt te, vestibilā!
Pat visvēlākie apmeklētāji jau bija aizgājuši, un pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit. Sasprindzis un modrības pilns, Maikls devās tālāk. Pie dežuranta viņš neapstājās, jo zināja tēva istabas numuru. Tā atradās ceturtajā stāvā. Maikls iekāpa pašapkalpes liftā. Dīvainā kārtā neviens viņu neaizturēja līdz pat ceturtā stāva māsas dežūrpostenim. Neievērodams māsas jautājumu, Maikls pagāja tai garām un taisnā ceļā devās uz tēva palātu. Ārpusē pie durvīm neviena nebija. Pie velna, kur tad tie divi detektīvi, kas te it kā dežurējot un gaidot, kad varēs ar tēvu runāt? Kur Tesio un Klemencas vīri, kaut jods viņus saspēris? Vai kāds būtu tur iekšā? Bet durvis bija vaļā. Maikls iegāja palātā. Gultā viņš redzēja cilvēka augumu un bālajā decembra mēnessgaismā, kas spiedās cauri rūtij, saskatīja tēva seju. Pat tagad tā šķita bezkaislīga, krūtis sekli cilājās līdz ar nevienmērīgajiem elpas vilcieniem. No tērauda statīva aiz gultas stiepās caurulītes, kas bija ievadītas gulētāja nāsīs. Uz grīdas stikla krūzē krājās indīgās vielas, ko no slimnieka kuņģa izvadīja citas caurulītes. Maikls brīdi pastāvēja, pārliecinādamies, ka ar tēvu viss kārtībā, tad izgāja no istabas.
Aizgājis pie medmāsas, viņš sacīja:— Mani sauc Maikls Korleone, gribu brītiņu pasēdēt pie tēva. Kas noticis ar tiem detektīviem, kuriem vajadzēja atrasties pie viņa?
Medmāsa bija jauna, glīta būtne, kas acīmredzot cieši ticēja savas iestādes visspēcībai.— A, jūsu tēvam vienkārši nāca pārāk daudz apmeklētāju, tas traucēja slimnīcas kārtību,— viņa teica.— Pirms minūtēm desmit ieradās policija un pavēlēja visiem aiziet. Un tie detektīvi man pirms minūtēm piecām bija jāsauc pie telefona. Viņi saņēma kādu ārkārtēju paziņojumu no sava štāba un tad arī aizgāja projām. Bet neraizējieties, es bieži ieskatos jūsu tēva palātā un varu dzirdēt no turienes katru skaņu. Tāpēc mēs turam durvis vaļā.
— Paldies!—teica Maikls.— Es mazliet pasēdēšu pie viņa. Labi?
Masa pasmaidīja.— Tikai mazdrusciņ, un tad jums diemžēl vajadzēs iet. Noteikumi, pats saprotat!
Maikls atgriezās tēva palātā. Piegājis pie aparāta, viņš paņēma klausuli un lika slimnīcas operatoram savienot ar Longbīčas māju, stūra kabineta telefonu. Klausuli pacēla Sanijs.
— Sanij, es esmu slimnīcā,— Maikls čukstus pavēstīja, — atnācu te vēlu vakarā. Sanij, te neviena nav! Neviena no Tesio vīriem. Nekādu detektīvu pie durvīm. Tēvs bija pilnīgi neaizsargāts,— Maikla balss drebēja.
Labu brīdi nebija atbildes, tad klusa un satraukta atskanēja Sanija balss:—Tas laikam būs tas slepenais Soloco gājiens, par kuru tu runāji.
— Man arī tā liekas,— teica Maikls.— Bet kā viņš varēja panākt, lai kruķi visus aizvāc prom, un kur viņi palikuši? Kas noticis ar Tesio vīriem? Dievs tēvs, vai tiešām tas kretīns Turks tur dūrē arī Ņujorkas policijas nodaļu?— Esi rāms, mazais!— Sanija balss skanēja nomierinoši. — Mums atkal laimējās, ka tu aizgāji uz slimnīcu tik vēlu. Paliec tēva palātā. Aizslēdz durvis no iekšpuses. Piecpadsmit minūšu laikā es tev tur nogādāšu vairākus vīrus, jāpaspēj tikai piezvanīt. Bet tu sēdi rāms un netrako! Skaidrs, mazais?
— Es netrakošu,— teica Maikls. Pirmo reizi visu šo notikumu gaitā viņš juta sevī augam neparastu niknumu, saltu naidu pret tēva ienaidniekiem.
