Heigens bija iemācījies Dona pausto gudrību — nekad neizteikt draudus, taču Karlo bija pilnīgi sapratis mājienu: viņš atradās par mata tiesu no nāves.
Tad Heigens piezvanīja Tesio un lika viņam nekavējoties braukt uz Longbīčas aleju. Viņš nepaskaidroja, kāpēc, un Tesio arī nejautāja. Heigens nopūtās. Tagad viņu gaida pats smagākais.
Viņam jāpamodina Dons no miegazāļu iedarbības. Viņam jāpastāsta cilvēkam, kuru viņš mīl par visiem vairāk pasaulē, ka ir to pievīlis, ka nav pratis nosargāt viņa valstību un viņa vecākā dēla dzīvību. Viņam jāsaka Donam, ka viss ir zaudēts, ja vēl neatspirgušais vīrs pats nevar iesaistīties cīņā. Heigens necentās sevi apmānīt. Vienīgi Dons spēja vērst šo smago sakāvi vismaz par neizšķirtu. Heigens pat nemēģināja sazināties ar Dona Korleones ārstiem, tam nebija nekādas nozīmes. Lai ko teiktu ārsti — pat tad, ja tie stingi aizliegtu Donam atstāt slimības gultu,— Tomam jāpastāsta par notikušo savam audžutēvam un jāizpilda viņa norādījumi. Un nav nekādu šaubu par to, ko darīs Dons. Mediķu spriedumiem vairs nav nekādas nozīmes, un nekam citam arī ne. Jāpastāsta notikušais Donam, un Donam vai nu jāpārņem vadība, vai arī jāpavēl, lai Heigens noliek Korleones Ģimenes varu pie Piecu Ģimeņu kājām.
Un tomēr Heigens no visas sirds baidījās no nākamās stundas. Viņš mēģināja apdomāt, kā izturēties. Attieksmē pret savu vainas daļu jābūt sevišķi apdomīgam. Skaļi pašpārmetumi tikai palielinātu Dona bēdu nastu. Atzīt sevi par nepiemērotu kara laika consi'g/iori amatam nozīmētu atgādināt Donam, ka, viņš nav pratis izvēlēties piemērotu cilvēku tik atbildīgam uzdevumam, un arī tas vairotu Dona raizes.Jāizstāsta notikušais, Heigens nolēma, jāizsaka savs spriedums par to, kas darāms, lai glābtu stāvokli, un pēc tam jācieš klusu. Turpmāko izturēšanos lai nosaka Dona reakcija. Ja Dons gribēs, lai viņš atzīst un nožēlo savu vainu, tad Heigens to darīs; ja Dons gaidīs, lai viņš pauž bēdas, tad Heigens neslēps savu neviltoto izmisumu.
Heigens pacēla galvu un ieklausījās motoru rūkoņā — pa aleju tuvojās vieglās mašīnas. Tātad ieradušies caporegimes. Jāpasaka viņiem, kas noticis, un tad jākāpj augšā modināt Donu Korleoni. Heigens piecēlās, piegāja pie dzērienu bāra līdzās rakstāmgaldam un izņēma glāzi un pudeli. Brīdi viņš stāvēja, juzdamies tik nevarīgs, ka nespēja pat piepildīt glāzi. Tad Heigens izdzirda aiz sevis klusi aizveramies durvis un apgriezies ieraudzīja Donu Korleoni.
Pirmo reizi pēc uzbrukuma Donam Heigens redzēja viņu pilnīgi saģērbušos. Dons pārgāja pāri istabai un apsēdās savā milzīgajā atzveltnes krēslā. Viņa gaita bija mazliet pastīva, apģērbs kļuvis pārāk ērts un vaļīgs, taču Heigenam viņš izskatījās tāds pats kā agrāk. Šķita, ka ar gribasspēku vien Dons atbrīvojies no visām ārējām liecībām par savu fizisko nevarību. Viņa skarbā sejas izteiksme pauda agrāko spēku un varenību. Izslējies klubkrēslā taisni, viņš teica Heigenam: — Iedod man glāzi anīsa šņabja!Heigens apmainīja pudeles un ielēja abiem pa glāzei ugunīgā, saldenā šķidruma. Tas bija pašdarināts itāliešu zemnieku dzēriens, daudz stiprāks par veikalos piedāvātajiem,— velte no sena drauga, kurš ik gadus mēdza atvest Donam nelielu autokravu sava brūvējuma.
— Mana sieva pirms aizmigšanas raudāja,— teica Dons Korleone.— Pa logu es redzēju, ka šurpu brauc mani caporegimes, kaut gan ir jau pusnakts. Tāpēc, mans consigliori, domāju, ka tev derētu pastāstīt savam Donam to, ko visi citi jau zina.
Mātei es neko neesmu teicis,— klusi sacīja Heigens. — Tikko gribēju iet augšā, modināt jūs un pats visu pateikt. Pēc īsa brītiņa es būtu gājis jūs modināt.
Bet vispirms tev vajadzēja iedzert, — bezkaislīgi noteica Dons.
Jā,— atbildēja Heigens.
Nu tu esi to izdarījis,— sacīja Dons.— Tagad vari runāt.— Balsī skanēja tikko jaušams pārmetums Heigena vājumam.
Šovakar nošāva Saniju,— teica Heigens.— Uz dambja. Viņš ir miris.
Dons Korleone saraudamies aizvēra acis. Īsu mirkli šķita lūstam viņa varenais gribasspēks, un sejā neslēpti iegula fiziska nevarība. Tad viņš atkal saņēma sevi rokās.
Sažņaudzis plaukstas uz rakstāmgalda, viņš cieši raudzījās Heigenam acīs.
— Pastāsti man visu, kā tas notika,— viņš teica, tad pacēla roku.— Nē, pagaidi, kamēr ienāks Klemenca un Tesio, lai tev nav jāstāsta otrreiz.
