Dons Korleone apklusa un ar žestu palūdza Heigenam auksta dzēriena glāzi, ko Heigens zibenīgi pasniedza. Dons Korleone padzērās un runāja tālāk:
— Es gribu noslēgt mieru. Tatalja ir zaudējis dēlu, un es esmu zaudējis dēlu. Mēs esam kviti. Kas gan notiktu ar šo pasauli, ja cilvēki mūžam turētu ļaunu prātu cits uz citu, par spīti veselajam saprātam? Tas ir Sicīlijas lāsts, tur vīri ir tik aizņemti ar vendetām, ka viņiem neatliek laika pelnīt maizi ģimenei. Tā ir bezjēdzība. Tāpēc es tagad saku: lai atkal viss ir pa vecam! Es neko neesmu darījis, lai uzzinātu, kurš nodeva un nogalināja manu dēlu. Ja noslēgsim mieru, es to nedarīšu arī turpmāk. Man ir dēls, kurš nevar atgriezties mājās, un man vajadzīga garantija, ka tad, kad būšu darījis iespējamu viņa netraucētu atgriešanos, viņa drošībai nestāsies ceļā nekādi spēki no malas. Kad šis jautājums būs nokārtots, varbūt varēsim apspriesties par problēmām, kas mūs visus interesē, un veikt sev pašiem un katram no mums derīgu pakalpojumu.— Korleone izplēta rokas izteiksmīgā un itin kā pakļāvīgā žestā.— Tas ir viss, ko es vēlos.
Runa bija lieliski izdevusies. Tas pats vecais, labais Dons Korleone! Saprātīgs. Pretimnākošs. Meistarīgs runātājs. Taču ikviens no klausītājiem bija ievērojis Dona apgalvojumu, ka viņa veselība esot kārtībā, tātad, par spīti Korleones Ģimenes nelaimēm, viņš nav ar pliku roku ņemams. Tika ievērots arī tas, ka citu darījumu apspriešana nebūs iespējama, iekams netiks noslēgts gribētais miers. Tika ievērots, ka Dons izteicis vēlēšanos atgūt savu agrāko status quo, ka viņš netaisās neko zaudēt, par spīti aizvadītā gada nedienām.
Tomēr Donam Korleonem atbildēja nevis Tatalja, bet Emiljo Bardzīni. Viņš runāja tieši un skaidri, tomēr bez lieka asuma vai apvainojumiem.
— Viss dzirdētais ir tiesa,— teica Bardzīni,— bet tas nav gluži viss. Dons Korleone izteicās pārāk pieticīgi. Lieta ir tāda, ka Soloco un Tataljas nevarēja uzsākt savu jauno biznesu bez Dona Korleones palīdzības. Šī atteikšanās patiesībā viņus smagi aizķēra. Tā, bez šaubām, nav Dona Korleones vaina. Bet nevar noliegt to, ka tiesneši un politiķi, kas ir labvēlīgi Donam Korleonem pat tad, ja runa ir par narkotiskajām vielām, tādi vis nebūtu ne pret vienu citu, kurš gribētu viņu atbalstu darījumos ar narkotikām. Soloco nevarēja uzņemties šo biznesu, nedabūjis garantiju, ka pret viņa ļaudīm vajadzības gadījumā izturēsies saudzīgi. Tas mums visiem zināms. Pretējā gadījumā mēs izputētu. Tagad, kad sodi kļuvuši bargāki, tiesneši un prokurori cērt bez žēlastības katru, kurš iekļūst ķezā ar narkotikām. Pat sicīlietis, ja tam piespriež divdesmit gadus cietuma, var pārkāpt klusēšanas likumu un izmuldēt visu, ko vajag un nevajag. Tas nedrīkst notikt. Dons Korleone pārvalda šo aparātu. Viņa atteikšanās ļaut to izmantot arī mums nav drauga rīcība. Viņš atrauj maizi mūsu ģimenēm. Laiki ir mainījušies, tagad vairs nav kā agrāk, kad katrs varēja dzīvot pēc sava prāta. Ja Korleonem ir teikšana par visiem Ņujorkas tiesnešiem, tad viņam šī privilēģija jādala ar citiem, jāļauj to izmantot arī mums. Bez šaubām, par šādu pakalpojumu viņš ar pilnām tiesībām var pasniegt rēķinu, mēs jau te neesam nekādi komunisti. Bet viņam jāļauj mums smelt ūdeni savā akā. Tas ir ļoti vienkārši.
Kad Bardzīni beidza runāt, iestājās klusums. Kļuva skaidrs, ka robežas novilktas un atjaunot status quo vairs nav iespējams. Vēl jo svarīgāk bija tas, ka Bardzīni teiktais nepārprotami pauda: ja miers netiks noslēgts, viņš atklāti pievienosies Tataljām karā pret Korleonem. Un viņš bija pratis izgaismot ļoti nozīmīgu aspektu. Šo vīru dzīvība un bagātība atkarīga no savstarpējas palīdzības, un atteikšanās pakalpot otram jau ir agresijas akts. Pēc pakalpojumiem negriežas viegli, un tos nedrīkst ar vieglu roku noraidīt.
Beidzot klusumu pārtrauca Dona Korleones atbildes vārdi.
