Kad Džonijs bija aizvedis Heigenu līdz lidostai (Heigens uzstāja, lai Džonijs nenāktu tālāk un negrozītos kopā ar viņi. lidmašīnas tuvumā), viņš devās atpakaļ pie Džinijas. Šķirtā sieva bija pārsteigta, ieraudzīdama viņu vēlreiz. Bet Džonijs vēlējās uzkavēties pie viņas, lai varētu netraucēti visu pārdomāt un apsvērt. Viņš saprata, ka Heigena teiktais ir ārkārtīgi svarīgs, ka tas mainīs visu viņa turpmāko dzīvi. Savā laikā Džonijs Fontāne bija spoža zvaigzne, taču tagad tā ir norietējusi, kaut arī viņam tikai trīsdesmit pieci gadi. To viņš saprata un nepūlējās sevi apmānīt. Pat tad, ja viņš iegūtu to nolāpīto Oskaru kā labākais aktieris, ko tas galu galā līdzētu? Itin neko, ja viņš neatgūs balsi. Viņš būtu otršķirīgs aktieris bez īsta spēka, bez īsta asuma. Pat šī meitene, kas viņu atraidīja,— tiesa, gluži lādzīgs un prātīgs skuķis, bet vai viņa būtu izturējusies tik vēsi arī tad, ja Džonijs joprojām būtu pirmā lieluma zvaigzne? Taču tagad, kad Dons grasās pabalstīt viņu ar naudu, viņš varēs pārtrumpot jebkuru no Holivudas varenajiem. Kļūt par karali. Džonijs plati pasmaidīja. Pie joda! Varbūt pat kļūt par Donu.
Būtu jauki padzīvot te pie Džinijas dažas nedēļas, varbūt pat ilgāk. Viņš katru dienu aizvestu bērnus kaut kur pastaigāties, varbūt ataicinātu šurp kādus no saviem draugiem. Mestu pie malas dzeršanu un smēķēšanu un tā īsti parūpētos par sevi. Varbūt pat atgūtu balsi. Ja viņš varētu dziedāt kā agrāk, tad Dona nauda darītu viņu neuzvaramu. Tad viņš patiešām paceltos līdz seno karaļu vai imperatoru līmenim, cik nu tas Holivudā iespējams. Un tad vairs nebūtu svarīgi, cik ilgi saglabājas viņa baiss spējas vai cik ilgi publika apjūsmo viņu kā aktieri. Tā būtu impērija, kas balstās uz naudu, un tāda vara ir pati noturīgākā . . . pati kārdinošākā.Džinija bija iekārtojusi viņam viesu guļamistabu. Bez vārdiem tika izlemts, ka viņiem vairs nebūs kopīgas istabas un viņi nedzīvos kā vīrs un sieva. Tādas attiecības starp viņiem vairs nebija iespējamas. Un, kaut gan ārpasaule, tenku reportieri un kino mīļi laulības iziršanā vainoja tikai Džoniju, klusībā viņi abi ar Džiniju zināja, ka viņa varbūt pie šķiršanās vainīga pat vēl vairāk nekā viņš.Kad Džonijs Fontāne kļuva vispopulārākais dziedātājs un muzikālo kinokomēdiju aktieris, viņam ne prātā nenāca atstāt sievu un bērnus. Viņš bija pārāk tipisks itālietis un joprojām pārāk vecmodīgs. Protams, viņš bija neuzticīgs. No tā nebija iespējams izvairīties, strādājot tādā jomā un uzturoties starp tādiem vilinājumiem. Par spīti stiegrainajam, pasmalki veidotajam augumam, Džonijs savā vīrišķībā bija sparīgs un nenogurdināms kā daudzi romāņu izcelsmes kalsnie, nelielie vīrieši. Un viņu allaž sajūsmināja negaidītie pārsteigumi, ko sievietes spēja sagādāt. Cik tīkami aiziet uz tikšanos ar maigi kautru, jaunavīga izskata meiteni un, atsedzot viņas krūtis, ieraudzīt, cik tās negaidīti valdzinošas un krāšņas, cik pavedinoši pilnīgas pretstatā meitenīgi smalkajai sejai! Cik interesanti piepeši sastapties ar biklumu un kautrību tuvībā ar valšķīga izskata meitenēm, kuru uzvedība allaž likusi domāt — maldinoši kā basketbolista māņu kustības—, ka viņas izgulējušās ar simtiem vīriešu, bet divatā izrādās, ka līdz dievišķajam saplūsmes mirklim vēl krietni jāpacīnās, jo viņas ir jaunavas.
