Nē,— atteica Heigens.— Sanijs gaida tevi Longbīčas mājā. Domā, varēsi?
Protams,— Maikls atteica.— Vai ar Donu viss kārtībā? Heigens pietvīka.— Liekas, tagad esam to nokārtojuši.
Mums ir privātdetektīvu firma, un viss rajons ir pilns ar mūsējiem. Kad būsim mašīnā, pastāstīšu sīkāk.Pie stūres viņus gaidīja Klemenca. Maikls un Heigens apsēdās aizmugurē. Maikla galva dunēja.— Nu, kas tad tur pagājušajā naktī īsti notika, velns lai parauj? Vai jūs, veči, kaut ko noskaidrojāt?
Heigens runāja klusi.— Sanijam tur ir savējais, tas detektīvs Filipss, kas mēģināja tevi aizstāvēt. Viņš mums visu pastāstīja. Tas policijas kapteinis Makklaskejs ir vīrs, kas smagi kritis uz naudu jau kopš saviem ierindas policista laikiem. Arī mūsu Ģimene viņam ir iegrūdusi krietnu summu. Bet viņš ir alkatīgs un biznesā neuzticams. Cik var noprast, Soloco iedevis viņam pamatīgu žūksni. Tūlīt pēc pieņemšanas stundām Makklaskejs lika arestēt visus Tesio vīrus, kas bija slimnīcas tuvumā. Neko nelīdzēja arī tas, ka daļai no viņiem bija ieroči. Tad Makklaskejs aizdabūja prom no Dona palātas durvīm likumīgos sargus — abus detektīvus. Paziņoja, ka viņi šim esot vajadzīgi, un citiem policistiem it kā vajadzējis viņus nomainīt, bet tie kaut ko saputrojuši. Blēņas, protams. Kapteinis bija uzpirkts, lai atbrīvotu ceļu pie Dona. Un Filipss teica, ka tas esot tāds vīrs, kurš to mēģinās atkal. Soloco noteikti iegrūdis viņam veselu bagātību un vēl uz priekšu sasolījis debesu brīnumus.
— Vai par manu ievainojumu rakstīts avīzēs?
Nē,— teica Heigens.— To mēs noklusējām. Neviens negrib, lai tas nāktu atklātībā. Ne mēs, ne policisti.
Labi,— noteica Maikls.— Vai tas puisis Enco tika projām?
Jā,— atbildēja Heigens.— Viņš bija izmanīgāks par tevi. Tiklīdz ieradās kruķi, tā pazuda. Viņš apgalvo, ka bijis kopā ar tevi, kad garām pabrauca Soloco mašīna. Vai tas tiesa?
Tiesa,— apstiprināja Maikls.— Viņš ir krietns puika.
Par viņu tiks gādāts,— Heigens sacīja.— Vai tu jūties kaut cik normāli?—Viņa seja pauda bažas.— Izskaties diezgan draņķīgi.
Viss ir normāli,— atteica Maikls.— Kā sauca to policijas kapteini?
Makklaskejs,— atbildēja Heigens.— Starp citu, tev varbūt kļūs labāk ap dūšu, ja uzzināsi, ka Korleones Ģimene beidzot sākusi izlīdzināt rēķinus. Bruno Tatalja, šorīt četros no rīta.
Maikls izslējās.— Kā tā? Cik saprotu, mums vajadzēja stāvēt mierā.
Heigens paraustīja plecus.— Pēc notikuma ar slimnīcu Sanijs vairs nebija noturams. Mūsu ierindnieki izsūtīti pa visu Ņujorku un Ņūdžersiju. Pagājušo nakti sastādījām sarakstu. Es pūlos turēt Saniju ilksīs, cik spēju, Maik. Varbūt parunā tu ar viņu. Visu šo jezgu vēl aizvien var nokārtot bez plašāka kara.
Es parunāšu, — Maikls apsolīja. — Vai šorīt būs apspriede?
Jā,— Heigens apstiprināja.— Soloco beidzot uzņēmis sakarus un grib ar mums runāt. Starpnieks pašlaik kārto nepieciešamos sīkumus. Tas nozīmē, ka uzvara ir mūsu. Soloco zina, ka paspēlējis, un nu grib tikt cauri ar veselu ādu.— Heigens mirkli apklusa.— Varbūt viņš turēja mūs par nelgām, ar ko viegli tikt galā, tāpēc ka nedevām pretī. Tagad, kad viens Tatalju dēls ir nokniebts, viņš zina, ka jokus nedzīsim. Viņš patiesi uzņēmās traku risku, vērsdamies pret Donu. Starp citu, mēs uzzinājām sīkāk par Luku. Viņi to ir nožmieguši iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma tavam tēvam. Bruno naktsklubā Vari iedomāties?
