— Ko tu gribi, lai es daru?— nočukstēja Bonasera. Dona Korleones skatiens bija piekalts galdam.— Es gribu, lai tu liec lietā visus savus spēkus, visu prasmi, ja mīli mani,— viņš sacīja.— Es negribu, lai viņa māte redz viņu tādu kā tagad.
Piegājis pie galda, viņš atvilka nost pelēko segu. Pretēji savai gribai un par spīti visiem garajiem pieredzes un rūdījuma gadiem, Amerigo Bonasera šausmās ievaidējās. No iebalzamēšanas galda viņam pretī vērās lodes sašķaidīta Sanija Korleones seja. Asiņainā kreisā acs bija pārvērtusies starveida brūcē. Deguns un kreisais vaigakauls bija sašķaidīti bezveida masā.
Uz sekundes desmitdaļu Dons pastiepa roku, lai atbalstītos pret Amerigo Bonaseras stāvu.
Redzi, ko viņi izdarījuši ar manu dēlu,— viņš teica.
Varbūt nenoteiktais sastinguma stāvoklis bija mudinājis Saniju Korleoni uzsākt asiņainos slaktiņus, kuru rezultātā viņš pats gāja bojā. Varbūt vainīgi bija viņa pirmatnējie, tumšie instinkti. Tā vai citādi, bet tajā pavasarī un vasarā viņš ar bezjēdzīgu aizrautību metās apkarot ienaidnieka palīgspēkus. Citu aiz cita lodes ķēra Tatalju Ģimenes sīkos darboņus un ierindas karotājus ostā. Tatalju Ģimenei uzticīgos arodbiedrību līderus brīdināja palikt neitrāliem, un, kad Korleones bukmeikerus un augļotājus joprojām norobežoja no dokiem, Sanijs nosūtīja Klemencu ar savu regime, lai tas šķaida pretspēku pa labi un pa kreisi visā piekrastes garumā.
Šie slaktiņi bija gluži bezjēdzīgi, jo tie nevarēja ietekmēt kara iznākumu. Sanijs bija spožs taktiķis un guva spožas uzvaras. Taču viņam pietrūka Dona Korleones ģeniālās stratēģijas. Savstarpējā cīņa izvērtās par tādu barbarisku slepkavošanu, ka abas puses bez jebkādas vajadzības zaudēja milzum daudz līdzekļu un cilvēku. Korleones Ģimenei beidzot vajadzēja slēgt vairākus no saviem ienesīgākajiem bukmeikeru kantoriem, arī znotam Karlo uzticēto biznesu. Karlo pasāka dzert un uzdzīvot ar meitām, sagādādams sievai Konijai ne mazums sirdēstu. Kopš Sanijs bija viņu piekāvis, Karlo vairs neuzdrošinājās pacelt roku pret sievu, taču kopš tās dienas viņš vairs negulēja ar Koniju. Viņa bija metusies vīram pie kājām, bet viņš ar izmeklēti aristokrātisku labpatiku atstūmis viņu nost un ņirdzīgi noteicis:— Skrien pie sava brālīša un pastāsti, ka es tevi nedrātēju, varbūt viņš nāks un tēsīs mani, kamēr es tev varēšu kaut ko izdarīt.Bet, kaut gan viņi ar Saniju izturējās viens pret otru ar ledainu pieklājību, Karlo māca paniskas bailes no sievasbrāļa. Karlo pietiekami labi saprata, ka Sanijs var viņu nogalināt, ka Sanijs ir cilvēks, kurš ar meža zvēram piemītošu dabiskumu spējīgs nogalināt otru cilvēku, kamēr pašam Karlo vajadzētu sakopot visu savu drosmi un gribasspēku, lai izdarītu slepkavību. Karlo pat neienāca prātā, ka tieši tāpēc viņš ir labāks cilvēks par Saniju Korleoni, ja šeit varētu lietot tādus apzīmējumus; Karlo apskauda Saniju par viņa baismo mežonību, par mežonību, kam tagad bija lemts kļūt par leģendu.Toms Heigens kā consiglion neatzina Sanija taktiku, tomēr viņš nolēma, ka pie Dona ar protestu negriezīsies — gluži vienkārši tāpēc, ka šī taktika savā ziņā izrādījās iedarbīga. Slaktiņiem turpinoties, Piecas Ģimenes beidzot šķita trūkstamies, to pretsitieni kļuva vājāki, līdz pieklusa pavisam. Heigens sākumā neuzticējās šai šķietamajai uzvarai, taču Sanijs gavilēja.