Maikls nolika klausuli un ar zvanu izsauca māsu. Viņš nolēma rīkoties pēc saviem ieskatiem un neievērot Sanija norādījumus. Kad ienāca māsa, viņš teica:— Es negribu jūs izbiedēt, bet mans tēvs tūlīt pat jāpārvieto citur. Uz citu palātu vai citu stāvu. Vai jūs varat atvienot visas šīs caurulītes, lai mēs varētu izstumt gultu no palātas?
— Tas ir smieklīgi,— iebilda māsa.— Tad vispirms vajadzīga ārsta atļauja!
Maikls runāja ļoti ātri:—Jūs esat lasījusi par manu tēvu avīzēs. Jūs pati redzat, ka šovakar viņu neviens neapsargā. Un es tikko dabūju ziņu, ka drīz slimnīcā ieradīsies vairāki vīri, lai viņu nogalinātu. Lūdzu, ticiet un palīdziet man!—Maikls, kad vēlējās, spēja runāt neparasti pārliecinoši.
— Caurulītes nav jāatvieno,— sacīja māsa.— Mēs varam pārstumt statīvu reizē ar gultu.
Vai jums ir brīva palāta?—Maikls čukstus jautāja.
Gaiteņa galā,— atbildēja māsa.
Pārvietošanu viņi veica dažos mirkļos, ļoti ātri un prasmīgi. Tad Maikls sacīja māsai:—Palieciet te pie viņa, līdz ierodas palīgi. Ja sēdēsiet ārpusē, savā postenī, jūs var ievainot.Tajā brīdī viņš no gultas izdzirda tēva balsi. Tā bija piesmakuši, bet spēcīga:— Maikl, vai tu tas esi? Kas noticis, kas par lietu?
Maikls pārliecās pār gultu un saņēma tēva roku savējā.— Tas esmu es, Maikls,— viņš teica.— Nebaidies! Tagad klausies: neizdod nevienu skaņu, it īpaši tad, ja kāds sauc tavu vārdu. Daži vīri te grib tevi nogalināt, saproti? Bet es esmu šeit, tāpēc nebaidies! Dons Korleone, kurš vēl visai miglaini apjauta vakardienas notikumus, par spīti mokošajām sāpēm, labsirdīgi uzsmaidīja savam jaunākajam dēlam, gribēdams sacīt vārdus, kas pārliecīgas piepūles dēļ palika neizteikti: «Kas man tagad ko baidīties? Sveši vīri ir gribējuši mani nogalināt jau kopš tiem laikiem, kad es biju divpadsmit gadu vecs.»
Slimnīca bija neliela un savrupa ēka ar vienu izeju. Maikls pavērās pa logu lejup uz ielu. Slimnīcas priekšā lokveidā izliecās neliels laukums, no kura uz ielu veda kāpnes. Neredzēja nevienas mašīnas. Taču jebkuram, kas nāktu uz slimnīcu, vajadzētu izmantot šo ieeju. Maikls zināja, ka laika nav daudz, tādēļ izsteidzās no istabas un, noskrējis četrus stāvus pa kāpnēm, izmetās uz ielas, iesānis, blakus slimnīcai, viņš redzēja ātrās palīdzības mašīnu stāvvietu, un arī tā bija tukša.
Stāvēdams uz asfaltētā laukumiņa slimnīcas priekšā, Maikls aizdedza cigareti. Viņš atpogāja mēteli un nostājās laternas staba gaismas lokā, lai viņa seja būtu labi saskatāma. Pa Devīto avēniju ātrā gaitā tuvojās kāds vīrietis ar sainīti rokā. Tas bija jauns cilvēks armijas svārkos, ar biezu, melnu matu vilni. Kad viņš pienāca tuvāk laternas gaismai, Maikls redzēja, ka seja ir pazīstama, tomēr nespēja to atcerēties. Bet jaunais cilvēks apstājās Maikla priekšā un, izstiepis roku, ar spēcīgu itāliešu akcentu teica:— Don Maikl, vai jūs mani atceraties? Enco, Nadzorīnes Paniterras maiznieka palīgs un viņa znots. Jūsu tēvs mani izglāba, panākdams, lai valdība atļauj man palikt Amerikā.
Maikls paspieda puiša roku. Tagad viņš atcerējās.
— Esmu atnācis parādīt godu jūsu tēvam,— Enco turpināja.— Vai mani tik vēlu ielaidīs slimnīcā?