— Mani draugi,— viņš teica,— es nebūt neatteicos piedalīties aiz stūrgalvības. Jūs visi mani pazīstat. Kad gan es esmu atteicies palīdzēt? Tas gluži vienkārši nav manā dabā. Bet šoreiz man vajadzēja atteikt. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pārliecināts: šis narkotiku bizness mūs nākotnē pazudinās. Šajā zemē pārāk naidīgi skatās uz tādu tirdzniecību. Tas nav viskijs, azartspēles vai, manis dēļ, kaut sievietes — netikumi, pēc kuriem tiecas vairums cilvēku un kurus viņiem aizliedz baznīcas un varasvīri. Narkotikas ir bīstamas ikvienam, kas ar tām saistīts. Tās var izputināt jebkuru citu biznesu. Turklāt ļaujiet man piebilst, ka man gaužām glaimo jūsu ticība manai varai pār tiesnešiem un advokātiem — kaut jel tā tiešām būtu! Tiesa, man ir zināma ietekme, taču daudzi no tiem, kas mani ciena un uzklausa, mainītu savu nostāju, ja mūsu attiecībās ienāktu narkotiskās vielas. Tādos darījumos iesaistīties šie cilvēki baidās un ir pret tiem ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Pat tie policisti, kuri mums palīdz kontrolēt azartspēles un daudz ko citu, atteiksies palīdzēt narkotiku biznesā. Tāpēc lūgt man pakalpojumu šajā jomā nozīmē lūgt, lai es nodaru ļaunu pats sev. Taču es esmu ar mieru darīt pat to, ja jūs domājat, ka tas nepieciešams, lai normalizētu stāvokli.
Kad Dons Korleone beidza, sasprindzinājums telpā manāmi atslāba, sākās sačukstēšanās un savstarpējas sarunas. Dons Korleone bija piekāpies pašā svarīgākajā jautājumā. Viņš parūpēsies par aizsardzību jebkādam organizētam biznesa pasākumam ar narkotikām. Viņš būtībā bija gandrīz pilnīgi piekritis Soloco sākotnējam priekšlikumam, ja šo priekšlikumu akceptētu te sanākusī valsts mēroga sapulce. Bija skaidrs, ka Dons Korleone nekad nepiedalīsies pašās operācijās un neieguldīs tajās naudu. Viņš tikai izmantos savu ietekmi tieslietu aprindās biznesa aizsardzībai. Taču arī tā bija milzu piekāpšanās.
Tad ierunājās Losandželosas Dons Frenks Falkone:
— Mūsu cilvēkus no šī biznesa nevar atturēt ne ar kādiem līdzekļ iem. Viņi metas taja uz savu roku un tad iekuļas nepatikšanās. Tas sola pārāk daudz naudas, lai varētu turēties pretī. Tāpēc ir vēl bīstamāk, ja mēs to neuzņemsimies. Ja mēs paši to pārvaldīsim, varēsim to labāk nosegt, labāk organizēt, parūpēties, lai tas sagādā mazāk likstu. Piedalīties šajā biznesā nav nemaz tik ļauni, tam ir vajadzīga kontrole, vajadzīga aizsardzība, vajadzīga darba organizācija. Mēs nevaram pieļaut, lai katrs skrien uz savu pusi un dara, kā patīk,— kā tāds anarhistu bars.
Detroitas Dons, kurš pret Korleoni bija draudzīgāk noskaņots nekā jebkurš no pārējiem, arī saprātīguma interesēs iebilda pret drauga viedokli.
— Es neatzīstu narkotiskās vielas,— viņš teica.— Gadiem ilgi esmu maksājis saviem cilvēkiem lieku naudu, lai viņi tādos pasākumos neielaistos. Taču tas neko nelīdzēja. Kāds atnāk pie viņiem un pasaka: «Man ir pulveris; ja ieliksiet trīs četrus tūkstošus dolāru, pēc realizācijas dabūsim piecdesmit tūkstošus.» Kurš var atteikties no tādas peļņas? Un viņi tā aizraujas ar savu kreiso biznesiņu, ka atstāj novārtā darbu, par kuru es viņiem maksāju. Narkotikas ienes vairāk naudas. Un kļūst arvien ienesīgākas. Nav nekādu iespēju šo procesu apturēt, tāpēc mums vajag šo procesu kontrolēt un turēt pieņemamos rāmjos. Es negribu, lai tās parādītos skolu tuvumā, negribu, lai tās pārdod bērniem. Tas būtu inramita. Savā pilsētā es tās censtos izplatīt starp melnajiem un krāsainajiem. Tie ir vislabākie pircēji — nesagādā nekādas klapatas, un dzīvnieki vien jau viņi ir. Ne viņi godā sievas, ne ģimenes, ne paši sevi. Lai ripo uz elli ar visām narkotikām. Bet kaut kas ir jādara — mēs nedrīkstam pieļaut, lai katrs rīkojas, kā patīk, un sagādā nepatikšanas visiem citiem.Detroitas Dona vārdus uzņēma ar paskaļu, atzinīgu murdoņu. Viņš bija trāpījis naglai uz galvas. Tātad pat nauda nepalīdz atturēt cilvēkus no narkotisko vielu tirdzniecības. Tās piebildes par bērniem — tā jau viņa labi zināmā vājība, mīkstā sirds. Kuram tad ienāktu prātā pārdot narkotikas bērniem? Un kur bērni ņemtu naudu? Piebildes par krāsainajiem neviens neņēma nopietni un laida gar ausīm. Nēģerus vispār neuzskatīja par jebkādas ievērības cienīgiem. Tas, ka viņi ļāvuši sabiedrībai sabradāt sevi kājām, pierādīja, ka viņi nav neko vērti, un tas, ka Detroitas Dons viņus pieminējis, tika uztverts kā apliecinājums tam, ka viņa domas allaž novirzās uz nesvarīgiem sīkumiem.
