Soloco sēdēja tieši pretī tualetes durvīm, un viņa tumšās acis nemierīgi zibēja. Maikls pasmaidīja.— Nu varam runāt tālāk,— viņš teica ar atvieglotu nopūtu.
Kapteinis Makklaskejs cītīgi tiesāja atnesto teļa gaļas un spageti porciju. Pie pretējās sienas sēdošais vīrs, kurš bija saspringti izslējies, tagad arī manāmi atslāba.
Maikls apsēdās. Viņš atcerējās, ka Klemenca bija mācījis tā nedarīt, bet iznākt no tualetes un tūlīt spert virsū. Taču vai nu kāda brīdinoša instinkta vadīts, vai arī tīrās mazdūšības dēļ viņš to neizdarīja. Viņš bija jutis, ka viena strauja kustība var viņu pazudināt. Tagad viņš atkal jutās drošs, un laikam gan bailes bija darījušas savu, jo viņš jutās laimīgs, ka nav vairs jāstāv kājās. Tās trīcēja un šķita gluži nevarīgas.
Soloco paliecās viņam pretī. Iekārtojies tā, lai galds aizsegtu vēderu, Maikls atpogāja žaketi un likās uzmanīgi klausāmies. Viņš nesaprata ne vārda no teiktā. Šobrīd viņam tā bija tikai nesakarīgu skaņu plūsma. Galvā tik spēcīgi dunēja asinis, ka apziņa neuztvēra nevienu domu. Labā roka zem galda sataustīja un izvilka jostā paslēpto ieroci. Tai brīdī pienāca oficiants, lai uzklausītu pasūtījumu, un Soloco pagrieza galvu pret viņu. Maikls ar kreiso roku spēcīgi atgrūda galdiņu un ar labo roku izstiepa pistoli, piegrūzdams to Soloco gandrīz pie pašas galvas. Turka reakcija izrādījās tik zibenīga, ka viņš pie Maikla pirmās kustības jau bija sācis rauties projām. Taču Maikls bija jaunāks un viņa refleksi asāki. Viņš nospieda gaili. Lode ķēra Soloco tieši starp aci un ausi, un, tai otrā pusē izejot ārā, uz šausmās sastingušā oficianta žaketes izgāzās milzīga asiņu un kaula šķembu šalts. Maikls instinktīvi saprata, ka pietiek ar vienu lodi. Pēdējā brīdī Soloco bija pagriezis galvu, un Maikls bija skaidri redzējis, kā Turka acīs Izdziest dzīvība gluži kā sveces liesma.Bija pagājusi labi ja sekunde, kad Maikls pagriezās un pavērsa pistoli pret Makklaskeju. Policijas kapteinis blenza uz Soloco flegmātiskā izbrīnā, it kā ar viņu pašu tam nebūtu nekāda sakara. Šķita, ka viņš pat nenojauš sev draudošās briesmas. Dakšiņa ar teļa gaļas kumosu bija sastingusi viņa rokā, un viņš nesteidzīgi pievērsa skatienu Maiklam. Kapteiņa sejas izteiksme un acu skatiens pauda tik pašpārliecinātu niknumu, it kā viņš gaidītu, ka Maikls tagad padosies vai metīsies bēgt. Tas lika Maiklam neviļus pasmaidīt, un viņš vēlreiz nospieda gaili. Šis šāviens izrādījās neveiksmīgāks, tas nebija nāvējošs. Lode trāpīja Makklaskeja masīvajā vērša kaklā, un viņš sāka skaļi rīstīties, it kā būtu norijis pārāk lielu teļa gaļas gabalu. Tad viņš sāka klepot, un gaisu aizmigloja sīkas asins lāsītes, kas šļācās no satricinātajām plaušām. Ļoti vēsi, ļoti mērķtiecīgi Maikls iešāva otru lodi viņa sirmajiem matiem klātajā galvas virsdaļā.
