Heigens paraustīja plecus.— Spriedums ir loģisks un pamatots. Jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, Turks par vienošanos nedomā nopietni. Domāju, ka viņš atkal mēģinās piekļūt Donam. Katrā ziņā, ņemot vērā iepriekšējos gājienus, mums ar to jārēķinās. Tātad mēģinām novākt Soloco. Un novācam viņu pat tad, ja līdzi jānovāc policijas kapteinis. Bet tas, kurš to darīs, skries dzīvs vilkam rīklē. Vai tam noteikti jābūt Maiklam?
— Es pats to varētu,— klusi teica Sanijs.
Heigens nepacietīgi papurināja galvu..— Tevi Soloco nelaidīs ne jūdzes tuvumā, ja arī viņam pie sāniem būtu desmit policijas kapteiņu. Turklāt tu pašreiz esi faktiskais Ģimenes galva. Tu nedrīksti riskēt.— Heigens apklusa, tad pievērsās Klemencam un Tesio:— Vai kādam no jums ir teicams, izveicīgs padotais, kas uzņemtos šo darbu? Par naudu viņam atlikušo mūža daļu vairs nebūtu jādomā.
Klemenca atbildēja pirmais:— Nav tāda, ko Soloco nepazītu un nevarētu atšifrēt. Viņš visu saprastu arī tad, ja ietu es pats vai Tesio.
Heigens jautāja vēlreiz:—Varbūt ir kāds puisis ar drošu roku, kas vēl nav ieguvis reputāciju? Kāds dūšīgs iesācējs.
Abi caporegimes papurināja galvu. Tesio pasmaidīja, lai vārdi neizklausītos pārāk dzēlīgi, un piebilda:—Tas jau būtu tikpat kā zemākās līgas beisbolistu sūtīt uz valsts rudens čempionātu.
Tam jābūt Maiklam,— Sanijs viņu strupi pārtrauca.
Miljons dažādu iemeslu dēļ. Galvenais ir tas, ka viņu notaksējuši par mīkstmiesi. Un viņš var šo darbu paveikt, to es garantēju, un tas ir svarīgi, jo šis būs vienīgais šāviens, ko mēs varēsim raidīt tam lecīgajam maitas Turkam. Tātad atliek izdomāt, kā vislabāk varam Maiklam palīdzēt. Tom, Klemenca, Tesio, uzziniet, kurp Soloco viņu vedīs uz pārrunām, lai tas maksā ko maksādams. Kad tas būs noskaidrots, varēsim gudrot, kā nogādāt viņam ieroci. Klemenca, tev jādabū īsti drošs šaujamais no saviem krājumiem, tāds, kuram nevar sadzīt pēdas. Centies, lai tas būtu ar īsu stobru un pamatīgu trieciena spēku. Sevišķi precīzs tas var nebūt. Viņš šaus tiešā tuvumā. Maik, tiklīdz būsi beidzis, nomet šaujamo uz grīdas. Neļauj noķert sevi ar to rokās. Klemenca, tu notriep stobru un gaili ar to savu īpašo smēru, lai viņš neatstāj nospiedumus. Atceries, Maik, mēs varam nokārtot visu, lieciniekus un tā tālāk, bet, ja tevi noķers ar šaujamo rokās, mēs tev vairs nevarēsim palīdzēt. Mēs parūpēsimies par transportu un aizsardzību un tad nogādāsim tevi projām pavadīt garu, jauku atvaļinājumu, kamēr norimst lielākās kaislības. Tu būsi ilgi projām, Maik, bet es negribu, lai tu atvadies no savas draudzenes—pat zvanīt viņai tu nedrīksti. Kad viss būs nodarīts un tu būsi prom no šīs valsts, es viņai paziņošu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Tā ir pavēle!— Sanijs noskaitīja brālim.
Tagad turies kopā ar Klemencu un aprodi ar to ieroci, ko viņš tev izmeklēs. Par visu citu parūpēsimies mēs. Par visu. — Norunāts, mazais?
