Vito vienaldzīgi papurināja galvu.— Mani neinteresē tas, kas neattiecas uz mani,— viņš atteica.
Tajā vakarā viņi kopīgi iztukšoja vēl vairākas glāzes. Viņi juta savstarpēju radniecību. Klemenca bija lielisks stāstnieks; Vito Korleone bija teicams klausītājs. Vīri sadraudzējās.
Dažas dienas vēlāk Klemenca apjautājās Vito Korleones sievai, vai viņa nevēlētos skaistu grīdas paklāju savai viesistabai. Vito aizgāja viņam līdzi, lai palīdzētu paklāju atnest.
Klemenca ieveda Vito namā ar divām marmora kolonnām un baltiem marmora pakāpieniem. Klemenca atslēdza durvis, un viņi iegāja grezni iekārtotā dzīvoklī. Klemenca norūca: — Ej tajā istabas malā un palīdzi man to saritināt!Tas bija biezs sarkanas vilnas paklājs. Vito Korleoni pārsteidza Klemencas devīgums. Par abiem viņi saritināja paklāju, paņēma to katrs pie sava gala, pacēla un nesa uz durvīm.
Tajā mirklī pie durvīm atskanēja zvans. Klemenca tūlīt nosvieda paklāju un ātri piegāja pie loga. Viņš viegli pavilka aizkaru sānis un nākamajā brīdī izrāva no svārkiem revolveri. Tikai tagad pārsteigtais Vito Korleone aptvēra, ka viņi mēģina nozagt paklāju kāda svešinieka dzīvoklī.
Zvans atskanēja vēlreiz. Vito piegāja un nostājās līdzās Klemencam, lai pats redzētu, kas notiek ārā. Pie durvīm stāvēja policists formas tērpā. Kamēr viņi tā stāvēja, policists nospieda zvana pogu pēdējo reizi, tad paraustīja plecus, nokāpa lejā pa marmora pakāpieniem un aizsoļoja prom pa ielu.
Klemenca atviegloti nosēcās un teica:— Nu tā, ejam!— Viņš pacēla paklāju aiz viena gala un Vito aiz otra. Policists tik tikko bija nozudis aiz stūra, kad viņi jau izgāja pa smagajām ozolkoka durvīm un devās prom pa ielu, nesdami paklāju. Pēc pusstundas viņi jau grieza paklāju daļās, lai pielāgotu to Vito Korleones dzīvokļa viesistabai. Ar atlikumu pilnīgi pietika ari guļamistabai. Klemenca bija prasmīgs meistars, un viņa platās, slikti pieguļošās žaketes kabatās (jau tolaik viņš labprāt valkāja vaļīgu apģērbu, lai gan vēl nebija tik resns) atradās nepieciešamie instrumenti paklāja sadalīšanai.
Laiks ritēja, bet stāvoklis neuzlabojās. Skaisto paklāju Korleones ģimene galdā likt nevarēja. Darba nebija, tātad sievai un bērniem jācieš bads. Kamēr Vito pārdomāja stāvokli, viņš pieņēma no Dženko dažus pārtikas sainīšus. Beidzot pie viņa griezās Klemenca un Tesio, vēl viens rūdīts puisis no pašu apkaimes. Šiem vīriem bija pa prātam Vito, viņa rīcība un izturēšanās, un viņi zināja Korleones ģimenes bezcerīgo stāvokli. Puiši piedāvāja Vito kļūt par viņu bandas locekli. Banda specializējās zīda tērpiem piekrautu mašīnu laupīšanā kādā 31. ielas fabrikā. Riska te nebija. Šoferi bija saprātīgi ļaudis, kas, ieraudzījuši ieroci, paklausīgi kā jēri nometās uz ietves, kamēr uzbrucēji aizdzina mašīnu līdz kāda drauga noliktavai, kur to atbrīvoja no kravas. Daļu preču izpārdeva kādam itāliešu lieltirgotājam, daļu iztirgoja pa dzīvokļiem itāliešu rajonos — Artūra avēnijā, Bronksā, Malberī ielā un Celsijas rajonā Manhetenā. Pircēji vienmēr bija no trūcīgām itāliešu ģimenēm, kas meklēja izdevīgu darījumu, jo pašu meitas nevarēja atļauties valkāt tik greznus tērpus. Klemencam un Tesio vajadzēja braucēju, un viņi zināja, ka Vito ir vadījis kravas mašīnu, kas pieveda preces Abandando pārtikas veikalam. 1919. gadā lietpratīgi šoferi bija lielā cieņā.
Pretēji saprāta balsij Vito pieņēma priekšlikumu. Izšķirties lika tas apstāklis, ka viņa daļa šajā pasākumā būtu vismaz tūkstoš dolāru. Taču jaunie kompanjoni viņam šķita pārāk karstgalvīgi, rīcības plāns nepārdomāts un ieguvuma sadale nesaprātīga. Pati attieksme pret darāmo, pēc Vito vērtējuma, bija pārāk nevērīga. Tomēr viņš uzskatīja abus sabiedrotos par lāga vīriem ar veselīgu dzīves uztveri. Jau tolaik padruknais Pīters Klemenca izraisīja zināmu uzticēšanos un drūmais, kalsnais Tesio modināja pašpaļāvību.
Pats darbs noritēja bez aizķeršanās. Sev par brīnumu Vito Korleone nejuta nekādu baiļu, kad abi biedri izrāva ieročus un pavēlēja šoferim izkāpt no zīdiem piekrautās mašīnas. Viņu pārsteidza arī Klemencas un Tesio aukstasinība. Viņi nenervozēja, bet vēl manījās pavilkt uz zoba šoferi — ja viņš būšot prātīgs zēniņš, tie aizsūtīšot arī viņa sievai pāris kleitu. Tā kā Vito šķita muļķīgi tirgoties ar tērpiem pašam, viņš atdeva visu savu daļu uzpircējam, tādējādi nopelnīdams tikai septiņsimt dolāru. Taču 1919. gadā tā bija ievērojama summa.Nākamajā dienā Vito Korleoni uz ielas apturēja krēmkrāsas uzvalkā un baltā platmalē tērptais Fanuči. Viņš bija brutāla izskata vīrs, turklāt neko necentās darīt, lai slēptu lokveidīgo rētu, kas zem zoda stiepās no vienas auss līdz otrai. Viņam bija biezas, melnas uzacis un rupji vaibsti, kas ieguva tādu kā īpatnu pievilcību, kad šis cilvēks atļāvās pasmaidīt. Viņš runāja izteiktā sicīliešu dialektā.
— Paklau, jaunais cilvēk,— viņš teica Vito,— runā, ka tu esot ticis bagāts. Tu un abi tavi draugi. Bet vai tev neliekas, ka esat bijuši drusku nesolīdi pret mani? Šis galu galā ir mans rajons, un jums jālaiž arī mani klāt pie tā pīrāga.— Un viņš piebilda sicīliešu mafijas vidū izplatītu teicienu:—Fari vagnari a pizzu.— Pizzu nozīmēja knābis, ja runāja par nelielu putnu, līdzīgu kanārijputniņam. Pats teiciens nozīmēja prasību dalīties laupījumā.
Vito Korleone, kā parasti, neatbildēja. Viņš tūlīt bija sapratis mājienu un gaidīja konkrētu prasību.
Fanuči veltīja viņam smaidu, atsegdams zelta zobus, un lokveidīgā rēta līdzīgi cilpai nostiepās gar zodu. Viņš nosusināja pieri mutautā un uz mirkli atpogāja svārkus, it kā lai atvēsinātos, taču patiesībā tādēļ, lai pavērtu skatienam revolveri, ko nēsāja plato bikšu jostā. Tad viņš nopūtās un sacīja:
— Dod man piecsimt dolāru, un es aizmirsīšu šo apvainojumu. Jauni ļaudis jau nezina, kāda cieņa jāparāda tādam cilvēkam kā es.
Vito Korleone pasmaidīja viņam pretī, un, kaut arī viņš tobrīd vēl bija jauns un nenorūdīts, šajā smaidā jautās kaut kas tik stindzinoši salts, ka Fanuči brīdi sastomījās, pirms turpināja:
— Pretējā gadījumā pie tevis ieradīsies policija, un tava sieva un bērni paliks kaunā un nabadzībā. Protams, ja manas ziņas par ieguvumu nav pareizas, es savu tiesu samazināšu. Bet tā nebūs mazāka par trīssimt dolāriem. Un nedomā apvest mani ap stūri!
Tad Vito Korleone pirmoreiz ierunājas. Viņa balss skanēja mierīgi un nosvērti, bez niknuma. Tādā balsī labi audzinātam jaunam cilvēkam pieklājas runāt ar vecāku vīru, kurš baudīja Fanuči privilēģijas.
— Mana naudas daļa ir pie draugiem,— viņš klusi teica.— Man jārunā ar viņiem.
Šī atbilde apmierināja Fanuči.
— Vari pateikt saviem draugiem, ka no viņiem es gaidu tādu pašu kumosu. Nebaidies viņiem to sacīt,— viņš nomierinoši piebilda.— Mēs ar Klemencu esam labi pazīstami, un viņš šīs lietas saprot. Skaties un mācies no viņa. Viņam šai ziņā ir lielāka pieredze.
Vito Korleone paraustīja plecus. Viņš centās izskatīties mazliet samulsis.
— Protams,— viņš teica.— Redziet, man tas viss ir gluži svešs. Paldies, ka aprunājāties ar mani tā — gluži ka krusttēvs.
Fanuči jutās aizkustināts.— Tu esi lāga zēns,—viņš sacīja un, saņēmis Vito delnu abās matiem noaugušajās plaukstas, cieši to paspieda.— Tu zini, kas ir bijāšana. Teicama īpašība jaunam cilvēkam. Nākamreiz paruna ar mani vispirms, ko? Varbūt es varu ko palīdzēt tavos plānos.
Tuvāko gadu gaitā Vito Korleone saprata, kas viņam licis izturēties pret Fanuči tik diplomātiski un pieklājīgi. Tās bija neapzinātas atmiņas par paša karstgalvīgo tēvu, kuru mafija nogalināja Sicīlijā. Bet šajā brīdī viņš juta vienīgi saltu naidu pret šo vīru, kurš gribēja atņemt viņam naudu — naudu, kuras dēļ Vito bija riskējis ar dzīvību un brīvību. Baiļu viņš nejuta. Nudien, Vito nodomāja, šis Fanuči ir tīrais plānprātiņš. Cik viņš bija paguvis iepazīt Klemencu, druknais sicīlietis drīzāk ļaus sevi nogalināt nekā atdos kaut grasi laupījuma. Klemenca taču bija gatavs noguldīt policistu tikai tāpēc, lai nozagtu paklāju. Un kalsnajam Tesio piemita kaut kas no čūskas iedabas.
Taču mazliet vēlāk tai pašā vakarā Klemencas dzīvoklī, kas atradās gaisa šahtas viņā pusē, Vito Korleone apguva nākamās gudrības uzsāktajā skološanās procesā. Klemenca lamājās, Tesio sēdēja drūms kā negaisa mākonis, bet drīz vien abi sāka spriest, vai Fanuči apmierināsies ar divsimt dolāriem. Tesio domāja, ka ar to vajadzētu pietikt.
—Nu nē, tas rētainais maitasgabals noteikti ir izokšķerējis, cik mēs dabūjām no kleitu uzpircēja,— Klemenca pārliecināti iebilda.— Fanuči nepieņems ne grasi mazāk par trīssimt dolāriem. Būs vien jāmaksā.
Vito jutās pārsteigts, taču centās to neizrādīt.
Kāpēc mums viņam jāmaksā? Ko viņš mums trijiem var nodarīt? Mēs taču esam stiprāki. Mums ir šaujamie. Kāpēc mums jādod projām sava nopelnītā nauda?
Tam tipam Fanuči ir draugi, visīstākie bandīti,— Klemenca pacietīgi skaidroja.— Viņam ir sakari ar policiju. Viņš labprāt gribētu dzirdēt mūsu plānus, jo tad varētu uzrādīt mūs kruķiem un izpelnīties pateicību. Tad šie viņam būtu tādi kā parādnieki. Tā viņš parasti strādā. Turklāt viņam ir paša Marandzallas atļauja darboties šajā rajonā.
Marandzalla bija populārs gangsteris, kura vārds bieži parādījās presē. Runāja, ka viņš vadot bandu, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu, azartspēlēm un bruņotām laupīšanām.
Klemenca attaisīja pašbrūvēta vīna pudeli. Viņa sieva, uzlikusi galdā šķīvi ar desu, olīvas un itāliešu maizes klaipu, paņēma savu krēslu un nogāja lejā pagalmā, lai kopā ar draudzenēm pasēdētu mājas priekšā. Viņa bija jauniņa itāliešu meitene, kas Amerikā dzīvoja tikai pāris gadu un vēl nesaprata angļu valodu.
Vito Korleone turpināja sēdēt kopā ar draugiem un malkot vīnu. Nekad agrāk viņa prāts nebija darbojies tik spraigi kā šobrīd. Viņš pats jutās pārsteigts par to, cik skaidri spēj domāt. Vito atsauca atmiņā visu, ko zināja par Fanuči. Viņš atcerējās dienu, kad Fanuči tika ievainots, atcerējās, kā viņš skrēja projām pa ielu, zem zoda turēdams platmali, lai aizturētu pilošās asinis. Viņš atcerējās, kā tika nogalināts galvenais uzbrucējs un kā pārējie divi atpirkās no soda ar krietnu kompensācijas maksu. Un piepeši viņš apjauta, ka Fanuči kungam nav augstu, nozīmīgu sakaru, ka viņam tādi nevar būt. Tādi nevar būt vīram, kurš pienes ziņas policijai. Kurš ļauj atpirkt atriebību. Īsts mafioso vadonis būtu licis nogalināt arī pārējos divus. Nē. Fanuči bija paveicies, un viņš bija nogalinājis vienu no vīriem, bet zinājis, ka pārējos divus nogalināt nevarēs, jo tie ir kļuvuši modri. Tāpēc viņš bija ļāvis tiem atpirkties. Vienīgi šī vīra paša brutālais spēks ļāva viņam piedzīt nodevas no veikalniekiem un azartspēļu dalībniekiem, kuri pulcējās īres namu dzīvokļos. Taču Vito Korleone zināja vismaz vienu azartspēļu centru, kura saimnieks nekad nebija maksājis Fanuči nodevas, un šim cilvēkam nekas vēl nebija noticis.
Tātad te darbojas Fanuči viens pats. Vai arī Fanuči kopa ar dažiem bandītiem, kurus nolīgst īpašos gadījumos vienīgi ar naudas palīdzību. Un tā Vito Korleone pieņēma lēmumu. Lēmumu, kas izšķīra viņa turpmāko dzīves ceļu.Tieši šis gadījums radīja un nostiprināja viņā vēlāk bieži atkārtoto pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir tikai viens liktenis, šajā vakarā viņš būtu varējis samaksāt Fanuči prasītās nodevas un kļūt atkal par strādnieku pārtikas veikalā un varbūt ar laiku, pēc gadiem, pats iegūt īpašumā kādu pārtikas veikaliņu. Taču liktenis bija lēmis, ka viņam jākļūst par Donu, un sūtījis viņa ceļā Fanuči, lai tas novirzītu viņu uz likteņa izvēlētā ceļa.
Kad vīna pudele bija iztukšota, Vito piesardzīgi teica Klemencam un Tesio:
— Ja vēlaties, jūs varat katrs savus divsimt dolārus dot man, un es tos atdošu Fanuči. Galvoju, ka viņš pieņems no manis šo summu. Tālāk varat atstāt visu manā ziņā. Es nokārtošu šo lietu jums pa prātam.
Kiemencas acīs tūlīt iezibējās aizdomas. Vito viņam dzedri sacīja:
— Es nekad nemeloju cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem. Parunā rīt ar Fanuči pats. Lai viņš tev paprasa naudu. Bet nemaksā viņam.Un nesāc ķildoties. Saki, ka tev nauda vēl jādabū un tu to nodosi man, lai es pēc tam atdotu viņam. Ļauj viņam domāt, ka maksāsi tik, cik viņš prasa. Nesāc kaulēties! Par summu kaulēšos es. Nav nekādas jēgas viņu saniknot, ja jau viņš ir tik bīstams vīrs, kā tu saki.
Tā ari palika. Nākamajā dienā Klemenca sazinājās ar Fanuči, lai droši zinātu, ka Vito nerunā tukšu. Tad Klemenca ieradās Vito dzīvoklī un atnesa viņam savus divsimt dolārus. Pablenzis uz Vito, viņš sacīja:— Fanuči man teica — ne centa mazāk par trim simtiem, kā tu viņu piespiedīsi ņemt mazāk?
— Par to tev nav jālauza galva,— nosvērti atteica Vito.— Tu tikai atceries, ka esmu tev izdarījis pakalpojumu.
Tesio atnāca vēlāk. Viņš pēc dabas bija atturīgāks par Klemencu, attapīgāks, gudrāks, bet ne tik spēcīgs. Viņš nojauta, ka te slēpjas kas aizdomīgs, ka viss nav gluži tā, kā vajag. Tesio jutās mazliet noraizējies.
— Tu uzmanies ar to «Melnās Rokas» kretīnu,— viņš sacīja Vito Korleonem.— Tas maita ir slīpēts. Vai negribi, lai es būtu klāt par liecinieku, kad dosi viņam naudu?
Vito Korleone papurināja galvu. Viņš nepūlējās pat atbildēt, tikai noteica:—Pasaki Fanuči, ka es viņam atdošu naudu šeit, savā dzīvoklī, šovakar pulksten deviņos. Uzlikšu viņam vīna glāzi, un mēs parunāsimies. Iestāstīšu viņam, lai apmierinās ar mazāku summu.
Tesio papurināja galvu.— Tev diez kas nesanāks. Fanuči nekad neatkāpjas.
