Viss beidzās ar to, ka viltojumu atklāja. Minētais paziņa advokāts atteicās jebkādā veidā Fēliksam palīdzēt un pat neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. Divi galvenie viltošanas vaininieki, slīpēti pusmūža biznesmeņi, kas visu vainu par neveiksmi gāza uz Fēliksa Bokiko neizdarību juridiskajā sfērā, atzina savu vainu un pārsviedās apsūdzētāju pusē, uzrādīdami Fēliksu Bokiko par viltojuma operācijas barvedi un apgalvodami, ka viņš ar draudiem pārņēmis kopīgo biznesu savās rokās un piespiedis abus piedalīties savos noziedzīgajos plānos. Atradās liecība, kas saistīja Fēliksu ar viņa tēvočiem un brālēniem no Bokiko dzimtas, kuru biogrāfijās bija ne viena vien vardarbība, un šī liecība iedarbojās satriecoši. Abi biznesmeņi tika cauri ar nosacītiem sodiem. Fēlikss Bokiko nosēdēja cietumā trīs gadus. Radinieki negriezās pēc palīdzības pie citām Ģimenēm, arī pie Korleonēm ne, jo Fēlikss bija atteicies no viņu pašu palīdzības un viņam vajadzēja mācību. Mācību, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no Ģimenes, ka Ģimene ir daudz uzticamāka nekā sabiedrība.
Sā vai tā, pēc trim gadiem Fēliksu Bokiko atbrīvoja no cietuma. Viņš atgriezās mājās, noskūpstīja sievu un savus trīs bērnus, mierīgi nodzīvoja veselu gadu un tad parādīja, ka viņa dzīslās tomēr rit Bokiko asinis. Pat necenzdamies nekādi noslēpt pēdas, viņš sadabūja pistoli un nošāva savu veco paziņu advokātu. Tad viņš sadzina pēdas abiem biznesmeņiem un aukstasinīgi ietrieca tiem galvā lodes, kad tie nāca ārā no restorāna. Atstājis abus līķus guļam uz ielas, viņš iegāja restorānā, pasūtīja tasi kafijas un, mierīgi to malkodams, gaidīja, kad policija ieradīsies viņu arestēt.
Tiesa bija ātra un spriedums nesaudzīgs. Melnās noziedznieku pasaules loceklis aukstasinīgi nogalinājis apsūdzības lieciniekus, kuru liecības viņu pelnīti novedušas cietumā. Tas bija neģēlīgs spļāviens sabiedrības vaigā, un šoreiz publika, prese, sabiedriskā doma un pat mīkstsirdīgie nelgas filantropi izjuta kopīgu vēlēšanos redzēt Fēliksu Bokiko elektriskajā krēslā. Štata gubernators par apžēlošanu vairs negribēja ne dzirdēt un, kā izteicās viens no tā tuvākajiem politiskajiem konsultantiem, bija tikpat nesaudzīgi noskaņots pret vainīgo kā suņu ķērāji pret traku suni. Bokiko dzimta nežēloja naudu un rakstīja lūgumus augstākām tiesām: tagad viņi lepojās ar Fēliksu. Taču spriedums bija negrozāms. Laika sprīdis starp sprieduma pasludināšanu un izpildi nevarēja būt garš, un drīz vien Fēliksam Bokiko bija jāmirst elektriskajā krēslā.
Dona uzmanību šim gadījumam pievērsa Heigens, pie kura bija griezies viens no Bokiko dzimtas locekļiem, cerēdams, ka puisim vēl varēs palīdzēt. Dons Korleone strupi atteicās. Viņš taču nav nekāds burvis. Cilvēki gaida no viņa neiespējamo. Taču nākamajā dienā Dons iesauca Heigenu kabinetā un lika viņam vēlreiz atkārtot notikušo līdz pēdējam sīkumam. Kad Heigens bija beidzis, Dons Korleone lika viņam uzaicināt Bokiko Ģimenes galvu pie viņa alejā uz apspriedi.
Turpmākais risinājums izcēlās ar ģeniālu vienkāršību. Dons Korleone garantēja Bokiko Ģimenes galvām, ka Fēliksa Bokiko sieva un bērni saņems lielisku materiālo nodrošinājumu. Naudu šim nolūkam Bokiko Ģimenes galva saņems tūlīt uz vietas. Fēliksam Bokiko savukārt jāatzīstas Soloco un policijas kapteiņa Makklaskeja slepkavībā.