Maikls pasmaidīja un papurināja galvu.— Nē, bet tomēr paldies jums. Es pateikšu Donam, ka bijāt atnācis.— Pa ielu rūkdama šurp traucās mašīna, un Maikls acumirklī saspringa. — Ejiet prom!—viņš pavēlēja Enco.— Te var iznākt saraušanās. Jums nebūs nekāda prieka sapīties ar policiju.Viņš pamanīja baiļu izteiksmi jaunā itālieša sejā. Nepatikšanas ar policiju varētu nozīmēt izsūtīšanu vai pavalstniecības noraidījumu. Tomēr jaunais cilvēks apņēmības pilns palika stāvam.
— Ja būs saraušanās, es palikšu un palīdzēšu,— viņš itāliski nočukstēja.— Tas ir mans pienākums pret Krusttēvu.
Maikls jutās aizkustināts. Viņš vēlreiz gribēja sūtīt puisi projām, bet tad nodomāja, ka jāļauj tomēr Enco palikt tepat. Divi vīri slimnīcas priekšā varētu atbaidīt jebkuru Soloco algotni, kas atsūtīts nostrādāt darbu līdz galam. Ar vienu vīru tam diezin vai pietiktu. Maikls pasniedza Enco cigareti un aizdedza to. Abi stāvēja aukstajā decembra naktī, laternas gaismas loka ietverti. Aiz viņiem dzirkstīja slimnīcas dzeltenie paneļi, ko vietvietām pāršķēla Ziemsvētku zaļā rota.Abi jau gandrīz bija izsmēķējuši savas cigaretes, kad no Devītās avēnijas 30. ielā iegriezās zems, garš, melns limuzīns un tuvojās viņiem, turēdamies ļoti tuvu trotuāram. Tas gandrīz apstājās. Maikls uzmanīgi ieskatījās tajā, cenzdamies saredzēt sejas, un viņa augums neviļus nodrebēja. Šķita, ka mašīna grib apstāties, tad tā uzņēma ātrumu un aiztraucās garām. Kāds bija pazinis Maiklu. Maikls pasniedza Enco vēl vienu cigareti un ievēroja, ka maiznieka rokas dreb. Pašam par pārsteigumu Maikla rokas bija pilnīgi mierīgas.
Abi smēķēdami bija nostāvējuši uz ielas ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi naksnīgo gaisu pāršķēla policijas sirēna. Patruļas mašīna kaukdama nogriezās no Devītās avēnijas un nobremzēja slimnīcas priekšā. Tai cieši sekoja vēl divas dežurējošās mašīnas. Piepeši visu laukumu slimnīcas ieejas priekšā pārplūdināja uniformēti policisti un detektīvi. Maikls atviegloti nopūtās. Vecais, labais Sanijs acīmredzot visu ātri nokārtojis. Viņš paspēra soli pretī atnācējiem.Divi masīvi, drukni policisti sagrāba viņa rokas. Kāds cits viņu aši pārmeklēja. Pa kāpnēm augšup devās plecīgs policijas kapteinis ar zelta pīni uz formas cepures, un padotie bijīgi pašķīrās, dodami viņam ceļu. Par spīti masīvajai būvei un sirmajiem matiem, kas spraucās ārā no cepures, viņš šķita enerģijas pārpilns. Kapteiņa seja bija vēršgaļas sarkanumā. Viņš pienāca pie Maikla un skarbi uzsauca:— Man liekas, es jūs visus, smurguļus, iesēdināju! Kas tu esi, velns lai parauj, un ko tu te meklē?
Viens no Maiklam blakus stāvošajiem policistiem pavēstīja:— Ieroču nav, kaptein.
Maikls neatbildēja. Viņš cieši vēroja policijas kapteini, ar saltu skatienu pētīdams viņa seju un tēraudzilās acis. Kāds detektīvs civildrēbēs sacīja:—Tas ir Maikls Korleone, Dona dēls.
— Kas notika ar detektīviem, kam bija jāapsargā mans tēvs?— Maikls klusi jautāja.— Kas viņus aizsauca no turienes?
Policijas kapteinis vai eksplodēja aiz dusmām.— Tu, utainais puņķutapa, mācīsi mani, kas darāms? Es viņus aizsaucu. Man nospļauties uz to, cik salašņas gangsteru apšauj cits citu. Ne pirksta es netaisos kustināt, lai pasargātu to tavu veci no lodes! Un tagad vācies pie velna! Pazudi no šīs ielas, smurguli, un nelien slimnīcai tuvumā, kad nav pieņemšanas stundas!
