Džonijs paņēma Nino zem rokas un izveda viņu no savrupnama. Nino tagad ar grūtībām spēja soļot uz priekšu.
— Labi, vecīt,— Džonijs viņam nomierinošā balsī stāstīja,— dziedi man, un ar to būs diezgan, tu ienesīsi man skanošo. Tavu dzīvi es nemēģināšu stūrēt. Dari, ko pats vēlies. Labi, paisan! Tev tikai jādzied un jāpelna man nauda — tagad, kad pats es vairs nevaru dziedāt. Saprati, veco zēn?
Nino izslējās.— Es tev dziedāšu, Džonij,— viņš teica, ar grūtībām izrunādams vārdus, tā ka tos tik tikko varēja saprast.— Es tagad dziedu labāk par tevi, vai tu to zini?
Tad re, kā, Džonijs sevī nodomāja. Viņš zināja — tolaik, kad balss vēl nestreikoja, Nino gluži vienkārši neatradās uz vienas pakāpes ar viņu. Viņi nebija stāvējuši uz vienas pakāpes jau toreiz, jaunības gados, kad abi dziedāja kopā. Džonijs redzēja, ka Nino gaida atbildi; viņa stāvs nedroši grīļojās Kalifornijas nakts mēnessgaismā.
— Brauc ellē,— Džonijs noteica, un abi sāka draudzīgi smieties kā tajos agrākos laikos, kad bija vēl jaunekļi.
Kad Džonijs Fontāne uzzināja par uzbrukumu Donam Korleonem, viņu pārņēma raizes ne vien par savu krusttēvu, bet arī par to, vai viņa filmas finansēšana paliks spēkā. Viņš gribēja doties uz Ņujorku, lai apmeklētu krusttēvu slimnīcā un parādītu viņam vajadzīgo cieņu, taču Džonijam paskaidroja, ka viņš nekādā ziņā nedrīkstot izpelnīties publisku neslavu — Dons Korleone neparko negribētu to pieļaut. Tā viņš palika gaidām. Pēc nedēļas pie viņa ieradās sūtnis no Toma Heigena. Finansēšana palika spēkā, bet vienlaikus tikai vienai filmai.
Savam draugam Nino Džonijs tikmēr ļāva Holivudā un Kalifornijā dzīvot pēc sava prāta, un Nino itin labi sapratās ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm. Reizēm Džonijs viņam piezvanīja un uzaicināja kaut kur kopīgi pavadīt vakaru, bet nekad uz viņu nepaļāvās. Kad abi pārrunāja uzbrukumu Donam, Nino Džonijam teica:
— Vai zini, es reiz prasīju, lai Dons dod man darbu savā sistēmā, bet viņš atteicās. Man bija apnicis braukāt ar kravas mašīnu un gribējās tikt pie kārtīgas naudas. Vai zini, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka ikkatram cilvēkam esot tikai viens liktenis un mans liktenis esot kļūt par mākslinieku. Vārdu sakot, viņš domāja, ka no manis nevar iznākt gangsteris.
Džonijs pārdomāja dzirdēto. Krusttēvs taču laikam ir pats attapīgākais vīrs šajā pasaulē. Viņš uzreiz sapratis, ka Nino nekad nevar kļūt par gangsteri, ka viņš var tikai iekulties nepatikšanās vai dabūt galu. Dabūt galu savas asās mēles dēļ. Bet kā gan Dons zināja, ka Nino kļūs mākslinieks? Tāpēc, ka, velns lai parauj, viņš paredzēja: kādu dienu es nākšu Nino talkā. Kā viņš to varēja paredzēt? Zināja, ka pietiks dot mājienu, un es centīšos izrādīt savu pateicību. Bez šaubām, viņš nekad to man nelūdza. Viņš tikai lika saprast, ka tas viņu darītu laimīgu. Džonijs Fontāne nopūtās. Tagad krusttēvs guļ ievainots un viņš var teikt ardievas Oskaram: Volcs darbojas pret viņu, un no krusttēva palīdzība vairs nav gaidāma. Vienīgi Donam ir tādi personiskie sakari, ar kuru palīdzību var izdarīt vajadzīgo spiedienu, un Korleones Ģimenei šobrīd ir diezgan citu problēmu. Džonijs bija piedāvājies palīdzēt, taču saņēmis no Heigena strupu noraidījumu.
Tagad viņš visas pūles veltīja savai nākamajai filmai. Autors, pēc kura grāmatas bija veidota pēdējā filma ar Džoniju galvenajā lomā, bija pabeidzis savu jauno romānu un pēc Džonija uzaicinājuma atbraucis uz Rietumiem, lai to kopīgi pārrunātu, neiesaistot aģentus vai kinostudijas. Otrā grāmata bija tieši kā radīta Džonija nolūkiem. Labs, spraigs sižets, pietiekami daudz dāmu un seksa; Džonijam pašam nevajadzēs dziedāt, un viena no lomām būs izcili piemērota Nino. Tēla runas veids, rīcība, pat āriene pārsteidzoši atbilda vecajam draugam. Gluži neticami. Nino vajadzēs vienīgi grozīties kameras priekšā un izrādīt pašam sevi.
Džonijs darbojās ātri. Viņš secināja, ka zina par filmu veidošanu krietni vairāk, nekā pats domājis, tomēr nolīga režisoru — cilvēku, kurš prata savu darbu, bet nevarēja tik viegli atrast vietu, jo bija iekļuvis melnajā sarakstā. Džonijs nepūlējās izmantot situāciju, lai tāpēc ietaupītu, un noslēdza ar režisoru godīgu kontraktu.— Domāju, ka šādā veidā jūs man vairāk ietaupīsiet,— viņš atklāti pateica.
Tāpēc Džonijs bija visai pārsteigts, kad režisors ieradās pie viņa ar ziņu, ka vajagot parūpēties par arodbiedrību pārstāvi un tas nozīmējot piecdesmit tūkstošus dolāru. Ņemot vērā visas problēmas, kas saistītas ar līgumu slēgšanu un virsstundām, šie piecdesmit tūkstoši noteikti atmaksāšoties. Džonijs sevī apsvēra, vai režisors nav sagribējis izspiest kaut ko sev, un tad izrīkoja:—Atsūtiet pie manis to arodbiedrības bosu!
Arodbiedrības boss bija Bilijs Gof s.
Es domāju, ka arodbiedrības būšanas kārto mani draugi,—: Džonijs teica.— Man sacīja, lai es par to nerūpējoties. Nemaz.
Kas jums to sacīja?—noprasīja Gof s.
Jūs velnišķīgi labi zināt, kas,— atbildēja Džonijs.— Es nenosaukšu viņa vārdu, bet, ja viņš ko saka, tad tā arī ir.
Stāvoklis ir mainījies,— sacīja Gofs.— Jūsu labvēlis nokļuvis nepatikšanas, un viņa vārdam tik tālu Rietumos šobrīd vairs nav svara.
Džonijs paraustīja plecus.
— Pienāciet pēc pāris dienām! Labi?
Gofs pasmīnēja.— Labs ir, Džonij. Bet zvans uz Ņujorku šite neko vis nelīdzēs.
Taču zvans uz Ņujorku līdzēja. Džonijs piezvanīja uz kantori Heigenam. Dona padomdevējs skarbi noteica, lai Gofam neko nemaksājot.— Tavs krusttēvs nāvīgi pārskaitīsies, ja tu tam kretīnam grūdīsi kaut centu,— viņš paziņoja Džonijam.— Dons ar to zaudētu respektu, un to viņš šobrīd vismazāk var atļauties.
Vai es varu runāt ar Donu?— jautāja Džonijs.— Vai varbūt tu ar viņu parunāsi? Man taču tie aparāti jālaiž darbā!
Pašlaik ar Donu neviens nevar runāt,— atbildēja Heigens.— Viņš ir pārāk vārgs. Es parunāšu ar Saniju, lai viņš kaut ko dara lietas labā. Bet viens ir skaidrs. Nedod tam glumajam mērkaķim ne grasi! Ja kas mainīsies, es tev paziņošu.
Džonijs ērcīgs nolika klausuli. Klapatas ar arodbiedrību var paaugstināt filmas izmaksu milzīgos apmēros un vispār krietni sarežģīt darbu. Mirkli viņš svārstījās, vai labāk tomēr paklusām neiegrūst Gofam tos piecdesmit stabus. Galu galā Dona vārds un Heigena vārds vai pavēles ir divas dažādas lietas. Tomēr viņš izšķīrās pāris dienu nogaidīt.
Šī gaidīšana viņam ietaupīja piecdesmit tūkstošus dolāru. Divas dienas vēlāk Gofu atrada nošautu viņa paša Glendeļlas namā. Par iespējamiem sarežģījumiem ar arodbiedrību neviens vairs pat neieminējās. Džoniju šī slepkavība mazliet satrieca. Pirmo reizi Dona garā roka bija devusi tādu nāvējošu triecienu viņa tiešā tuvumā.
Nedēļas ritēja, un Džonijam aizvien vairāk laika aizņēma darbs pie scenārija, aktieru izvēle un dažādi uzņemšanas sīkumi, tā ka viņš pavisam aizmirsa savu balsi, savu nespēju dziedāt. Tomēr, kad sāka izvirzīt kandidātus Akadēmijas balvai un Džonijs uzzināja, ka ir viņu vidū, viņam atkal uzmācās grūtsirdība, jo Džoniju neuzaicināja dziedāt kādu no Oskara izvirzītajām dziesmām svinīgajā ceremonija, kuru vajadzēja pārraidīt pa televīziju visā valstī. Taču viņš norija rūgtumu un turpināja strādāt. Tagad, kad viņa krusttēvs vairs nevarēja izdarīt vajadzīgo spiedienu, Džonijs necerēja iegūt Akadēmijas balvu, taču sava nozīme bija arī iekļūšanai kandidātos.
Plati ar itāliešu dziesmām, ko viņi ar Nino kopīgi bija ierakstījuši, izpirka daudz cītīgāk nekā jebkuru citu no Džonija pēdējo gadu ierakstiem, taču viņš zināja, ka tas ir galvenokārt Nino, nevis viņa nopelns. Džonijs rūgti samierinājās ar to, ka nekad vairs nevarēs dziedāt profesionāla līmenī.
Reizi nedēļā viņš pusdienoja kopā ar Džiniju un bērniem. Lai cik drudžainos tempos brīžiem būtu jāstrādā, šo pienākumu viņš nekad neatstāja novārtā. Taču viņš negulēja ar Džiniju. Pa šo laiku viņa otrā sieva bija panākusi šķiršanos, un viņš atkal bija vienpatis. Dīvainā kārtā Džonijs vairs nejuta vilinājumu gulēt ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm, kuras iegūt būtu ļoti vienkārši. Viņš patiesi bija kļuvis pārāk snobisks. Viņu aizskāra tas, ka neviena no jaunajām zvaigznēm, kuras vēl atradās slavas augstumos, neielaidās ar viņu. Toties gandarījumu deva saspringtais darbs. Lielākoties viņš mājās atgriezās viens, uzlika spēlēt savas vecās plates, iedzēra un palaikam dungoja līdzi. Viņš taču ir bijis sasodīti labs dziedātājs! Toreiz viņš pats nemaz neaptvēra, cik izcils. Un ne jau vienīgi īpašā balss tembra dēļ — tāds var būt daudziem. Viņš ir bijis īsts mākslinieks, pašam to neapzinoties, pašam nezinot, cik ļoti mīl savu mākslu. Viņš sabojājis balsi, pārlieku aizraudamies ar viskiju, tabaku un sievietēm, un tas noticis tieši tad, kad viņš sāka apzināties balss īsto vērtību.
Reizēm pie viņa iegriezās Nino, un abi iedzēra un klausījās kopā. Tādās reizēs Džonijs mēdza nicīgi izmest: — Ak tu, lauku murmuli, tu nekad mūžā tā neesi dziedājis!— Nino par atbildi veltīja viņam savu noslēpumaino, sirsnīgo smaidu, papurināja galvu un atteica:— Nē, un nekad arī tā nedziedāšu.— Viņa balsī skanēja līdzjūtība, it kā viņš nojaustu Džonija domas.
Beidzot, nedēļu pirms filmēšanas sākuma, pienāca diena, kad Vajadzēja notikt Akadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijai. Džonijs aicināja Nino sev līdzi, taču Nino atteicās.
— Vecīt, es nekad tev neesmu lūdzis nevienu pakalpojumu, vai nav tiesa?—Džonijs viņam sacīja.— Izdari man pakalpojumu šo vienu reizi un atnāc līdzi! Tu esi vienīgais, kurš patiesi jutīs man līdzi, ja es nedabūšu Oskaru.
Nino mirkli izskatījās tāds kā satrūcies. Tad viņš teica:
Protams, veco zēn. To es varu.— Pēc brīža viņš piebilda:— Ja nedabūsi balvu, nedomā vairs par to! Ņem un piedzeries, cik iekšas var turēt, un es par tevi parūpēšos. Pie joda, es pats vispār šovakar nedzeršu nemaz. Vai tāds vecais lēns tev pa prātam?
Ak Dievs,— Džonijs Fontāne noteica,— tāds vecais zēns ir ko vērts.
Pienāca ceremonijas vakars, un Nino turēja vārdu. Viņš ieradās pie Džonija pilnīgi skaidrā, un abi kopā devās uz sarīkojumu. Nino pabrīnījās, kādēļ Džonijs uz balvas mielastu nav uzaicinājis nevienu no savām draudzenēm vai bijušajām sievām. It īpaši Džiniju. Vai viņš nejutās pārliecināts, ka Džinija jutīs viņam līdzi? Žēl, ka nedrīkstēja ieraut vismaz vienu glāzi. Šķita, ka priekšā garš, nepatīkams vakars.
Nino Valenti nosprieda, ka viss Akadēmijas balvas pasniegšanas sarīkojums ir viena drūma garlaicība — līdz brīdim, kad beidzot nosauca labākā vīriešu kārtas aktiera — uzvarētāja vārdu. Kad Nino izdzirda atskanam «Džonijs Fontāne», viņš, pašam nemanot, palēcās uz augšu un sāka dedzīgi aplaudēt. Džonijs pastiepa viņam roku, un Nino to paspieda. Viņš saprata, ka vecajam draugam šobrīd vajadzīgs cilvēcīgs kontakts ar kādu, kam viņš uzticas, un Nino juta milzīgu žēlumu, ka Džonijam šajā triumfa brīdī līdzās nav nekā labāka par viņu.
Viss turpmākais bija viens vienīgs murgs. Džeka Volca filma bija savākusi visas galvenās balvas, un sarīkojums mudžēt mudžēja no avīžniekiem un visādiem vīriešu un sieviešu kārtas uzņēmīgiem darboņiem un karjeristiem. Nino nepiemirsa solījumu palikt skaidrā un centās paturēt acīs veco draugu. Bet sievietes cita aiz citas raustīja Džoniju, aicinādamas uz guļamistabām, lai drusku aprunātos, un Džonijs tukšoja glāzi pēc glāzes.Tai pašā laikā līdzīgu likteni baudīja arī sieviešu kārtas aktrise, kura bija ieguvusi balvu, taču viņai šī jezga patika labāk, un viņa prasmīgāk spēlēja pašreizējo lomu. Nino bija vienīgais vīrietis šajā sarīkojumā, kurš nepievērsa viņai uzmanību.
Piepeši kādam dzima grandioza ideja — abu uzvarētāju publisks dzimumakts pārējo vakara dalībnieku — skatītāju — priekšā. Aktrisi steigšus izģērba, un vairākas sievietes metās izģērbt Džoniju Fontāni. Tad Nino, vienīgais no visa pūļa, kurš nebija piedzēries, sakampa pusizģērbto Džoniju, pārmeta viņu sev pār plecu un, ar pūlēm izlauzdams ceļu, izkļuva no svinību nama un iesēdās savā mašīnā. Vezdams Džoniju uz mājām, Nino sevī domāja: ja tādi izskatās panākumi, tad viņš tos negribētu piedzīvot.
Divpadsmit gadu vecumā Dons jau bija īsts vīrietis. Šis melnīgsnējais, neliela auguma slaidais puisis, kurš dzīvoja neparastajā, mauru zemei līdzīgajā Korleones ciematā Sicīlijā, bija dzimis un uzaudzis ar Vito Andolīni vārdu, bet, kad svešinieki nogalināja viņa tēvu un grasījās nogalināt arī dēlu, māte aizsūtīja puisi uz Ameriku pie ģimenes draugiem. Un jaunajā zemē viņš mainīja vārdu, kļūdams Korleone, lai saglabātu kādu saiti ar dzimto ciematu. Tas bija viens no visai nedaudzajiem sentimentālajiem soļiem, kurus viņš spēra savā dzīvē.
Sicīlijā ap gadsimtu miju mafija bija kļuvusi par otru valdību, turklāt daudz spēcīgāku nekā oficiālā valdība Romā. Vito Korleones tēvs bija pamatīgi sanaidojies ar kādu citu ciemata iedzīvotāju, kurš griezās pēc atbalsta pie mafijas. Tēvs atteicās piekāpties un publiskā ķildā nogalināja vietējās mafijas vadoni. Nedēļu vēlāk viņu pašu atrada mirušu. Tēva ķermeni bija saplosījušas lupara šautenes raidītās lodes. Mēnesi pēc bērēm mafijas vīri ieradās un taujāja pēc dēla Vito. Viņi bija nolēmuši, ka zēns jau ir pietiekami pieaudzis un nākotnē var mēģināt atriebt tēva nāvi. Radinieki paslēpa divpadsmit gadus veco Vito un aizsūtīja viņu uz Ameriku. Uz kuģa zēns iepazinās ar Abandando ģimeni, kuras dēls Dženko Vēlāk kļuva par sava Dona consigliori.
Vito sāka strādāt Abandando pārtikas veikalā Ņujorkas «Elles virtuves» Devītajā avēnijā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš apprecēja itāliešu meiteni, kura nupat bija atbraukusi šurp no Sicīlijas. Kaut gan viņai bija tikai sešpadsmit gadu, meitene tomēr bija prasmīga virēja un laba namamāte. Viņi apmetās īres namā Desmitajā avēnijā, netālu no 35. ielas, tikai pāris kvartālus no Vito darbavietas, un divus gadus vēlāk laimīgi sagaidīja savu pirmo bērnu Santīno, kuru visi Vito draugi iesauca par Saniju (*Sonny — dēliņš, tulk. no angļu val.)), tāpēc ka viņš bija ļoti pieķēries tēvam.
Šajā rajonā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Fanuči,— spēcīgas būves un mežonīga izskata itālietis, kurš nēsāja dārgus, gaišus uzvalkus un krēmkrāsas filca platmali. Bija zināms, ka viņš pieder pie organizācijas «Melnā roka» mafijas atzarojuma, kas izspieda naudu no ģimenēm un veikalniekiem, draudot ar fizisku izrēķināšanos. Tomēr šī rajona iedzīvotāju vairums paši bija kareivīgi noskaņoti, tāpēc Fanuči ar saviem izrēķināšanās draudiem guva sekmes vienīgi pie paveciem laulātiem pāriem, kuriem nebija dēlu, kas viņus aizstāvētu. Daži veikalnieki ērtības labad maksāja viņam niecīgas nodevas. Fanuči turklāt izvilka naudu no likumpārkāpējiem, cilvēkiem, kuri nelegāli izpārdeva itāliešu loterijas biļetes vai arī savās mājās iekārtoja spēļu namus. Arī Abandando ģimene maksāja viņam nelielas nodevas, neraugoties uz dēla Dženko iebildumiem, kurš paziņoja tēvam, ka tikšot galā ar Fanuči. Tēvs viņam to aizliedza. Vito Korleone vēroja notiekošo no malas, nejuzdamies tajā ne mazākā mērā iesaistīts.Kādu dienu Fanuči uzbruka trīs jauni cilvēki, kuri pārgrieza viņam kaklu no vienas auss līdz otrai. Ievainojums nebija nāvējošs, taču pietiekami smags, lai Fanuči pārbiedētu un liktu viņam krietni asiņot. Vito redzēja, ka Fanuči bēg no saviem soģiem, asinīm plūstot no lokveidīgās brūces. Nekad viņš nespēja aizmirst skatu, kā Fanuči skriedams turēja zem zoda krēmkrāsas platmali, lai tā uzsūktu asinis. Izskatījās gluži tā, it kā viņš baidītos notraipīt uzvalku vai arī negribētu atstāt aiz sevis apkaunojošu asins sliedi.
Taču šis uzbrukums nāca par svētību pašam Fanuči. Trīs vainīgie jaunekļi nebija slepkavas, tikai dūšīgi puiši, kas gribēja pārmācīt izspiedēju un apturēt viņa darbošanos. Bet Fanuči, kā izrādījās, bija slepkava. Pēc dažām nedēļām puisis, kurš bija rīkojies ar nazi, tika nošauts, un pārējo divu jaunekļu ģimenes samaksāja Fanuči krietnu kompensāciju, lai viņš atteiktos no tālākas atriebības. Pēc šī notikuma nodevas kļuva augstākas, un Fanuči kļuva partneris apkaimes azartspēļu biznesā. Vito Korleoni notikušais neskāra. Viņš to drīz vien aizmirsa.
Pirmā pasaules kara gados, kad samazinājās olīveļļas imports, Fanuči kļuva par Abandando pārtikas veikala daļēju līdzīpašnieku, jo piegādāja tam ne vien eļļu, bet arī no Itālijas ievestu desu, šķiņķi un sieru. Tad viņš veikalā iekārtoja savu krustdēlu, un Vito Korlfeone palika bez darba.Ap šo laiku pasaulē bija ieradies otrais dēls Frederiko, un Vito Korleonem nu vajadzēja sagādāt uzturu četrām mutēm. Līdz šim visi Vito bija pazinuši kā paklusu, apvaldītu cilvēku, kurš savas domas mēdz paturēt pie sevis. Pārtikas veikala īpašnieka dēls Dženko bija viņa tuvākais draugs, un, par pārsteigumu kā viņam, tā sev, Vito apbēra viņu ar pārmetumiem par tēva rīcību. Kaunā pietvīcis, Dženko apzvērēja, ka Vito nevajadzēšot raizēties par uzturu. Viņš, Dženko, zagšot pārtiku no sava veikala, lai apgādātu draugu. Tomēr šo piedāvājumu Vito kategoriski noraidīja kā pārāk apkaunojošu — kā gan dēls var apzagt savu tēvu? Bet Vito juta saltu naidu pret baismo Fanuči. Savas jūtas viņš neizrādīja, tikai gaidīja, kad sitīs viņa stunda. Dažus mēnešus viņš nostrādāja uz dzelzceļa, bet, kad karš beidzās, darba intensitāte samazinājās, un viņš mēneša laikā varēja nopelnīt tikai dažu dienu algu. Turklāt vairums darbu vadītāju bija īri un amerikāņi, kuri lamāja strādniekus visneķītrākajiem vārdiem. Vito allaž noklausījās šīs lamas ar stingru, nesatricināmu seju, it kā nesaprastu teikto, kaut gan lieliski saprata angļu valodu, par spīti savam akcentam.
Kādu vakaru, kad Vito kopi ar ģimeni ēda vakariņas, pie loga atskanēja klauvējiens. Log pie kura klauvēja, izgāja uz vaļēju šahtu, kas šķīra namu no blakusēkas. Atvilcis aizkaru, Vito pārsteigts ieraudzīja vienu no pašu rajona jaunajiem puišiem — Pīteru Klemencu, kurš bija izliecies pa logu šahtas viņā pusē. Viņš pastiepa Vito baltā papīrā ietītu vīstokli.
— Ei, paisan!— Klemenca uzsauca.— Paņem šo te pie sevis, kamēr prasīšu atpakaļ! Žiglāk!
Vito automātiski pasniedzās pāri šahtas tukšumam un paņēma vīstokli. Klemencas sejā varēja manīt sasprindzinājumu un steigu. Viņš acīmredzot bija iekļuvis kādā ķibelē, un Vito palīdzīgais žests bija gluži instinktīvs. Bet, kad viņš virtuvē attina vīstokli, tajā atradās pieci ieeļļoti šaujamie ieroči, kas bija krietni notraipījuši balto audeklu. Vito nolika tos guļamistabas sienasskapī un gaidīja turpmāko. Viņš nojauta, ka Klemencu saņēmusi policija. Acīmredzot tai brīdī, kad viņš sniedza ieročus pāri gaisa šahtai, policisti klauvēja pie viņa durvīm.
Vito neteica nevienam ne vārda, un pārbiedētā sieva, protams, neuzdrīkstējās izpaust apkārtējiem ne skaņas, baidīdamās, ka vīru varētu ielikt cietumā. Pēc divām dienām Pīters Klemenca atkal parādījās apkaimē un nevērīgi noprasīja Vito:—Vai manas lietas vēl ir pie tevis?
Vito pamāja ar galvu. Viņš nemēdza daudz runāt. Klemenca ieradās viņa dzīvoklī, un, kamēr viņš tukšoja piedāvāto vīna glāzi, Vito uzmeklēja guļamistabas sienasskapī paslēpto vīstokli.