Vēl vajadzēja vienoties par daudziem sīkumiem. Fēliksam Bokiko bija jāatzīstas pārliecinoši, tas ir, viņam vajadzēja zināt daļu notikuma patieso apstākļu, ko ietvert savā liecībā. Turklāt viņam arī jāsaista policijas kapteiņa persona ar narkotisko vielu darījumiem. Jāpierunā «Lunas» restorāna oficiants identificēt Fēliksu Bokiko ar toreizējo slepkavu. Tas gan prasīs vairāk drosmes, jo radikāli mainīsies ārējais apraksts — Fēlikss Bokiko bija ievērojami mazāks un druknāks. Taču par to Dons Korleone parūpēsies pats. Un, tā kā notiesātais svēti ticēja augstākajai izglītībai un pats bija beidzis koledžu, viņš, protams, vēlēsies, lai viņa bērni mācītos koledžā. Tāpēc Dons Korleone piešķirs viņa ģimenei naudas summu, kas nodrošinās bērniem koledžas izglītību. Tad vēl vajadzēja pārliecināt Bokiko dzimtu, ka uz apžēlošanu viņu radiniekam tāpat nav ne mazāko cerību. Jaunā atzīšanās tikai galīgi izlemtu jau gandrīz negrozāmo Fēliksa likteni.
Viss tika izdarīts, nauda samaksāta un nodibināti sakari ar notiesāto, lai viņu par visu informētu un dotu padomus.
Beidzot plāns tika īstertots, un visās laikrakstu slejas parādījās trekni virsraksti, kas komentēja jauno atzīšanos. Viss izdevās spīdoši. Taču vienmēr piesardzīgais Dons Korleone nogaidīja, līdz četrus mēnešus vēlāk Fēliksam Bokiko tiešām izpildīja nāvessodu, un tikai tad deva ziņu, ka Maikls Korleone var atgriezties mājās.
Gadu pēc Sanija nāves Lūsija Mančīni joprojām ļoti mokoši izjuta viņa trūkumu un sēroja tik nevaldāmi, ka reta mīlētāja varētu ar viņu mēroties. Viņa nesapņoja bāli salkanus skolnieces sapņus, viņa neloloja uzticamas sievas ilgas. Viņas izmisumu neizraisīja «dzīves līdzgaitnieka» zaudējums, viņa nesēroja pēc zudušā drauga vīrišķīgajām rakstura īpašībām. Viņa neglabāja sentimentālas atmiņas par saņemtajām dāvaniņām, par mīļotā smaidu vai uzjautrinājuma dzirkstīm acīs, kad viņa pateikusi kaut ko mīļu vai asprātīgu.Nē. Lūsija izjuta Sanija trūkumu tā svarīgā iemesla dēļ, ka viņš bija vienīgais vīrietis, kas spējis sniegt mīlas baudu viņas miesai. Un savā jaunības neziņā viņa joprojām ticēja, ka to spējis viņš vienīgais pasaulē.
Tagad, gadu vēlāk, Lūsija sauļojās zem liegajām Nevadās debesīm. Viņai pie kājām gulēja slaids, jauns gaišmatis un spēlējās ar viņas kāju pirkstiem. Abi baudīja svētdienas pēcpusdienu pie viesnīcas baseina, un, par spīti daudzajiem ļaudīm visapkārt, jaunā cilvēka roka lēnām slīdēja augšup pa Lūsijas kailo augšstilbu.
— Ai, izbeidz, Džūlz!— Lūsija iesaucās.— Es domāju, ka vismaz ārsti nav tik dumji kā pārējie vīrieši.
