— Es došos uz ciemu,— enerģiski noteica Fabricio,— un mēs uzzināsim, kas tā ir par meiteni. Kas zina, varbūt viņa vieglāk pieejama, nekā mums liekas. Zibens spērienam ir tikai vienas zāles, vai ne, Kalo?
Otrs gans svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu. Maikls neteica ne vārda. Klusēdams viņš sekoja abiem ganiem, kuri devās lejup pa ceļu uz tuvējo ciemu, kura virzienā bija aizskrējis meiteņu pulciņš.
Ciema centrā, kā visur, atradās neliels laukums ar strūklaku. Ta kā to šķērsoja svarīgs satiksmes ceļš, tepat atradās arī vairāki veikali, vīna tirgotavas un mazs traktieris ar trim galdiņiem uz nelielas terases. Gani apsēdās pie viena no šiem galdiņiem, un Maikls viņiem pievienojās. Meitenes bija pazudušas bez pēdām. Ciems šķita kluss kā pamests, tuvumā skraidīja tikai mazi puišeļi un klaiņoja kāds ēzelis.
Traktiera saimnieks iznāca apkalpot viesus. Viņš bija neliela auguma drukns vīrs un pēc izskata gandrīz atgādināja punduri, taču viņa sveiciens bija laipns un jautrs.— Jūs te esat svešinieki,— viņš teica, nolicis uz galda šķīvi ar zirņiem,— tāpēc es jums ieteikšu, ko nobaudīt. Pamēģiniet manu vīnu. Vīnogas ir no maniem dārziem, un vīnu mani dēli brūvē paši. Viņi liek klāt apelsīnus un citronus. Tas ir labākais vīns visā Itālijā.
Vīri ļāva saimniekam atnest vīna krūku, un dzēriens izrādījās vēl pārāks par saimnieka cildinājumiem; tas bija stiprs ka brendijs.
— Varu derēt, ka jūs šeit pazīstat visas meitenes,— Fabricio sacīja traktiera saimniekam.— Mēs te netālu no ceļa redzējām dažas daiļavas, un viena no viņām aplaimoja šo mūsu draugu ar zibens spērienu.— Viņš pamāja uz Maiklu.
Traktiera saimnieks ieinteresēts pavērās Maiklā. Pirmajā brīdī šī seja ar lūzuma pēdām viņam bija likusies gluži ikdienišķa, tajā nekas nepelnīja īpašu uzmanību. Taču vīrs, kurš dabūjis zibens spērienu, jau ir kaut kas ievērības cienīgs.
Tev, draugs, derētu paņemt pāris pudeļu līdzi uz mājām,— viņš teica.— šonakt tu tik lēti neaizmigsi.
Vai jūs zināt meiteni ar viscaur cirtainiem matiem?— Maikls viņam jautāja.— Ar ļoti samtainu ādu, ļoti lielām, ļoti tumšām acīm. Vai jūs šajā ciemā pazīstat tādu meiteni?
Nē,— strupi atmeta traktiera saimnieks.— Tādu meiteni es nepazīstu.— Un viņš pazuda traktiera iekštelpās.
Vīri nesteidzīgi dzēra vīnu, iztukšoja krūku un uzsauca, lai atnes vēl. Saimnieks vairs neparādījās. Fabricio iegāja traktierī. Atgriezies viņš novaikstījās un pavēstīja Maiklam:—Tā jau es domāju. Tā ir viņa meita, un nu vecais tur iekšā vai vārās no dusmām un gudro, kā mūs uzspert gaisā. Man liekas, vajadzētu doties uz Korleones pusi.
Par spīti daudzajiem salā pavadītajiem mēnešiem, Maikls vēl aizvien nespēja pierast pie sicīliešu jūtīguma intīmos jautājumos, un šoreiz pat sicīlietis bija tuvu galējai robežai. Taču abi gani uzņēma to kā pašu par sevi saprotamu. Viņi gaidīja, ka Maikls celsies un ies projām.