Pēc īsa brīža viens no miesassargiem ieveda istabā abus caporegimes. Viņi tūlīt saprata, ka Dons zina par dēla nāvi, jo, viņiem ienākot, Dons piecēlās kājās. Abi apskāva Donu, kā piederas veciem draugiem. Heigens ielēja katram pa glāzei anisetes, un, tās iztukšojuši, viņi noklausījās stāstu par vakara notikumiem.Dons Korleone uzdeva tikai vienu jautājumu:—Vai mans dēls pavisam noteikti ir miris?
— Jā,— atbildēja Klemenca.— Miesassargi bija no Sanija vīriem, bet es viņus izraudzījos pats. Un sīki izjautāju, kad viņi atbrauca pie manis. Viņi bija redzējuši Sanija līķi nodokļu būdas gaismā. Ar tādiem ievainojumiem viņš nevarēja palikt dzīvs. Vīri liek galvu ķīlā par saviem vārdiem.
Dons Korleone noklausījās šo galīgo spriedumu bez jebkādām jūtu izpausmēm, tikai klusuma brīdis nedaudz ieilga. Tad viņš atkal sāka runāt:
— Nevienam nereaģēt uz šo notikumu. Nevienam nemeklēt atriebību, nevienam nedzīt pēdas mana dēla slepkavām bez manas īpašas pavēles. Pret Piecām Ģimenēm vairs netiks vērsta nekāda karadarbība bez manas pavēles un personīgas vēlēšanās. Mūsu Ģimene pārtrauks visas biznesa operācijas un jebkādu biznesa operāciju aizstāvību līdz mana dēla bērēm. Tad tiksimies šeit atkal un izlemsim, kas darāms. Šonakt mums jādara viss iespējamais Santīno labā, jāapglabā viņš kā kristīgais. Es vienošos ar saviem draugiem, lai viņi nokārto visu ar policiju un citām varas iestādēm. Klemenca, tu visu laiku paliksi pie manis par miesassargu, tāpat arī vīri no tava regime. Tesio, tu sargāsi pārējos manas Ģimenes locekļus. Tom, tu piezvani Amerigo Bonaseram un pasaki, ka šonakt mums vajadzēs viņa pakalpojumus. Lai viņš gaida mani savā kantorī. Varbūt pēc stundas vai divām trim. Vai visi sapratāt? Visi trīs vīri apstiprinoši pamāja.
— Klemenca, dabū vairākus vīrus un mašīnas, un gaidiet mani!— Dons Korleone turpināja.— Būšu gatavs pēc dažām minūtēm. Tom, tu esi rīkojies godam. Es gribu, lai rīt no rīta Konstancija būtu šeit, pie savas mātes. Iekārtojiet, lai viņa ar savu vīru varētu apmesties dzīvot te, alejā. Tagad lai dažas sievietes, Sandras draudzenes, brauc pie viņas un paliek tur. Kad būšu aprunājies ar sievu, arī viņa dosies turp. Mana sieva pastāstīs viņai par mūsu nelaimi, un sievietes nokārtos nepieciešamos darījumus ar baznīcu, lai mesā tiktu noturēts aizlūgums mana dēla dvēselei.
Dons piecēlās no sava ādas klubkrēsla. Pārējie piecēlās reizē ar viņu, un Klemenca un Tesio vēlreiz apskāva Donu. Heigens atvēra Donam durvis, un Dons mirkli apstājās, lūkodamies audžudēlā. Tad viņš pieskārās Heigena vaigam, aši viņu apskāva un itāliski sacīja:— Tu man esi labs dēls. Tu dod man mierinājumu.Tas nozīmēja, ka Heigens šajā baismajā brīdī pratis pareizi rīkoties. Dons devās augšā uz guļamistabu, lai tur notikušo pastāstītu sievai. Tad Heigens piezvanīja Amerigo Bonaseram, lai uzaicinātu viņu nolīdzināt savu parādu pret Korleones Ģimeni.
Santīno Korleones nāve baisi satricināja visu Amerikas melno pasauli. Un, kad kļuva zināms, ka Dons Korleone piecēlies no slimības gultas, lai atkal ņemtu Ģimenes biznesa vadību savās rokās, un spiegi pēc bērēm paziņoja, ka Dons izskatoties pilnīgi atlabis, Piecu Ģimeņu vadoņi sāka drudžaini gatavoties aizsardzībai pret asiņaino atriebes karu, kam neapšaubāmi vajadzēja sekot. Neviens nebija tik īsredzīgs, lai iedomātos, ka Dons Korleone savu pārdzīvoto nelaimju dēļ nav uzskatāms par nopietnu pretinieku. Dons bija cilvēks, kas savas augšupejas laikā kļūdījies tikai nedaudzas reizes un no katras šādas reizes pratis mācīties.
Vienīgi Heigens uzminēja Dona patiesos nolūkus un nebrīnījās, kad pie Piecām Ģimenēm tika nosūtīti starpnieki, lai piedāvātu mieru. Un ne tikai mieru, bet vēl piedevām visu pilsētas Ģimeņu tikšanos, kur uzaicinātu arī Ģimenes no visām Savienotajām Valstīm. Tā kā Ņujorkas Ģimenes valstī bija visspēcīgākās, ikviens saprata, ka to stāvoklis ietekmē stāvokli visā valstī.
Sākumā radās aizdomas. Vai Dons Korleone gatavo lamatas? Vai cenšas iemidzināt pretinieku modrību? Vai gatavo masveida slepkavošanu, lai atriebtu savu dēlu? Bet Dons Korleone drīz lika saprast, ka viņa nolūki ir tīri. Viņš ne vien iesaistīja gaidāmajā sanāksmē visas valsts Ģimenes, bet turklāt vēl atturējās no jebkādas karadarbības un arī nemeklēja sabiedrotos. Visbeidzot Dons spēra izšķirošo soli, kas garantēja viņa nodomu patiesīgumu un gaidāmās plašās apspriedes drošību. Viņš griezās pēc pakalpojumiem pie Bokiko Ģimenes.
