Filma ir pabeigta. Režisors bija godavīrs, izturējās pret mani, kā pienākas. Manas ainas ir pārāk svarīgas, lai tās i/grieztu ārā tikai tāpēc, ka Volcs grib man atriebties. Viņš neies izputināt filmu, kas izmaksājusi desmit miljonu dolāru. Tātad turpmāk viss atkarīgs no tā, cik augstu mani šai filmā vērtēs skatītāji.
Vai tā Akadēmijas balva patiesi ir tik svarīga aktiera karjerai, jeb vai tā nozīmē tikai parasto popularitātes kņadu, kam būtībā nav tālejošas vērtības?— Heigens uzmanīgi pajautēja. Pēc brīža viņš steidzīgi piebilda:—Nu, protams, par slavu es nerunāju, pēc slavas alkst visi. Džonijs Fontāne pavīpsnāja.
— Izņemot manu krusttēvu. Un tevi. Nē, Tom, tā nav tikai tukša kņada vien. Akadēmijas balva spēj aktieri darīt populāru uz desmit gadiem. Viņam ir plaša lomu izvēle. Publika skrien viņu skatīties. Tas arī vēl nav viss, bet aktiera karjerā tas ir pats galvenais. Es lieku lielas cerības uz šo balvu. Ne jau tāpēc, ka būtu tik izcils aktieris, bet tāpēc, ka mani vispirms pazīst kā dziedātāju, un loma bija gaužām vienkārša. Un es arī spēlēju tīri labi, kas ir, tas ir.
Toms Heigens paraustīja plecus.
— Tavs krusttēvs man teica, ka pašreizējos apstākļos tev neesot nekādu izredžu tikt pie šīs balvas,— viņš sacīja.
Džonijs Fontāne saniknojās.
— Ko tu te gvelz, velns lai parauj? Filma pat nav vēl līdz galam apstrādāta un demonstrēta jau nepavisam ne. Un Donam ar kino biznesu nav nekāda sakara. Kāda joda pēc tu drāzies šurp trīstūkstoš jūdžu, lai lietu šito čugunu?
Džonijs bija uzbudināts gandrīz līdz asarām.
— Džonij, es ne velna nesajēdzu no visām šīm kino būšanām,— norūpējies teica Heigens.— Atceries, ka es esmu tikai Dona ziņnesis. Bet mēs ar viņu šos jautājumus esam apsprieduši ne vienu vien reizi. Dons ir noraizējies par tevi, par tavu nākotni. Viņš jūt, ka tev vēl joprojām vajadzīga viņa palīdzība, un grib reizi par visām reizēm nokārtot tavas problēmas. Tieši tādēļ es tagad esmu šeit—lai visu to vāģi iekustinātu. Bet tev laiks kļūt prātīgam, Džonij. Tev jābeidz uzskatīt sevi tikai par dziedoni un aktieri. Tev jāsāk domāt, kā pašam ņemt grožus rokās un kā turēt tos ar kārtīgu vīra roku un vīra dūšu.
Džonijs Fontāne iesmējās un piepildīja glāzes.
— Ja es to Oskaru nedabūšu, man būs tikpat daudz vīra dūšas kā manām meitām. Mana balss ir pagalam; bijusi vēl tā, šo to varētu iesākt. Ek, pie velna! Kā gan krusttēvs zina, ka es balvu nedabūšu? Nu, bet viņš zina, tas skaidrs. Viņš vēl nekad nav kļūdījies.
Heigens aizkūpināja tievu cigāru.
— Mēs esam uzzinājuši, ka Džeks Volcs neizdošot ne grasi no studijas līdzekļiem, lai atbalstītu tavu kandidatūru. Patiesībā viņš pat ir apziņojis visus iespējamos balsotājus, ka nevēloties, lai tu saņemtu Oskaru. Un, ja aiztur naudu reklāmai un vēl izmanto visādus citus gājienus, viegli var notikt pēc viņa prāta. Turklāt viņš ir savervējis sev darboni, kam jāpanāk, lai pēc iespējas vairāk balsu būtu pret tevi. Volcs laiž darbā visus uzpirkšanas veidus — piedāvā darbu, naudu, skuķes, visu, ko vien var. Turklāt viņš cenšas to izdarīt tā, lai nekaitētu filmai vai vismaz kaitētu tai pēc iespējas mazāk.
Džonijs Fontāne paraustīja plecus, tad ielēja glāzē viskiju un vienā paņēmienā to iztukšoja.
— Nu, tad ar mani ir cauri,— viņš noteica. Heigens vēroja viņu, savilcis seju nepatikā.
No dzeršanas tev balss labāka nekļūs,— viņš aizrādīja.
Ej ellē!— Džonijs atcirta.
Heigena seja uzreiz kļuva salta un vienaldzīga. Pēc mirkļa viņš piebilda:— Labi, es runāšu tikai par lietu.
Džonijs Fontāne nolika glāzi un piecēlies nostājās Heigena priekšā.
— Piedod, Tom, es tā negribēju,— viņš atvainojās.— Tik tiešām, es tā negribēju. Es gluži vienkārši izlādējos, tāpēc ka man gribas nožņaugt to pretekli Volcu, un es taču nevaru izgāzt dusmas uz savu krusttēvu. Tā nu es lamāju tevi.
Džonija acīs bija sakāpušas asaras. Viņš paķēra tukšo viskija glāzi un trieca pret sienu, bet sviediens izrādījās tik niecīgs, ka biezais stikls pat neieplaisāja un glāze pa grīdu atripoja pie viņa atpakaļ. Džonijs noraudzījās uz to bezspēcīgā niknumā, tad iesmējās.
— Ak kungs Dievs!— viņš nopūtās.
Pēc tam Džonijs aizgāja un apsēdās otrā istabas malā, tieši pretī Heigenam.
— Tu jau zini, ka man ilgu laiku viss gāja kā pa sviestu,— viņš teica.— Tad es izšķīros ar Džiniju, un viss sāka iet grīstē. Pazaudēju balsi. Plates vairs nepirka. Filmēties nepiedāvāja. Un tad vēl krusttēvs sadusmojās uz mani un atteicās runāt ar mani pa telefonu vai satikties, kad biju iebraucis Ņujorkā. Tu arvien man aizšķērsoji ceļu pie viņa, un es gāzu visu vainu uz tevi, kaut gan labi sapratu, ka tu to nedarītu bez Dona pavēles. Bet uz viņu pašu taču ļaunoties nevar. Tas būtu tikpat kā ļaunoties uz Dievu. Un tā es lamāju tevi. Bet tev ir taisnība caur un cauri. Un, lai parādītu tev, ka ·i tiešām atvainojos no sirds, ņemšu vērā tavu padomu. Nekādas pieliešanās, kamēr nedabūšu atpakaļ balsi. Labi?
Atvainošanās patiesi nāca no sirds, un Heigens aizmirsa dusmas. Šim trīsdesmit piecus gadus vecajam puikam noteikti piemīt kaut kas īpašs, citādi taču Dons viņu tik ļoti nemīlētu.
— Viss kārtībā, Džonij,— Heigens teica. Viņu mazliet mulsināja Džonija pēkšņais jūtu izvirdums, kā arī aizdomas, ka to varbūt izraisījušas bailes — bailes, ka Heigens varētu noskaņot Donu pret viņu. Donu, bez šaubām, neviens nevarēja noskaņot ne tā, ne citādi. Viņa pieķeršanās varēja mainīties tikai pēc paša gribas.
Tik bēdīgi vis nav, Džonij,— viņš sacīja.— Dons apgalvo, ka varot novērst visu, ko Volcs uzsāktu pret tevi. Un ka tu gandrīz noteikti dabūšot Oskaru. Bet viņam liekas, ka ar to tavas problēmas nebūs atrisinātas. Viņš grib zināt, vai tev pietiktu prāta un dūšas kļūt pašam par producentu, pašam uzņemt filmas — no viena gala līdz otram.
Velns ar ārā, kā tad viņš domā man izspiest to balvu?— Džonijs neticīgi jautāja.
Un kā tu tik viegli spēj pieļaut, ka Volcs var panākt savu un tavs krusttēvs nevar?— Heigens skarbi atjautāja.— Tā kā mūsu darījuma otrajai daļai no liela svara ir tava ticība, es tev pateikšu vēl ko. Bet to tu paturi pie sevis. Tavs krusttēvs ir krietni varenāks vīrs nekā Džeks Volcs. Un viņš ir krietni varenāks arī daudz augstākās sfērās. Kā tad viņš var nedabūt balvu? Viņa rokās ir visas rūpniecības strādnieku arodbiedrības vai arī to vadītāji; visi vai gandrīz visi cilvēki, kas piedalās balsošanā. Protams, tev arī pašam jābūt labam savā lomā. Un tavam krusttēvam ir krietni vairāk saprašanas nekā Džekam Volcam. Viņš vis negrūž cilvēkiem revolveri pie pakauša un nesaka: «Balso par Džoniju Fontāni, vai arī zaudēsi darbu!» Viņš nelieto vardarbību tur, kur no tās maz labuma vai daudz nevēlamu emociju. Viņš pratīs panākt, lai cilvēki balsotu par tevi tāpēc, ka paši to gribēs. Bet viņi to negribēs, ja Dons nepieliks savu roku. Tāpēc liec aiz auss manus vārdus: Dons var tev izgādāt balvu. Un, ja viņš to nedarīs, tu to nedabūsi.
Skaidrs,— teica Džonijs.—Es tev ticu. Un man pietiktu prāta un dūšas kļūt par producentu, tikai man nav naudas. Neviena banka man kredītu nedos. Lai uzņemtu filmu, vajag miljonus.
Kad būsi dabūjis balvu, sāc apdomāt un plānot trīs savas filmas!—bezkaislīgi noteica Heigens.— Nolīgsti pašus labākos kadrus kino biznesā: labākos tehniskos darbiniekus, spožākās zvaigznes, visu, kas vien vajadzīgs. Ieplāno trīs līdz piecas filmas.
Tu esi jucis!— atmeta Džonijs.— Tāds skaits taču var prasīt savus divdesmit miljonus dolāru!
Kad tev vajadzēs naudu, sazinies ar mani,— Heigens turpināja.— Es tev pateikšu, kurā bankā šeit, Kalifornijā, griezties pēc kredīta. Neraizējies, viņi jau visu laiku finansē filmu uzņemšanu. Ej un gluži vienkārši prasi naudu tā, kā to parasti dara, mini attiecīgos iemeslus un rīkojies kā parasta lietišķā darījumā. Viņi būs ar mieru. Bet vispirms tev jāsazinās ar mani un jāizklāsta savi plāni un aprēķini. Skaidrs? Džonijs ilgi klusēja.
— Vai vēl kas?— viņš beidzot klusi jautāja. Heigens pasmaidīja.
Tu gribi zināt, vai no tevis gaida kādu pretpakalpojumu par šo divdesmit miljonu dolāru aizdevumu? Bez šaubām.— Viņš brīdi nogaidīja, vai Džonijs nevēlēsies ko sacīt.— Bet tikai to, ko tu jebkurā gadījumā tāpat būtu ar mieru darīt, ja Dons tev to lūgtu.
Ja tas ir kas nopietns, Donam jārunā ar mani pašam,— paziņoja Džonijs.— Vai tu mani saproti? Tevi vai Saniju es šādā reizē neuzklausīšu.
Heigenu pārsteidza viņa saprātīgais spriedums. Fontāne tomēr nav muļķis. Viņš tīri labi saprot, ka Dons ir pārāk krietns virs un pārāk pieķēries savam krustdēlam, lai prasītu no viņa kaut ko nepārdomāti bīstamu, turpretī no Sanija to viegli varētu sagaidīt.
— Par vienu tu vari būt drošs,— viņš teica Džonijam. — Tavs krusttēvs man un Sanijam ir stingri piekodinājis nekādi neiesaistīt tevi tur, kur mūsu vainas dēļ varētu ciest tava reputācija. Un pats viņš nemūžam to nedarīs. Galvoju tev, ka jebkuru no viņa lūgtajiem pakalpojumiem tu pats steigsies piedāvāt, pirms vēl viņš būs paspējis to izteikt. Skaidrs?
Džonijs pasmaidīja.
Skaidrs,— viņš atbildēja.
Turklāt viņš tev tic,— turpināja Heigens.— Viņš uzskata, ka tev galva ir īstajā vietā, un paredz, ka bankai šis ieguldījums nesīs peļņu, tātad tas nesīs peļņu arī viņam. Vārdu sakot, šis ir lietišķs darījums, un to tu vienmēr paturi prātā. Nešķied naudu bez jēgas. Lai gan tu esi viņa mīļais krustdēls, divdesmit miljoni dolāru tomēr ir krietns žūksnis. Lai tev tos nodrošinātu, viņš zināmā mērā riskē.
Saki, lai viņš neuztraucas,— teica Džonijs.— Ja tāds tips kā Džeks Volcs var kļūt par ģeniālu kinoveci, tad to var jebkurš.
Tieši tā domā arī tavs krusttēvs,— sacīja Heigens.— Vai tu vari nogādāt mani atpakaļ uz lidostu? Visu, kas sakāms, esmu pateicis. Kad sāksi slēgt vajadzīgos līgumus, dabū pats savus advokātus. Es tur nepiedalīšos. Bet, ja tev nav nekas pretī, es gribētu redzēt visus papīrus, pirms tu tos paraksti, turklāt tev nekad nebūs klapatu ar streikotājiem. Tas zināmā mērā samazinās izdevumus par filmām, tāpēc neņem vērā, ja grāmatveži šo to ierauj nāsīs.
— Vai man vajadzēs tavu piekrišanu arī citur?— piesardzīgi pavaicāja Džonijs.— Attiecībā uz scenārijiem, aktieriem un tā tālāk?
Heigens papurināja galvu.
Nē. Var gadīties, ka Donam kaut kur rodas iebildumi, bet, ja tādi būs, viņš runās ar tevi pats. Es gan nevaru iedomāties, kādi tie varētu būt. Filmas viņam ir gluži vienaldzīgas no visiem viedokļiem. Un jaukšanos citu darīšanās viņš neatzīst, to es tev varu sacīt no paša pieredzes.
Labi,— teica Džonijs.— Es pats tevi aizvedīšu uz lidostu. Un pasaki krusttēvam paldies no manis. Es pats piezvanītu un pateiktu, bet viņš jau nekad nenāk pie telefona. Starp citu, kāpēc?
Heigens paraustīja plecus.
— Viņš vispār tikpat kā nerunā pa telefonu. Negrib, kal ieraksta viņa balsi, kaut arī runātu kaut ko gluži nevainīgu! Dons baidās, ka viņa vārdus varētu samontēt tā, it kā viņš sacītu pavisam ko citu. Man šķiet, ka tas ir īstais iemesls. Katrai ziņā vienīgās viņa bažas ir tās, ka varas iestādes kādu dienu varētu vērsties pret viņu. Tāpēc viņš nevēlas dot tiem lieku trumpi.