— Tas vecis teica, ka šim esot divi dēli, lieli un rūdīti tēvaiņi,— Fabricio vēl piebilda.— Šim vajagot tikai pasvilpt. Ejam!
Maikls uzmeta viņam saltu skatienu. Līdz šim brīdim viņš , bija atstājis rāma, pieklājīga cilvēka — tipiska amerikāņa — iespaidu, un vienīgi tas apstāklis, ka viņš slēpjas Sicīlijā, lika , domāt, ka viņš paveicis kaut ko vīra cienīgu. Šī bija pirmā reize, kad abi gani ieraudzīja «Korleones skatienu». Dons Tomazīno, kurš zināja, kas ir Maikls un ko viņš izdarījis, arvien juta pret Maiklu tādu kā piesardzību un izturējās kā pret sev līdzīgu, godājamu vīru. Turpretī šie neattapīgie aitkopji bija izveidojuši paši savu priekšstatu par Maiklu, turklāt ne sevišķi glaimojošu. Tagad Maikla saltais skatiens, sastingusī bālā seja, dusmas, kas šķita kāpjam augšup no viņa gluži kā auksti garaiņi no ledus gabala, pieklusināja viņu smieklus un atvēsināja familiāro draudzīgumu.
Nogaidījis, kamēr abu ganu sejās iegulst bijība, Maikls teica:
— Šurpu to vīru pie manis!
Gani nevilcinājās. Uzmetuši plecos savas luparas, viņi nozuda traktiera vēsajā puskrēslā. Pēc īsa brīža viņi parādījās kopā ar traktiera saimnieku. Druknais vīrs nebūt nelikās nobijies, tomēr niknajā sejā bija jaušama piesardzība.
Maikls atlaidās krēslā un brīdi vēroja saimnieku. Tad viņš ļoti rāmi sacīja:— Saprotu, ka esmu jūs apvainojis, runādams par jūsu meitu. Lūdzu mani atvainot — es šajā zemē esmu svešinieks un pietiekami labi nezinu vietējos paradumus. Gribēju pateikt, lūk, ko. Es nebiju domājis apvainot ne jūs, ne viņu.
Teiktais atstāja manāmu iespaidu uz abiem miesassargiem. Viņu savstarpējās sarunās Maikls nekad nebija runājis tādā tonī. Kaut gan viņš atvainojās, balss skanēja lepni un valdonīgi. Traktiera saimnieks noraustīja plecus un kļuva vēl piesardzīgāks, jo saprata, ka viņam nav darīšana ar kādu fermas puisi.
Kas tu esi, un ko tev vajag no manas meitas?— viņš noprasīja.
Esmu amerikānis, kas slēpjas Sicīlijā no savas valsts policijas,— Maikls nevilcinādamies atbildēja.— Mans vārds ir Maikls. Jūs varat paziņot to policijai un nopelnīt krietnu naudu, bet tad jūsu meita zaudēs tēvu, kur varētu iegūt vīru. Šā vai tā, es gribu satikt jūsu meitu. Ar jūsu atļauju un jūsu ģimenes uzraudzībā. Pēc visām paražām un likumiem. Ar visu pienācīgo cieņu. Esmu godīgs cilvēks un nedomāju apkaunot jūsu meitu. Gribu viņu satikt, parunāt ar viņu, un, ja mums abiem tas būs pa prātam, mēs apprecēsimies. Ja ne, tad jūs mani vairs neredzēsiet. Var gadīties, ka es likšos viņai netīkams, un tad neko nevarēs līdzēt. Bet, ja pienāks īstais laiks, pastāstīšu jums par sevi visu, kas sievastēvam jāzina.
Visi trīs vīri raudzījās Maiklā mēmi aiz pārsteiguma.
— Tas tik ir īsts zibens spēriens,— godbijīgi nočukstēja Fabricio. Traktiera saimnieks vairs neizskatījās tik pašpārliecināts un neiecietīgs, arī viņa niknums šķita saplacis.