Bokiko Ģimene bija unikāla tajā ziņā, ka savā laikā to Sicīlijā pazina kā sevišķi mežonīgu mafijas atzaru, bet tagad Amerikā tā bija kļuvusi par tādu kā miera nesēju. Grupa cilvēku, kas kādreiz bija pelnījuši iztiku ar barbarisku mērķtiecību, tagad pelnījās ar sava veida labdarību. Galvenā Bokiko Ģimenes vērtība bija sevišķi ciešas asinssaites un tāda uzticība ģimenes locekļu starpā, ko apbrīnoja pat tā sabiedrība, kurā uzticība pret ģimeni un tuviniekiem tika vērtēta augstāk nekā uzticība pret sievu.Kādreiz Boķiko Ģimene līdz pat trešās pakāpes brālēniem kopskaitā bija apmēram divsimt cilvēku, un viņi pārvaldīja galveno ekonomikas nozari nelielā dienvidu Sicīlijas apgabalā. Tolaik visas Ģimenes iztiku nodrošināja četras vai piecas miltu maltuves, kas nebūt nepiederēja visiem kopīgi, bet nodrošināja darbu un maizi, un minimālu apgādi visiem Ģimenes locekļiem. Ar to viņiem pietika, lai, nostiprinot savu stāvokli ar savstarpējām laulībām, Ģimene veidotu stabilu kopēju fronti pret saviem ienaidniekiem.Viņu pārvaldītajā Sicīlijas nostūrī neviens nedrīkstēja būvēt ne konkurējošu fabriku, ne dambi, kas piegādātu ūdeni viņu konkurentiem vai izjauktu viņu pašu tirgošanos ar ūdeni. Kāds liels zemesīpašnieks reiz mēģināja uzcelt maltuvi tikai pats savām vajadzībām. Maltuve tika nodedzināta. īpašnieks griezās pie policijas un augstākās varas iestādēm, un trīs Bokiko Ģimenes locekļi tika arestēti. Jau pirms tiesas prāvas tika nodedzināta lielīpašnieka savrupmāja. Apsūdzība un apvainojumi tika atsaukti. Dažus mēnešus vēlāk Sicīlijā ieradās kāds ievērojams Itālijas valdības ierēdnis, kurš mēģināja risināt šīs salas hronisko ūdens trūkumu, ierosinādams būvēt lielu dambi. No Romas atbrauca inženieri, lai veiktu mērījumus, un viņus pavadīja vietējo iedzīvotāju — Bokiko cilts piederīgo — naidīgie skatieni. Paredzēto teritoriju viscaur ieņēma policija, kurai tika uzbūvētas īpašas pagaidu barakas.
Izskatījās, ka nekas nespēs izjaukt dambja būvi, un Palermo ostā jau tika izkrauti materiāli un iekārta. Tas bija viss, ko izdevās paveikt. Bokiko Ģimene bija nodibinājusi sakarus ar citiem mafijas vadoņiem un noslēgusi līgumu par savu aizstāvību. Smagākās iekārtas daļas tika sabojātas, vieglākās nozagtas. Mafijas deputāti Itālijas parlamentā organizēja birokrātisku pretuzbrukumu iecerētā plāna autoriem. Tas turpinājās vairākus gadus, un tikmēr pie varas nāca Musolīni. Diktators pavēlēja, ka dambis jāuzceļ. Tomēr to neuzcēla. Diktators zināja, ka mafija apdraudēs viņa režīmu, jo veidos atsevišķu, no viņa neatkarīgu varu. Viņš deva pilnīgu rīcības brīvību kādam augstam policijas ierēdnim, kurš šo jautājumu aši nokārtoja, sabāzdams visus cietumos vai nosūtīdams uz nomaļām salām spaidu darbos. Pāris gadu laikā viņš bija satriecis mafijas varu, gluži vienkārši bez ceremonijām patvaļīgi arestēdams ikvienu, ko turēja kaut vai niecīgākajās aizdomās par piederību mafijai. Tādējādi viņš izputināja arī daudzas pavisam nevainīgas ģimenes.
Bokiko ļaudis bija pietiekami neapdomīgi un pārdroši, lai stātos pretī šai neierobežotajai varai ar spēku. Pusi no viņu vīriem nogalināja bruņotās sadursmēs, otru pusi nosūtīja uz soda vietām nomaļās salās. Niecīgajai saujiņai, kas izspruka sveikā, tika nokārtota iespēja emigrēt uz Ameriku, slepeni iekārtojoties uz kuģa, kurš caur Kanādu devās uz Savienotajām Valstīm. Bēgļu bija gandrīz divdesmit, un viņi apmetās nelielā pilsētiņā Hudzonas ielejā, netālu no Ņujorkas, kur, sākdami no pašas apakšas, viņi pakāpeniski uzstrādājās tiktāl, ka nodibināja savu atkritumu vākšanas firmu un ieguva savā rīcībā smagās mašīnas. Viņi kļuva turīgi, jo viņiem nebija konkurentu. Un konkurentu nebija tāpēc, ka to mašīnas allaž atradās kaut kur sadedzinātas vai sabojātas. Kāds nepiekāpīgs zellis, kurš pastāvīgi nosita cenu, tika atrasts nosmacis zem savas dienā savāktās atkritumu kaudzes.
