Heigens papurināja galvu.— Un ja nu Soloco nav mašīnā? Tad mēs apdedzinām nagus par baltu velti. Nolādēts, mums par katru cenu jāuzzina, kurp Soloco viņu vedīs!
Varbūt vispirms der noskaidrot, kāpēc viņš tik ļoti to slēpj?— iestarpināja Klemenca.
Tā ir likme,— Maikls nepacietīgi attrauca.— Kādēļ lai viņš ļautu mums uzzināt jebko tādu, ko var noslēpt? Turklāt gan jau viņš saož briesmas. Viņš noteikti ir tramīgs pēc velna — ar visu policijas kapteini pie sāniem.
Heigens noklakstināja pirkstus.— Bet tas detektīvs, tas vīrs Filipss? Varbūt piezvanīt viņam, Sanij? Varbūt viņš var uzzināt, kādā ellē tas kapteinis meklējams. Ir vērts pamēģināt. Makklaskejam ne silts, ne auksts, vai kāds zina, kurp viņš dodas.
Sanijs pacēla klausuli un uzgrieza numuru. Klusi pateicis dažus vārdus, viņš klausuli atkal nolika.— Viņš mums piezvanīs,— Sanijs sacīja.
Viņi nogaidīja vēl gandrīz pusstundu, tad iezvanījās telefons. Zvanīja Filipss. Sanijs kaut ko pierakstīja blociņā, tad nolika klausuli. Viņa seja bija saspringta.— Šķiet, rokā jr,— viņš teica.— Kapteinim Makklaskejam vienmēr jāatstāj ziņa, kur viņš atrodams. Šovakar no astoņiem līdz desmitiem viņš būšot Bronksā, «Luna Azure» restorānā. Vai kāds zina to vietu?
Atsaucās Tesio.— Es zinu!—viņš pārliecināti teica.— Tas mums lieliski der. Neliels, intīms krodziņš ar lielām nišām, kur var privāti izrunāties. Laba virtuve. Katrs aizņemts pats ar sevi. Lielisks variants.— Viņš pārliecās pār Sanija rakstāmgaldu un no izsmēķēto cigarešu galiem salika kaut ko līdzīgu plānam.
Te ir ieeja. Kad esi galā, Maik, nāc tikai ārā un griezies pa kreisi, tad nogriezies aiz stūra. Es tevi redzēšu, iedegšu ugunis un paķeršu tevi ceļā. Ja gadās sarežģījumi, kliedz, un es centīšos ieskriet un palīdzēt tev izkļūt no turienes. Klemenca, tev jārīkojas aši. Aizsūti turp kādu noslēpt pistoli. Tur ir vecmodīga tualete, ar spraugu starp skalojamo kasti un sienu. Lai tavs cilvēks iestiprina pistoli tur. Maik, kad viņi mašīnā būs tevi pārmeklējuši un redzēs, ka esi tukšā, viņi pārāk nebažīsies. Restorānā kādu brīdi nogaidi, tad atvainojies un ej uz turieni. Nē, vēl labāk — palūdz atļauju iet. Iepriekš drusku patēlo tādu nemierīgu, lai izskatās dabiski. Viņi neko nenojautīs. Bet, kad iznāksi no turienes, nevelc vairs garumā. Nesēdies atpakaļ pie galda, sper virsū! Un nepieļauj nekādu risku. Taisni galvā, divas reizes katram, un ārā, cik vien kājas nes.
Sanijs pārdomādams klausījās.— Tā pistole jānoliek kādam ļoti labam, ļoti uzticamam vīram,— viņš teica Klemencam. — Es negribu, lai mans brālis tualetē paliek tikai ar savu koku rokā.
Pistole būs tur,— Klemenca uzsvērti noteica.
Labi,— sacīja Sanijs.— Sākam visi kustēties!
Tesio un Klemenca izgāja no istabas. Toms Heigens pavaicāja:— Sanij, vai man aizvest Maiku uz Ņujorku?
— Nē,— atbildēja Sanijs.— Es gribu, lai tu paliec te. Kad Maikls ar savu būs galā, sāksies mūsu darbs, un man tevi vajadzēs. Vai tie tavi avīžnieki ir uz strīpas?
Heigens pamāja ar galvu.— Es viņiem piespēlēšu informāciju, kolīdz viss ies vaļā.