Atkal Maikls Korleone sajuta, ka ķermeni pārņem tīkami spirdzinošais saltums. Viņš teica brālim:— Tās blēņas par draudzeni tu varēji aiztaupīt. Ko tad tu, pie velna, domā — ka es zvanīšu viņai, lai atvadītos?
Ir jau labi,— Sanijs steigšus piemetināja,— bet tu tomēr vēl esi iesācējs, tādēļ es visu pasaku skaidri. Aizmirsti to!
Ko tu gribi teikt ar to iesācēju, velns lai parauj?— Maikls ar smīnu noprasīja.— Es esmu klausījies vecaja tikpat cītīgi kā tu. Kā tad citādi, domā, es būtu kļuvis tik slīpēts?— Abi pasmējās.
Heigens piepildīja visiem glāzes. Viņš izskatījās mazliet sadrūmis. Viņā cīnījās karavadonis ar advokātu — viens lika doties karā, otrs — turēties pie likuma.— Šā vai tā, tagad mēs vismaz zinām, ko grasāmies darīt,— viņš noteica.
Kapteinis Makklaskejs sēdēja savā kabinetā, pārcilādams trīs aploksnes, kas bija piebāztas ar derību zīmēm. Viņš rauca pieri, velēdamies, kaut prastu atšifrēt piezīmes uz šīm lapiņām. Bija ļoti svarīgi zināt to saturu. Aploksnēs atradās derību likmes, ko viņa patruļas ieguva iepriekšējā vakarā, kad notvēra vienu no Korleones Ģimenes bukmeikeriem. Tagad šim bukmeikeram vajadzēs zīmes no viņa atpirkt, lai viss laimests nenonāktu tikai derētāju rokās un pats kapteinis nepaliktu tukšā.
Kapteinim Makklaskejam bija ļoti svarīgi zīmes atšifrēt, jo, tās pārdodams, viņš negribēja neko zaudēt. Ja lieta grozās ap piecdesmit stabiem, viņš varbūt varētu pārdot zīmes par pieciem stabiem. Bet, ja derību likmes izrādītos pamatīgākas un piezīmes slēptu norādi par simt vai pat diviem simtiem tūkstošu, pārdošanas cena, protams, būtu krietni augstāka. Makklaskejs brīdi spēlējās ar aploksnēm, tad nolēma, ka liks šim vīriņam drusku pasvīst un nosaukt pirmo piedāvājumu pašam. Tā varbūt izdosies tuvāk nojaust zīmju īsto vērtību.
Makklaskejs pameta skatienu policijas iecirkņa pulkstenī pie sava kabineta sienas. Laiks braukt pie tā glumā Turka Soloco un vest viņu uz vietu, kur plānota tikšanās ar Korleones Ģimeni. Makklaskejs piegāja pie sienas skapja un sāka pārģērbties privātdrēbēs. Pēc tam viņš piezvanīja sievai un paziņoja, lai viņu uz vakariņām mājās negaidot, jo viņam jābūt darbā. Sīkākas ziņas viņš sievai nemēdza uzticēt. Viņa dzīvoja pārliecībā, ka visa ģimenes mantība iegūta no vīra policista algas. Makklaskejs labpatikā nosēcās. Viņa māte bija dzīvojusi tādā pašā pārliecībā, bet pats viņš bija izskolojies agri. Tēvs viņam bija parādījis, uz kādām pogām jāspiež.
Viņa tēvs bija dienējis policijā par seržantu. Ik vakarus viņš ar dēlu kopā izstaigāja iecirkni un Makklaskejs, vecākais, iepazīstināja veikalniekus ar savu sešus gadus veco atvasi, teikdams: «Un šis te ir mans mazais!» Veikalnieki paspieda viņa roku, apbēra viņu ar izsmalcinātiem komplimentiem un steidzās atvērt kasu aparātus, lai iedāvinātu mazajam piecu vai desmit dolāru naudaszīmi. Dienas beigās mazajam Makklaskejam visas uzvalciņa kabatas bija piebāztas ar naudaszīmēm, un viņš jutās bezgala lepns, ka tēva draugi viņu tā mīļo un apdāvina katrā ikmēneša tikšanās reizē. Protams, tēvs šo naudu noguldīja bankā uz viņa vārda — nākotnes studijām koledžā, un mazais Marks pats dabūja labi ja piecdesmit centus.Kad Marks atgriezās mājās un policistu tēvoči jautāja, kas viņš gribētu būt, kad izaugs liels, viņš bērnišķīgi nošļupstēja: «Policists,»—un viņi visi dārdoši smējās. Bet vēlāk, lai gan tēvs gribēja dēlu vispirms sūtīt uz koledžu, viņš, protams, no vidusskolas taisnā ceļā devās apgūt policista amatu.