Bet, kad jaunie vīrieši sāka precēties — protams, ar sicīliešu meitenēm —, drīz saradās bērni, un atkritumu vākšana, kas gan spēja nodrošināt nepieciešamo iztikas mazumiņu, vairs nebija pietiekami ienesīga, lai ļautu izmantot daudzos Amerikas piedāvātos vilinājumus. Un tā Bokiko Ģimene papildus uzsāka vēl vienu veikalu — viņi kļuva par ķīlniekiem un palīgiem miera sarunās starp karojošajām mafijas Ģimenēm.Bokiko dzimtas ļaudis visi likās tādi kā neaptēsti, bet varbūt civilizācija gluži vienkārši nebija spējusi ietekmēt viņu pirmatnību. Tā vai citādi, viņi šo savu trūkumu apzinājās un saprata, ka nevar sacensties ar citām mafijas Ģimenēm, lai izveidotu un pārvaldītu augstāk attīstītas biznesa nozares — prostitūciju, azartspēles, narkotikas vai plaša mēroga viltojumus. Viņi bija tieši un atklāti cilvēki, kas gan varēja piedāvāt kukuli vienkāršam policistam, taču nekādi neprata tuvoties augstāka ranga politiķim. Bokiko ļaudīm bija tikai divi atbalsta punkti — dzimtas goda apziņa un līdz mežonībai nevaldāma daba.Bokiko dzimtas pārstāvis nekad nemeloja, nekad neizdarīja nodevību. Tāda rīcība bija pārāk sarežģīta. Turklāt Bokiko nekad neaizmirsa pārestību un neatstāja to neatriebtu, lai tas maksāja ko maksādams. Un tā tīrās nejaušības dēļ viņi uzsāka darījumus, kas vēlāk izvērtās par viņu visienesīgāko biznesu.Kad karojošās Ģimenes gribēja noslēgt mieru un uzsākt sarunas, tās griezās pie Bokiko dzimtas. Bokiko vadonis palīdzēja ievadīt abu pušu sarunas un sagādāja nepieciešamos ķīlniekus. Kad Maikls, piemēram, devās tikties ar Soloco, pie Korleones ļaudīm tika atstāts Bokiko Ģimenes pārstāvis, kuru par zināmu samaksu bija nolīdzis Soloco — par ķīlu Maikla drošībai. Ja Soloco būtu nogalinājis Maiklu, tad Korleones Ģimene nogalinātu pie viņiem atstāto ķīlnieku. Šādā gadījumā Bokiko ļaudis atriebtos Soloco kā savas cilts pārstāvja nāves vaininiekam. Tā kā Bokiko bija ļoti pirmatnējas dabas cilvēki, viņi nekādiem šķēršļiem un nekādiem iespējamiem sodiem neļāva stāties ceļā atriebībai. Tās dēļ viņi bija gatavi maksāt ar savām dzīvībām, un nodevības gadījumā nekas nespēja glābt vainīgos no atriebības. Bokiko ķīlnieks nozīmēja pirmklasīgu apdrošinājumu.Tāpēc tagad, kad Dons Korleone griezās pie Bokiko Ģimenes, lai varētu ievadīt miera sarunas, un sagādāja ķīlniekus visām Ģimenēm, kuras ierastos uz sanāksmi, Dona nolūku patiesīgumu neviens vairs nedomāja apšaubīt. Nodevība te bija pilnīgi izslēgta. Uz sanāksmi varēja braukt tikpat droši kā uz kāzām.Kad ķīlnieki bija nosūtīti, kādas nelielas komercbankas direktora sēžu zālē tika sarīkota apspriede; bankas prezidents bija Donam Korleonem pateicību parādā, un daļa akciju te patiesībā piederēja Donam, kaut arī formāli skaitījās uz prezidenta vārda. Prezidents glabāja sevī svētas atmiņas par brīdi, kad bija piedāvājies uzrakstīt Donam Korleonem oficiālu dokumentu, kas pierādītu viņa īpašumtiesības uz savām akcijām un novērstu jebkādas nodevības iespēju. Dons Korleone šķita satriekts līdz sirds dziļumiem.— Es jums nevilcinādamies uzticētu visu savu īpašumu,— viņš bija teicis prezidentam.— Es jums varētu uzticēt gan savu dzīvību, gan savu bērnu labklājību. Man ir pilnīgi nepieņemama doma, ka jūs jebkad varētu mani piekrāpt vai izdarīt kādu ļaunprātību. Tad jau sabruktu visa mana pasaule, mana ticība savām spējām novērtēt cilvēka raksturu. Protams, man pašam viss ir reģistrēts un pierakstīts, lai neparedzētas nelaimes gadījumā mani mantinieki zinātu, ka jūsu pārziņā ir kaut kas no viņu īpašuma. Bet es tik un tā zinu: pat tad, ja manis vairs nebūtu pasaulē un es nespētu aizsargāt savu bērnu intereses, jūs tikpat uzticami gādātu par viņu vajadzībām.
Kaut gan bankas prezidents nebija sicīlietis, viņš bija apveltīts ar pietiekami jūtīgu uztveri. Viņš precīzi saprata Dona teikto. Tagad Krusttēva lūgums bija prezidentam tikpat kā pavēle, un tā kādā sestdienas pēcpusdienā bankas administratīvās telpas, sēžu zāle ar dziļajiem ādas klubkrēsliem un pilnīgām savrupības iespējām atradās Ģimeņu rīcībā.
Par bankas drošību rūpējās īpaši izraudzītu, bankas sargu uniformās tērptu vīru armija. Sestdien desmitos no rīta sēžu zālē sāka pulcēties apspriedes dalībnieki. Kopā ar Ņujorkas Piecām Ģimenēm ieradās arī desmit citu Ģimeņu pārstāvji no dažādām valsts malām, izņemot Čikāgu, šo melnās pasaules melno āvi. Pārējās Ģimenes jau bija atmetušas cerību civilizēt Čikāgu un neredzēja nekādu vajadzību aicināt «tos trakos suņus» uz tik svarīgu apspriedi.
Telpā bija iekārtots bārs un neliela bufete. Katrs konferences pārstāvis drīkstēja ierasties kopā ar vienu palīgu. Lielākajai daļai Donu šo lomu pildīja consigliori, tāpēc dalībnieku vidū redzēja maz jaunu cilvēku. Viens no šiem nedaudzajiem bija Toms Heigens, kurš turklāt vienīgais visu klātesošo pulkā nebija sicīlietis. Pārējie uzlūkoja viņu kā dīvainību un pārpratumu.
