38546.fb2
Cik vien ātri vari, sūti kādus no savējiem ar mašīnām uz Longbīčas šoseju, gadījumam, ja Saniju aizkavē satiksme vai kāda liksta uz ielas. Kad viņam uznāk tāds trakums, tas velns vairs neapjēdz, ko dara. Varbūt kāds no mūsu draugiem viņa pusē uzzinās, ka Sanijs bijis pilsētā. Nekad nevar būt drošs.
Kamēr es kādu dabūšu ārā uz šosejas, Sanijs jau būs mājās,— šaubīdamies atteica Klemenca.— Tataljas arī tik ātri neko nepaspēs izdarīt.
Zinu,— Heigens iecietīgi atbildēja.— Bet, ja atgadās kas ārkārtējs, Sanijs var aizkavēties. Dari, ko vari, Pīt.
Klemenca kurnēdams piezvanīja Roko Lamponem un lika viņam nosūtīt vairākus vīrus ar mašīnām apsargāt Longbīčas šoseju. Tad viņš pats devās pie sava iemīļotā kadiljaka un, paņēmis līdzi trīs vīrus no garnizona, kas apsargāja viņa māju, devās pāri Atlantijas Piekrastes tiltam uz Ņujorkas pusi.
Viens no vīriem, kuri nīka Karlo Riči bukmeikera kantora tuvuma,— sīks derībnieks, kuru Tatalju Ģimene bija nolīgusi par ziņu pienesēju,— steigšus metās zvanīt savējiem. Bet Tataljas nebija mobilizējušies karam, un ziņai vajadzēja iziet cauri visiem izolācijas slāņiem, iekams tā beidzot sasniedza vienu caporegime, kurš sazinājās ar Tatalju vadoni. Līdz tam brīdim Sanijs Korleone jau atradās drošajā alejas patvērumā, sava tēva namā Longbīčā, kur pār viņu izlija tēva svētais sašutums.
1947. gada karš starp Korleones Ģimeni un Piecām Ģimenēm izmaksāja visai dārgi abām pusēm. To vēl vairāk sarežģīja policijas apņēmība darīt visu, lai atrastu kapteiņa Makklaskeja slepkavu. Reti gadījās tā, ka policijas nodaļa ignorētu politiskos speķus, kas aizsargāja azartspēļu un prostitūcijas biznesu, bet šoreiz politiķi bija tikpat bezspēcīgi kā trakojošas, savvaļā tikušas armijas ģenerālštābs, kad virsnieki kaujas laukā atsakās izpildīt pavēles.
Šis aizsardzības trūkums Korleones Ģimeni skāra mazāk nekā tās pretiniekus. Tomēr azartspēles veidoja galveno Korleones Ģimenes ienākumu daļu, un visvairāk cieta viņu loteriju centri. Darboņi, kas tos organizēja, cits pēc cita nonāca policijas rokās un pirms iekļūšanas melnajos sarakstos parasti dabūja mērenu kāvienu. Tika uzietas un. pārmeklētas pat vairākas «bankas», kas cieta smagus finansiālus zaudējumus. «Baņķieri», savā jomā visai augsti stāvošas personas, sūdzējās saviem caporegimes, un tie izklāstīja stāvokli Ģimenes padomē. Taču nekas nebija līdzams. Baņķieriem ieteica pārtraukt darbību. Hārlemā viņu amatu ļāva pārņemt neatkarīgiem nēģeru darboņiem, kuri strādāja tik izkliedēti un neorganizēti, ka policija gandrīz nespēja viņus pieķert.Pēc kapteiņa Makklaskeja nāves dažās avīzēs parādījās raksti, kas saistīja viņu ar Soloco personību. Tika publicēti pierādījumi tam, ka Makklaskejs īsi pirms nāves saņēmis lielas summas skaidrā naudā. Šīs ziņas nāca no Heigena, un raksti parādījās pēc viņa iniciatīvas. Policijas nodaļa atteicās rakstīto apstiprināt vai noliegt, taču rezultāti neizpalika. Ar ziņu pienesēju un Ģimenes algoto ierēdņu palīdzību policijas aprindās izplatījās vēsts, ka Makklaskejs bijis nekrietns blēdis. Ne tāpēc, ka ņēmis naudu vai citus kukuļus; to neviens par grēku neuzskatīja. Tāpēc, ka viņš ņēmis pašu netīrāko naudu — maksu par slepkavībām un narkotiku tirgošanu. Un tas pēc policistu morāles principiem bija nepiedodami.Heigens zināja, ka policists uzticas likumam un kārtībai ar apbrīnojamu naivumu. Viņš tiem uzticas vairāk nekā sabiedrība, kurai viņš kalpo. Likums un kārtība taču ir tas burvju avots, no kura viņš smeļ savu spēku, personisko spēku, ko viņš lolo tāpat, kā