— Mēs parunāsim saprātīgi,— teica Vito Korleone. Vēlākajos gados šī frāze kļuva ļoti populāra. Tā kļuva par brīdinājuma signālu pirms nāvējoša cirtiena. Kad Vito, būdams jau Dons, uzaicināja pretiniekus apsēsties un aprunāties saprātīgi, viņi saprata, ka dota pēdējā iespēja nokārtot kādu jautājumu bez asinsizliešanas.
Pēc vakariņām Vito Korleone lika sievai izvest Saniju un Fredo ārā pastaigāties un nekādā ziņā nelaist bērnus atpakaļ mājā, pirms viņš nebūs to atļāvis. Sievai viņš lika uzmanīt parādes durvis. Vito paskaidroja, ka viņam ar Fanuči kārtojamas privātas darīšanas, kurās viņus nedrīkstot traucēt. Viņš pamanīja bailes sievas sejā, un tas viņu sadusmoja.
— Vai tu domā, ka esi apprecējusi nejēgu?—viņš klusu noprasīja. Sieva neatbildēja. Neatbildēja tāpēc, ka juta bailes— un šoreiz nevis no Fanuči, bet no pašas vīra. Viņš bija pārvērties nedaudzu stundu laikā un viņas acu priekšā kļuvis par citu cilvēku, par vīru, no kura strāvoja dīvains, biedējošs spēks. Līdz šim viņš bija bijis kluss, mazrunīgs, bet vienmēr laipns, vienmēr rāmi saprātīgs, kaut gan tas nepavisam nebija raksturīgi jaunam sicīlietim. Tagad sieva redzēja, kā krīt un sadrūp šī neievērojamā, nekaitīgā radījuma čaula, vīram stājoties uz likteņa izvēlētā ceļa. Vēlu viņš spēra šo izšķirošo soli — Vito bija jau divdesmit pieci gadi—, taču šis solis nozīmēja milzu lēcienu,
Vito Korleone bija nolēmis nogalināt Fanuči. Ja viņš to izdarīs, viņa ienākumiem pievienosies septiņsimt dolāru —tie trīs simti, kas viņam pašam jāatdod «Melnās Rokas» teroristam, un vēl divi simti no Tesio un divi simti no Klemencas. Ja viņš Fanuči nenogalinās, vajadzēs atdot tam skaidrā naudā septiņsimt dolāru. Fanuči dzīvība Vito Korleonem nebija septiņsimt dolāru vērta. Viņš nemaksātu septiņsimt dolāru, lai saglabātu šim vīram dzīvību. Ja Fanuči vajadzētu septiņsimt dolāru operācijai, kas varētu glābt viņa dzīvību, Vito nedotu septiņsimt dolāru Fanuči ķirurgam. Viņš šim Fanuči nav nekādu pateicību parādā, viņi nav asinsradinieki, un viņš nemīl Fanuči. Kāpēc gan viņam vajadzētu atdot Fanuči septiņsimt dolāru?
Un no šiem apsvērumiem neglābjami izrietēja secinājums: ja Fanuči grib viņam šos septiņsimt dolārus atņemt ar varu, kāpēc lai viņš nenogalinātu Fanuči? Pasaule neapšaubāmi var iztikt bez šāda cilvēka.
Protams, vēl palika arī lietišķas dabas apsvērumi. Iespējams, ka Fanuči kungam patiesi ir spēcīgi draugi, kas centīsies atriebties. Un pats Fanuči ir bīstams vīrs, kuru nogalināt nemaz nav tik vienkārši. Jārēķinās arī ar policiju un elektrisko krēslu. Taču Vito Korleonem nāves spriedums bija pasludināts jau toreiz, kad nogalināja viņa tēvu, un šī sprieduma draudos viņš bija nodzīvojis līdz šai dienai. Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, viņš bija izbēdzis saviem vajātājiem, aizceļojis pāri okeānam uz svešu zemi un pieņēmis citu vārdu. Un, dzīvodams kā kluss vērotājs no malas, viņš gadu gaitā bija pārliecinājies, ka viņam piemīt vairāk drosmes un saprāta, kaut arī līdz šim nekad vēl nebija pavērusies izdevība šo drosmi un saprātu izmantot.Un tomēr Vito vēl šaubījās, pirms spēra pirmo soli pretī savam liktenim. Viņš pat rūpīgi salocīja kopā saņemtos septiņsimt dolārus un ielika naudu parocīgā bikšu sānkabatā. Bet tā bija kreisā kabata. Labās puses kabatā viņš ielika pistoli, kuru bija dabūjis no Klemencas savām kravas mašīnu aplaupīšanas operācijām.