Holivudas puiši jau sen zobojās par Džonija kāri uz jaunavām. Tie mēdza teikt, ka viņam esot vecmodīga gaume, aizspriedumainas iedomas — cik ilgi esot jānoņemas, lai tādu skuķi piedabūtu kaut vai pastrādāt ar muti, un beigu beigās tāpat izrādās, ka nekā prātīga no viņām nav. Bet Džonijs zināja, ka viss atkarīgs no prasmes apieties ar jaunu meiteni. Jāmāk tikai viņai pareizi tuvoties, un tad nekas nevar būt burvīgāks par meiteni, kas bauda pirmo mīlas sakaru un atklāj, ka tas ir patīkami. Ai, cik lieliski ir ievadīt viņas šai mākslā! Cik lieliski sajust viņu kājas apvijamies sev apkārt! Un katrai ir citādi gurni un citāds dibentiņš, katrai ir citāda ādas krāsa — gan baltās, gan tumšādainās mēdz būt visdažādākajos toņos... Un atkal Džonijs atcerējās krāsaino meiteni, ar kuru tika gulējis Detroitā — kārtīgu meiteni, nevis kaut kādu palaistuvi, sava toreizējā naktskluba džeza dziedoņa meitu— un kura bija viena no jaukākajām būtnēm, kas viņam jebkad piederējusi. Viņas lūpas garšoja pēc silta medus ar piparu piejaukumu, viņas tumšbrūnā āda bija samtaina un maiga, viņa bija tik salda, cik saldu Dievs vispār spējis sievieti radīt, un viņa bija jaunava.
Citi vīrieši pastāvīgi runāja par visādām iespējamām orālām variācijām, taču Džoniju šie veidi īpaši neaizrāva. Pēc to izmēģināšanas viņam parasti noplaka interese par meiteni, jo šādi paņēmieni viņam vienkārši nesniedza īstu apmierinājumu. Tuvība ar otro sievu viņiem bija izjukusi tieši tāpēc: viņai tik ļoti patika vecais labais sešdesmit deviņi , ka viņa neko citu vairs negribēja, un ierastais dzimumakta veids viņam bija jāizcīna gandrīz vai ar varu. Tad sieva sāka viņu izsmiet, saukāt par vecmodīgu nejēgu, un drīz vien paklīda valodas, ka Džonijs gultā esot kā puika. Kas zina, varbūt tieši tāpēc viņš vakar dabūja kurvīti? Ek, pie velna, nekas izcils no tā skuķa tikpat nebūtu bijis. Ja meitene tiešām ir kāra uz mīlēšanos, to uzreiz var redzēt, un tās arī parasti ir vislabākās. It sevišķi tad, ja viņas vēl pārāk ilgi ar to nenodarbojas. Džonijs visvairāk necieta tādas, kas sākušas gulēt ar vīriešiem divpadsmit gadu vecumā un līdz divdesmit gadu vecumam jau galīgi iztukšojušās — tik vien tur bija kā mehāniskas ķermeņa kustības; tomēr tieši šīs skuķes nereti bija visīstākās skaistules, un uz tām visvieglāk varēja uzķerties.
Džinija ienesa viņa guļamistabā kafiju un kūku un nolika visu uz iegarenā galda istabas dzīvojamā daļā. Džonijs viņai pastāstīja, ka Heigens palīdz viņam sagādāt naudu filmas uzņemšanai, un Džinija uzklausīja šo vēsti ar priecīgu satraukumu. Tātad viņš atkal būs ievērojama persona! Tomēr Džinija neapjauta, cik liela ir Dona Korleones patiesā varenība, tāpēc viņa nesaprata, kāda nozīme bijusi Heigena šurp braucienam no Ņujorkas. Džonijs paskaidroja Džinijai, ka Heigens viņam palīdzot kārtot arī juridiskus jautājumus.
