Konija izbiedēta sarāvās, un tas vīru satracināja vēl vairāk. Viņš pielēca no krēsla un iesita viņai pa seju, atstādams tur sarkanu svītru. Ātri un precīzi cits citam sekoja vēl trīs sitieni. Karlo redzēja, kā Konijas augšlūpa sāk asiņot un uztūkst. Tad viņš aprāvās — redzamas pēdas atstāt nav ieteicams. Konija iedrāzās guļamistabā, un Karlo dzirdēja durvīs apgriežamies atslēgu. Nosmējies viņš atgriezās pie savas kafijas tases.
Pēc maltītes viņš brīdi sēdēja un smēķēja, līdz pienāca laiks ģērbties. Piedauzījis pie guļamistabas durvīm, viņš uzsauca:—Ver vaļā, kamēr neesmu izgāzis durvis!
Atbildes nebija.
— Atver, man jāģērbjas!— viņš vēlreiz skaļi uzsauca, tad dzirdēja, ka sieva pieceļas no gultas un tuvojas durvīm. Atslēga noskrapstēja. Kad Karlo ienāca, Konija jau bija aizgriezusies un gāja atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās, seju pievērsusi sienai.
Karlo ātri saģērbās un tad pamanīja, ka sievai mugurā tikai apakšveļa. Bet viņš tomēr gribēja, lai Konija dodas pie tēva — varbūt atnesīs jaunas ziņas.
Kas tad nu, pāris pļauku tev visu spēku izsitušas, vai?— Ir nu gan slinka govs.
Es nekur negribu iet,— Konijas balsī skanēja asaras, un vārdi bija tik tikko saprotami. Karlo nepacietīgi pastiepās un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Un tūlīt redzēja, kāpēc sieva nekur negrib iet. Laikam tā tiešām bija labāk.
Acīmredzot viņš bija iesitis stiprāk, nekā domājis. Konijas kreisais vaigs bija uztūcis, pārsistā augšlūpa piepampusi zem deguna smieklīgi resna.
— Nu, kā redzi,— viņš teica.— Bet es būšu mājās vēlu. Svētdienās man darba līdz kaklam.
Izgājis no dzīvokļa, viņš atrada mašīnai piestiprinātu soda naudas talonu par novietošanas pārkāpumu — zaļu kvīti par piecpadsmit dolāriem. Viņš to iemeta priekšējā nodalījumā, kur jau gulēja kaudze līdzīgu talonu. Karlo bija labā garastāvoklī. Viņš arvien jutās pacilāts, kad bija iedauzījis to izlutināto spindzeli. Tas daudzmaz kliedēja sarūgtinājumu par Korleones ģimenes netaisno attieksmi pret viņu.
Kad viņš pirmoreiz piekāva sievu, tad gan jutās drusku nobažījies. Konija toreiz taisnā ceļā aizskrēja uz Longbīču sūdzēties mātei un tēvam un nodemonstrēt savu zilo aci. Tad viņš no tiesas dabūja trūkties. Taču Konija atgriezās mājās apbrīnojami padevīga un paklausīga — tradicionālās itāliešu sievas ideāls. Nākamajās nedēļās Karlo saņēmās un uzvedās kā paraugvīrs, vienmēr un visur bija laipns un jauks pret sievu, pildīja vīra pienākumus ik rītu un vakaru. Tad beidzot, domādama, ka vīrs tā nekad vairs nedarīs, Konija izstāstīja viņam, kas norisinājies vecāku mājās. Vecāki bija izturējušies gauži vienaldzīgi, viņus notikušais pat tā kā uzjautrinājis. Māte gan bija izrādījusi zināmu līdzjūtību un pat lūgusi tēvu parunāt ar Karlo Riči. Tēvs bija atteicies.
Viņa ir mana meita,— viņš bija teicis,— bet tagad viņa pieder savam vīram. Viņš zina savus pienākumus. Pat Itālijas karalis neuzdrīkstējās iejaukties vīra un sievas darīšanās. Ej mājās un iemācies uzvesties tā, lai viņš tevi nesistu.
Vai tu kādreiz esi sitis savu sievu?— Konija nikni jautāja tēvam. Būdama tēva mīlule, viņa varēja atļauties runāt tik pārdroši.