Viņš bija labs policists, drosmīgs policists. Mazgadīgie pašpuikas, kas valdīja uz ielu stūriem, bēgtin bēga, viņam parādoties tuvumā, līdz beidzot pavisam pazuda no viņa iecirkņa. Viņš bija policists ar dzelzs raksturu, turklāt ļoti tiešas dabas. Viņš nekad nevadāja dēlu pie veikalniekiem, lai savāktu naudas kukuļus par atkritumu izvešanas vai mašīnu novietošanas pārkāpumiem; viņš ņēma naudu pats savās rokās; viņš uzskatīja, ka ir to nopelnījis. Savas dežūras laikā viņš nekad nemēdza ieslīdēt restorānā vai nozust kinoteātrī, kā darīja daži citi policisti, sevišķi ziemas vakaros. Viņš vienmēr apstaigāja savu iecirkni. Saviem veikaliem viņš nodrošināja labu aizsardzību un sniedza ne mazums pakalpojumu. Kad dzērāji un visādi slamsti vilkās diedelēt viņa iecirknī, viņš tos aizvadīja tik bezceremoniāli, ka tie tur vairs nemēģināja rādīties. Iecirkņa veikalnieki prata to novērtēt. Un prata attiecīgi pateikties.
Turklāt viņš turējās pie ierastās sistēmas. Viņa iecirkņa bukmeikeri zināja, ka šis vīrs nekad nesagādās nepatikšanas, cenzdamies izplēst sev lieku naudu, ka viņš ir mierā ar savu daļu sev piešķirtajā iecirkņa kasē. Viņa vārds bija saraksta kopā ar citiem, un viņš nekad necentās izspiest vairāk. Viņi bija godīgs policists, kas ņēma tikai tīros kukuļus, un viņa augšupeja policijas nodaļā bija stabila un acīm redzama. Šai laikā viņš jau uzturēja palielu ģimeni. No viņa četriem dēliem neviens neizvēlējās policista amatu. Viņi visi devās uz Fordhomas universitāti, un, tā kā Makklaskejs līdz tam laikam jau bija no seržanta kļuvis par leitnantu un visbeidzot par kapteini, dēliem nekā netrūka. Tieši tajā laikā Makklaskejs iemantoja tāda vīra slavu, ar kuru nav viegli vienoties. Viņa iecirkņa bukmeikeri maksāja lielākas nodevas nekā bukmeikeri jebkura citā pilsētas daļā, bet varbūt to radīja nepieciešamība izskolot koledžā četrus puišus.
