Fanuči nolika balto filca platmali uz galda līdzās vīna krūkai, tad palaida vaļīgāk plato, raibi puķoto kaklasaiti, kuras košais raksts veikli apslēpa tomātu sulas atstātos traipus. Bija karsts vasaras vakars, un gāzes lampiņa meta vāju gaismu. Dzīvoklī bija ļoti klusi. Bet Vito Korleone izturējās rāmi un nosvērti. Lai parādītu savus krietnos nolūkus, viņš pasniedza Fanuči saritinātās dolāru zīmes un cieši vēroja, kā pretinieks, saskaitījis naudu, izņem lielu ādas kabatas portfeli un sabāž guvumu tajā. Tad Fanuči iedzēra malciņu vīna un ierunājās:
— Jūs man esat parādā, vēl divsimt dolāru.
Viņa acis zem biezajām uzacīm raudzījās vēsi un bezkaislīgi.
— Man šobrīd ar naudu tā paknapi,— teica Vito Korleone savā rāmajā, nosvērtajā balsī.— Es jau ilgāku laiku esmu bez darba. Ļaujiet man dažas nedēļas palikt parādā.
Tas bija pieņemams gambīts. Lauvas tiesa jau atradās pie Fanuči, un viņš varēja arī pagaidīt. Šobrīd viņu varētu pat pierunāt atteikties no pārējās daļas vai vismaz gaidīt krietni ilgāk. Fanuči guldzoši pasmējās, turēdams pie lūpām vīna glāzi, un teica:
— Tu taču esi puika uz goda. Kā es tevi agrāk nepamanīju? Bet tu esi pārāk lēns, lai tiktu uz priekšu saviem spēkiem. Es tev varētu pagādāt kādu ļoti ienesīgu darbiņu.
Vito Korleone pieklājīgi pamāja ar galvu, likdamies ieinteresēts, un no tumšsārtās krūkas vēlreiz piepildīja pretinieka glāzi. Taču Fanuči šķita pārdomājis un, iesākto nepabeidzis, piecēlās un paspieda Vito Korleonem roku.
— Arlabvakaru, jaunais cilvēk,— viņš atsveicinājās. — Ceru, ka neturi uz mani ļaunu prātu. Ja varu tev kādreiz izpalīdzēt, padod tikai ziņu. Tu šovakar pats sev izdarīji lielu pakalpojumu.
Vito izlaida Fanuči pa durvīm, un viesis, nosoļojis lejā pa kāpnēm, izgāja no mājas. Iela bija pilna cilvēku, kas varēs liecināt, ka Fanuči aizgājis no Korleones dzīvokļa sveiks un vesels. Vito pa logu vēroja aizejošo vīrieti. Viņš redzēja Fanuči nogriežamies ap stūri Vienpadsmitās avēnijas virzienā un saprata, ka viņš dodies uz savu dzīvokli — jādomā, lai noglabātu laupījumu, pirms atkal iznāks uz ielas. Vai varbūt lai noliktu revolveri. Vito Korleone izsteidzās no dzīvokļa un uzskrēja augšup pa kāpnēm līdz jumtam. Pāriedams pa māju jumtiem no viena nama uz nākamo, viņš veica veselu kvartālu, tad pa tukšas noliktavas ēkas rezerves kāpnēm nokāpa lejā pagalma pusē. Ar kāju atgrūdis sētas durvis, viņš izgāja cauri kāpņu telpai un pa parādes durvīm atkal nonāca uz ielas. Tieši pretī, ielas otrā pusē, atradās Fanuči daudzdzīvokļu nams.
Rietumu virzienā dzīvojamie nami stiepās tikai līdz Desmitajai avēnijai. Vienpadsmitajā avēnijā atradās galvenokārt noliktavas, ko īrēja dažādas ar Ņujorkas Centrālo dzelzceļu saistītas firmas — tām vajadzēja ērti piekļūt daudzajiem preču noliktavu pagalmiem, kas cits citam līdzās rindojās pa visu kvartālu no Vienpadsmitās avēnijas līdz Hudzonas upei. Fanuči nams bija viens no nedaudzajiem dzīvojamiem namiem, kas vēl atradās šai nomaļajā apkaimē, un to apdzīvoja lielākoties dzelzceļu konduktori — vecpuiši, noliktavu strādnieki un zemākās šķiras prostitūtas. Šie cilvēki nesēdēja tērzēdami uz ielām kā krietni itālieši, viņi nīka pa alus bāriem, notriekdami savus ienākumus. Tādējādi Vito Korleone it viegli varēja nemanīts šķērsot vientulīgo Vienpadsmito avēniju un ieslīdēt kāpņu telpā. Tur viņš izvilka pistoli, kuru nekad vēl nebija lietojis, un sāka gaidīt Fanuči.Vito raudzījās cauri kāpņu telpas stiklotajām durvīm, zinādams, ka Fanuči nāks šurp no Desmitās avēnijas puses. Klemenca viņam bija parādījis, kur pistolei ir drošinātājs, un Vito bija izmēģinājis ieroci ar noslēgtu drošinātāju. Taču jau Sicīlijā, būdams deviņus gadus vecs zēns, viņš kopā ar tēvu bieži bija gājis medībās un daudzkārt šāvis no smagās bises, ko sauca lupara. Tieši šī mazā, tikai deviņus gadus vecā zēna veiklība ar lupara bisi bija mudinājusi viņa tēva slepkavas piespriest nāvi arī upura dēlam.Stāvēdams krēslainajā priekštelpā, Vito redzēja Fanuči balto stāvu šķērsojam ielu un tuvojamies durvīm. Viņš nedaudz atkāpās, ar muguru atspiedās pret iekšējām durvīm, kas veda uz kāpnēm, un pacēla ieroci šāvienam. Viņa izstieptā roka atradās tikai pāris soļu no ārdurvīm. Durvis plaši atvērās. Balti tērpts, plecīgs un dvakojošs gaišo durvju aili piepildīja Fanuči stāvs. Vito Korleone izšāva.
Ēka nodrebēja, atbalsojoties sprādzienam; atvērtās durvis ļāva troksnim daļēji izlauzties uz ielas. Fanuči, tvarstīdamies gar stenderēm, centās noturēties taisni un mēģināja tvert pēc sava šaujamā. Izmisīgais grābiens norāva svārkiem pogai, un tie atsitās vaļā. Skatienam pavērās ieroča rokturis, bet vienlaikus ar to arī tieva asins strūkliņa uz baitā krekla. Ļoti uzmanīgi, gluži kā ievadīdams vēnā šļirci, Vito Korleone iešāva šai sārtajā stīdziņā otru lodi.
Fanuči nokrita uz ceļiem, ar ķermeni nosprostodams durvis un neļaudams tām aizvērties. Viņš izgrūda baismīgu vaidu, mokpilnu un vienlaikus gandrīz vai komisku. Tam sekoja nākamais. Vito atcerējās, ka dzirdējis vismaz trīs šādus vaidus, pirms piegrūda pistoli Fanuči nosvīdušajai, taukaini spīdošajai sejai un iešāva viņam taisni galvā. Nepagāja vairāk par piecām sekundēm, kad Fanuči bija miris, un viņa nedzīvais ķermenis gulēja, iespriedies atvērtajās durvīs.
Ļoti uzmanīgi Vito izvilka no mirušā svārkiem lielo kabatas portfeli un paslēpa to sev aiz krekla. Tad viņš pārgāja pāri ielai un iesteidzās noliktavas ēkā, pēc tam pagalmā un pa rezerves kāpnēm uzrāpās uz jumta. No turienes viņš pārlaida skatienu ielai. Fanuči ķermenis vēl aizvien gulēja durvīs, bet tuvumā neredzēja neviena cilvēka. Namā bija pavērusies divi logi, un Vito redzēja tajos tumšus galvu apveidus, bet, tā kā vaibstus izšķirt viņš nevarēja, tad, protams, arī tie cilvēki nevarēja skaidri saskatīt viņu. Un šādi ļaudis arī nesniegs ziņas policijai. Fanuči tur var nogulēt līdz rītam, vai varbūt kāds patruļas policists apgaitas laikā nejauši uzskries viņa līķim. Neviens no šī nama iemītniekiem tīšām nepakļaus sevi policijas aizdomām un pratināšanai. Viņi ieslēgsies savās istabās un izliksies, ka neko nav dzirdējuši.Vito varēja nesteigties. Pa namu jumtiem viņš nokļuva līdz paša mājai un atgriezās dzīvoklī. Iegājis viņš aizslēdza aiz sevis durvis un pārskatīja nogalinātā kabatas portfeli. Līdzās septiņsimt dolāriem, kurus Fanuči bija dabūjis no viņa, tajā atradās vēl dažas atsevišķas dolāru zīmes un viena piecdolāru banknote. Aiz atloka viņš atrada aizbāztu piecdolāru zelta monētu, kas droši vien kalpoja par veiksmes talismanu. Ja arī Fanuči bija bagāts gangsteris, tad līdzi viņš savu mantu nenēsāja. Kabatas portfelis daļēji apstiprināja Vito aizdomas.Viņš zināja, ka jātiek vaļā no kabatas portfeļa un pistoles (un jau toreiz viņš saprata, ka zelta monēta jāatstāj kabatas portfelī). Vito uzkāpa atpakaļ uz jumta un atkal nosoļoja krietnu gabalu pāri vairākām dzegām. Tad viņš iesvieda kabatas portfeli kādā gaisa šahtā, iztukšoja pistoles stobru un trieca rokturi pret jumta dzegu. Rokturis nelūza. Vito saņēma pistoli otrā rokā un trieca rokturi pret skursteņa malu. Rokturis sašķēlās divās daļās. Viņš trieca vēlreiz, un rokturis atdalījās no stobra. Katru gabalu Vito iemeta citā gaisa šahtā. Tie nokrita no piecu stāvu augstuma bez jebkāda trokšņa, jo iegrima irdenajā atkritumu kaudzē, kas bija sakrājusies šahtas dibenā. No rīta mājas iemītnieki atkal metīs šahtā atkritumus, un, ja labi veiksies, visas pēdas tiks nosegtas. Vito atgriezās dzīvoklī.
Viņu kratīja viegli drebuļi, taču viņš pilnīgi valdīja pār sevi. Bīdamies, ka drēbes varētu būt kaut kur nošļakstījušās asinīm, viņš pārģērbās un sameta apģērbu metāla vanniņā, kurā sieva mēdza mazgāt veļu. Pievienojis ūdenim sārmu un kodīgas veļas ziepes, viņš rūpīgi visu izmazgāja un izberza uz metāla veļas dēļa, kas atradās zem izlietnes, tad izmazgāja vanniņu ar sārmu un ziepēm. Guļamistabas stūrī viņš atrada tikko izmazgātas veļas klēpi un ievīstīja tajā savas drēbes. Tad Vito uzvilka tīru kreklu un bikses un devās lejā pie sievas un bērniem, kuri kavējās nama priekšā.
Visi šie piesardzības soļi izrādījās lieki. Pēc tam, kad policija agrā rītā atrada mirušā ķermeni, neviens pat neieradās izjautāt Vito Korleoni. Viņu no tiesas pārsteidza tas, ka izmeklētāji nav pat noskaidrojuši to, ka Fanuči vakarā pirms savas nāves bijis Vito dzīvoklī. Vito bija paļāvies uz to, ka Fanuči, iziedams neskarts no viņa dzīvokļa, būs radījis viņam alibi. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka policija ar sajūsmu uzņēmusi ziņu par Fanuči noslepkavošanu un nav sevišķi centusies meklēt vainīgos. Viņi nosprieda, ka upuri nogalinājusi kāda cita banda, un izjautāja šaubīgākās personas, kuru biogrāfijas vēstīja par šantāžām, izspiešanām un nolīgtām vardarbībām. Tā kā Vito nekad nebija saskāries ar policiju, viņš palika ārpus iztaujāto loka.Policiju viņš bija pratis pārspēt viltībā, taču citādi bija ar viņa partneriem. Pīters Klemenca un Tesio vairījās no Vito vienu nedēļu, vairījās otru, un tad kādu vakaru abi ieradās pie viņa ciemos. Viņi izturējās ar manāmu bijību. Vito Korleone apsveica draugus laipni, taču bezkaislīgi un uzlika galdā vīnu.
Klemenca uzsāka runāt pirmais.
— Devītajā avēnijā no veikalniekiem neviens vairs nevāc nodevas,— viņš klusi teica.— Arī no kāršu spēlmaņiem un azartniekiem šajā rajonā vairs nevāc.
Vito Korleone cieši raudzījās abos vīros, bet neko neatbildēja. Tad ierunājās Tesio:— Mēs varam pārņemt Fanuči klientus. Gan viņi mums maksās.Vito Korleone paraustīja plecus.— Kāpēc jūs nākat pie manis? Man tas nerūp.Klemenca pasmējās. Pat jaunībā, kad viņam vēl nebija milzīgā vēdera, viņš mēdza smieties tipiskus resnīša smieklus.— Nez kā ar to pistoli, ko es tev iedevu tam mūsu darbiņam? Tev jau to vairs nevajadzēs, tā ka vari man atdot.Ļoti lēni un nosvērti Vito Korleone izņēma no sānkabatas naudaszīmju žūksnīti un atlika malā piecus desmitniekus.
— Še, es tev samaksāšu. Pēc mūsu darbiņa es aizmetu pistoli projām.— Un viņš uzsmaidīja abiem vīriem.
Tobrīd Vito Korleone pats neapzinājās šī smaida iespaidu. Tas bija paralizējošs tieši tāpēc, ka tajā nebija draudu. Viņš pasmaidīja kā par tīri privātu jociņu, ko novērtēt spēj vienīgi viņš pats. Bet, tā kā Vito šādi mēdza smaidīt vienīgi tad, kad izšķīrās dzīvības un nāves jautājumi, un tā kā šis jociņš patiesībā nebija gluži privāts, un tā kā Vito acis nesmaidīja, un tā kā ārēji viņš allaž likās tik rāms un prātīgs, šī piepešā parādīšanās bez maskas bija patiesi stindzinoša.
Klemenca papurināja galvu.— Man nevajag naudu,— viņš teica. Vito ielika naudaszīmes atpakaļ kabatā. Viņš klusēdams nogaidīja. Vīri saprata cits citu. Viņi zināja, ka Vito nogalinājis Fanuči, un, kaut arī par to nekad netika runāts, drīz vien to zināja visa apkaime. Pret Vito Korleoni ikviens tagad izturējās ar dziļu bijību. Bet Vito pat nemēģināja pārņemt savās rokās Fanuči klientus un nodevas.
Turpmākais vairs nebija novēršams. Kādu vakaru Vito sieva atveda sev līdzi kaimiņieni—atraitni. Tā bija itāliete, krietna sieviete ar nevainojamu raksturu. Viņa rāvās vaiga sviedros, lai nodrošinātu iztiku saviem bez tēva palikušajiem bērniem. Viņas sešpadsmit gadus vecais dēls allaž nesa mājās algu aizlīmētā aploksnē, lai pēc veco laiku zemnieku paražas to neskartu nodotu mātei; tāpat darīja septiņpadsmit gadus vecā meita — šuvēja. Visa ģimene caurus vakarus noņēmās ar pogu šūšanu, nogurdinošu darbu, par ko saņēma tīros nabaga grašus. Sievieti sauca sinjora Kolombo.
— Sinjora grib lūgt tev pakalpojumu,— sacīja Vito Korleones sieva.— Viņai gadījušās nelāga likstas.
Vito Korleone gaidīja, ka sieviete lūgs naudu, ko viņš labprāt būtu aizdevis. Taču izrādījās, ka atraitnei pieder suns, kuru gauži iemīļojis viņas jaunākais dēls. Namīpašnieks no īrniekiem bija saņēmis sūdzības par to, ka suns naktī rejot, un pavēlējis Kolombo kundzei dzīvnieku aizvākt. Viņa izlikusies tā arī izdarām. Vēlāk namīpašnieks atklājis, ka piekrāpts, un pavēlējis sievietei atstāt viņa dzīvokli. Tad viņa apsolījusi suni patiesi aizvākt un tā arī izdarījusi, bet saimnieks bijis tik sadusmots, ka nav vairs atkāpies no savas prasības. Sinjorai Kolombo jāatstāj dzīvoklis, citādi viņu izlikšot policija. Nabaga puisēns tik ļoti raudājis, kad suni aizdeva prom radiem Longailendā. Un tagad tikpat viņiem jāzaudē dzīvoklis.
— Kādēļ jūs lūdzat palīdzību man?— Vito Korleone laipni jautāja.
Kolombo kundze ar galvas mājienu norādīja uz viņa sievu.— Viņa teica, lai nākot pie jums!
Vito jutās pārsteigts. Sieva nekad nebija izjautājusi viņu par drēbēm, ko viņš izmazgāja tovakar, kad nošāva Fanuči. Nekad viņa nejautāja, kur rodas visa viņu nauda, kamēr Vito nestrādāja. Arī šobrīd viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga.
— Es jums labprāt aizdotu naudu, lai jūs varētu pārcelties citur, vai to jūs gribējāt lūgt?— Vito piedāvāja sinjorai Kolombo.
Sieviete papurināja galvu, un no acīm viņai plūda asaras.
— Šeit ir visi mani draugi, visas meitenes, ar kurām es kopā uzaugu Itālijā. Kā lai es pārceļos uz citu rajonu, pie svešiem? Lūdzu, aprunājieties ar saimnieku, lai viņš ļauj man palikt te.
Vito pamāja ar galvu.— Norunāts. Jums nevajadzēs pārcelties uz citurieni. Rīt no rīta es ar viņu aprunāšos.Sieva veltīja viņam smaidu, kuram Vito neatbildēja, kaut arī jutās apmierināts. Sinjora Kolombo vēl mazliet šaubījās.
Jūs domājat, ka viņš piekritīs, tas mans saimnieks?
Sinjors Roberto?— Vito pārjautāja ar izbrīnu balsī. — Protams, piekritīs! Viņš ir lāga vīrs. Kad es paskaidrošu viņam visus apstākļus, viņš iežēlosies par jums. Tagad par to vairs neraizējieties! Pasaudzējiet veselību—savu bērnu dēļ.
Nama īpašnieks misters Roberto ik dienas ieradās apstaigāt savus piecus īres namus, kuri atradās šajā apkaimē. Šis vīrs bija padrone, cilvēks, kas iztirgoja itāliešu darbaspēku lielajām korporācijām tieši no kuģa. Par iegūto peļņu viņš bija nopircis savus īres namus. Pats būdams izglītots cilvēks no Ziemeļitālijas, viņš juta vienīgi nicinājumu pret visiem šiem atpalikušajiem dienvidniekiem no Sicīlijas un Neapoles, kuri kā siseņu bari pārplūdināja viņa namus, kuri svieda atkritumus no dzīvokļiem gaisa šahtās, kuri ļāva prusakiem un žurkām krimst viņa namu sienas un ne pirksta nepakustināja, lai pasargātu viņa īpašumu. Misters Roberto visumā nebija ļauns cilvēks, viņš bija krietns vīrs un tēvs, taču pastāvīgās rūpes par saviem ieguldījumiem, par ienākošo peļņu, par neizbēgamajiem izdevumiem, kuru liela īpašuma saimniekam nekad netrūkst, bija tā sabeigušas viņa nervus, ka viņš allaž jutās nīgrs un aizkaitināts. Kad viņu uz ielas apturēja Vito Korleone, izteikdams vēlēšanos aprunāties, misters Roberto bija strups un nevaļīgs. Rupji izturēties viņš gan neatļāvās — kaut arī šis jaunais cilvēks izskatījās itin rāms, no šiem dienvidniekiem vienmēr varēja sagaidīt dunci ribās, ja neglaudīsi pa spalvai.
— Sinjor Roberto,— sacīja Vito Korleone,— manas sievas draudzene, nabaga atraitne, kurai nav neviena aizstāvja, man pastāstīja, ka zināma iemesla dēļ viņai jāatstājot dzīvoklis jūsu namā. Šī sieviete ir izmisumā. Viņai nav naudas un nav citu draugu kā vienīgi tie, kuri dzīvo šeit. Es viņai apsolīju aprunāties ar jums. Teicu, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu pavēli izraisījis kāds pārpratums. To dzīvnieku, kura dēļ cēlās visas nepatikšanas, viņa ir aizgādājusi prom, tad kāpēc lai viņa nepaliktu tepat? Es lūdzu jums šo pakalpojumu kā itālietis itālietim.
Sinjors Roberto nopētīja jauno cilvēku, kas stāvēja viņa priekšā. Vidēja auguma vīrietis, spēcīgi veidots, zemniecisks un pēc bandīta neizskatās. Smieklīgi — atļaujas dēvēt sevi par itālieti. Roberto paraustīja plecus.
— Es esmu jau izdevis šo dzīvokli citai ģimenei un par augstāku maksu,— viņš teica.— Nevaru viņu sarūgtināt jūsu draudzenes dēļ.
Vito Korleone saprotoši pamāja ar galvu.— Kāda ir īres maksas starpība?— viņš jautāja.
— Pieci dolāri,— atteica misters Roberto. Viņš meloja. Patumšais četristabu dzīvoklis dzelzceļa tuvumā maksāja divpadsmit dolāru, un vairāk īpašnieks nevarēja dabūt arī no jaunā īrnieka.
Vito Korleone izvilka no kabatas dolāru žūksnīti un paņēma no tā trīs desmitniekus.
Te jums būs starpība par sešiem mēnešiem uz priekšu, — viņš teica.— Sinjorai Kolombo to nevajag sacīt, viņa ir lepna sieviete. Pēc sešiem mēnešiem atkal uzmeklējiet mani. Nu, un, protams, jūs taču atļausiet viņai turēt suni.
Ne prātā nenāk!— atcirta misters Roberto.— Kas tu, pie joda, vispār tads esi, ka gribi mani izrīkot? Pievaldies, ka nedabū pa savu glumo sicīlieša purnu!
Vito Korleone pārsteigts pacēla rokas.
— Es jums lūdzu tikai pakalpojumu, vairāk neko. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī ievajadzēsies palīdzīgu draugu, vai nav tiesa? Lūdzu, ņemiet šo naudu par apliecinājumu manai labajai gribai un izlemiet pats! Es neuzdrīkstētos paģērēt.— Viņš iespieda naudaszīmes misteram Roberto sauja.— Izdariet man šo mazo pakalpojumu: tikai paņemiet naudu un pārdomājiet visu vēlreiz. Rīt no rīta, ja vien gribēsiet, varēsiet naudu man atdot. Ja jūs negribat paturēt šo sievieti savā namā, kā gan es drīkstu iebilst? Māja taču pieder jums! Ja jūs negribat, ka mājā ir suns, es to itin labi varu saprast. Es pats diez kā nemīlu dzīvniekus.— Viņš paplikšķināja misteram Roberto pa plecu.— Izdariet man šo pakalpojumu, labi? Es to neaizmirsīšu. Pajautājiet maniem draugiem šaja apkaimē, viņi jums apliecinās, ka es esmu cilvēks, kurš nepaliek pateicību parādā.
Bet misters Roberto, bez šaubām, jau bija sācis saprast. Tajā vakarā viņš ievāca ziņas par Vito Korleoni. Līdz nākamajam rītam viņš negaidīja. Tajā pašā vakarā viņš pieklauvēja pie Korleones dzīvokļa durvīm, atvainojās par vēlo stundu un pateikdamies pieņēma sinjoras Korleones piedāvāto vīna glāzi. Misters Roberto apgalvoja Vito Korleonem, ka notikušais esot nejēdzīgs pārpratums un sinjora Kolombo, protams, varot palikt savā dzīvoklī un, protams, varot turēt suni. Ko gan šie gnīdas no īrniekiem iedomājas — žēloties par nabaga dzīvnieku, kad paši maksā tik zemu īres naudu? Visbeidzot viņš nometa uz galda no Vito Korleones saņemtos trīsdesmit dolārus un vissirsnīgākajā balsī sacīja:
— Jūsu godprātīgā vēlēšanās palīdzēt nabaga atraitnei mani sakaunināja, un es vēlos parādīt, ka arī man kristīga žēlsirdība nav sveša. Viņa maksās par īri tikpat, cik agrāk.
Katrs teicami izpildīja savu lomu šajā komēdijā. Vito ielēja vīnu, pagādāja galdā kūkas, spieda mistera Roberto roku un cildināja viņa labo sirdi. Misters Roberto nopūtās un atzinās, ka iepazīšanās ar tādu vīru kā Vito Korleone atjaunojusi viņa ticību cilvēkam. Beidzot abi izšķīrās. Misters Roberto, trīcēdams kā galerts pie visām miesām un slavēdams Dievu, ka laimīgi paglābis savu ādu, ielēca tramvajā, aizbrauca līdz savai mājai Bronksā un tūlīt likās gulēt. Veselas trīs dienas viņš nerādījās savu īres namu tuvumā.
Vito Korleone savā apkaimē tagad bija kļuvis par augsti respektējamu personu. Izplatījās valodas, ka viņš esot Sicīlijas mafijas loceklis. Kādu dienu pie Vito ieradās vīrs, kas bija noīrējis dzīvokli kāršu spēlēm, un pats piedāvāja viņam divdesmit dolārus nedēļā — maksu «par draudzību». Vito vajadzēja tikai reizi vai divas nedēļā parādīties spēļu namā, lai spēlētāji saprastu, ka atrodas viņa aizsardzībā.
Drīz viņa palīdzību lūdza arī veikalnieki, kam raizes sagādāja mazgadīgie huligāni. Vito neatteicās un tika pienācīgi atalgots. Drīz vien viņa ienākumi sasniedza simt dolārus nedēļā, un tajā laikā un vietā tas nozīmēja milzu summu. Tā kā Klemenca un Tesio bija viņa draugi un sabiedrotie, daļa naudas pienācās katram no viņiem, un Vito deva to pats, negaidīdams mājienu. Visbeidzot viņš nolēma uzsākt olīveļļas importa biznesu kopā ar savu bērnības draugu Dženko Abandando. Dženko varēs rfemt savā pārziņā biznesa praktisko pusi — eļļas ievešanu no Itālijas, tās iepirkšanu par atbilstošām cenām, uzglabāšanu sava tēva noliktavā. Šādos darījumos Dženko netrūka pieredzes. Klemenca un Tesio nodarbosies ar eļļas iztirgošanu. Viņi apstaigās visus itāliešu pārtikas veikalus Manhetenā, tad Bruklinā un vēlāk Bronksā un pierunās to īpašniekus iepirkt Genco Pura olīveļļu. (Sev raksturīgajā kautrībā Vito Korleone atteicās nosaukt preci pats savā vārdā.) Pats Vito, bez šaubām, būs firmas galva, jo viņš nodrošinās lielāko tiesu . kapitāla. Viņš arī palīdzēs nokārtot atsevišķas nesaskaņas, kad veikalu īpašnieki nepadosies Klemencas un Tesio pārliecinošajām runām. Tādās reizēs Vito Korleone laidīs darbā savas apbrīnojamās pārliecināšanas spējas.Vairākus nākamos gadus Vito Korleone dzīvoja šādu viņa vēlmēm pilnīgi atbilstošu necila biznesmeņa dzīvi un visas pūles veltīja savas komerciālās firmas izvēršanai par varenu, augošu uzņēmumu. Viņš bija uzticams vīrs un tēvs, taču tik aizņemts darbā, ka ģimenei varēja veltīt pavisam maz laika. Tā kā Genco Pura kļuva par iecienītāko itāliešu importa eļļu Amerikā, Vito Korleones organizācija vērtās plašumā. Kā ikkurš labs tirgonis viņš apķēra, ka ir izdevīgi pārdot preci par zemāku maksu, nekā pārdod sāncenši, sašaurināt tiem noieta tirgu, pierunājot veikalniekus samazināt viņu piegādāto preču krājumus. Kā ikkurš labs tirgonis viņš tiecās veidot monopolu, piespiezdams sāncenšus pamest cīņas lauku vai arī saplūst ar viņa paša sabiedrību. Bet, tā kā Vito bija uzsācis biznesu no ekonomiski samērā nevarīgas pozīcijas, tā kā viņš neticēja reklāmai un paļāvās vienīgi uz dzīvo vārdu un tā kā, atklāti runājot, viņa olīveļļa nebūt nebija labāka par sāncenšu preci, viņš nevarēja laist darbā likumīgo biznesmeņu ierastos paņēmienus. Vito vajadzēja paļauties uz paša personības spēku un uz savu «respektējamas personas» reputāciju.