Gaiss šķita viscaur sārtas miglas aizplīvurots. Maikls apsviedās pret vīru, kurš sēdēja pie sienas. Tas nebija pat pakustējies. Viņš šķita paralizēts. Tagad viņš piesardzīgi pacēla rokas virs galda un novērsa skatienu sānis. Oficiants ar šausmu izteiksmi sejā streipuļoja atpakaļ uz virtuves pusi, neticīgi blenzdams Maiklā. Soloco vēl aizvien atradās savā krēslā, viņa ķermeni no sāniem bija piespiedis galds. Makklaskeja smagais augums bija nogāzies no krēsla uz grīdas. Maikls ļāva pistolei izslīdēt no rokas tā, ka ierocis atsitās pret policista ķermeni un neradīja troksni. Viņš redzēja, ka ne vīrietis pie sienas, ne oficiants nav pamanījuši viņu nometām ieroci. Nogājis nedaudzos soļus līdz durvīm, viņš atrāva tās vaļā. Soloco mašīna joprojām stāvēja ietves malā, bet šoferi tuvumā nemanīja. Maikls devās pa kreisi un nogriezās ap stūri. Iezibējās prožektori, un viņam pretī piebremzēja nobružāts limuzīns vaļā atrautām durvīm. Maikls ielēca tajā, un mašīna rūkdama aizdrāzās. Viņš redzēja pie stūres sēžam Tesio, kura sejas vaibsti šķita stingri kā akmenī cirsti.
— Nodrātēji Soloco?—Tesio noprasīja.
Tesio teiciens uz mirkli apstulbināja Maiklu. Tā mēdza runāt tikai attiecībā uz seksu, uz sievietes pavešanu. Šobrīd tas Tesio mutē skanēja visai dīvaini.— Abus,— Maikls atbildēja.
Droši?— Tesio pārjautāja vēlreiz.
Pats redzēju viņu smadzenes,— apstiprināja Maikls. Turpat mašīnā Maikls apmainīja drēbes.
Divdesmit minūtes vēlāk viņš jau atradās uz itāliešu preču kuģa, kas posās uz Sicīliju. Pēc divām stundām precinieks devās jūrā, un no kajītes loga Maikls raudzījās Ņujorkas ugunīs, kas šķita liesmojam kā elles dzīlēs. Viņu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Nu viņš ir projām no tā visa. Šādas izjūtas Maikls jau pazina un atcerējās, kā viņu aizveda prom no tās salas krasta, kurā bija iebrukuši viņa flotes daļa. Cīņa vēl aizvien turpinājās, bet viņš bija viegli ievainots, un viņu veda uz hospitāļa kuģa. Toreiz viņš bija izjutis to pašu visaptverošo atvieglojumu, ko šobrīd. Elles vārti spruks vaļā, bet viņa tur nebūs.Nākamajā dienā pēc Soloco un Makklaskeja nogalināšanas policijas kapteiņi un leitnanti paziņoja visiem Ņujorkas policijas iecirkņiem: vairs nekādu darīšanu ar azartspēlēm, prostitūciju un citiem tamlīdzīgiem pasākumiem, iekams nebūs notverts kapteiņa Makklaskeja slepkava. Pilsētā sākās masveida patrulēšana. Visi nelikumīgie biznesa darījumi apstājās.Mazliet vēlāk tajā pašā dienā Ņujorkas Ģimeņu sūtnis jautāja Korleones Ģimenei, vai viņi gatavi izdot slepkavu. Korleones atbildēja, ka viņiem ar to neesot nekāda sakara. Tovakar Longbīčas alejā eksplodēja bumba, ko izsvieda no kādas mašīnas, kura piebrauca nožogojuma ķēdei un pēc tam aizdrāzās. Tajā pašā vakarā Griničas rajonā tika nogalināti divi Korleones Ģimenes ierindnieki, kas nelielā itāliešu restorānā mierīgi ēda vakariņas. 1946. gada Piecu Ģimeņu karš bija sācies.
— Līdz rītam, Bilij,— noteica Džonijs Fontāne, nevērīgi pamājis ar roku kalpotājam. Krāsainais virssulainis paklanījās un izgāja no milzīgās viesistabas, no kuras pavērās skats uz Kluso okeānu. Tā nebija kalpotājam raksturīgā palocīšanās, bet drīzāk gan draudzīgs sveiku mājiens, kas Džonijam tika veltīts tāpēc, ka viņš vakariņās nebija viens.