— Jāgāž tikai vēl,— viņš sacīja Heigenam.— Drīz tie maitas lūgdamies lūgsies, lai slēdzam vienošanos.
Sanijam netrūka arī citu raižu. Nemitīgi pārmetumi bija jādzird no sievas, kuru bija sasniegušas valodas par to, ka Lūsija Mančīni esot nobūrusi viņas vīru. Un, kaut gan Sanija sieva nereti mēdza atklāti pamēļot par vīra ekipējumu un tehniku, Sanijs pārāk ilgi bija atstājis viņu novārtā, un viņa asi izjuta vīra trūkumu gultā; tā nu Sanijam vajadzēja pastāvīgi ciest viņas šķendēšanos.
Piedevām šīm klapatām Saniju nomāca ilgstošais milzu sasprindzinājums ienaidnieka nemitīgās uzglūnēšanas dēļ. Viņam vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam katrā savā solī, un viņš zināja, ka pretinieks uzmanīgi seko viņa braucieniem pie Lūsiļas Mančīni. Taču, zinādams, ka tā allaž mēdz būt visvārīgākā vieta, Sanijs te nodrošinājās vairāk nekā jebkur citur. No šīs puses viņam nevarēja piekļūt. Kaut gan Lūsijai pašai par to nebija ne mazāko aizdomu, vīri no Santīno regime vēroja viņu divdesmit četras stundas diennaktī, un, līdzko viņas stāvā atbrīvojās kāds dzīvoklis, to tūdaļ noīrēja viens no šī regime uzticamākajiem vīriem.
Dons pamazām atlaba, un varēja gaidīt, ka drīzumā viņš ņems vadību savās rokās. Sanijs nešaubījās, ka tad kara gaita mainīsies par labu Korleones Ģimenei. Bet pagaidām viņš sargās Ģimenes impēriju, izcīnīs tēva atzinību un stiprinās savas izredzes kļūt par Korleones Ģimenes troņmantnieku — Dona tituls nebija absolūti pakļauts mantošanas tiesībām.Taču ienaidnieks arī kala savus plānus. Arī pretēja puse bija izvērtējusi stāvokli un secinājusi, ka vienīgā iespēja, ka novērst pilnīgu sakāvi, ir likvidēt Saniju Korleoni. Tagad viņi labāk izprata notikumu virzību un aptvēra, ka ar Donu, kura loģiskais, veselais saprāts ir plaši pazīstams, būs iespējams vienoties sarunu ceļā. Viņos bija radies naids pret Saniju Korleoni viņa barbariskās asinskāres dēļ. Arī biznesa jautājumos viņš nebija pietiekami asredzīgs. Neviens negribēja, lai atgrieztos agrākie laiki ar saviem nemieriem un raizēm.Kādu vakaru Konijai Korleonei piezvanīja nepazīstama persona — meitenes balss taujāja pēc Karlo.
— Kas runā?— noprasīja Konija.