Pats Makklaskejs tīrajos kukuļos nesaskatīja nekā peļama. Kāda velna pēc lai viņa bērni ietu uz kādu lētu dienvidštatu koledžu tādēļ vien, ka policijas nodaļa nemaksā saviem cilvēkiem pietiekami daudz, lai tie varētu pieklājīgi dzīvot un kārtīgi nodrošināt ģimeni? Viņš taču aizsargā visus šos ļautiņus, riskēdams ar dzīvību, un viņa dienesta dokumentos rindojas atskaites par apšaudīšanos ar uzbrucējiem apgaitas laikā, par sadursmēm ar bruņotiem vīriem un nekaunīgiem zeņķiem. Viņš tos ir satriecis pīšļos. Sava nelielā pilsētas stūrīša iedzīvotājiem viņš ir nodrošinājis mierīgu dzīvi, un tas nu ir sasodīti skaidrs, ka viņam pienākas vairāk par tiem draņķīgajiem simt dolāriem nedēļā. Tomēr viņš daudz nepiktojās par savu zemo algu, jo saprata, ka par sevi jārūpējas katram pašam.Bruno Tatalja bija Makklaskeja vecs draugs. Viņš bija mācījies Fordhemas universitātē kopā ar vienu no Makklaskeja dēliem, un tad Bruno bija atvēris naktslokālu. Kad vien Makklaskeju ģimene pa reizei pavadīja vakaru pilsētā, viņus gaidīja kabarejs ar pusdienām un dzeramo — uz firmas rēķina. Jaunā gada priekšvakarā viņi allaž saņēma fotogravīrā veidotu ielūgumu pagodināt kluba saimniekus un vienmēr dabūja kādu no labākajiem galdiņiem. Bruno arvien parūpējās, lai viņi iepazītos ar slavenībām, kas uzstājās viņa klubā,— to vidū bija ievērojami dziedātāji un Holivudas zvaigznes. Protams, palaikam viņš lūdza nelielu pakalpojumu, piemēram, sagādāt viņam darbinieku ar pietiekami uzlabotu biogrāfiju, parasti kādu jaunu meiteni, kam bijusi darīšana ar policiju par sīkām blēdībām. Makklaskejs ar prieku izpalīdzēja.
Makklaskejam bija dzelžains paradums nekad neizrādīt, ka viņš saprot, kas citiem padomā. Kad Soloco griezās pie viņa ar priekšlikumu aizvākt sardzi no slimnīcas, kur gulēja vecais Korleone, Makklaskejs nejautāja, kāpēc. Viņš jautāja—cik. Kad Soloco pasolīja desmittūkstoš dolāru, Makklaskejs zināja, kāpēc. Viņš nevilcinājās. Korleone bija viens no dižākajiem mafijas vīriem visā valstī, un viņam bija vairāk politisko sakaru nekā jebkad Kaponem. Tas, kurš viņu novāktu, izdarītu valstij lielu pakalpojumu. Makklaskejs saņēma naudu iepriekš un izdarīja prasīto. Kad Soloco pa telefonu viņam paziņoja, ka slimnīcas priekšā joprojām stāvot divi Korleones vīri, viņš iedegās negantās dusmās. Viņš bija ielicis aiz atslēgas visus Tesio vīrus, aizdabūjis sargus detektīvus projām no Korleones palātas durvīm. Un tagad kā krietnu principu cilvēkam viņam pienāktos atdot atpakaļ desmit tūkstošus, naudu, ko domās viņš jau bija novēlējis mazbērnu izglītības nodrošināšanai. Šī niknuma vadīts, viņš bija drāzies uz slimnīcu un iesitis Maiklam Korleonem.
Tomēr viss bija iegrozījies labāk, nekā varēja cerēt. Viņš bija ticies ar Soloco Tataljas naktsklubā, un viņi bija noslēguši vēl izdevīgāku vienošanos. Un atkal Makklaskejs neko nejautāja, jo viņš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš vienīgi precizēja atalgojumu. Viņam nekad neienāca prātā, ka pašam varētu draudēt briesmas. Pārāk fantastiska likās iespēja, ka kāds kaut vai domās varētu pacelt roku pret Ņujorkas policijas kapteini. Visrūdītākajam mafijas gangsterim bija jāstāv mierā, ja viszemākās pakāpes policists gribēja viņu iepļaukāt. Nogalināt policistus nebija nekādas jēgas. Jo tādā gadījumā pēkšņi tika apšauts vesels bars gangsteru par pretošanos arestam vai bēgšanu no nozieguma vietas, un neviens gailis nevarēja pakaļ dziedāt.Makklaskejs nopūtās un saposās iziešanai no iecirkņa. Problēmas, mūžīgās problēmas. Nupat Īrijā pēc ilgu gadu cīniņa ar vēzi bija mirusi viņa sievasmāsa, un šis vēzis viņam bija izmaksājis krietni dārgi. Tagad bēres aprīs vēl vairāk. Arī viņa paša vecajiem radiniekiem tēvu zemē laiku pa laikam vajadzēja mazliet piepalīdzēt, lai to lauku saimniecības noturētos virs ūdens, un kapteinis sūtīja turp naudu. Tādās lietās viņš neskopojās. Un, kad viņi ar sievu aizbrauca paviesoties uz savu senču zemi, viņi tika uzņemti kā karalis ar karalieni. Varbūt šovasar atkal varētu uz turieni aizbraukt — karš tagad beidzies, turklāt gaidāmi solīdi ienākumi. Makklaskejs pateica savam padotajam, kur viņu meklēt, ja piepeši rastos nepieciešamība. Spert kādus piesardzības soļus viņš nejuta vajadzību. Katrā laikā taču var pateikt, ka Soloco ir kāds liecinieks vai ziņu pienesējs, ar ko viņam jātiekas dienesta dēļ. Izgājis no iecirkņa, viņš nosoļoja pāris kvartālu kājām, tad apturēja taksometru un devās uz norunāto namu, kur vajadzēja satikt Soloco.