to lolo vairums cilvēku. Taču viņā allaž gruzd apslēpts ļaunums pret sabiedrību, kurai viņš kalpo. Tā policistam vienlaikus ir aizbilstamais un laupījums. Kā aizbilstamais tā ir nepateicīga, ļauna un prasīga. Kā laupījums tā ir slīpēta un bīstama, viltības pilna. Tiklīdz kāds nokļuvis policista nagos, sabiedrība, ko šis policists aizstāv un sargā, laiž darbā visus mehānismus, lai nokrāptu viņam tiesības uz pelnītu apbalvojumu. Izšķirošo punktu pieliek politiķi. Tiesneši piespriež saudzīgus, nosacītus sodus visneģēlīgākajiem huligāniem. Štatu gubernatori un pats Savienoto Valstu prezidents devīgi dāļā amnestijas, uzskatīdami, ka cienījamie advokāti vēl nav pietiekami attaisnojuši sodāmo. Pēc zināma laika policists iemācās dzīvot. Kāpēc lai viņš pats nepaņemtu naudu, ko maksā šie huligāni? Viņam tā vairāk vajadzīga. Kāpēc lai viņa bērni nevarētu mācīties koledžā? Kāpēc lai viņa sieva neiepirktos lepnākajos veikalos? Kāpēc lai viņš pats nepavadītu ziemas atvaļinājumu Floridas saulē? Galu galā viņš riskē ar dzīvību, un tas nav nekāds joks.
Tomēr parasti policists nosprauž robežu, par kuru tālāk neiet. Viņš pieņem naudu no bukmeikera, kuram ļauj darboties. Viņš pieņem naudu no cilvēka, kurš negrib tērēt laiku, lai iegādātos talonus mašīnas novietošanai. Par zināmu atlīdzību viņš ļauj jautrām meičām un prostitūtām piekopt savu amatu. Tās visas ir dabiskas cilvēku vājības. Bet parasti viņš nepieņem atpirkšanos no narkotiku operācijām, bruņotām laupīšanām, izvarošanu, slepkavībām un citām līdzīgām pārmērībām. Viņa uztverē tās vēršas pret policista personiskās varas pašu būtību un nekādi nav veicināmas.
Policijas kapteiņa nogalināšana sākumā tika uzņemta gluži kā karaļa slepkavība. Taču, kad kļuva zināms, ka Makklaskejs nogalināts, atrazdamies parasta narkotiku tirgoņa sabiedrībā, kad kļuva zināms, ka Makklaskeju tur aizdomās par slepkavību noklusēšanu, atriebības alkas policijas aprindās sāka izgaist. Galu galā vēl jāmaksā nodokļi par mašīnām, jāizpērk ieķīlātās vērtības, jāizlaiž bērni lielajā pasaulē. Bez ierastajiem papildienākumiem policistam vajadzēja krietni pacīnīties, lai savilktu galus kopā. Nelikumīgi ielas tirgotāji ienesa labi ja sīknaudu pusdienām. Atpirkšanās par mašīnu neatļautu novietošanu deva smieklīgus grašus. Dažs labs izmisuma pārņemts policists jau sāka izspiest atpirkšanās maksu no aizturētajiem, kas atvesti uz iecirkni sakarā ar aizdomām par homoseksuālismu, draudu pielietošanu vai vardarbību. Visbeidzot kaislības pierima. Policisti pacēla cenas un ļāva Ģimenēm atkal darboties. Iecirkņa komivojažieris atkal sastādīja un nodrukāja izmaksu sarakstu, kurā ietvēra ikvienu ar vietējo policijas iecirkni saistītu cilvēku, un atzīmēja viņa ikmēneša nodevu. Pakāpeniski atjaunojās kaut kas līdzīgs ierastajai sabiedriskajai kārtībai.
Doma izmantot privātdetektīvus, lai apsargātu Dona Korleones slimnīcas palātu, bija radusies Heigenam. Šo apsardzi, protams, papildināja krietni varenāki spēki no Tesio armijas. Bet Saniju neapmierināja pat šāds stāvoklis. Ap februāra vidu, kad Dona pārvietošana vairs nebija bīstama, ar ātrās palīdzības mašīnu viņu nogādāja mājās. Longbīčā. Māja bija iekārtota tā, ka Dona istaba tagad kalpoja par slimnīcas palātu ar visu nepieciešamo iekārtu jebkurai ārkārtējai vajadzībai. Rūpīgi sameklētas un pārbaudītas medmāsas dežurēja pie gultas pilnu diennakti, un par ievērojamu atlīdzību bija sarunāts privātārsts Kenedijs, kurš šobrīd dzīvoja tepat līdzās. Vismaz līdz tam laikam, kad Donam būs vajadzīga tikai kopšana.
