Keja izbrīnījusies pavērās tēvā. Viņa zināja, ka tēvs mazliet koķetē ar savām akadēmiska pedanta manierēm, un viņu pārsteidza miers, ar kādu tas uzņēma šo jaunumu.
— Katrā gadījumā varat būt droši,— apņēmīgi turpināja misters Edamss,— ja tas jaunais cilvēks parādīsies šeit, es tūlīt ziņošu par viņa klātbūtni varas iestādēm. Tāpat kā mana meita. Un tagad lūdzu mūs atvainot—mūsu pusdienas atdziest.
Ar izsmalcinātu laipnību viņš izvadīja svešos no mājas un mierīgi, bet noteikti tūlīt aizvēra aiz viņiem durvis. Saņēmis Keju zem rokas, viņš veda meitu uz virtuves pusi, kas atradās mājas viņā galā.— Nāc, mīļā, māte gaida mūs pusdienās!
Atslābstošais sasprindzinājums un tēva maigi saprotošā izturēšanās darīja savu, un, iedama uz virtuvi, Keja klusi raudāja. Māte virtuvē nepievērsa uzmanību viņas asarām, un Keja noprata, ka tēvs viņai pastāstījis par abu detektīvu ierašanos. Meitene apsēdās savā vietā, un māte klusēdama pasniedza viņai šķīvi ar ēdienu. Kad visi trīs bija apsēdušies pie galda, tēvs noliektu galvu noskaitīja lūgšanu.Misis Edamsa bija neliela auguma drukna sieviete, allaž rūpīgi ģērbusies un sasukājusies. Keja nekad nebija redzējusi māti nesakopušos. Māte vienmēr šķita itin kā vienaldzīga pret meitu un turēja viņu zināmā atstatumā. Tā viņa izturējās arī šobrīd.
— Netaisi nu tādu drāmu, Kej. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā lielā kņada ir par baltu velti. Tas puisis taču ir no Dārtmutas koledžas, viņš tik zemiskā lietā diez vai būtu iepīts.
Keja pārsteigta pacēla galvu.— Kā tu zini, ka Maiks ir no Dārtmutas?
Ak jūs, jaunie,— pašapmierināti noteica māte,— jūs gribat būt tik noslēpumaini, iedomājaties, ka esat varen gudri. Mēs jau sen par viņu zinām, tikai, protams, nevarējām neko sacīt, pirms tu pati nesāki runāt.
Bet kā jūs varējāt zināt?— Keja nesaprata. Viņa vēl aizvien nespēja uzlūkot tēvu, kopš viņš zināja par meitas tuvajām attiecībām ar Maiklu. Tāpēc arī Keja neredzēja smaidu tēva sejā, kad viņš atbildēja:— Atplēsām tavas vēstules, kā gan citādi.
Kejā uzbangoja spējš izbaiļu un sašutuma vilnis. Tagad viņa nekautrējās uzlūkot tēvu. Viņš pats bija rīkojies daudz apkaunojošāk par savu meitu. Keja nekad no tēva to nebūtu gaidījusi.
— Tas nevar būt, tēt! Tu neesi uz to spējīgs.
Misters Edamss uzsmaidīja meitai.— Es apsvēru, kas ir lielāks grēks — atplēst tavas vēstules vai arī palikt nezināšanā, ja manam vienīgajam bērnam draudētu kāda nelaime. Izvēle bija vienkārša un tīras sirdsapziņas diktēta.
Tad ierunājās misis Edamsa, pastarpām ēzdama vārīto cāli:— Tu, mīļā, esi gaužām nevainīgs bērns savam vecumam. Mums vajadzēja turēt acis vaļā. Un tu nekad to puisi nepieminēji.
Pirmo reizi Keja jutās pateicīga Maiklam par to, ka viņš vēstulēs nekad neļāva vaļu maigumam. Viņa bija laimīga, ka vecāki nav lasījuši kādu no viņas vēstulēm.
— Es viņu nepieminēju tāpēc, ka domāju — jūs būsiet šokēti viņa ģimenes dēļ.
— Bijām jau arī,— nebēdīgi attrauca misters Edamss. — Starp citu, vai Maikls ir devis tev kādu ziņu?
Keja papurināja galvu.— Es neticu, ka viņš jebkur būtu vainīgs.Viņa redzēja, kā vecāki pāri galdam pārmij ašus skatienus. Tad misters Edamss saudzīgi teica:
— Ja viņš nav vainīgs un tomēr nozudis, tad varbūt ar viņu gadījies kas cits.
Pirmajā brīdī Keja nesaprata. Tad viņa pielēca no galda un skriešus metās uz savu istabu.
Trīs dienas vēlāk Keja Edamsa izkāpa no taksometra Longbīčā, Korleones nama priekšā. Viņa iepriekš bija zvanījusi, un viņu te gaidīja. Durvis atvēra Toms Heigens, un Keja jutās vīlusies — viņa nojauta, ka no šī cilvēka neko neuzzinās.
Ievedis atnācēju viesistabā, Heigens pasniedza viņai glāzi dzēriena. Mājas tuvumā Keja bija ievērojusi klīstam vēl dažus vīrus, bet Sanija viņu vidū nebija. Keja jautāja Heigenam tieši un skaidri:
Vai jūs zināt, kur ir Maikls? Vai varat man pateikt, kā ar viņu sazināties?
Mēs zinām, ka viņš ir sveiks un vesels, bet nezinām, kur tieši viņš šobrīd atrodas,— rāmi atteica Heigens.— Izdzirdis, ka nošauts tas kapteinis, Maikls nobijās, ka apvainos viņu. Tāpēc viņš nolēma pazust. Viņš man teica, ka došot ziņu pēc pāris mēnešiem.
Šis paskaidrojums bija ne tikai nepatiess — tā nepatiesīgums bija skaidri nojaušams, un Heigens tīši ļāva Kejai to saprast.
Vai tas kapteinis patiesi pārlauza viņam žokli?— jautāja Keja.
Diemžēl tā ir tiesa,— atbildēja Heigens.— Bet Maikls nekad nav bijis atriebīgs. Es esmu pārliecināts, ka tam nav nekāda sakara ar vēlāk notikušo.
Keja atvēra rokassomiņu un izņēma vēstuli.
— Vai jūs varētu viņam šo nodot, ja viņš ar jums sazināsies? Heigens papurināja galvu.— Ja es šo vēstuli paņemtu un jūs par to pastāstītu tiesā, to varētu iztulkot tā, it kā es zinātu, kur viņš atrodas. Kāpēc jūs nevarētu mazliet pagaidīt? Maikls noteikti dos kādu ziņu.
Keja izdzēra glāzi un piecēlās. Heigens pavadīja viņu līdz priekštelpai, bet, kad viņš atvēra durvis, no āra ienāca kāda neliela auguma pilnīga sieviete melnās drānās. Keja pazina
Maikla māti. Viņa sniedza roku un sveicināja:— Labdien, misis Korleone!
Sievietes mazās, melnās acis mirkli ieurbās viņā, tad grumbainā olīvkrāsas seja savilkās mazā, paskopā smaidiņā, kas tomēr dīvainā kārtā pauda patiesu sirsnību.
Ak, tu jau ir tā Maikla draudzenīte,— teica misis Korleone. Viņa runāja ar spēcīgu itāliešu akcentu, un Keja tik tikko spēja viņu saprast.— Ieēdi kaut ko?— Keja atbildēja noliedzoši, gribēdama sacīt, ka nevēlas neko ēst, bet misis Korleone tūlīt nikni vērsās pie Toma Heigena, strostēdama viņu itāliešu valodā.
Tu pat šai nabaga meitenei kafiju nepiedāvā, tu, disgrazia!— viņa pabeidza, paņēma Keju pie rokas un aizveda uz virtuvi. Keju pārsteidza pavecās sievietes siltais, dzīvības pilnais rokas tvēriens.
Iedzer kafiju, uzēd kaut ko, un kāds tevi aizvest mājās. Tu laba meitene, tev nebraukt ar vilcienu.
Viņa apsēdināja Keju un sāka rosīties pa virtuvi, novilka viņai mēteli, noņēma cepuri un nolika tos uz krēsla. Pēc īsa brīža uz galda parādījās maize, siers un desa un uz plīts iesīcās kafija.
Es atnācu pavaicāt par Maiklu,— bikli sacīja Keja.— Man nav nekādu ziņu no viņa. Misters Heigens teica, ka neviens nezinot, kur viņš ir, un pēc kāda laika Maikls pats došot ziņu.
Vairāk mēs šobrīd viņai neko nevaram pateikt, māt,— Heigens steigšus ierunājās.
Misis Korleone uzmeta viņam nicīgu skatienu.— Tagad tu man mācīs, kas jādara? Mans vīrs man neteic, kas jādara, lai Dies viņam žēlīgs.— Viņa pārkrustījās.
Vai misteram Korleonem viss labi?— apvaicājās Keja.
Ļoti labi,— atteica misis Korleone.— Ļoti labi. Vecs kļūst, vecs un dumjš, kad jau ļauj šitādām lietām notikt.— Un viņa bez kādas cienības piedauzīja sev pie deniņiem. Tad viņa ielēja kafiju un iespieda Kejai rokā maizi un sieru.
Kad kafija bija padzerta, misis Korleone saņēma Kejas roku savās melnīgsnējās plaukstās.
Maikijs tev nerakstīt, tev nedabūt nekādas ziņas no Maikija. Viņš slēpjas — divi gadi vai trīs. Varbūt vairāk, varbūt daudz vairāk. Tu ej mājās pie savas ģimenes, atrodi labu puisi un apprecies.
Keja izņēma no rokassomiņas vēstuli.— Vai jūs to aizsūtīsiet viņam?
Vecīgā dāma paņēma vēstuli un papliķēja Kejai pa vaigu.— Protams, protams,— viņa noteica. Heigens mēģināja iebilst, un viņa tam itāliski uzkliedza. Tad viņa pavadīja Keju līdz durvīm, tur īsi un aši noskūpstīja meiteni un piebilda:— Tu aizmirsti par Maikiju, viņš vairs nav vīrs priekš tevis.
Pie mājas Keju gaidīja mašīna, kuras priekšējā sēdeklī sēdēja divi vīrieši. Tie aizveda meiteni līdz Ņujorkas viesnīcai, kurā Keja bija apmetusies, visu ceļu nerunādami ne vārda. Arī Keja klusēja. Viņa mēģināja pieradināt sevi pie domas, ka puisis, kuru viņa mīl, ir aukstasinīgs slepkava. Un to viņa bija uzzinājusi no visdrošākā avota — no viņa mātes.
Karlo Riči bija nikns uz visu pasauli. Viņš bija ieprecējies Korleones ģimenē un tie viņam atgrūdusi kaut kādu sīku bukmeikera padarīšanu Manhetenas austrumu galā. Viņš bija cerējis uz vienu no Longbīčas alejas mājām, jo zināja, ka Dons var jebkurā laikā pārcelt pašreizējos iemītniekus uz citurieni, un šoreiz tieši tā vajadzēja notikt. Tad viņš, Karlo, atrastos pašā impērijas centrā. Bet Dons bija netaisns pret viņu. Lielais Dons, Karlo ar izsmieklu nodomāja. Vecs antiņš, kas ļāvies krist par upuri bandītiem uz ielas gluži kā kurš katrs stulbs iesācējs. Cerams, ka tas vecais kraķis noliks karoti. Ar Saniju viņi tomēr kādreiz bija draugos; ja viņš kļūs par Ģimenes galvu, varbūt apstākļi mainīsies un Karlo tiks impērijas iekšienē.
Viņš vēroja, kā sieva lej tasītē kafiju. Kungs Dievs, kāda viņa izrādījusies idiote! Pieci mēneši kopš kāzām — un jau ļum no taukiem, un vēders arī jau pampst. Ne velna nav no tām itāliešu slampām te, austrumos.Viņš pastiepa roku un aizskāra Konijas kuplo, uzblīdušo gurnu. Konija viņam uzsmaidīja, un Karlo izsmejoši noteica:—Tev jau vairāk speķa nekā cūkai.Viņš ar baudu vēroja, kā sievas seja sāpīgi sastingst un acīs sasprāgst asaras. Lai tu esi lielā Dona meita, tagad tu pirmām kārtām esi mana sieva, mans īpašums, un es varu ar tevi apieties, kā man patīk. Apziņa, ka vismaz viens no Korleones ģimenes ir kļuvis par viņa kājslauķi, ļāva Karlo justies lielam un varenam.Viņš jau no paša sākuma bija ierādījis sievai viņas vietu. Konija bija gribējusi paturēt pati sev maku ar kāzās dāvināto naudu, bet viņš tai bija uztaisījis koši zilu aci un pievācis naudu sev. Un nekad arī nebija stāstījis viņai, kur to licis. Tas gan būtu varējis slikti beigties. Vēl tagad viņš juta tādu kā niecīgu nožēlas adatiņu. Kungs tētīt, gandrīz piecpadsmit stabus viņš bija nospēlējis un notriecis ar meitām!
Karlo juta, ka Konija viņu no muguras vēro, un tīši izrieza muskuļus, sniegdamies pāri galdam pēc smalkmaizīšu šķīvja. Viņš nupat bija notiesājis šķiņķi ar olām, bet pamatīga auguma vīrietim vajag pamatīgas brokastis. Viņš apzinājās, kādu iespaidu rada sievai ar savu izskatu, un jutās apmierināts. Nevis ikdienišķs, tumsnējs itāliešu vīrs ar taukaini spīdīgiem matiem, bet stalts gaišmatis ar «ezīti», milzīgām, zeltainiem matiņiem klātām rokām, platiem pleciem un tievu vidukli. Turklāt Karlo zināja, ka viņš ir fiziski stiprāks nekā jebkurš no tiem brašajiem zēniem, kas kalpo Ģimenei. Kā Klemenca, Tesio, Roko Lampone un tas zellis Polijs, kuru kāds nolaida no kājas. Diez kā tur īsti bija ar viņu? Tad Karlo nez kāpēc sāka domāt par Saniju. Divcīņā viņš Saniju droši vien pieveiktu, kaut arī Sanijs ir mazliet lielāks un mazliet smagāks. Taču Karlo biedēja Sanija reputācija, lai gan viņš pats Saniju bija redzējis tikai omulīgu un labsirdīgu. Jā, Sanijs ir savs čoms. Varbūt tad, kad vecais Dons noliks karoti, viņam sāksies jēdzīgāka dzīve.Karlo dīki malkoja kafiju. Viņš nevarēja ciest šo dzīvokli. Rietumu krastā viņš bija pieradis pie plašākiem mājokļiem, turklāt pēc maza brītiņa jādodas prom cauri visai pilsētai uz savu kantori, kur ap pusdienlaiku sāksies jauna derībnieku rosīšanās. Bija svētdiena — pati karstākā darba diena, un beisbols jau gāja pilnā sparā, basketbols nupat tuvojās beigām, un palēnām sākās gatavošanās vakaram — zirgu sacīkstēm. Karlo pamazām apjauta, ka Konija aiz muguras sparīgi kaut kam gatavojas, un pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu.Konija posās iziešanai un ģērbās tipiskas Ņujorkas itālietes stilā, ko Karlo necieta ne acu galā. Puķaina zīda kleita ar jostu, uzkrītoša rokassprādze un auskari, kuplas piedurknes. Viņa izskatījās par divdesmit gadiem vecāka.— Diez kur tad nu skriesi?— viņš noprasīja.
Uz Longbīču pie sava tēva,— Konija dzedri atteica. — Viņš vēl aizvien nevar celties, un mums jācenšas būt pie viņa.
Vai pašlaik vēl Sanijs diriģē to padarīšanu?— Karlo ziņkāri jautāja.