Lūsija pietvīka un neko vairs nevaicāja. Arī Džūlzs necentās turpināt šo tematu, un viņu attiecības palika tādas pašas kā iepriekš — sirsnīga draudzība, kas Lūsijai nozīmēja vairāk, nekā viņa pati apzinājās.
Tagad, sēdēdama baseina malā ar Džūlza gaišmataino galvu sev klēpī, Lūsija juta pret viņu dziju, visaptverošu maigumu. Iegurnis viņai smeldza, un viņa pat nejuta, ka pirksti jutekliski glāsta Džūlza kaklu. Likās, ka viņš ir aizmidzis un neko nejūt, un jau no saskares ar viņa nekustīgo ķermeni vien Lūsija juta spēcīgu uzbudinājumu. Piepeši Džūlzs pacēla galvu un strauji piecēlās kājās. Satvēris Lūsiju aiz rokas, viņš aizvilka to pāri zālienam līdz asfaltētajam celiņam. Lūsija paklausīgi sekoja un nepretojās pat tad, kad viņš to ieveda vienā no atsevišķajām mājiņām, kur atradās viņa miteklis. Iegājis iekšā, viņš sajauca katram pa lielai kokteiļa glāzei. Pēc karstajā saulē pavadītajām stundām un pašas jutekliskajām domām dzēriens Lūsiju acumirklī apreibināja. Tad Džūlzs viņu apskāva, un abu augumi, ko sedza tikai pieticīgie peldkostīmi, cieši piekļāvās viens otram. Lūsija nomurmināja:— Nevajag,— taču tas skanēja nepārliecinoši, un Džūlzs tam nepievērsa uzmanību. Viņš ātri noņēma Lūsijas peldkostīma augšdaļu un pieplaka viņas pilnīgajām krūtīm, brīdi glāstīja un skūpstīja tās, tad novilka viņai biksītes, visu laiku skūpstīdams viņas augumu, apaļo vēderu, gurnus un augšstilbu iekšpusi. Piecēlies viņš steigšus nometa peldbikses, apskāva viņu, un nākamajā brīdī abi jau gulēja viņa gultā kaili viens otra skaujas. Lūsija tikko paguva sajust viņa locekli ieslīdam sevī, kad jau sasniedza orgasmu, un nākamajā brīdī no Džūlza ķermeņa kustībām viņa sajuta, cik viņš pārsteigts. Lūsiju pārņēma bezgalīgs kauns, tāpat kā tolaik, kad viņa vēl nepazina Saniju, taču Džūlzs enerģiski novietoja viņas augumu pie gultas malas, salieca viņas kājas noteiktā stāvoklī, un Lūsija ļāva, lai viņš rīkojas ar viņas ķermeni pēc sava prāta; tad viņš no jauna iegrima viņas klēpī, sāka viņu skūpstīt, un šoreiz Lūsija juta gan saplūšanas brīdi, gan kaut ko vēl svarīgāku: arī viņš juta, arī viņš tuvojās kulminācijai.
Kad Džūlzs noslīdēja no viņas auguma, Lūsija saritinājās gultas stūrī un sāka raudāt. Viņa juta briesmīgu kaunu. Bet nākamajā brīdī viņu līdz izbīlim pārsteidza un samulsināja Džūlza sirsnīgie smiekli un pēc tam viņa vārdi:— Ak tu nabaga tumsone, tad tāpēc tu mani visus šos mēnešus atstūmi? Ak tu nejēga . . .— Šo «nejēga» viņš izrunāja ar tādu sirsnīgu maigumu, ka Lūsija pagriezās atpakaļ pret viņu, un viņš piespieda tās kailo augumu sev klāt, teikdams:— Nudien, tu taču esi izkāpusi no viduslaikiem!— Lūsija nerimās raudāt, taču viņa balss skanēja saudzīgi un nomierinoši.
Džūlzs aizdedza cigareti un ielika to viņai mutē, tā ka Lūsija aizrijās ar dūmiem un gribot negribot mitējās raudāt.