Visu nepieciešamo Maikla aizbraukšanai no Amerikas vajadzēja kārtot Tomam Heigenam — sagādāt viltotu pasi, matroža apliecību, vietu uz itāliešu preču kuģa, kam jāpiestāj kādā Sicīlijas ostā. Tajā pašā dienā uz Sicīliju ar lidmašīnu tika nosūtīti aģenti, kam vajadzēja parūpēties par patvērumu pie mafijas vadoņa kalnu apgabalā.
Sanijs sagādāja mašīnu un absolūti uzticamu šoferi, kam vajadzēja sagaidīt Maiklu iznākam no restorāna, kurā notiks apspriede ar Soloco. Par šoferi bija pieteicies pats Tesio. Mašīna no ārienes izskatījās visai apbružāta, bet tai bija lielisks motors. Numurs bija viltots un pati mašīna nesazīmējama. Tā bija īpaši taupīta sevišķam gadījumam, kad jāliek lietā pēdējie līdzekļi.
Maikls visu dienu pavadīja pie Klemencas, vingrinādamies lietot nelielo ieroci, ko vajadzēja nogādāt tikšanās vietā. Tā bija 22. kalibra pistole ar īpašām lodēm, kas, ieiedamas ķermenī, atstāja tikko jaušamas brūcītes, bet, iziedamas no tā, izplēsa plašus ievainojumus. Viņš konstatēja, ka tā šauj precīzi līdz piecu soļu attālumam no mērķa. No lielāka attāluma lodes varēja viegli novirzīties sāņus. Gailis bija stingrs, bet Klemenca ar saviem instrumentiem to nedaudz pielaboja, lai tas būtu vieglāk nospiežams. Viņš nolēma nelietot klusinātāju. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds nevainīgs nepiederošais no malas pārprastu stāvokli un iejauktos tīrās nezināšanas dēļ. Šāviena troksnis turētu viņus drošā atstatumā no Maikla.
Kamēr Maikls vingrinājās, Klemenca nemitīgi deva padomus:— Svied pistoli zemē tūlīt, līdzko esi izšāvis. Vienkārši nolaid roku gar sāniem un ļauj tai nokrist. Neviens pat nepamanīs. Visi domās, ka tu aizvien vēl esi apbruņots. Viņi blenzīs tev sejā. Arā ej ļoti ātri, bet neskrien. Neskaties nevienam tieši acīs, bet arī īpaši nenovērsies. Atceries, ka viņiem būs bail no tevis, tici man, viņiem būs bail no tevis. Neviens neiejauksies. Tiklīdz tu būsi ārā, Tesio sagaidīs tevi mašīnā. Kāp iekšā un pārējo atstāj viņa ziņā. Neraizējies par nejaušībām. Tu vēl pabrīnīsies, cik gludi iet šādas lietas. Tagad uzliec šo hūti, lai redzam, kāds tu izskatīsies.— Viņš uzmauca Maiklam galvā pelēku filca platmali. Maikls, kurš nekad šādu galvassegu panēsāja, saviebās, bet Klemenca viņu nomierināja, teikdams:—Drošs paliek drošs — tā var apgrūtināt identificēšanu. Visbiežāk tā dod lieciniekiem ieganstu mainīt liecību, kad mēs viņiem palīdzam nākt pie prāta. Atceries, Maik, par nospiedumiem nav jābēdā. Gailis un laide ir notriepti ar īpašu ziedi. Tikai neaiztiec citas pistoles daļas.