Pati aleja bija pretiniekam nepieejama. Visās liekajās mājās tagad dzīvoja kareivji; bijušos īrniekus aizsūtīja uz laiku padzīvot dzimtajos Itālijas ciematos, apmaksājot visus izdevumus.Frediju Korleoni nosūtīja uz Lasvegasu, lai viņš tur atspirgtu un vienlaikus papētītu augsni Ģimenes operācijām greznajā viesnīcas tipa kazino kompleksā, kas vēl bija tapšanas stadijā. Lasvegasa piederēja Rietumkrasta impērijai, kas pagaidām turējās neitrālā: pozīcijās, un šīs impērijas Dons bija garantējis Fredijam drošību. Ņujorkas Piecām Ģimenēm nebija vēlēšanās iemantot vēl vairāk ienaidnieku, dzenoties uz rietumiem pakaļ Fredijam Korleonem. Tām pietika klapatu tepat, Ņujorkā.Ārsts Kenedijs bija aizliedzis apspriest jebkādus biznesa jautājumus Dona klātbūtnē. Šis noteikums tika pilnīgi ignorēts. Dons pieprasīja, lai kara padomes sēdi noturētu viņa istabā. Jau pirmajā vakarā pēc Dona atgriešanās mājās tur sapulcējās Sanijs, Toms Heigens, Pīts Klemenca un Tesio.Dons Korleone jutās pārāk vārgs, lai daudz runātu, taču viņš gribēja klausīties un izmantot veto tiesības. Kad viņam paskaidroja, ka Fredijs aizsūtīts uz Lasvegasu, lai papētītu azartspēļu biznesa iespējas jaunajā kazino, Dons atzinīgi pamāja ar galvu. Izdzirdējis, ka Korleones vīri nogalinājuši Bruno Tatalju, viņš papurināja galvu un nopūtās. Taču visvairāk viņu satrauca ziņa par to, ka Maikls nogalinājis Soloco un kapteini Makklaskeju un pēc tam bijis spiests bēgt uz Sicīliju. To uzzinājis, Dons ar žestu lika visiem iziet no istabas, un vīri turpināja apspriedi stūra kabinetā, kur atradās juridiskās literatūras bibliotēka.
Sanijs Korleone atlaidās milzīgajā klubkrēslā aiz rakstāmgalda.— Man šķiet, ka veco derētu pāris nedēļu likt mierā — līdz ārsts atļaus viņam ķerties pie biznesa.— Brītiņu viņš klusēja.— Man gribētos kaut cik ievest kārtību, kamēr viņš vēl veseļojas. Kruķi mums ļāvuši atkal rīkoties. Vispirms jādabū atpakaļ loteriju bankas Hārlemā. Melnie nu ir savu tiesu izpriecājušies, tagad atkal mūsu kārta darīt savu. Viņi tur visu ir salaiduši grīstē, kā jau visur, kur tiek pie teikšanas. Daudzi viņu darboņi laimētājiem nemaz nesamaksāja. Vienā mierā piebrauc ar savu kadiljaku un pasaka spēlētājiem, ka tiem nauda vēl būšot jāpagaida, vai arī dažreiz samaksā tikai pusi no laimesta. Es negribu, lai spēļu turētāji izskatītos bagāti. Negribu, lai viņi ģērbjas uzkrītoši labi. Negribu, lai braukā jaunās mašīnās. Negribu, lai vilcina laimestu izmaksas. Un negribu, lai šai biznesā paliktu visi tie neatkarīgie pašdarbnieki, viņi mums rada sliktu slavu. Tom, ķersimies pie šīs lietas tūlīt pat. Kad tu padosi ziņu, ka dzīvojam atkal pa vecam, viss ātri vien nostāsies savā vietā.
— Tur Hārlemā daži tēvaiņi ir diezgan neregulējami,— sacīja Heigens.— Šie labie laiki viņiem būs uzsitusi apetīti. Ar sīkākiem padoto amatiem viņi vairs nebūs mierā.
Sanijs paraustīja plecus.— Pasaki tikai Klemencam, kuri tie ir. Tālākais ir viņa darīšana.
— Tur problēmu nebūs,— apstiprināja Klemenca.
Tad Tesio aizskāra pašu galveno jautājumu.— Līdzko mēs sāksim darboties, visas piecas Ģimenes metīsies mums virsū. Cirtīs mūsu baņķieriem Hārlemā un bukmeikeriem Īstsaidā. Viņi var pat sarežģīt mūsu darbošanos apģērbu tirdzniecības centrā. Šis karš mums maksās pamatīgu naudu.