Džonija partnere bija kāda meitene, vārdā Šarona Mūra, no Griničas rajona Ņujorkā. Viņa Holivudā bija dabūjusi nelielu izmēģinājuma lomiņu filmā, ko uzņēma kādreizējā slavenība, kam lauri jau palikuši pagātnē. Meitene šeit bija ieradusies tajā laikā, kad Džonijs filmējās Volca kara filmā. Džonijs bija ievērojis, ka meitene ir jauna un ziedoša, pievilcīga un asprātīga, un uzaicināja viņu pie sevis vakariņās. Džonija aicinājumi vakariņās bija izpelnījušies lielu popularitāti, tiem piemita gandrīz vai karalisks spēks, un viņa, bez šaubām, bija teikusi «jā».
Šarona Mūra acīmredzot gaidīja, ka Džonijs atbilstoši savai reputācijai metīsies viņai virsū bez liekām ceremonijām, taču viņš necieta Holivudas dzīvniecisko pārošanos. Viņš nemēdza gulēt ar meiteni, ja tai nepiemita kaut kas tāds, kas viņu patiesi saistīja. Izņēmumi, protams, bija atsevišķas reizes, kad pēc pamatīgas piedzeršanās viņš attapās gultā līdzās meitenei, kuru pat neatcerējās agrāk saticis vai redzējis. Un tagad, būdams trīsdesmit piecus gadus vecs, vienreiz šķīries, atsvešinājies no otrās sievas un nēsādams pie jostas skalpus no krietna tūkstoša klēpju, viņš gluži vienkārši vairs nejuta tādu iekāri. Tomēr Saronai Mūrai piemita kaut kas īpašs, kas izraisīja viņa interesi, un tā Džonijs bija uzaicinājis viņu vakariņās.Viņš nemēdza daudz ēst, taču zināja, ka jaunām, glītām meitenēm godkāre nereti liek badoties skaistu drēbju dēļ un satikšanās reizēs tās parasti mīl krietni paēst, tādēļ galds bija klāts bagātīgi. Netrūka arī dzeramā: spainī dzesējās šampanieša pudele, uz bufetes malas rindojās skotu un rudzu viskijs, brendijs, liķieris. Džonijs piepildīja glāzes un pasniedza meitenei jau iepriekš sagatavotos šķīvjus ar ēdienu. Kad abi bija paēduši, viņš ieveda meiteni milzīgajā viesistabā, kuras stikla siena pavēra skatu uz Kluso okeānu. Uzlicis uz dārga atskaņotāja kaudzi Ellas Ficdžeraldas plašu, viņš iekārtojās uz dīvāna līdzās Saronai. Brīdi viņi papļāpāja par šo un to; Džonijs noskaidroja, kāda Sarona bijusi bērnībā — meitenīga vai puiciska, jauka vai neglīta, jautrības vai vientulības mīļotāja. Šādi sīkumi viņu allaž aizkustināja un modināja maigumu, kas viņam bija nepieciešams mīlas brīdim.Ērti saritinājušies, viņi sēdēja uz dīvāna ļoti draudzīgā un omulīgā noskaņā. Džonijs noskūpstīja meiteni uz lūpām. Tas bija vēss, draudzīgs skūpsts, un, ķad meitene šķita ar to apmierināta, arī viņš nesteidzās tālāk. Aiz milzīgā loga varēja redzēt, cik rāmi mēnessgaismā blāv Klusā okeāna zilais līdzenums.
Kāpēc tu nespēlē nevienu no savām platēm?— Šarona viņam jautāja. Balss skanēja ķircinoši. Džonijs pasmaidīja. Viņu uzjautrināja tas, ka Šarona grib viņu ķircināt.— Man nav tik holivudisku tieksmju,— viņš sacīja.
Uzliec man kādu!— viņa lūdza.— Vai arī padziedi man pats! Zini, tā kā filmās. Es izkusīšu kā vasks tavā priekšā, tāpat kā tās meitenes uz ekrāna.
Džonijs skaļi iesmējās. Kādreiz, jaunāks būdams, viņš tā bija darījis un allaž panācis teatrālu efektu — meitenes centās izskatīties aizgrābtas un sievišķīgi valdzinošas, un viņu acīs parādījās ilgu pilna izteiksme, it kā viņas pozētu iedomātas kameras priekšā. Tagad Džonijam vairs nenāca ne prātā kādai meitenei dziedāt: pirmkārt, viņš mēnešiem nebija dziedājis un neuzticējās savai balsij. Otrkārt, amatieriem ne jausmas nebija par to, cik lielā mērā profesionāļi atkarīgi no tehniskās palīdzības, lai viņu balsis skanētu tik labi, kādas tās gala rezultātā izklausās. Viņš būtu varējis uzlikt kādu no savām platēm, taču klausīties paša kādreizējo, jauneklīgi dedzīgo balsi neļāva tā pati neveiklības izjūta, kas pārņem pusmūža cilvēku ar plikpaurības pazīmēm un augošu vēderiņu, kad viņš skatās savus jaunības dienu ziedošās vīrišķības attēlus.
— Mana balss nav labākajā formā,— viņš teica.— Un, godīgi sakot, man ir līdz kaklam klausīties pašam savu dziedāšanu.
Abi iedzēra pa malkam.— Esmu dzirdējusi, ka tu tajā jaunajā filmā esot lielisks,— Šarona sacīja.— Vai tiesa, ka tu filmējies gluži par velti?
— Par tīri simbolisku samaksu,— Džonijs atbildēja.
Viņš piecēlās, lai vēlreiz ielietu Šaronai brendiju, pasniedza cigareti ar zeltītu monogrammu un iededza šķiltavas, piedāvādams uguni. Meitene izpūta dūmu mutuli un iedzēra dažus malciņus, un Džonijs atkal apsēdās viņai blakām. Viņa paša glāzē bija ievērojami vairāk brendija nekā šaronas glāzē — viņam to vajadzēja, lai iesiltu, lai kļūtu jautrāks, lai uzlādētos. Salīdzinājumā ar vairumu citu mīlētāju viņš bija gluži pretējā stāvoklī. Viņam vajadzēja piedzerties pašam, nevis apreibināt meiteni. Parasti meitene juta lielāku vēlēšanos nekā viņš. Pēdējos divos gados viņa pašapziņa bija smagi cietusi, un viņš centās to ārstēt šajā vienkāršajā veidā, laiku pa laikam pārgulēdams ar jaunu, ziedošu meiču, pāris reižu aizvezdams viņu uz restorānu, apveltīdams viņu ar kādu dārgu dāvanu un tad papūlēdamies no viņas atbrīvoties pēc iespējas solīdākā veidā, lai neaizskartu viņas patmīlību. Pēc tam šīs meitenes vienmēr varēja stāstīt, ka ir šo to piedzīvojušas ar slaveno Džoniju Fontāni. īsta mīlestība tā nebija, bet kādēļ gan atteikties no dēkas, ja meitene skaista un patīkama? Džonijs necieta lietišķās, rūdītās piegulētajās, kuras atdevās viņam un tad ar steigu drāzās pavēstīt draugiem, ka gulējušas ar lielo Džoniju Fontāni, un arvien piebilda, ka esot redzēti arī labāki. Vairāk par visu savas karjeras laikā Džoniju uzjautrināja iztapīgie vīri, kas viņam gandrīz vai acīs teica, ka piedodot savām sievām, jo pat vistikumīgākajai laulātai draudzenei esot atļauts grēkot ar tādu ievērojamu dziedoni un kinoaktieri kā Džonijs Fontāne. Šāda attieksme viņu patiesi pārsteidza.Viņam patika Ellas Ficdžeraldas balss ieraksti, patika šāds tīrs dziedājums, šāda tīra frāžu apdare. Šī joma bija vienīgā, ko viņš īsti pārzināja un izprata, turklāt viņš zināja, ka izprot to labāk nekā jebkurš cits. Tagad, atlaidies dīvānā un malkodams konjaku, viņš juta vēlēšanos dziedāt — nevis vilkt līdzi melodiju, bet izpildīt frāzes līdzi ierakstam, taču otra cilvēka klātbūtnē tas bija neiespējami. Nodzerdamies pa malciņam no glāzes, kuru viņš turēja vienā rokā, Džonijs otru brīvo roku ielika Saronas klēpī. Viņa kustībā nebija nekā no slīpēta mīlnieka manierēm, drīzāk gan jutekliskums, ar kādu bērns meklē siltumu. Roka meitenes klēpī savilka augšup kleitas zīdu, atsegdama baltu, maigu augšstilbu virs zeķes zeltaini caurspīdīgā tīkliņa. Un, tāpat kā ikreiz, par spīti visām daudzajām sievietēm, par spīti visiem šiem gadiem, visai pierastībai, to redzēdams, Džonijs atkal sajuta plūstošo, visaptverošo siltumu līstam cauri ķermenim. Brīnums arvien vēl notika—kas gan būs tad, kad pazudīs arī tas, tāpat kā viņa balss?
Viņš bija gatavs. Nolicis glāzi uz garā, inkrustētā kokteiļu galdiņa, viņš ar visu ķermeni pagriezās pret Saronu. Džonija kustības bija ļoti noteiktas, ļoti mērķtiecīgas un tomēr maigas. Viņa glāstiem nepiemita nekā no baudkāras izvirtības vai izmanīgas viltības. Viņš skūpstīja meitenes lūpas, kamēr rokas slīdēja augšup pie viņas krūtīm. Tad delna atkal nolaidās uz Saronas siltajiem augšstilbiem, kuru āda pieskārienā šķita maiga kā zīds. Viņas atbildes skūpsts bija sirsnīgs, taču bez kaisles, un Džonijam tieši tas šobrīd patika vislabāk. Viņš necieta meitenes, kuras iedegās piepeši, it kā ķermenis būtu motors, kura erotiskās kustības var iedarbināt gluži kā ar slēdzi, pieskaroties maigajai ādai.
Tad Džonijs atkārtoja to, ko vienmēr līdzīgos apstākļos mēdza darīt un kas viņa kaisli arvien bija kāpinājis. Tik maigi un viegli, cik vien bija iespējams, tomēr lai sajustu to, kas jāsajūt, viņš ļāva vidējā pirksta galam slīdēt arvien dziļāk starp meitenes augšstilbiem. Dažas meitenes pat nesajuta šo ievadu mīlas aktam. Citas mulsa un nesaprata, vai tas ir fizisks pieskāriens, jo Džonijs vienmēr vienlaikus viņas kvēli skūpstīja uz lūpām. Vēl citas tiecās šo pirkstu ar asu gurnu kustību kāri ieraut sevī. Un, protams, pirms Džonijs kļuva slavens, no dažām meitenēm viņš bija saņēmis pa pļaukai. Tā bija viņa ierastā tehnika, un tā it labi mēdza sevi attaisnot.
Saronas reakcija bija neparasta. Viņa neatvairīja ne pieskārienu, ne skūpstu, bet pēc brīža atvilka savas lūpas no viņējām, viegli atvirzīja augumu, atlaizdamās dziļāk dīvānā, un paņēma rokā dzēriena glāzi. Tas bija mierīgs, bet noteikts atraidījums. Reizēm tā mēdza gadīties. Pareti, tomēr gadījās. Džonijs paņēma savu glāzi un aizdedza cigareti.
Viņa sāka runāt—ļoti klusi un maigi:—Ne jau tāpēc, ka tu man nepatiktu, Džonij. Tu esi daudz jaukāks, nekā es gaidīju. Un arī ne tāpēc, ka es būtu no tām meitenēm, kuras neielaižas. Tikai, redzi, lai es to varētu, mani vajag attiecīgi iesildīt — vai tu saproti?
Džonijs Fontāne uzsmaidīja Saronai. Viņam meitene vēl joprojām patika.— Un es nespēju tevi iesildīt?
Viņa mazliet samulsa.— Saproti, kad tu kļuvi slavens ar savu dziedāšanu un visu pārējo, es biju vēl bērns. Es tevi, tā sakot, palaidu garām, es esmu no nākamās paaudzes. Tik tiešām, neesmu jau nekāda svētā. Ja tu būtu kļuvis slavens manā laikā, es atdotos bez domāšanas.