Heigens prata ieņemt apstākļiem atbilstošu stāju. Viņš nesarunājās ar citiem un nesmaidīja. Viņš apkalpoja savu bosu Donu Korleoni ar cieņu, kādu augstdzimušam favorītam pieklājas izrādīt karalim,— pienesa aukstu dzeramo, aizdedzināja cigāru, nolika pa rokai pelnu trauku; tā bija nepārprotama cieņa, bet ne padevība.
Heigens šajā istabā bija vienīgais, kurš zināja, kādi cilvēki atveidoti portretos pie tumšajām paneļu sienām. Galvenokārt tie bija eļļas krāsās sulīgiem toņiem gleznoti pasakaini bagātu finansistu portreti. To vidū bija arī valsts kases pārzinis Hamiltons. Heigens pieķēra sevi pie domas, ka Hamiltons droši vien būtu atzinīgi vērtējis šo miera sanāksmi bankas telpās. Prāta darbībai un spriešanas spējām vislabvēlīgākā un nomierinošākā ir naudas gaisotne.
Ierašanās bija paredzēta starp pusdesmitiem un desmitiem no rīta. Dons Korleone, būdams miera sarunu iniciators un tāpēc savā ziņā namatēvs, ieradās pirmais: precizitāte bija viens no viņa daudzajiem tikumiem. Nākamais ieradās Karlo Tramonti, kurš bija pārņēmis savā ziņā Savienoto Valstu dienvidu teritoriju. Viņš bija uzkrītoši izskatīgs pusmūža vīrietis, gara auguma — vismaz salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti —, tumši iededzis, ar izsmalcinātu ārieni, kas liecināja par teicama drēbnieka un friziera roku. Pēc itālieša viņš neizskatījās, drīzāk pēc žurnālu fotogrāfijās bieži skatāmā miljonāra uz jahtas. Tramonti Ģimene pelnīja iztiku ar azartspēlēm, un neviens, tiekoties ar šo Donu, nespētu iedomāties, ar kādu nežēlību viņš ieguvis savu impēriju.
Vēl mazs zēns būdams, viņš bija emigrējis no Sicīlijas, apmeties Floridā un tur arī izaudzis, strādādams kādā amerikāņu sindikātā, kura saimnieki — dienvidu mazpilsētu politiķi — pārvaldīja vietējās azartspēles. Tie bija rūdīti darboņi, kurus atbalstīja tikpat rūdīti policijas ierēdņi, un ne prātā viņiem nenāca, ka viņus varētu pārspēt kaut kāds zaļknābis imigrants. Šie vīri nebija sagatavojušies tādai mežonībai, ar kādu bija apveltīts Tramonti, un nespēja stāties tai pretī tāpēc vien, ka ieguvums, pēl viņu domām, nebija tādas asinsizliešanas vērts. Tramonti dabūja savā pusē policiju, maksādams tai lielāku peļņas daļu; viņš iznīcināja visus aprobežotos bandītus, kas darbojās bez jebkādām izdomas spējām. Tas bija Tramonti, kurš nodibināja sakarus ar Kubu un Batistas režīmu un, sadarbībai attīstoties, ieguldīja krietnu naudu izpriecu vietās pie Havanas azartspēļu namiem — priekamājās, kuru uzdevums bija pārvilināt turp spēlmaņus no Amerikas centrālās daļas. Tagad Tramonti bija daudzkārtējs miljonārs, un viņam piederēja viena no greznākajām viesnīcām Maiami piekrastes daļā.Sava adjutanta, tikpat tumši iedeguša consiglori, pavadībā ienācis sēžu zālē, Tramonti apskāva Donu Korleoni ar līdzjūtības izteiksmi sejā, apliecinādams, ka skumst par viņa bojā gājušo dēlu.
Pamazām ieradās pārējie Doni. Viņi visi pazina cits citu un gadu gaitā bija tikušies gan saviesīgos pasākumos, gan biznesa vajadzībās. Viņi allaž bija izrādījuši cits citam profesionālu laipnību un savās jaunajās, ne tik pārtikušajās dienās veikuši cits citam sīkus pakalpojumus. Otrs ieradās Dons no Detroitas — Džozefs Zaluki. Zaluki Ģimene, nodrošinājusies ar pienācīgu ārieni un aizsegu, bija ņēmusi savā pārziņā vienu no hipodroma skrejceļiem Detroitas apkārtnē. Viņiem piederēja arī krietna daļa no totalizatora ienākumiem. Zaluki bija laipna izskata vīrietis apaļu seju; viņš dzīvoja lepnākajā Detroitas rajonā, un viņa māja maksāja simttūkstoš dolāru. Viens no viņa dēliem bija ieprecējies senā, labi pazīstamā amerikāņu dzimtā. Zaluki, tāpat kā Dons Korleone, bija cilvēks ar izsmalcinātu domāšanu. Detroitā, salīdzinot ar citu Ģimeņu kontrolētajām pilsētām, bija viszemākais fiziskas vardarbības gadījumu skaits; pēdējo trīs gadu laikā šajā pilsētā bija likvidēti tikai divi cilvēki. Zaluki neatzina narkotisko vielu biznesu.
Kopā ar savu consigliori Zaluki pienāca pie Dona Korleones, lai apskautu viņu. Zaluki runāja dobji skanīgā, tipiska amerikāņa balsī ar tik tikko jaušamu akcentu. Viņš bija vecmodīgi ģērbies cilvēks ar ļoti lietišķu ārieni, apveltīts ar reti sastopamu labvēlību.— Vienīgi jūsu balss varēja atsaukt mani uz šejieni,— viņš sacīja Donam Korleonem. Dons Korleone pateikdamies nolieca galvu. Uz Zaluki atbalstu viņš varēja paļauties.