Cits pēc cita izteicās visi Doni. Ikviens atzina, ka narkotiskās vielas ir nosodāma parādība, kas izraisīs daudz nepatikšanu, taču piekrita, ka to izplatību nav iespējams apturēt. Bizness gluži vienkārši sola pārāk daudz naudas, un no tā var secināt: vienmēr atradīsies ļaudis, kuri riskēs ar visu un metīsies tajā. Tāda ir cilvēka daba.
Beidzot pieņēma vienošanos. Narkotisko vielu tirdzniecība jāpieļauj, un Donam Korleonem jārūpējas par tās aizsardzību likuma priekšā Austrumu piekrastē. Kļuva skaidrs, ka lielāko daļu plaša mēroga operāciju veiks Tatalju un Bardzīni Ģimenes. Kad tas bija nokārtots, apspriedes dalībnieki pārgāja pie citiem jautājumiem, kas skāra visu intereses. Vēl bija kārtojamas daudzas sarežģītas problēmas. Tika nolemts, ka Lasvegasa un Maiami būs brīvpilsētas, kurās drīkstēs darboties ikviena no Ģimenēm. Visi aptvēra, ka šīm pilsētām pieder nākotne. Tika arī nolemts, ka šajās pilsētās netiks pieļauta nekāda vardarbība un ka no turienes jāattur visa veida sīkie noziedznieki. Tika nolemts, ka svarīgākie jautājumi, kā arī atsevišķu cilvēku likvidācija, kas ir nepieciešama, bet var izraisīt pārāk skaļu sabiedrības protestu, jāapstiprina padomei pašreizējā sastāvā. Tika nolemts, ka ierindnieki un pārējie padotie jāattur no vardarbīgiem noziegumiem un savstarpējas personiskas atriebības. Tika nolemts, ka vajadzības gadījumā Ģimenes neliegs cita citai pakalpojumus — nepieciešamo nāvessodu izpildītājus, tehniskas dabas palīdzību dažādiem nolūkiem, piemēram, zvērināto uzpirkšanai, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme. Šīs pārrunas, kas ritēja atraisīti, neoficiālā noskaņojumā un augstā līmenī, ievilkās līdz pusdienu pārtraukumam, kad no bufetes bāra tika pasniegti dzērieni. Beidzot Dons Bardzīni nolēma sacīt galavārdu.
— Tātad mēs visu esam izrunājuši un izlēmuši,— viņš teica.— Mums būs miers, un es vēlos izteikt visu cieņu Donam Korleonem, ko mēs visus šos gadus esam pazinuši kā vīru, kurš tur vārdu. Ja atkal radīsies nesaskaņas, varam satikties vēlreiz, un nav nekādas vajadzības darīt jaunas muļķības. Es no savas puses ķēros pie turpmākā darba ar jaunu spēku un tīru sirdi. Priecājos, ka viss ir nokārtojies.
Vienīgi Filips Tatalja vēl bija nedaudz noraizējies. Ja atkal sāktos karš, viņam draudētu lielākas briesmas nekā visiem citiem — Santīno Korieones noslepkavošanas dēļ. Pirmo reizi viņš uzsāka garāku runu:
— Es pievienojos visam, kas šeit tika nolemts, un esmu gatavs aizmirst arī pats savu nelaimi. Bet man gribētos kādu drošu garantiju no Korieones. Vai viņš nemēģinās meklēt personīgu atriebību? Laika gaitā viņš varbūt nostiprinās savas pozīcijas un vai tad neaizmirsīs, ka esam zvērējuši savstarpēju draudzību? Kā lai es zinu, vai pēc gadiem trīs četriem viņš nesāks domāt, ka ir cietis pārestību, bijis spiests pieņemt šo vienošanos pret savu gribu un tāpēc var bez bažām to lauzt? Vai mums visu laiku būs jāuzmanās vienam no otra? Jeb vai patiesi varam slēgt vienošanos ar mierīgu sirdi? Vai Korleone dos mums visiem garantiju tāpat, kā to dodu es?
Un tad Dons Korleone teica runu, kas ilgi visiem palika atmiņā un kas nostiprināja viņam vistālredzīgākā politiķa autoritāti šo cilvēku vidū,— tā triumfējoši apliecināja viņa veselo saprātu, bija tieša un atklāta un izteica lietas pašu dziļāko būtību. Tajā viņš iepina frāzi, kas laika gaitā kļuva tikpat slavena kā Cērčila «dzelzs priekškars», lai gan plašākai sabiedrībai tā kļuva pazīstama tikai desmit gadus vēlāk.