— Tagad paklausies,— viņš teica,— ja tu būtu saņēmusi pienācīgu mūsdienu audzināšanu kā katrā kulturālā divdesmitā gadsimta ģimenē, tavas likstas jau sen būtu novērstas. Šāda kaite ir pavisam kas cits nekā neglīta seja, neveselīga āda vai šķielēšana, kur ķirurģija daudz nevar palīdzēt. Tava kaite drīzāk ir kaut kas tāds kā dzimumzīme vai kārpa uz zoda, vai, teiksim, neglīta auss forma. Beidz skatīties uz to no seksa viedokļa. Izmet no galvas domu, ka tavas lielās maksts dēļ neviens vīrietis nevar tevi mīlēt, jo tā nerada vajadzīgo berzi ar viņa locekli. Tev gluži vienkārši ir nepareizs iegurņa veidojums jeb, kā ķirurgi saka, iegurņa pamata muskulatūras vājums. Parasti tāds rodas pēc dzemdībām, bet dažreiz arī neveiksmīga kaulu veidojuma dēļ. Tā ir bieži sastopama vaina, un daudzas sievietes tās dēļ dzīvo nožēlojamu dzīvi, kaut gan vienkārša operācija visu varētu nokārtot. Daža laba tādēļ pat izdara pašnāvību. Par tevi man tas nenāca ne prātā, jo tev ir tik ļoti skaists augums. Zinādams tavu pagātni, es domāju, ka tevi kavē psiholoģiski iemesli — tu man pietiekami daudz esi stāstījusi par sevi un Saniju. Bet tagad ļauj man tevi kārtīgi izmeklēt, lai es redzu, cik nopietns darbs te ir darāms. Vispirms nomazgājies dušā!
Lūsija noskalojās zem dušas un atgriezās istabā. Pacietīgi pārvarēdams viņas iebildumus, Džūlzs noguldīja viņu gultā izplestām kājām. Viņam dzīvoklī atradās rezerves čemodāns ar medicīnas instrumentiem, un viņš to atvēra. Turpat pie gultas stāvēja neliels galdiņš ar stiklotu virsmu, uz kura atradās citi instrumenti. Džūlzs bija kļuvis ļoti lietišķs un cītīgi taustīja viņu no iekšienes, apļveidā kustinādams un pārvietodams pirkstus. Lūsija sāka justies arvien neveiklāk, bet tad Džūlzs noskūpstīja viņai vēderu un gandrīz vai izklaidīgi noteica:— Pirmo reizi es darīju savu darbu ar prieku.— Tad viņš apgrieza Lūsiju uz vēdera un, ievadījis pirkstu viņas zarnā, atkal sāka iztaustīšanu, bet otra roka tikmēr maigi glāstīja viņas kaklu. Pabeidzis Džūlzs apgrieza viņu atkal uz muguras, sirsnīgi noskūpstīja uz lūpām un teica:— Mīlulīt, es tev tur uztaisīšu visu no jauna un pēc tam personīgi izmēģināšu, kā man tas izdevies. Tas būs pirmām kārtām medicīnisks pētījums, un es to varēšu aprakstīt un iesniegt oficiāliem žurnāliem.
Visu Džūlza izturēšanos caurstrāvoja tāda labsirdīga omulība un vienlaikus tik neviltota pieķeršanās Lūsijai, ka viņa pamazām pārvarēja savu kaunu un mulsumu. Džūlzs pat sameklēja plauktā kādu medicīnas grāmatu un parādīja viņai attiecīgās kaites aprakstu un ieteikto ķirurģisko palīdzību. Lūsija atklāja, ka viņai tas šķiet gluži interesanti.
— Tas ir arī vispārējās veselības jautājums,— Džūlzs skaidroja.— Ja tu to nesavedīsi kārtībā, tev vēlāk būs nemitīgas klapatas ar zarnu darbību. Ja šo operāciju neizdara, sieniņas pakāpeniski atslābst arvien vairāk. Tas ir kauns un negods, ka šī vecmodīgā klīrība kavē daudzus ārstus uzstādīt pareizu diagnozi un daudzām sievietēm liek par to klusēt.
— Nerunā par to, lūdzu, lūdzu, nerunā!— Lūsija iesaucās. Džūlzs redzēja, ka viņa joprojām jūt kaunu par savu noslēpumu, ka viņu mulsina šī «nesmukā vaina». Kaut arī viņam savā medicīniski izglītotajā prātā tas šķita ārkārtīgi muļķīgi, viņš bija pietiekami iejūtīgs, lai saprastu meiteni. Tad Džūlzs iedomājās, kas vēl darāms, lai viņa justos labāk.
— Nu labi, tagad es zinu tavu noslēpumu, un man jāpastāsta tev savējais,— viņš teica.— Tu vienmēr esi gribējusi zināt, kas man, vienam no jaunākajiem un spožākajiem Austrumu krasta ķirurgiem, meklējams šajā pilsētiņā.— Te Džūlzs zobgalīgi atkārtoja dažas avīžrakstu frāzes par sevi.— Patiesība ir tāda, ka es nodarbojos ar abortiem. Pats par sevi tas nav nekas briesmīgs, un to dara puse no profesionālajiem mediķiem, bet man gadījās iekrist. Man bija draugs, ārsts Kenedijs, ar kuru mēs kopā strādājām internatūrā,— ļoti godīgs dakteris, tomēr viņš apsolījās man palīdzēt. Cik saprotu, Toms Heigens viņam bija teicis — ja kādreiz vajagot palīdzību, lai atceroties, ka Korleones Ģimene viņam ir parādā. Tā nu viņš aprunājās ar Heigenu. Drīz pēc tam es uzzināju, ka apsūdzība atsaukta, taču Medicīnas asociācija un Austrumu krasta veselības pārvalde ierakstījusi mani melnajos sarakstos. Un tad Korleones Ģimene pagādāja man šo darbu. Es strādāju labi. Un daru darbu, kurš kādam jādara. Šīs rēviju meitenes mūžīgi iepinas ķezā, un, ja viņas nāk taisni pie manis, tad taisīt viņām abortus ir vienkāršākais darbs pasaulē. Es izkasu viņām iekšas tāpat kā tu cepešpannu. Fredijs Korleone ir īsts briesmonis. Kamēr es esmu šeit, viņš, pēc mana aprēķina, ir pamanījies piepumpēt kādas piecpadsmit meitenes. Esmu nopietni domājis, ka vajadzēs ar viņu pamatīgi izrunāties par seksu — kā tēvam ar dēlu. It īpaši pēc tam, kad man trīs reizes vajadzēja ārstēt viņam triperi un vienreiz sifilisu. Galīgi nejēdz piesargāties.
Džūlzs apklusa. Viņš bija tīši atļāvies izpaust vairāk, nekā vajadzētu, kaut gan nekad nemēdza tā darīt,— lai Lūsija saprastu, ka arī citiem cilvēkiem ir savi apkaunojoši noslēpumi, pat tādiem, kurus viņa pazīst un pret kuriem jūt zināmu bijību, kā Fredijs Korleone.
Iedomājies, ka tevī ir kaut kas līdzīgs gumijas gabalam, kas zaudējis elastību,— teica Džūlzs.— Nogriežot daļiņu nost, pārējais kļūst stingrāks un atsperīgāks.
Es padomāšu,— sacīja Lūsija, taču viņa jau tobrīd zināja, ka piekritīs operācijai, jo Džūlzs bija pilnīgi ieguvis viņas uzticību. Tad viņai iešāvās prātā kaut kas cits.— Cik tas maksās?
Džūlzs sarauca pieri.— Man šeit nav vajadzīgās iekārtas tādai operācijai, un es pats šajā jomā neesmu īsts speciālists. Bet Losandželosā man ir draugs, kas to pieprot augstākajā līmenī, un viņa rīcībā ir vislabākās slimnīcas aparatūra. Viņš savelk iekšas kinozvaigznēm, kad tās dāmiņas attopas, ka ar sejas un krūšu operācijām vien nepietiek, lai piedabūtu vīrieti viņas mīlēt. Viņš man ir pāris pakalpojumu parādā, tāpēc tas nemaksās neko. Es taisu viņa dāmām abortus. Zini, ja tas neskaitītos neētiski, es tev labprāt nosauktu dažas slavenas kino seksbumbas, kas izdarījušas šo operāciju.Lūsiju acumirklī pārņēma ziņkāre.— Ai, pasaki gan, kuras tās ir!— viņa iesaucās.— Lūdzu, lūdzu!— Tā būtu nepārspējama viela patenkošanai, un Džūlzs bija tāds cilvēks, kam droši varēja izrādīt savu sievišķīgo kāri patrīt mēli, nebaidoties no viņa izsmiekla.