Meitene vada viņā galā iespurdzās un teica:— Es esmu Karlo draudzene. Gribēju tikai pateikt, ka šovakar nevarēšu ar viņu tikties. Man jāaizbrauc no pilsētas.—Tu, pretīgā palaistuve!—iebrēcās Konija Korleone. — Slampa tu tāda!—viņa vēlreiz iekliedza klausulē. Vada otrā galā atskanēja īss klikšķis.Tajā pēcpusdienā Karlo bija aizgājis uz hipodromu. Viņš atgriezās pavēlu, ērcīgs par zaudēto naudu un iereibis — viņš pastāvīgi nēsāja līdzi pudeli, no kuras palaikam iedzēra. Tiklīdz viņš parādījās durvīs, Konija spiegdama metās viņu lamāt. Nepievērsdams sievai uzmanību, Karlo pagāja viņai garām, iegāja vannasistabā un palīda zem dušas. Iznācis ārā, viņš nostājās sievas priekšā un noslaucīja kailo ķermeni, tad sāka posties iziešanai.Konija stāvēja, rokas sānos iespiedusi, dusmās nobālušu seju.— Nekur tu neiesi,— viņa teica.— Tava skuķe piezvanīja un teica, ka šovakar nevarot. Riebekli nolādētais, tu uzdrīksties dot savām maukām manu telefona numuru! Es tevi nositīšu, riebekli tāds!Un viņa metās vīram virsū, sāka skrāpēt un spert. Karlo noturēja viņu ar vienu muskuļoto roku.— Tu esi jukusi,— viņš auksti noteica. Bet Konijai šķita, ka vīrs ir nobažījies, it kā zinātu, ka tā gaisagrābsle, ar kuru viņš pašlaik saietas, ir spējīga nostrādāt tādu numuru.— Kāda zostiņa sagribējusi paākstīties,— Karlo izmeta. Konija izlocījās no viņa tvēriena un ieklupa Karlo sejā, atstādama tur tu krietnas nagu pēdas. Ar pārsteidzošu pacietību viņš pabīdīja sievu nost. Konija nojauta, ka viņš ir uzmanīgs sievas stāvokļa dēļ, un tas viņai deva drosmi izgāzt niknumu. Koniju nomāca arī fiziskās vēlmes. Itin drīz neko vairs nevarēs atļauties, jo ārsts bija aizliedzis tuvību pēdējos divos mēnešos, un viņa gribēja to vēl pirms tam. Taču nevaldāma bija arī vēlēšanās nodarīt Karlo fiziskas sāpes. Konija sekoja viņam uz guļamistabu.Viņa redzēja, ka vīrs ir nemierīgs, un tas iesvēla viņā nicinošu prieku.— Tu paliksi mājās!— viņa teica.— Nekur tu neiesi!— Labi, labi,— Karlo atmeta. Viņš vēl aizvien bija neapģērbies, tikai sporta biksītēs. Viņam patika tā staigāt pa maļu — Kārlo lepojās ar savu atlētisko augumu un zeltaino ādu. Konija alkaini vēroja vīru. Karlo mēģināja pasmieties. — Varbūt tu vismaz iedosi man ko ēst?Vīra atgādinājums par vismaz vienu no viņas pienākumiem atvēsināja Konijas iekarsušo prātu. Viņa prata labi gatavot ēdienu un šo prasmi bija apguvusi no mātes. Konija uzlika uz uguns teļa gaļu ar pipariem un, kamēr panna čurkstēja, pagatavoja salātus. Tikmēr Karlo izstiepās gultā un sāka pētīt nākamās dienas sacīkšu sarakstus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no līdzās stāvošās viskija glāzes.Konija atgriezās guļamistabā un palika stāvam durvīs, it kā nedrīkstētu tuvoties gultai bez īpaša uzaicinājuma.
Ēdiens ir galdā,— viņa teica.
Man vēl negribas,— Karlo atbildēja, turpinādams pētīt sarakstu.
Ēdiens ir galdā!— spītīgi atkārtoja Konija.
Brauc ellē ar savu ēdienu!—Karlo atcirta, izdzēra atlikušo viskiju un pasniedzās pēc pudeles, lai vēlreiz piepildītu glāzi. Konijai viņš vairs nepievērsa uzmanību.
Konija aizgāja uz virtuvi, paņēma šķīvjus ar ēdienu un trieca tos pret izlietni. Skaļās šķindas atsauca šurp Karlo. Kad viņš ieraudzīja taukainiem gaļas gabaliem un pipariem nošķiestās sienas, viņa pedantiskā kārtības izjūta neizturēja, un Karlo aizsvilās dusmās.
Tu pretīgā, izlaistā govs!—viņš žultaini izgrūda.— Tūlīt pat visu satīri, vai arī es tev iekšas izdauzīšu!
Ne velna netīrīšu!—atcirta Konija, rokas pacēlusi un gatava saskrāpēt driskās viņa kailās krūtis.
Karlo aizgāja atpakaļ uz guļamistabu un atgriezās ar divkārt pārlocītu siksnu rokā.
Satīri!—viņš teica ar nepārprotamiem draudiem balsī. Konija stāvēja nepakustēdamās, un viņš atvēzējies ievilka ar siksnu pa viņas pieblīdušajiem gurniem — ne pārāk sāpīgi, tomēr jūtami. Konija atkāpās līdz vienam no virtuves skapīšiem un, iebāzusi roku atvilktnē, izrāva maizes nazi un pacēla to gaisā.
