Saņēmis Nino aiz rokas, viņš izgāja no studijas. Šoreiz abi devās uz Džonija mājām, nevis pie Džinijas.
Bija jau pavēla pēcpusdiena. Nino skurbulis vēl aizvien nebija pārgājis, un Džonijs lika viņam palīst zem dušas un pēc tam nosnausties. Vienpadsmitos vakarā viņiem vajadzēja ierasties diezgan plaša mēroga sarīkojumā.Kad Nino pamodās, Džonijs deva viņam vajadzīgos paskaidrojumus.
Šo vakaru rīko kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs,— viņš paziņoja.— Tās dāmas, kuras tu tur šovakar satiksi, tu esi redzējis filmās kā spožas karalienes, kuru dēļ neskaitāmi veči atdotu labo roku, ja vien varētu ar viņām pārgulēt. Un vienīgais iemesls, kādēļ viņas būs šajā sarīkojumā, ir atrast sev kādu uzšāvēju. Vai zini, kāpēc? Uz to viņas vienmēr ir badīgas, bet pašas nav vairs pirmā svaiguma. Un, kā jau visas dāmas, viņas to grib ar zināmu šiku.
Kas noticis tavai balsij?— jautāja Nino.
Džonijs visu laiku runāja gandrīz čukstus.
Tā notiek katru reizi, kad vien es drusku padziedu. Tagad es kādu mēnesi nevarēšu dziedāt. Bet aizsmakums pāries pēc dažām dienām.
— Diez kas nav,— Nino novilka. Džonijs paraustīja plecus.
— Paklau, Nino, šovakar pārāk nepiemaucies. Tev jāparāda tām Holivudas dāmām, ka mans vecais čoms nav nekāds ķīselis. Jānostrādā, kā pieklājas. Atceries, dažas no viņām filmās ir ļoti efektīgas, gan jau uzsitīs asinis. Un, kad esi nogrūdies, nekaitē patēlot džentlmeni.Nino jau lēja glāzē viskiju.
Es vienmēr esmu džentlmenis,— viņš teica un iztukšoja glāzi, tad smīnēdams pajautāja:— Un tu bez jokiem vari salaist mani kopā ar Diannu Dannu?
Nemaz neesi tik nepacietīgs,— atteica Džonijs. — Nebūs jau tā, kā tu iedomājies.
Holivudas kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs (šādi to dēvēja jaunie, topošie filmaktieri, bez kuriem kluba vakari nebija iedomājami) tikās katru piektdienas vakaru plašajā, greznajā Roja Makelroja namā, kas piederēja studijai. Nama Saimnieks bija Volca starptautiskās filmu kooperācijas preses pārstāvis jeb, precīzāk, preses juriskonsults. Lai gan šie vakari skaitījās Makelroja atklātās viesības, tie bija sākotnēji radušies paša Džeka Volca praktiskās domāšanas rezultātā. Dažas no viņa ienesīgākajām kinozvaigznēm sāka novecot. Bez īpaša apgaismojuma un izcili prasmīgiem grimētajiem viņu gadi vairs nebija noslēpjami. Turklāt viņas bija zināmā mērā fiziski un garīgi notrulinājušās. Viņas vairs nespēja «iemīlēties». Viņas vairs nespēja iejusties lenktu sieviešu lomā. Nauda, slava un pašu nesenais skaistums bija padarījuši viņas pārlieku valdonīgas. Volcs sāka rīkot šos vakarus, lai viņām būtu vieglāk atrast sev mīļākos, gadījuma partnerus, kuri, ja izrādītos pietiekami izdarīgi, varētu kļūt par šo kinozvaigžņu pastāvīgiem piegulētajiem un tādējādi tiktu uz augšu. Tā kā šie pasākumi reizumis izvērtās par tračiem vai seksuālām orģijām, kas noveda pie darīšanām ar policiju, Volcs nolēma vakarus rīkot preses juriskonsulta namā, lai saimnieks pats arvien būtu uz vietas un varētu visu laikus nogludināt — uzpirkt reportierus un policijas ierēdņus un panākt, lai notikušo noklusē.
Dažiem vīrišķīgiem jaunekļiem, kuri strādāja studijā,— aktieriem, kas vēl nebija tikuši līdz vadošām lomām un slavenību lauriem,— piedalīšanās piektdienas sarīkojumos ne vienmēr bija patīkams pienākums. Taču viņu klātbūtnes nepieciešamība tika pamatota ar to, ka šajos vakaros allaž demonstrēja kādu jaunu filmu, ko studija nupat dzīrās laist klajā. Būtībā tas kalpoja par ieganstu pašu vakaru rīkošanai. «Iesim paskatīties, ko tie un tie īsti iztaisījuši no jaunās filmas,» sacīja viesību apmeklētāji. Tādējādi notiekošais guva gluži profesionālu fasādi.
Jaunām, topošām kinozvaigznītēm šos piektdienas sarīkojumus apmeklēt bija aizliegts. Pareizāk sakot, viņām lika manīt, ka tur nav ko meklēt. Parasti viņas mājienu saprata.
Jaunās filmas tika demonstrētas ap pusnakti, un Džonijs kopā ar Nino ieradās Makelroja namā vienpadsmitos. Rojs Makelrojs no pirmā acu uzmetiena likās ļoti simpātisks vīrietis, eleganti ģērbies, labi koptu ārieni. Viņš apsveica Džoniju Fontāni ar priecīgu pārsteiguma izsaucienu.— Pie joda, kas tad tev šeit pazudis?— neviltotā izbrīnā viņš noprasīja.
Džonijs sarokojās ar namatēvu.— Izrādu savam lauku brālēnam ievērojamākās vietas. Esiet pazīstami — Nino.Makelrojs paspieda Nino roku un atzinīgi nopētīja jaunatnācēju.— Viņas jau to dzīvu aprīs!— viņš teica Džonijam.Namatēvs aizveda atnācējus uz galeriju ēkas dārza pusē. Tā būtībā bija milzīgu istabu virkne, kuru stiklotās durvis veda uz dārzu un baseinu. Seit pulcējās apmēram simt viesu, un visi turēja rokās glāzes. Galerijas apgaismojums prasmīgi izcēla pievilcīgākos vaibstus sieviešu sejās. Šīs sievietes Nino bija skatījis aptumšotās kinozālēs uz ekrāna, būdams vēl pusaudzis. Tās bija spēlējušas ievērojamu lomu viņa jaunības gadu erotiskajos sapņos. Taču tagad skatīt šīs zvaigznes vaigu vaigā bija tikpat kā redzēt viņas ar nepievilcīga, atbaidoša grima kārtu uz sejas. Nekas nespēja noslēpt viņu gara un miesas gurdenumu; laiks bija saēdis dievišķo oreolu. Viņu pozām un kustībām piemita tā pati agrākā pievilcība, taču pašas sievietes šķita līdzīgas vaska lellēm; Nino asinis viņas nespēja iekarsēt. Nino izdzēra divas glāzes, tad aizgāja un nostājās pie kāda no galdiņiem līdzās dzērienu pudelēm. Džonijs viņam sekoja. Abi tukšoja glāzes, līdz tuvumā atskanēja Diannas Dannas suģestējošā balss.
Nino, tāpat kā miljoniem citu vīriešu, šī balss uz visiem laikiem bija iespiedusies atmiņā. Dianna Danna bija divreiz guvusi Oskaru, piedalījusies ievērojamākajās Holivudas filmās. Uz ekrāna viņai piemita sievišķīga spīganas burvība, kas darīja aktrisi neatvairāmu visu vīriešu acīs. Taču tie vārdi, kurus viņa sacīja šobrīd, uz sudrabotā ekrāna nekad nebija atskanējuši:— Džonij, draņķi tāds, man atkal bija jāiet pie psihiatra, tāpēc ka tu mani aplaimoji tikai vienu nakti. Kas tā par cūcību, ka tu vairāk nepiestaigā?
Džonijs noskūpstīja viņu uz pagrieztā vaiga.
— Tu mani izpumpēji uz veselu mēnesi,— viņš teica. — Iepazīsties ar manu brālēnu Nino. Smuks un dūšīgs itāliešu puisis. Varbūt viņš spēj tev turēt līdzi.
Dianna Danna pagriezās un nomērīja Nino ar vēsu skatienu,
Vai viņam patīk skatīties pieņemšanas seansus?
Džonijs pasmējās.— Diez vai viņam ir bijusi tāda izdevība.
Tu varētu viņu paskolot.
Palicis divatā ar Diannu Dannu, Nino juta nepieciešamību iztukšot pamatīgu glāzi. Viņš centās izturēties nevērīgi, taču tas nebija tik vienkārši. Diannai Dannai bija uzrauts deguntiņš, un pareizi veidotajos vaibstos jautās anglosakšu klasiskais skaistums. Nino labi pazina šo sievieti. Viņš bija redzējis viņu vienu guļamistabā apraudam savu mirušo vīru — lidotāju, kurš atstājis viņas bērnus bez tēva. Viņš bija redzējis viņu niknu, aizvainotu, pazemotu, kad rupjais Klārks Geibls pavedis viņu un pēc tam pametis lētas seksbumbas dēļ. (Dianna Danna pati seksbumbas nekad filmās netēloja.) Viņš bija redzējis viņu lokāmies mīlas ekstāzē sava dievinātā vīrieša skaujas, redzējis viņu skaisti mirstam vismaz reizes sešas. Viņš bija redzējis viņu, dzirdējis viņu un sapņojis par viņu, un tomēr viņš nebija sagatavots pirmajiem vārdiem, kurus šī sieviete sacīja viņam vienam.— Džonijs ir viens no retajiem šajā pilsētā, kuram viss ir savā vietā,— viņa teica.— Lielākā daļa te ir tikai tādi mērgļi un vārguļi, kam nestāv pat tad, ja šiem sapumpē veselu autokravu spāņu mušiņu.
Paņēmusi Nino aiz rokas, Dianna aizveda viņu telpas stūrī, tālāk no pūļa un konkurences.
Tad, vēl aizvien saglabādama vēso šarmu, viņa izteica vēlēšanos, lai Nino pastāstītu kaut ko par sevi. Nino redzēja cauri šai sievietei. Viņš redzēja, ka aktrise tēlo bagātu sabiedrības dāmu, kura izturas laipni pret zirgu puisi vai šoferi, bet kura filmā vai nu atvēsinātu viņa maigos centienus (ja partneris būtu Spensers Treisijs), vai arī aizmirstu visu pasauli neprātīgās alkās pēc viņa (ja partneris būtu Klārks Geibls). Bet tam nebija nozīmes. Nino jau dzirdēja sevi stāstām viņai par to, kā abi ar Džoniju Ņujorkā kopā uzauguši, kā kopā dziedājuši nelielos klubu sarīkojumos. Dianna Danna šķita apbrīnojami uzmanīga un iejūtīga klausītāja. Vienreiz viņa pārtrauca Nino ar nevērīgu jautājumu:— Vai tu zini, kā Džonijs panāca, lai tas preteklis Volcs piešķir viņam lomu?
Nino sarāvās un papurināja galvu. Viņa vairs neatgriezās pie šī jautājuma.
Bija pienācis laiks sākt kārtējās Volca filmas pieņemšanas demonstrējumu. Cieši satvērusi Nino delnu savā siltajā plaukstā, Dianna Danna aizveda Nino uz vienu no savrupnama dziļākajām istabām. Šai telpai nebija logu, un pa visu istabu bija izvietotas savas piecdesmit nelielas divvietīgas tahtas, kuru prasmīgais izkārtojums piešķīra katrai no tām šķietamas savrupības noskaņu.
Līdzās tahtai uz maza galdiņa Nino redzēja trauku ar ledu, glāzes un dzērienu pudeles, cigaretes. Viņš pasniedza Diannai Dannai cigareti, aizdedzināja to, tad sajauca abiem pa kokteiļa glāzei. Viņi nesarunājās. Pēc dažām minūtēm telpā nodzisa gaisma.
Nino bija gaidījis kaut ko vēl nepiedzīvotu. Viņš taču bija dzirdējis ne mazumu nostāstu par Holivudas uzdzīvi. Un tomēr viņš nebija gluži sagatavojies tam alkatīgajam tvērienam, ar kādu Dianna Danna steidzās nodibināt tuvību bez neviena laipna vai draudzīga ievadvārda. Nino turpināja malkot dzērienu un skatīties filmu, taču garšu nejuta un redzēto neuztvēra. Viņš bija iekarsis vairāk nekā jebkad, taču lielā mērā tāpēc, ka šī sieviete, kas viņu šobrīd aplaimoja, bija Nino jaunības sapņu mīlas objekts.
Tomēr Nino jutās aizskarts savā vīrišķībā. Un, kad pasaulslavenā Dianna Danna, apmierinājusi savu iekāri, sakārtoja viņa apģērbu, viņš telpas tumsā ļoti atturīgi ielēja viņai jaunu glāzi, aizdedza viņas cigareti un uzsvērti nevērīgā tonī noteica:—Rādās tīri laba filma.
Viņš juta, ka Dianna līdzās uz tahtas sastingst. Vai tiešam viņa būtu gaidījusi kādu komplimentu? Nino piepildīja savu glāzi no tuvākās pudeles, ko tumsā varēja sataustīt. Rauj velns to visu! Šī dāma ar viņu bija apgājušies kā pēdējais izvirtulis no vīriešu pasaules. Pēkšņi viņš sajuta saltas dusmas pret visām šīm sievietēm. Minūtes piecpadsmit viņi vēroja ekrānu. Nino atvirzījās no aktrises, tā ka abu augumi nevarēja saskarties.
Beidzot klusā, niknā čukstā viņa teica:— Netēlo nu lecīgo, tev tas patika! Tev jau bija īsts bomis.
Nino iedzēra malciņu un savā ierasti nepiespiestajā manierē atmeta:— Šitāds jau man ir vienmēr. Derētu tev redzēt, kā ir īstās reizēs.
Viņa īsi iesmējās un atlikušo filmas daļu klusēja. Beidzot nozibsnīja pēdējie, kadri un iedegās gaisma. Nino pavērās apkārt. Viņš redzēja, ka te, tumsā, risinājušās aizrautīgas izpriecas, lai gan dīvainā kārtā viņš nebija dzirdējis ne skaņas. Taču vairāku sieviešu acīs zalgoja tas stingi glāžainais spīdums, kas liecina par godam sniegtu apmierinājumu. Viņi nesteidzīgi atstāja demonstrējumu telpu. Dianna Danna nekavējoties pameta Nino, lai uzsāktu sarunu ar kādu vecāku kungu, kurā Nino pazina populāru kinoaktieri. Tagad, redzēdams šo vīru vaigu vaigā, Nino saprata, ka tas ir no mīkstajiem. Domās iegrimis, viņš maziem malciņiem sūca dzērienu.
No aizmugures pienāca Džonijs Fontāne.
— Nu, veco zēn, vai labi izpriecājies?—viņš, nostājies līdzās, apvaicājās.
Nino pasmīnēja.
— Nezinu. Tas ir pavisam kas cits. Tagad, atgriezies starp savējiem, es varēšu stāstīt, ka esmu atdevies Diannai Dannai.
Džonijs iesmējās.— Viņa var izrādīties labāka, ja uzaicinās tevi uz mājām. Vai viņa to darīja?Nino papurināja galvu.— Es pārāk cītīgi skatījos filmu,— viņš atmeta. Bet šoreiz Džonijs nesmējās.
— Esi nopietnāks, veco zēn,—viņš brīdināja.— Tāda dāma kā viņa var ļoti daudz darīt tavā labā. Un agrāk taču tu spēji nolikt jebkuru. Ak kungs, man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, kad atceros, kādus vellaģīmjus tu vēri citu pēc citas.
Nino ar iereibuša cilvēka žestu pavēcināja glāzi un ļoti skaļi atteica:—Jā, vellaģīmjus gan, bet tās tomēr bija sievietes.
Kaktā sēdošā Dianna Danna pagrieza galvu un paskatījās uz viņiem. Nino, kā sveicienu pamādams, pacēla glāzi uz viņas pusi.
Džonijs Fontāne nopūtās.
— Ek, rādās, ka tu esi tīrais lauku lempis.
— Un nemaz netaisos kļūt citāds,— Nino attrauca ar savu sirsnīgo iereibuša cilvēka smaidu.
Džonijs viņu pilnīgi saprata. Viņš zināja, ka Nino nav tik piedzēries, kā izliekas. Viņš zināja, ka Nino izliekas, lai varētu runāt to, ko skaidrā prātā sacīt savam jaunajam Holivudas padrone liktos pārāk rupji. Viņš aplika roku draugam ap pleciem un sirsnīgi teica:—Ak, tu glumais dienderi, tu labi zini, ka esi dabūjis dzelžainu kontraktu uz gadu un vari darīt, ko gribi, un teikt man, ko gribi, un es tevi nevaru patriekt.
Nevari mani patriekt?— Nino ar viltīgu smīnu pārjautāja.
Ne,— atbildēja Džonijs.
Tad ej dirst!— Nino izmeta.