Abi nākamie Doni bija no Rietumu krasta; viņi abi strādāja ciešā saistībā un arī šurp bija atbraukuši ar vienu mašīnu. Tie bija Frenks Falkone un Antonijs Molināri, abi jaunāki par visiem pārējiem gaidāmajiem dalībniekiem — pavisam nesen pārkāpuši četrdesmit gadu slieksni. Viņi bija ģērbušies ne tik svinīgi kā pārējie, un viņos jautās kaut kas no Holivudas; arī viņu izturēšanās bija mazliet draudzīgāka, nekā nepieciešams. Frenks Falkone pārvaldīja kinofilmu arodbiedrības un azartspēles studijās, turklāt vēl ceļojošās prostitūcijas centru, kas piegādāja meitenes tālo rietumu štatu priekanamiem. Neviens no Doņiem neatzina ārišķu, skatuvisku izrādīšanos, bet Falkonem šī tieksme bija diezgan jaušama. Tāpēc pārējie Doni viņam neuzticējās.
Antonijs Molināri pārvaldīja Sanfrancisko piekrasti un spēlēja noteicošo lomu sporta azartspēlēs. Viņš bija itāliešu zvejnieku dzimtas atvase, un viņam piederēja vislabākais Sanfrancisko jūras valstības ēdienu restorāns, ar kuru viņš tik ļoti lepojās, ka ļaudis runāja: restorāns esot nesis viņam zaudējumus, jo viņš, salīdzinot ar prasīto cenu, pasniedzis tajā pārāk labu mantu. Viņam bija profesionāla azartspēlmaņa bezkaislīgā seja, un pārējie zināja, ka viņš saistīts ar narkotiku ievešanu pāri Meksikas robežai un no kuģiem, kuri apceļoja austrumu puses okeānus. Abu šo vīru pavadoņi bija jauni, spēcīgi noauguši cilvēki, pēc visa spriežot, nevis padomdevēji, bet miesassargi, kaut arī ieročus ņemt līdzi uz šādu apspriedi viņi noteikti nebūtu uzdrīkstējušies. Visiem bija zināms, ka šie miesassargi prot karatē; šis apstāklis pārējos Donus jūtami uzjautrināja, bet ne mazākā mērā nesatrauca — tikpat daudz viņiem nozīmētu tas, ja Kalifornijas Doni būtu te ieradušies ar kaklā pakārtiem amuletiem, kas saņēmuši pāvesta svētību. Šeit tomēr jāpiebilst, ka daļa no šiem cilvēkiem bija reliģiozi un ticēja Dievam.
Nākamais ieradās Bostonas Ģimenes pārstāvis. Šis bija vienīgais Dons, pret kuru pārējie neizturējās ar cieņu. Bija zināms, ka viņš nav krietns pret saviem ļaudīm un mēdz tos nežēlīgi krāpt. To vēl varētu piedot — katram ir sava mantkārības mēraukla. Bet nevarēja piedot to, ka viņš neprata uzturēt kārtību savā impērijā. Bostonas teritorijā notika pārlieku daudz slepkavību, pārlieku daudz sīku sadursmju varas dēļ, pārlieku daudz neatkarīgas darbošanās bez pienācīgas aizmugures— tā pārāk klaji nonievāja likumu. Čikāgas mafija bija mežoņi, bet bostonieši — gavones jeb neaptēsti dulburi un huligāni. Bostonas Donu sauca Domeniks Panca. Viņš bija augumā neliels un drukns, un viens no Doniem bija trāpīgi izteicies, ka viņš izskatoties pēc zagļa.
Klīvlendas sindikātu, varbūt pašu varenāko Savienoto Valstu azartspēļu centru, pārstāvēja padzīvojis jūtelīga izskata vīrietis ar kalsnu seju un sniegbaltiem matiem. Aizmuguriski viņu dēvēja par Žīdu, jo viņš ap sevi bija sapulcinājis lielākoties ebreju palīgus, nevis sicīliešus. Runāja pat, ka viņš labprāt arī par consigliori sev izraudzītos ebreju, ja vien uzdrīkstētos to darīt. Tāpat kā Dona Korleones ģimeni dēvēja par «īru varzu» Heigena izcelsmes dēļ, Dona Vinsenta Forlencas Ģimeni saukāja par «žīdiem», kas mazliet vairāk atbilda patiesībai. Taču viņš savu organizāciju vadīja ar izcilu prasmi un, par spīti smalkajiem sejas pantiem, nekad nebija baidījies uzlūkot asinis. Viņš valdīja ar dzelzs roku, kas paslēpta samtainā politiķa cimdā.
Pēdējās ieradās Ņujorkas Piecas Ģimenes, un Heigens ar pārsteigumu vēroja, cik uzkrītoši pārāki un iespaidīgāki izskatās šie pieci vīri, salīdzinot ar provinciāļiem no tālākajiem rajoniem. Vispirms jau šie pieci Ņujorkas Doni bija īsti veco laiku sicīlieši, «vīri ar būdu», kas pārnestā nozīmē raksturoja varu un drosmi, un burtiski—fizisko spēku, un likās, ka viņos iemiesojušās abas šīs īpašības, kā tas, šķiet, bijis savulaik Sicīlijā. Visi pieci Ņujorkas Doni bija plecīgi, korpulenti vīri ar masīvam lauvu galvām, lieliem sejas pantiem, iespaidīgiem, gaļīgiem deguniem, biezām lūpām, smagnējām vaigu krokām. Viņu āriene neliecināja par izsmalcināta friziera vai drēbnieka pūliņiem; viņi izskatījās pēc lietišķiem biznesmeņiem, kas nav nedz sīkumaini, nedz ārišķīgi.
