Sākums tam bija visai nenozīmīgs. Ap to laiku Genco Pura olīveļļas sabiedrībai piederēja sešas kravas mašīnas. Ar Klemencas starpniecību pie Vito Korleones griezās grupa itāliešu kontrabandistu, kuri slepeni ieveda viskiju un citus alkoholiskos dzērienus no Kanādas. Viņiem vajadzēja mašīnas un šoferus, kas būtu uzticami, diskrēti, turklāt izdarīgi un spēcīgi. Kontrabandisti piedāvāja Vito Korleonem maksu par mašīnām un vīriem. Tā bija tik augsta, ka Vito Korleone krasi sašaurināja savu eļļas biznesu, lai mašīnas nodotu gandrīz vienīgi kontrabandistu rīcībā. To viņš darīja par spīti tam, ka šie kungi vienlaikus ar piedāvājumu bija izteikuši laipniem vārdiem maskētus draudus. Vito Korleone jau tolaik bija pietiekami nobriedis un saprātīgs, lai draudus neuztvertu kā apvainojumu vai arī saniknotos un to dēļ atraidītu ienesīgu priekšlikumu. Viņš sevī apsvēra šo draudu nozīmīgumu, secināja, ka tiem trūkst pārliecinoša pamata, un jaunie partneri viņa acīs zaudēja krietnu daļu vērtības, jo bija izrādījušies tik nesaprātīgi, ka lietoja draudus tur, kur tie nepavisam nebija vajadzīgi. Šāda atziņa savā reizē varēja lieti noderēt.Un atkal viņa ienākumi pieauga. Bet, kas bija vēl svarīgāk, Vito uzkrāja zināšanas, pieredzi un nodibināja sakarus. Turklāt viņš, gluži kā baņķieris vērtspapīrus, krāja savā kontā labus darbus un pakalpojumus. Un turpmākie gadi pierādīja, ka Vito Korleone ir ne vien spējīgs vīrs, bet savā ziņā pat ģēnijs.
Viņš uzņēmās aizbildniecību pār itāliešu ģimenēm, kas savos dzīvokļos iekārtoja slepenas dzertuves, pārdodot strādniekiem vienpatņiem viskiju par piecpadsmit centiem glāzē. Kad iesvētīja misis Kolombo jaunāko dēlu, viņš kļuva jaunekļa krusttēvs un uzdāvināja viņam divdesmit dolāru zelta monētu. Tā kā agri vai vēlu viņa kravas mašīnām bija jāsaduras ar policiju, Dženko Abandando nolīga teicamu advokātu, kuram bija daudz savu cilvēku policijas nodaļā un tiesnešu aprindās. Vajadzēja izveidot apmaksas sistēmu, un drīz vien Korleones organizācijas rīcībā bija pagarš saraksts, kurā ietilpa darbinieki ar noteiktu mēnešalgu. Kad advokāts mēģināja šo sarakstu ierobežot, raizēdamies par lielajiem izdevumiem, Vito Korleone nebija ar mieru.— Nē, nē,— viņš teica.— Rakstiet tur visus, pat tad, ja viņi acumirklī mums nevar palīdzēt. Es ticu draudzībai un gribu vispirms apliecināt pats savu draudzību.
Gadiem ritot, Korleones impērija kļuva plašāka, palielinājās viņa kravas mašīnu skaits, garāks kļuva algu saraksts. Pieauga arī to cilvēku skaits, kuri bija tieši pakļauti Tesio un Klemencam. Arvien grūtāk kļuva noturēt visu grožos. Tad Vito Korleone beidzot izveidoja organizētu sistēmu. Viņš piešķīra Klemencam un Tesio titulu caporegime, kas nozīmēja kapteiņi, un vīriem, kas strādāja viņu pakļautībā,— ierindnieka pakāpi. Dženko Abandando viņš iecēla par savu padomnieku jeb consigliori. Starp sevi un jebkuru operāciju Vito izveidoja izolējošus starpslāņus. Jebkuru rīkojumu viņš izteica tikai Dženko vai vienam no caporegimes. Ļoti reti gadījās, ka tādā brīdī klāt būtu vēl kāds liecinieks. Tad viņš nodalīja atsevišķi Tesio grupu un uzdeva tai rūpēties par Bruklinas rajonu. Turklāt viņš nošķīra Tesio no Klemencas un turpmāko gadu gaitā skaidri lika viņiem saprast, ka nevēlas, lai abi saietos un pat sabiedrībā rādītos kopā, izņemot vienīgi tādus gadījumus, kad tas pilnīgi nepieciešams. To Vito paskaidroja Tesio, kurš izcēlās ar asāku prātu un tūlīt uztvēra viņa domu gaitu, kaut gan Vito pamatoja šo prasību ar nepieciešamību nodrošināties likuma priekšā. Tesio saprata, ka Vito negrib, lai abi caporegimes gūtu izdevību slepus sadarboties pret viņu, un tiklab viņš saprata arī to, ka šo rīcību diktē nevis ļaunas aizdomas, bet itin parasta taktiska piesardzība. Kā kompensāciju Vito piešķīra Tesio pilnīgu rīcības brīvību Bruklinā, kamēr Klemencas pārvaldīto Bronksu cieši paturēja acīs. Klemenca bija drošāks, pārgalvīgāks un nežēlīgāks, par spīti savai ārējai omulībai, un viņu vajadzēja stingrāk iegrožot.
Lielās depresijas periods nostiprināja Vito Korleones varu. Tieši šajā laikā viņš kļuva par Donu Korleoni. Visās pilsētas malās godīgi ļaudis velti meklēja godīgu darbu. Lepni vīri pazemojās un pazemoja savas ģimenes, pieņemdami valdības piešķirto žēlastības maizi no uzpūtīgu ierēdņu rokām. Bet Dona Korleones vīri gāja pa ielām paceltām galvām, un viņu kabatās skanēja sudrabs un čaukstēja dolārzīmes. Viņus nemocīja bailes zaudēt darbu. Un pat Dons Korleone, šis kautrīgākais no kautrīgajiem, nespēja atvairīt lepnuma izjūtu. Viņš prata rūpēties par savu pasauli, par saviem cilvēkiem. Viņš nepievīla tos, kuri strādāja viņa labā sviedriem vaigā un, kalpodami viņam, lika uz spēles savu dzīvi un brīvību. Un, kad negadījuma dēļ arestēja un notiesāja ar cietumu kādu no viņa ļaudīm, šī nelaimīgā cilvēka ģimene saņēma pabalstu; turklāt ne jau niecīgu, ne jau nožēlojamus ubaga grašus, bet tādu pašu summu, kādu apgādnieks pelnīja, būdams brīvībā.Protams, tā nebija tikai tīra, kristīga žēlsirdība. Arī Dona Korleones labākie draugi viņu vis nesauktu par eņģeli zemes virsū. Šajā augstsirdībā nenoliedzami slēpās zināmas savtīgas intereses. Cietumā nokļuvušais arvien zināja, ka viņam tikai jātur mēle aiz zobiem un viņa sieva un bērni būs nodrošināti ar visu nepieciešamo. Viņš zināja — ja pratīs klusēt, viņu godam sagaidīs iznākam no cietuma. Mājās uz kopīgu vakaru būs sapulcējušies visi draugi un radi, lai nosvinētu viņa atgriešanos brīvībā, galdā būs izmeklēti ēdieni, pašdarīti ravioli, vīns, kūkas un citi labumi. Un uz brīdi pie viņa iegriezīsies arī consigliori Dženko Abandando vai varbūt pats Dons, lai apliecinātu cieņu uzticamajam draugam, iedzertu glāzi vīna uz viņa veselību un pasniegtu krietnu naudas velti, lai cietušais nedēļu vai divas varētu baudīt brīvību kopā ar ģimeni, pirms atkal atgriezīsies ikdienas darbā. Šādi izpaudās Dona Korleones neizmērojamās spējas iejusties un saprast.
Ap šo laiku Dons Korleone sāka apjaust, ka viņš savu pasauli vada daudz prasmīgāk, nekā viņa ienaidnieki vada lielo pasauli, kas pastāvīgi aizšķērsoja viņam ceļu. Un šo apziņu pastāvīgi stiprināja apkaimes trūcīgie cilvēki, kas allaž griezās pie viņa pēc palīdzības. Vienam vajadzēja sagādāt pabalstu, citam sameklēt dēlam darbu vai izpestīt viņu no cietuma, vēl citam aizdot nelielu naudas summu, kura šobrīd ļoti vajadzīga, vai izšķirt strīdu ar namīpašnieku, kas pretēji saprāta spriedumam pieprasīja īres maksu no bezdarbniekiem.
Dons Korleone palīdzēja viņiem visiem. Un ne tikai palīdzēja vien — viņš turklāt prata to izdarīt ar tādu labvēlību un uzmundrinošiem vārdiem, ka labdarības pazemojums saņēmējam gāja secen. Tāpēc gluži dabiski, ka tad, kad šie itālieši bija neziņā, par ko balsot un kādus pārstāvjus izvirzīt valsts likumdošanas iestādēm, pilsētu pārvaldēm vai Kongresam, viņi, gluži dabiski, griezās pēc padoma pie sava drauga Dona Korleones, pie sava Krusttēva. Tādējādi viņš ieguva politisku varu, un viņu uzklausīja dažādo partiju līderi. Šo varu Dons Korleone nostiprināja ar tālredzīga valstsvīra prasmi — viņš palīdzēja iegūt koledžas izglītību talantīgiem jaunekļiem no trūcīgām itāliešu ģimenēm; šie jaunekļi vēlāk kļuva advokāti, apgabalu prokuroru palīgi un pat tiesneši. Dons izplānoja savas impērijas nākotni ar īstu valsts vadītāja asredzību un vērienu.Prohibīcijas likuma atcelšana deva šai impērijai jūtamu triecienu, taču arī šoreiz Dons bija paspējis nodrošināties. 1933. gadā viņš aizsūtīja savus pārstāvjus pie cilvēka, kurš kontrolēja visas Manhetenas azartspēles, kauliņu spēles dokos, augļošanu, kas ar tām saderējās tikpat cieši kā beisbols ar karstām desiņām, hipodroma un sporta spēļu derības, nelegālos azartspēļu namus, kuros spēlēja pokeru, un Hārlemas skaitļu loteriju tīklu. Šo vīru sauca Salvatore Marandzāno, un viņš bija plaši pazīstams un atzīts pezzonovante, viens no «lielkalibra vīriem» jeb viens no Ņujorkas melnās pasaules lielajiem barvežiem. Korleones sūtņi piedāvāja Marandzāno sadarbību uz vienlīdzīgiem pamatiem, kas būtu izdevīga abām pusēm. Vito Korleone ar savu organizāciju, ar savu ietekmi policijas aprindās un saviem politiskajiem sakariem varētu nodrošināt Marandzāno operācijām drošu vairogu un paplašināt viņa varu līdz Bruklinai un Bronksai. Taču Marandzāno bija īsredzīgs cilvēks un nicinoši noraidīja Korleones piedāvājumu. Marandzāno bija draugos ar lielo Alu Kaponi, viņam bija pašam sava organizācija, savi cilvēki un turklāt vēl pamatīgs ieroču arsenāls. Viņš ciest nevarēja šo jauno iznireli, kura reputācija drīzāk atbilda parlamenta loceklim, nevis īstam mafioso. Marandzāno noraidījums izraisīja lielo 1933. gada karu, kas radikāli mainīja visu Ņujorkas melnās pasaules uzbūvi.
No pirmā skatiena šī cīņa varēja likties pārāk nevienlīdzīga. Salvatores Marandzāno rīcībā bija varena organizācija ar spēcīgiem ietekmēšanas līdzekļiem. Viņš bija draugos ar Kaponi Čikāgā un vienmēr varēja griezties pie viņa pēc palīdzības. Turklāt viņš uzturēja labas attiecības ar Tatalju Ģimeni, kas pārzināja prostitūciju pilsētā, kā arī kontrolēja tolaik vēl ļoti niecīgo narkotiku ieplūdi. Marandzāno bija arī politiski sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem, kas izmantoja viņa muskuļoto darbaspēku, lai iebiedētu ebreju apvienības audumu tirdzniecības centrā un itāliešu anarhistu sindikātus celtniecības biznesā.
Visam tam pretī Dons Korleone varēja vērst vienīgi divas nelielas, bet teicami organizētas sistēmas, ko pārvaldīja Klemenca un Tesio. Viņa ietekme policijā un politiskie sakari neatsvēra to atbalstu, ko Marandzāno varēja gaidīt no saviem biznesa dižvīriem. Taču viņam ļoti palīdzēja tas apstāklis, ka ienaidnieks gaužām vāji pārzināja viņa organizāciju. Melnā pasaule nenojauta Korleones armijas patieso spēku un pat maldīgi ticēja, ka Tesio atzarojums Bruklinā ir gluži patstāvīgs.Un tomēr, par spīti visam, šī cīņa bija nevienlīdzīga — līdz tam brīdim, kad Vito Korleone izlīdzināja pārsvaru ar vienu meistarīgu cirtienu.
Marandzāno sazinājās ar Kaponi un vienojās, ka tas nosūtīs uz Ņujorku divus savus spēcīgākos gangsterus, lai tie novāktu šo iznireli. Korleones Ģimenei Čikāgā bija draugi un savs izlūku tīkls, kas viņiem paziņoja, ka abi gangsteri ieradīsies ar vilcienu. Vito Korleone uzdeva Lūkam Brāzi parūpēties par viņiem, turklāt ar tādiem norādījumiem, kas deva pilnu vaļu šī dīvainā vīra vismežonīgākajiem instinktiem.
Brāzi kopā ar četriem palīgiem sagaidīja Čikāgas gangsterus dzelzceļa stacijā. Viens no Brāzi vīriem šim nolūkam pagādāja taksometru, kuru pats vadīja, un stacijas nesējs, iedams pa priekšu ar ceļasomām, aizveda Kapones vīrus tieši uz šo taksometru. Kad viņi bija iekāpuši, mašīnā tūlīt iesēdās Brāzi ar vēl vienu palīgu, turēdami pistoles šaušanas gatavībā, un piespieda abus čikāgiešus nogulties uz grīdas. Taksometrs aizbrauca uz kādu noliktavas ēku doku tuvumā, ko Brāzi bija sagatavojis svešinieku uzņemšanai.
Abiem Kapones vīriem sasēja rokas un kājas un mutēs iebāza mazgājamos vīkšķus, lai apslāpētu kliedzienus. Tad Brāzi paņēma pie sienas atslieto cirvi un sāka apstrādāt vienu no Kapones vīriem. Viņš nocirta tam pēdas, tad kājas līdz ceļgaliem, tad augšstilbus pie paša rumpja. Brāzi bija izcili spēcīgs vīrs, tomēr šim darbam vajadzēja daudz atvēzienu. Līdz tam laikam upuris jau bija izlaidis garu un noliktavas grīda kļuvusi slidena no viņa atskaldītajiem miesas lēveriem un plūstošajām asinīm. Kad Brāzi pievērsās otram upurim, viņš redzēja, ka nav vairs vajadzības pūlēties. Otrs Kapones gangsteris paniskās bailēs bija gluži neticamā kārtā norijis mutē iebāzto vīkšķi un nosmacis. Kad policija izdarīja līķa sekciju, lai konstatētu nāves cēloni, mazgājamo vīkšķi atrada mirušā kuņģī.
Dažas dienas vēlāk Kapones Čikāgā saņēma vēsti no Vito Korleones. Tā skanēja šādi: «Tagad jūs zināt, kā es izrēķinos ar ienaidniekiem. Kāpēc neapolietis iejaucas strīdā starp diviem sicīliešiem? Ja gribat uzskatīt mani par draugu, palieku jums parādā pakalpojumu, ko izdevīgā reizē atlīdzināšu. Tādam cilvēkam kā jums jāsaprot, ka daudzkārt gudrāk ir iegūt draugu, kas neprasa palīdzību, bet pats tiek galā ar savām likstām un vēl ir gatavs kādā nebaltā dienā doties jums palīgā. Ja manu draudzību negribat, nav vajadzīgs. Tikai tad man jūs jābrīdina, ka šajā pilsētā ir mitrs klimats; neapoliešiem tas nav veselīgs, un es jums iesaku te nerādīties.»Vēstules augstprātīgais tonis bija tīši gribēts. Dons zemu vērtēja Kapones un uzskatīja viņus par primitīviem, aprobežotiem rīkļurāvējiem. Korleones izlūkdienests ziņoja, ka pats Kapone zaudējis jebkādu politisko ietekmi savas atklātās uzpūtības dēļ un arī tāpēc, ka pārāk mīl dižoties ar kriminālā ceļā gūto bagātību. Dons zināja vēl vairāk — viņš bija pārliecināts, ka bez politiskas ietekmes, bez maskēšanās sabiedrības acīs Kapones pasaule, tāpat kā citas tai līdzīgas, ir viegli iznīcināma. Viņš zināja, ka šī impērija tuvojas norietam. Viņš zināja vēl ko: lai cik biedējoša un visaptveroša būtu Kapones ietekme Čikāgā, ārpus šīs pilsētas robežām tā nesniedzās.
Taktika izrādījās sekmīga, turklāt ne tik daudz mežonīgās izrēķināšanās dēļ, cik Dona satriecoši ātrās, zibenīgās reakcijas dēļ. Ja jau viņam ir tik labs izlūkdienests, tad jebkāda turpmāka rīcība ir bīstama. Daudz labāk un gudrāk ir pieņemt draudzības piedāvājumu līdz ar mājienu un parāda nomaksu nākotnē. Kapones nosūtīja Korleonem ziņu, ka vairs neiejaukšoties.
Tagad spēki bija līdzīgi. Turklāt Vito Korleone, pazemodams Kapones, ieguva milzu respektu visā Savienoto Valstu melnajā pasaulē. Sešus mēnešus viņš deva Marandzāno cirtienu pēc cirtiena. Viņš uzbruka šī vīra kontrolētajiem spēļu centriem, atklāja pretinieka varenāko azartspēļu kasi Hārlemā un atņēma tai visu dienas ienākumu ne vien naudas, bet arī likmju izteiksmē. Viņš meta izaicinājumu ienaidniekam visās frontēs. Pat audumu tirdzniecības centros viņš sūtīja Klemencu ar saviem vīriem cīnīties arodbiedrību pusē pret Marandzāno uzsūtītajiem terorizētajiem un apģērbu firmu īpašniekiem. Un visās frontēs viņa saprāta un organizācijas pārākums guva uzvaras. Palīdzēja arī Klemencas bezbēdīgā mežonība, ko Korleone izmantoja. Tad Dons Korleone ļoti apdomīgi mobilizēja līdz šim rezervē turēto Tesio armijas daļu, kurai vajadzēja tikt galā ar pašu Marandzāno.
