Sev par izbrīnu viņš Džinijas sejā ieraudzīja pazibam dusmas.— Neņem galvā tās izlaidīgās skuķes!— viņa teica. — Viņa, bez šaubām, domāja, ka tas ir labākais veids, kā tevi piesaistīt.— Un Džonijs uzjautrināts konstatēja, ka Džinija patiešām dusmojas uz meiteni, kura viņu atraidījusi.
Ek, rauj velns to visu!— viņš atmeta.— Mani tās padarīšanas krietni nogurdinājušas. Pabrīžam jāatvelk elpa. Un tagad, kad nevaru dziedāt, es paredzu, ka ar dāmām man diez kā vairs neies. Izskata dēļ jau man nekad nav bijis sevišķas piekrišanas, pati zini.
Tu vienmēr esi izskatījies labāk nekā filmās,— Džinija uzmundrinoši sacīja.
Džonijs papurināja galvu.— Es izplūstu miesās, un mati pakausī kļūst arvien šķidrāki. Pie velna, ja šī filma mani atkal nepacels augstumos, tad labāk jāiet mācīties cept picu. Bet varbūt tevi vajadzētu paņemt uz ekrāna, tu izskaties lieliski.
Viņa izskatījās tāda, kāda var izskatīties sieviete trīsdesmit piecu gadu vecumā. Labi saglabājusies, glīta sieviete, bet trīsdesmit piecus gadus veca. Un Holivudā trīsdesmit pieci nozīmēja gandrīz to pašu, ko simts. Jaunās, skaistās meitenes pārplūdināja pilsētu kā siseņu bari, cita noturējās gadu, cita divus. Daža bija tik skaista, ka vīriešu sirdis vai stājās pukstēt— līdz tam brīdim, kad viņa pavēra muti, līdz brīdim, kad rīcība, ko diktēja alkas pēc panākumiem, aizēnoja ārējo skaistumu. Fiziskajā ziņā ikdienišķās sievietes ar viņām ne tuvu nevarēja sacensties. Lai ko runātu par šarmu, intelektu, eleganci un iznesību, šo meiteņu pirmatnējais skaistums bija un palika pārāks par visu. Varbūt, ja viņu nebūtu tik daudz, atliktu kāda iespēja arī parastai, glītai sievietei. Un, tā kā Džonijs varēja iegūt visas vai gandrīz visas šīs meitenes, Džinija labi zināja, ka teiktais sacīts tikai tādēļ, lai viņai paglaimotu. Viņš vienmēr bija pratis galanti izturēties. Arī slavas augstumos būdams, viņš pret sievietēm bija palicis džentlmenis, kas nekad nepiemirsa pasacīt komplimentu, pasniegt uguni, atvērt durvis. Un, tā kā visus šos cieņas apliecinājumus allaž saņēma viņš pats, tie viņa izraudzītajām meitenēm nozīmēja vēl jo vairāk. Un tā viņš izturējās pret visām — arī pret tām, ar ko pavadīja tikai vienu nakti, arī pret tām, kurām pat lāgā nezināja vārdu.
— Džonij, mani jau tu reiz iekaroji,— Džinija viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Pirms divpadsmit gadiem. Manis dēļ tev vairs nav jāpūlas.
Džonijs nopūtās un izstiepās uz dīvāna.— Bez jokiem, Džinij, tu izskaties labi. Kaut es tik labi varētu izskatīties!
Džinija neatbildēja. Viņa redzēja, ka Džonijs jūtas nospiests.— Vai tu domā, ka filma ir izdevusies? Vai tā tev dos kādu labumu?— viņa pavaicāja.
Džonijs pamāja ar galvu.— Jā. Tā man varētu atgriezt veco slavu. Ja es dabūtu Akadēmijas balvu — Oskaru — un izspēlētu īstās kārtis, varētu atkal kļūt slavens pat bez dziedāšanas. Tad es arī tev un bērniem varētu dot ko vairāk.
Mums visa ir vairāk, nekā vajadzīgs,— Džinija teica.
Es gribētu arī biežāk redzēt bērnus,— Džonijs atzinās.— Gribas tā kā vairāk pie vietas. Kāpēc es nevarētu ierasties šeit katru piektdienu uz vakariņām? Zvēru, ka neizlaidīšu nevienu piektdienu, vienalga, cik aizņemts un cik tālu es būtu. Un, kad vien varēšu, pavadīšu pie jums nedēļas nogales, vai varbūt bērni var kādu brīvlaika daļu pavadīt pie manis.
Džinija nolika viņam uz vēdera pelnu trauku.