Sanijs piecēlās, piegāja pie Maikla un nostājās viņam pretī. Tad viņš paspieda brāļa roku.
Okei, mazais,— viņš teica,— kauliņi mesti. Es nokārtošu visu ar mammu, paskaidrošu, ka nevarēji no viņas atvadīties pirms aizbraukšanas. Un tavai draudzenei paziņošu, kad manīšu, ka pienācis laiks. Norunāts?
Norunāts,— Maikls atsaucās.— Kā tu domā, cik ilgi man vajadzēs būt projām?
— Vismaz gadu,— atbildēja Sanijs.
Sarunā iejaucās Toms Heigens:— Dons varbūt to varētu nokārtot arī ātrāk, Maik, bet uz to nepaļaujies. Laiks atkarīgs no daudziem apstākļiem. Kā mums veiksies ar tiem avīžnieku stāstiņiem. Cik daudz policijas nodaļa vēlēsies noklusēt. Cik asi reaģēs citas Ģimenes. Sagaidāma krietna ellīte un kreņķu bez gala. Tas ir vienīgais, ko mēs droši zinām.Maikls paspieda Heigena roku.— Dari, ko vari,— viņš teica.— Man nepavisam negribas atkal trīs gadus dzīvot projām no mājas.— Vēl nav par vēlu atkāpties, Maik,— Heigens klusi ieminējās.— Mēs varam dabūt citu, varam vēlreiz apsvērt visas iespējas. Varbūt nemaz nevajag likvidēt Soloco.
Maikls pasmējās.— Mēs varam sev iestāstīt visu, ko gribam. Bet pareizi mēs spriedām pirmajā reizē. Visu līdzšinējo mūžu esmu ļāvis jums rauties vieniem, nu ir laiks nomaksāt parādu.
— Tev nevajadzētu ļaut tam lauztajam žoklim ietekmēt savu lēmumu,— teica Heigens.— Makklaskejs ir pastulbs vīrs, un tas bija bizness, nevis personīgi rēķini.
Un tad viņš otro reizi redzēja Maikla Korleones vaibstus saspringstam līdzīgi maskai, kas nedabiski atgādināja Dona seju.— Tom, nejauj sevi apmānīt. Viss ir personīgs, katrs biznesa sīkums. Katrs mēsls, ko tev ik dienas taisa uz galvas, ir personīga lietā. Un to sauc par biznesu. Labi, lai tā būtu. Bet tas ir personīgs pēc velna. Vai zini, no kā es to iemācījos? No Dona. No sava vecā. No Krusttēva. Ja viņa draugu nospertu zibens, vecais to ņemtu personīgi. Arī manu aiziešanu flotē viņš ņēma personīgi. Tieši tur slēpjas viņa lielums. Lielais Dons. Viņš visu ņem personīgi. Kā Dievs. Viņš zina ik spalvu zvirbuļa astē, vai kā tur bija tas sasodītais teiciens. Vai nav tiesa? Un vai zini vēl ko? Nejaušības negadās tiem, kuri tās uzņem kā personīgus apvainojumus. Tiesa, es nāku vēlu, bet nāku pavisam un līdz galam. Pie velna, tā ir taisnība: es ņemu to lauzto žokli personīgi; pie velna, ir tiesa, ka es ņemu personīgi Soloco mēģinājumu nogalināt tēvu.— Maikls iesmējās.— Pasakiet vecajam, ka to visu es iemācījos no viņa un ka esmu priecīgs par šo izdevību atmaksāt viņam par visu, ko viņš manā labā darījis. Viņš bija labs tēvs.— Pēc īsa. klusuma brīža viņš sacīja Heigenam:— Zini, es neatceros, ka viņš jebkad man būtu iesitis. Vai Sanijam. Vai Fredijam. Un Konijai jau nepavisam, viņai tēvs nav pat uzkliedzis. Un pasaki man taisnību, Tom, cik cilvēku, pēc tava aprēķina, tēvs ir nogalinājis vai licis nogalināt?
Toms Heigens novērsās.—Es tev pateikšu vienu, ko tu neesi iemācījies no viņa: runāt tā, kā tu runā pašlaik. Ir lietas, kas jādara, un tās izdara bez liekas runāšanas. Nav jācenšas tās attaisnot. Tās nav attaisnojamas. Tās gluži vienkārši izdara. Un pēc tam aizmirst.