— Vai Sanijs ir noskaidrojis, kurp Soloco mani vedīs?— Maikls jautāja.
Klemenca paraustīja plecus.— Vēl ne. Soloco rīkojas ļoti piesardzīgi. Bet nebaidies, ka viņš tev varētu ko nodarīt. Viņu starpnieks paliek mūsu rokās, līdz tu sveiks un vesels ierodies atpakaļ. Ja tev kas notiks, samaksās starpnieks.
Un kāpēc tam velnam būtu jābāž galva zem cirvja?— vaicāja Maikls.
Viņš dabū krietnu atalgojumu,— paskaidroja Klemenca.— Veselu bagātību. Turklāt viņš Ģimenēm ir svarīga persona. Viņš zina, ka Soloco nedrīkst pieļaut, lai viņam kaut kas notiktu. Tava dzīvība Turkam neatsver šī starpnieka dzīvību. Viss ir ļoti vienkārši. Tev nekas nedraud. Tie esam mēs, kas vēlāk dabūsim redzēt īstu elli.
Cik smagas sekas var gaidīt?—Maikls gribēja zināt.
Ļoti smagas,— teica Klemenca.— Atklātu karu — Tatalju Ģimene pret Korleones Ģimeni. Vairums pārējo piesliesies Tataljām. Sanitārajam dienestam šoziem vajadzēs novākt daudz līķu.— Viņš paraustīja plecus.— Reizi pa gadiem desmit kaut kas tāds ir jāpārcieš. Jānotecina liekās asinis. Un, ja mēs ļausim sev diktēt kaut vai sīkumus, viņi drīz vien sagribēs visu. Jāaptur viņi pašā sākumā. Tāpat kā toreiz Minhenē vajadzēja apturēt Hitleru — neparko nevajadzēja viņu tā palaist. Tā palaist viņu skaidri nozīmēja uzprasīties pēc lielām nepatikšanām.
To pašu Maikls bija dzirdējis no tēva, tikai agrāk, 1939. gadā, kad karš vēl īsti nebija sācies. Ja Ārlietu ministriju vadītu Ģimenes, Otrais pasaules karš nekad nebūtu noticis, viņš ar smīnu nodomāja.
Viņi devās atpakaļ uz aleju, uz Dona māju, kuru Sanijs joprojām izmantoja par savu štābu. Maikls prātoja, cik gan ilgi Sanijs varēs tā tupēt, neatstādams alejas drošo teritoriju. Reiz taču viņam būs jāuzdrīkstas iziet ārpusē. Vīri atrada Saniju snaužam uz tahtas. Uz kafijas galdiņa stāvēja vēlīnā lenča atliekas, bifšteka un maizes drupatas un pustukša viskija pudele. Tēva allaž kārtīgais kabinets izskatījās pēc nolaistas īrētas istabas. Maikls sapurinādams pamodināja brāli un teica:— Kāpēc tu dzīvo kā tāds klaidonis un neliec te sakopt?
Sanijs nožāvājās.— Kas tad tu te esi, velns ar ārā, kazarmu uzraugs, vai? Maik, mēs vēl neesam uzzinājuši, kurp viņi domā tevi vest, tie kretīni Soloco un Makklaskejs. Ja nenoskaidrosim, kā mēs tev nogādāsim šaujamo, velns lai parauj?
— Vai es nevaru ņemt to līdzi?— Maikls ierosināja.— Varbūt mani nepārmeklē, un, ja arī pārmeklēs, var nepamanīt, ja būšu pietiekami veikls. Un, pat ja atrod, kas tur sevišķs? Vienkārši atņems, un nekas ļauns nenotiks.
Sanijs papurināja galvu.— Nē, nē,— viņš teica.— Šim gājienam pret to draņķa Soloco jābūt pilnīgi drošam. Atceries: ja vien vari, ņem viņu pirmo. Makklaskejs ir gausāks un stulbāks. To nokniebt tu vienmēr paspēsi. Vai Klemenca tev teica, lai tu katrā ziņā nosvied pistoli?