Varbūt nebūs tik traki,— iebilda Sanijs.— Viņi taču zina, ka mēs cirtīsim pretī. Mani vīri jau zondē, kā panākt mieru, un varbūt izdosies visu nokārtot, samaksājot kompensāciju par Tatalju dēlu.
Ar miera sarunām mums diez kā neveicas,— paziņoja Heigens.— Pēdējo mēnešu laikā viņi ir zaudējuši daudz peļņas un vaino mūs. Un ne jau bez pamata. Manuprāt, viņi visupirms grib, lai mēs piekrītam iesaistīties narkotiku biznesā un izmantojam viņu labā Ģimenes politisko ietekmi. Citiem vārdiem, Soloco darījums bez paša Soloco. Bet viņi nesāks par to runāt, iekams nebūs mūs ar kādu uzbrukumu pamatīgi paplucinājuši. Un pēc tam, kad būsim atsēdināti, viņi cer, ka uzklausīsim priekšlikumu par narkotikām.
Par narkotikām neuzklausīsim,— noskaldīja Sanijs. — Dons teica — nē, un tā tas paliks, kamēr viņš pats nepārdomās.
Tad mums jārēķinās ar nopietnām taktikas problēmām,— Heigens enerģiski sacīja.— Mūsu naudai piekļūt nav grūti. Bukmeikeri un loterijas. Mēs varam ciest. Bet Tataljām ir prostitūcija, izsaucamie skuķi un dokeru arodbiedrības. Kā tad mēs viņiem varam dot pretī, velns lai parauj? Pārējām Ģimenēm gan ir kaut kas no azartspēlēm. Bet pa lielākai daļai tās saistītas ar celtniecību, augļošanu, arodbiedrībām, valdības kontraktiem. Viņi daudz iegūst ar spēka paņēmieniem un citiem veidiem, kas skar nevainīgus cilvēkus. Viņu naudiņa nestāv uz ielas. Tatalju naktsklubs ir pārāk populārs, lai tam ķertos klāt,— tā būtu pārāk liela brēka. Un, kamēr Dons nav spējīgs darboties, viņu politiskā ietekme ir tikpat liela kā mūsējā. Tāpēc stāvoklis ir tiešām sarežģīts.
Atstāj to manā ziņā, Tom,— Sanijs teica.— Es izdomāšu, kā to nokārtot. Centies turpināt sarunas un padomā par to otru lietu! Atsāksim biznesu un paskatīsimies, kas notiks tālāk. Rīkosimies pēc apstākļiem. Klemencam un Tesio ir pietiekami daudz kareivju, un mēs varam kauties pret visām piecām Ģimenēm reizē, ja viņas tiešām to grib. Vajag tikai mesties uz matračiem.
Aizdabūt neatkarīgos nēģeru darboņus no baņķieru vietām nebija grūti. Par viņiem ziņoja policijai, un tā uzsāka enerģisku darbību. Turklāt īpaši enerģisku. Tolaik nēģerim nebija iespējams uzpirkt augstu policijas vai valsts ierēdni, lai gūtu iespēju netraucēti darboties. To noteica galvenokārt rasu aizspriedumi un rasu naids. Taču Hārlema nekad nebija sagādājusi īpašas problēmas, un šāds viegls atrisinājums šeit jau bija paredzams.
Piecas Ģimenes sāka uzbrukumu no negaidītas puses. Apģērbu tirdzniecības centrā tika nogalināti divi ievērojami arodbiedrības pārstāvji, Korleones Ģimenes locekļi. Pēc tam Korleones Ģimenes augļotājiem un bukmeikeriem tika slēgts ceļš uz piekrastes joslu. Ostas krāvēju arodbiedrības mītnes pārgāja Piecu Ģimeņu rokās. Korleones bukmeikerus sāka vajāt pa visu pilsētu, ar draudiem mēģinot pārvilkt tos pretējā pusē. Hārlemā tika brutāli nogalināts lielākā loteriju centra baņķieris, sens Korleones Ģimenes draugs un sabiedrotais. Izvēles vairs nebija. Sanijs deva rīkojumu saviem caporegimes pāriet uz matračiem.Kareivju vajadzībām pilsētā tika iekārtoti divi dzīvokļi, kuros sanesa matračus naktsguļai, ledusskapjus pārtikas glabāšanai, ieročus un munīciju. Par vienu dzīvokli gādāja Klemenca, par otru Tesio. Visiem Korleones bukmeikeriem norīkoja miesassargu komandas. Tomēr loteriju baņķieri Hārlemā bija pārgājuši ienaidnieka pusē, un tur vairs neko nevarēja līdzēt. Tas viss Korleones Ģimenei izmaksāja ļoti dārgi, un pašreizējie ienākumi bija gauži niecīgi. Turpmāko mēnešu gaitā karš atklāja vēl dažu labu patiesību. Pati svarīgākā bija tā, ka Korleones Ģimene izrādījās pārvērtējusi savus spēkus.Tam bija vairāki iemesli. Tā kā Dons vēl aizvien nejutās pietiekami labi, lai aktīvi iesaistītos darbībā, Ģimenes politiskā vara kļuva ievērojami vājāka. Turklāt pēdējos desmit miera gados krietni ierūsējušas bija abu caporegimes Klemencas un Tesio karavadoņu spējas. Klemenca vēl aizvien bija teicams izpildītājs un administrators, bet viņam jau trūka enerģijas un jaunības spara, lai vadītu armiju. Tesio ar gadiem bija kļuvis pārlieku miermīlīgs, un viņam šādos apstākļos nepietika nežēlības. Toms Heigens, par spīti savām spējām, gluži vienkārši nebija piemērots consigliori amatam kara laikā. Viņa galvenais trūkums slēpās apstāklī, ka viņš nebija sicīlietis.Sanijs Korleone gan saskatīja šos Ģimenes trūkumus kara apstākļos, taču nespēja tos labot. Viņš nebija Dons, un vienīgi Dons varēja nomainīt caporegimes un consigliori. Arī pati maiņa varēja padarīt stāvokli vēl bīstamāku, jo slēpa sevī nodevības iespēju. Sākumā Sanijs bija domājis cīnīties aizsardzības pozīcijās, kamēr vadību varēs pārņemt Dons, bet pēc tam, kad pretinieks nogalināja vairākus viņa baņķierus un sāka spēcīgi terorizēt bukmeikerus, Ģimenes stāvoklis kļuva pārāk nedrošs. Sanijs nolēma cirst pretī.Viņš nolēma cirst ienaidniekam tieši pašā sirdī. Ar vienu varenu taktisku manevru viņš likvidēs visu Piecu Ģimeņu galvas. Lai šo nodomu īstenotu, Sanijs izstrādāja smalku sistēmu viņu novērošanai. Taču nedēļu vēlāk ienaidnieka vadoņi kā uz burvja mājienu pazuda pagrīdē un sabiedrībā vairs neparādījās.
Piecas Ģimenes un Korleones impērija palika neizšķirta pozīcijās.
Amerigo Bonasera dzīvoja tikai pāris kvartālu no sava apbedīšanas biroja Malberī ielā, tāpēc allaž mēdza vakariņot mājas. Vakaros viņš atgriezās savā darbavietā, godbijīgi pievienodamies sērojošajiem piederīgajiem, kas nāca atdot pēdējo godu mirušajiem, kuri, grezni saposti, dusēja viņa svinīgi drūmajās istabās.
Bonasera ne acu galā necieta jokus, ko dažs mēdza izmest attiecībā uz viņa amatu un nepievilcīgajiem specifiskajiem sīkumiem, kas viņa darbā bija tik maznozīmīgi. Protams, šādus jokus nekad neatļāvās neviens no viņa draugiem, radiniekiem vai kaimiņiem. Cilvēkiem, kas vairāku gadsimtu gaitā pelnījuši maizi ar sviedriem vaigā, jebkurš amats ir cieņas vērts.
Tagad kopā ar sievu sēdēdams pie vakariņu galda labi iekārtotajā dzīvoklī, kur virs viņiem no bufetes meta gaismu sveces uz zeltītās Jaunavas Marijas statujas, Bonasera aizkūpināja «Camel» cigareti un paņēma glāzi ar amerikāņu viskiju. Sieva nolika uz galda kūpošus zupas šķīvjus. Pašlaik viņi bija divi vien — Bonaseras meita atradās pie mātesmāsas Bostonā, kur viņai vajadzēja mēģināt aizmirst baismīgo pārdzīvojumu un abu neģēļu rokās gūtos ievainojumus — to pašu neģēļu, kurus taisnīgi bija sodījis Dons Korleone.
— Vai tu vēl iesi atpakaļ uz darbu?— jautāja sieva.
Amerigo Bonasera pamāja ar galvu. Sieva pret viņa darbu izturējās ar cieņu, taču īsti to nesaprata. Viņa nesaprata, ka tehniskā puse vīra amatā nepavisam nav galvenā. Līdzīgi vairumam cilvēku, viņa domāja, ka vīram maksā par to, ka viņš mirušajiem liek izskatīties gluži kā dzīviem. Un šajā ziņā Bonaseras prasme patiesi bija nepārspējama. Taču vēl svarīgāka un pat vajadzīgāka bija viņa tiešā klātbūtne pie nelaiķa seru brīdī. Kad nelaimīgā ģimene vakarā ieradās tikties pie zārka ar mirušā asinsradiniekiem un draugiem, viņiem līdzās bija vajadzīgs Amerigo Bonasera.
Jo viņš prata godam stāvēt nāvei blakām. Mierinošu izteiksmi vienmēr drūmi nopietnajā sejā, stingru un noteiktu, tomēr rāmi pieklusinātu balsi viņš vadīja sēru rituālu. Viņš prata klusināt sēras, kas šķita pārāk uzbāzīgas, prata aprāt nepaklausīgus bērnus, kurus vecāki paši nespēja strostēt. Viņš nekad nepārcentās ar savām līdzjūtības izpausmēm, bet nekad arī nebija bezrūpīgs. Ja kāda ģimene reiz bija izmantojusi Amerigo Bonaseras pakalpojumus sava tuvinieka aizvadīšanai, tā atkal no jauna atgriezās pie viņa. Un viņš nemūžam nepameta nevienu no saviem klientiem šai smagajā pēdēja vakarā virs zemes.Parasti pēc vakariņām Bonasera atļāvās brītiņu nosnausties. Pēc tam viņš nomazgājās un vēlreiz noskuvās, ar talka pūderi bagātīgi nosegdams biezās bārdas atstātos tumšos laukumus. Nekad viņš neaizmirsa izskalot muti. Tad Bonasera, apliecinādams savu cieņu pret gaidāmo notikumu, uzvilka tīru veļu, mirdzoši baltu kreklu, apsēja melnu kaklasaiti, uzģērba tikko gludinātu tumšu uzvalku un kājās uzāva nespodras, melnas kurpes un melnas zeķes. Un tomēr kopiespaids allaž bija drīzāk mierinošs nekā drūms. Bonasera turklāt krāsoja matus, lai tie vienmēr būtu melni,— viņa paaudzes itāliešu vīrieši to uzskatītu par gaužām nepiedienīgu ārišķību, taču Bonasera to darīja, ne jau tukšas godkāres mudināts. Iemesls bija tas, ka viņa mati, pakāpeniski sirmodami, bija kļuvuši pelēkraibi, un šāda krāsa, pēc Bonaseras domām, nepavisam nepiederējās viņa profesijai.Kad Bonasera bija izēdis zupu, sieva nolika viņa priekšā nelielu bifšteku ar dažām karotēm zaļo spinātu, no kuriem pilēja dzeltenīga eļļa. Bonasera nemēdza ēst daudz. Iztukšojis šķīvi, viņš paņēma kafijas tasi un aizkūpināja vēl vienu «Camel» cigareti. Dzerdams kafiju, viņš kavējās domās pie savas nelaimīgās meitas. Nekad viņa vairs nebūs tāda kā agrāk. Meitenes ārējais skaistums bija saglābts, taču acīs viņai paudās tāds kā iebiedēta dzīvnieka skatiens, ko Bonasera nebija spējis izturēt. Tāpēc vecāki bija aizsūtījuši meiteni kādu laiku padzīvot Bostonā. Laiks, cerams, sadziedēs visas brūces. Bonasera labi zināja, ka sāpes un šausmas nemēdz būt bezgalīgas kā nāve. Profesija bija iemācījusi viņu būt optimistam.Amerigo Bonasera tikko bija pabeidzis dzert kafiju, kad dzīvojamā istabā iezvanījās telefons. Kad viņš pats bija mājās, sieva nekad klausuli neņēma, tāpēc Bonasera piecēlās, iztukšoja tasi un nodzēsa cigareti. Iedams pie telefona, viņš noņēma kaklasaiti un sāka atpogāt kreklu, gatavodamies īsai snaudai. Tad viņš pacēla klausuli un klusi, laipni sacīja: — Hallo!
Balss vada viņā galā bija skarba un saspringta.— Te Toms Heigens. Es zvanu no Dona Korleones, pēc viņa lūguma.
Amerigo Bonasera juta, ka izdzertā kafija māgā sāk dumpoties, un viņu pārņēma viegls nelabums. Bija pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš viņš kļuva Dona parādnieks par meitas atriebto godu, un apziņa, ka šis parāds būs jāsedz, šaja laikā bija kaut kur atkāpusies. Redzēdams abu neģēļu asiņainās sejas, viņš bija juties tik pateicīgs, ka Dona labā būtu gatavs uz visu. Taču laiks saēd pateicības jūtas vēl ātrāk nekā skaistumu. Šobrīd Bonaseru pārņēma baiļpilns nelabums kā cilvēku, kuru piemeklējusi nelaime. Balsij trīcot, viņš atbildēja:— Jā, saprotu. Klausos.
Viņu pārsteidza vēsums Heigena balsī. Kaut arī consiglori nebija itālietis, viņš arvien mēdza runāt laipni, taču šobrīd viņa balss skanēja asi un strupi.