Viens no viņiem bija Antonijs Strači, kurš pārvaldīja Ņūdžersijas rajonu un kuģus Manhetenas Vestsaidas dokos. Viņa pārziņā bija sava rajona azartspēles, un viņš baudīja spēcīgu atbalstu no demokrātu politiķu puses. Viņam piederēja kravas mašīnu kolonna, kas ienesa pamatīgu naudu, pirmkārt jau tāpēc, ka viņa mašīnas varēja krietni pārsniegt noteikto svaru, tomēr šoseju kravas inspektori tās nekad neapturēja un nelika maksāt sodu. Šīs mašīnas cītīgi palīdzēja bojāt braucamos ceļus, un tad viņa ceļu būves firma slēdza ienesīgus valsts kontraktus un bojājumus atkal saveda kārtībā. Neviens lietišķs cilvēks nevarēja palikt vienaldzīgs pret tik meistarīgu veikalu, kur viena veida bizness rada vēl piedevām citu biznesu. Arī Strači bija vecmodīgs un nekad neielaidās prostitūcijas darījumos, taču no narkotiku kontrabandas viņš, darbodamies piekrastes zonā, gluži vienkārši nevarēja izvairīties. No Piecām Ņujorkas Ģimenēm, kas bija kļuvušas par Korleones pretiniekiem, viņš baudīja vismazāko varu, taču bija vislabvēlīgāk noskaņots.
Ģimeni, kura pārvaldīja Ņujorkas štata ziemeļdaļu, nodarbojās ar itāliešu imigrantu nelegālu ievešanu no Kanādas, kontrolēja visas šī apvidus azartspēles un baudīja veto tiesības atļauju piešķiršanā sacīkšu automobiļiem, vadīja Otiljo Kuneo. Šis cilvēks bija neatvairāms savā omulīgajā labsirdībā un ar jautro, apaļo seju atgādināja lauku maiznieku; viņa likumīgā nodarbošanās bija līdzdalība lielā piena produktu firmā. Kuneo bija no tiem ļaudīm, kas dievina bērnus un allaž nēsā pilnas kabatas ar saldumiem cerībā iepriecināt kādu no saviem daudzajiem mazbērniem vai darbabiedru un draugu atvasēm. Viņš nēsāja brūnu filca platmali ar viscaur nolaistām malām kā sieviešu vasaras cepurēm, un tā piešķīra viņa apaļajai sejai īstu pilnmēness omulību. Šis Dons bija viens no retajiem, kas ne reizes nebija ticis arestēts, un par viņa galveno nodarbošanos nevienam nebija radušās pat aizdomas. Vēl vairāk: viņš bija piedalījies pilsoņu komitejās, un Tirdzniecības palāta izvirzījusi viņu par «Gada labāko Ņujorkas štata biznesmeni».
Tataljas Ģimenei vistuvākais sabiedrotais bija Dons Emiljo Bardzīni. Viņa pārziņā atradās daļa no Bruklinas un Kvīnsas azartspēlēm. Viņš nodarbojās arī ar prostitūcijas biznesu. Viņš plaši izmantoja algotu vardarbību. Bardzīni pilnībā pārvaldīja Steitenailendu. Bronksā un Vestčesterā viņam piederēja daļa peļņas no sporta spēļu totalizatoriem. Arī no narkotiskajām vielām viņš neatteicās. Viņam bija cieši sakari ar Klīvlendu un Rietumu krastu, un viņš bija pietiekoši asredzīgs, lai interesētos par Lasvegasu un Reno, Nevadās štata brīvpilsētām. Zināmas intereses saistīja viņu arī ar Maiamibīču un Kubu. Iespējams, ka aiz Korleones Ģimenes viņš bija nākamais stiprākais Ņujorkā un tātad arī visā valstī. Viņa ietekme sniedzās līdz pat Sicīlijai. Ikvienā nelikumīgā darījumā klāt bija arī viņa pirksts. Klīda valodas, ka pat Volstrītā viņam esot ievērojama teikšana. Jau kopš kara sākuma viņš bija atbalstījis Tataljas Ģimeni gan ar naudu, gan ar ietekmi. Tagad viņa godkārais mērķis bija izstumt no segliem Donu Korleoni — visspēcīgāko un visvairāk godāto mafijas vadoni — un piesavināties daļu no Korleones impērijas. Šis cilvēks bija savā ziņā ļoti līdzīgs Donam Korleonem, taču mūsdienīgāks, izsmalcinātāku domāšanu un lietišķāku dabu. Viņu nekad neviens nesauktu par «veco ūsaini», un uz viņu labprāt paļāvās jaunākie, topošie vadoņi, kam vēl nebija pieredzes, bet pietika nekaunības un kas nebija izvēlīgi savu mērķu īstenošanā. Bardzīni piemita savdabīgs, salts personības spēks, kurā nebija nekā no Dona Korleones sirsnības, un iespējams, ka šobrīd viņš šajā pulkā baudīja vislielāko respektu.Pēdējais ieradās Tatalju Ģimenes vadonis — Dons Filips Tatalja, kas bija metis atklātu izaicinājumu Korleones varai, atbalstīdams Soloco, un gandrīz vai guvis virsroku. Un tomēr, lai cik tas dīvaini, pārējie viņu klusībā gandrīz vai nicināja. Pirmkārt, bija zināms, ka viņš ļāvis Soloco spēlēt pirmo vijoli un patiesībā izsmalcinātā Turka roka prasmīgi vazājusi viņu aiz deguna. Viņu uzskatīja par vainīgu pie visa radītā jucekļa, pie šiem nemieriem, kas tik ļoti bija ietekmējuši Ņujorkas Ģimeņu biznesa ikdienas norises. Turklāt Tatalja savos sešdesmit gados bija švīts un meitu mednieks. Un viņam netrūka iespēju izdabāt savai vājībai, jo Tatalju Ģimene pelnījās ar sievietēm. Viņu bizness bija prostitūcija. Tataljas turklāt pārvaldīja lielāko daļu Savienoto Valstu naktsklubu un tādējādi tūlīt pamanīja ikvienu daudzsološu zvaigzni jebkurā Amerikas malā. Filips Tatalja neatteicās arī no algotas