Pirmo reizi viņš piecēlās kājās, uzrunādams padomi. Viņš bija augumā neliels un pēc «slimības» mazliet novārdzis; iespējams, ka viņa sešdesmit gadi bija redzami labāk nekā citkārt, taču nepalika nekādu šaubu, ka Dons atguvis agrāko spēku un domas viņam strādā ar nevainojamu skaidrību.— Kas gan mēs būtu par cilvēkiem, ja nespētu domāt saprātīgi?— viņš teica.— Tad jau mēs neatrastos uz augstākas pakāpes kā zvēri džungļos. Mums ir dots saprāts, mēs varam saprātīgi apspriesties cits ar citu un paši ar sevi. Kālab gan lai es atkal uzsāktu visas šīs likstas, šo kņadu un slaktiņus? Mans dēls ir miris, un tā ir nelaime, kas man jāpārcieš, nevis jāliek nevainīgai pasaulei ciest līdz ar mani. Un tāpēc es saku — dodu godavārdu, ka nekad nemeklēšu atriebību un necentīšos izpētīt, kas vainojams pie notikušā. No šejienes es aiziešu ar tīru sirdi.
Vēl gribu piebilst, ka mums vienmēr jārīkojas saskaņā ar savām interesēm. Mēs esam vīri, kas atteikušies būt nerri, atteikušies būt marionetes, ko rausta un dancina tie, kuri sēž augšā. Mums šajā zemē ir labi veicies. Jau vairums mūsu bērnu ir iekārtojušies labākā dzīvē. Daži no jūsu dēliem ir profesori, zinātnieki, mūziķi, un jūs varat uzskatīt sevi par veiksminiekiem. Varbūt jūsu mazbērni kļūs par nākotnes dižvīriem. Neviens mēs negribam redzēt bērnus ejam savās pēdās — tāda dzīve ir pārāk grūta. Viņi var būt tādi kā visi citi, un viņu stāvokli un drošību būs izcīnījusi mūsu drosme un uzņēmība. Arī man ir mazbērni, un es ceru, ka viņu bērni kādu dienu kļūs, kas zina, par gubernatoriem, prezidentiem ... te, Amerikā, viss ir iespējams. Taču mums jāiet kopsolī ar laiku. Šaušanās un slaktiņi pieder pagātnei. Mums jābūt slīpētiem kā biznesmeņiem, tas dod vairāk peļņas un lielāku labumu mūsu bērniem un mazbērniem.
Kas attiecas uz mūsu pašu darbiem, par tiem mēs neesam atbildīgi nevienam no augsti sēdošajiem, kas ar mūsu dzīvēm grib rīkoties mūsu vietā, kas grib, lai mēs karojam, viņu labumu vairodami un sargādami. Kur tas teikts, ka mums jāpakļaujas likumiem, kurus viņi sacerējuši sev par labu un mums par ļaunu? Un kas viņi tādi ir, ka drīkst stāties mums ceļā, kad mēs vēlamies apmierināt savas intereses? Sonna cosa nostra,— Dons Korleone noteica.— Tā ir mūsu lieta. Mēs savu pasauli pārvaldīsim paši un sev, jo tā ir mūsu pasaule, cosa nostra. Un tāpēc mums jāturas kopā, lai aizsargātos pret šiem ārējiem traucētājiem. Citādi viņi mums ievērs riņķi degunā, kā to jau izdarījuši ar miljoniem neapoliešu un citu itāliešu šajā valstī.Šī iemesla dēļ es atsakos no sava mirušā dēla atriebšanas, atsakos kopīgā mērķa labā. Un es zvēru: kamēr vien pats būšu atbildīgs par savas Ģimenes rīcību, ne pret vienu netiks pacelta roka bez taisna iemesla vai galējas provokācijas. Esmu gatavs upurēt arī savas komerciālās intereses kopīgā mērķa labā. Dodu savu vārdu un zvēru pie sava goda, un šeit klātesošie zina, ka ar tādiem vārdiem velti nemētājos.Taču man ir arī savtīgas intereses. Manu jaunāko dēlu apvainoja Soloco un policijas kapteiņa slepkavībā, un viņam vajadzēja bēgt. Man tagad jādara viss, lai viņš varētu droši atgriezties mājās, brīvs no visiem nepatiesajiem apvainojumiem. Tas ir mans uzdevums, un to nokārtošu es pats. Varbūt man jāatrod īstie vaininieki, varbūt jāpārliecina varas iestādes par viņa nevainību, varbūt jāpierunā liecinieki un ziņneši, lai tie atsauc savus melus. Bet es atkārtoju: tā ir mana darīšana, un es ticu, ka varēšu panākt, lai mans dēls atgriežas mājās. Tomēr paklausieties, kas man vēl sakāms. Es esmu māņticīgs cilvēks — varbūt tā ir smieklīga vājība, taču jāatzīst, ka tā man piemīt. Un tāpēc, ja ar manu jaunāko dēlu notiktu kāda nelaimīga nejaušība, ja kādam policistam gadītos viņu nošaut, ja viņš pakārtos savā cietuma kamerā, ja uzrastos jauni liecinieki, kas censtos pierādīt viņa vainu, mana māņticība liktu man domāt, ka cēlonis tam bijusi nelabvēlība pret mani, kas vēl palikusi sirdī kādam no klātesošajiem. Iešu vēl tālāk. Ja manu dēlu nospertu zibens, es vainotu kādu no klātesošajiem. Ja viņa lidmašīna nogāztos jūrā vai arī kuģis nogrimtu okeāna viļņos, ja viņam piemestos nāvējoša slimība, ja viņa mašīna saskrietos ar vilcienu, es vainotu jūsu, klātesošo, nelabvēlību. Tik stipra ir mana māņticība. Un šo nelaimīgo nelabvēlību, kungi, es nemūžam nespētu piedot. Bet, ja tā nenotiks, zvēru pie savu mazbērnu dzīvības, ka nekad nelauzīšu noslēgto mieru. Vai tad mēs galu galā esam vai neesam labāki par tiem augstajiem pezzonovanti, kuri nogalinājuši neskaitāmus miljonus jau mūsu dzīves laikā vien?