Tagad Džonijam meitene tik labi vairs nepatika. Viņa bija jauka, asprātīga, gudra. Viņa nebija par visu varu steigusies gulēt ar viņu vai pat centusies pamudināt viņu tāpēc, ka Džonija sakari varētu palīdzēt tikt kinopasaulē uz augšu. Viņa patiešām bija atklāta un godīga būtne. Taču Džonijs te redzēja vēl kaut ko. To viņš pāris reižu bija piedzīvojis jau agrāk. Viņš redzēja meiteni, kas ieradusies uz satikšanos, jau iepriekš nolēmusi negulēt ar viņu, lai cik patīkams viņš tai būtu, tikai tādēļ, lai varētu stāstīt draudzenēm un, pats galvenais, sev pašai, ka ir atteikusies no izdevības gulēt ar lielo Džoniju Fontāni. Tagad, būdams gados vecāks, viņš to it labi varēja saprast un nedusmojās. Gluži vienkārši Sarona Mūra viņam tik labi vairs nepatika—bet meitene viņam patiesi bija ļoti patikusi.
Un tagad, kad viņa tam vairs tik labi nepatika, Džonija kaisle atslāba. Viņš malkoja dzērienu un vēroja Kluso okeānu.— Ceru, ka tu neļaunojies, Džonij,— Sarona teica. — Es laikam esmu pārāk tieša. Es nojaušu, ka Holivudā meitenei pieņemts atdoties tikpat vienkārši kā noskūpstīt pielūdzēju, novēlot labunakti. Neesmu te vēl pietiekami ilgi apgrozījusies.
Džonijs uzsmaidīja meitenei un paplikšķināja viņai pa vaigu. Viņa roka nolaidās lejup un rūpīgi pārvilka Saronas svārkus pār apaļajiem, zīdaini maigajiem ceļgaliem.— Es neļaunojos,— viņš apgalvoja.— Nemaz nav slikta tāda vecmodīga satikšanās.— Viņš nesacīja, ka īstenībā izjūt atvieglojumu par to, ka nav jācenšas izrādīties par izcilu mīlētāju, līdzīgu saviem izskaistinātajiem ekrāna dievekļiem. Par to, ka nav jānoraugās, kā meitene cenšas atsaukties tā, it kā viņš patiešām būtu līdzīgs šiem dievekļiem, kā viņa pūlas parastā rutinētā izdarībā saskatīt to, kā tur nemaz nav.Viņi vēlreiz iedzēra, pārmija vēl dažus vēsus skūpstus, un lad Sarona nolēma iet. Džonijs pieklājīgi apvaicājās:— Vai drīkstu vēl kādreiz ielūgt tevi vakariņās?
Šarona bija atklāta un godīga līdz galam.— Es zinu, ka tu negribi lieki tērēt laiku un palikt neapmierināts,— viņa teica.— Paldies par jauko vakaru! Kādreiz varēšu stāstīt bērniem, ka esmu vakariņojusi divatā ar lielo Džoniju Fontāni viņa istabā.
Džonijs pasmaidīja.— Un ka tu nepadevies viņam,— viņš piebilda. Abi pasmējās.— Tam viņi nekad neticēs,— noteica Šarona. Tad Džonijs atļāvās būt drusku cinisks un piedāvāja: — Es apstiprināšu rakstiski, vai gribi?— Viņa papurināja galvu.— Ja tev kāds netic, piezvani, un es viņu pārliecināšu,— Džonijs turpināja.— Pastāstīšu, ka vajāju tevi pa visu dzīvokli, bet tu saglabāji savu godu. Norunāts?
Beidzot viņš bija atļāvies mazliet cietsirdības, un viņu pārsteidza sāpīgā izteiksme meitenes jauniņajā sejā. Šarona saprata—Džonijs atgādinājis, ka pats nav pārlieku centies. Viņš bija atņēmis viņai uzvaras saldumu. Tagad viņa būs spiesta domāt, ka šovakar guvusi uzvaru tikai tāpēc, ka pati nav pietiekami pievilcīga un šarmanta. Un, kad viņa stāstīs citiem, kā atraidījusi lielo Džoniju Fontāni, viņai atbilstoši savam tiešajam raksturam ik reizes ar paskābu smaidiņu vajadzēs piebilst: «Tiesa, viņš pārlieku necentās.» Gribēdams meiteni pažēlot, Džonijs teica:—Ja kādreiz tiešām jūties nelāgi, piezvani! Labi? Man jau nav noteikti jāguļ ar katru meiteni, ko pazīstu.
— Labi,— viņa atbildēja un izgāja pa durvīm.
Džonija rīcībā palika viss garais vakars. Viņš būtu varējis izmantot to, ko Džeks Volcs dēvēja par «gaļas fabriku»— jaunu, pretimnākošu aktrisīšu baru, taču viņam gribējās cilvēcisku sabiedrību, gribējās parunāt ar kādu kā cilvēkam ar cilvēku. Viņš iedomājās savu pirmo sievu Virdžīniju. Tagad, kad darbs pie filmas beidzies, viņam atliks vairāk laika bērniem. Viņš vēlējās atkal ieņemt savu vietu to dzīvē. Un arī par Virdžīniju Džonijs juta bažas. Viņai, iespējams, nav viegli atsist Holivudas slamstu centienus, kuriem labprāt patiktu plātīties ar to, ka dabūjuši izmīlēt Džonija Fontānes pirmo sievu. Cik Džonijs zināja, līdz šim vēl neviens to nevarēja teikt. Toties par manu otro sievu to varētu sacīt visi, viņš nīgri nodomāja. Džonijs pacēla klausuli.
Bijušās sievas balsi viņš pazina uzreiz, un tas nebija nekāds brīnums. Pirmoreiz šo balsi viņš bija dzirdējis desmit gadu vecumā, kad abi mācījās vienā klasē.— Sveika, Džinij,— viņš teica.— Vai tu šovakar esi aizņemta? Vai varu uz brītiņu ieskriet pie tevis?
Ja,— viņa atbildēja.— Bērni gan guļ, un viņus es negribu modināt.
Tas nekas,— viņš sacīja.— Gribēju tikai parunāties ar tevi.
Džinijas balsī bija jaušama tāda kā sastomīšanās, tad, cenzdamās neizrādīt bažas, viņa jautāja:— Vai kas nopietns, kaut kas tiešām svarīgs?
Nē,— Džonijs atteica.— Šodien beidzu darbu filmā un iedomājos, ka varbūt varētu tikties un parunāties ar tevi. Varbūt es drīkstētu pamest aci uz bērniem, ja tu droši zini, ka viņi nepamodīsies?
Labi,— viņa atbildēja.— Es priecājos, ka tu dabūji to lomu, kuru gribēji.
Paldies,— sacīja Džonijs.— Tiekamies pēc kādas pusstundas.
Nokļuvis pie mājas Beverlihilzā, kas savā laikā bija arī viņa mājoklis, Džonijs Fontāne brīdi uzkavējās mašīnā, lūkodamies uz šo ēku. Viņš atcerējās sava krusttēva vārdus par to, ka Džonijs pats varot izveidot savu dzīvi tādu, kādu gribot. Lieliski, ja pats zini, ko gribi. Bet ko grib viņš?
Džonija pirmā sieva gaidīja viņu durvīs. Viņa bija glīta, smalka auguma brunete, jauka itāliešu meiča — meitene no tuvējās apkaimes, kas nekad neielaidīsies flirtā ar citu vīrieti, un šim apstāklim Džonija izvēlē bija liela nozīme. Vai es joprojām viņu vēlos, Džonijs sev jautāja un atbildēja — nē. Pirmkārt, viņš vairs nespēja iekārot viņu kā sievieti, abu attiecības bija pārāk senas un aprūsējušas. Turklāt neatkarīgi no seksa abus šķīra daži nodarījumi, ko viņa Džonijam nekad nepiedos. Taču viņi vairs nebija ienaidnieki.
Džinija ienesa viesistabā kafiju un pacienāja viņu ar cepumiem.— Izstiepies uz dīvāna,— viņa uzaicināja,— tu izskaties noguris.
Džonijs novilka svārkus un kurpes un palaida vaļīgāk kaklasaiti. Džinija sēdēja krēslā viņam iepretī ar mazliet sērīgu smaidu sejā.— Jocīgi,— viņa teica.
Kas ir jocīgi?—viņš jautāja, malkodams kafiju un pa brīdim izlaistīdams to sev uz krekla.
Lielais Džonijs Fontāne palicis vakarā viens bez dāmas,— viņa sacīja.
Lielais Džonijs Fontāne sauc sevi par veiksmīgu, ja dāma vēl vispār nāk pie viņa,— Džonijs nopūtās.
Parasti viņš nemēdza būt tik tiešs. Džinija pavaicāja:— Vai tiešām kas noticis?