vardarbības, lai iegūtu varu pār talantīgiem dziedātājiem un komiķiem vai iekarotu vietu skaņu ierakstu firmās. Taču galveno peļņu Ģimenei ienesa prostitūcija.Tatalja kā cilvēks pārējiem nebija patīkams. Viņš allaž činkstēja un žēlojās par sava Ģimenes biznesa izmaksām. Visu peļņu aprijot rēķini veļas mazgātavai, un, ak, tie mūžīgie dvieļi! (Viņam gan piederēja pašam sava veļas mazgātava, kas padarīja visu vajadzīgo.) Skuķes esot slinkas un neuzticamas, te bēgot projām, te izdarot pašnāvību. Palīgi nekrietni un negodīgi, uz tiem nevarot ne drusciņas paļauties. Kārtīgus strādniekus atrast tikpat kā neesot iespējams. Jauni sicīliešu puiši raucot degunu par tādu darbu — tirdzniecība ar sievietēm un to izmantošana esot zem viņu goda! Bet rīkles griezt — to viņi var svilpodami, ar visu krustiņu pie svārku atloka! Tā Filips Tatalja vaimanāja, izpelnīdamies vienīgi klausītāju nepatiku un nicinājumu. Dažas skaļākās vaimanas viņš pietaupīja varas iestādēm, kuru spēkos bija izdot un anulēt dzērienu pārdošanas atļaujas viņa naktsklubiem un kabarē. Viņš apzvērēja, ka ar naudu, ko sagrūdis tiem laupītājiem, oficiālo zīmogu turētājiem, esot padarījis tik daudzus par miljonāriem, ka pat Volstrīta netiekot līdzi.Dīvainā kārtā Tataljas itin sekmīgais karš pret Korleones Ģimeni nebija nesis viņam pelnīto godu. Pārējie zināja, ka viņa spēks nācis vispirms no Soloco un pēc tam no Bardzīni Ģimenes. Arī tas apstāklis, ka viņš pretinieku pārsteidzis negaidot un tomēr nav guvis īstu uzvaru, liecināja pret viņu. Ja viņš būtu rīkojies lietpratīgāk, visas šīs nepatikšanas būtu aiztaupītas. Dona Korleones nāve būtu nozīmējusi kara beigas.Tā kā Dons Korleone un Filips Tatalja, karodami viens pret otru, abi bija zaudējuši dēlus, gluži saprotams, ka viņi sasveicinājās tikai ar oficiālu galvas mājienu. Uzmanības centrā šobrīd bija Dons Korleone, un pārējie cītīgi vēroja, kādas pēdas viņā atstājuši pārciestie ievainojumi un sakāves. Visus mulsināja tas apstāklis, ka Dons Korleone ierosinājis slēgt mieru pēc sava mīļotā dēla nāves. Tas izskatījās pēc sakāves atzīšanas un neapšaubāmi draudēja vājināt viņa varu un autoritāti. Bet gan jau drīz viss noskaidrosies.Sanācēji apsveica cits citu, saņēma pasniegtos dzērienus, un pagāja vēl pusstunda, iekams Dons Korleone beidzot apsēdās pie pulēta riekstkoka galda. Heigens neuzkrītoši ieņēma vietu Donam kreisajā pusē, nedaudz aizmugurē. Tā bija zīme visiem pārējiem Doņiem sēsties pie galda. Viņu pavadoņi apsēdās katrs savam Donam aizmugurē, un tie, kuri pildīja consig/iori amatu, novietojās pēc iespējas tuvāk, lai vajadzīgajā brīdī varētu dot savu padomu.
Dons Korleone sāka runāt pirmais un runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. It kā pats nesen nebūtu smagi ievainots, it kā viņa vecākais dēls nebūtu nogalināts un Fredijs aizsūtīts uz rietumiem Molināri Ģimenes aizsardzībā, it kā viņa impērijai nedraudētu sabrukums, it kā Maikls neslēptos kaut kur Sicīlijas tuksnesīgajos klajumos. Viņš runāja brīvi un nepiespiesti, sicīliešu dialektā.
— Es gribu pateikties jums visiem par to, ka esat šeit ieradušies,— viņš sacīja.— Es uzskatu to par personīgu pakalpojumu un esmu parādnieks ikvienam no klātesošajiem. Un jau pašā sākumā gribu pateikt to, ka neesmu nācis šurp, lai ķildotos vai pārliecinātu jūs par savu taisnību, bet gan lai saprātīgi apspriestos un saprātīgi rīkotos, un darītu visu, lai mēs kā draugi varētu arī šķirties. Es dodu savu vārdu, ka tikai tādi ir mani nolūki, un tie, kuri mani pazīst, zina, ka es ar savu vārdu nemētājos. Nu bet labāk ķersimies pie lietas. Mēs visi šeit esam godavīri, un mums nav savstarpēji jānodrošinās ar garantijām kā advokātiem.
Viņš brīdi apklusa. Klusēja arī visi pārējie. Daži smēķēja cigārus, citi malkoja no glāzēm dzērienus. Visi šie cilvēki bija pacietīgi klausītāji. Un vēl kaut kas viņiem visiem bija kopīgs. Viņi piederēja pie tiem retajiem indivīdiem, kuri atteikušies pieņemt organizētas sabiedrības uzspiestos likumus, kuri atteikušies pakļauties citu cilvēku virsvaldībai. Nebija tāda spēka, nebija tāda mirstīgā starp ļaudīm, kas spētu pakļaut viņus savai gribai, ja viņi paši to nevēlētos. Šie vīri savu brīvo gribu sargāja ar viltu un pulveri. Viņu gribu varēja lauzt vienīgi nāve. Vai arī ārkārtēja saprāta balss. Dons Korleone nopūtās.— Kā gan viss varēja aiziet tik tālu?— viņš turpināja, negaidīdams atbildi.— Nu, tam vairs nav nozīmes. Izdarīts daudz aplamību. Tik neveiksmīgu, tik nevajadzīgu. Bet vispirms ļaujiet man pārstāstīt notikušo no sava viedokļa.
Dons ieturēja pauzi, nogaidīdams, vai kāds neiebildīs, tad turpināja: