Ejot projām pa gaiteni, Džūlzs sacīja Fontānem:— Man šeit ir viesārsta privilēģijas — vai negribat, lai es apskatu jūsu kaklu?
Fontāne papurināja galvu.— Man nav laika.
Nino Valenti piebilda:—Tas kakls tak ir miljona vērts, vai tad viņš ļaus šādiem tādiem dakterīšiem tajā skatīties!— Džūlzs redzēja, ka Valenti viltīgi smīn un acīm redzami ir viņa pusē.
— Es neesmu šāds tāds dakterītis,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.— Es biju spožākais no Austrumu krasta jaunajiem ķirurgiem un diagnostiķiem, iekams mani par abortiem iebāza melnajā sarakstā.
Kā jau Džūlzs bija paredzējis, tas viņiem lika palūkoties uz ārstu nopietni. Atzīdams likuma pārkāpumu, viņš izraisīja ticību savai augstajai kvalifikācijai. Valenti atguvās pirmais. — Ja Džonijs nevar jūs izmantot, tad es gribētu, lai jūs apskatāt vienu manu draudzeni —tiesa, ne jau viņas kaklu.
— Cik ilgi tas ies?— Fontāne nervozi noprasīja.
Desmit minūtes,— atbildēja Džūlzs. Tie bija meli, bet viņš uzskatīja, ka pacientiem ir jāmelo. Patiesība un medicīna, pēc viņa domām, bija savienojamas tikai īpaši ārkārtējos gadījumos un arī tad ne vienmēr.
Nu labi,— noteica Fontāne. Viņa balss bija kļuvusi vēl dobjāka un asāka, tajā jautās bailes.
Džūlzs sameklēja medmāsu un izmeklēšanas kabinetu. Tur gan nebija visu nepieciešamo piederumu, taču varēja iztikt. Nepagāja pat desmit minūtes, kad viņš jau zināja, ka Fontānem uz balss saitēm izveidojies audzējs, kuru konstatēt bija pavisam viegli. To nu vajadzēja redzēt pat tādam nejēgam kā Takeram, šim nolāpītajam Holivudas dīkdienim,— gatavais miesnieks, ne ārsts! Dievs pasarg, diez vai tam velnam vispār ir ārsta diploms, un, ja ir, tad to vajadzētu atņemt. Džūlzs vairs abiem klātesošajiem vīriem neveltīja nekādu uzmanību. Viņš pacēla klausuli un palūdza atnākt šurp slimnīcas kakla ārstu. Pēc tam viņš pagriezās pret Nino Valenti un teica:— Man šķiet, ka jums būs pārāk ilgi jāgaida,— varat iet projām!
Fontāne pārsteigts blenza uz viņu, neticēdams savām ausīm.— Un tu, mērkaķi, domā turēt mani šeit? Tu domā, ka es tev ļaušu grābstīties pa savu rīkli?Ar lielāku gandarījumu, nekā cerējis, Džūlzs viņam izlika visu kā uz delnas.— Jūs varat darīt, kā jums tīk,— viņš teica.— Bet jums balsenē, uz balss saitēm ir izveidojies audzējs. Ja paliksiet vēl dažas stundas šeit, mēs varam to izpētīt un noskaidrot, vai tas ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Varam vienoties par operāciju vai ārstēšanu. Varam vēl vairāk. Varu jums nosaukt vislabākā Amerikas speciālista vārdu, un mēs varam kaut šovakar ataicināt viņu ar lidmašīnu šurp — protams, par jūsu naudu un tikai tad, ja man tas liksies nepieciešams. Bet tikpat labi jūs varat iet projām un taisnā ceļā doties pie sava dārgā pūšļotāja vai arī baiļu sviedros meklēt sev citu ārstu un varbūt atkal nokļūt kāda nejēgas rokās. Ja nu audzējs izrādīsies ļaundabīgs un pa to laiku izaugs pietiekami liels, viņi jums izgriezīs visu balseni vai arī jūs nomirsiet tāpat. Vai arī dzīvosiet nemitīgās bailēs. Ja paliksiet tepat pie manis, mēs pēc dažām stundām jau būsim skaidrībā. Vai jums ir kaut kas svarīgs darāms?— Velns lai parauj, Džonij, paliksim tepat,— teica Valenti.— Es noiešu lejā un piezvanīšu uz kinostudiju. Neko sīkāk nestāstīšu, tikai pateikšu, ka mums iznāk aizkavēties. Pēc tam atnākšu pakavēt tev laiku.Pēcpusdiena iznāca ļoti gara, taču pūliņi nebija veltīgi. Cik Džūlzs varēja spriest pēc rentgena uzņēmuma un uztriepes analīzes, vietējā ārsta diagnoze bija rūpīga un pamatota. Kad izmeklēšana bija pusceļā, Džonijs Fontāne, rīstīdamies caur marles tamponiem, kas bija sabāzti ar jodu iztrieptajā mutē, mēģināja iet projām. Nino Valenti sagrāba viņu aiz pleciem un iegrūda atpakaļ krēslā. Kad izmeklēšana bija galā, Džūlzs smaidīdams paziņoja Fontānem:— Kārpas.
Fontāne nesaprata. Džūlzs atkārtoja:— Dažas nieka kārpiņas. Nogriezīsim kā desai ādu. Pēc pāris mēnešiem būsiet kārtībā.
Valenti sajūsmā ieaurojās, bet Fontāne joprojām rauca pieri.— Bet kā pēc tam būs ar dziedāšanu — vai es varēšu dziedāt?