Jūs Donam esat pakalpojumu parādā,— Heigens teica.— Viņš nešaubās, ka to atlīdzināsiet. Ka būsiet laimīgs par šo izdevību. Ne ātrāk kā pēc stundas, varbūt mazliet vēlāk viņš ieradīsies jūsu apbedīšanas kantorī un lūgs palīdzību. Esiet tur un sagaidiet viņu. Parūpējieties, lai tur nebūtu neviena no jūsu darbiniekiem. Sūtiet visus mājās! Ja jums ir kādi iebildumi, sakiet tūlīt, un es paziņošu Donam Korleonem. Viņam ir vēl citi draugi, kas var izdarīt šo pakalpojumu.
Kā jūs varat domāt, ka es atteikšu Krusttēvam?— Amerigo Bonasera bailēs gandrīz vai izkliedza.— Protams, es darīšu visu, ko viņš vēlas. Es neesmu aizmirsis savu parādu. Tūlīt pat došos uz kantori.
Heigena balss kļuva laipnāka, tomēr tajā skanēja kāds neparasts tonis.— Paldies!—viņš teica.— Dons par jums ne mirkli nešaubījās. Jautāju tikai es pats. Palīdziet viņam šovakar, un jebkurā brīdī varēsiet griezties pie manis. Jūs iemantosiet manu personīgu draudzību.
Šie vārdi vēl vairāk izbiedēja Amerigo Bonaseru.
Vai Dons pats šovakar nāks pie manis?— viņš izstomīja.
Jā,— atbildēja Heigens.
— Tad viņš, paldies Dievam, ir pavisam atlabis pēc saviem ievainojumiem,— teica Bonasera. Tas skanēja kā jautājums.
Otrā vada galā brīdi valdīja klusums, tad Heigens ļoti klusi atbildēja:—Jā.— Aparātā atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.
Bonasera mirka vienos sviedros. Iegājis guļamistabā, viņš apmainīja kreklu un izskaloja muti, bet nenoskuvās un neuzlika citu kaklasaiti. Tad viņš piezvanīja uz kantori un lika savam palīgam pavadīt vakaru kopā ar sērojošo ģimeni priekšējā telpā. Viņš paskaidroja, ka pats būšot aizņemts ēkas laboratorijas telpās. Kad palīgs sāka šo to jautāt, Bonasera viņu strupi pārtrauca un lika precīzi izpildīt rīkojumus.Viņš apvilka svārkus, un sieva, kura vel joprojām ēda, pārsteigta pavērās vīrā.— Man ir darbs,— viņš izmeta, un, redzēdama vīra sejas izteiksmi, sieva neiedrošinājās neko jautāt. Bonasera izgāja no mājas un nosoļoja nedaudzos kvartālus līdz savam kantorim.Bēru ceremoniju ēka atradās savrup no citām celtnēm, un plašo laukumu ap to no visām pusēm apjoza baltu stieņu žogs. No ielas uz ēkas aizmuguri veda pašaurs ceļš, kuru varēja izmantot vienīgi ātrās palīdzības mašīnas un katafalki. Bonasera atslēdza vārtiņus un atstāja tos vaļā. Tad viņš devās uz ēkas aizmuguri un pa platajām durvīm iegāja iekšā. Ceļa viņš redzēja, ka pie bēru nama galvenās ieejas jau pulcējas sērotāji, kas ieradušies parādīt pēdējo godu Bonaseras šīvakara klientam.
Pirms daudziem gadiem Bonasera bija nopircis šo ēku no kāda apbērētāja, kurš gatavojās doties atpūtā. Tolaik bēriniekiem līdz izvadīšanas telpai vajadzēja pārvarēt apmēram desmit pakāpienus. Tas jūtami sarežģīja stāvokli. Vecie ļaudis un invalīdi, kuri vēlējās parādīt nelaiķim godu, nebija varējuši uzkāpt pa šīm kāpnēm, tāpēc bijušais apbērētājs tos bija nogādājis izvadīšanas telpā ar kravas lifta palīdzību. Šis lifts bija paredzēts zārku un līķu pārvietošanai. Tas nolaidās pazemē un pēc tam pacēlās līdz izvadīšanas telpai, tā ka sērojošais invalīds brauca tajā kopā ar zārku, un pārējie bērinieki atvilka malā savus melnos krēslus, lai lifts varētu novietoties grīdas lūkā. Un, kad invalīds vai gados vecais bērinieks bija atvadījies no nelaiķa, spoži pulētajā grīda atkal parādījās lifts, kam vajadzēja novest viņu lejā un pēc tam nogādāt ārā.