— Man nekas nav pretī,— viņa sacīja.— Es neapprecējos otrreiz, tāpēc ka gribēju, lai tu paliktu viņu tēvs.— To viņa atteica bez jebkādām emocijām, taču Džonijs Fontāne, vērdamies griestos, juta, ka teiktais ir sava veida izpirkums citiem vārdiem—tiem cietsirdīgajiem vārdiem, ko viņa Džonijam
bija teikusi, kad izjuka viņu laulība un Džonija karjera sāka iet lejup.
— Starp citu, uzmini, kas man zvanīja,— Džinija teica. Džonijs nemēdza ielaisties šādā rotaļā.— Kas?— viņš jautāja.
— Varēji kaut vienreiz minēt,— novilka Džinija. Džonijs neatbildēja.— Tavs krusttēvs,— viņa paziņoja.
Tas Džonijam patiesi bija pārsteigums.— Krusttēvs taču nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu! Ko viņš tev teica?— Teica, lai es tev palīdzot,— Džinija sacīja.— Teica, ka tu varot kļūt tikpat slavens kā agrāk, bet pašlaik slīdot uz leju, un tev esot vajadzīgi cilvēki, kas tev tic. Es viņam jautāju — kāpēc man tas būtu jādara? Un viņš atbildēja —tāpēc, ka tu esot manu bērnu tēvs. Viņš ir tik burvīgs vecītis, un kādas briesmu lietas tikai nestāsta par viņu!
Virdžīnija necieta telefonus un bija likusi novākt visus aparātus, atstādama tikai vienu savā guļamistabā un vienu virtuvē. Tagad viņi dzirdēja iezvanāmies virtuves telefonu. Džinija aizgāja paņemt klausuli. Atgriezusies viesistabā, viņa izskatījās pārsteigta.— Tev, Džonij,— viņa pavēstīja.— Toms Heigens. Saka, esot kaut kas svarīgs.
Džonijs iegāja virtuvē un paņēma klausuli.— Jā, Tom,— viņš atsaucās.
Toma Heigena balss skanēja vēsi.— Džonij, Krusttēvs grib, lai es braucu pie tevis un nokārtoju dažas lietas, kas tev varētu noderēt tagad, kad filma pabeigta. Viņš grib, lai es pasteidzos uz rīta lidmašīnu. Vai tu vari Losandželosā mani sagaidīt? Man tajā pašā vakarā jālido atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc neraizējies, ka tev būtu jāziedo man vakars.
Protams, Tom,— atbildēja Džonijs.— Un par manu vakaru nebēdā! Paliec un drusku atvelc elpu. Es sarīkošu viesības, un tu varēsi tikties ar dažiem kinoļaudīm.— Džonijs vienmēr mēdza izteikt šādu piedāvājumu, jo negribēja, lai vecie draugi un paziņas domātu, ka viņš no tiem kautrējas.
Paldies!—teica Heigens.— Bet man patiesi jātiek atpakaļ ar agro rīta lidmašīnu. Tātad norunāts — tu sagaidīsi lidmašīnu no Ņujorkas pusdivpadsmitos?
— Protams,— apsolīja Džonijs.
— Paliec sēžam mašīnā,— Heigens piekodināja.— Atsūti kādu no saviem ļaudīm, lai mani sagaida, kad izkāpšu no lidmašīnas, un aizved pie tevis.
— Labs ir.
Viņš atgriezās viesistabā, un Džinija jautājoši pavērās viņā.— Manam krusttēvam ir kādi plāni, kā palīdzēt man tikt uz priekšu,— Džonijs paskaidroja.— Viņš man dabūja to lomu fjlmā — nudien nezinu, ar kādiem līdzekļiem. Bet es gribētu, lai par tālāko viņš vairs neraizējas.
Džonijs atkal atlaidās uz dīvāna. Viņš jutās ļoti noguris.
— Tu varētu šonakt pārgulēt tepat,— ierosināja Džinija. — Viesu guļamistabā. Varēsi pabrokastot kopā ar bērniem, un nevajadzēs tik vēlu braukt mājās. Man jau tāpat nepatīk domāt, kā tu tur dzīvo — viens pats visā savā lielajā namā. Vai nav vientulīgi?
— Es jau maz esmu mājās,— sacīja Džonijs.
Džinija pasmējās.— Tad tu neesi sevišķi pārvērties.— Pēc brīža viņa piebilda:—Vai varu iet sakārtot tev guļamistabu?
— Kāpēc es nevarētu pārgulēt tavā guļamistabā?— Džonijs jautāja.
Džinija pietvīka.— Nē,— viņa noteica, tad uzsmaidīja Džonijam. Arī viņš atbildēja ar smaidu. Viņi vēl arvien bija labi draugi.