— Labi, pateikšu, ja tu šovakar nāksi ar mani uz vakariņām un pēc tam paliksi pie manis,— sacīja Džūlzs.— Mēs esam zaudējuši daudz laika tavu muļķīgo iedomu dēļ, un tagad jāsteidzas to atgūt.
Lūsiju pārņēma milzīga sirsnība pret viņu par visu šo laipno izturēšanos, un viņa pat spēja pateikt:—Tev nav jāguļ ar mani, jo tu zini, ka nekāda prieka nebūs, kamēr esmu tāda.
Džūlzs sāka smieties.— Muļķīte, mana nepārspējamā muļķīte! Vai tiešām tu nekad neesi dzirdējusi, ka var mīlēties arī citādi — daudz senākā un daudz civilizētākā veidā? Vai patiešām tu esi tik bezgala nevainīgs radījums?
— ē, tu par to,— Lūsija novilka.
— Jā gan, par «to»,— viņš zobgalīgi atkārtoja.— Kārtīgas meitenes to nedara, īsti vīrieši to nedara, vai ne? Pat 1948. gadā! Labi, mīlulīt, es varu aizvest tevi pie vienas vecas dāmas tepat Lasvegasā, kura bija visjaunākā skaistule pašā iecienītākajā meitumājā mežonīgo rietumu laikos — šķiet, ap 1880. gadu. Viņai patīk stāstīt par bijušiem laikiem. Vai zini, ko viņa man reiz pastāstīja? Ka visi brašākie prēriju mednieki, visi tie staltie, vīrišķīgie kovboji, vienmēr pieprasījuši meitenēm franču paņēmienu — to, ko mēs, ārsti, saucam par fellafio un ko tu sauc par «fui, to». Vai tev nekad neienāca prātā pamēģināt «fui, to» ar savu dārgo Saniju?
Pirmo reizi Lūsija viņu no tiesas pārsteidza. Viņa pagriezās pret Džūlzu ar mīklainu, tikko jaušamu smaidu (Monas Lizas smaidu, viņš nosprieda, un viņa zinātniskais prāts tūdaļ pievērsās citai domai: vai tāds varētu būt šīs gadsimtiem vecās mīklas atminējums?) un klusi sacīja:— Ar Saniju es darīju visu.— Šī bija pirmā reize, kad viņa kādam to atļāvās pateikt.
Pēc divām nedēļām Džūlzs Segals stāvēja Losandželosas slimnīcas operāciju zālē un skatījās, kā viņa draugs ārsts Frederiks Kelners operē. Pirms anestēzijas Džūlzs vēl pārliecās pār Lūsiju un pačukstēja:— Es viņam teicu, ka tu man esi īpaša meitene, tāpēc viņš tev uztaisīs kārtīgas sieniņas.— Taču iedzertā tablete jau bija Lūsiju mazliet apdullinājusi, un viņa neiesmējās un pat nepasmaidīja. Tomēr draiskā piezīme mazināja bailes no gaidāmās operācijas.
Ārsts Kelners izdarīja iegriezumu ar tādu pašpaļāvību, ar kādu haizivs sakampj drošu laupījumu. Iegurņa muskulatūras plastiskā operācija sastāvēja no divām daļām. Vajadzēja savilkt kopā ļenganos muskuļu kūlīšus. Un, protams, maksts ieeja, pati par sevi iegurņa pamata vārīgākā vieta, bija jāpaceļ, lai tā nesaņemtu tiešu spiedienu no augšas. Maksts sieniņas un iegurņa muskulatūras plastisko operāciju sauca par kolpoperineorafiju.
Džūlzs redzēja, ka tagad ārsts Kelners rīkojas ļoti uzmanīgi, jo vajadzēja piesargāties, lai grieziens nebūtu pārāk dziļš un neskartu taisno zarnu. Nekā īpaši sarežģīta tur nebija, Džūlzs bija pārbaudījis visus rentgena uzņēmumus un analīzes. Nekam neparedzētam nevajadzēja gadīties, taču jāņem vērā, ka ķirurģijā kaut kas neparedzēts var gadīties vienmēr.
Kelners darbojās ap starpsienas joslu un ar T veida pinceti turēja maksts strēmeli, atsedzot tūpļa muskuli un šķiedras, kas veidoja tā apvalku. Kelnera cimdotie pirksti atbīdīja sānis vaļīgos saistaudus. Džūlzs pētīja maksts sieniņu, bažīdamies, vai neatklāsies vēnas — bīstams signāls, kas liecinātu par zarnas ievainojumu. Bet vecais Kelners savu darbu prata. Viņš savienoja audus jaunā veidojumā tikpat veikli, kā galdnieks sanaglo divus koka spraišļus.
Ārsts atdalīja lieko maksts sieniņu un uzmanīgi uzlika šuvi, raudzīdamies, lai neizveidotos nevēlami izciļņi. Tad viņš mēģināja iebīdīt sašaurinātajā atverē trīs pirkstus, pēc tam divus. Ar šiem diviem viņš dziļi iztaustīja maksti un īsu mirkli pacēla skatienu pret Džūlzu; zilās acis virs maskas nebēdīgi iezibējās, kā jautājot, vai jaunais veidojums būs pietiekami šaurs. Nākamajā brīdī viņš bija atkal visu uzmanību pievērsis šuvēm.Un tad viss bija galā. Viņi izstūma ratus ar Lūsiju pēcoperāciju telpā, un Džūlzs tagad varēja aprunāties ar Kelneru. Kelners šķita lieliskā omā, un tā bija droša zīme, ka viss izdevies labi.— Bez. sarežģījumiem, veco zēn,— viņš sacīja Džūlzam.— Nekādu izaugumu, ļoti vienkāršs gadījums. Viņai ir brīnišķīgs miesas tonis, šajos gadījumos tāds parasti nemēdz būt, un tagad viņa ir pilnīgi gatava visiem dzīves jaukumiem. Es jūs apskaužu, veco zēn. Protams, jums drusciņ būs jāpagaida, bet pēc tam es garantēju, ka būsiet apmierināts ar manu darbu.Džūlzs iesmējās.— Jūs esat īsts Pigmalions, dakter! Nudien, jūs bijāt lielisks.Ārsts Kelners tikai nosēcās.— Tā ir tīrā bērnu spēle, tāpat kā tie jūsu aborti. Ja vien sabiedrība būtu saprātīgāka, tādi patiešām talantīgi vīri kā mēs varētu darīt atbildīgu darbu un šo niekošanos atstāt pūšļotājiem. Starp citu, es jums nākošnedēļ aizsūtīšu vienu meiteni — ļoti jauku meiteni; taisni viņas ir tās, kas vienmēr iekļūst ķibelē. Tad mēs par šodienu būsim kviti.Džūlzs paspieda viņa roku.— Paldies, dakter. Atbrauciet kādreiz arī pats, un es parūpēšos, lai spēļu nams jūs uzņem, kā pieklājas.Kelners greizi pasmaidīja.— Es ar azartspēlēm nodarbojos katru dienu, un man nav nekādas vajadzības pēc jūsu ruletes ratiem un kāršu galdiem. Es jau tāpat pietiekami bieži sacenšos ar likteni. Jūs šeit iztukšosiet sevi, Džūlz. Vēl pāris gadu, un varēsiet teikt sveikas jebkādai nopietnai ķirurģijai. Tur nekas vairs nesanāks.