Džūlzs paraustīja plecus.— To mēs garantēt nevaram. Bet kāda tam nozīme, ja tagad tikpat jūs to nevarat?
Fontāne veltīja viņam sašutuma pilnu skatienu.— Bērniņ, tu taču neapjēdz, ko runā! Iedomājies, ka esi pavēstījis man labas ziņas, kad īstenībā stāsti, ka es varbūt vairs nevarēšot dziedāt! Vai patiešām tas iespējams, ka es vairs nedziedāšu?
Beidzot Džūlza pacietība bija galā. Viņš bija rīkojies kā īsts ārsts, un tas viņam bija devis gandarījumu. Viņš ir izdarījis šim uzpūtīgajam nelgām lielu pakalpojumu, bet tas uzvedas tā, it kā viņš būtu tam nodarījis ļaunumu.
— Paklausieties, mister Fontāne,— Džūlzs ledainā balsī teica.— Es esmu ārsts, medicīnas doktors, nevis «bērniņš», un tā arī palūgšu mani uzrunāt. Un es jums pavēstīju ļoti labas ziņas. Kad atvedu jūs šurp, biju pārliecināts, ka jums balsenē ir ļaundabīgs audzējs, un tas nozīmētu, ka jāizgriež visa jūsu dziedamā rīkle. Citādi jums būtu beigas. Es bažījos, ka man vajadzēs paziņot: jūsu dzīve tikpat kā galā. Un biju bezgala priecīgs, kad varēju pateikt: kārpas. Tāpēc ka jūsu dziedāšana man devusi daudz prieka; tā man palīdzēja pat pavest meitenes, kad biju jaunāks, un es uzskatu jūs par īstu mākslinieku. Bet jūs esat arī ārkārtīgi izlutināts un iedomīgs. Vai jums šķiet — tāpēc, ka esat Džonijs Fontāne, jūs nevarat dabūt vēzi? Vai smadzeņu audzēju, kas vispār nav operējams? Vai piedzīvot sirdslēkmi? Jūs varbūt domājat, ka nekad nemirsiet? Jā, šī vis nav salda mūzika, un, ja gribat redzēt, kas ir īsta nelaime, pastaigājiet tepat pa šo slimnīcu — pēc tam jūs dziedāsiet mīlas serenādi savām kārpām. Tāpēc beidziet reiz ākstīties un dariet tālāk, kas darāms. Jūsu tā saucamais mediķis var sameklēt jums kārtīgu ķirurgu, bet, ja viņš pats mēģinās līst operāciju zālē, viņu vajag arestēt par slepkavības mēģinājumu.Džūlzs pagriezās un devās ārā no istabas, bet tad Valenti aiz muguras noteica:— Forši, dakter, tas viņam derēja.
Apsviedies apkārt, Džūlzs noprasīja:— Vai jūs vienmēr piemetaties jau pirms pusdienlaika?
— Bez šaubām,— Valenti atteica un atsedza zobus tik labsirdīgā smaidā, ka Džūlza balss skanēja laipnāk, nekā viņš bija gribējis.— Tad lieciet aiz auss, ka, tā turpinot, jūs pēc pieciem gadiem būsiet mironis.
Valenti grīļīgā dejas solī pieklumburoja viņam klāt. Viņš apkampa Džūlzu, un viņa elpa oda pēc viskija. Nino smējās.
— Pēc pieciem gadiem?— viņš pārjautāja, nerimdams smieties.— Vai tiešām tas ies tik ilgi?
Mēnesi pēc operācijas Lūsija Mančīni sēdēja viesnīcas baseina malā, vienā rokā turēdama kokteiļa glāzi, ar otru glāstīdama Džūlza galvu, kas gulēja viņai klēpī.
Tev nav jāpūlas saņemt dūšu,— ķircinoši teica Džūlzs.— Manā istabā gaida šampanietis.
Vai tu esi pārliecināts, ka tik drīz jau viss ir kārtībā?— Lūsija jautāja.
Es esmu ārsts,— Džūlzs atbildēja.— Šonakt būs mūsu lielie svētki. Vai vari iedomāties — es būšu pirmais ķirurgs medicīnas vēsturē, kas pats izmēģinājis savas īpašās operācijas rezultātus! Saproti, ar visu «pirms» un «pēc». Es ar gandarījumu rakstīšu par to žurnāliem. Piemēram, tā: «Lai gan dzimumakts stadijā «pirms» bija neapšaubāmi patīkams psiholoģisku iemeslu dēļ, kā arī ķirurga instruktora atjautības dēļ, pēcoperācijas savienošanās process sniedza izcilu baudījumu tieši sava neiroloģiskā . . .»—te viņš bija spiests pārtraukt, jo Lūsija tik spēcīgi parāva viņu aiz matiem, ka Džūlzam paspruka kliedziens.Lūsija pasmaidīja.— Ja tu šovakar nebūsi apmierināts, es varēšu teikt, ka tā ir tava vaina,— viņa sacīja.— Es strādāju ar garantiju. Es taču visu izplānoju pats, kaut arī roku darbu uzticēju vecajam Kelneram,— Džūlzs teica. — Tagad atpūtīsimies — mums priekšā gara pētījumu nakts.Kad viņi uzgāja augšā savā dzīvoklī, kur tagad bija apmetušies abi kopā, Lūsiju gaidīja pārsteigums: galds bija klāts izsmalcinātām vakariņām, un blakām viņas šampanieša glāzei kārbiņā gulēja saderināšanās gredzens ar milzīgu briljantu.— Tas liecina, cik droši es paļaujos uz savu darbu,— teica Džūlzs.— Un tagad tev to vajadzēs nopelnīt.