Amerigo Bonasera šādu risinājumu uzskatīja par nepiedienīgu un dārgu. Tāpēc viņš lika pārbūvēt ēkas priekšdaļu, un pakāpienus nomainīja taisns, augšupejošs ceļš. Protams, lifts joprojām tika izmantots zārku un līķu pārvietošanai.
Ēkas aizmugurē atradās viņa dienesta kabinets, iebalzamēšanas telpas, zārku noliktava un cieši noslēgts skapis ar ķimikālijām un Bonaseras atbaidošajiem amata rīkiem. Masīvas, skaņu necaurlaidīgas durvis nošķīra šīs telpas no bērinieku zāles un pieņemšanas istabām. Bonasera iegāja kabineta, apsēdās pie rakstāmgalda un aizdedza cigareti — vienu no ļoti nedaudzajām, ko bija izsmēķējis šajās telpās. Tad viņš sāka gaidīt Donu Korleoni.
Viņš gaidīja, galēja izmisuma pārņemts. Jo Bonasera nešaubījās par to, kādu pakalpojumu viņam liks izdarīt. Pēdējā gada laikā Korleones Ģimene bija uzsākusi karu pret piecām lielajām Ņujorkas mafijas Ģimenēm, un avīzes pārplūdināja ziņojumi par masveida slepkavībām. Abam pusēm bija daudz upuru. Tagad Korleones Ģimene acīmredzot nogalinajusi kādu tik svarīgu personu, ka jānoslēpj līķis, jāliek tam pazust, un kas gan šādā reizē labāks kā apbedīt to oficiāli ar likumīga apbērētāja palīdzību? Un Amerigo Bonasera neloloja nekādas ilūzijas par sev paredzēto lomu. Viņš būs slepkavības līdzzinātājs. Ja tas atklāsies, ne vienu vien gadu vajadzēs pavadīt cietumā. Viņa meita un sieva kritīs negodā, un Amerigo Bonaseras krietno, godājamo vārdu ieraus mafijas asiņainā kara zaņķī.Viņš atvēlēja sev vēl vienu cigareti. Un tad Bonaseram iekrita prātā kaut kas vēl briesmīgāks. Kad pārējās mafijas Ģimenes atklās, ka viņš palīdzējis Korleonēm, tie uzskatīs viņu par ienaidnieku. Viņu nogalinās. Tagad Bonasera nolādēja dienu, kad bija griezies pie Krusttēva un lūdzis atriebt meitu. Viņš nolādēja dienu, kad viņa sieva bija sadraudzējusies ar Dona Korleones sievu. Viņš lādēja savu meitu, lādēja Ameriku, lādēja pats savus panākumus. Tad atkal atgriezās Bonaseras optimisms. Viss taču var izdoties gludi. Dons Korleone ir gudrs vīrs. Viņš noteikti visu ir izkārtojis tā, lai noslēpums paliktu neatklāts. Jāsaņem tikai dūša. Nav šaubu, ka pats ļaunākais šajā pasaulē būtu izpelnīties Dona nelabvēlību.Ārā zem riepām nošvirkstēja grants. Bonaseras ievingrinātā dzirde nemaldīgi noteica, ka mašīna iebrauc un apstājas pagalmā aiz mājas. Viņš atvēra sētas durvis, lai ielaistu atbraucējus. Ienāca druknais milzis Klemenca un tūlīt aiz viņa vēl divi jauni parupja izskata vīrieši. Neteikusi Bonaseram ne vārda, viņi pārmeklēja istabu, tad Klemenca atkal izgāja ārā. Abi vīri palika pie apbērētāja.
Pēc īsa brīža Bonasera pēc skaņas pazina, ka pa šauro braucamo ceļu iegriežas smagā ātrās palīdzības mašīna. Tad durvīs parādījās Klemenca, un viņam sekoja divi vīrieši ar nestuvēm. Tātad Amerigo Bonaseras ļaunākie paredzējumi piepildījušies. Uz nestuvēm atradās pelēkā segā ievīstīts līķis; redzamas bija tikai kailās, dzeltenīgās kāju pēdas.
Klemenca ar žestu norādīja nesējiem ceļu uz iebalzamēšanas istabu. Un tad no pagalma tumsas apgaismotajā kabinetā ienāca vēl viens cilvēks. Tas bija Dons Korleone.Pa slimības laiku Dons bija jūtami novājējis, un viņa kustības likās neparasti stīvas. Platmali viņš turēja rokās, un mati virs platā galvvidus izskatījās pavisam plāni. Dons šķita krietni vairāk novecojis un sarucis nekā toreiz meitas kāzās, taču vēl aizvien no viņa strāvoja spēks. Turēdams platmali pie krūtīm, viņš jautāja Bonaseram:
— Nu, mans vecais draugs, vai esi gatavs izdarīt man šo pakalpojumu?