Kad viņi bija kopā padzēruši kafiju, Džonijs paziņoja, ka šovakar gribot pastrādāt, apzvanīt vajadzīgos cilvēkus un apsvērt nākotnes plānus.— Pusi no visiem ienākumiem es norakstīšu bērniem,— viņš teica. Džinija viņam pateicīgi uzsmaidīja un pirms iziešanas no istabas noskūpstīja, novēlēdama labunakti.Uz rakstāmgalda stāvēja stikla trauks, pilns Džonija iecienītajām cigaretēm ar monogrammu, un kārbā ar mitruma regulētāju gulēja melni Kubas cigāri zīmuļa tievumā. Džonijs atlaidās dziļāk sēdeklī un paņēma telefona klausuli. Domas darbojās drudžainā ātrumā. Viņš piezvanīja autoram, pēc kura populārā romāna tika veidota viņa pēdējā filma. Autors, vīrs Džonija gados, bija saviem spēkiem izlauzis grūto ceļu uz slavu un kļuvis par spožu zvaigzni literatūrā. Viņš bija ieradies Holivudā, gaidīdams, ka viņu saņems kā svarīgu personu, bet, tāpat kā vairumu autoru, viņu bez ceremonijām paspēra pie malas. Džonijam reiz bija gadījies redzēt šo cilvēku visai pazemojošā situācijā, kad viņi pavadīja kopīgu vakaru restorānā. Rakstnieks bija uzsācis flirtu ar kādu jaunu, labi pazīstamu kinozvaigzni, skaistu meiču pilnīgām krūtīm. Viņiem pilsētā bija norunāta tikšanās, kam, bez šaubām, vajadzēja noslēgties ar kopīgu nakti. Bet vakariņu laikā kinozvaigzne aizbēga no slavenā autora tāpēc, ka viņai ar pirkstu bija pametis kāds nožēlojama izskata komiķis. Šis gadījums lika rakstniekam saprast, cik augstu kurš kotējas Holivudā. Nekādas nozīmes nebija tam apstāklim, ka autoram viņa grāmata atnesusi pasaules slavu. Kinozvaigzne tikpat dos priekšroku visdraņķīgākajam, neveiksmīgākajam, trulākajam filmaktierim.
Tagad Džonijs piezvanīja autoram uz Ņujorkas dzīvokli, lai pateiktos par viņa radīto lielisko varoni, kuru Džonijam bijis gods atveidot filmā. Viņš neskopojās ar visglumākajiem glaimiem. Tad it kā starp citu viņš pajautāja, kā autoram veicas ar nākamo romānu un kādu tematu viņš izvēlējies. Kamēr autors viņam izklāstīja kādu sevišķi interesantu nodaļu, Džonijs aizkūpināja cigāru un noklausījies teica:
— Vai zināt, es to labprāt izlasītu, kad būsiet pabeidzis. Varbūt varat atsūtīt man vienu eksemplāru? Iespējams, ka varēšu piedāvāt jums izdevīgu līgumu — labāku nekā Volcs.
Pacilātība autora balsī liecināja, ka Džonijs trāpījis mērķī. Volcs šo vīru bija iznesis cauri un atmetis viņam par grāmatu tīros ubaga grašus. Džonijs piebilda, ka tūlīt pēc svētkiem viņš, iespējams, būšot Ņujorkā un varbūt autoram patiktu piedalīties kopīgās vakariņās ar viņu un dažiem draugiem.— Es tur zinu vienu otru glītu draiskuli,— Džonijs kā jokodams piemetināja. Autors pasmējās un teica, ka esot ar mieru.
Tūlīt pēc tam Džonijs piezvanīja tikko pabeigtās filmas režisoram un operatoram, lai pateiktos par filmēšanas gaitā sniegto palīdzību. Kā pa draugam viņš vēl pačukstēja, ka zinot — Volcs visu laiku bijis noskaņots pret viņu, un tāpēc Džonijs divtik augstu vērtējot šo vīru palīdzību. Ja vien viņiem kādreiz ievajadzētos Džonija pakalpojumus, lai tikai piezvanot.
Tad viņš uzgrieza vēl vienu numuru un sagatavojās visgrūtākajai telefona sarunai — ar Džeku Volcu. Džonijs pateicās viņam par lomu filmā un piebilda, ka ar lielāko prieku jebkura laikā atkal sniegtu Volcam savus pakalpojumus. Šī saruna notika tīrās maldināšanas labad. Džonijs visur bija pazīstams ar savu tiešumu un atklātību. Pēc pāris dienām Volcs uzzinās viņa jaunos plānus un jutīsies satriekts par šīs sarunas melīgumu, un tieši to Džonijs Fontāne vēlējās.