Viņš bija ļoti maigs, ļoti mīļš. Lūsija sākumā mazliet baidījās un pat sarāvās no viņa pieskāriena, taču drīz nomierinājās un juta, ka visu ķermeni piepilda un pārņem tāda reibinoša kaisle, kādu viņa nekad vēl nebija izbaudījusi, un, kad pirmais tuvības brīdis bija galā un Džūlzs pačukstēja: — Es protu savu darbu, vai ne?— viņa čukstus atsaucās:— Ai, jā, proti, ai, kā proti!—Tad abi iesmējās un, ļaudamies nākamajam kvēles uzplūdam, atkal ieslīga viens otra skaujas.
Pēc pieciem trimdas mēnešiem Sicīlijā Maikls Korleone beidzot sāka saprast sava tēva raksturu un likteni. Viņš sāka saprast tādus cilvēkus kā Luka Brāzi, kā cietsirdīgais caporeigme Klemenca, sāka saprast mātes grūtsirdīgo, bet labprātīgo samierināšanos ar savu lomu. Sicīlijā Maiklam kļuva skaidrs, kas viņa ļaudis būtu, ja tie nebūtu stājušies pretī liktenim. Viņš sāka saprast, kāpēc Dons vienmēr atkārtoja: «Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis.» Sāka saprast cilvēku nicinājumu pret varu un likumīgo valdību, naidu pret ikvienu, kas pārkāpa omertu — klusēšanas likumu.Ģērbušos vecās drēbēs un naga cepuri galvā, Maiklu no kuģa piestātnes Palermo nogādāja dziļāk Sicīlijas salas iekšienē, mafijas kontrolēta apgabala pašā vidienē, kur vietējais capomafioso par kādu agrāk izdarītu pakalpojumu bija Maikla tēvam lielu pateicību parādā. Šai apgabalā atradās arī Korleones pilsētiņa, kuras vārdu Dons bija pieņēmis, kad pirms daudziem gadiem emigrēja uz Ameriku. Taču no Dona radiniekiem neviens vairs nebija starp dzīvajiem. Sievietes mirušas no vecuma, vīrieši gājuši bojā vendetās vai arī emigrējuši uz Ameriku, Brazīliju vai Itālijas vidienes apgabaliem. Vēlāk Maikls uzzināja, ka šai mazajā, trūkuma pārņemtajā pilsētiņā ir visaugstākais slepkavību līmenis visā pasaulē.Maiklu nometināja capomafioso neprecētā tēvoča namā. Šis apmēram septiņdesmit gadus vecais vīrs veica vietējā ārsta pienākumus. Pats capomafioso bija vīrs, kuram nedaudz mazāk par sešdesmit, vārdā Dons Tomazīno. Viņš pildīja gabbellotto amatu kādai lielai muižai, kas piederēja vienai no Sicīlijas ievērojamāko muižnieku ģimenēm. Gabbellotto, kas nozīmēja bagātas muižas pārvaldnieku, gādāja arī par to, lai trūcīgie nemēģinātu dabūt sev neapstrādātos zemes gabalus vai kā citādi nepārkāptu muižas robežas, nodarbodamies ar medībām tās teritorijā vai patvaļīgi iekopdami neizmantotu zemi. Citiem vārdiem, gabbellotto bija mafioso, kurš par zināmu atlīdzību aizsargāja bagātnieka muižu pret jebkādām trūcīgo ļaužu likumīgām vai nelikumīgām pretenzijām. Ja kāds nabadzīgs zemnieks centās izmantot likumu, kas ļāva viņam atpirkt neizmantoto zemi, gabbellotto apklusināja viņu, piedraudēdams ar fizisku izrēķināšanos, pat ar nāvi. Tas bija ļoti vienkārši.Dons Tomazīno turklāt pārvaldīja tiesības uz sava apgabala ūdenskrātuvēm un neļāva varas pārstāvjiem celt šajā rajonā jaunus dambjus. Tie izputinātu izdevīgo biznesu — ūdens pārdošanu no viņa kontrolētajām artēziskajām akām, padarītu ūdeni pārāk lētu, iznīcinātu visu nozīmīgo ūdens ekonomiju, kas tik rūpīgi iestrādāta gadsimtu gaitā. Tomēr Dons Tomazīno bija vecmodīgs mafijas vadonis un neko negribēja dzirdēt par narkotisko vielu tirdzniecību vai prostitūciju. Šai ziņā viņš nespēja saprasties ar jaunākās paaudzes mafijas līderiem no Palermo un citām lielākajām pilsētām, kuri pārceļojušo amerikāņu gangsteru ietekmē bija atbrīvojušies no šādiem aizspriedumiem.
Mafijas vadonis bija varen drukns vīrietis — vīrs «ar būdu» gan burtiski, gan pārnestā nozīmē: cilvēks, kas prata apkārtējos iedvest bailes pret sevi. Viņa aizsardzībā Maikls varēja justies drošs, tomēr bēgļa personību vajadzēja paturēt noslēpumā. Tāpēc Maikla dzīvesvieta aprobežojās ar Dona tēvoča, doktora Tacas, mūra sētas ieskauto muižu.
Doktors Taca, salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti, bija garš vīrietis brūngansārtiem vaigiem un sniegbaltiem matiem. Kaut gan viņam jau bija ap septiņdesmit gadu, viņš katru nedēļu brauca uz Palermo pagodināt pilsētas jaunākās prostitūtas — un, jo jaunākas, jo labāk. Otrs doktora Tacas netikums bija lasīšana. Viņš lasīja visu, ko varēja dabūt, un pēc tam pārrunāja izlasīto ar vietējiem paziņām un pacientiem — neizglītotiem zemniekiem, muižas ganiem, un tāpēc viņu tuvākajti apkaimē uzskatīja par pamuļķi. Kāda šeit kuram daļa par grāmatām?Vakaros doktors Taca, Dons Tomazīno un Maikls mēdza pasēdēt plašajā dārzā, ko viscaur rotāja marmora statujas — šķita, ka tās šīs salas dārzos izaug tieši no zemes gluži kā vīnogulāji ar melnajiem ķekariem. Doktors Taca labprāt stāstīja par mafiju un par tās varenajiem darbiem gadsimtu gaitā, un Maikls Korleone bija nenogurdināms klausītājs. Gadījās reizes, kad pat Donu Tomazīno savā varā pārņēma liegais gaiss, aromātiskais, reibinošais vīns, klusā dārza elegantā omulība, un arī viņš pastāstīja kaut ko no savas praktiskās pieredzes. Doktors bija leģenda, Dons — realitāte.Šajā senatnīgajā dārzā Maikls uzzināja daudz ko vairāk par tām saknēm, no kurām bija izaudzis viņa tēvs. Viņš uzzināja, ka vārds «mafija» sākotnēji nozīmējis patvērumu, glābiņu. Vēlāk šajā vārdā nosaukta slepena organizācija, kas izveidojusies, lai cīnītos pret valdniekiem, kuri gadsimtu pēc gadsimta postīja zemi un apspieda, tās tautu. Sicīlija bija zeme, kas vēstures gaitā cietusi smagāk par daudzām citām. Inkvizīcija bija vienlīdz nežēlīgi spīdzinājusi bagātos un nabagos. Zemesīpašnieki un katoļu baznīcas kardināli baudīja neierobežotu varu pār fermeriem un ganiem. Policija bija ierocis viņu rokās un visu apziņā tik cieši saistījās ar apspiedējiem, ka policista vārds kļuva par smagāko apvainojumu, ko viens sicīlietis var veltīt otram.
Pastāvīgi ciezdami no šīs neierobežotās varas nežēlības, apspiestie iemācījās neizrādīt savas dusmas un slēpt savu naidu aiz bailēm no izrēķināšanās. Viņi iemācījās neizaicināt likteni, izsakot jebkādus draudus, jo tādai rīcībai mēdza sekot drīza atmaksa. Viņi nāca pie atziņas, ka sabiedrība ir viņu ienaidnieks, un tāpēc ar saviem pāridarījumiem griezās pēc palīdzības pie slepenās atriebēju pasaules — mafijas. Un mafija nostiprināja savu varu, nodibinādama klusēšanas likumu omerta. Sicīlijas laukos svešinieks, kurš prasa ceļu uz tuvāko pilsētu, nesaņems pat atbildi. Smagākais noziegums, kādu mafijas loceklis varēja pastrādāt, bija paziņot policijai tā vīra vārdu, kurš šāvis uz viņu vai citādi viņu aizskāris. Omerta kļuva par cilvēku reliģiju. Sieviete, kurai nogalināts vīrs, nenosauca policijai viņa slepkavas vārdu. Pat bērna slepkavas vai meitas izvarotāja vārdu ne.
No likumīgās varas taisnību nevarēja gaidīt, tāpēc cilvēki arvien griezās pie sava Robina Huda — pie mafijas. Un kaut kādā mērā mafija vēl tagad pildīja šo lomu. Ļaudis gāja pie sava vietējā capomafioso pēc palīdzības ikvienā ārkārtējā gadījumā. Viņš bija šo cilvēku sabiedriskais darbinieks, viņu apgabala pārvaldnieks, kas savējiem vienmēr atradīs maizi un darbu,— viņu aizstāvis.
Bet turpmāko mēnešu gaitā Maikls uzzināja arī to, ko doktors Taca nepateica. To, ka mafija Sicīlijā kļuvusi par nelikumīgu ieroci bagātnieku rokās un pat par likumīgās varas papildu policiju. Tā bija deģenerējusies kapitālistiska organizācija, antikomunistiska un antiliberāla; tā uzlika savus nodokļus jebkuram biznesa pasākumam, lai cik niecīgs tas būtu.
Maikls Korleone pirmo reizi saprata, kāpēc tēvs un viņam līdzīgie labāk izvēlējušies kļūt par zagļiem un slepkavām nekā par likumīgās sabiedrības locekļiem. Pārāk atbaidošs un nepieņemams domājošam cilvēkam bija varas aparāta izraisītais trūkums, bailes un degradēšanās. Un daļa Amerikā ieceļojušo sicīliešu tūlīt saprata, ka turienes valdība būs tikpat nežēlīga.
Doktors Taca piedāvāja paņemt Maiklu līdzi kādā no saviem iknedēļas braucieniem uz Palermo priekanamiem, taču Maikls atteicās. Bēgšana uz Sicīliju nebija ļāvusi viņam kārtīgi saārstēt iedragāto žokli, un tagad viņš sejas kreisajā pusē nēsāja piemiņu no kapteiņa Makkiaskeja. Kauli bija slikti saauguši, profils izveidojies greizs, un no sāniem Maikls atstāja gandrīz vai pagrimuša cilvēka iespaidu. Maikls vienmēr bija lepojies ar savu glītumu, un pašreizējais izskats viņu uztrauca vairāk, nekā viņš pats būtu varējis iedomāties. Par atkārtotajām sāpju lēkmēm Maikls bēdāja vismazāk. Doktors Taca deva viņam remdinošas tabletes. Taca solījās savest kārtībā arī pašu seju, taču Maikls atteicās. Viņš šeit bija nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai zinātu, ka doktors Taca ir varbūt pats sliktākais ārsts visā Sicīlijā. Doktors Taca lasīja it visu, tikai ne medicīnas literatūru — viņš atzinās, ka nespējot to saprast. Eksāmenus medicīnā viņš bija kārtojis ar Sicīlijas galvenā mafijas vadoņa kantoru laipno starpniecību; pats mafijas vadonis īpaši brauca uz Palermo, lai apspriestos ar Tacas profesoriem par viņam liekamajām atzīmēm. Vēl viens piemērs, kas liecināja par mafijas negatīvo lomu Sicīlijā. Nopelni nenozīmēja neko. Talants nenozīmēja neko. Darbs nenozīmēja neko. Mafijas Krusttēvs pasniedza profesiju kā dāvanu.Maiklam bija daudz laika visu pamatīgi pārdomāt. Dienā viņš reizēm pastaigājās pa laukiem, un tad viņu vienmēr pavadīja divi gani no Dona Tomazīno muižas. Salas gani nereti veica mafijas nolīgto slepkavu uzdevumus un darīja to tikai tāpēc, lai nopelnītu. Maikls domāja par tēva organizāciju. Ja tā turpinās zelt un iet plašumā, tā kļūs tāda pati kā mafija šajā salā, tik ļaundabīga, ka beidzot izpostīs visu valsti. Sicīlija jau bija kļuvusi par rēgu zemi, tās iedzīvotāji emigrēja uz visām pasaules malām, lai nopelnītu maizi vai arī lai izbēgtu no nāves par to, ka uzdrīkstējušies izmantot savas politiskās un ekonomiskās tiesības.Garajās pastaigās Maiklu visvairāk pārsteidza šīs zemes neredzētais skaistums. Viņš klaiņoja pa apelsīnu birzīm gluži kā pa ēnainām alām, kas vijās cauri līdzenumiem; vēsas strūklas šļācās no senlaicīgo ūdensvadu akmenī grebtajām, ilkņotajām mutēm, kas laikam gan bija darinātas vēl pirms šīs ēras sākuma. Vietvietām slējās seno romiešu villām līdzīgas mājas ar milzīgiem marmora portāliem un plašām griestu velvēm — citas pussagruvušās, citas kļuvušas par patvērumu noklīdušām aitām. Uz apvāršņa līnijas, baltas un mirdzošas, izcēlās kalnu smailās šķautnes. Dārzu un tīrumu dzidrais zaļums kā zaigojoša smaragda kaklarota iezīmējās uz klajo līdzenumu fona. Reizēm Maikls aizgāja līdz pat Korleones pilsētiņai, kuras astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju mitinājās tuvējā kalna pakājē sarindotajos mājokļos — nabadzīgās būdās no melna, tai pašā kalnā izcirsta klintsakmens. Pagājušajā gadā Korleones pilsētiņā bija notikušas vairāk nekā sešdesmit slepkavības, un nāves ēna šķita gulstam pār visu apkārtni. Mazliet tālāk līdzenuma pirmatnīgo vienmuļību pāršķēla Fikucas mežs.
Abi Maikla miesassargi — gani, pavadīdami viņu pastaigās, vienmēr nēsāja līdzi luparas. Šī nāvējošā sicīliešu šautene bija mafijas iecienītākais ierocis. Ne velti minētais policijas priekšnieks, ko Musolīni nosūtīja uz Sicīliju likvidēt mafiju, vispirms pavēlēja visus akmens mūrus un sētas nojaukt tiktāl, lai tie nepaceltos augstāk par trim pēdām un slepkavas ar savām luparām nevarētu izmantot tās par uzbrukuma slēpņiem. Tas daudz nelīdzēja, un policijas šefs atrisināja šo problēmu, arestēdams un nosūtīdams uz soda vietām ikvienu vīrieti, ko turēja aizdomās par piederību mafijai.
Kad Sicīliju atbrīvoja sabiedroto armijas, amerikāņu militārā pārstāvniecība nolēma, ka ikviens, kurš ieslodzīts cietumā fašistu režīma laikā, ir demokrāts, un daudzus no šiem cietušajiem mafijas vadoņiem iecēla par ciemu vecākajiem vai militārās varas tulkiem. Šī veiksme ļāva mafijai atkopties, un tā kļuva varenāka un draudīgāka nekā iepriekš.
Garās pastaigas un pudele stipra vīna vakariņās kopā ar pamatīgu makaronu un gaļas šķīvi veicināja nakts miegu, un Maikls gulēja labi. Doktora Tacas bibliotēkā bija daudz itāliešu grāmatu, un, kaut gan Maikls prata noteiktu itāliešu dialektu un bija mācījies itāliešu valodu arī koledžā, šīs grāmatas prasīja daudz laika un pūļu. Viņš iemanījās runāt gandrīz bez akcenta, un, kaut gan neviens viņu nenoturētu par vietējo šajā apvidū, viegli varēja nodomāt, ka viņš ir no tiem dīvainajiem itāliešiem, kas dzīvo pašos Itālijas ziemeļos blakām šveiciešiem un vāciešiem.