Korleones ģimenē pat sievietes ir slepkavas!— iesmējās Karlo. Viņš nolika siksnu uz virtuves ķeblīša un tuvojās Konijai. Viņa gribēja strauji uzbrukt, taču smagais grūtnieces augums kavēja kustības, un Karlo izvairījās no dūriena, ko viņa visā nopietnībā mērķēja viņam cirksnī. Bez pūlēm atbruņojis sievu, Karlo sāka pliķēt viņai pa seju, sizdams mēreni, lai nepārcirstu ādu. Konija centās izbēgt, atkāpdamās aiz virtuves galda, taču viņš sita vēl un vēl, sekodams viņai līdzi guļamistabā. Konija mēģināja iekost viņam rokā, bet Karlo sagrāba viņu aiz matiem, raudams viņas galvu augšup. Viņš atkal un atkal sita sievai pa seju, līdz viņa sāpēs un pazemojumā sāka raudāt kā bērns. Tad Karlo nicinoši nogrūda viņu uz gultas. Uz naktsgaldiņa vēl aizvien stāvēja viskija pudele, un Karlo pacēla to pie lūpām. Tagad viņš likās pamatīgi iereibis, gaišzilās acis dīvaini spulgoja, un Konija sajuta patiesas bailes.
Karlo stāvēja, izpletis kājas, un dzēra tieši no pudeles. Tad viņš pastiepās lejup un saglāba saujā pieblīdušo miesu uz sievas gurna. Kniebiens bija tik ciešs un sāpīgs, ka Konija saka lūgties žēlastību.— Ak tu, resnā cūka! Karlo ar riebumu izmeta un izgāja no istabas.
Pārbiedēta līdz nesaprašanai, Konija gulēja gulta un neuzdrīkstējās iet skatīties, ko vīrs otrā istabā dara. Beidzot viņa piecēlās un, aizgājusi līdz durvīm, ielūkojās viesistabā. Karlo bija atvēris jaunu viskija pudeli un gulēja, izlaidies garšļaukus uz tahtas. Tātad pēc brīža viņš iekritīs dzēruma snaudā, un viņa varēs izzagties virtuvē un piezvanīt savējiem uz Longbīču. Viņa palūgs mātei, lai atsūta kādu viņai pakaļ. Konija cerēja, ka pie telefona nepienāks Sanijs. Vislabāk būtu runāt ar Tomu Heigenu vai māti.
Pulkstenis bija gandrīz desmit, kad Dona Korleones namā iezvanījās telefons. Viens no Dona miesassargiem pacēla klausuli un pakalpīgi pasniedza to Konijas mātei. Taču misis Korleone gandrīz neko nesaprata no meitas sacītā — Konija vēl nebija atguvusies no histērijas, tomēr centās runāt pusčukstus, lai vīrs blakusistabā viņu nesadzirdētu. Turklāt Konijas seja bija pietūkuši no sitieniem un uzpampušās lūpas neļāva skaidri runāt. Misis Korleone pamāja miesassargam, lai pasauc Saniju, kurš kopā ar Tomu Heigenu atradās viesistabā.
Sanijs ienāca virtuvē un paņēma no mātes klausuli.— Jā, Konij!—viņš atsaucās.Koniju pārņēma tādas bailes gan no vīra, gan no tā, ko tagad darīs brālis, ka viņas valoda kļuva vēl neskaidrāka.— Sanij, tu tikai atsūti mašīnu, lai aizved mani pie jums,— viņa izmocīja.— Tur es visu pastāstīšu, nav jau nekas, Sanij. Tikai nebrauc pats! Atsūti Tomu, Sanij, lūdzu, lūdzu! Nekas nav noticis, es tikai gribu aizbraukt uz mājām.Virtuvē bija ienācis arī Heigens. Dons šobrīd miegazāļu iespaidā cieši gulēja augšstāva guļamistabā, un Heigens gribēja paturēt Saniju acīs jebkurā kritiskā situācijā. Virtuvē atradās arī abi miesassargi. Visi vēroja Saniju pie telefona.Izskatījās, ka Sanijam Korleonem piemītošā mežonība kāpj augšup no kāda viņā apslēpta dziļa, mistiska avota. Vērotāji redzēja, kā asinis kāpj un pieplūst dzīslotajā kaklā, redzēja, kā acis naidā aizmiglojas, daži vaibsti saspringst un nocietinās, tad Sanija seja kļuva gluži pelēka kā agonijā un rokas sāka drebēt. Tomēr atbildēdams viņš valdīja pār savu balsi un dobji noteica:—Gaidi! Tu tikai sēdi un gaidi!—Tad Sanijs nolika klausuli.Mirkli viņš stāvēja, pats sava niknuma paralizēts, tad izgrūda:— Tas nolādētais preteklis, tas nolādētais preteklis!— un izdrāžas no mājas.Heigens pazina šo izteiksmi Sanija sejā un zināja, ka šobrīd nekādam saprātam nav varas pār viņu. Pašreiz Sanijs bija spējīgs uz visu. Heigens zināja arī to, ka brauciens uz pilsētu Saniju atvēsinās un darīs apdomīgāku. Taču līdz ar to viņš varēja kļūt vēl bīstamāks, kaut gan apdomība vismaz ļautu viņam pasargāt sevi no niknuma lēkmes sekām. Heigens dzirdēja ierūcamies motoru un teica abiem miesassargiem: — Brauciet viņam pakaļ!Tad viņš piegāja pie telefona un pēc kārtas uzgrieza vairākus numurus. Viņš lika dažiem vīriem no Sanija regime, kuri dzīvoja pilsētā, doties uz Karlo Riči dzīvokli un dabūt Karlo projām no turienes. Vēl citiem vīriem vajadzēja palikt pie Konijas, kamēr ieradīsies Sanijs. Heigens atļāvās patvaļību, viņš rīkojās pretēji Sanija nodomiem, taču zināja, ka Dons viņu atbalstītu. Heigens baidījās, ka Sanijs var nogalināt Karlo liecinieku klātbūtnē. Viņš nedomāja, ka briesmas varētu draudēt no ienaidnieka puses. Piecas Ģimenes jau pārāk ilgi bija klusējušas un acīmredzot tiecās pēc tāda vai citāda pamiera.
Kad Sanijs ar savu buiku izdrāžas ārā no alejas, viņš jau daļēji bija atjēdzies. Viņš redzēja abus miesassargus iekāpjam mašīnā, lai sekotu viņam, un atzina, ka tas ir pareizi darīts. Viņš gan nedomāja, ka varētu draudēt briesmas, jo pretinieku Ģimenes vairs neizrādīja pretsparu un būtībā bija pārstājušas cīnīties. Priekštelpā Sanijs bija paķēris žaketi, un mašīna, slepenā priekšējā paneļa nodalījumā, viņam glabājās revolveris; mašīna bija reģistrēta uz kāda regime locekļa vārda, tā ka Sanijs pats nevarēja iekļūt nekādās ar likumu saistītās nepatikšanās. Taču viņš nedomāja, ka varētu rasties vajadzība pēc ieroča. Viņš pat vēl nezināja, ko darīs ar Karlo Riči.
Tagad, apdomādams notikušo, Sanijs saprata, ka nedrīkst nogalināt vēl nedzimuša bērna tēvu, kurš turklāt ir viņa miesīgās māsas vīrs. Un nepavisam jau ģimenes ķildas dēļ. Tā gan būtībā nebija tikai ģimenes ķilda vien. Karlo bija nelietīgs cilvēks, un Sanijs jutās atbildīgs par to, ka pats iepazīstinājis māsu ar šo kretīnu.
Sanija mežonīgās dabas paradokss bija tas, ka viņš nespēja iesist sievietei un nekad to nebija darījis. Viņš nespēja nodarīt pāri bērnam vai kādai bezpalīdzīgai radībai. Toreiz Karlo dzīvību bija glābusi tieši viņa atteikšanās pretoties: pilnīga padevība atbruņoja Saniju. Zēna gados viņš bija patiesi mīkstsirdīgs. Tas, ka pieaudzis viņš bija kļuvis par slepkavu, vienkārši bija viņa liktenis.
Bet šī lieta jānokārto reizi par visām reizēm, domāja Sanijs, vadīdams buiku dambja virzienā, pa kuru no Longbīčas vajadzēja nokļūt viņā pusē uz Džonzbīčas gatvēm. Viņš vienmēr brauca uz Ņujorku pa šo ceļu. Te bija retāka satiksme.Sanijs nolēma, ka aizsūtīs Koniju mājās kopā ar miesassargiem un tad aprunāsies ar svaini. Kas notiks pēc tam, to viņš nezināja. Ja tas nelietis patiesi nodarījis Konijai pāri, tad viņš to nelieti pataisīs par kotleti. Bet vējš, kas pūta pāri dambim, un dzedri sāļais gaiss remdēja viņa dusmas. Sanijs nolaida logu un visu ceļu turēja to vaļā.
Kā vienmēr, viņš bija izvēlējies Džonzbīčas dambi, jo tas šajā vakara stundā un šajā gadalaikā parasti turējās patukšs un varēja drāzties bez apdoma līdz pat gatvēm dambja viņā pusē. Un pat tur satiksme mēdza būt reta. Iespēja drāzties ātri palīdzēja atbrīvoties no bīstamā sasprindzinājuma. Miesassargu mašīna bija palikusi tālu aizmugurē.Dambis bija vāji apgaismots, un tuvumā neredzēja nevienas mašīnas. Tālu priekšā baltoja maksājumu būdas siluets.
Tepat tuvumā bija vēl citi šādi posteņi, taču tie darbojās tikai dienā, kad satiksme bija dzīvāka. Sanijs sāka bremzēt, vienlaikus taustīdamies kabatā pēc sīknaudas. Tās nebija. Viņš izvilka kabatas portfeli, ar vienu roku atsita to vaļā un izdabūja banknoti. Iebraucis gaismas lokā, Sanijs pārsteigts pamanīja, ka caurlaides joslu līdzās sargbūdai nosprostojusi cita mašīna; izskatījās, ka šoferis izprašņātu kasieri par ceļu vai virzieniem. Sanijs piespieda tauri, un svešā mašīna paklausīgi aizripoja uz priekšu, ļaudama Sanijam iebraukt caurlaides joslā.
Sanijs pastiepa kasierim dolārzīmi un gaidīja atpakaļ sīknaudu. Tagad viņš steigšus aizvēra logu — Atlantijas okeāna gaiss bija izsaldējis visu mašīnu. Bet kasieris tūļājās ar sīknaudu; vecais lempis to pat nosvieda zemē. Vīrs noliecās, lai to paceltu, un viņa galva un pleci pazuda skatienam būdas iekšienē.
Tajā mirklī Sanijs ieraudzīja, ka otra mašīna nav braukusi uz priekšu, bet apstājusies mazu gabaliņu tālāk, joprojām nosprostodama viņam ceļu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pamanīja krēslainajā maksājumu būdā pa labi no sevis vēl kādu cilvēku. Bet par to viņam nebija laika domāt, jo no priekšā stāvošās mašīnas izkāpa divi vīri un nāca uz viņa pusi. Kasieris joprojām nebija parādījies. Un tad, sekundes simtdaļu, pirms jebkas vēl bija noticis, Sanijs Korleone saprata, ka viņš ir pagalam. Un šajā brīdī viņa prāts bija neparasti skaidrs, visa mežonība zudusi, it kā dziļi sevī nēsātās bailes, kas beidzot bija kļuvušas īstas un patiesas, būtu viņu šķīstījušas.
Viņa milzīgais augums, pēdējā dzīvības instinkta vadīts, triecās pret buika durvīm, atsizdams tās vaļā. Vīrs patumšajā maksājumu būdā atklāja uguni, un brīdī, kad Sanija masīvais stāvs metās ārā no mašīnas, lodes ķēra viņu galvā un kaklā. Tagad abi vīri no otras mašīnas pacēla pistoles, un vīrs caurlaides būdā pārstāja šaut. Neizkāpis līdz galam no mašīnas, Sanijs smagi nokrita uz asfalta. Abi vīri vairākkārt iešāva guļošajā ķermenī, tad iespēra viņam pa seju, lai vēl vairāk izkropļotu vaibstus un atstātu tiešāku, personiskāku cilvēka varas pierādījumu.
Dažas sekundes vēlāk visi četri vīri — trīs uzbrucēji un viltus kasieris — jau sēdēja mašīnā un drāzās uz Medovbrukas gatvi Džonzbīčas otrā malā. Dzīties pakaļ kavēja Sanija mašīna un līķis, kas aizšķērsoja caurlaides joslu, bet, kad pēc dažām minūtēm piebrauca Sanija miesassargi, viņi arī nedomāja dzīties pakaļ. Ar plašu loku apgriezuši mašīnu, viņi drāzās atpakaļ uz Longbīču. Kad viņi sasniedza pirmo telefona automātu tūlīt aiz dambja, viens no miesassargiem ielēca no mašīnas un zvanīja Tomam Heigenam. Vēsts bija īsa:— Sanijs nošauts. Pie Džonzbīčas caurlaides.
Heigens pilnīgi saglabāja aukstasinību.— Skaidrs,— viņš teica.— Drāz pie Klemencas un saki, lai tūlīt brauc šurp! Viņš tev pateiks, kas darāms.Heigens runāja pa virtuves telefonu, un turpat tuvumā rosījās Korleones māte, gatavodama kaut ko ēdamu meitai, kam drīz vajadzēja atbraukt. Heigenam izdevās savaldīties, un vecā sieviete neko nemanīja. Tiesa, ja vien gribētu, viņa pamanītu daudz ko, taču garie kopdzīves gadi ar Donu bija misis Korleonei iemācījuši, ka daudz gudrāk ir nepamanīt. Ja būs nepieciešams uzzināt kādu bēdu vēsti, viņai drīz vien to pasacīs. Bet, ja tās ir bēdas, ko viņai var aiztaupīt, viņa labprāt iztiks bez tām. Korleones mātei nebija iebildumu atstāt savu vīriešu bēdas viņu pašu ziņā — vai tad viņi galu galā dalās ar sievietēm viņu sāpēs? Rāmā vienaldzībā viņa uzvārīja kafiju un uzklāja galdu. Viņas pieredze mācīja, ka bailes un sāpes nenomāc fizisko izsalkumu; viņas pieredze mācīja, ka ēdiens nomāc sāpju sajūtu. Viņa aizsviltos dusmās, ja ārsts viņai piedāvātu nomierinošas tabletes, bet kafija un maizes šķēle ir pavisam kas cits. Šo sievieti bija veidojusi pirmatnējāka kultūra.Un tā viņa netraucēti ļāva Tomam Heigenam nozust savā stūra kabinetā. Tur ieskrējis, Heigens sāka tik nevaldāmi trīcēt pie visām miesām, ka viņam vajadzēja apsēsties, cieši savilkt kopā kājas, ieraut galvu saspringtajos plecos un saspiest rokas kopā starp ceļgaliem, kā pašu nelabo pielūdzot.Tagad viņš zināja, ka neder par Ģimenes consiglori kara laikā. Viņš bija piemuļķots. Piecas Ģimenes ar savu šķietamo biklumu bija apvedušas viņu ap stūri. Klusi un nemanāmi sagatavojušas šo baigo uzbrukumu. Izplānojušas un gaidījušas, viltīgi slēpdamas savus asiņainos nolūkus, neatbildējušas ne uz vienu izaicinājumu. Gaidījušas, lai dotu vienu briesmīgu cirtienu. Un tas bija izdevies. Vecais Dženko Abandando nemūžam nebūtu ļāvis sevi tā apmānīt, viņš būtu saodis briesmas, izjaucis viņu plānus, trīskārt kāpinājis piesardzību. Un pāri visām šīm domām Heigens juta dziļas bēdas. Sanijs bija viņa īstais brālis, viņa glābējs, viņa autoritāte zēna gados. Sanijs nekad pret viņu nebija izturējies nekrietni vai darījis pāri; todien, kad viņš izspruka no Soloco nagiem, Sanijs tiekoties bija viņu apskāvis, no sirds priecājies par laimīgo atgriešanos. Heigena jūtas neietekmēja tas, ka Sanijs bija izaudzis cietsirdīgs, neapvaldīts un mežonīgs.Heigens bija izgājis no virtuves tāpēc, ka zināja — viņš pats nemūžam nespēs paziņot Korleones mātei par dēla nāvi. Misis Korleone nekad viņam nebija likusies kā īstā māte, turpretī Donu Heigens uzskatīja par savu tēvu un Saniju — par brāli. Heigena jūtas pret Korleones māti bija apmēram tādas kā pret Frediju, Maiklu un Koniju — draudzīga sirsnība pret laipnu, bet ne mīlošu tuvinieku. Taču šo ziņu Heigens viņai nespēja pateikt. Nedaudzu mēnešu laikā šī sieviete zaudējusi visus dēlus — Fredijs aizsūtīts uz Nevadu, Maikls, dzīvību glābdams, slēpjas Sicīlijā, un tagad nošauts Sanijs. Kuru no šiem trijiem māte mīlēja visvairāk? To viņa nekad nebija ļāvusi nojaust.Vājuma brīdis nevilkās ilgāk par dažām minūtēm. Heigens atguva savaldīšanos un, paņēmis klausuli, uzgrieza Konijas numuru. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņš izdzirda Konijas atbildes čukstu.