— Vai tu esi mūsu draugu draugs?— viņš beidzot jautāja. Tā kā vienkāršais sicīlietis nedrīkstēja skaļi izrunāt mafijas vārdu, tas bija tikpat kā jautājums, vai Maikls ir mafijas loceklis. Tā parasti mēdza apvaicāties par piederību mafijai, kaut gan pašam konkrētajam cilvēkam tā reti mēdza jautāt.— Nē,— atbildēja Maikls.— Es esmu svešinieks šajā zemē. Traktiera saimnieks nopētīja viņu vēlreiz, īpaši veltīdams uzmanību iedragātajai sejai. Mjā, arī tik garas kājas sicīlietim nemēdz būt. Tad viņš paraudzījās uz abiem ganiem, kas gluži atklāti, neslēpdamies nēsāja luparas, un atcerējās, kā tie bija ienākuši traktierī un paziņojuši, ka viņu padrone gribot runāt ar saimnieku. Kad saimnieks atcirta, lai tas derglis aizvācoties no viņa terases, viens no ganiem bija teicis: «Ticiet man, labāk būs, ja jūs pats iznāksiet ar viņu parunāt.» Un kaut kas bija licis viņam paklausīt. Tāpat šobrīd kaut kas lika viņam saprast, ka .pret šo svešinieku jāizturas ar zināmu pieklājību.— Atnāc svētdien pēc pusdienas,— viņš negribīgi teica.— Mani sauc Vitelli, un mana māja ir, rau, tur kalnā, augšpus ciema. Bet nāc vien šurp uz traktieri, es aizvedīšu.
Fabricio iesāka ko sacīt, bet Maikls ar vienu skatienu lika viņam aprauties pusvārdā. Vitelli acīs tas nepalika bez ievērības. Un, kad Maikls piecēlies pastiepa viņam roku, traktiera saimnieks saņēma to un veltīja viesim smaidu. Gan jau viņš papētīs, kas tas par putnu, un, ja ziņas nebūs pa prātam, vienmēr jau varēs izsūtīt Maiklam pretī savus dēlus ar bisēm. Traktiera saimnieks nebija gluži bez sakariem ar «draugu draugiem». Taču nojauta viņam teica, ka šī ir viena no laimīgajām likteņa nejaušībām, kam sicīlieši allaž ticējuši; nojauta teica, ka meitas skaistums var nest viņai bagātību un ģimenei drošību. Un savs labums varēja atlēkt jebkurā gadījumā. Daži ciema puiši jau sāka tīties ap meiteni, un šis svešinieks ar iedragāto seju vismaz noturēs viņus pieklājīgā ttālumā. Apliecinādams savu labvēlību, Vitelli iedeva viesiem līdzi pudeli sava labākā un vēsākā vīna. Viņš ievēroja, ka rēķinu samaksā viens no ganiem. Tas vēl vairāk nostiprināja gūto iespaidu, jo nu bija skaidrs, ka Maikls ir noteicējs par abiem pavadoņiem.Pastaiga Maiklu vairs nevilināja. Atraduši kādu garāžu, viņi sarunāja šoferi, kas ar mašīnu aizveda viņus līdz Korleonei.
Pirms vakariņām gani acīmredzot bija pastāstījuši par notikušo doktoram Tacam. Vakarā, kad viņi trijatā atkal sēdēja dārzā, doktors Taca paziņoja Donam Tomazīno:— Mūsu raugs šodien dabūjis zibens spērienu.
Dons Tomazīno nelikās pārsteigts. Viņš tikai norūca:
— Kaut labāk tie zeļļi no Palermo būtu dabūjuši zibens spērienu, varbūt tad man reiz būtu miers.— Tas zīmējās uz jaunā kaluma mafijas vadoņiem, kas lielajās pilsētās arvien spēcīgāk lika sevi manīt un apdraudēja vecā režīma piekritēju varu, starp kuriem bija arī Dons Tomazīno.
— Pasakiet tiem abiem aitu puišiem, lai svētdien atstāj mani mierā,— Maikls teica Donam Tomazīno.— Es iešu uz pusdienām pie tās meitenes piederīgajiem un negribu, lai viņi pinas pa kājām.