Džūlzs pasmīnēja.— Es esmu Lasvegasas ārsts.— Viņš pakutināja Lūsijas augšstilba iekšpusi un jutās pārsteigts, ka tāds sīkums spēj meiteni tik ļoti uzbudināt. Kaut arī Lūsija pūlējās to slēpt, tas bija skaidri izlasāms viņas sejā. Patiešām ļoti vienkārša, naiva meiča. Tad kāpēc viņam neizdodas to pielauzt? Jāizdibina iemesls, un tas nevar būt nekāda zaudēta, neatkārtojama mīlestība — tās ir tukšas blēņas. Te, zem viņa rokas, ir dzīva miesa un asinis, un tām vajadzīga cita dzīva miesa un asinis. Ārsts Džūlzs Segals nosprieda, ka šovakar savā istabā jāsper izšķirošais solis. Viņš bija gribējis iegūt meiteni bez sīkām viltībām, bet, ja tādas vajadzīgas, ar to viņš tiks gala. Protams, viss zinātnes interesēs. Turkiat šis nabaga meitēns taču beidzas vai nost aiz gribēšanas!
— Džūlz, lūdzu, izbeidz,— Lūsija teica. Viņas balss drebēja.
Džūlzs ar nožēlu sejā paklausīja.— Labs ir, kaķīt.
Ielicis galvu meitenei klēpī un izmantodams maigos augšstilbus par spilvenu, viņš atlaidās nosnausties. Lūsijas saraušanās Džūlzu tīkami uzjautrināja, un viņš sajuta pārsteidzošu karstumu strāvojam no viņas klēpja. Kad meitene pārlaida roku viņa matiem, viņš rotaļīgi satvēra nelielo plaukstu itin kā mīlošā žestā, taču patiesībā sataustīja viņas pulsu. Tas dauzījās negantā ātrumā. Diezgan — šovakar viņa jāiegūst un šī mīkla jāatrisina, lai tur lūst vai plīst! Apņēmīgs un pašpārliecināts, ārsts Džūlzs Segals ielaidās miegā.
Lūsija vēroja baseina tuvumā sanākušos cilvēkus. Viņa pat iedomāties nebūtu varējusi, ka nepilnu divu gadu laikā dzīve tik ļoti var pārvērsties. Savu «muļķību» Konijas Korleones kāzās viņa nekad nebija nožēlojusi. Tas bija brīnišķīgākais, ko viņa jebkad piedzīvojusi, un sapņos viņa baudīja šos mirkļus vēl un vēlreiz. Tāpat kā visus turpmākos mēnešus.Sanijs bija nācis pie viņas katru nedēļu, reizēm arī biežāk, bet retāk nekad. Pāris dienu pirms viņa apciemojuma Lūsijas ķermenis jau dega mokošās ugunīs. Šī abpusējā kaisle bija pati primitīvākā dzīvu būtņu tieksme, ko neatšķaidīja nekāda poēzija, nekādas intelekta piedevas. Tā bija primitīva, pirmatnēja mīlestība, fiziska mīla, miesas savstarpējs pievilkšanās spēks.
Kad Sanijs piezvanīja viņai un solīja atnākt, Lūsija parūpējās, lai mājās netrūktu dzērienu un lai vakariņām un brokastīm būtu pietiekami daudz ēdamā, jo parasti viņš palika līdz nākamās dienas pavēlai rīta stundai. Abu savstarpējās piepildījuma alkas bija vienlīdz spēcīgas. Sanijam bija pašam sava atslēga, un, līdzko viņš ienāca pa durvīm, Lūsija metās viņa spēcīgo roku apkampienos. Viņi abi bija līdz brutalitātei tieši un primitīvi. Pirmā skūpsta laikā abi drudžaini atrāva viens otra apģērbu, Sanijs pacēla Lūsiju gaisā, un viņa apvija kājas ap Sanija masīvajiem gurniem. Stāvēdami dzīvokļa priekštelpā, viņi nodevās mīlas priekam ar tādu skubu un apņēmību, it kā ikreiz gribētu atkārtot savu pirmo intīmo tikšanos. Pēc tam Sanijs ienesa viņu guļamistabā.
Tur viņi, gulēdami gultā, atkal un atkal baudīja tuvību. Pilnīgi izģērbusies, viņi pavadīja kopā sešpadsmit stundas. Lūsija gatavoja viņam pamatīgas maltītes. Reizēm Saniju kāds aicināja pie telefona, acīmredzot biznesa darīšanās, bet Lūsija nekad neklausījās, ko viņš runā. Viņa bija pārlieku aizņemta, mīlinādamās un rotaļādamās ar viņa ķermeni; viņa to glāstīja, skūpstīja, pieplaka tam ar muti. Reizēm, kad Lūsija piecēlās, lai aizietu pēc dzeramā, un Sanijs nāca līdzi, viņa nespēja pārvarēt tieksmi pastiepties un aizskart viņa kailo ķermeni, turēties pie tā, mīlināties ar viņa īpašajām miesas daļām kā ar rotaļlietiņu, kas, reizē sarežģīta un vienkārša, allaž atgādina par labi zināmo, bet joprojām pārsteidzošo baudu, ko spēj sniegt. Sākumā Lūsija kautrējās par šīm savām pārdrošībām, taču drīz ievēroja, ka mīļāko tās iepriecina, ka viņam glaimo meitenes pilnīgā jutekliskā pakļaušanās viņa ķermeņa magnētiskajam spēkam. Viņu attiecībās valdīja dzīvnieciska nevainība. Viņi jutās laimīgi viens ar otru.
Kad uz ielas sašāva Sanija tēvu, Lūsija pirmoreiz saprata, ka viņas mīļākajam var draudēt briesmas. Palikusi dzīvoklī viena, viņa neraudāja, bet skaļi gaudoja kā ievainots dzīvnieks. Kad Sanijs neparādījās gandrīz trīs nedēļas, Lūsija spēja remdēt izmisumu tikai ar miegazāļu un alkohola palīdzību. Viņu mocīja īstas, fiziskas sāpes visā ķermenī. Kad Sanijs beidzot ieradās, viņa gandrīz ne mirkli neatlaidās no viņa. Pēc tam viņš nāca vismaz reizi nedēļā līdz pat savai liktenīgajai nāves dienai.
Lūsija uzzināja par viņa nāvi no avīžu slejām un tajā pašā vakarā ieņēma pamatīgu miegazāļu devu. Neizdibināma iemesla dēļ tās viņu nenonāvēja, bet viņai palika tik slikti, ka meitene izstreipuļoja no dzīvokļa un nemaņā saļima pie lifta durvīm, kur cilvēki viņu atrada un nogādāja uz slimnīcu. Tā kā par viņas un Sanija attiecībām plašāka sabiedrība neko nezināja, tad šis atgadījums izpelnījās tikai pāris rindiņu mazformāta avīzēs.
Kamēr Lūsija gulēja slimnīcā, pie viņas ieradās Toms Heigens, lai paraudzītos, kā viņai klājas, un palīdzētu saņemties. Toms Heigens arī bija tas, kurš sagādāja viņai darbu Lasvegasas viesnīcā, kuru vadīja Sanija brālis Fredijs. Toms Heigens turklāt pastāstīja Lūsijai, ka viņa saņemšot ikgadēju pabalstu no Korleones Ģimenes, ka Sanijs esot par viņu parūpējies. Viņš painteresējās, vai Lūsija neesot stāvoklī, acīmredzot pieļaudams, ka viņa iedzērusi miegazāles šī iemesla dēļ, un Lūsija atbildēja noliedzoši. Toms vaicāja, vai liktenīgajā vakarā Sanijs esot bijis pie viņas vai zvanījis viņai un solījies nākt, un Lūsija atkal atbildēja noliedzoši. Viņa pastāstīja, ka pēc darba vienmēr uzturējusies mājās, gaidīdama Saniju. Tas viss bija patiesība.— Viņš bija vienīgais vīrietis, ko es spēju mīlēt,— viņa teica.— Nevienu citu es mīlēt nevarēšu.— Toms Heigens tikko jaušami pasmaidīja, taču viņa sejā jautās pārsteigums.
Vai tev tas liekas tik neticami?— viņa jautāja.— Vai tad viņš nebija tas, kurš tevi bērnībā atveda sev līdzi uz mājām?
Toreiz viņš bija cits cilvēks,— atbildēja Heigens. — Pieaudzis viņš kļuva pavisam citāds.
Pret mani ne,— Lūsija atteica.— Varbūt pret visiem citiem, bet pret mani ne.
Viņa vēl jutās pārāk vārga, lai paskaidrotu, ka Sanijs pret viņu vienmēr bijis tikai mīļš un maigs. Nekad viņš nebija dusmojies, pat ērcīgu vai nervozu Lūsija viņu nebija redzējusi.
Heigens nokārtoja visu nepieciešamo Lūsijas aizbraukšanai uz Lasvegasu, kur viņu jau gaidīja noīrēts dzīvoklis. Heigens pats aizveda viņu uz lidostu un lika apsolīt — ja viņa jutīsies vientuļa vai kaut kas nebūs kārtībā, viņa piezvanīs Tomam, un viņš kā spēdams centīsies viņai palīdzēt.
Pirms kāpšanas lidmašīnā Lūsija Heigenam stomīdamās pavaicāja:— Vai Sanija tēvs zina, ko tu dari?
Heigens pasmaidīja.— Es rīkojos tikpat daudz viņa, cik savā vārdā. Viņš šādās lietās ir vecmodīgs un nekad nenostātos pret sava dēla likumīgo sievu. Tomēr viņš uzskata, ka tu esi jauna, nepieredzējusi meitene un Sanijam vajadzēja būt prātīgākam. Un tava zāļošanās visus satrieca ne pa jokam.— Viņš nepaskaidroja, cik neticama tādam vīram kā Donam šķiet iespēja, ka cilvēks — vienalga, kurš,— var vēlēties izdarīt pašnāvību.Tagad, pavadījusi Lasvegasā jau gandrīz pusotra gada, Lūsija pati sev par pārsteigumu jutās te gandrīz vai laimīga. Reizēm naktīs viņa sapņoja par Saniju un, pamodusies pirms rītausmas, turpināja sapņus, glāstīdama pati sevi, līdz atkal izdevās aizmigt. Viņa vairs nebija piederējusi nevienam vīrietim. Bet Lasvegasas dzīve bija viņai pa prātam. Viņa peldējās viesnīcu peldbaseinos, vizinājās ar laivu pa Mīda ezeru un brīvdienās brauca cauri tuksnesim. Viņa novājēja, un augums kļuva pievilcīgāks. Joprojām viņa bija miesās krāšņa, taču drīzāk amerikāņu, nevis itāliešu gaumē. Viņa strādāja par reģistratori viesnīcas informācijas dienestā, un ar Frediju viņai tikpat kā nebija nekādas saskares, tomēr, nejauši satiekoties, viņš vienmēr apstājās brītiņu aprunāties. Lūsija jutās pārsteigta, redzot, cik ļoti Fredijs pārvērties. Viņš bija eleganti ģērbies, kļuvis liels dāmu cienītājs, turklāt izskatījās, ka viņam patiešām ir ķēriens spēļu namu vadīšanā. Viņš pārvaldīja viesnīcu jomu, ar ko kazino saimnieki parasti nenodarbojās. Garo un ļoti karsto vasaru iespaidā vai varbūt savu spraigo mīlas prieku dēļ viņš bija novājējis, un Holivudas piegriezuma apģērbs piešķīra viņam tādu kā izsmalcināti bezrūpīgu, mazliet biedējošu izskatu.
Pēc sešiem mēnešiem Toms Heigens ieradās Lasvegasā, lai pārliecinātos, kā Lūsijai klājas. Piedevām algai viņa katru mēnesi saņēma čeku par sešsimt dolāriem. Heigens paskaidroja, ka šai naudai esot oficiāli jāpienāk no kādas konkrētas vietas, un lūdza viņu parakstīt neierobežotu pilnvaru advokātam, lai tas varētu visu atbilstoši nokārtot. Viņš pastāstīja, ka Lūsija savā viesnīcā formāli skaitīšoties piecu procentu akciju īpašniece. Viņai būšot jānokārto visas juridiskās formalitātes, ko prasa Nevadās likumi, bet par turpmāko rūpēšoties citi, un viņas ērtības tas ietekmēšot ļoti maz. Tomēr par to viņai nevajagot ne ar vienu runāt bez Heigena piekrišanas. Juridiski viņa būšot pilnīgi aizsargāta, un ikmēneša nauda viņai tikšot nodrošināta. Ja viņu jebkad sāktu iztaujāt varas iestādes vai kāda likumu izpildes inspekcija, lai vienkārši raidot tos pie sava advokāta, un neviens viņu vairs netraucēšot.Lūsija piekrita. Viņa saprata notiekošo, bet pret savu lomu viņai nebija nekādu iebildumu. Tā šķita gluži pieņemama pretimnākšana. Bet, kad Heigens lūdza, lai viņa vērīgāk paseko visam, kas notiek viesnīcā, un lai patur acīs Frediju un Fredija šefu — viesnīcas galveno saimnieku, kam piederēja vairums akciju,— viņa iesaucās:—Ai, Tom, tu taču negribēsi, lai es izspiegoju Frediju?