Sakropļotā sejas kreisā puse darīja viņu vēl vairāk līdzīgu šejieniešiem. Šādas sejas Sicīlijā bieži gadījās redzēt, jo medicīniskā palīdzība šeit bija grūti pieejama. Šādus nelielus kropļojumus nereti atstāja neaprūpētus naudas trūkuma dēļ. Daudzi bērni un vīrieši te staigāja ar redzamām traumu sekām, ko Amerikā novērstu ar pavisam vienkāršu ķirurģisku iejaukšanos vai mūsdienīgām ārstēšanas metodēm.
Maikls bieži domāja par Keju, par viņas smaidu, augumu, un ik reizes izjuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus, ka atstājis viņu tik rupji, bez jebkāda atvadu vārda. Lai cik dīvaini, viņu nekad nemocīja sirdsapziņa par abiem nogalinātajiem vīriem: Soloco bija mēģinājis nošaut viņa tēvu, bet kapteinis Makklaskejs uz visiem laikiem izkropļojis viņa seju.Doktors Taca allaž centās pierunāt Maiklu operēt seju, jo Maikls viņam bieži prasīja pretsāpju tabletes — sāpes ievainotajā vietā kļuva arvien biežākas un nepatīkamākas. Taca paskaidroja, ka zem acs atrodoties sejas nervs, no kura atdaloties vesels nervu kopums. Tā esot iecienīta vieta mafijas spīdzinātājiem, kuri to mēdzot uztaustīt ar ledus cērtes smailo, aso galu. Tieši šis nervs Maiklam esot ievainots, vai varbūt tajā iedūrusies kāda sīka kaulu drumsla. Vienkārša operācija Palermo slimnīcā sāpes noņemtu uz visiem laikiem.Maikls atteicās. Kad Taca gribēja zināt iemeslu, viņš tikai pasmīnēja un teica:—Tā man ir piemiņa no mājām.
Sāpes viņu patiešām sevišķi neuztrauca — patiesībā tā bija tikai tāda trula smeldze, pukstoša dunoņa galvaskausā.Pagāja gandrīz septiņi mēneši dīkajā lauku dzīvē, iekams Maikls sāka just īstu garlaicību. Ap šo laiku Dons Tomazīno kļuva ļoti nevaļīgs un reti parādījās viņu villā. Viņam bija klapatas ar jaunā kaluma mafiju, kas plauka Palermo,— tie bija jauni cilvēki, kuri pilsētas pēckara celtniecības drudzī grāba naudu riekšavām. Ar šo bagātību tie centās dabūt savā ziņā veco laiku mafijas vadoņu lauku muižas un to saimniekus nicīgi saukāja par ūsainajiem lempjiem. Donam Tomazīno bija jāpieliek daudz pūļu, lai aizsargātu savu valstību. Tāpēc Maiklam ar viņu vairs neiznāca būt kopā un vajadzēja apmierināties ar doktora Tacas stāstiem, kuri nu jau sāka atkārtoties.Kādu rītu Maikls nolēma doties garākā pastaigā pa kalniem, kas slējās aiz Korleones pilsētiņas. Abi gani — miesassargi, protams, viņu pavadīja. Patiesībā tā nebija sargāšanās no Korleones Ģimenes ienaidniekiem. Jebkuram, kas nebija vietējais, būtu bīstami klaiņot te apkārt vienam pašam. Pat vietējam iedzīvotājam tas bija zināms risks. Apkaime bija pilna bandītu, mafijas vīri karoja cits ar citu un apdraudēja ikvienu, kurš gadījās ceļā. Turklāt viņu varēja noturēt par pagfiaio zagli.Par pagliaio sauca salmiem apjumtu būdu, kādas cēla šur un tur lauku vidū darbarīku glabāšanai, lai laukstrādniekiem nevajadzētu tos nēsāt visu garo ceļu no savām mājām, kas atradās ciematā. Sicīlijā zemnieks nedzīvo uz zemes, kuru apstrādā. Tas ir pārāk bīstami, un jebkura aramzeme, ja tā viņam pieder, ir pārāk dārga, lai laupītu tīrumam kaut vai niecīgu tiesu. Viņš dzīvo ciematā un līdz ar saullēktu dodas ceļā uz tālīnajiem laukiem. Strādnieks, kurš ierodas savā pagliaio un atrod to izlaupītu, patiešām cieš smagus zaudējumus. Tajā dienā viņa mutei tiek atrauts prāvs maizes kumoss. Kad likums izrādījās nevarīgs, mafija ņēma šīs zemnieku rūpes savā ziņā un nokārtoja visu sev raksturīgajā veidā. Tā vienkārši izsekoja un nogalināja visus pagliaio zagļus. Protams, neizbēgami cieta arī nevainīgie. Ja Maikls paietu garām kādai nupat izlaupītai pagliaio, viņu varētu noturēt par vainīgo, ja viņam nebūtu drošu galvotāju.Tā kādā saulainā rītā viņš devās ceļojumā pāri laukiem, un abi uzticamie gani viņam sekoja. Viens no viņiem bija vienkāršs, neizskatīgs vīrs, no izskata gandrīz vai aprobežots; viņš allaž klusēja kā mēms, un viņa seja bija bezkaislīga kā indiānim. Stiegrainais, nelielais stāvs maz atšķīrās no tipiska sicīlieša auguma būves, kamēr tam nav iestājies pusmūža tuklums. Šo puisi sauca Kalo.Otrs gans, vārdā Fabricio, bija jaunāks un dzīvāks, turklāt vairāk iepazinis pasauli. Lielākoties gan okeānus, jo kara laikā bija dienējis Itālijas