Dons Tomazīno papurināja galvu.— Es par tevi esmu atbildīgs tavam tēvam, tāpēc to tu man neprasi. Jā, un vēl. Dzirdēju, ka tu esot runājis pat par precēšanos. To es nevaru atļaut, pirms neesmu aizsūtījis kādu apspriesties ar tavu tēvu.
Maikls Korleone centās atbildēt uzmanīgi, jo Dons Tomazīno tomēr bija respektējams vīrs.— Don Tomazīno, jūs pazīstat manu tēvu. Viņš ir vīrs, kurš kļūst kurls, kad viņam kāds saka «nē». Un neatgūst dzirdi, pirms neatskan «jā». Manu «nē» viņš ir dzirdējis daudz reižu. Par miesassargiem es saprotu un negribu sagādāt jums nepatikšanas — lai viņi svētdien nāk līdzi, bet, ja es gribēšu precēties, tad to arī darīšu. Ja jau es neļauju pat savam tēvam iejaukties savā personiskajā dzīvē, tad taču es viņu smagi apvainotu, ļaudams to darīt jums.Capomafioso nopūtās.— Nu, tad jau būs vien jātaisa kāzas. Es pazīstu tavu zibensspērēju. Kārtīga meitene no godājamas ģimenes. Tāpat vien viņu pavest tu nevarēsi — tad būs asinsizliešana kā likts, jo viņas tēvs tevi diez vai atstās dzīvu. Turklāt es pārāk labi pazīstu šo ģimeni un neko tamlīdzīgu nedrīkstu pieļaut.
— Varbūt viņai nepatiks mans izskats,— sacīja Maikls, — bez tam viņa ir ļoti jauna, un es viņai droši vien likšos vecs.— Viņš redzēja abu vīru sejas savelkamies smaidā.— Man vajadzētu kaut cik, naudas dāvanām, un laikam būs vajadzīga arī mašīna.
Dons pamāja ar galvu,— Fabricio parūpēsies par visu, viņš ir gudrs puisis un flotē mācījies mehāniku, Rīt no rīta es tev iedošu naudu un paziņošu visu tavam tēvam. Tas ir mans pienākums.
Maikls apvaicājās doktoram Tacam:— Vai nav kāds līdzeklis, kas daudzmaz piebremzētu manu puņķošanos? Es nevaru tās meitenes priekšā nepārtraukti slaucīt degunu!
— Es pamēģināšu pirms tava apciemojuma to kaut cik nomērdēt,— teica doktors Taca.— Ada gan kādu laiciņu būs nejūtīga, bet par to nebēdā — vēl jau tik drīz pie bučošanās netiksi.— Abi ar Donu apmierināti pasmaidīja par šo asprātību.Pirms svētdienas apciemojuma Maiklam jau bija savs Alfa Romeo — tiesa, apbružāts, tomēr gluži lietojams automobilis. Atlikušajās dienās Maikls ar autobusu aizbrauca uz Palermo, kur nopirka dāvanas meitenei un pārējiem ģimenes locekļiem. Viņš bija uzzinājis, ka meiteni sauc Apoionija, un katru vakaru domāja par viņas jauko seju un jauko vārdu. Lai varētu aizmigt, viņam vajadzēja izdzert diezgan daudz vīna, un vecajām kalponēm tika pieteikts allaž nolikt viņam pie gultas atdzesētu pudeli. To viņš ik vakaru iztukšoja līdz pēdējai lāsei.
Svētdien, kad pār visu Sicīliju dimdēja baznīcu zvani, Maikls savā Alfa Romeo aizbrauca līdz ciematam un apturēja mašīnu tieši traktiera priekšā. Kalo un Fabricio ar savām luparām sēdēja aizmugures sēdeklī, un Maikls pieteica, lai viņi gaida traktierī, bet uz mājām lai līdzi nenāk. Traktieris bija slēgts, taču Vitelli jau viņus gaidīja, atspiedies pret savas tukšās terases margām.