To pateicis, Dons Korleone atstāja savu vietu un devās gar galdu turp, kur sēdēja Filips Tatalja. Tatalja piecēlās, lai viņu saņemtu, un abi vīri apkampās un noskūpstīja viens otru uz vaiga. Pārējie Doni aplaudēja un piecēlās, lai paspiestu roku visiem, kas atradās tuvumā, un apsveiktu Donu Korleoni un Tatalju un abu jauno draudzību. Varbūt tā nebija sirsnīgākā draudzība pasaulē, un Ziemsvētku dāvanas viņi viens otram diezin vai sūtīs, bet viņi vismaz neķersies viens otram pie rīkles. Ar tādu draudzību šajā pasaulē pietiek, un vairāk nekas šajos apstākļos nav vajadzīgs.
Tā kā Dona Korleones dēls Fredijs atradās Molināri Ģimenes aizsardzībā rietumos, Dons Korleone pakavējās brīdi pēc sanāksmes beigām, lai pateiktu paldies Sanfrancisko
Donam. Molināri pasacīja pietiekami daudz, lai Dons Korleone saprastu, ka Fredijs tur atradis sev piemērotu vietu, jūtas apmierināts un kļuvis par lielu sieviešu cienītāju. Izskatījās, ka viņam ir ķēriens viesnīcas vadīšanā. Dons Korleone nobrīnīdamies pašūpoja galvu, kā dara daudzi tēvi, uzzinājuši par savu bērnu slēptajiem talantiem. Vai tad nav tiesa, ka reizēm pat lielākās nelaimes nes negaidītus ieguvumus? Abi Doni piekrita šai domai. Vienlaikus Korleone lika skaidri saprast Sanfrancisko Donam, ka jūtas viņam liels parādnieks par palīdzību Fredija aizsargāšanā. Viņš ļāva nojaust, ka izmantos savu ietekmi, lai Molināri ļaudīm vienmēr būtu brīva pieeja svarīgākajām sporta spēlēm, neatkarīgi no gadu gaitā iespējamām izmaiņām varas struktūrā,— tā bija ļoti svarīga garantija, jo par ietekmi sporta pasaulē risinājās nemitīga cīņa, un šo allaž sāpīgo vietu vēl vārīgāku darīja tas apstāklis, ka arī Čikāgas vīri bija izstiepuši pēc tās savu smago roku. Taču Dons Korleone pat tajā barbaru teritorijā baudīja zināmu ietekmi, tāpēc viņa solījums bija zelta vērts.
Bija jau vakars, kad Dons Korleone, Toms Heigens un miesassargs — šoferis, kurš šoreiz bija Roko Lampone,— ieradās Longbīčā. Ieejot mājā, Dons teica Heigenam:— Paturi acīs mūsu šoferi, šo Roko Lamponi. Man liekas, viņš ir labāka darba vērts.— Heigenu šī piezīme pārsteidza. Lampone visu dienu nebija izrunājis ne vārda, pat skatienu nebija pametis uz aizmugurē sēdošajiem vīriem. Viņš bija atvēris Donam durvis, piebraucis mašīnu pie bankas durvīm tieši pirms viņu iznākšanas, visu darījis pareizi, taču ne vairāk, kā darītu jebkurš prasmīgs šoferis. Acīmredzot Dona acs pamanījusi kaut ko tādu, kas Heigenam paslīdējis garām.
Dons atlaida Heigenu un piesacīja, lai pēc vakariņām viņš vēlreiz atnākot šurp. Taču lai nesteidzoties un drusku atpūšoties, jo gaidāma vēl gara nakts saruna. Viņš pieteica arī, lai Heigens atvedot līdzi Klemencu un Tesio. Lai nākot ap desmitiem vakarā — ne agrāk. Pirms tam Heigenam īsumā jāpastāsta Klemencam un Tesio par šīs pēcpusdienas notikumiem.
Pulksten desmitos Dons sagaidīja visus trīs vīrus savā kabinetā — stūra istabā ar juridiskās literatūras bibliotēku un īpašo telefonu. Uz galdiņa stāvēja paplāte ar viskija pudelēm, ledu un zelteri. Dons deva savus turpmākos norādījumus.
— Šodien mēs noslēdzām mieru,— viņš paziņoja.— Es devu vārdu un zvērēju pie sava goda, un jums visiem ar to vajadzētu pietikt. Taču mūsu draugi vis nav tik uzticami, tāpēc arī turpmāk turēsim acis vaļā. Mums vairs nevajag ļaunu pārsteigumu.— Tad Dons pievērsās Heigenam:—Tu atlaidi Bokiko ķīlniekus?
Heigens pamāja ar galvu.— Piezvanīju Klemencam, līdzko atgriezos mājās.Korleone pagriezās pret masīvo Klemencu. Caporegime pamāja ar galvu.— Es viņus atlaidu. Pasaki, Krusttēv, vai tiešām sicīlieši var būt tik stulbi, par kādiem izliekas šie Bokiko?Dons Korleone pasmaidīja.— Viņi ir pietiekami gudri, lai mācētu labi nopelnīt. Kāpēc katrā ziņā jābūt vēl gudrākam? Ne jau tādi kā Bokiko sarežģī dzīvi šajā pasaulē. Bet tur tev tiesa, sicīliešu prāta viņiem nav.Tagad, apzinādamies, ka karš beidzies, visi jutās mierīgi un atviegloti. Dons Korleone pats sajauca dzērienus un pasniedza pārējiem. Iedzēris mazu malciņu no savas glāzes, viņš aizkūpināja cigāru.— Es gribu, lai nekas netiktu pasākts ar nolūku izpētīt, kā gāja bojā Sanijs. Tas ir pagājis un aizmirstams. Es gribu, lai sadarbojamies ar pārējām Ģimenēm pat tad, ja tās kļūst alkatīgākas un mēs nedabūjam savu nolīgto daļu. Gribu, lai nekas neizjauktu šo mieru, par spīti jebkādām varbūtējām provokācijām, iekams nebūs atrasta iespēja atgādāt mājās Maiklu. Un gribu, lai tā būtu jūsu galvenā rūpe. Atcerieties — kad viņš atgriezīsies, viņam jābūt pilnīgā drošībā. Es te nedomāju draudus no Tataljām vai Bardzīni. Man raizes dara policija. Mēs, protams, varam tikt vaļā no īstajiem pierādījumiem pret viņu; oficiants neliecinās, un tas skatītājs vai uzraugs, vai kas viņš tur bija, arī ne. Par īstenajām liecībām mums vismazāk jāuztraucas, jo tās mums zināmas. Bet mums jāuztraucas par to, ka policija var safabricēt nepatiesas liecības, tāpēc ka ziņu pienesēji viņus pārliecinājuši, ka tikai Maikls Korleone un neviens cits ir nogalinājis viņu kapteini. Tāds ir stāvoklis. Mums jāprasa, lai Piecas Ģimenes darītu visu, kas ir to spēkos, un grozītu šo policijas pārliecību. Lai visi tie viņu cilvēki, kuri piegādā ziņas policijai, sacer jaunas pasaciņas. Domāju, ka pēc manas šodienas runas viņi sapratīs, ka tas ir viņu pašu interesēs. Taču ar to vēl par maz. Mums jāatrod kaut kas īpašs, kaut kas tāds, lai Maiklam par šo jautājumu vispār vairs nebūtu jādomā. Citādi viņam nav nekādas jēgas braukt atpakaļ. Tāpēc domāsim tagad visi par to. Tas šodrīd ir pats galvenais.Un tagad klausieties tālāk! Katram cilvēkam jāļauj dzīvē izdarīt vienu muļķību. Te nu ir manējā. Es gribu nopirkt visu zemes gabalu ap mūsu aleju kopā ar visām mājām. Es negribu, lai kāds no sava loga varētu ieskatīties manā dārzā kaut vai no jūdzes attāluma. Es gribu ap aleju uzcelt sētu un gribu, lai aleja visu laiku tiktu apsargāta. Un gribu, lai sētā ierīkotu vārtus. Vārdu sakot, es tagad gribu dzīvot cietoksnī. Un vēl es jums gribu pateikt, ka vairs nebraukšu uz pilsētu strādāt. Es daļēji atkāpšos no amata. Man gribas strādāt dārzā, pa druskai darīt vīnu, kad ienāksies vīnogas. Es gribu dzīvot savā mājā. Atstāšu šo vietu vienīgi tad, kad braukšu kaut kur brīvdienās vai arī gribēšu satikties ar kādu svarīgā darījumā, un vēlos, lai tad tiktu sperti visi iespējamie piesardzības soļi. Tikai nepārprotiet mani. Es neko negatavoju. Es tikai esmu piesardzīgs. Vienmēr tāds esmu bijis, jo vieglprātīga bezrūpība dzīvē man ir pilnīgi nepieņemama. Sievietes un bērni var atļauties bezrūpību, bet vīri to nevar. Dariet visu bez steigas, bez satrauktas rosīšanās, lai nesatrauktu mūsu draugus. To var paveikt tā, lai viss izskatītos gluži dabiski.
Turpmāk es arvien vairāk darāmā atstāšu jums trijiem. Es gribu, lai Sanija vienība tiek izformēta un vīri sadalīti pa jūsu vienībām. Tam vajadzētu vēlreiz pārliecināt mūsu draugus, ka es vēlos mieru. Tom, es gribu, lai tu izraugies grupu cilvēku, kuri brauks uz Lasvegasu un sīki ziņos man par visu, kas tur notiek. Gribu uzzināt, kas īsti ir ar Fredo,— esmu dzirdējis valodas, ka vairs nepazītu pats savu dēlu. Šķiet, ka viņš tur spēlē pirmo vijoli un izklaidējas ar jaunām meitām krietni vairāk, nekā pieaugušam cilvēkam pieklātos. Jā, zēnībā viņš allaž bija pārāk nopietns, un Ģimenes biznesam viņš nekad nav derējis. Bet papētīsim, ko iespējams darīt tur, viņā pusē.
— Varbūt sūtīt turp jūsu znotu?— klusi ieminējās Heigens.— Karlo kā nekā ir uzaudzis Nevadā un pazīst turienes dzīvi.Dons Korleone papurināja galvu.— Nē, mana sieva te jutīsies vientuļa, kad visi bērni būs projām. Es gribu, lai Konstancija ar vīru pārceļas uz kādu no alejas mājām. Gribu, lai Karlo saņem kādu atbildīgu darbu; varbūt esmu bijis pārāk ciets pret viņu, turklāt . . .— Dons Karleone saviebās,— man trūkst dēlu. Atbrīvojiet Karlo no azartspēlēm un uzdodiet kaut ko no arodbiedrību sfēras, kur šis tas darāms ar dokumentiem un daudz jārunā. Viņš ir labs runātājs,— Dona balsī ieskanējās tikko jaušams izsmiekls.Heigens pamāja ar galvu. — Labi, mēs ar Klemencu apspriedīsim visus mūsējos un izveidosim Lasvegasas grupu. Vai gribat, lai ataicinām Frediju dažas dienas padzīvot mājās?Dons papurināja galvu.— Kāpēc?— viņš cieti atmeta. — Mana sieva pati prot vārīt ēst. Lai paliek vien turpat!
Visi trīs vīri neveikli sagrozījās savos sēdekļos. Viņi nebija domājuši, ka Fredijs izpelnījies tādu tēva nelabvēlību, un noprata, ka tur acīmredzot slēpjas kaut kas tāds, ko viņi nezina.
Dons Korleone nopūtās.— Es ceru šogad izaudzēt dārzā labi daudz zaļo piparu un tomātu, vairāk, nekā mēs spēsim apēst. Varēšu jūs apdāvināt. Man savos gados gribas drusciņ miera un klusuma. Nu, tas arī būtu viss. Ja vēlaties, izdzeriet vel kādu glāzi!
Tas nozīmēja, ka atnācējiem laiks doties projām. Vīri piecēlās. Heigens pavadīja Klemencu un Tesio līdz mašīnām un .norunāja nākamo tikšanos, lai apspriestu turpmāk darāmo saskaņā ar Dona izteiktajām vēlmēm. Tad viņš atgriezās mājā, jo zināja, ka Dons Korleone gaida viņu atpakaļ.Dons bija novilcis svārkus, noraisījis kaklasaiti un atlaidies uz tahtas. Skarbajā sejā bija iegulušas noguruma rievas. Pamājis, lai Heigens apsēžas, viņš pajautāja:— Nu, consigliori, vai tev ir kādi iebildumi pret manu šodienas rīcību? Heigens nesteidzās atbildēt.
— Nē,— viņš beidzot teica.— Taču man liekas, ka tā nav ne konsekventa, ne atbilstoša jūsu dabai. Jūs teicāt, ka nevēloties uzzināt, kā gāja bojā Santīno, un negribot arī viņu atriebt. Tam es neticu. Jūs devāt vārdu, ka saglabāsiet mieru, un tā jūs arī darīsiet, bet es neticu, ka jūs atstāsiet ienaidniekiem triumfu par uzvaru, kuru viņi šodien it kā būtu izcīnījuši. Jūs man esat uzdevis pamatīgu mīklu, ko es nevaru atrisināt,— kādi tad man var būt iebildumi?
Dona sejā parādījās apmierinājums.
— Jā ... tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš cits. Kaut arī tu neesi sicīlietis, es tevi par tādu esmu padarījis. Viss, ko tu saki, ir tiesa, un šai mīklai ir atslēga. Tu to atminēsi, pirms vēl kamols būs atritinājies līdz galam. Es turēšu savu vārdu un gribu, lai manas pavēles tiktu izpildītas visos sīkumos. Bet, Tom, pats galvenais ir pēc iespējas drīzāk dabūt mājās Maiklu. Lai tev tagad tā būtu pirmā rūpe un doma. Izpēti visas likumīgās iespējas, vienalga, cik naudas vajadzētu izdot. Kad viņš pārbrauks, viņam jābūt absolūti drošam. Apspriedies ar pašiem labākajiem advokātiem krimināllietās. Es tev pateikšu dažus tiesnešus, kas pieņems tevi privātā audiencē. Pirms tas nokārtots, mums jāsargās no visāda veida nodevībām.
— Es, tāpat kā jūs, nebaidos tik daudz par tiešajiem pierādījumiem, cik par tiem, kurus viņi safabricēs,— teica Heigens.— Arī kāds policistu sabiedrotais var nogalināt Maiklu, kad viņš tiktu arestēts. Tie var nogalināt viņu turpat kamerā vai arī likt to izdarīt kādam no cietumniekiem. Manuprāt, mēs nedrīkstam pat pieļaut, ka viņu arestē vai apsūdz.