Tad nav jābrīnās, ka šiem izdevās viņu negaidīti pārsteigt,— noteica Maikls.
Aleja, kas veda uz Longbīčas mājām, bija nosprostota — tās galu aizšķērsoja melns, garš limuzīns. Atspiedušies pret to, ārpusē stāvēja divi vīri. Maikls ievēroja, ka ielas abās pusēs pirmo māju augšstāvos atvērti logi. Dievs tēvs, Sanijs patiesi to lietu ņem nopietni.
Klemenca apturēja mašīnu jau pirms alejas gala, un tālāk viņi devās kājām. Abi sargi bija Klemencas vīri, un viņš tiem veltīja grimasi, kam vajadzēja nozīmēt sveicienu. Vīri par atbildi pamāja ar galvu. Bez smaidiem, bez vārdiem viņi pagāja garām, un Klemenca ieveda Heigenu un Maiklu Korleoni mājā.
Pirms viņi paspēja piezvanīt, durvis atvēra cits sargs. Acīmredzot viņš bija vērojis atnācējus pa logu. Vīri trijatā devās uz stūra kabinetu, kur Sanijs un Tesio viņus jau gaidīja. Sanijs panācās Maiklam pretī, saņēma jaunākā brāļa galvu rokās un jokodams teica:— Skaisti. Skaisti.— Maikls atgrūda viņa rokas un, piegājis pie rakstāmgalda, ielēja sev viskiju, cerēdams ar to noslāpēt trulās sāpes lauztajā žoklī.Visi pieci apsēdās kārtējām pārrunām, taču noskaņa bija citāda nekā iepriekšējās apspriedēs. Sanijs šķita priecīgāks, jautrāks, un Maikls saprata, kāds tam cēlonis. Vecākais brālis vairs nesvārstījās. Viņš bija izšķīries, un nekas vairs nespēja viņu atturēt. Soloco iepriekšējās nakts mēģinājums bija pēdējais piliens. Par pamieru vairs nevarēja būt ne runas.
Kamēr tu biji projām, piezvanīja sarunu starpnieks,— Sanijs teica Heigenam.— Turks gribot tikšanos.— Sanijs nosmējās.— Ir nu gan aknas tam draņķim,— viņš ar apbrīnu piebilda.— Pēc vakarnakts gājiena šodien vai rīt viņš grib tikties! Un mēs lai tikmēr sēžam rāmi un ņemam par labu visu, ko šis liek priekšā. Kas par sātana iekšām!
Ko tu atbildēji?— Toms piesardzīgi vaicāja.
Sanijs pasmīnēja.— Protams, es teicu, kālab ne? Kad vien viņš vēlas, man nedeg. Man uz ielām divdesmit četras stundas dienā dežurē simt kareivju. Tiklīdz Soloco kaut kur pabāzīs savu purnu, viņš būs līķis. Lai šie stiepj to visu, cik gari grib.
Vai starpnieks izteica konkrētu priekšlikumu?— jautāja Heigens.
Jā,— Sanijs atbildēja.— Viņš grib, lai mēs sūtām Maiklu uzklausīt, kas viņiem sakāms. Starpnieks garantē Maiklam drošību. Soloco neprasa, lai mēs garantētu viņa drošību, zina, ka to nevar prasīt. Nav jēgas. Un tā tikšanos rīkos viņu puse. Viņa cilvēki paņems Maiklu un aizvedīs uz tikšanās vietu. Maikls uzklausīs Soloco, un tad viņu atlaidīs. Bet tikšanās vieta ir slepena. Sola, ka piedāvājums būšot tik izdevīgs, ka mēs nevarēšot to noraidīt.
Kā būs ar Tataljām?— jautāja Heigens.— Kā viņi reaģēs uz Bruno nāvi?
Tas ietilpst vienošanās noteikumos. Starpnieks saka — Tatalju Ģimene esot piekritusi turēties kopā ar Soloco. Par Bruno viņi aizmirsīšot. Viņš samaksāja par to, kas nodarīts manam tēvam. Viens parāds dzēš otru,— Sanijs atkal pasmējās.— Tie maitas ir ar aknām.
Mums vajadzētu uzklausīt, kas viņiem sakāms,— Heigens piesardzīgi sacīja.
Sanijs enerģiski papurināja galvu.— Nē, nē, consigliori, šoreiz vis ne.— Viņa balsī skanēja viegls itāliešu akcents. Sanijs tīši atdarināja tēvu tīrās niekošanās labad.— Vairāk nekādu tikšanos. Nekādu sarunu. Nekādu Soloco triku. Kad starpnieks atkal sazināsies ar mums, lai dzirdētu atbildi, gribu, lai tu viņam pasaki tikai vienu. Es gribu Soloco. Ja tas neiet, būs vispārējs karš. Pāriesim uz matračiem un izsūtīsim visus savus ierindniekus pa pilsētu. Biznesam vajadzēs ciest.
— Citas Ģimenes neatbalstīs karu,— iebilda Heigens. — Tas katram iesit pārāk jūtamu robu.
Sanijs paraustīja plecus.—Viņiem ir vienkārša izeja. Dodiet man Soloco vai arī karojiet ar Korleones Ģimeni.— Sanijs brīdi apklusa, tad skarbi turpināja:—Vairs nekādus padomus, kā izlāpīties, Tom. Viss izlemts. Tavs darbs ir palīdzēt man uzvarēt. Saprati?
Heigens palocīja galvu. Brīdi viņš klusēja, dziļi domās iegrimis, tad teica:— Es runāju ar tavu policijas sakarnieku. Viņš saka, šis kapteinis Makklaskejs noteikti esot Soloco dienestā, turklāt par krietnu naudu. Un tas nav viss — Makklaskejs dabūšot arī savu daļu narkotiku biznesā. Makklaskejs piekritis būt par Soloco miesassargu. Bez viņa Turks nebāž degunu ārā no alas. Kad Soloco tiksies ar Maiklu, Makklaskejs sēdēs viņam blakus. Privātās drēbēs, bet ar šaujamo. Lūk, ko tev tagad vajadzētu saprast, Sanij: kamēr Soloco tiek šādi apsargāts, viņš ir neievainojams. Neviens vēl līdz šim nav nošāvis Ņujorkas policijas kapteini un ticis sveikā cauri. No tā trokšņa, ko saceltu avīzes, visa policijas nodaļa, baznīcas un diezin kas vēl mums zeme degtu zem kājām. Mēs būtu pagalam. Citas Ģimenes mestos mūs vajāt. Korleones Ģimene kļūtu par izstumtajiem. Pat vecā politiskie sakari zaudētu spēku. Tā tas ir, un liec to aiz auss.
Sanijs paraustīja plecus.— Makklaskejs nevar mūžam palikt Turkam pie sāniem. Mēs pagaidīsim.
Tesio un Klemenca nervozi kūpināja cigārus, satraukumā svīzdami, bet neiedrošinājās runāt. Ja pieņems nepareizu lēmumu, viņu ādas pirmās karāsies uz vadža.
Tad pirmo reizi ierunājās Maikls.— Vai veco var pārvest no slimnīcas šurp uz aleju?— viņš pavaicāja Heigenam.
Heigens papurināja galvu.— Tas bija pirmais, ko es viņiem jautāju. Neiespējami. Viņa stāvoklis ir ļoti smags. Viņš gan izķepurosies, bet vajadzīga pastāvīga uzraudzība un palīdzība, varbūt pat būs jāoperē vēlreiz. Neiespējami.— Tad jums Soloco bez kavēšanās jānovāc,— Maikls teica.— Gaidīt nevar. Tas vecis ir pārāk bīstams. Viņš drīz vien izperinās ko jaunu. Atcerieties, ka galvenais viņam joprojām ir tikt vaļā no vecā. To viņš zina. Bez šaubām, viņš saprot, ka tagad tas nebūs tik vienkārši, tāpēc drīzāk gatavs piekāpties nekā maksāt ar savu galvu. Bet, ja viņš zinās, ka beigas šā vai tā, viņš mēģinās vēlreiz uzbrukt Donam. Un, tā kā viņam palīdz tas policijas kapteinis, neviens velns nevar zināt, kas tur sanāks. Mēs nedrīkstam tā riskēt. Soloco uz ātrāko jānovāc.