Maikls joprojām viņu cieši vēroja. Viņš nejuta niknumu par šī policijas kapteiņa vārdiem. Viņa domas darbojās zibenīgā ātrumā. Vai tur, pirmajā mašīnā, būtu sēdējis Soloco un redzējis viņu stāvam slimnīcas priekšā? Vai pēc tam Soloco būtu piezvanījis šim kapteinim un teicis: «Kā tas nākas, ka Korleones vīri joprojām stāv pie slimnīcas, kad es tev esmu samaksājis par to, lai tu viņus ieliec aiz restēm?» Vai šis gājiens būtu rūpīgi izplānots, kā teica Sanijs? Viss saskan. Joprojām saglabādams mieru, viņš teica kapteinim:—Es neiešu prom no šīs slimnīcas, kamēr jūs nenoliksiet sargus pie mana tēva palātas.
Kapteinis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.— Fil, ietupini šo smurguli!—viņš pavēlēja blakus stāvošajam detektīvam.
Detektīvs vilcinājās.— Tas puika nav apbruņots, kaptein. Viņš ir kara varonis un nekad nav iemaisījies gangsteru darīšanās. Avīzes var sacelt brēku.
Kapteinis lēnām pagriezās pret detektīvu. Viņa seja bija tumši sarkana no dusmām. Viņš ieaurojās:— Pie visiem velniem, es teicu, ietupini viņu!
Maikls, kura domas vēl aizvien darbojās ļoti skaidri, cik indīgi spēdams, noprasīja:— Cik Turks jums maksā par mana tēva izdošanu, kaptein?
Policijas kapteinis pagriezās uz viņa pusi un teica abiem druknajiem policistiem:—Turiet viņu!
Maikls juta, ka dzelžains tvēriens piespiež viņa rokas pie sāniem. Viņš redzēja kapteiņa masīvo dūri atvēzējamies pret savu seju. Maikls centās izvairīties, bet dūre trāpīja vaiga kaulu. Šķita, ka galvaskausā eksplodētu granāta. Maikla mute acumirklī bija pilna asinīm un sīkiem kaula gabaliņiem: viņš saprata, ka tie ir zobi. Viena galvas puse šķita pietūkstam un milstam kā ar gaisu piepūsta. Kājas zaudēja spēku, un viņš būtu nokritis, ja abi policisti viņu neturētu. Bet viņš joprojām bija pie pilnas samaņas. Detektīvs privātdrēbēs aizstājās viņam priekšā, lai novērstu otru sitienu, un izsaucās:— Kungs Dievs, kaptein, nu gan jūs viņu pamatīgi iedragājāt!
— Es viņam nepieskaros,— kapteinis skaļi teica.— Viņš man uzbruka un pakrita. Saprati? Viņš pretojās arestam.
Kā caur sarkanīgu miglu Maikls redzēja, ka pie ietves piebrauc un apstājas vēl vairākas mašīnas. No tām cits pēc cita izkāpa vesels bars vīru. Vienā no tiem Maikls pazina Klemencas advokātu. Tas laipni, bet noteikti uzrunāja policijas kapteini:
— Korleones Ģimene ir nolīgusi privātdetektīvu firmas cilvēkus, lai apsargātu misteru Korleoni. Šiem vīriem, kas ieradušies reizē ar mani, ir atļauja nēsāt šaujamos ieročus, kaptein. Ja jūs viņus arestēsiet, jums rīt būs jārunā ar tiesnesi un jāpaskaidro, kāpēc to darījāt.
Advokāts pievērsās Maiklam.— Vai gribat iesniegt sūdzību pret vainīgo, kas jums to nodarīja?— viņš jautāja.
Maikls tik tikko spēja parunāt. Žokļi gandrīz nekustējās, tomēr viņš neskaidri izgrūda:— Es paslīdēju. Paslīdēju un nokritu.— Viņš ievēroja policijas kapteiņa triumfējošo skatienu un mēģināja atbildēt šim skatienam ar smaidu. Par katru cenu viņš gribēja noslēpt stindzinošo saltumu, kas bija pārņēmis domas un jūtas, ledaino naidu, kas pildīja visu ķermeni. Nevienam pasaulē viņš negribēja ļaut nojaust, kā šobrīd jūtas. Tā, kā viņa vietā darītu Dons. Tad viņš juta, ka viņu ienes slimnīcā, un nākamajā brīdī zaudēja samaņu.
Kad otrā rītā Maikls pamodās, viņš secināja, ka žoklis ir savilkts ar stiepli un kreisajā pusē trūkst četru zobu. Pie gultas sēdēja Heigens.
Vai man iegrūda narkozi?— Maikls vaicāja.
Jā,— atbildēja Heigens.— Tev no smaganām vajadzēja izvilkt vairākas kaula šķembas, un viņi nosprieda, ka tas būšot pārāk sāpīgi. Un tu jau tāpat biji gandrīz atslēdzies.