Heigens pasmaidīja.— Tēvs ir noraizējies par Frediju. Tas zēns ir cieši sapinies ar Mou Grīnu, un mums gribas justies drošiem, ka viņš neiekulsies nepatikšanās.— Heigens nepūlējās paskaidrot, ka Dons atbalstījis šīs viesnīcas būvi Lasvegasas tuksnesī ne tikai tāpēc, lai sagādātu dēlam patvērumu, bet arī tāpēc, lai nodrošinātu sev pamatu plašākiem darījumiem.
Neilgi pēc šīs sarunas uz viesnīcu strādāt atnāca ārsts Džūlzs Segals. Viņš bija ļoti kalsns, ļoti izskatīgs un pievilcīgs un šķita neparasti jauns, lai būtu ārsts,— vismaz Lūsijai tā likās. Pirmo reizi viņi satikās, kad Lūsijai uz delnas locītavas bija izaudzis kaut kāds bumbulis. Dažas dienas viņa staigāja noraizējusies, tad beidzot kādu rītu viesnīcas administrācijas spārnā uzmeklēja ārsta kabinetu. Uzgaidāmajā telpā sēdēja divas rēvijas meitenes un kaut ko čaloja savā starpā. Lūsija allaž bija apskaudusi šādas gaišmatainas skaistules ar firziķu krāsas ādu. Viņas izskatījās gluži kā eņģeļi. Bet tad viena no viņām teica:— Goda vārds, ja es atkal būšu saķērusi triperi, tad ar dejošanu ir cauri.
Kad Džūlzs Segals atvēra kabineta durvis un aicināja vienu no meitenēm iekšā, Lūsijai ļoti sagribējās iet projām, un, ja viņas kaite būtu nopietnāka un intīmāka, viņa tā arī būtu izdarījusi. Ārsts Segals bija ģērbies ērtās ikdienas biksēs un kreklā ar vaļēju apkaklīti. Vienīgi raga brilles un rāmi nosvērtā izturēšanās kaut cik uzlaboja iespaidu, tomēr kopumā viņš radīja ap sevi pārāk brīvu un nepiespiestu gaisotni, kas nekādi nesaderējās ar Lūsijas, tāpat kā daudzu vecmodīgu cilvēku, priekšstatiem par ārsta profesiju.
Kad beidzot Lūsija nokļuva kabinetā, viņas bažas pilnīgi izgaisa, jo ārsta izturēšanās veidā bija kaut kas neparasti nomierinošs. Viņš runāja ļoti maz un tomēr nelikās ne skarbs, ne arī steidzīgs. Kad Lūsija pavaicāja, kas tas par bumbuli, ārsts pacietīgi paskaidroja, ka tas esot gluži parasts saistaudu saaugums, kas noteikti nevarot būt ļaundabīgs, un raizēm neesot nekāda pamata. Viņš paņēma biezu medicīnas grāmatu un teica:— Izstiepiet roku!
Lūsija vilcinādamās paklausīja. Ārsts viņai pirmo reizi uzsmaidīja.— Es nokrāpšu sev maksu par operāciju,— viņš teica.— Vienkārši uzsitīšu ar šo grāmatu, un tas saplaks. Var gadīties, ka tas izlien atkal, bet, ja es operēšu, jums būs jātukšo maks, jāstaigā ar pārsējiem un tā tālāk. Ar mieru?Lūsija pasmaidīja pretī. Nezināmu iemeslu dēļ viņa pret šo ārstu juta pilnīgu uzticību.— Ar mieru,— viņa atbildēja. Nākamajā brīdī viņai izlauzās skaļš kliedziens, jo smagais medicīnas rakstu sējums jau bija nokritis uz vainīgās rokas. Bumbulis gandrīz pilnīgi saplaka.
— Vai tik ļoti sāpēja?— viņš pajautāja.
— Nē,— Lūsija atbildēja. Brītiņu viņa raudzījās, kā ārsts aizpilda viņas kartīti.— Vai tas ir viss?