Sanijs domīgi berzēja zodu.— Tev taisnība, mazais,— viņš teica.— Taisnība caur un cauri. Mēs nedrīkstam pieļaut jaunu uzbrukumu vecajam.
— Un kā būs ar kapteini Makklaskeju?— rāmi iejautājās Heigens.
Sanijs ar savādu smaidiņu pagriezās pret Maiklu.— Jā, mazais, kā tad būs ar to rūdīto policijas vilku?
Tas, bez šaubām, ir galējs līdzeklis,— Maikls lēni teica.— Taču zināmās reizēs attaisnojami ir arī paši galējie līdzekļi. Pieņemsim, ka mums šis Makklaskejs jānovāc. Tādā gadījumā stāvokli derētu apgaismot tā: jādara atklātībai zināms, ka viņš nav vis bijis krietns policijas kapteinis, kas godam veic savus pienākumus, bet gan negodīgs ierēdnis, kas nodarbojies ar šantāžu un izspiešanu, un tāpēc saņēmis to, kas pienākas jebkuram parastam blēdim. Mums presē ir savi cilvēki, un, ja mēs viņiem piegādāsim šādu stāstiņu ar pietiekami ticamiem pierādījumiem, gan viņi pratīs to pasniegt. Tam vajadzētu daudzmaz atvēsināt publiku. Kā tas izklausās?— Maikls ar cieņu pavērās citos. Tesio un Klemenca iedēja drūmām sejām un neko neatbildēja.
Turpini, mazais, nupat tu laid pa pirmo,— noteica Sanijs ar to pašu pazīstamo smaidiņu.— No bērna mutes, kā Dons allaž mēdza sacīt. Vālē tālāk, Maik, pastāsti mums vēl kaut ko.
Arī Heigens tikko jaušami smaidīja, aizgriezis galvu sānis. Maikls pietvīka.— Nu, tātad viņi grib, lai es eju tikties ar Soloco. Tur būšu es, Soloco, Makklaskejs, vairāk neviena. Nolieciet tikšanos pēc divām dienām un uzdodiet mūsu cilvēkiem uzzināt, kur tā notiks. Pieprasiet, lai tā būtu publiska vieta, sakiet, ka es netaisos iet viņiem līdzi kādā dzīvoklī vai mājā. Tam jānotiek restorānā vai bārā dzīvā pusdienas stundā vai tamlīdzīgi, lai es varu justies drošs. Arī viņi jutīsies droši. Pat Soloco neiedomāsies, ka mēs varētu uzdrošināties šaut uz kapteini. Tikšanās brīdī viņi mani pārmeklēs, tāpēc tobrīd man jābūt tukšām rokām, bet izdomājiet, kā nogādāt man ieroci sarunu laikā. Tad es viņus abus nošaušu.
Visi četri pagrieza galvu un stīvi raudzījās Maiklā. Klemenca un Tesio bija mēmi no pārsteiguma. Heigens izskatījās mazliet skumīgs, taču izbrīnījies nelikās. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tomēr pārdomā. Turpretī Sanijs, kura parupji jutekliskā seja uzjautrinājumā raustījās, pēkšņi ļāva vaļu smieklu dārdiem. Tie bija īsti, dziļi smiekli, bez mākslotības. Viņš patiesi vai plīsa. Izstiepis pirkstu pret Maiklu, viņš starp smieklu lēkmēm mēģināja runāt:—Tu, augsti skolotais koledžas bērniņ, tu taču nekad negribēji iepīties Ģimenes biznesā! Un tagad gribi nožmiegt policijas kapteini un Turku tikai tāpēc, ka Makklaskejs tev sašķaidīja ģīmi. Tu ņem to personīgi; tas viss ir bizness, bet tu ņem to personīgi. Tu gribi nokniebt tos divus tipus tikai tāpēc, ka dabūji pa žokli. Tā visa bijusi māžošanās. Visus šos gadus tā bijusi tīrā māžošanās!