Kad Džonijs nākamajā rītā pamodās, saules stari jau spiedās cauri nolaistajiem aizkariem, un viņš saprata, ka ir vēls. Līdz pusdienas laikam saule šai istabā nemēdza iespīdēt.
— Hei, Džinij, vai man brokastis vēl pienākas?— Džonijs nokliedzās, un no tālienes atsaucās Džinijas balss:—Acumirkli!Tas patiesi bija tikai acumirklis. Acīmredzot viss ēdamais karsts un sagatavots gaidīja cepeškrāsnī un līdzās gatavībā atradās paplāte, jo Džonijs tik tikko paspēja aizkūpināt pirmo cigareti, kad guļamistabas durvis atvērās un ienāca abas viņa meitiņas, stumdamas ratiņus ar brokastīm.
Viņas bija tik burvīgas, ka Džonija sirds vai lūza. Tīrās sejiņas mirdzēja, acīs dzirkstīja ziņkāre un nepacietīga vēlēšanās mesties pie tēva. Meiteņu mati bija vecmodīgi sapīti garās bizēs, mugurā viņām bija vecmodīgi tērpi un kājās — baltas lakādas kurpītes. Stāvēdamas blakām brokastu ratiņiem, abas vēroja, kā tēvs nodzēš cigaretes galu, un gaidīja, kad viņš tās pasauks un izpletīs rokas apskāvienam. Tad meitenes skriešus metās pie Džonija. Viņš iespieda seju starp abu tvirtajiem, smaržīgajiem vaidziņiem un paberza pret tiem savu bārdu tā, ka abas sāka spiegt. Guļamistabas durvīs parādījās Džinija. Piestūmusi ratiņus tuvāk, lai Džonijs varētu brokastot gultā, viņa apsēdās līdzās uz gultas malas, ielēja viņam kafiju un apzieda grauzdētās maizes šķēles. Abas meitenītes sēdēja turpat uz dīvāna un vēroja tēvu. Nu jau viņas bija par lielām, lai Džonijs varētu uzsākt ar viņām spilvenu kauju vai pašas pamētāt gaisā. Viņas jau manījās pieglaust pajukušās matu cirtas. Kungs Dievs, domāja Džonijs, itin drīz viņas jau būs pavisam lielas. Un Holivudas slamsti tīsies viņām apkārt!
Džonijs ēzdams dalīja ar meitām maizes šķēli un šķiņķi, deva viņām nodzerties pa malkam no savas kafijas tases. Šis paradums bija saglabājies no tiem laikiem, kad Džonijs dziedāja orķestrī un reti ēda kopā ar bērniem, tāpēc tiem patika dalīt ar tēvu viņa nejaušās maltītes — brokastis pēcpusdienās vai vakariņas no rīta. Meitenes sajūsmināja iespēja ēst kaut ko neatbilstošu parastajām ēdienreizēm — bifšteku septiņos no rīta vai šķiņķi ar olām pēcpusdienā.
Vienīgi Džinija un daži Džonija tuvākie draugi zināja, cik ļoti viņš dievina savas meitas. Tas bija visgrūtāk pārvaramais apstāklis, šķiroties no sievas un aizejot no mājām. Džonijs allaž bija sīksti cīnījies, lai saglabātu savu tēva stāvokli. Ļoti diplomātiskā veidā viņš bija licis Džinijai saprast, ka nevēlas, lai viņa apprecētos otrreiz,— nevis tāpēc, ka būtu greizsirdīgs viņas dēļ, bet tāpēc, ka būtu greizsirdīgs sava tēva stāvokļa dēļ. Džonijs bija iekārtojis visus maksājumus bijušajai ģimenei tā, lai no finansiālā viedokļa Džinijai būtu ārkārtīgi neizdevīgi precēties otrreiz. Viņai, protams, drīkstēja būt mīļākie, ja vien tie nedraudēja ienākt ģimenes dzīvē. Taču šajā ziņā Džonijs jutās pilnīgi drošs. Attiecībā uz seksu Džinija vienmēr bijusi apbrīnojami kautrīga un vecmodīga. Holivudas pērkamie partneri tūlīt dabūja kurvīti, kad sāka lenkt Džiniju, cerēdami uz finansiālu nodrošinājumu vai citām priekšrocībām, ko varētu gūt no viņas slavenā šķirtā vīra.
Džonijs nebaidījās, ka Džinija varētu cerēt uz pagātnes atjaunošanu tāpēc, ka iepriekšējā naktī viņš bija izteicis vēlēšanos gulēt ar viņu. Agrāko laulību atjaunot nevēlējās neviens no viņiem. Džinija saprata šķirtā vīra alkas pēc skaistuma, tā neatturamo tieksmi pēc jaunām sievietēm, kuras bija daudz skaistākas nekā viņa. Visi zināja, ka Džonijs vienmēr vismaz reizi pārguļ ar savām kārtējām filmas partnerēm. Tās nespēja atvairīt viņa jauneklīgo valdzinājumu, tāpat kā Džonijs nespēja pretoties viņu skaistuma varai.
—Tev drīz būtu jāsāk ģērbties,— Džinija teica.— Toma lidmašīna necik ilgi būs klāt.— Viņa izraidīja meitenes no istabas.
— Jā,— Džonijs piekrita.— Starp citu, Džinij, vai zini, ka es šķiros? Būšu atkal brīvs cilvēks.
Džinija vēroja viņu ģērbjamies. Kopš Dona Korleones meitas kāzām Džonijs daudz vairāk laika pavadīja viņas mājā un vienmēr turēja tur tīras drēbes.
— Līdz Ziemsvētkiem tikai divas nedēļas,— ieminējās Džinija.— Vai gribi tos pavadīt šeit?
Tā bija pirmā reize, kad Džonijs iedomājās par gaidāmajiem svētkiem. Kad viņa balss vēl skanēja nevainojami, brīvdienu periods allaž izvērtās par ienesīgu uzstāšanās laiku, taču pat toreiz Ziemsvētki palika svētums. Ja šogad viņš tos nepavadīs kopā ar ģimeni, tā būs jau otrā reize pēc kārtas. Iepriekšējā gadā viņš Ziemsvētkus pārlaida Spānijā, skraidīdams pakaļ savai nākamajai sievai un cenzdamies panākt, lai tā apprecas ar viņu.
— Jā,— Džonijs teica.— Ziemsvētku vakaru un pašus svētkus.— Vecgada vakaru viņš nepieminēja, jau iepriekš zinādams, ka tā būs trakulīgas uzdzīves nakts, pēc kādām viņš laiku pa laikam juta nepieciešamību. Tajās reizēs viņš kopā ar draugiem piedzērās līdz nemaņai, un sievas klātbūtne tur bija lieka. Sirdsapziņas pārmetumus Džonijs tālab nejuta.
Džinija palīdzēja viņam uzvilkt žaketi un pārlaida tai ar suku. Viņš arvien bija pedantiski kārtīgs. Ievērojusi Džonija saraukto pieri — jaunuzvilktais krekls nebija sagatavots gluži pēc viņa gaumes, labu laiku nelietotās aproču pogas šķita mazliet par uzkrītošām viņa pašreizējam ģērbšanās stilam —, Džinija pasmējās.— Toms nekādu atšķirību nemanīs,— viņa noteica.
Visas trīs ģimenes sievietes pavadīja Džoniju līdz durvīm un tālāk pa celiņu līdz mašīnai. Abas mazās turējās tēvam katrā pusē pie rokas. Sieva sekoja nedaudz iepakaļ. Viņai patika vērot, cik Džonijs šobrīd izskatās laimīgs. Nonācis līdz mašīnai, viņš apgriezās, pēc kārtas pameta abas meitenes augstu gaisā un, nolaidis zemē, viņas noskūpstīja. Tad viņš noskūpstīja arī Džiniju un iekāpa mašīnā. Džonijs necieta gari stieptas atvadas.
Viņa cilvēki bija nokārtojuši visu nepieciešamo. Pie Džonija mājas gaidīja noīrēts limuzīns ar šoferi. Džonijs atstāja lavu mašīnu stāvvietā, iekāpa pie gaidītājiem, un visi devās uz lidostu. Tur Džonijs palika sēžam mašīnā, kamēr viens no viņa vīriem devās sagaidīt Toma Heigena lidmašīnu. Kad Toms iekāpa limuzīnā, abi sarokojās, un mašīna devās atpakaļ uz Džonija māju.
Beidzot viņi divatā ar Tomu sēdēja Džonija viesistabā. Abu vīriešu attiecībās valdīja jūtams vēsums. Džonijs nespēja piedot Heigenam, ka tas kā barjera stāvējis ceļā starp viņu un Donu grūtajās dienās pirms Konijas apprecēšanās, kad Dons bija dusmīgs uz Džoniju un Džonijs pūlējās atjaunot labas attiecības ar krusttēvu. Heigens nekad necentās aizbildināt lavu rīcību. To viņš nespēja. Būt par zibensnovedēju cilvēku dusmām uz Donu piederēja pie Heigena ikdienas, jo cilvēki juta pārāk lielu godbijību pret Donu, lai dusmas vērstu pret viņu pašu, kaut arī Dons to būtu pelnījis.
— Tavs krusttēvs atsūtīja mani šurp, lai es palīdzētu šo to nokārtot,— teica Heigens.— Es gribēju tikt ar to galā jau pirms Ziemsvētkiem.