Koniju Korleoni nevarēja saukt par skaistuli — viņa bija kalsna, nervoza, un visas pazīmes liecināja, ka vēlākajos gados viņa kļūs ķildīga sieva. Taču šodien baltais līgavas tērps un starojošā jaunavība piešķīra viņai tādu pievilcību, ka Konija gandrīz izskatījās skaista. Zem koka galdiņa viņas roka gulēja uz līgavaiņa muskuļotā augšstilba. Jutekliski izliektās lūpas savilkās, sūtot viņam gaisa skūpstu.
Konija uzskatīja savu līgavaini par izcilu skaistuli. Agrā jaunībā Karlo Riči bija strādājis smagu fizisku darbu tuksnesī zem klajas debess. Tagad par to atgādināja lielās, spēcīgās rokas un platie pleci, kas izspīlēja smokinga augšdaļu. Viņš gozējās līgavas jūsmīgajos skatienos un laiku pa laikam piepildīja viņas vīna glāzi. Karlo bija izcili uzmanīgs pret Koniju, it kā viņi abi spēlētu noteiktas lomas kādā izrādē. Bet acis viņam zibēja, metot slepenus skatienus uz zīda maciņu pie līgavas labā pleca—tas bija piebāzts pilns ar naudaslīmju aploksnēm. Nez cik tur varētu būt? Desmit tūkstoši? Divdesmit tūkstoši? Karlo Riči pasmaidīja —tas ir tikai sākums. Viņš kā nekā ir ieprecējies karaliskā ģimenē. Tiem nu vajadzēs par viņu parūpēties.Viesu pūlī zīda maciņu vēroja vēl kāds kustīgs jauneklis gludi pieglaustiem matiem. Tīrā ieraduma dēļ Polijs Gato iztēlojās, kā būtu, ja viņš nolaupītu šo biezo naudas zutni. Šī doma viņu tīkami izklaidēja. Tomēr Polijs labi zināja, ka tā ir tikai dīka, nevainīga sapņošana, gluži tāpat kā bērni daždien sapņo satriekt tankus ar rotaļu šautenēm. Viņš sāka vērot savu bosu. Tuklais pusmūža vīrs Pīters Klemenca pa koka dejas grīdu grieza jaunas meičas jautrā lauku tarantellā. Šis neparasti garais, neparasti milzīgais vīrs dejoja tik viegli un nepiespiesti, masīvo vēderu nekaunīgi balstīdams pret jaunāko, augumā sīkāko sieviešu krūtīm, ka visi viesi aplaudēja. Vecākās sievietes tvēra Klemencu aiz rokas, lai kļūtu par viņa nākamajām partnerēm. Jaunākie vīrieši ar cieņu atbrīvoja dejas grīdu un nostājās malā, sizdami plaukstas mandolīnas temperamentīgo strinkšķu ritmā. Kad Klemenca beidzot atkrita krēslā, Polijs Gato pienesa viņam ledusauksta melna vīna glāzi un ar savu zīda mutautu noslaucīja bosa norasojušo, augsto pieri. Elsdams kā tvaika mašīna, Klemenca lieliem malkiem tukšoja vīna glāzi. Taču paldies vietā viņš Polijam strupi teica:— Neblenz tik daudz uz dancotājiem, dari, kas tev darāms! Apstaigā apkārtni un paskaties, vai viss kārtībā!Polijs ieslīdēja pūlī. Orķestra vīri nolika instrumentus, lai brīdi iestiprinātos. Kāds pajauns cilvēks, vārdā Nino Valenti, pacēla pamestu mandolīnu, uzlika kreiso kāju uz krēsla un sāka dziedāt parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino Valenti varēja saukt par izskatīgu vīrieti, kaut gan viņa seja bija pietūkuši no pastāvīgas dzeršanas. Arī šobrīd Nino jau bija iereibis. Viņš izteiksmīgi valbīja acis, ar patiku izgaršodams divdomīgos dziesmas vārdus. Sievietes spiedza aiz sajūsmas, un vīri korī kopā ar dziedātāju izkliedza katra panta pēdējo vārdu.
Lai gan Dona Korleones tuklā sieva sajūsmināta spiedza kopā ar citiem, pats Dons, kura puritāniskie uzskati šajā jomā bija pazīstami, taktiski nozuda mājā. To redzēdams, Sanijs Korleone devās pie līgavas galdiņa un apsēdās blakus jaunajai līgavas māsai Lūsijai Mančīni. Viņi varēja justies droši. Sanija sieva virtuvē veica pēdējos apdares darbus svētku tortei. Sanijs kaut ko iečukstēja meitenei ausī, un viņa piecēlās. Sanijs brīdi nogaidīja, tad neuzkrītoši sekoja viņai cauri pūlim, laiku pa laikam apstādamies pārmīt vārdu ar kādu no viesiem.Visu acis viņiem sekoja.