Klemenca un Tesio, pilnīgi pārprazdami Sanija reakciju un domādami, ka viņš smejas par jaunākā brāļa bramanīgo piedāvājumu, arī plati smaidīja un vērās Maiklā ar tādu kā aizbildniecisku pārākumu. Vienīgi Heigens piesardzīgi saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.Maikls pavērās visos pēc kārtas, tad pievērsa ciešu skatienu Sanijam, kurš vēl aizvien nespēja rimties.— Tu viņus abus nošausi?— Sanijs beidzot teica.— Ek, mazais, par to tev medaļas nedos, par to tevi iesēdinās elektriskajā krēslā. Vai tu to apjēdz? Te nav nekāda varoņu būšana, mazais, te tu nešauj uz otru no jūdzes attāluma. Te tu šauj tad, kad redzi viņa acu baltumus, kā mums mācīja skolā, atceries? Tu stāvi viņam blakus un sašķaidi viņam pauri, un viņa smadzenes izšķīst pa visu tavu šiko mundieri. Kā ir, mazais, vai tu gribi visu to darīt tikai tāpēc, ka viens stulbs kruķis tevi drusku iedauzījis?— Viņš vēl aizvien smējās.
Maikls piecēlās kājās.— Tu varētu izbeigt to zviegšanu,— viņš teica. Pārmaiņa viņā bija tik neparasta, ka smaidi pazuda no Klemencas un Tesio sejām. Maikls nebija ne sevišķi garš, ne plecīgs, bet viņa izturēšanās šķita izstrāvojam briesmu signālus. Šajā brīdī viņš bija pilnīgs Dona Korleones iemiesojums. Viņa acis šķita aizplīvurojis dzeltenīgs blāvums un seja kļuvusi gluži balta. Likās, ka viņš nupat metīsies virsū savam vecākajam un stiprākajam brālim. Nebija šaubu—ja Maikla rokās tobrīd atrastos ierocis, Sanijs būtu nopietni apdraudēts.
Sanijs pārstāja smieties, un Maikls viņam ledaini saltā balsī noprasīja:—Tad tu domā, ka es to nevaru, kretīns tāds?
Sanijs bija ticis pāri savai smieklu lēkmei.
— Es zinu, ka tu to vari,— viņš sacīja.— Es nesmejos par to, ko tu teici. Smējos tikai par to, cik jocīgi viss var pagriezties. Es vienmēr esmu teicis, ka tu esi sīkstākais no visas ģimenes, vēl sīkstāks par Donu. Tu vienīgais spēji atsist uzbrukumu vecajam. Es atceros tevi vēl kā puišeli. Kas tev toreiz bija par asumu! Tu jau, velns tāds, pat ar mani līdi kauties, un es biju krietni vecāks par tevi. Un Fredijam vismaz reizi nedēļā vajadzēja tevi krietni iemizot. Un tagad Soloco izdomājis, ka tu esi Ģimenes vārgulis, tāpēc ka ļāvi Makklaskejam sevi iedauzīt un nekāvies pretī un tāpēc, ka tu negribi iejaukties Ģimenes cīņās. Viņš izdomājis, ka ar tevi nav jābīstas tikties aci pret aci. Un Makklaskejs arī noturējis tevi par jēriņu.— Sanijs pierima, tad klusi piebilda:— Bet tu tomēr esi Korleone, kretīns tāds. Un es vienīgais to visu laiku zināju. Šīs pēdējās trīs dienas, kopš sašāva veco, es tā vien sēžu un gaidu, kad tu beidzot nometīsi to sūda kara varoņa masku, ko tu visu laiku nēsā. Gaidu, kad tu kļūsi mana labā roka un mēs varēsim kopīgi sist tos smerdeļus, kas grib likvidēt tēvu un izputināt mūsu Ģimeni. Un tam bija vajadzīgs tikai belziens pa žokli. Kā jums tas patīk?—Sanijs komiski noplātīja rokas, uzsita ar dūri pa galdu un atkārtoja:— Kā jums tas patīk?
Sasprindzinājums telpā bija atslābis. Maikls papurināja galvu.— Sanij, es gribu to darīt tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko var darīt. Es nevaru pieļaut, ka Soloco vēlreiz uzbrūk tēvam. Šķiet, ka es esmu vienīgais, kas var tikt viņam pietiekami tuvu. To, lūk, es esmu sapratis. Nedomāju, ka atradīsiet vēl kādu citu, kas varētu nokniebj policijas kapteini. Varbūt tu to varētu, Sanij, bet tev ir sieva un bērni, un tev jāvada Ģimenes bizness, līdz vecais tiks uz kājām. Tātad paliekam mēs ar Frediju. Fredijs ir šoka stāvoklī un nav spējīgs darboties. Beidzot palieku vienīgi es. Viss ir loģiski. Belzienam pa žokli ar to nav nekāda sakara.