— Miljons reižu,— atbildēja Maikls.
Sanijs piecēlās no tahtas un izstaipījās.— Kā tavs žoklis, mazais?
Riebīgi,— Maikls atzinās. Visa sejas kreisā puse sāpēja, izņemot vienīgi tās vietas, kuras bija nomērdētas, savelkot žokli ar stiepli. Viņš paņēma no galda viskiju un ierāva malku tieši no pudeles. Tas remdēja sāpes.
Rāmi, Maik,— teica Sanijs.— Nav īstā reize pielieties un notrulināties.
Ek, Sanij, beidz vienreiz spēlēt lielo brāli!—atmeta Maikls.— Esmu kāvies ar niknākiem vīriem par Soloco un vēl sliktākos apstākļos. Pie joda, vai tad viņam ir mīnmetējs? Vai viņam ir aviācija? Smagā artilērija? Mīnas? Viņš nav nekas vairāk kā slīpēts maitasgabals ar augsta ranga kruķi pie sāniem. Ja reiz izlemts viņus novākt, tad citu problēmu vairs nav. Visgrūtākais ir izlemt. Viņi ir nepamanīs, kas viņus noliek gar zemi.
Istabā ienāca Toms Heigens. Sasveicinājies ar galvas mājienu, viņš taisnā ceļā devās pie nelegālā telefona. Vairākas reizes piezvanījis, viņš paskatījās uz Saniju un papurināja galvu.— Ne miņas,— viņš teica.— Soloco to slēpj, cik ilgi vien var.
Telefons iezvanījās. Sanijs paņēma klausuli un pacēla roku, it kā pieprasīdams klusumu, kaut gan neviens nebija ierunājies. Uzmetis bloknotā dažas rindiņas, viņš teica:— Labi, viņš tur būs,— un nolika klausuli.
Tad Sanijs iesmējās.— Ak, šis maita Soloco, tas nu gan ir tips! Klausieties, kādi ir noteikumi! Šovakar astoņos viņš un kapteinis Makklaskejs pie Džeka Dampsija bāra Brodvejā paņem Maiklu savā mašīnā. Viņi aizbrauc kaut kur izrunāties, un paklausieties, kādā veidā! Maikls un Soloco runā itāliski, lai īru kruķis nesaprot. Neraizējies, šis man vēl saka, šis droši zinot, ka Makklaskejs ne velna nesaprot no itāliešu valodas, izņemot vienīgi «soldi» (nauda), un tevi, Maik, viņš ir izpētījis un zina, ka tu saproti sicīliešu dialektu.
Diez cik gludi man neiet,— Maikls sausi atteica,— bet ilgi jau mēs nerunāsim.
Mēs nelaižam Maiklu, kamēr nav ieradies starpnieks,— sacīja Toms Heigens.— Vai tas ir nokārtots?
Klemenca pamāja ar galvu.— Starpnieks sēž manā mājā un spēlē kārtis ar trim maniem vīriem. Tiem jāsagaida mans zvans, un tikai tad drīkst laist viņu vaļā.Sanijs atlaidās ādas klubkrēslā.— Un nu, kā lai mēs uzzinām sarunu vietu, velns parāvis? Tom, mums taču Tataljas Ģimenē ir savi cilvēki, kāpēc viņi neko mums nav ziņojuši?Heigens paraustīja plecus.— Soloco patiesi ir nolādēti slīpēts. Viņš tik ļoti slēpj savas kārtis, ka pat neņem sev liekus cilvēkus aizsardzībai. Nospriedis, ka ar kapteini pietiek un konspirācija svarīgāka par ieročiem. Un taisnība vien ir. Mums vajadzēs palaist viņiem kādu pa pēdām un cerēt uz labāko.Sanijs papurināja galvu.— Nu nē, katrs var tikt vaļā no «astes», ja vien īsti grib. Tas jau būs pirmais, ko viņi pārbaudīs.
Bija jau pieci pēcpusdienā. Sanijs noraizējies minēja: