Protams, šo lietu nebija grūti nokārtot. Dons Korleone aizsūtīja savu consiglori Dženko Abandando aprunāties ar tirgotāju, un, kā jau varēja sagaidīt, attapīgais veikalnieks tūlīt nojauta, no kuras puses pūš vējš, un Nadzorīne dabūja savas mēbeles. Bet jaunajam Vito Korleonem šī bija noderīga mācību stunda pieredzes skolā.
Otrajam gadījumam bija krietni tālejošākas atbalsis. 1939. gadā Dons Korleone nolēma kopā ar ģimeni pārcelties ārpus pilsētas. Tāpat kā visi vecāki, viņš vēlējas, lai viņa bērni ietu labākās skolās un uzturētos labākā sabiedrībā. Pats sev zināmu iemeslu dēļ viņš gribēja pāriet savrupākā nomales vide, kur viņa līdzšinējā dzīve mazāk pazīstama. Viņš nopirka zemes īpašumu — aleju Longbīčā, kur tolaik bija tikai četras jaunuzceltas mājas, bet vietas pietika vēl daudzām. Sanijs bija oficiali saderinājies ar Sandru un drīzumā taisījās precēties tātad viena māja būs vajadzīga viņam. Otra tika paredzēta pārējai Dona ģimenei. Trešo nodeva Dženko Abandando un viņa ģimenes rīcībā. Ceturto nolēma pagaidām atstāt brīvu.
Nedēļu pēc tam, kad iemītnieki ievācās alejā, tur piebrauca smagā mašīna ar trim gluži nevainīga izskata strādniekiem. Tie paziņoja, ka esot Longbīčas pilsētiņas apkures sistēmu inspektori. Viens no Dona miesassargiem, jauns puisis, ielaida viņus iekšā un aizveda uz pagrabu parādīt apkures katlu. Dons, viņa sieva un Sanijs tobrīd sēdēja dārzā, baudīdami atpūtu un sāļo piejūras gaisu.
Dons jutās visai saērcināts, kad miesassargs aicināja viņu ienākt mājā. Visi trīs strādnieki, liela auguma drukni tēvaiņi, bija sastājušies apkārt apkures katlam. Katls bija pa pusei izjaukts un detaļas izkaisītas pa cementēto pagraba grīdu. Viņu vadonis, valdonīga izskata vīrs, skarbi paziņoja Donam:— Jūsu katls ir galīgi čupā. Ja gribat, lai mēs to salabojam un atkal saliekam kopā, maksājiet simt piecdesmit dolāru par darbu un rezerves daļām, un tad būs nokārtota arī apgabala komisijas pārbaude.— Viņš izņēma sarkanu papīra veidlapu. — Re, šite mēs uzliksim zīmogu, un tad neviens no apgabala inspektoriem jūs vairs netraucēs.Dons jutās uzjautrināts. Aizvadītā nedēļa bija pagājusi rāmi un neinteresanti, jo biznesa vietā vajadzējis noņemties ar visādiem sadzīviskiem sīkumiem dzīvesvietas maiņas dēļ. Stipri lauzītā angļu valodā (parasti viņa runā jautās tikai viegls akcents) Dons jautāja:—Ja es nemaksāšu, kas notiks tālāk ar manu katlu?
Trijotnes vadonis paraustīja plecus.— Mēs vienkārši atstāsim visu, kā ir.— Un viņš pamāja uz metāla gabaliem, kas mētājās pa visu grīdu.
— Pagaidiet, kamēr es aiziešu pēc naudas,— Dons padevīgi teica. Tad, atgriezies dārzā, viņš sacīja Sanijam:— Paklausies, kaut kādi vīri ņemas pagrabā gar apkures katlu, un es nesaprotu, ko viņi grib. Ej un ņem to lietu savās rokās!Tas nebija vienkārši joks, jo Dons gribēja izskolot dēlu par savu galveno palīgu. Šī bija viena no pārbaudēm, kādas jāiziet vadošai biznesa amatpersonai.
Sanija lēmums nebija tēvam gluži pa prātam. Tas bija pārāk tiešs, bez jebkādas sicīliešu izsmalcinātības. Runga, nevis rapieris. Jo Sanijs, izdzirdis vadoņa prasību, bez vilcināšanās izrāva revolveri un, turēdams to šaušanas gatavībā, pavēlēja miesassargiem visus trīs pamatīgi notēst ar nūjām. Pēc tam viņš lika tiem savest katlu kārtībā un sakopt pagrabu. Tad, pārmeklējis nelūgtos viesus, Sanijs noskaidroja, ka tie īstenībā ir kādas māju labiekārtošanas firmas darbinieki no Safolkas apgabala. Pacenties iegaumēt firmas īpašnieka vārdu, viņš ar kājas spērieniem aizvadīja atnācējus līdz to mašīnai.— Tā ka lai Longbīčā jūsu smakas vairs nebūtu!—viņš uzkliedza.— Ja es vēl jūs te manīšu, visus aiz pautiem pakāršu!Jaunā Santīno raksturīga īpašība, iekams viņš kļuva vecāks un cietāks, bija tā, ka viņš uzņēmās aizstāvību pār visiem apkārtējiem savā dzīvesvietā. Sanijs aizgāja pie labiekārtošanas firmas īpašnieka un nobrīdināja, lai tas nekad vairs nesūta nevienu savu darbinieku uz Longbīču un tās apkaimi. Līdzko Korleones Ģimene bija nodibinājusi savus parastos biznesa sakarus ar vietējo policiju, viņi saņēma ziņas par visām līdzīga veida profesionālu bandītu izdarībām. Nepilna gada laikā Longbīčā noziegumu skaits saruka tiktāl, ka ar to mēroties nevarēja neviena līdzīga apjoma pilsētiņa Savienotajās Valstīs. Profesionāli laupītāji un uzbrucēji vienu reizi tika brīdināti nepiekopt savu amatu šajā teritorijā. Viens pārkāpums tika piedots. Ja tam sekoja otrs, vainīgie vienkārši pazuda. Viltus labiekārtošanas darboņi, krāpnieki dažādu pārdevēju un pakalpotāju lomā tika laipni brīdināti, ka Longbīčā viņu apciemojumi nav vēlami. Tie pašpārliecinātie blēži, kas šo brīdinājumu neievēroja, tika piekauti tā, ka tik tikko izvilka dzīvību. Vietējiem jaunajiem huligāniem, kuri nerespektēja likumu un nepakļāvās nekādai varai, tēvišķi ieteica aizbēgt no mājām. Longbīčā kļuva par paraugpilsētu.
Visvairāk Donu pārsteidza šo blēdīgo veikalnieku šķietamā juridiskā neaizskaramība. Skaidrs, ka tajā otrā pasaulē, kuras durvis viņam bija aizvērušās līdz ar godīgi pavadītajām jaunības dienām, pavērās plašs darbalauks cilvēkam ar viņa spējām. Un Dons spēra atbilstošus soļus, lai tajā pasaulē iekļūtu.
Un tā Dons laimīgi dzīvoja savā Longbīčas alejā, nostiprinādams un paplašinādams savu impēriju, līdz beidzās karš un mieru no jauna satricināja Turks Soloco, kurš izraisīja karu Dona pasaulē un pašu Donu piesaistīja slimības gultai.
Ņūhempšīras mazpilsētā mājsaimnieces pa savu dzīvokļu logiem un veikalnieki pa savu bodīšu durvīm allaž neizbēgami nopētīja un novērtēja jebkuru neikdienišķu parādību. Un, kad Edamsa mājas priekšā apstājās melns limuzīns ar Ņujorkas numuru, pēc dažām minūtēm to zināja jau visi apkaimes iedzīvotāji.
Keja Edamsa, kas, par spīti savai koledžas izglītībai, tomēr bija mazpilsētas meitene, arī tobrīd skatījās pa guļamistabas logu. Viņa bija gatavojusies eksāmenam un nupat .gribējusi iet lejā paēst, kad pēkšņi ieraudzījusi pa ielu tuvojamies mašīnu. Nezin kādēļ viņa nemaz nejutās pārsteigta, kad tā pieripoja un apstājās tieši iepretī mauriņam viņu nama priekšā. No mašīnas izkāpa divi lieli un plecīgi vīrieši, kas viņai atgādināja filmās redzētos gangsterus. Keja strauji metās lejā pa kāpnēm, lai pirmā atvērtu durvis. Viņa bija pārliecināta, ka svešie nes kādu ziņu no Maikla vai viņa ģimenes, un negribēja, lai viņi bez jebkāda ievada uzsāktu runāt ar tēvu vai māti. Ne jau tāpēc, ka Keja kautrētos no Maikla draugiem; viņa tikai domāja, ka tēvs un māte ir pārāk vecmodīgi, lai spētu saprast, ka meitai var būt darīšanas ar tādiem cilvēkiem.
Viņa sasniedza priekšnamu tieši tajā brīdī, kad atskanēja zvans, un, uzsaukusi mātei:—Es ielaidīšu!—atvēra durvis. Aiz tām stāvēja abi plecīgie vīrieši. Viens no viņiem iebāza roku krūšu kabatā, gluži kā gangsteris, kas tver pēc revolvera, un šī kustība tā pārsteidza Keju, ka viņa klusi ievaidējās. Taču svešais bija izvilcis nelielus ādas vāciņus, kurus viņš pasita vaļā, lai uzrādītu dienesta apliecību.
— Es esmu detektīvs Džons Filipss no Ņujorkas policijas nodaļas,— viņš teica, tad ar mājienu norādīja, uz otru vīrieti, kuram bija stipri melnīgsnēja sejas āda un ļoti biezas ogļmelnas uzacis, un piebilda:— Tas ir mans kolēģis Sirjani. Vai jūs esat mis Keja Edamsa?
Keja pamāja ar galvu.
— Vai drīkstam uz brīdi ienākt un aprunāties ar jums?— turpināja Filipss.— Tas attiecas uz Maiklu Korleoni.
Keja pakāpās sānis, ļaudama svešajiem ienākt. Tajā brīdī mazajā priekštelpā, kas veda uz tēva darbistabu, parādījās viņas tēvs.
— Kas tur ir, Kej?— viņš jautāja.
Kejas tēvs, sirms, slaids izteiksmīga izskata cilvēks, bija pilsētiņas baptistu draudzes mācītājs, turklāt baznīcas aprindās baudīja augsti mācīta cilvēka slavu. Keja patiesībā savu tēvu īsti nepazina, un viņš mulsināja meitu, tomēr viņa zināja: tēvs viņu mīl, kaut arī ar savu izturēšanos liek noprast, ka neuzskata viņu par interesantu personību. Kaut gan abu starpā nevaldīja īsta tuvība, Keja tēvam uzticējās. Tāpēc viņa vienkārši atbildēja:—Šie cilvēki ir detektīvi no Ņujorkas. Viņi grib man kaut ko jautāt par vienu puisi, ko es pazīstu.
Misters Edamss nelikās pārsteigts.
— Tad, lūdzu, iesim manā kabinetā!—viņš aicināja.
Mēs labprātāk aprunātos tikai ar jūsu meitu vien,— laipni sacīja detektīvs Filipss.
Nu, tas, manuprāt, atkarīgs no Kejas,— pieklājīgi atteica misters Edamss.— Vai tu, mīļā, gribi runāt ar šiem kungiem viena vai manā klātbūtnē? Vai varbūt pasaukt māti?
Keja papurināja galvu.— Es runāšu ar viņiem pati.
Varat izmantot manu kabinetu,— misters Edamss sacīja Filipsam.— Vai paliksiet uz pusdienām?
Vīri papurināja galvu. Keja ieveda viņus tēva kabinetā.
Abi detektīvi piemetās uz tahtas maliņas, un Keja apsēdās tēva lielajā ādas klubkrēslā. Detektīvs Filipss uzsāka sarunu ar jautājumu:—Mis Edamsa, vai jūs pēdējo triju nedēļu laika esat tikusies ar Maiklu Korieoni vai saņēmusi kādu ziņu no viņa?
Ar šo jautājumu pietika, lai Keja kļūtu modra. Pirms trim nedēļām viņa Bostonas laikrakstos bija lasījusi ziņu par Ņujorkas policijas kapteiņa un kāda narkotiku kontrabandista Verdžila Soloco noslepkavošanu. Avīzes atzīmēja, ka šis notikums saistāms ar gangsteru savstarpējo karu, kurā iesaistīta arī Korleones Ģimene.Keja papurināja galvu.— Nē. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņš grasījās iet pie tēva uz slimnīcu. Tas bija apmēram pirms mēneša.
Par to tikšanos mums viss zināms,— skarbi noteica otrs detektīvs.— Vai esat ar viņu tikusies vai saņēmusi kādu ziņu pēc tam?
Nē,— atbildēja Keja.
Ja jūs gadījumā sazināties ar viņu, man jālūdz, lai jūs par to ziņojat mums,— laipnā balsī sacīja detektīvs Filipss. — Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu runāt ar Maiklu Korieoni. Man jūs jābrīdina — ja saistīsieties ar viņu, varat nokļūt ļoti bīstamā stāvoklī. Ja jūs viņam kaut kā palīdzēsiet, varat pati piedzīvot milzīgas nepatikšanas.
Keja izslējās krēslā taisni.— Kāpēc lai es viņam nepalīdzētu?— viņa jautāja.— Mēs precēsimies. Precēti ļaudis palīdz viens otram.
Ja palīdzēsiet, jūs varat kļūt par slepkavības līdzzinātāju,— šoreiz atbildēja detektīvs Sirjani.— Jūsu draugu mēs meklējam tāpēc, ka viņš ir nogalinājis Ņujorkas policijas kapteini un kādu ziņu pienesēju, ar ko šis kapteinis bija kopā. Mēs zinām, ka viņus nošāva tieši Maikls Korleone.
Keja iesmējās. Viņas smiekli bija tik neviltoti un pašpaļāvīgi, ka abi detektīvi jutās gluži aizkustināti.
Maiks neko tādu nespētu izdarīt,— viņa teica.— Viņam ar savu ģimeni nav nekā kopīga. Kad mēs bijām viņa māsas kazās, labi varēja redzēt, ka pret viņu izturas kā pret nepiederošu personu, gandrīz tāpat kā pret mani. Ja viņš pašlaik slēpjas, tad tikai tāpēc, ka negrib iepīties visā tai tracī, nogrib, lai viņa vārdu skandinātu sakarā ar visu, kas noticis. Maiks nav gangsteris. Es viņu pazīstu labāk nekā jūs vai jebkurš cits. Viņš ir pārāk labs cilvēks, lai izdarītu kaut ko tik zemisku kā slepkavība. Viņam likums ir svētāks nekā jebkuram Citam, ko es pazīstu. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka viņš melotu.
Cik ilgi jūs viņu pazīstat?— saudzīgi pajautāja detektīvs Filipss.
Vairāk nekā gadu,— atbildēja Keja un jutās pārsteigta, kad abi svešie pasmaidīja.
Jums laikam derētu zināt dažus faktus,— teica detektīvs Filipss.— Tovakar, kad jūs šķīrāties, Maikls aizgāja uz slimnīcu. Iznācis no turienes, viņš saķildojās ar policijas kapteini, kas bija ieradies slimnīcā dienesta darīšanās. Viņš uzbruka šim policijas ierēdnim, taču pats cieta vairāk. Skaidri izsakoties, viņš palika ar lauztu žokli un dažiem izsistiem zobiem. Maikla draugi aizveda viņu uz Korleones ģimenes mājām Longbīčā. Nākamajā vakarā policijas kapteinis, ar kuru viņam bija sadursme, tika nošauts, un Maikls Korleone nozuda. Pazuda bez vēsts. Mums ir sakari, ir savi ziņu piegādātāji. Tie visi norāda uz Maiklu Korieoni, taču pierādījumu tiesai mums nav. Oficiants, kurš atradās blakus šāviena brīdī, Maiklu uz fotogrāfijas nepazīst, taču vaigā varētu pazīt. Vēl ir Soloco šoferis, kurš atsakās runāt, bet mēs viņu varētu piespiest, ja mūsu rokās būtu Maikls Korleone. Un tā visi mūsu cilvēki viņu cītīgi meklē, arī FIB viņu meklē, un visās malās viņu meklē. Pagaidām nesekmīgi, tāpēc domājām ka varbūt jūs mums dosiet kādu pavedienu.
Es neticu nevienam jūsu vārdam,— Keja auksti noteica. Bet viņas ķermeni pārņēma saltas tirpas, jo meitene saprata, ka ziņai par lauzto žokli jābūt patiesai. Bet tas jau nu neuzvedinātu Maiklu izdarīt slepkavību.
Vai ziņosiet mums, ja Maikls dos jums kādu vēsti?— jautāja Filipss.
Keja papurināja galvu. Tad atkal ierunājās otrs detektīvs Sirjani:— Mēs zinām, ka jūs abi guļat kopā. Mums ir ziņas no viesnīcām, ir liecinieki. Ja mēs padosim šo ziņu avīzēm, jūsu tēvs un māte jutīsies diezgan nelāgi. Tādi cienījami cilvēki kā viņi nebūs sajūsmā, uzzinādami, ka viņu meita guļ ar gangsteri.
Ja tūlīt pat nerunāsiet skaidru valodu, es pasaukšu jūsu papiņu un viņam visu uz vietas izstāstīšu.
Keja pārsteigta pavērās viņā, tad piecēlās, aizgāja līdz durvīm un atvēra tās. Viņa redzēja tēvu stāvam pie viesistabas loga un smēķējam pīpi.
— Tēt, vai tu vari ienākt?— viņa pasauca.
Tēvs pagriezās, uzsmaidīja meitai un devās uz kabineta pusi. Nonācis pie durvīm, viņš aplika Kejai roku ap vidukli un pavērsās pret abiem detektīviem.— Jā, kungi?
Kad neviens no viņiem neatbildēja, Keja salti teica detektīvam Sirjani:— Nu tad stāstiet viņam visu, kārtībnieki
Sirjani pietvīka.
Mister Ēdams, man tas jāsaka jūsu pašu meitas labā. Viņa sapinusies ar kādu bandītu, kuru mums ir nopietns pamats turēt aizdomās par policijas ierēdņa noslepkavošanu. Es viņai mēģinu ieskaidrot, ka viņa var nokļūt lielās nepatikšanās, ja nesadarbosies ar mums. Bet šķiet, ka viņa neapzinās, cik tas nopietni. Varbūt jūs varētu ar viņu parunāt.
Tas liekas pavisam neticami,— laipnā mierā sacīja misters Edamss.
Jūsu meita un Maikls Korleone saietas jau vairāk nekā gadu,— Sirjani turpināja, pastiepis apakšžokli.— Viņi ir pavadījuši naktis viesnīcās, kur pierakstījušies kā vīrs un sieva. Mums jāatrod Maikls Korleone, lai nopratinātu viņu par policijas ierēdņa slepkavību. Jūsu meita atsakās sniegt mums jebkādas palīdzīgas ziņas. Tādi ir fakti. Jūs varat saukt tos par neticamiem, bet es visu varu pierādīt.