flotē un paspējis pat notetovēties — īsi pirms tam, kad kuģi nogremdēja angļi un viņu pašu saņēma gūstā. Tetovējums darīja puisi slavenu visā ciematā. Sicīlieši parasti nemēdz tetovēties — tam viņiem nav ne iespēju, ne patikšanas. (Arī gans Fabricio to bija darījis, pirmkārt lai noslēptu izplūdušu, sarkanu dzimumzīmi uz vēdera.) Tomēr mafijas tirgus ratu sānmalas greznoja koši uzkrāsotas ainas — brīnišķi primitīvi gleznojumi, veidoti ar mīlošu rūpību. Tā vai citādi, atgriezies dzimtajā ciematā, Fabricio pārlieku nelepojās ar šo tetovējumu uz krūtīm, kaut arī tas atveidoja sicīliešu «godam» glaimojošu ainu: pievilts vīrs nodur savu kailo sāncensi un sievieti, kuri savijusies kopā uz viņa spalvainā vēdera. Fabricio labprāt jautri pajokoja ar Maiklu un izjautāja viņu par Ameriku, jo noturēt šos vīrus pilnīgā neziņā par savu īsto dzīvesvietu Maiklam nebija izdevies. Tomēr sīkāk par viņu tie neko nezināja — vienīgi to, ka viņš slēpjas un ka par to nedrīkst daudz pļāpāt. Fabricio reizēm atnesa Maiklam svaigu sieru, vēl norasojušu sīkām piena lāsītēm.
Vīri soļoja pa putekļainiem lauku ceļiem, pa kuriem ēzeļi vilka koši izkrāsotus ratus. Visapkārt pletās pļavas ar sārtām puķēm, apelsīnu dārzi, mandeļu un olīvkoku birzis viscaur vienos ziedos. Tas Maiklam šai zemē bija viens no lielākajiem pārsteigumiem. Izdaudzinātās sicīliešu nabadzības dēļ viņš bija gatavojies ieraudzīt kailu, tuksnesīgu zemi. Bet šī sala slīgtin slīga dabas pārpilnībā, puķēs un citronziedu smaržā. Tā bija tik skaista, ka Maikls nespēja saprast, kā cilvēki atrod spēku to atstāt. Masveidīgā izceļošana no šī Ēdenes dārza runāja par cilvēka neizmērojamo cietsirdību pret otru cilvēku.Viņš bija iecerējis aiziet līdz piekrastes ciematam, ko sauca Madzara, tad pievakarē ar autobusu aizbraukt līdz Korleonei un pietiekami nokausēt sevi, lai naktī varētu labi gulēt. Abi gani nesa mugursomas ar maizi un sieru, lai ceļā varētu iestiprināties. Savas luparas viņi nēsāja gluži atklāti, itin kā iedami medībās.Rīts bija brīnišķīgs. Maikls jutās kā senajās bērnības dienās, kad agrā vasaras rītā tika izskrējis ārā paspēlēt bumbu. Katra diena tolaik bija dzidra un skaidra kā avotā mazgāta, krāsas dabā tik svaigas un spilgtas kā nupat pabeigtā gleznā. Tieši tā bija arī tagad. Sicīlijas zemi sedza košu puķu paklāji, apelsīnu un citronu ziedi smaržoja tik spēcīgi, ka viņš to juta, par spīti savam ievainotajam deguna dobumam.Sejas kreisās puses ievainojums bija pilnīgi sadzijis, taču kauli saauguši nepareizi, un spiediens uz deguna dobumu izraisīja sāpes kreisajā acī. Turklāt deguns nemitīgi tecēja, un Maikls izlietoja dučiem mutautu un nereti šņauca degunu zemē kā vietējie zemnieki — zēna gados viņš allaž bija riebumā novērsies, redzot, kā vecie itālieši, kas mutautus uzskatīja par nicināmu angļu švītību, šņauc degunu ielu notekās.Maiklu mocīja smaguma sajūta sejā. Doktors Taca bija teicis, ka tur vainojams nepareizi sadzijušā lūzuma spiediens uz deguna dobumu. Viņš sauca to par šķembainu vaigakaula lūzumu un apgalvoja, ka sākumā, iekams kauli vēl nebija sadzijuši, šī vaina bijusi viegli likvidējama ar nelielu ķirurģisku iejaukšanos — ar karotītei līdzīgu instrumentu kauls būtu izspiests uz āru vajadzīgajā formā. Taču tagad, apgalvoja doktors Taca, vajadzēšot doties uz Palermo slimnīcu, lai tur pārciestu nopietnāku ķirurģisku procedūru, ko saucot par augšžokļa operāciju, un tās gaitā vecais saaugums būšot jāatlauž. Maiklam ar to pietika. Viņš atteicās. Un tomēr smagums sejā apgrūtināja viņu vairāk par sāpēm un deguna tecēšanu.
Līdz piekrastei todien viņš tomēr netika. Nosoļojuši apmēram piecpadsmit jūdzes, vīri apmetās apelsīnu birzs vēsajā, ūdenszaļganajā paēnā, lai iestiprinātos un iedzertu vīnu. Fabricio čaloja par to, kā viņš kādreiz aizceļošot uz Ameriku. Paēduši un padzēruši vīri atlaidās koku ēnā, un Fabricio, atpogājis kreklu, sasprindzināja un atslābināja vēdera muskuļus, itin kā atdzīvinādams tetovējumu. Kailais pāris uz viņa krūtīm locījās mīlas agonijā, un vīra iecirstais duncis drebēja to caururbtajās miesās. Ceļotājus tas uzjautrināja. Un tad Maikls piedzīvoja to, ko sicīlieši sauc par «zibens spērienu».