Lūsija bija jau nobriedusi meiča «ar reputāciju», pilnīgi amerikanizējusies trijos koledžā pavadītajos gados. Jau kāzu sagatavošanas laikā viņa bija sākusi flirtēt ar Saniju Korleoni — ķircinoši, rotaļīgi, kā, pēc viņas domām, drīkstēja izturēties pret līgavas vedēju un savu kāzu ceremoniju partneri. Tagad, iesārto tērpu mazliet pacēlusi no zemes, māksloti nevainīgu smaidu uz lūpām, Lūsija Mančīni iegāja mājā un vieglā solī uzskrēja augšup pa kāpnēm uz vannasistabu.
Tur viņa brīdi uzkavējās. Kad meitene iznāca ārā, Sanijs Korleone stāvēja nedaudz augstāk uz kāpņu laukumiņa un māja viņai, mudinādams nākt augšā.
Dona kabinetā, mazliet paaugstinātā stūra istabā, stāvēja Tomass Heigens un cauri aizvērtajam logam vēroja kāzu svinības izgreznotajā dārzā. Aiz muguras viņam gar sienām rindojās garas virknes juridiska satura grāmatu. Heigens bija Dona jurists un pagaidu consiglori jeb padomdevēja vietas izpildītājs un tādējādi ieņēma pašu svarīgāko padotā posteni ģimenes biznesā. Kopā ar Donu viņi šajā istabā bija atrisinājuši ne vienu vien sarežģītu problēmu, un, tiklīdz Heigens pamanīja, ka Dons atstāj viesību galdu un ienāk mājā, viņš saprata, ka arī šodien, par spīti kāzu svinībām, būs darāms šis tas nopietns. Dons nāks šurp pie viņa. Tad Heigens redzēja, ka Sanijs Korleone kaut ko iečukst ausī Lūsijai Mančīni un abi, teātri spēlēdami, viens aiz otra pazūd mājā. Heigens saviebās un pārlika, vai stāstīt par redzēto Donam, un nolēma, ka ne. Viņš piegāja pie rakstāmgalda un paņēma aprakstītu lapu, uz kuras bija to cilvēku vārdi, kuriem atļauts tikties ar Donu personīgi. Kad Dons ienāca kabinetā, Heigens pasniedza sarakstu viņam. Dons Korleone pamāja ar galvu un teica:— Atstāj Bonaseru pēdējo!
Pa lielajām stikla durvīm Heigens izgāja tieši dārzā un devās pie palīdzības meklētājiem, kuri pulcējās ap vīna mucu. Viņš pamāja maizniekam, druknajam Nadzorīnem.
Dons Korleone apsveica maiznieku ar sirsnīgu apskāvienu. Viņi abi Itālijā bija kopā uzauguši un draudzējušies visus zēna gadus. Ik gadus Lieldienu rītā pie Dona Korleones mājas piebrauca mašīna, kas atveda svaigu biezpienu un kviešu pīrāgus ar zeltainu, kraukšķīgu garoziņu, lielus kā mašīnas riteņus. Ziemsvētkos un ģimenes jubilejās Nadzorīnes cieņu apliecināja izmeklētas kūkas ar bagātīgu krēma rotājumu. Un visus garos gadus, būdams labāk vai sliktāk pārticis, Nadzorīne ar prieku,bija maksājis savu tiesu maiznieku biedrībai, ko jaunības dienās tika dibinājis Dons. Nekad viņš nebija lūdzis nekā pretī, vienīgi kara laikā izmantojis iespēju nopirkt cukura talonus melnajā tirgū. Nu bija pienācis brīdis, kad maiznieks varēja atgādināt savas uzticamā drauga tiesības, un Dons Korleone ar lielu prieku gaidīja iespēju apmierināt viņa lūgumu.
Viņš pasniedza Nadzorīnem Di Nobili cigāru un glāzi dzēriena un uzlika roku maizniekam uz pleca, lai pamudinātu viņu runāt. Tā bija cilvēcīgas iejūtības zīme. Pats no savas rūgtās pieredzes Dons zināja, ko nozīmē lūgt draugam pakalpojumu.
Maiznieks pastāstīja Donam par savu meitu un Enco. Jauks itāliešu puisis no Sicīlijas nokļuvis amerikāņu armijas gūstā un nosūtīts uz Savienotajām Valstīm, kur, līdzīgi citiem karagūstekņiem, norīkots darbā, lai palīdzētu pieveikt kara laika grūtības. Un, lūk, starp krietno Enco un Nadzorīnes loloto Katerīnu dzimusi skaidra un godīga mīla, bet tagad, kad karš beidzies, nabaga puisi sūtīs atpakaļ uz Itāliju un Nadzorīnes meita neapšaubāmi mirs ar salauztu sirdi. Vienīgi Krusttēvs Korleone varētu palīdzēt šiem nelaimes piemeklētajiem mīlētājiem. Viņš ir to pēdējā cerība.
Aplicis roku Nadzorīnem ap pleciem, Dons kopā ar maiznieku soļoja turp un atpakaļ pa istabu, palaikam saprotoši pamādams ar galvu, lai runātājs nezaudētu drosmi. Kad maiznieks beidza savu stāstu, Dons Korleone viņam uzsmaidīja un teica:— Mīļais draugs, met visas savas raizes pie malas!— Tad viņš sāka skaidrot, kas darāms. Jāiesniedz lūgums apgabala Kongresa loceklim. Kongresa loceklis ierosinās īpašu likumprojektu, kas ļaus Enco kļūt par Amerikas pilsoni. Kongress šo likumprojektu noteikti pieņems. Neliela privilēģija, kādas tie blēži labprāt sniedz cits citam. Dons Korleone paskaidroja, ka šāds darījums maksās naudu. Pašreizējā cena—divi tūkstoši dolāru. Viņš pats, Dons Korleone, garantēdams vēlamo rezultātu, varētu pieņemt samaksu. Vai draugs ir ar mieru?
Maiznieks enerģiski pamāja ar galvu. Viņš nebūt negaidīja šādu pakalpojumu par velti. Pats par sevi saprotams, ka īpašs Kongresa lēmums nevar būt lēts. Nadzorīne pateicās gandrīz vai ar asarām acīs. Dons Korleone pavadīja viņu līdz durvīm, paskaidrodams, ka nosūtīs uz maiznīcu cilvēkus, kuriem viss būs zināms un kuri nokārtos visus sīkumus, izpildīs vajadzīgos dokumentus. Pirms iziešanas dārzā maiznieks cieši apskāva Donu.
Heigens pasmaidīja.— Labs ieguldījums Nadzorīnem. Znots un lēts mūža palīgs maiznīcā par nieka divtūkstoš dolāriem.— Viņš bridi apklusa, tad jautajā:— Kam uzticēt šo lietu?
Dons Korleone pārdomādams sarauca pieri.— Mūsējam ne. Uzdod to ebrejam no kaimiņu apgabala. Un mini citas māju adreses. Tagad, kad karš beidzies, droši vien būs daudz līdzīgu gadījumu. Mums vajadzētu Vašingtonā vēl dažus cilvēkus, kas nodarbotos ar šo pieplūdi un neļautu cenām celties.
Heigens atzīmēja savā blociņā: «Kongresa loceklim Luteko nedot. Mēģināt Fišeru.»
Nākamais cilvēks, ko Heigens ieveda kabinetā, griezās pie Dona ar ļoti vienkāršu lūgumu. Šo vīru sauca Entonijs Kopola, un Dons Korleone jaunības dienās bija strādājis kopā ar viņa tēvu dzelzceļa šķirotavā. Kopolam vajadzēja piecsimt dolāru konditorejas veikala atvēršanai — bija nepieciešams noguldījums iekārtai un īpašai krāsnij. Sīkāk neminamu iemeslu dēļ kredītu Kopola dabūt nevarēja. Dons pameklējās kabatā un izvilka banknošu paciņu. Tur nepietika. Viņš saviebās un sacīja Tomam Heigenam:— Aizdod man simt dolāru, atdošu pirmdien, kad iešu uz banku.
Lūdzējs mēģināja iebilst, teikdams, ka pietiek ar četriem simtiem, bet Dons Korleone tikai paplikšķināja viņam pa plecu, it kā atvainodamies:— Šīs kāzu kaprīzes man drusku nosūkušas skaidro naudu.— Viņš paņēma Heigena pasniegto naudaszīmi un kopā ar savu banknošu paciņu pasniedza to Entonijam Kopolam.
Heigens vēroja notiekošo ar klusu apbrīnu. Dons allaž mēdza atgādināt — ja esi augstsirdīgs, piešķir savai augstsirdībai personisku raksturu. Cik glaimotam jājūtas Entonijam Kopolam, ja tāds vīrs kā Dons aizņemas naudu, lai aizdotu viņam! Kopola, protams, zināja, ka Dons ir miljonārs, bet cik gan ir tādu miljonāru, kuri trūcīga drauga dēļ būtu ar mieru paciest kaut vai niecīgu neērtību?
Dons jautājoši pacēla galvu. Heigens sacīja:— Sarakstā gan tas nav minēts, bet jūs vēlas redzēt arī Luka Brāzi. Gribot apsveikt jūs personiski. Viņš saprot, ka publiski to nevar darīt.
Pirmo reizi Dons izskatījās neapmierināts.— Vai tas nepieciešams?— viņš izvairīgi jautāja.
Heigens paraustīja plecus.— Jūs viņu pazīstat labāk nekā es. Bet viņš jūtas ļoti pateicīgs, ka ielūdzāt viņu kāzās. Šis vīrs to nepavisam nebija gaidījis. Laikam grib izpaust savu pateicību.
Dons Korleone pamāja ar galvu un ar žestu norādīja, lai ieved Luku Brāzi.
Dārzā viesu pulkā arī Keja Edamsa bija ievērojusi Luku, un viņu baismi pārsteidza drūmā mežonība šī vīra sejā. Meitene pajautāja par viņu Maiklam. Atvezdams Keju līdzi uz kāzām, Maikls bija cerējis, ka šis notikums palīdzēs viņai pakāpeniski un netieši, bez īpaša trieciena izzināt patiesību par viņa tēvu. Taču pagaidām likās, ka Keja uzskata viņu par parastu biznesmeni ar mazliet apšaubāmiem ētikas principiem. Maikls nolēma neuzkrītoši atklāt viņai daļu patiesības. Viņš paskaidroja, ka Luka Brāzi ir vīrs, no kura bīstas visa Ņujorkas austrumdaļas melnā pasaule. Par viņa lielāko talantu uzskatot prasmi veikt slepkavību pilnīgi vienam, bez līdzdalībniekiem, jo tas automātiski padara noziegumu gandrīz neatklājamu un netiesājamu. Maikls saviebies piebilda:— Es jau nezinu, cik tajās tenkās patiesības. Zinu tikai, ka viņš tēvam ir tāds kā draugs.
Keja pirmoreiz sāka saprast. Mazliet neticīgi viņa jautāja:—Tu taču negribi teikt, ka tāds cilvēks strādā tavam tēvam? Velns lai parauj, Maikls nodomāja, tad teica skaidri un gaiši:—Gandrīz pirms piecpadsmit gadiem atradās daži, kas gribēja pievākt sev tēva eļļas importa firmu. Viņi mēģināja tēvu nogalināt, un tas viņiem gandrīz arī izdevās. Tad Luka Brāzi ņēma to lietu savās rokās. Stāsta, ka viņš divu nedēļu laikā nolicis pie zemes sešus vīrus un ar to beidzies slavenais olīveļļas karš.— Maikls pasmējās, it kā vērsdams sacīto par joku.
Keja nodrebinājās.— Tu gribi sacīt, ka uz tavu tēvu šāvuši gangsteri?
Pirms piecpadsmit gadiem,— atbildēja Maikls.— Kopš tā laika viss bijis mierīgi.— Viņš bažījās, vai tikai nav par daudz izrunājies.
Tu pūlies mani iebiedēt,— teica Keja.— Tu gluži vienkārši negribi, lai es precos ar tevi.— Viņa uzsmaidīja Maiklam un iebukņīja viņam ar elkoni.— Neko teikt, gudri izdomāts.
Maikls pasmaidīja pretī.— Es tikai gribu, lai tu par to labi padomā,— viņš teica.
— Vai tiešām šis vīrs nogalināja sešus cilvēkus?— Keja jautāja.
— Tā vismaz apgalvoja avīzēs,— Maikls atbildēja. — Neviens to nekad nav pierādījis. Bet ar Luku saistās vēl kāds stāsts, ko neviens nekad neizpauž. Tas ir kaut kas tik baigs, ka pat tēvs nekad par to nerunā. Toms Heigens to zina, bet man nestāsta. Reiz es pa jokam jautāju: «Kad es beidzot būšu pietiekami pieaudzis, lai dzirdētu stāstu par Luku Brāzi?» Toms man atteica: «Tad, kad tev būs simt gadu.»— Maikls iedzēra malciņu vīna.— Tur slēpjas kas pamatīgs. Tur slēpjas viens pamatīgs Luka.
Luka Brāzi patiesi bija tāds vīrs, kurš varēja iztrūcināt pašu nelabo ellē. Augumā neliels un drukns, masīviem pleciem un pakausi, viņš izskatījās tik draudīgs, ka pati viņa klātbūtne jau šķita izplatām briesmu signālus. Lūkas seja bija viena vienīga ļaunuma maska. Brūnās acis zalgoja salti un nedzīvi, bez mazākā siltuma, kādu mēdz izstarot šī krāsa. Mutes vaibsti atbaidīja ne tik daudz ar savu cietsirdību, kā ar stingo nejutību; sakniebtās lūpas bija plānas un zilganas.
Tikpat baisminoša kā Brāzi izdaudzinātā mežonība bija viņa apbrīnojamā padevība Donam Korleonem. Luka Brāzi bija viens no galvenajiem balstiem Dona varenības sistēmā. Šāda tipa cilvēku reti gadījās sastapt.
Luka Brāzi nebaidījās no policijas, viņš nebaidījās no sabiedrības, viņš nebaidījās ne no Dieva, ne no elles, viņš nebaidījās ne no viena sava līdzcilvēka un nevienu arī nemīlēja. Bet pats viņš bija izvēlējies, pats uzlicis sev par pienākumu mīlēt Donu Korleoni un bīties no viņa. Ienācis Dona kabinetā, baismīgais Brāzi godbijīgi .sastinga. Viņš izstostīja dažus izskaistinātus apsveikuma vārdus un izteica tradicionālo cerību, ka pirmais Dona mazbērns būs vīriešu kārtas pārstāvis. Tad viņš pasniedza Donam aploksni, pilnu ar naudu,— dāvanu jaunajam pārim.
Tad lūk, kāpēc viņš bija gribējis tikties ar Donu! Heigens ievēroja, ka Dona Korleones izturēšanās ir citādāka nekā iepriekš. Dons saņēma Brāzi tā, kā karalis saņem savu padoto, kurš viņam izdarījis sevišķu pakalpojumu,— bez jebkādas familiaritātes, bet ar majestātisku cieņu. Ar katru vārdu, ar katru žestu Dons Korleone lika Lūkam Brāzi just, ka prot viņu novērtēt. Ne mirkli viņš nepauda izbrīnu par to, ka dāvana pasniegta viņam personiski. Dons saprata.
Aploksnē neapšaubāmi bija vairāk naudas, nekā dāvājis jebkurš cits. Ilgu laiku Brāzi bija lauzījis galvu par vēlamo summu, salīdzinādams to ar citu viesu iespējamo velti. Viņš gribēja būt visdevīgākais, parādīt, ka jūt visvairāk cieņas pret Donu, un tieši tādēļ savu aploksni bija pasniedzis Donam pašam. Šo sīko tradīciju pārkāpšanu Dons atstāja neievērotu un izmeklētiem vārdiem pateicās devējam. Heigens redzēja, kā niknuma maska pazūd no Lūkas Brāzi sejas un tā iemirdzas priekā un lepnumā. Brāzi noskūpstīja Dona roku un izgāja pa Heigena atvērtajām durvīm. Heigens atvadoties visgudri veltīja Lūkam draudzīgu smaidu, uz ko druknais vīrs atbildēja, goddevīgi savilkdams augšup plāno, zilgano lūpu kaktiņus.
Kad durvis bija aizvērtas, Dons Korleone atviegloti nopūtās. Brāzi bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja viņu padarīt nervozu. Šis vīrs atgādināja dabas stihiju, spēku, kas nepakļaujas kontrolei. Ar viņu jāapietas tik piesardzīgi kā ar dinamītu. Dons paraustīja plecus. Galu galā pat dinamīta sprādziens var izrādīties noderīgs, ja rodas vajadzība. Viņš jautājoši pavērās Heigenā:— Vai palicis vienīgi Bonasera?
Heigens pamāja ar galvu; Dons Korleone domīgi sarauca uzacis, tad teica:— Pirms ved viņu šurp, pasaki, lai ienāk Santīno. Viņam šis tas jāpamācās.
Heigens izgāja dārzā un noraizējies skatījās pēc Sanija Korleones. Piesacījis Bonaseram vēl nedaudz paciesties, viņš piegāja pie Maikla un Kejas.— Vai neesat manījuši Saniju?— viņš vaicāja. Maikls papurināja galvu. Nolāpīts, nodomāja Heigens, ja Sanijs vēl visu laiku ķīlē to līgavas māsu, būs nepatikšanas kā likts. Sanija sieva, jaunās meitenes ģimene . . . var iznākt pamatīga jezga. Noraizējies viņš steidzās uz durvīm, pa kurām pirms pusstundas bija redzējis pazūdam Saniju.
Noraudzīdamās Heigenam pakaļ, Keja Edamsa jautāja Maiklam Korleonem:— Kas viņš tāds ir? Iepazīstinot tu teici, ka brālis, bet viņam ir cits uzvārds, un pēc itālieša viņš nepavisam neizskatās.
— Kopš divpadsmit gadu vecuma Toms dzīvoja kopā ar mumsi—paskaidroja Maikls.— Toreiz nomira viņa vecāki un viņš viens klaiņoja pa ielām. Turklāt bija saķēris nejauku acu kaiti. Kādu vakaru Sanijs atveda Tomu pie mums, un tā viņš palika. Viņam nebija kurp iet. Viņš dzīvoja pie mums, līdz apprecējās.
Šis stāsts aizkustināja Keju Edamsu.— Tas nudien ir romantiski,— viņa sacīja.— Tavam tēvam acīmredzot ir ļoti laba sirds. Tā vienkārši adoptēt kādu, kad pašam ir tik daudz bērnu!
Maikls nepūlējās paskaidrot, ka ieceļojušie itālieši četru bērnu ģimeni uzskata par mazu. Viņš tikai sacīja:—Tēvs neadoptēja Tomu. Toms tāpat vien dzīvoja pie mums.
— Ak tā,— Keja atteica un ziņkāri piebilda:— Kāpēc viņu neadoptēja?
Maikls pasmējās.— Tāpēc, ka mans tēvs uzskatīja: Toms rīkotos necienīgi, mainīdams uzvārdu. Necienīgi pret saviem vecākiem.
Viņi redzēja, ka Heigens pa balkona durvīm iebīda Saniju Dona kabinetā un tad pamāj Amerigo Bonaseram.
— Kādēļ viņi šodien, tādā dienā, apgrūtina tavu tēvu ar veikala lietām?— Keja nesaprata.
Maikls atkal pasmējās.— Tādēļ, ka viņi zina — pēc senas paražas neviens sicīlietis nedrīkst otram neko atteikt savas meitas kāzu dienā. Un neviens sicīlietis nelaidīs garām tādu izdevību.
Lūsija Mančīni pacēla augstāk no grīdas sārtā tērpa apakšmalu un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Sanija Korleones masīvā Kupidona seja, kas kvēloja baudkārā pacilātībā, viņu mazliet biedēja, taču viņa pati bija visu nedēļu ķircinājusi viņu un labi zinājusi, ko grib. Koledžas gados Lūsija bija piedzīvojusi divas mīlas dēkas, taču neviena no tām nebija sniegusi viņai baudu un abas bija beigušās jau nedēļas laikā. Otrais mīļākais strīda laikā bija izmetis: «Tev tur viss par platu!» Lūsija bija sapratusi un turpmākajā skolas laikā atteikusies no visiem satikšanās piedāvājumiem.
Šovasar, palīdzēdama posties savas labākās draudzenes Konijas Korleones kāzām, Lūsija palaikam dzirdēja draiskulīgas valodas par Saniju. Kādā svētdienas pēcpusdienā Korleones nama virtuvē Sanija sieva Sandra čaloja pavisam atklāti. Sandra bija parupja, bet lādzīga sieviete, dzimusi Itālijā, bet jau bērnībā atvesta uz Ameriku. Viņa bija spēcīgi noaugusi, lielām krūtīm un piecos laulības gados dzemdējusi jau trīs bērnus. Sandra kopā ar pārējām sievām ķircināja Koniju par laulības gultā sagaidāmajām šausmām. «Ak Dievs,» Sandra ieķiķinājās, «kad es pirmoreiz ieraudzīju, kāds tam Sanijam bomis, un sapratu, ka viņš taisās to grūst manī, es sāku bļaut kā aizkauta. Pirmā laulības gada beigās man iekšas bija kā pārvārīti makaroni. Kad padzirdēju, ka viņš guļ ar citām, es gāju uz baznīcu un aizdedzu sveci.»Visas bija jautri pasmējušās, bet Lūsija sajutusi starp kājām karstu tirpoņu.