Maikls Korleone sarauca pieri. Tad viņš klusi pajautāja: — Vai tu kā consigliori piekrīti, ka Donam un mūsu Ģimenei ir bīstami, ja Soloco paliek dzīvs?
Jā,— atbildēja Heigens.
Okei!—noskaldīja Maikls.— Tad man viņš jānovāc.
Maikls Korleone stāvēja Brodvejā pie Džeka Dempsija restorāna un gaidīja, kad pēc viņa piebrauks mašīna. Viņš pavērās pulkstenī. Bez piecām minūtēm astoņi. Soloco grib Būt precīzs. Maikls bija pacenties ierasties ar krietnu laika rezervi. Viņš te stāvēja jau piecpadsmit minūtes.
Visu ceļu, braukdams no Longbīčas uz pilsētu, viņš bija centies aizmirst to, ko teica Heigenam. Jo, ja viņš ticēja tam, ko bija teicis, tad viņa dzīvē noticis krass pagrieziens un atpakaļceļa vairs nav. Bet vai pēc šī vakara var būt arī citādi? Pēc šī vakara es varu būt līķis, ja nebeigšu apcerēt šīs blēņas, Maikls drūmi nodomāja. Tagad jādomā par veicamo uzdevumu. Soloco nav nekāds mūlāps, un arī Makklaskejs ir itin paciets rieksts. Lauztais žoklis asi smeldza, un Maikls nopriecājās — sāpes palīdzēs saglabāt modrību.Šajā aukstajā ziemas vakarā Brodvejā bija visai patukšs, kaut arī tuvojās teātru sākuma laiks. Maikls sarāvās, kad pie ietves nobremzēja garš, melns limuzīns un šoferis, priekšējās durvis atvēris, uzsauca:— Kāp iekšā, Maik!— Šoferi viņš nepazina. Tas bija jauns zeņķis pielaizītiem melniem matiem un atpogātu kreklu. Maikls tomēr iekāpa. Aizmugurē sēdēja kapteinis Makklaskejs un Soloco.
Soloco pastiepa roku pāri sēdekļa atzveltnei, un Maikls to paspieda. Roka bija stingra, silta un sausa. Soloco teica:— Priecājos, ka atnācāt, Maik. Ceru, ka varēsim visu nokārtot. Cik briesmīgi viss izvērties, pavisam ne tā, kā es gribēju! Tā nevajadzēja notikt.
Ceru, ka nokārtosim visu jau šovakar,— Maikls Korleone klusi atbildēja.— Es gribu, lai manu tēvu beidzot liktu mierā.
Viņu vairs netraucēs,— Soloco laipni apsolīja.— Zvēru pie savu bērnu galvām, ka ne. Tikai saglabājiet vēsu prātu, kad runāsim. Ceru, ka neesat tāds karstgalvis kā jūsu brālis Sanijs. Ar viņu nav iespējams runāt par biznesu.
Kapteinis Makklaskejs noņurdēja:— Viņš ir lāga zēns, pavisam lāga zēns.— Paliecies uz priekšu, viņš sirsnīgi paplikšķināja Maiklam pa plecu.— Piedod man par vakardienu, Maik! Es kļūstu par vecu savam darbam, kļūstu pārāk ērcīgs. Laikam jau drīz būs jāiet pensijā. Nepanesu liekus kreņķus, bet tie nāk priekšā katru dienu. Tu jau saproti, kā tas ir.— Tad, skumīgi nopūties, viņš rūpīgi pārmeklēja Maiklu, taustīdams pēc ieroča.Maikls manīja vieglu smaidiņu šofera sejā. Mašīna traucās rietumu virzienā bez redzama nolūka vairīties no sekotājiem. Tā devās uz Vestsaidas šoseju, te ieplūzdama mašīnu straumē, te atkal izlocīdamās no tās. Jebkuram sekotājam būtu jādara tas pats. Tad, par samulsumu Maiklam, tā nogriezās uz Džordža Vašingtona tiltu, tātad viņi devās uz Ņūdžersiju. Tas, kurš Sanijam devis ziņas par gaidāmo sarunu vietu, acīmredzot viņu maldinājis.