Aiz apelsīnu birzs pletās kādas barona muižas spirgti zaļie lauki. Tālāk, gabaliņu no ceļa, pacēlās barona villa, kas tik ļoti atgādināja romiešu senās būves, ka šķita pacēlusies tieši no Pompejas drupām. Tā bija neliela pils ar milzīgu marmora portiku un rievotām grieķu kolonnām. Caur šīm kolonnām no villas iznāca pulciņš ciemata meiteņu, ko pavadīja divas melni tērptas matronas. Viņas acīmredzot bija nākušas no ciemata veikt savu senseno pienākumu pret vietējo baronu — uzkopt viņa villu un sagatavot to ziemas periodam. Pašlaik viņas devās uz pļavu lasīt puķes, ar ko izrotāt istabas. Meitenes plūca sārtos sulla ziedus, koši sarkanās glicīnijas, pievienodamas pušķiem apelsīnu un citronu ziedus. Neredzēdamas apelsīnu birzs paēnā atlaidušos vīrus, viņas pamazām nāca tiem arvien tuvāk.
Meitenes bija ģērbušās vienkāršās, koši raibās kleitās, kas cieši piegulēja augumam. Viņas visas bija vēl ļoti jaunas, taču jau pilnā sievišķības plaukumā, kas karstajā dienvidu saulē mēdz iestāties agri. Trīs vai četras no viņām sāka draiskodamās tvarstīt vienu, un visas skrēja uz birzs pusi. Bēdzēja kreisajā rokā turēja vīnogu ķekaru ar milzīgām melnām ogām un ar labo roku rāva ogas un svieda ar tām vajātājām. Meitenes cirtainie mati bija tikpat koši melni kā vīnogas, un ziedošais augums gluži kā piebriedis pumpurs šķita laužamies ērā no sava apvalka.
Gandrīz pie pašas birzs viņa satrūkusies apstājās, pamanījusi ainavā neiederīgos krāsas plankumus — vīru kreklus. Brīdi viņa stāvēja, izslējusies uz pirkstgaliem, kā briedis gatava skrējienam. Meitene atradās ļoti tuvu, un vīri varēja redzēt ikvienu vaibstu viņas sejā.
Visas līnijas viņā bija maigi ieapaļas — acu veidojums, sejas forma, uzacu izliekums. Melnīgsnējo krēmkrāsas seju apēnoja neparasti lielas, tumšas acis ar garām, biezām skropstām. Pilnīgās, valdzinošās lūpas vīnogu sula bija nokrāsojusi tumši sārtas. Meitene bija tik neredzēti skaista, ka Fabricio nomurmināja:— Kungs Dievs, pieņem manu dvēseli, es esmu pagalam.— It kā jokojot sacītie vārdi tomēr izskanēja tādā kā mazliet piesmakušā, aizžņaugtā balsī. Gluži kā tos izdzirdējusi, meitene pagriezās un skriešus metās atpakaļ pie savām ķērājām. Viņas gūžas zem raibā, pieguļošā katūna kustējās ar savvaļas dzīvnieka dabisko grāciju, izstrāvodamas pirmatnību un nevainīgi kairu tīksmi. Pieskrējusi pie draudzenēm, viņa vēlreiz apsviedās apkārt, un melnīgsnējā seja tumši izdalījās pret košo puķu paklāju. Viņa izstiepa roku ar vīnogu ķekaru uz birzs pusi. Meitenes smiedamās metās projām, un melni tērptās, druknās matronas bārdamās viņas paskubināja.
Maikls Korleone pamanīja, ka ir pielecis kājās. Sirds krūtīs dobji dauzījās, un galvā bija iesities tāds kā reibonis. Asinis uzbangoja visā ķermenī, un karstums ielija kājās un rokās līdz pat pirkstu galiem. Visas smaržas, kas vien bija šai salā,— apelsīnu, citronu ziedu, vīnogu, puķu — savijās ap viņu vienā mākonī. Ķermenis piepeši šķita neparasti viegls un brīvs, it kā atsvabinājies pats no savām zemes važām. Un tad Maikls izdzirda abus ganus smejamies.
— Dabūji zibens spērienu, ko?— uzsauca Fabricio, uzsizdams viņam pa plecu. Pat Kalo kļuva laipnāks, paplikšķināja Maiklam pa roku un draudzīgi noteica:— Rāmi, rāmi, puis!— Abi izturējās tā, it kā Maikls būtu laimīgi izkļuvis no kāda satiksmes negadījuma. Fabricio pasniedza viņam vīna pudeli, un Maikls iedzēra pamatīgu malku. Tas palīdzēja atgūties.
— Ko jūs tur muldat, sasodītie?— viņš izgrūda. Gani atkal iesmējās. Tad Kalo krietnajā sejā parādījās visdziļākās nopietnības izteiksme, un viņš paskaidroja:
— Zibens spērienu nevar noslēpt. Kad tas ķer, ikviens var redzēt. Ak tu kungs, mīļo cilvēk, no tā jau nav jākaunas — daudzi lūdz Dievu, lai dabūtu zibens spērienu. Tu esi laimīgs puisis.