— Un viņš aizgriezās.Džūlzs zināja, ka tas nav pārmetums, bet brīdinājums. Tomēr viņa sirdi tas sažņaudza kā knaiblēs. Tā kā Lūsijai vismaz vēl divpadsmit stundas bija jāpavada pēcoperāciju telpā, viņš devās uz pilsētu un piedzērās. Pa daļai arī aiz priecīgā atvieglojuma par to, ka Lūsijas operācija izdevusies tik veiksmīgi.Nākamajā rītā, kad Džūlzs aizgāja uz slimnīcu apraudzīt Lūsiju, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka pie viņas gultas sēž divi vīrieši un istaba pilna puķēm. Lūsija gulēja pussēdus, atbalstījusies spilvenos, un viņas seja staroja priekā. Džūlzs bija pārsteigts tāpēc, ka Lūsija viņam bija teikusi — ar savu ģimeni viņai sakari pārtraukti un nevienam nevajag neko ziņot, ja vien negadās liktenīgi sarežģījumi. Protams, Fredijs Korleone zināja, ka Lūsija aizgājusi uz slimnīcu izdarīt nelielu operāciju; tas bija jāpaziņo, lai viņi abi dabūtu dažas brīvdienas, un Fredijs bija teicis Džūlzam, ka viesnīca parūpēšoties par Lūsijai piesūtītajiem rēķiniem.Lūsija iepazīstināja atnācējus, un vienu no vīriešiem Džūlzs pazina tūlīt. Slavenais Džonijs Fontāne. Otrs viesis bija liels, muskuļots parupja izskata itāliešu puisis, vārdā Nino Valenti. Abi paspieda Džūlzam roku un pēc tam vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņi jautri sarunājās ar Lūsiju, pļāpāja par vecajiem laikiem Ņujorkā, par ļaudīm un notikumiem, kas Džūlzam bija pilnīgi sveši. Tāpēc viņš sacīja Lūsijai:—Es ieskriešu vēlāk — man vēl jāsatiek ārsts Kelners.
Bet tad Džonijs Fontāne vērsa visu savu galanto pievilcību pret viņu.— Ei, vecīt, mums pašiem laiks doties projām — tagad jūs pakavējiet viņai laiku! Un rūpējieties par viņu, kā nākas, dakter!
Džūlzs ievēroja, ka Džonija Fontānes balss ir dīvaini piesmakuši, un pēkšņi atcerējās, ka dziedonis nekur nav uzstājies jau vairāk nekā gadu un ka Oskaru viņš ieguvis par labāko tēlojumu. Vai tas var būt, ka cilvēkam viņa gados mainījusies balss un avīzes par to klusē — visi par to klusē? Aizkulišu sīkie noslēpumi Džūlzu interesēja, un viņš uzmanīgāk ieklausījās Fontānes balsī, cenzdamies noteikt kaites diagnozi. Iespējams, ka parasta pārpūle, varbūt pārmērības ar alkoholu un cigaretēm vai pat ar sievietēm. Balss bija ieguvusi nepatīkamu tembru, un tagad šo vīru neviens nesauktu par burvīgi samtainas balss īpašnieku kā agrāk.
Izklausās, ka jūs esat saaukstējies,— Džūlzs teica Džonijam Fontānem.
Esmu tikai drusciņ piepūlējis balsi,— Fontāne laipni atbildēja.— Vakar vakarā mēģināju dziedāt. Laikam vēl nespēju samierināties, ka mana balss mainījusies,— vecums, ko lai dara!— Greizais smaids, ko viņš veltīja Džūlzam, skaidri teica: «Kāda tev tur velna daļa!»
Vai ārstam esat rādījies?— Džūlzs nevērīgi apjautājās. — Varbūt tur var kaut ko līdzēt.
Tagad Fontāne vairs nepūlējās būt tik pievilcīgs. Viņš veltīja Džūlzam ilgu, ledainu skatienu.— Tas bija pirmais, ko es darīju,— jau pirms diviem gadiem. Pārbaudīja vislabākie speciālisti. Un mans ārsts, kurš te, Kalifornijā, skaitās augstākā klase. Viņi man teica, lai es vairāk atpūšoties. Nav nekādas vainas, vienkārši kļūstu vecāks. Ar gadiem cilvēka balss mainās.