Visi paspieda cits citam roku, un Maikls, paņēmis trīs dāvanu sainīšus, kopā ar Vitelli devās kalnup uz viņa mājām. Izrādījās, ka šis nams ir lielāks nekā vairums ciemata mājeļu, un kā gan citādi—Vitelli ģimene šajā apvidū nebija no trūcīgākajām.
Mājas iekšiene atgādināja daudzas redzētas sicīliešu mītnes — Madonnas statuja stikla ietvarā, piemiņas sveces ar sarkani plandošām liesmiņām uz grīdas. Viņus sagaidīja abi saimnieka dēli, arī ģērbušies melnajā svētdienas kārtā. Abi bija plecīgi jaunekļi, gadus divdesmit veci, taču smagais lauku darbs bija darījis tos izskatā vecākus. Māte, moža un enerģiska sieviete, druknumā neatpalika no sava vīra. Meitene pati nekur nebija redzama.
Pēc iepazīstināšanas vārdiem, kurus Maikls pat nedzirdēja, viņi apsēdās un laiciņu kavējās telpā, kas varēja būt tiklab dzīvojamā istaba, kā plašāka ēdamistaba svinīgiem gadījumiem. Tā bija piekrauta neskaitāmām mēbelēm un ne visai liela, taču Sicīlijas apstākļos to varēja uzskatīt par vidusšķiras greznību.Maikls iedeva sinjoram un sinjorai Vitelli atnestās dāvanas. Tēvam viņš bija nopircis zelta cigāru griežņi, mātei — auduma gabalu, pašu smalkāko, kādu Palermo varēja dabūt. Trešo — meitenei domāto — sainīti viņš paturēja pie sevis. Dāvanas tika pieņemtas ar atturīgiem pateicības vārdiem. Patiesībā tās bija mazliet pāragras — dāvanas pieklājas nest ne agrāk kā otrajā apciemojuma reizē.— Neiedomājieties, ka mēs tik vienkārši uzņemam savās mājās kuru katru svešinieku,— teica saimnieks ar vīru valodai raksturīgu zemnieka tiešumu.— Bet par jums personīgi galvoja Dons Tomazīno, un šai apkaimē neviens neņemsies apšaubīt šī krietnā vīra vārdus. Tāpēc esiet sveicināts mūsu namā! Tomēr man jāsaka: ja jūsu nodomi attiecībā uz manu meitu ir nopietni, mums vajadzēs uzzināt kaut ko vairāk par jums un jūsu ģimeni. Jūs to sapratīsiet, jo jūsu dzimta arī cēlusies no šīs zemes.
Maikls pamāja ar galvu un ar cieņu atbildēja:— Es jums jebkurā laikā pastāstīšu visu, ko vēlaties zināt.Sinjors Vitelli pacēla roku.— Es neesmu ziņkārīgs. Vispirms tiksim skaidrībā, vai tas maz vajadzīgs. Pagaidām es jūs uzņemu savā namā kā Dona Tomazīno draugu.
Par spīti degunā saziestajām zālēm, Maikls sajuta istabā smaržu, kas liecināja par meitenes klātbūtni. Pagriezies viņš ieraudzīja viņu stāvam izliektajā durvju ailē, kas veda uz nama dziļākajām telpām. Smarža atgādināja svaigi plaukušu puķu un citronziedu aromātu, tomēr ne viņas ogļmelnajās cirtās, ne pie vienkāršā, svinīgi melnā svētdienas tērpa neviena zieda nebija. Meitene uzmeta viņam ašu skatienu un tikko jaušami pasmaidīja, tad kautri nodūra acis un apsēdās līdzās mātei.