Dons Korleone nopūtās.— Zinu, zinu. Tur jau ir tā bēda. Taču ilgi stiept mēs nevaram. Sicīlijā iet karsti. Jaunie vecos vairs neklausa, un daudzi vīri, kas aizsūtīti turp no Amerikas, nevar saprasties ar turienes vecā kaluma Doņiem. Maiklu var samalt pa vidu. Es daudzmaz esmu pret to nodrošinājies, un viņam vēl aizvien ir drošs aizsegs, taču tā nebūs mūžīgi. Bardzīni Sicīlijā ir draugi, un tie jau sākuši okšķerēt Maikla pēdas. Šī ir viena no atbildēm tavai mīklai. Man vajadzēja noslēgt mieru dēla drošības labad. Nekas cits neatlika.Heigens nepūlējās noskaidrot, kā Dons to visu dabūjis zināt. Viņš pat nejutās pārsteigts, un šī ziņa patiesi daļēji atrisināja jauno mīklu.
— Kad es tikšos ar Tataljas ļaudīm, lai vienotos par sīkākām detaļām, vai nevajadzētu pieprasīt, lai visiem viņa narkotiku starpniekiem būtu tīras biogrāfijas? Tiesneši var drusku noraustīties, ja vajadzēs dot vieglus spriedumus večiem, kas jau sasmērējušies.
Dons Korleone paraustīja plecus.— Tik daudz sajēgas viņiem pašiem jābūt, lai to iedomātos. Pasaki, bet nepieprasi. Darīsim, ko varēsim, bet, ja viņi nolīgs kādu īstu karātavu putnu un tas iekritīs, mēs nepacelsim ne pirkstu. Vienkārši pateiksim viņiem, ka neko nevar darīt. Bet Bardzīni ir vīrs, kurš to sapratīs bez teikšanas. Padomā vien, cik veikli viņš apslēpa līdzdalību visos šajos notikumos. Nevarētu ne prātā ienākt, ka viņam tur vispār kāda daļa. Tas ir vīrs, kurš zaudētājos nepaliks.
Heigens satrūkās.— Jūs gribat sacīt, ka viņš visu laiku ir stāvējis aiz Soloco un Tataljām?
Dons Korleone nopūtās.— Tatalja ir nelga, brunču mednieks. Viņš nekad nebūtu pratis pieveikt Santīno. Tāpēc arī man nav jāzina, kas un kā noticis. Pietiek, ja es zinu, ka tas bija Bardzīni pirksts.
Heigens brīdi ļāva prātam aptvert dzirdēto. Dons viņam deva pavediena galu, taču kaut kas ļoti svarīgs vēl izpalika. Heigens nojauta, kas īsti, taču saprata, ka neklājas jautāt. Pateicis arlabunakti, viņš pagriezās, lai dotos projām. Dons vēl pēdējo reizi viņu aizturēja.
— Atceries, ka tev jāpieliek visas pūles, lai atrastu iespēju pārvest mājās Maiklu,— viņš sacīja.— Un vēl kas. Nokārto ar mūsu telefonistu, lai es katru mēnesi dabūtu sarakstu ar visām telefona sarunām, kas bijušas Klemencam un Tesio. Es viņus neturu aizdomās. Varētu pat zvērēt, ka viņi mani nekad nenodos. Taču nekaitē zināt ikvienu sīkumu, kas var palīdzēt, pirms noticis kas lielāks.
Heigens pamāja ar galvu un izgāja no kabineta. Interesanti, vai Dons kontrolē arī mani, viņš nodomāja un tad nokaunējās par savām aizdomām. Taču tagad viņam bija skaidrs, ka Krusttēva asajā, visaptverošajā prātā dzimis tālejošas darbības plāns, pret kuru šīs dienas notikumi nozīmē tikai taktisku atkāpšanos. Un kaut kur līdzās melnēja tas viens tumšais laukums, tas nenoskaidrotais jautājums, kuram neviens nepieskaras, ko arī viņš nebija uzdrīkstējies pajautāt un ko Dons Korleone izvairījās pieminēt. Viss liecināja par to, ka atmaksas diena vēl priekšā.
Tomēr apritēja gandrīz vēl vesels gads, kamēr Donam Corieorvem izdevās nokārtot visu, lai Maikls varētu atgriezties Savienotajās Valstīs. Visu šo laiku Ģimene cītīgi meklēja un gudroja daždažādus variantus. Pat Karlo Riči, kopš viņš ar Koniju dzīvoja alejā, tika uzklausīts. (Pa šo laiku viņiem piedzima otrs mazulis — zēns.) Taču nevienu variantu Dons neatzina par apmierinošu.
Visbeidzot šo problēmu atrisināja Bokiko Ģimene, kurai uzbrukusī nelaime ļāva atrast teicamu izeju no stāvokļa. Bokiko bija kāds jauneklis, vārdā Fēlikss, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs. Viņš bija dzimis Amerikā un šķita esam krietni gudrāks un saprātīgāks par citiem Ģimenes locekļiem. Viņš bija atteicies piedalīties atkritumu pārvadāšanā, kas ilgu laiku kalpoja par Ģimenes galveno biznesu, apprecējis jaunu angļu izcelsmes amerikāņu meiču un tādējādi vēl vairāk padziļinājis plaisu starp sevi un Ģimeni. Vakaros viņš apmeklēja nodarbības augstskolā, lai kļūtu par advokātu, un dienā strādāja par pasta kalpotāju. Šai laikā viņam piedzima trīs bērni, bet sieva prata būt taupīga saimniece, un ģimene iztika no Fēliksa algas, līdz viņš saņēma advokāta diplomu.