Pēc tam Fontāne šķita viņu vairs neredzam un pievērsa visu uzmanību Lūsijai, izturēdamies pret viņu ar tikpat neatvairāmu burvību kā pret visām sievietēm. Džūlzs cītīgi klausījās viņa balsī. Tā nepārprotami liecināja par audzēju balss saitēs. Nu bet, velns lai parauj, tas taču speciālistiem bija jāredz! Varbūt ļaundabīgs, neārstējams veidojums? Un, kas zina, tur var slēpties arī kaut kas cits.
Pārtraukdams Fontāni, viņš noprasīja:— Kad jūs pēdējo reizi skatīja speciālists?
Fontāne bija acīm redzami saniknots, tomēr Lūsijas dēļ centās izturēties pieklājīgi.— Apmēram pirms pusotra gada,— viņš atteica.
Vai jūsu ārsts šad tad apskata jums kaklu?— Džūlzs jautāja.
Bez šaubām,— Džonijs Fontāne ērcīgi atmeta.— Viņš man izsmidzina kaklu ar kodeīnu un izpēta visu, ko vajag. Viņš man teica, ka balss sākusi novecot un cietusi no dzeršanas, smēķēšanas un tā tālāk. Varbūt jūs zināt vairāk nekā viņš?
— Kā viņu sauc?— Džūlzs noprasīja.
Fontāne atbildēja ar tikko jaušamu lepnumu balsī:— Takers, ārsts Džeimss Takers. Ko jūs par to sakāt?
Džūlzam šis vārds bija pazīstams un saistījās ar slavenām kinozvaigznēm un dārgu ārstniecības iestādi.
— Tas māk pelnīt,— Džūlzs ar smīnu noteica. Fontāne vairs neslēpa dusmas.— Jūs varbūt domājat, ka esat labāks ārsts par viņu?
Džūlzs iesmējās.— Vai jūs esat labāks dziedātājs par Karmenu Lombardo?
Viņam par pārsteigumu Nino Valenti sāka nevaldāmi smieties, sizdams galvu pret krēsla atzveltni. Tik izcila jau nu šī asprātība nebija. Tad skaļie rēcieni uzvēdīja viņam kukurūzas viskija smaržu, un Džūlzs saprata, ka šis misters Valenti, lai kas viņš būtu, pamanījies piedzerties jau tik agrā rīta stundā.Fontāne veltīja draugam greizu smīnu.— Ei, tev pienākas smieties par maniem jokiem, nevis par šamējiem!— Tikmēr
Lūsija izstiepa Džūlzam pretī roku un pievilka viņu tuvāk pie gultas.
— Džūlzs izskatās pēc klaidoņa, bet viņš ir izcils ķirurgs,— Lūsija sacīja draugiem.— Ja viņš saka, ka ir labāks par ārstu Takeru, tad viņš ir labāks par ārstu Takeru. Klausi viņu, Džonij!
Ienāca medmāsa un sacīja, ka apmeklētājiem laiks doties projām, jo pacientei nepieciešama vietējā ārsta apskate. Džūlzs ar uzjautrinājumu ievēroja, ka Lūsija atvadoties pagriež galvu sānis, lai Džonija Fontānes un Nino Valenti skūpsts trāpītu uz vaiga, nevis uz lūpām, taču izskatījās, ka viņus tas nepārsteidz. Džūlzam viņa atļāva noskūpstīt sevi uz lūpām un pačukstēja:— Lūdzu, atnāc pēcpusdrenā, labi?— Viņš pamāja ar galvu.
Kad visi trīs bija izgājuši gaitenī, Valenti Džūlzam jautāja: — Kas tā bija par operāciju? Vai kaut kas nopietns?
Džūlzs papurināja galvu.— Sīka sieviešu vaina, nieka pielāpīšana. Pavisam parasta lieta, varat man ticēt. Es esmu vēl vairāk ieinteresēts nekā jūs, jo ceru šo meiteni apprecēt.
Abi atzinīgi palūkojās viņā, un Džūlzs apjautājās:— Kā jūs uzzinājāt, ka viņa ir slimnīcā?
Fredijs piezvanīja un lūdza ieskriet pie viņas,— Fontāne paskaidroja.— Mēs visi uzaugām vienā apkaimē. Fredija māsas kāzās Lūsija bija līgavas māsa.