Maikls atkal sajuta elpu aizsmokam krūtīs un karstus viļņus pāršalcam visam ķermenim; šķiet, tā nebija tik daudz fiziska iekāre, cik neprātīga īpašumtieksme. Pirmoreiz mūžā Maikls saprata itāliešu vīriešu klasisko greizsirdību. Šai brīdī viņš jutās gatavs nogalināt jebkuru, kas pieskartos šai meitenei, kas pasludinātu viņu par savējo, kas mēģinātu viņu tam atņemt. Viņš gribēja meiteni iegūt sev tikpat nevaldāmi kā sīkstulis zelta monētas, kā pusgraudnieks savu paša zemi. Nekādi šķēršļi, šķiet, nespētu traucēt viņam dabūt šo meiteni savā īpašumā, paturēt viņu vienīgi sev, ieslēgt viņu savā mājā kā gūstekni un nevienu nelaist pat tuvumā. Viņš pat negribēja, lai meiteni kāds cits kaut vai redzētu. Kad viņa pagriezās un uzsmaidīja savam brālim, Maikls, pats neaplauzdams, veltīja jauneklim salti slepkavīgu skatienu. Ģimene redzēja, ka šis ir klasisks «zibens spēriena» gadījums, un atviegloti uzelpoja. Šis jaunais cilvēks būs kā māls viņu meitas rokās līdz pat kāzām. Pēc tam, protams, daudz kas mainīsies, taču tas vairs nav svarīgi.
Maikls bija nopircis Palermo jaunas drēbes un vairs neizskatījās pēc vienkārši ģērbta zemnieka; ikvienam ģimenē uzreiz bija redzams, ka te ir darīšana ar kaut ko līdzīgu Donam. Iedragātā seja nebūt nebojāja viņa izskatu tik ļoti, kā viņš iedomājās; tā kā otra sejas puse bija ļoti glīta, kropļojums darīja izskatu pat interesantāku. Tā vai citādi, šajā zemē tik niecīga trauma nevarēja mēroties ar neskaitāmu vīriešu smagajiem, sakropļojumiem.
Maikls lūkojās tieši meitenei sejā, kuru ovālās līnijas darīja bezgala daiļu un maigu. Viņš redzēja, ka tumšsārtajās lūpās tik spēcīgi pulsē asinis, ka tās kļuvušas gandrīz violetas. Neuzdrīkstēdamies izrunāt meitenes vārdu, Maikls teica:— Es jūs pirms dažām dienām redzēju pie apelsīnu birzs. Atceraties, toreiz, kad aizskrējāt prom. Ceru, ka es jūs neizbiedēju?
Meitene uz īsu mirklīti pacēla acis pret viņu, tad papurināja galvu. Maikls novērsās, nespēdams izturēt valdzinošo acu iespaidu.
Apolonij, parunājies taču ar šo nabaga cilvēku—viņš nobraucis daudz jūdžu, lai satiktu tevi,— skarbi sacīja māte, taču meitenes garās, melnās skropstas joprojām slēpa acis kā biezs plīvurs. Maikls pasniedza viņai zeltītā papīrā iesaiņoto dāvanu, un meitene ielika to klēpī.
Taisi vaļā, meit,— teica tēvs, taču viņas rokas nepakustējās. Tās bija mazas un brūnas kā pusauga puišelim. Māte pastiepās pēc sainīša un nepacietīgi to attina, tomēr sargādamās sabojāt grezno papīru. Ar sarkanu samtu apvilktā dārglietu kārbiņa brīdi palika guļam viņas rokās, jo sieviete nekad nebija aiztikusi tādu lietu un nezināja, kā tā atdarāma. Tomēr, instinktīvas nojautas vadīta, viņa to atvēra un izņēma dāvanu.
Tā bija pasmaga zelta važiņa, nēsājama ap kaklu, un visi klātesošie sajuta godbijību ne tikai lietas acīm redzamās vērtības dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā vidē dāvana no zelta apliecināja pašus nopietnākos nodomus. Tas bija tikpat kā laulības piedāvājums vai, pareizāk sakot, zīme, ka šāds piedāvājums drīz tiks izteikts. Par šī svešinieka nopietnajiem nolūkiem vairs nevajadzēja šaubīties. Un šaubīties nevarēja arī par viņa turību.
Apolonija pati vēl nebija pieskārusies savai dāvanai. Māte rādīdama pacēla to meitas acu priekšā, un garās skropstas uz brītiņu sakustējās, tad meitene paskatījās Maiklam tieši sejā ar nopietnu izteiksmi biklajās, brūnajās acīs un teica:— Grazia.