Izlīkumojusi pa brauktuvēm, kas veda uz tiltu, mašīna uzbrauca uz tā un devās tālāk, atstādama aiz sevis pilsētas ugunis. Maikls saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi. Vai viņu grasās nogremdēt purvā, vai arī viltīgais Turks pēdējā brīdī mainījis tikšanās vietu. Bet, kad bija nobraukta jau lielākā ceļa daļa, šoferis neganti asi sagrieza stūri. Smagais limuzīns palēcās gaisā, pārmezdamies pāri ceļu šķirtnei, un ieripoja joslā, kas veda atpakaļ uz Ņujorku. Makklaskejs un Soloco abi skatījās atpakaļ, lai redzētu, vai vēl kāds nemēģina darīt to pašu. Šoferis patiesi drāzās atpakaļ uz Ņujorku, un drīz vien viņi bija pārbraukuši tiltam un tuvojās austrumu Bronksai. Braucēji līkumoja pa sānielām; neviena mašīna viņiem nesekoja. Tagad pulkstenis bija jau gandrīz deviņi. Viņi bija pārliecinājušies, ka neviens viņus neizseko. Soloco aizdedza cigareti, iepriekš piedāvājis Makklaskejam un Maiklam, kuri abi atteicās. Soloco teica šoferim:— Labi nostrādāts. Es to atcerēšos.
Pēc desmit minūtēm mašīna nobremzēja restorāna priekšā nelielā itāliešu kvartālā. Tuvējās ielas bija tukšas, un vēlīnās stundas dēļ restorānā sēdēja tikai daži apmeklētāji. Maikls bija bažījies, ka arī šoferis nāks līdzi iekšā, taču viņš palika mašīnā. Starpnieks neko nebija teicis par šoferi, un neviens cits arī ne. Formāli Soloco bija pārkāpis vienošanos, ņemdams līdzi lieku cilvēku. Tomēr Maikls bija nolēmis šo apstākli nepieminēt — pretinieki noteikti cer, ka viņš baidīsies to pieminēt, negribēdams riskēt ar sarunu sekmīgu rezultātu.
Visi trīs apsēdās pie vienīgā apaļā galdiņa: no nišas Soloco atteicās. Restorānā vēl bija tikai divi cilvēki. Nez vai tie ir Soloco ielikteņi, nodomāja Maikls. Bet kāda tam nozīme? Viss būs galā, iekams viņi paspēs iejaukties.
Vai te ir garšīgi itāliešu ēdieni?— Makklaskejs ar patiesu interesi .noprasīja.
Pamēģiniet teļa gaļu, tā šeit ir labākā visā Ņujorkā,— Soloco pārliecinoši ieteica. Vienīgais oficiants bija atnesis un atkorķējis viņiem pudeli vīna. Soloco piepildīja trīs glāzes. Pārsteidzošā kārtā Makklaskejs no dzēriena atteicās.— Es laikam esmu vienīgais īrs, kas nemet,— viņš sacīja.— Esmu redzējis, kā pārāk daudzi lāga ļaudis nonāk ķezā dzeršanas dēļ.
Soloco kā atvainodamies griezās pie kapteiņa:— Es ar Maiklu runāšu itāliski — ne tāpēc, ka jums neuzticētos, bet tāpēc, ka angliski nevaru pietiekami skaidri izteikties, un man jāpārliecina Maikls, ka gribu tikai labu, ka mūsu visu interesēs ir šovakar panākt vienošanos. Neuzskatiet to par apvainojumu, tas nenozīmē, ka es jums neuzticētos.
Kapteinis Makklaskejs veltīja abiem ironisku smīnu.— Protams, raujiet tik vaļā!—viņš teica.— Es veltīšu visu uzmanību teļa gaļai un spageti.
Soloco pievērsās Maiklam un sāka ātri runāt sicīliešu dialektā.— Jums jāsaprot, ka viss, kas notika starp mani un jūsu tēvu, ir tīrais bizness,— viņš teica.— Es jūtu dziļu respektu pret Donu Korleoni un pateiktos liktenim par iespēju būt viņa dienestā. Bet jums jāsaprot, ka jūsu tēvs ir vecmodīgs. Viņš stāv progresa ceļā. Biznesam, kuru es uzņemos, pieder nākotne, tam ir milzu iespējas, un tas sola katram neapjaušamus miljonus dolāru. Bet jūsu tēvs stājas ceļā kaut kādu nereālu, aizspriedumainu iedomu dēļ. Tādējādi viņš uzspiež savu gribu tādiem vīriem kā man. Jā, jā, es zinu, viņš man saka: «Darbojieties vien, tā ir jūsu darīšana!»— bet mēs abi zinām, ka tas nav reāli. Mēs liktu viens otram kāju priekšā. Būtībā viņš man pasaka to, ka es nevaru uzsākt savu biznesu. Es esmu cilvēks, kas sevi ciena, un nevaru pieļaut, ka cits man uzspiež savu gribu, tāpēc notika tas, kam bija jānotiek. Atļaušos vēl piebilst, ka mani klusībā atbalstīja visas Ņujorkas Ģimenes. Un Tatalju Ģimene kļuva par manu partneri. Ja šī ķilda turpināsies, . Korleones Ģimene paliks viena pret visiem. Varbūt to varētu pieļaut, ja jūsu tēvs būtu vesels. Bet Sanijs nav tas vīrs, kas Krusttēvs, kaut arī nedomāju viņu noniecināt. Un jūsu īru consigliori, Heigens, nav tas vīrs, kas bija Dženko Abandando, lai viņam vieglas smiltis. Tātad es piedāvāju mieru, izlīgumu. Izbeigsim visas naidīgās darbības, kamēr atlabs jūsu tēvs un mēs varēsim turpināt sarunas. Pateicoties manai pārliecināšanai un kompensācijai, Tatalju Ģimene ir ar mieru atteikties no sava dēla Bruno atriebšanas. Mums būs miers. Bet man tikmēr jāgādā iztika, un es uzsākšu nelielu tirdzniecību savā nozarē. Es nelūdzu jūsu līdzdalību, bet es lūdzu jūs, Korleones Ģimeni, neiejaukties. Tādi ir mani priekšlikumi. Es pieņemu, ka jūs esat pilnvarots izteikt piekrišanu un slēgt vienošanos.
Pastāstiet man sīkāk, kā domājat uzsākt biznesu,— Maikls sicīliešu dialektā teica,— kāda loma tur piekrīt tieši manai Ģimenei un kādu peļņu mēs tajā varētu gūt.
Tātad jūs gribat dzirdēt priekšlikumu visos sīkumos?— jautāja Soloco.
— Pats galvenais, ko es gribu,— Maikls ar uzsvaru teica,— ir droša garantija, ka mana tēva dzīvību vairs neapdraudēs nekādi uzbrukuma mēģinājumi.
Soloco izteiksmīgi pacēla roku.— Kādu garantiju es jums varu dot? Tagad jau es esmu tas vajātais. Es savu izdevību palaidu garām. Jūs esat pārāk augstās domās par mani, draugs. Tik visgudrs es neesmu.
Tagad Maikls bija pilnīgi pārliecināts, ka sarunu mērķis ir vienīgi iegūt dažas dienas laika. Ka Soloco no jauna mēģinās nogalināt Donu. Lieliskākais bija tas, ka Soloco turēja Maiklu par pienapuiku. Maikls juta, ka dīvaini tīkamais saltums atkal pārņem visu ķermeni. Viņš savilka seju raižpilnā grimasē. Soloco strupi noprasīja:— Kas ir?
It kā apmulsis Maikls sacīja:—Vīns taisnā ceļā saskrēja pūslī. Es jau te ciešos kādu brīdi. Jums nebūs nekas pretī, ja es aiziešu uz tualeti?
Soloco cieši pētīja viņa seju ar savām tumšajām acīm. Viņš pastiepās, rupji iebāza roku Maikla kājstarpē un viscaur to iztaustīja, meklēdams, vai tur nav paslēpts ierocis. Maikls rādīja apvainotu seju. Makklaskejs īsi piemetināja:— Es viņu pārmeklēju. Tūkstošiem tādu zeņķu esmu pārmeklējis. Viņš ir tukšā.
Soloco tas nepatika. Bez jebkāda redzama iemesla viņam tas nepatika. Viņš pameta skatienu uz vīrieti pie pretējā galdiņa un savilka uzacis, norādīdams uz tualetes durvīm. Vīrs viegli pamāja, likdams saprast, ka ir to pārbaudījis un tur neviena nav.
— Nepalieciet ilgi,— Soloco negribīgi teica. Viņam bija apbrīnojams instinkts. Viņš nervozēja.