Viņš pamāja ar galvu, nepievērsdams vairs pacientei nekādu uzmanību. Lūsija izgāja no kabineta.
Nedēļu vēlāk viņš ieraudzīja Lūsiju kafejnīcā un apsēdās pie letes viņai blakus.— Nu, kā iet rokai?— viņš apvaicājās.
Lūsija pasmaidīja.— Ļoti labi,— viņa atbildēja.— Jūs esat diezgan netradicionāls, bet tas jums nekaitē.
Viņš pasmīnēja.— Jūs jau vēl nezināt, cik netradicionāls es esmu. Un es savukārt nezināju, cik jūs esat bagāta. Vegasas «Sun» nupat ir publicējis viesnīcas akciju īpašnieku sarakstu, un izrādās, ka Lūsijai Mančīni pieder desmit vareni procenti. Es taču varēju no tā bumbulīša pamatīgi iedzīvoties.
Lūsija atcerējās Heigena brīdinājumu un neko neatbildēja. Viņš atkal pasmīnēja.— Neraizējieties, man tie triki labi pazīstami. Jūs esat kārtējais manekens, kādu te, Vegasā, pilnas malas. Kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz izrādi un es jums izmaksātu vakariņas? Es pat varētu izmaksāt jums dažus ruletes žetonus.
Lūsija vilcinājās. Džūlzs neatlaidās. Beidzot viņa teica:
— Labprāt, tikai es baidos, ka vakara nobeigums sagādās jums vilšanos. Es neesmu no tām jautrajām meičām, kādas te, Vegasā, ir lielais vairums.
— Tāpēc jau es jūs aicinu,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.
— Es esmu sev parakstījis nakts atpūtu.
Lūsija pasmaidīja un mazliet skumīgi pajautāja:— Vai tas tik labi redzams?—Viņš papurināja galvu.— Nu labi,— Lusija piekrita,— lai būtu vakariņas, bet ruletes žetonus es pirkšu pati.Viņi aizgāja uz vakara izrādi, un Džūlzs izklaidēja Lusļju, aprakstīdams viņai dažāda tipa atkailinātos gurnus un krūtis medicīniskos terminos, turklāt darīdams to ar labsirdīgu humoru, bez jebkādas neķītras vīpsnās. Pēc tam viņi kopā pie viena rata spēlēja ruleti un laimēja vairāk par simt dolāriem. Vēlāk viņi mēnessgaismā aizbrauca līdz Boldera dambim, un Džūlzs mēģināja viņai tuvoties, bet, kad Lūsija pēc dažiem skūpstiem sāka atvairīties, viņš saprata, ka atteikums domāts nopietni, un aprima. Arī šo sakāvi viņš prata uzņemt ar labsirdīgu humoru.
Es taču tev teicu, ka tas nenotiks,— Lusija pa pusei pārmetoši, pa pusei vainīgi teica.
Bet tu justos šausmīgi apvainota, ja es nebūtu pat mēģinājis,— Džūlzs atsaucās. Un viņa nenoturējās nepasmējusies, jo tā bija taisnība.
Nākamo mēnešu laikā viņi kļuva lieliski draugi. Par mīlas dēku to nevarētu saukt, jo intīmas tuvības nebija — Lusija to nepieļāva. Viņa redzēja, ka Džūlzu šī pretestība mulsina, bet neaizvaino, kā tas būtu vairums gadījumos ar citiem vīriešiem, un tāpēc viņas uzticēšanās vēl vairāk pieauga. Lūsija pārliecinājās, ka aiz profesionāla ārsta nopietnās ārienes slēpjas līksmi aizrautīga un pārgalvīga daba. Nedēļas nogalēs Džūlzs ar forsētu MG piedalījās Kalifornijas autosacīkstēs. Atvaļinājuma laikā viņš devās dziļi Meksikas vidienē, pašos pirmatnējākos nostūros, kur, kā viņš stāstīja Lūsijai, svešinieku viegli var nogalināt kaut kurpju pāra dēļ un kur dzīve tikpat primitīva ka pirms tūkstoš gadiem. Pavisam nejauši Lūsija uzzināja, ka Džūlzs ir ķirurgs un agrāk strādājis kādā plaši pazīstama Ņujorkas slimnīcā.