— Konij, šeit Toms,— Heigens klusi teica.— Pamodini vīru, man ar viņu jārunā.
— Tom, vai Sanijs brauc šurp?— Konija jautāja klusā, izbiedētā balsī.
— Nē,— atbildēja Heigens.— Sanijs nebrauc. Par to vari būt mierīga. Pamodini tikai Karlo un pasaki, ka man katrā ziņā ar viņu jārunā.
Konijas balsī ieskanējās raudas.— Tom, viņš mani piekāva. Man bail, ka viņš atkal sitīs, ja uzzinās, ka esmu zvanījusi uz mājām.
— Nesitīs,— Heigens mierināja.— Viņš izrunāsies ar mani, un es visu nokārtošu. Viss būs labi. Pasaki, ka ir ļoti svarīgi, ļoti, ļoti svarīgi, lai viņš pienāktu pie telefona. Labi?
Pagāja gandrīz piecas minūtes, pirms viņš izdzirda klausulē Karlo miegaino balsi, kas nepārprotami liecināja par dzērumu. Heigens runāja skarbi, lai saasinātu Karlo uzmanību.
— Klausies, Karlo, man tev jāpaziņo satriecoša vēsts. Tagad sagatavojies, jo, kad es to teikšu, gribu, lai tu atbildi pēc iespējas nevērīgāk, it kā nebūtu dzirdējis neko sevišķu. Es teicu Konijai, ka man sakāms kaut kaš ļoti svarīgs, tāpēc tev vajadzēs viņai kaut ko izdomāt. Pasaki, ka Ģimene nolēmusi pārcelt jūs abus uz vienu no alejas namiem un dot tev svarīgu darbu. Ka Dons beidzot nolēmis dot tev izdevību, cerēdams ar to uzlabot jūsu ģimenes dzīvi. Vai tu mani saprati?
Karlo balsī ieskanējās cerība, kad viņš atsaucās:— Jā, skaidrs.
— Pēc dažām minūtēm pie tavām durvīm klauvēs daži no maniem vīriem, lai aizvestu jūs abus sev līdzi,— turpināja Heigens.— Pasaki viņiem, lai vispirms piezvana man. Tikai to. Vairāk neko nesaki. Es viņiem pateikšu, lai atstāj jūs ar Koniju turpat uz vietas.
— Jā, jā, sapratu,— atbildēja Karlo. Viņa balsī skanēja satraukums. Heigena saspringtais tonis beidzot bija licis viņam apjaust, ka sakāmais patiesi būs ļoti svarīgs.
Heigens paziņoja notikušo bez aplinkiem:— Šovakar nošāva Saniju. Nesaki neko! Kamēr tu gulēji, Konija viņam piezvanīja, un viņš devās pie tevis. Es negribu, lai Konija uzzinātu, ka tas noticis ceļā pie jums. Pat ja viņa to nojautīs, es negribu, lai viņa zinātu skaidri. Tad viņa uzskatīs sevi par vainīgu. Tagad es gribu, lai tu šovakar paliec pie Konijas un neko viņai nesaki. Gribu, lai tu izlīgsti ar viņu. Gribu, lai tu būtu viņai ideāls, mīlošs vīrs. Un paliktu tāds vismaz līdz bērna piedzimšanai. Rīt no rīta kāds — varbūt tu pats, varbūt Dons, varbūt viņas māte — pastāstīs Konijai par brāļa nāvi. Un es gribu, lai tu būtu viņai blakus. Izpildi šo manu lūgumu, un es nākotnē par tevi parūpēšos. Vai saprati?
Karlo balss drebēja, kad viņš atbildēja:— Protams, Tom, protams. Mēs taču ar tevi vienmēr esam sapratušies. Es esmu tev pateicīgs. Saproti?