Marandzāno tobrīd jau bija uzdevis saviem sūtņiem līgt mieru. Vito Korleone atteicās tikties ar viņiem un allaž atlika sarunas tāda vai citāda iegansta dēļ. Marandzāno kareivji cits aiz cita pameta savu vadoni, nevēlēdamies mirt sakāvei lemtas lietas labā. Bukmeikeri un augļotāji maksāja nodevas par aizsardzību Korleones organizācijai. Karš tikpat kā bija galā.Un tad beidzot 1933. gada nogalē Tesio izlauzās cauri paša Marandzāno aizsardzības joslai. Marandzāno padotie dedzīgi vēlējās slēgt vienošanos un bija ar mieru upurēt šefu. Viņi tam paziņoja, ka vienā no Bruklinas restorāniem sarīkota tikšanās ar Korleoni, un paši devās Marandzāno līdzi par miesassargiem. Viņi pameta bosu sēžam pie galdiņa un drūmi košļājam maizes kumosu un paši steigšus izmetās no restorāna, līdzko durvīs parādījās Tesio ar četriem saviem vīriem. Nāves sprieduma izpilde bija aša un nekļūdīga. Marandzāno nokrita, ložu nopļauts, līdz galam nesakošļājis iesākto maizes kumosu. Karš bija beidzies.Marandzāno impērija kļuva par daļu no Korleones impērijas. Dons Korleone izveidoja nodevu sistēmu, kas ļāva visiem padotajiem palikt savās agrākajās vietās. Piedevām viņš vēl ieguva atbalsta punktu audumu tirdzniecības centra arodbiedrībās, kas turpmākajos gados kļuva sevišķi nozīmīgs. Un tagad, veiksmīgi nokārtojis savas biznesa problēmas, Dons sastapās ar grūtībām paša mājās.
Santīno Korleone jeb Sanijs tagad bija sešpadsmit gadus vecs puisis, pārsteidzoši izstiepies garumā — viņa augums sasniedza sešas pēdas —, platiem pleciem un smagnējiem vaibstiem jutekliskajā sejā, kura tomēr nepavisam nebija sievišķīga. Taču pretstatā rāmajam zēnam Fredo un, protams, arī Maiklam, kurš vēl bija maziņš, Santīno allaž iekūlās nepatikšanās. Mūždien viņš kāvās, slikti mācījās skolā. Visbeidzot kādu vakaru pie Dona Korleones ieradās Klemenca, kas bija zēna krusttēvs un uzskatīja par pienākumu runāt ar tēvu. Viņš paziņoja, ka Santīno piedalījies bruņotā laupīšanā, gauži muļķīgā izrīcībā, kam varēja būt ļoti bēdīgas sekas. Pēc visa spriežot, Sanijs bija barvedis un pārējie divi zēni — līdzdalībnieki.
Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad Vito Korleone zaudēja savaldīšanos. Jau trīs gadus viņa ģimenē dzīvoja Toms Heigens, un Vito noprasīja Klemencam, vai notikumā iepīts arī šis bārenis. Klemenca papurināja galvu. Dons Korleone aizsūtīja mašīnu pēc Santīno un lika atvest dēlu uz viņa kantori Genco Pura olīveļļas sabiedrības telpās.
Un te Dons pirmo reizi mūžā cieta sakāvi.
Palicis divatā ar dēlu, viņš ļāva dusmām pilnu vaļu, lādēdams neveikli sakumpušo Saniju sicīliešu dialektā, kas labāk par jebkuru citu valodu noderēja niknuma izgāšanai. Beidzis savu dusmu izvirdumu, viņš uzkliedza dēlam:
— Kas tev deva tiesības tā rīkoties? Kas tevi dzina uz kaut ko tādu?
Sanijs stāvēja iepretī nikns, sevī ierāvies un neko neatbildēja.
— Uz kaut ko tik muļķīgu!—turpināja Dons.— Ko jūs nopelnījāt par tā vakara darbu? Katrs pa piecdesmit dolāriem? Varbūt divdesmit? Riskējāt ar dzīvību divdesmit dolāru dēļ, vai tā gan?
It kā nebūtu dzirdējis tēva pēdējos vārdus, Sanijs izaicinoši teica:
— Es redzēju, kā tu nošāvi Fanuči.
A-ā!—izdvesa Dons un atslīga dziļāk sēdeklī. Viņš gaidīja turpmāko.
Kad Fanuči aizgāja no mūsu mājas, mamma teica, ka es varot iet augšā,— sacīja Sanijs.— Es redzēju, ka tu kāp uz jumta, un gāju tev pakaļ. Redzēju visu, ko tu darīji. Stāvēju turpat augšā un noskatījos, kā tu aizsviedi kabatas portfeli un pistoli.
Dons nopūtās.
— Nu labi, tad man nav ko mācīt tevi, kā jāuzvedas. Bet vai skolu tu negribi pabeigt, vai negribi kļūt par advokātu? Advokāts ar portfeli var izvilkt no otra vairāk naudas nekā tūkstoš vīru ar maskām un pistolēm.
Sanijs viltīgi pasmīnēja un atteica:— Es gribu piedalīties Ģimenes biznesā.— Redzēdams, ka Dona seja paliek bezkaislīga un šī asprātība viņu neuzjautrina, puisis steigšus piebilda:— Es varu iemācīties tirgot olīveļļu.
Dons vēl aizvien klusēja. Beidzot viņš paraustīja plecus.
— Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis,— viņš noteica. Viņš nepiebilda, ka dēla liktenis izšķīrās brīdī, kad zēns kļuva par liecinieku Fanuči noslepkavošanai. Dons tikai aizgriezās un klusi pasacīja:—Atnāc rīt deviņos uz šejieni. Dženko tev parādīs, kas darāms.
Bet Dženko Abandando ar savu aso, vērīgo prātu, kāds nepieciešams consigliori, saprata Dona patieso vēlēšanos un uzticēja Sanijam galvenokārt tēva miesassarga pienākumus, kurus veicot puisis varēja apgūt un izzināt dziļāk slēptās gudrības, kas Donam ļāva būt Donam. Turklāt šī sadarbība atraisīja paša Dona zinātniskās tieksmes, un viņš vecākajam dēlam bieži lasīja lekcijas par to, kā gūt panākumus.
Piedevām savai bieži atkārtotajai frāzei, ka cilvēkam ir tikai viens liktenis, Dons bieži atgādināja Sanijam, cik nevēlamas ir viņa nevaldāmā niknuma lēkmes. Dons uzskatīja, ka draudi ir pati muļķīgākā izpausme, ka bezapdomu niknuma izlādēšana ir visbīstamākā savu iegribu apmierināšana. Neviens nekad nebija dzirdējis Donu izsakām kailus draudus, neviens nebija redzējis viņu zaudējam savaldīšanos. Tas likās pilnīgi neiespējami. Un šo gudrību Dons centās iepotēt Sanijam. Viņš uzsvēra, ka dzīvē nav lielākas priekšrocības par to, ja ienaidnieks pārvērtē tavus trūkumus,— vienīgi varbūt tas, ja draugs par zemu novērtē tavas labās īpašības.
Caporegime Klemenca ņēma Saniju savā ziņā un iemācīja viņam šaut un rīkoties ar metāla žņaudzamo riņķi. Sanijam nepatika itāliešu virves paņēmieni — tiem viņš bija par amerikānisku. Viņš deva priekšroku vienkāršai, tiešai, bezpersoniskai anglosakšu pistolei, un tas sarūgtināja Klemencu. Taču Sanijs kļuva par pastāvīgu un vēlamu tēva pavadoni — vadīja viņa mašīnu, palīdzēja veikt sīkākus uzdevumus. Nākamo divu gadu laikā viņš šķita tāds pats kā jebkurš puisis, kas grasās pārņemt tēva biznesu,— bez īpaša ķēriena, bez īpašas degsmes, apmierināts ar iespēju dabūt darbu, kas nelauž kaulus.
Tikmēr viņa bērnības draugs un pa pusei adoptētais brālis Toms Heigens jau mācījās koledžā. Fredo joprojām bija vidusskolnieks, jaunākais brālis Maikls gāja klasiskajā ģimnāzijā, un mazā māšele Konija bija kļuvusi četrus gadus veca. Ģimene nu jau labu laiku bija pārcēlusies uz daudzstāvu namu Bronksā. Dons Korleone dzīrās pirkt māju Longailendā, taču gribēja saskaņot to ar saviem pārējiem plāniem.
Vito Korleone bija vīrs ar asu skatienu. Visās lielajās Amerikas pilsētās nemitīgi plosījās melnās pasaules savstarpējās cīņas. Cits aiz cita uzliesmoja iekšēji kari, godkārīgi dauzoņas pūlējās izplēst sev kādu impērijas daļiņu; Korleonem līdzīgi vīri centās nosargāt savas robežas un īpašumus. Dons Korleone redzēja, ka avīzes un valdības iestādes izmanto šos nemierus, lai panāktu arvien stingrāku likumu pieņemšanu un lietotu nesaudzīgākas policijas metodes. Viņš paredzēja, ka sabiedrības sašutums var pat novest līdz demokrātisku norišu iznīdēšanai, kas būtu liktenīgi viņam un viņa ļaudīm. Dona Korleones impērija iekšēji bija droša un stabila. Viņš nolēma panākt mieru starp visām karojošām nometnēm Ņujorkā un pēc tam visā valstī.
Par šīs misijas bīstamības pakāpi Dons Korleone neloloja nekādas ilūzijas. Pirmā gada laikā viņš tikās ar dažādu Ņujorkas grupējumu vadoņiem, cenzdamies radīt drošu pamatu iecerētajiem pārkārtojumiem. Viņš izjautāja partnerus, piedāvāja katram savas ietekmes sfēras, ko pārvaldītu savstarpēji neatkarīgu pārstāvju apvienota padome. Taču grupējumu bija pārāk daudz un pārāk daudz arī specifisku interešu, kas neizbēgami sadūrās. Vienošanās šķita neiespējama. Un Dons Korleone, tāpat kā daudzi ievērojami valdnieki un likumdevēji Vēsturē, nosprieda, ka miers un kārtība nav iespējami, iekams valdošo valstu skaits nebūs samazināts līdz pieņemamam daudzumam.
Ņujorkā valdīja piecas vai sešas spēcīgas Ģimenes, kuras likvidēt nebūtu iespējams. Taču pārējām —«Melnās Rokas» teroristiem, neatkarīgajiem kreditoriem, kas plēsa neticamus procentus, varenajiem bukmeikeriem, kas darbojās bez pienācīgas, tas ir, apmaksātas aizsardzības no varas iestāžu puses,— vajadzēja pazust. Un viņš vērsās pret visiem šiem ļaudīm ar rīcību, kas būtībā izvērtās par koloniālu karu, un mobilizēja pret tiem visus Korleones organizācijas spēkus.
Stāvokļa noregulēšana Ņujorkā ilga trīs gadus un atnesa dažu negaidītu ieguvumu. Sākumā izredzes izskatījās diezgan bēdīgas. Kāda satracināta īru laupītāju banda, ko Dons bija nolēmis iznīcināšanai, gandrīz vai izcīnīja uzvaru ar īstu Smaragda salas dēlu pārgalvību. Veiksmīgas apstākļu sagadīšanās dēļ un ar gluži pašnāvniecisku drosmi viens no īru gangsteriem izlauzās cauri Dona aizsarg ķēdei un iešāva lodi viņam taisni krūtīs. Uzbrucējs pats tūdaļ krita, ložu caururbts, bet pietiekams ļaunums jau bija nodarīts.Tomēr šis gadījums deva iespēju Santīno Korleonem parādīt savas spējas. Kamēr tēvs bija uz gultas, Sanijs pārņēma vienu no pulkiem, radīdams savu regime un pats kļūdams par caporegime, un kā jauns, vēl nepazīstams Napoleons parādīja spožu talantu pilsētas karadarbībā. Turklāt viņš parādīja arī nepielūdzamu nežēlību; tā bija vienīgā karavadonim nepieciešamā īpašība, kuras trūka Donam Korleonem.
No 1935. līdz 1937. gadam Sanijs Korleone kļuva pazīstams kā pats viltīgākais un nepielūdzamākais iznīcinātājs, kādu melnā pasaule jebkad pazinusi. Taču panisku šausmu iedvešanā pat viņu pārtrumpoja cits cilvēks — baisais Luka Brāzi.
Tas bija Brāzi, kurš metās vajāt pārējos īru gangsterus un viens pats tos visus iznīcināja. Kad viena no sešām spēcīgajām Ģimenēm mēģināja iejaukties un aizstāvēt neatkarīgos darboņus, tas bija Brāzi, kurš viens pats novāca šīs Ģimenes galvu par brīdinājumu visiem pārējiem. Neilgi pēc tam Dons piecēlās no slimības gultas un noslēdza mieru ar cietušo Ģimeni.
1937. gadā pilsētā atkal valdīja miers un kārtība, ja neņem vērā sīkākus incidentus, nelielas nesaprašanās, kam palaikam, protams, gadījās arī liktenīgas sekas.
Tāpat kā seno pilsētu valdnieki vienmēr modri vēroja ap saviem vaļņiem klīstošos barbaru pūļus, Dons Korleone modri sekoja notikumiem ārpus savas pasaules sienām. Viņš ievēroja Hitlera parādīšanos pasaules arēnā, Spānijas krišanu, Vācijas spiedienu uz Lielbritāniju Minhenē. Tikpat skaidri kā vienmēr viņš redzēja neizbēgamo pasaules karu un saprata, kas līdz ar to gaidāms. Viņa paša pasaule būs tikpat neievainojama kā vienmēr. Vēl vairāk — ar modrību un tālredzību kara laikā var iegūt veselu bagātību. Bet, lai tā notiktu, viņa valstībā jāvalda mieram, kamēr ārpasaulē plosās karš.
Šo domu Dons Korleone centās izplatīt pa visām Savienotajām Valstīm. Viņš apspriedās ar saviem tautiešiem Losandželosā, Sanfrancisko, Klīvlendā, Čikāgā, Filadelfijā, Maiami un Bostonā. Viņš kļuva par melnās pasaules miera sludinātāju un, darbodamies sekmīgāk par jebkuru pāvestu, līdz 1939. gadam bija panācis vienošanos starp visvarenākajām savas zemes nelegālajām organizācijām. Šī vienošanās, tāpat kā Savienoto Valstu konstitūcija, pilnībā respektēja katra dalībnieka iekšējo varu un tiesības savā pilsētā vai štatā. Vienošanās attiecās tikai uz ietekmes sfērām un vēl ietvēra kopīgu lēmumu visiem spēkiem panākt mieru melnajā pasaulē.
Tāpēc 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, un 1941. gadā, kad tajā iesaistījās Savienotās Valstis, Dona Vito Korleones pasaulē valdīja miers un kārtība, un tā bija pilnīgi sagatavojusies ievākt gaidāmo zelta ražu tieši tāpat kā pārējās plaukstošās Amerikas nozares. Korleones Ģimenei piederēja sava daļa pārtikas un benzīna talonu, ko realizēt melnajā tirgū, un tai bija iespējas izmantot pat zināmas ceļošanas priekšrocības. Tā varēja arī palīdzēt noslēgt kontraktus ar kara resoriem un pēc tam sagādāt melnajā tirgū materiālus un izejvielas tām apģērbu firmām, kas nesaņēma pietiekami daudz auduma, jo tām nebija valdības pasūtījumu. Dons varēja pat izpestīt no līdzdalības svešajā karā visus savas organizācijas jaunos vīriešus, kuri pakļauti iesaukumam. To viņš panāca ar ārstu palīdzību, kuri pastāstīja, kādas zāles jālieto pirms veselības pārbaudes, vai arī citādā ceļā — iekārtodams cilvēkus kara rūpniecības uzņēmumos, kur tie tika atbrīvoti no iesaukuma.
Tāpēc Dons varēja lepoties ar savu valdītprasmi. Viņa pasaulē drošību baudīja visi, kas zvērējuši viņam uzticību; citi, kas ticēja likumam un kārtībai, gāja bojā simtiem un miljoniem.Vienīgā darvas karote medus mucā izrādījās viņa paša dēls Maikls Korleone, kas atteicās no tēva palīdzības un īstenoja ciešo apņemšanos brīvprātīgi doties karā, lai palīdzētu savai zemei. Un Donam par lielu pārsteigumu tāpat rīkojās vēl daži jaunie vīrieši no viņa organizācijas. Viens no viņiem, cenzdamies izskaidrot šo soli savam caporegime, bija teicis: «Šī zeme man ir darījusi labu.» Kad šos vārdus atstāstīja Donam, viņš nikni atteica:— Es viņam esmu darījis labu.— Šī rīcība būtu varējusi vainīgajiem izraisīt bēdīgas sekas, bet, tā kā Dons bija piedevis savam dēlam Maiklam, viņam vajadzēja piedot arī citiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tik aplam bija pārpratuši savu pienākumu pret Donu un pašiem pret sevi.Otrajam pasaules karam beidzoties, Dons Korleone zināja, a viņa pasaulei atkal būs jāmaina savs dzīvesveids, ka tai vajadzēs ciešāk iekļauties otras — lielākās pasaules dzīves stilā. Dons bija pārliecināts, ka tas izdarāms, nesamazinot līdzšinējos ienākumus.
Viņam bija iemesls uzticēties pašam savai pieredzei. Uz pareizā ceļa viņu bija uzvedinājuši divi atgadījumi no paša dzīves. Savas maiznieka karjeras pašā sākumā pie viņa pēc palīdzības bija atnācis jaunais Nadzorīne, kurš tobrīd bija vēl tikai ceptuves kalpotājs un grasījās drīzumā precēties. Abi ar savu izredzēto, jauku itāliešu meiteni, viņi bija iekrājuši kaut cik naudas un samaksājuši visu milzīgo trīssimt dolāru summu mēbeļu tirgotājam, kuru viņiem kāds bija ieteicis. Tirgotājs ļāvis viņiem izvēlēties visu vajadzīgo savam nākamajam īres dzīvoklim. Elegantu guļamistabas iekārtu ar diviem naktsgaldiņiem un lampām. Arī dzīvojamās istabas iekārtu ar masīvu, polsterētu dīvānu un atpūtas krēsliem, pārvilktus ar greznu, zeltītiem diegiem cauraustu audumu. Nadzorīne kopā ar līgavu laimīgi un pacilāti bija pavadījuši milzīgajā, mēbelēm piekrautajā noliktavā veselu dienu, izvēlēdamies visu sev vajadzīgo. Tirgotājs paņēmis naudu, ar grūtiem sviedriem pelnītos trīssimt dolārus, iebāzis tos kabatā un apsolījis, ka tuvākās nedēļas laikā nogādās mēbeles uz jau noīrēto dzīvokli.
Tieši nākamajā nedēļā mēbeļu firma bankrotēja. Lielo, mēbelēm piedzīto noliktavu aizzīmogoja un nodeva kreditoriem parādu segšanai. Pats tirgotājs pazuda, lai dotu pārējiem apkrāptajiem laiku izlādēt savu niknumu tukšā gaisā. Nadzorīne, kurš bija viens no tiem, aizgāja pie sava advokāta, kas paskaidroja, ka neko nevarot palīdzēt, pirms gadījums nebūšot izskatīts tiesā un apmierinātas visu kreditoru prasības. Tas varētu ilgt apmēram trīs gadus, un, ja laimēšoties, Nadzorīne dabūšot atpakaļ varbūt desmit centus par katru izdoto dolāru.
Vito Korleone noklausījās šo stāstu ar uzjautrinājumu un neticību. Nevar taču būt, ka likums mierīgi pieļauj tādu aplaupīšanu! Šim mēbeļu tirgotājam piederēja grezna savrupmāja, zemes īpašums Longailendā, lepna automašīna, un viņš skoloja bērnus koledžā. Kā viņš var tā vienkārši pievākt trūcīgā maiznieka Nadzorīnes trīssimt dolārus un nedot viņam nopirktās mēbeles? Bet, lai pārliecinātos par ziņu pareizību, Vito Korleone uzdeva Dženko Abandando visu pārbaudīt ar Genco Pura sabiedrības advokātu starpniecību.