Nolicis klausuli, viņš palika sēžam pie rakstāmgalda un kūpinām cigāru. Blakām uz mazā galdiņa stāvēja viskija pudele, taču Džonijs bija tikpat kā apsolījis gan sev pašam, gan Heigenam, ka atturēsies no dzeršanas. Nevajadzētu jau , arī smēķēt. Patiesībā gan tas viss ir blēņas: liksta, kas, piemetusies balsij, droši vien nepazudīs tāpēc vien, ka viņi atmetīs dzeršanu un smēķēšanu. Tomēr kas zina — ja nu pastāv kaut niecīga iespēja izķepuroties, tad šajā izšķirošajā brīdī jādara viss iespējamais.
Tagad, kad mājā valdīja klusums, šķirtā sieva aizgājusi gulēt un mīlules meitas aizmigušas, Džonijs varēja ļautie domām par to briesmīgo laiku savā dzīvē, kad viņš bija tās pametis. Pametis visīstākās mātītes, palaistuves dēļ, kura kļuva par viņa otro sievu. Taču pat tagad Džonija sejā parādījās smaids, domājot par viņu — cik šī sieviete daudzējādā ziņā tomēr bija burvīga! Turklāt Džoniju no bojāejas bija glābusi tā diena, kad viņš tika apņēmies nekad neienīst sievieti; precīzāk runājot, tā diena, kad viņš nosprieda, ka nevar atļauties ienīst savu pirmo sievu un savas meitas, savas draudzenes, savu otro sievu un savas nākamās draudzenes līdz pat Šaronai Murai, kas viņu atraidīja, lai varētu vēlāk lielīties, ka atteikusies gulēt ar lielo Džoniju Fontāni.
Viņš bija ceļojis kopā ar dziedātāju grupu, tad kļuvis par radiofona zvaigzni un par televīzijas zvaigzni, līdz beidzot nokļuvis līdz kinofilmām. Un visu šo laiku viņš bija dzīvojis tā, kā gribējis, gulējis ar sievietēm, kuras iekārojis, taču nekad neļāvis tam visam ietekmēt viņa personīgo dzīvi. Tad viņam sagrozīja galvu nākamā — otrā sieva, Margo Aštona, un Džonijs bija gluži vai zaudējis prātu viņas dēļ. Pajuka karjera, pajuka balss, pajuka ģimenes dzīve. Un pienāca diena, kad viņam nebija vairs nekā.
Džonijs vienmēr bija bijis devīgs un taisnīgs. Šķiroties no pumās sievas, viņš tai bija atdevis visu, kas viņam piederēja. Viņš gādāja, lai abas meitas saņemtu daļiņu no visa, kas nesa viņam ienākumus: no katras skaņuplates, no katras filmas, no katra klubu sarīkojuma. Un, kad viņš kļuva bagāts un slavens, viņš savai pirmajai sievai neliedza neko. Viņš palīdzēja visiem viņas brāļiem un māsām, tēvam un mātei, skolas gadu draudzenēm un to ģimenēm. Džonijs savā slavenībā nekad nekļuva augstprātīgs. Viņš bija dziedājis abu sievas jaunāko māsu kāzās, kaut gan šādas uzstāšanās viņam ļoti nepatika. Viņš nekad sievai neko nebija liedzis — vienīgi pilnībā pakļaut savu personību.
Un tad, kad viņš bija pavisam nobraucis lejā, kad vairs nevarēja dabūt lomas filmās, kad vairs nevarēja dziedāt, kad otrā sieva viņu pievīla, viņš aizbrauca dažas dienas pavadīt kopā ar Džiniju un meitām. Kādu vakaru Džonijs jutās tik nelāgi, ka, tiekdamies pēc žēlošanas, izkratīja sirdi savai pirmajai sievai. Tajā dienā viņš bija noklausījies vienu no saviem ierakstiem, un tas bija skanējis tik briesmīgi, ka viņš apvainoja skaņu tehniķus par tīšu ļaunprātību. Tomēr beidzot viņam nācās saprast, ka tieši tā viņa balss pašlaik patiešām skan. Viņš bija sadauzījis plati druskās un turpmāk atteicies dziedāt. Viņš bija jutis tādu kaunu, ka pēc tam vienīgo reizi atļāvies kaut ko nodziedat tikai kopā ar Nino Konijas Korleones kāzās.
Viņš nekad nebija aizmirsis Džinijas sejas izteiksmi, kad viņa uzzināja par visām viņa likstām. Šī izteiksme bija pazibējusi viņas sejā tikai īsu mirkli, taču ar to pietika, lai viņš nekad to vairs neaizmirstu. Tā bija nevaldāma un līksma gandarījuma izteiksme. Tā lika viņam noprast, ka sieva visus šos gadus viņu klusībā nicinājusi un ienīdusi. Džinija aši attapās un izteica viņam vēsu, pieklājīgu līdzjūtību. Džonijs izlikās, ka to pieņem. Nākamajās dienās viņš aizgāja tikties ar trim meičām, kuras pēdējo gadu laikā viņam bija patikušas vislabāk un ar kurām joprojām viņš uzturēja labas attiecības un šad tad uz vecas draudzības rēķina pārgulēja; šīm meitenēm viņš bija kā spēdams palīdzējis, devis tām dāvanas simtiem tūkstošu dolāru vērtībā un sagādājis darba iespējas. Arī viņu sejās Džonijs redzēja to pašu acumirklīgo, nevaldāmo gandarījumu.
Šis bija laiks, kad Džonijs saprata — viņam jāizlemj. Viņš varēja kļūt tāds pats kā daudzi Holivudas dižvīri — veiksmīgie producenti, rakstnieki, režisori, aktieri —, kuri medīja skaistas sievietes ar baudkāru naidu. Viņš varēja skopoties ar ietekmi un naudas balvām, allaž sagatavoties uz nodevību, allaž ticēt, ka sievietes viņu pievils un pagriezīs muguru, dodamas priekšroku sāncenšiem. Vai arī — viņš varēja apņemties neienīst sievietes un ticēt viņām arī turpmāk.Džonijs zināja, ka nevar atļauties viņas nemīlēt—ka bojā ies daļa no viņa dvēseles, ja viņš arī turpmāk nemīlēs sievietes, vienalga, cik nodevīgas un neuzticīgas tās būtu. Nebija nozīmes tam, ka sievietes, kuras viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē, slepenībā priecājās un ilgojās redzēt viņu satriektu, pazemotu, veiksmes pieviltu; nebija nozīmes tam, ka tās kļuvušas viņam neuzticīgas nevis fiziski, bet daudz ļaunākā veidā. Viņam nebija izvēles. Viņam vajadzēja pieņemt sievietes tādas, kādas tās ir. Un tā nu viņš mīlēja tās visas, deva tām dāvanas un slēpa aizvainojumu par to, ka tās priecājas par viņa neveiksmēm. Viņš piedeva sievietēm, jo apzinājās vienu: viņš maksā par to, ka attiecībā uz sievietēm allaž baudījis gan pilnīgu brīvību, gan visu, ko viņas spēj sniegt. Taču tagad viņš nekad vairs nejutās vainīgs par to, ka ir nepatiess pret viņām. Viņš nekad nejutās vainīgs par savu izturēšanos pret Džiniju, kad paziņoja, ka vēlas palikt saviem bērniem vienīgais tēvs, kaut arī pat nedomāja precēties ar viņu otrreiz un arī viņai lika to saprast. Vismaz tik daudz viņš bija ieguvis no sava garā lejupkritiena, kļuvis pietiekami biezadains, lai vairs nepārdzīvotu sievietēm nodarītas pārestības.
Džonijs jutās noguris un vēlējās likties gultā, taču atmiņā bija ataususi kāda epizode — viņš kopā ar Nino Valenti dzied Konijas Korleones kāzās. Un piepeši Džonijs aptvēra, kas Donam Korleonem sagādātu vislielāko prieku. Džonijs pacēla klausuli un lūdza savienot ar Ņujorku. Sazvanījis Saniju Korleoni, viņš tam palūdza Nino Valenti telefona numuru. Tad viņš piezvanīja Nino. Draugs, kā allaž, izklausījās mazliet iereibis.
Paklau, Nino, kā būtu, ja tu brauktu šurp pie manis mazliet pastrādāt?— Džonijs sacīja.— Man vajag vīru, uz ko var paļauties.
Es lāgā nezinu, Džonij,— Nino zobgalīgi atsaucās. — Man ir tīri labs darbs tepat uz kravas mašīnas — pa ceļam dabūju nomīlēt mājsaimnieces un katru nedēļu saņemu simt piecdesmit skaidrā. Ko tu gribi piedāvāt?
Iesākumam piecus simtus un iepazīšanos ar kinozvaigznēm,— teica Džonijs.— Ko tu par to saki? Un varbūt vēl ļaušu tev padziedāt manos vakaros.
Mjā, ļauj man apdomāties,— novilka Nino.— Ļauj man vispirms apspriesties ar savu advokātu un grāmatvedi un ar manu un mašīnas kompanjonu.
Beidz zirgoties, Nino!— Džonijs viņu pārtrauca.— Man no tiesas tevi šeit vajag. Es gribu, lai rīt no rīta tu sēdies lidmašīnā un dodies šurp. Parakstīsi personisku kontraktu uz gadu par pieciem simtiem nedēļā. Un, ja tu nocel kādu no maniem skuķiem un es tevi patriecu, tu saņem gandrīz gada algu. Iet?
Sekoja pailgs klusuma brīdis, tad atskanēja Nino balss; kurā vairs nemanīja nekādu reibuma pazīmju:—Tu mani āzē, Džonij?
— Es runāju nopietni, vecais,— atbildēja Džonijs.— Aizej uz mana aģenta kantori Ņujorkā. Tur tev iedos lidmašīnas biļeti un drusku naudas. Es no paša rīta viņiem piezvanīšu. Tātad šeit tu ieradīsies pēcpusdienā. Norunāts? Un es kādu «izsūtīšu uz lidostu tev pretī, lai atved līdz mājai.
Atkal sekoja garš klusuma brīdis, tad klusa un nedroša atskanēja Nino balss:—Ak, Džonij...— Viņš nemaz vairs neizklausījās iereibis.
Džonijs nolika klausuli un sāka kārtoties uz gulētiešanu, tobrīd viņš jutās labāk nekā jebkad agrāk kopš tās dienas, kad bija sadauzījis druskās vienu no savām skaņuplatēm.
Džonijs Fontāne sēdēja milzīgajā ierakstu studijā un atzīmēja izdevumus dzeltenā bloknota lapā. Mūziķi jau ieņēma savas vietas; tie visi bija Džonija seni draugi un paziņas jau kopš tiem laikiem, kad viņš tikko sāka dziedāt kopā ar orķestriem. Vadītājs, plaši pazīstams popmūzikas pavadījumu speciālists, turklāt cilvēks, kurš saglabāja laipnību pret Džoniju arī tad, kad veiksme viņam bija pagriezusi muguru, pašlaik izdalīja mūziķiem notis un deva vajadzīgos norādījumus. Vadītāju sauca Edijs Nīlzs. Viņš bija piekritis piedalīties šajā ierakstā no laba prāta, gribēdams pakalpot Džonijam, kaut arī pašam darbadienas bija visai noslogotas.
Nino Valenti sēdēja pie klavierēm, nervozi plinkšķinādams taustiņus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no lielas viskija glāzes. Džonijs neiebilda. Viņš zināja, ka Nino vienlīdz labi dzied kā skaidrā, tā iereibis, turklāt šodien veicamais darbs no Nino neprasīs nekādu īpašu muzikalitāti.
Edijs Nīlzs bija sarakstījis aranžējumus dažām senām itāliešu un sicīliešu dziesmām un izveidojis īpašu apdari dziesmai, ko Nino un Džonijs bija divatā dziedājuši Konijas Korleones kāzās. Džonijs veidoja šo ierakstu galvenokārt tāpēc, ka zināja — Donam tāda stila dziesmas patīk un tā viņam būs lieliska Ziemsvētku dāvana. Turklāt Džonijs paredzēja, ka plati varēs labi izpārdot, kaut arī, protams, ne jau veselu miljonu. Un sevī viņš bija izprātojis, ka palīdzība Nino ir tieši tas, ko Dons gaida no viņa atlīdzības vietā par sniegto atbalstu. Nino taču arī bija viens no Dona krustbērniem.
Džonijs nolika dzelteno bloknotu blakām uz saliekamā krēsla un piecēlies nostājās pie klavierēm.— Hei, paisan!— viņš uzsauca. Nino paskatījās augšup un mēģināja pasmaidīt. Viņš izskatījās tāds kā nevesels. Džonijs noliecās un draudzīgi paberzēja viņam muguru.— Nomierinies, vecīt!— viņš teica. — Pastrādā šodien, kā nākas, un es tevi savedīšu kopā ar Holivudas labāko un slavenāko skaistuli.
Nino iedzēra malku viskija.
Ar kuru, vai Lesiju?
Džonijs pasmējās.
Nē, ar Diannu Dannu. Garantēju teicamu iznākumu.
Tas manāmi ietekmēja Nino, tomēr viņš nenocietās, nepiebildis ar mākslotu cerību balsī:— Bet Lesiju tu man nevari dabūt?
Orķestris uzsāka popurija ievada dziesmu. Džonijs Fontāne uzmanīgi klausījās. Vispirms Edijam Nīlzam vajadzēja nospēlēt visu dziesmu aranžējumus. Pēc tam viņi mēģinās pirmo ierakstu. Klausīdamies Džonijs rūpīgi apsvēra, kā izdziedās katru frāzi, kā izpildīs katru dziesmu. Viņš zināja, ka balss ilgi neizturēs, bet galvenais dziedātājs būs Nino, Džonijs viņam tikai piebalsos. Protams, ne jau dueta dziesmā. Visi spēki jātaupa tai.
Viņš uzrāva Nino kājās, un abi nostājās pie mikrofoniem.
Nino saputroja ievada frāzi, iesāka to no jauna un saputroja vēlreiz. Viņa seja apmulsumā pietvīka arvien sārtāka.
— Ei, vai tu gribi iesist par virsstundām?— Džonijs pazobojās.
— Es nejūtos sava ādā bez mandolīnas,— atzinās Nino. Džonijs brīdi padomāja, tad teica:— Turi rokā to dzeramā glāzi!Izrādījās, ka tas palīdz. Priekšnesuma laikā Nino turpināja iedzert pa malkam no glāzes, taču izpildījums bija nevainojams. Džonijs dziedāja viegli, nepiespiesti, viņa balss tikai neuzkrītoši vijās ap Nino galveno melodiju. Šāds izpildījums nesniedza emocionālu gandarījumu, tomēr Džoniju patīkami pārsteidza viņa paša tehniskā meistarība. Desmit gadu pieredze bija šo to iemācījusi.
Kad viņi nonāca līdz dueta dziesmai, ar kuru platei vajadzēja beigties, Džonijs ļāva balsij pilnu vaļu, un, priekšnesumam izskanot, piepūlētās balss saites manāmi sāpēja. Mūziķus bija aizrāvusi pēdējā dziesma — ar tādiem rūdītiem veterāniem tas reti mēdz gadīties. Viņi klaudzināja ar instrumentiem un dauzīja kājas pret grīdu, apliecinādami savu atzinību. Bundzinieks ·viņiem par godu norībināja garu sēriju uz bungām.
Laiku pa laikam pārtraukdami ierakstu un apspriezdamies, viņi nostrādāja gandrīz četras stundas. Edijs Nīlzs piegāja pie Džonija un teica:
— Tu dziedāji bez kādas vainas, vecīt. Varbūt tu esi atkal formā un mēs varam taisīt tev pašam jaunu plati. Man ir viena jauna dziesma, kas tev taisni kā radīta.
Džonijs papurināja galvu.
— Neāzē mani, Edij! Pēc pāris stundām es būšu tik aizsmacis, ka ne lāgā parunāt nevarēšu. Kā tev liekas, vai mums pie šīsdienas darba būs daudz kas labojams?— Nino vajadzēs rīt atnākt uz studiju,— domīgi sacīja Edijs.— Viņš pāris reižu kļūdījās. Bet vispār viņš dzied daudz labāk, nekā es gaidīju. Kas attiecas uz tavu daļu, es likšu skaņu tehniķiem pielabot visu, kas man nebūs pa prātam. Labi?
— Labi,— atteica Džonijs.— Kad es varēšu noklausīties rezultātu?
— Rītvakar,— atbildēja Edijs Nīlzs.— Pie tevis?