Viņa nekad nav tam devusi iemeslu,— tēvs bija atbildējis. Un māte bija piekrītoši pamājusi un pasmaidījusi.
Konija viņiem bija pastāstījusi, ka vīrs paņēmis kāzās dāvāto naudu un pat nepateicis, kur to licis. Tēvs bija paraustījis plecus un atbildējis:— Es būtu darījis tāpat, ja mana sieva izturētos tik vīzdegunīgi kā tu.
Un tā Konija atgriezās mājās, vienlaikus apjukusi un pārsteigta. Viņa arvien bija bijusi tēva mīlule un tagad nespēja saprast viņa vēsumu.Bet patiesībā Dons nepalika gluži tik vienaldzīgs, kā varēja likties. Viņš painteresējās un uzzināja, ko Karlo izdarījis ar kāzās dāvāto naudu. Znota bukmeikera kantorī viņš iekārtoja savus cilvēkus, kam vajadzēja ziņot Heigenam par katru Riči soli darbavietā. Taču dziļāk iejaukties Dons nevarēja. Kā gan vīrietis lai spētu pildīt savus vīra pienākumus pret sievu, no kuras ģimenes viņam jābīstas? Tādu stāvokli nedrīkstēja pieļaut, un Dons neuzdrošinājās iejaukties. Un, kad Konija kļuva grūta, viņš pārliecinājās par sava lēmuma tālredzību un zināja, ka nekad neiejauksies viņu ģimenes dzīvē, kaut arī Konija mātei vēl vairākas reizes sūdzējās, ka vīrs atkal pacēlis roku, un māte beidzot jutās spiesta runāt ar Donu. Konija pat lika manīt, ka varbūt gribēs šķirties. Tad pirmo reizi mūžā Dons kļuva nikns uz meitu.
Viņš ir tava bērna tēvs,— viņš dusmīgi teica Konijai. — Kas šajā pasaulē var iznākt no bērna, kuram nav tēva?
Visu to uzzinājis, Karlo Riči kļuva pašpārliecināts. Tātad viņš var justies pilnīgi drošs. Viņš pat sāka lielīties saviem kolēģiem darbā, ka ieklapējot sievu, kad tā kļūstot lecīga, un tūlīt redzēja bijību viņu sejās — te ir vīrs, kurš uzdrīkstas turēt zem zābaka lielā Dona Korleones meitu.Bet Riči nebūtu vis juties tik drošs, ja zinātu, ka Sanijs Korleone, uzzinājis par viņa rīcību, iededzies trakās dusmās un no izrēķināšanās viņu atturējusi tikai paša Dona visstingrākā un kategoriskākā pavēle, kurai pat Sanijs neuzdrīkstējās nepaklausīt. Tāpēc arī Sanijs vairījās sastapt Riči—viņš nejutās pārliecināts, vai spēs noturēt sevi grožos.Un tā šai jaukajā svētdienas rītā, juzdamies pilnīgi drošs, Karlo Riči savā mašīnā traucās uz Īstsaidu. Viņš neredzēja, ka tajā pašā laikā pretējā virzienā uz viņa mājas pusi aizbrauca Sanija mašīna.
Sanijs Korleone bija atstājis alejas drošo patvērumu un pavadījis nakti pilsētā pie Lūsijas Mančīni. Tagad, četru miesassargu pavadīts, viņš devās mājup. Divi vīri brauca viņam pa priekšu, divi no aizmugures. Līdzās viņam sargu nevajadzēja: pret tiešu uzbrukumu Sanijs varēja aizsargāties pats. Miesassargi brauca paši savās mašīnās, un viņu dzīvokļi atradās katrs savā pusē Lūsijas dzīvoklim. Kamēr vien Sanijs neapmeklēja Lūsiju pārāk bieži, viņam briesmas nedraudēja. Un, tā kā viņš šobrīd bija pilsētā, viņš iedomājās, ka varētu ieskriet pie māsas Konijas un paņemt viņu līdzi uz Longbīču. Tas preteklis Karlo jau noteikti dosies savās darīšanās un mašīnu viņai nedos, tāpēc derētu māsai izpalīdzēt. Viņš pagaidīja, kamēr abi priekšējie miesassargi ieiet mājā, tad sekoja viņiem. Abi aizmugurē braucošie vīri nobremzēja tieši aiz viņa mašīnas un izkāpa, lai uzmanītu ielu. Sanijs ievēroja vislielāko piesardzību. Iespēja, ka pretinieks varētu zināt par viņa braucienu uz pilsētu, bija gauži niecīga, taču Sanijs vienmēr turēja acis vaļā. To viņš bija iemācījies 1930. gada karā.
Liftu viņš neizmantoja nekad—tās varēja būt nāvējošas lamatas. Ātri uzkāpis astoņus kāpņu posmus līdz Konijas dzīvoklim, viņš pieklauvēja pie durvīm. Šurpceļā viņš bija redzējis Karlo mašīnu aizbraucam un zināja, ka māsa būs viena. Atbildes nebija. Sanijs pieklauvēja vēlreiz un pēc brīža izdzirda māsas balsi — biklu, izbiedētu:—Kas tur ir?
Bailes Konijas balsī iztrūcināja Saniju. Viņa jaunākā māšele taču allaž bijusi droša un pašapzinīga, tikpat dūšīga kā jebkurš cits viņu ģimenē. Kas viņai noticis, velns lai parauj?
— Sanijs!—viņš atsaucās. Bulta durvju iekšpusē noskrapstēja, durvis atvērās, un Konija šņukstēdama iekrita brāļa rokās. Aiz pārsteiguma Sanijs labu brīdi stāvēja nepakustēdamies. Tad viņš atstūma māsu no sevis, ieraudzīja viņas uztūkušo seju un saprata, kas noticis.
Atbrīvojies no māsas rokām, viņš grasījās drāzties lejup, lai dzītos vainīgajam pakaļ. Trakās dusmas pilnīgi izķēmoja Sanija seju. To redzēdama, Konija piespiedās viņam un neļāva aiziet. Ievilkusi brāli dzīvoklī, viņa sāka raudāt vēl nevaldāmāk, šoreiz aiz tīrām bailēm. Konija pazina vecākā brāļa temperamentu un baidījās no tā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nekad nebija Sanijam sūdzējusies par Karlo.
— Es pati biju vainīga,— viņa apgalvoja.— Sāku ķīviņu un mēģināju viņam iesist, tāpēc viņš iesita man. Viņš nemaz negribēja sist tik stipri. Es pati pašāvos pretī.
Sanijs bija atguvis savaldīšanos.— Vai tu šodien brauksi pie vecīša?Konija neatbildēja, tāpēc viņš piebilda:— Es domāju, ka tu gribi braukt, tāpēc ieskrēju, lai paņemtu tevi. Es tikpat biju pilsētā.Konija papurināja galvu.— Es negribu, ka viņi redz mani tādu. Aizbraukšu nākamajā nedēļā.
Labi,— atteica Sanijs. Viņš pacēla virtuves telefona klausuli un uzgrieza numuru.— Izsaukšu ārstu, lai viņš tevi apskata un pielāpa. Tev jābūt uzmanīgai savā stāvoklī. Cik vēl mēnešu atlicis līdz bērnam?
Divi,— atbildēja Konija.— Sanij, lūdzu, nedari neko. Es tevi ļoti lūdzu.
Sanijs iesmējās. Viņa vaibsti bija saspringuši cietsirdīgā apņēmībā, kad viņš teica:— Neraizējies, es netaisos padarīt tavu bērnu par bāreni jau pirms dzimšanas!Un, viegli noskūpstījis māsu uz veselā vaiga, viņš izgāja no dzīvokļa.
Austrumu rajona 112. ielā saldumu veikala priekšā stiepās gara virkne divās rindās sastājušos mašīnu. Šeit bija Karlo Riči bukmeikera kantoris. Veikala priekšā uz ietves tēvi spēlēja sunīšus ar bērniem, kurus bija paņēmuši līdzi svētdienas rīta izbraukumā, lai tie pie reizes pakavētos blakām, kamēr viņi paši nodarbojas ar derību slēgšanu. Ieraudzījuši tuvojamies Karlo Riči, viņi pārtrauca spēles un steidzās nopirkt bērniem saldējumu, lai tie uzvestos rātni. Tad viņi sāka pētīt avīzes, kurās bija nosaukti šīsdienas beisbola spēļu sākotnējie metēji, un centās uzminēt iespējamos uzvarētājus.
Karlo iegāja lielajā istabā veikala aizmugurē. Abi viņa «rakstveži»— neliela auguma kalsns vīrietis, vārdā Selijs Regzs, un plecīgs spēkavīrs, saukts Treneris, jau gaidīja, kad būs jāsāk darboties. Viņiem priekšā uz galda gulēja lielas līniju lapas, kur pierakstīt derību likmes. Uz koka statīva bija novietota tāfele, kur ar krītu sarakstīti sešpadsmit augstākās līgas beisbola komandu nosaukumi, salikti pa savstarpējo spēļu pāriem. Pretī katram pārim bija uzvilkts lodziņš, kur ierakstīt cerēto iznākumu.
— Vai veikala telefons šodien pieslēgts ausīm?—Karlo noprasīja Trenerim.
Treneris papurināja galvu.— Ausis pagaidām ir atvienotas.
Karlo devās pie sienas telefona un uzgrieza numuru. Selijs Regzs un Treneris vienaldzīgām sejām vēroja, kā viņš īsi pieraksta «vadlīniju»— sagaidāmos iznākumus visām šīsdienas beisbola spēlēm. Viņi noraudzījās, kā Karlo noliek klausuli un, aizgājis pie tāfeles, pretī katrai spēlei ar krītu uzraksta varbūtējo iznākumu. Kaut gan Karlo to nenojauta, viņi jau bija uzzinājuši «vadlīniju» un sekoja, vai viņš rīkojas pareizi. Pirmajā darba nedēļā Karlo bija kļūdījies, pārrakstot varbūtējos iznākumus uz tāfeles, un radījis tā saucamo «viduspunktu», kas ir visu azarta spēlmaņu sapnis. Tas nozīmēja, ka, slēdzot derības pie viņa un tad slēdzot derības vēlreiz pret to pašu komandu pie cita bukmeikera, spēlētājs nevar zaudēt. Šādā gadījumā zaudēt varēja vienīgi Karlo kantoris. Šīs kļūdas dēļ tas bija vienā nedēļā pazaudējis sešus tūkstošus dolāru, un Dons pārliecinājās, ka savā spriedumā par znotu nav maldījies. Viņš deva rīkojumu turpmāk kontrolēt Karlo darbu visos sīkumos.
Parasti Korleones Ģimenes augstākstāvošās amatpersonas nemēdza nodarboties ar tādām ikdienas detaļām. Šādus līmeņus parasti šķīra vismaz pieci izolējoši slāņi. Bet, tā kā šis bukmeikera kantoris bija paredzēts Dona znota pārbaudei, tas tika nodots tiešā Toma Heigena uzraudzībā, un viņš ik dienas saņēma ziņas par tā darbību.
Tagad, kad «vadlīnija» bija izziņota, derību dalībnieki sadrūzmējās saldumu veikala aizmugures telpā, lai pierakstītu varbūtējos iznākumus savās avīzēs blakām spēlēm un iespējamo metēju vārdiem. Daži no viņiem, pētīdami tāfeli, turēja pie rokas bērnus. Viens, kurš spēlēja uz augstām likmēm, paskatījās lejup uz mazo meitenīti, ko turēja pie rokas, un jokodams jautāja:— Kas tev šodien labāk patīk, mīlulīt,—
«Milži» vai «Pirāti»?— Sajūsmināta par iespaidīgajiem vārdiem, mazā atjautāja:— Vai milži ir stiprāki par pirātiem?— Tēvs iesmējās.
Pie abiem rakstvežiem sāka veidoties rinda. Kad viens no tiem bija aizpildījis lapu, viņš to atplēsa no bloknota, ietina tajā savākto naudu un nodeva to Karlo. Karlo pa aizmugures durvīm izgāja no istabas un uzkāpa augšā uz dzīvokli, kur mājoja saldumu veikala īpašnieka ģimene. Tur viņš piezvanīja uz savu galveno biržu, nosauca skaitļus, tad ielika naudu nelielā sienas seifā, kas bija paslēpts aiz bagātīgām loga drapērijām. Pēc tam viņš atgriezās saldumu veikalā, iepriekš sadedzinājis derību lapu un aizskalojis pelnus prom kanalizācijā.
Tradicionālo svētdienas likumu dēļ spēles šai dienā nekad nesākās agrāk par pulksten diviem, tāpēc pirmajam derībnieku pūlim — ģimenes cilvēkiem, kuri bija ieskrējuši piereģistrēt savas likmes un aši steidzās mājās, lai vēl pagūtu aizvest sievas un bērnus uz pludmali,— sekoja saujiņa vecpuišu vai aizspriedumainu sīkstuļu, kuri uzskatīja, ka ģimenei svētdiena jāpavada smacīgajā pilsētas dzīvoklī. Šie vecpuiši bija īpaši aizrautīgi azarta spēlmaņi, viņu likmes bija augstākas, un ap četriem viņi ieradās otrreiz, lai slēgtu jaunas derības uz divspēļu mačiem. Karlo svētdienas bija aizņemtas līdz pat vakaram tieši viņu dēļ, kaut gan reizēm no pludmales šurpu pa otram lāgam atsteidzās arī dažs ģimenes galva, kas vēlējās vēlreiz izmēģināt roku un atgūt zaudēto.Līdz pulksten pusdiviem derībnieku skaits Karlo Riči bukmeikera kantorī bija apsīcis, un Karlo kopā ar Sēliju Regzu varēja iziet ārā un pasēdēt uz lieveņa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņi sēdēja, vērodami, kā tuvumā rotaļājas bērni. Garām pabrauca policijas mašīna. Viņi tai nepievērsa uzmanību. Šai iestādei policijas iecirknī bija ļoti spēcīga aizmugure, un vietējā vara tai nedrīkstēja ķerties klāt. Pavēlei par kratīšanu vajadzētu nākt no pašas augšas, un arī tad viņi pietiekami savlaicīgi tiktu brīdināti.
Iznāca otrs tuvākais palīgs Treneris un apsēdās viņiem blakām. Vīri brīdi patērgāja par beisbolu un sievietēm. Tad Karlo pasmiedamies sacīja:— Šodien atkal vajadzēja ieklapēt sievu. Bija jāatgādina, kuram no mums ir teikšana.
Viņa laikam jau krietni piebrieduši, ne?— šķietami nevērīgi izmeta Treneris.
Eh, es jau tikai pāris reižu ielaidu pa ģīmi,— atteica Karlo.— Neko jau nenodarīju.— Brīdi klusējis, viņš piebilda:— Šī domā, ka varēs mani izrīkot, un to nu es necietīšu.
Turpat tuvumā slaistījās vēl daži derībnieki, kas pļāpāja par beisbolu, klīda apkārt vai sēdēja uz lieveņa pāris pakāpienu augstāk par Karlo un palīgiem. Piepeši bērni pārtrauca rotaļas un pabira uz visām pusēm. Griezīgi nokaukdamas, saldumu veikala priekšā nobremzēja vieglā mašīna. Tā apstājas tik pēkšņi, ka bremzes spalgi iekaucās, un, pirms vēl tā bija pilnīgi apstājusies, no šofera sēdekļa izsprāga vīrietis, kurš metas uz priekšu tik ātri un sparīgi, ka visi palika stāvam kā sastinguši. Tas bija Sanijs Korleone.
Smagnējā Kupidona seja ar biezajām, izliektajām lūpām bija sašķiebta negantā naidā. Vienā mirklī viņš bija uz lieveņa un sagrāba Karlo Riči aiz rīkles. Viņš rāva Karlo prom no pārējiem, gribēdams izvilkt viņu uz ielas, bet Karlo iekrampēja savas lielās, muskuļotās rokas lieveņa margās un nelaidās vaļā. Viņš saliecās, cenzdamies paslēpt galvu un seju starp pleciem. Krekls stirkšķēdams pārplīsa Sanija rokā.
Turpmākais skats bija diezgan šķebīgs. Sanijs sāka dauzīt sakņupušo Karlo ar dūrēm, lādēdams viņu rupjā, aiz niknuma piesmakušā balsī. Par spīti savai izcilajai fiziskajai būvei, Karlo pat nemēģināja pretoties un neizgrūda nevienu protesta kliedzienu vai saucienu pēc žēlastības. Treneris un Selijs Regzs neuzdrīkstējās iejaukties. Viņiem likās, ka Sanijs nolēmis nosist svaini, un dalīties ar Karlo šai liktenī viņi nevēlējās. Iztraucētie bērneļi, kas atkal bija saskrējuši kopā, lai izlamātu spēles jaucēju šoferi, tagad vēroja notiekošo ar godbijīgu ziņkāri. Tie visi bija rūdīti bērni, taču satracinātā Sanija izskats apklusināja arī viņus. Tikmēr piebrauca vēl viena mašīna, un no tās izlēca abi Sanija miesassargi. Redzēdami notiekošo, arī viņi neuzdrīkstējās iejaukties un palika stāvam malā gatavībā palīdzēt savam bosam, ja kādam no malas pietiktu muļķības mesties palīgā Karlo.
Visšķebīgāku šo skatu laikam vērta Karlo pilnīgā padevība, bet varbūt tieši tā izglāba viņa dzīvību. Viņš cieši turējās tērauda margās, lai Sanijs neizvilktu viņu uz ielas, un, par spīti acīm redzamajai spēku līdzvērtībai, vēl aizvien nekāvās pretī. Viņš ļāva belzieniem līt pār savu neaizsargāto galvu un kaklu, līdz Sanija niknums atslāba. Beidzot, krūtīm smagi cilājoties, Sanijs noskatīja viņu no augšas ūn noskaldīja:
— Ja tu, maita nolādētais, vēlreiz sitīsi manu māsu, es tevi pataisīšu aukstu!
Šie vārdi izkliedēja sasprindzinājumu. Jo Sanijs, protams, nekad nebūtu tā draudējis, ja tiešām gribētu Karlo nosist. Teikto viņš izgrūda bezspēcīgā naidā, tāpēc ka nedrīkstēja to īstenot. Karlo nepacēla acis pret Saniju. Aizvien vēl iekrampējies margās, viņš nokārtu galvu padevīgi gaidīja tālāko. Tada pozā viņš palika, līdz mašīna rūkdama aizdrāzās, un Treneris neparasti tēvišķā balsī noteica:— Nāc nu iekšā, Karlo! Mums labāk pazust no kadra.
Tikai tad Karlo uzdrīkstējās iztaisnoties un palaist vaļa lieveņa margas. Paceldams galvu, viņš ieraudzīja, ka bērni vēro viņu ar apmulsumā sastingušām sejām un pretīgumu — kā daždien cilvēki, kas sev līdzās ieraudzījuši otra morālu sabrukumu. Viņam mazliet reiba galva, bet drīzāk no pārbīļa, no paniskajām bailēm, kas bija pārņēmušas visu ķermeni; par spīti smago sitienu krusai, Karlo nebija nopietni cietis. Viņš ļāva Trenerim sevi aiz rokas ievest telpās un likt ledus gabaliņus uz sejas, kurā gan nebija asiņojošu brūču, tomēr cits pie cita pampa un tūka zilgani violeti laukumi. Bailes beidzot atslāba, un izciestais pazemojums izraisīja tik smagu fizisku nelabumu, ka viņam sākās vemšana. Treneris pieturēja Karlo galvu virs izlietnes, atbalstīja viņu gluži kā piedzērušo, tad uzveda cietušo augšā un apguldīja vienā no guļamistabām. Karlo pat nepamanīja, ka Selijs Regzs sen jau nozudis.
Selijs Regzs tikmēr bija aizsoļojis līdz Trešajai avēnijai un piezvanījis Roko Lamponem, lai paziņotu par notikušo. Roko šo ziņu uzņēma vēsi un savukārt sazvanīja savu caporegime Pīteru Klemencu. Klemenca smagi novaidējās un noteica: — Ak kungs Jēzu, tas nolādētais Sanijs ar savu dullumu!— Bet viņa pirksts jau bija tālredzīgi nospiedis sviru, un Roko šo piezīmi nedzirdēja.