Beidzot Maikls piecēlās, lai atvadītos, un piecēlās arī pārējie. Visi apmainījās ar tradicionālajiem rokas spiedieniem, un beidzot arī meitene stāvēja tieši viņam pretī. Saņemot viņas roku, jūtot viņas pirkstu pieskārienu savējiem un silto, raupjo lauku meitenes delnu iegulstam savējā, Maikls atkal nodrebēja kā strāvas triecienu saņēmis. Tēvs pagājās viņam līdzi pa nokalni līdz mašīnai un ielūdza viņu nākamajā svētdienā uz pusdienām. Maikls pamāja ar galvu, taču labi zināja, ka nespēs izturēt, neredzējis meiteni veselu nedēļu.
Tā arī notika. Nākamajā dienā viņš bez ganu pavadība» aizbrauca līdz ciematam un labu brīdi nosēdēja traktiem terasē, sarunādamies ar viņas tēvu. Sinjors Vitelli iežēlojās par viņu un aizsūtīja pēc sievas un meitas, aicinādams tās piebiedroties viņiem uz dārza terases. Šī tikšanās vairs nebija tik samākslota. Apolonija vairs neizturējās tik bikli un runāja vairāk. Viņa bija ģērbusies savā raibajā ikdienas kleitā, kas daudz labāk piestāvēja svaigajai ādas krāsai.
Nākamajā dienā atkārtojās tieši tas pats. Tikai šoreiz Apolonija bija uzlikusi Maikla dāvāto zelta važiņu. Viņš uzsmaidīja meitenei, saprazdams šo zīmi. Abi blakām viņi uzkāpa augšup kalnā, kamēr māte sekoja cieši aiz mugura», Tomēr šiem diviem jaunajiem augumiem bija pilnīgi neiespējami iztikt bez savstarpējas saskaršanās, un vienubrīd Apolonija pat paklupa, kritienā atbalstīdamās pret Maiklu, tā ka viņam vajadzēja to saturēt, un, juzdams šo silto, dzīvībai pilno augumu savās rokās, viņš apskurba uzbangojušo asiņu šalkās. Viņi neredzēja, kā māte, iedama aiz mugura», smaida — smaida tāpēc, ka viņas meita allaž bijusi veikla kā kalnu kaza un pa šo taku skraidījusi bez niecīgākās klupšanai jau kopš autiņu vecuma. Un arī tāpēc, ka gluži labi saprot: šī ir vienīgā iespēja, kā jaunais cilvēks var pieskarties viņas meitai pirms kāzu dienas.
Tas turpinājās divas nedēļas. Ik reizes Maikls atnesa Apolonijai kādu dāvanu, un viņa pamazām kļuva arvien drošākā. Taču bez uzraudzības tikties viņi nevarēja nekad Apolonija bija vienkārša ciemata meitene ar ļoti pieticīgu izglītību un gandrīz neko nezināja par plašāku pasauli, taču viņai piemita neskarts dzīvīgums, alkas pēc nebijušā, kas līdz ar valodas barjeru darīja viņu savdabīgi interesantu. Pēc Maikla lūguma viss risinājās ļoti ātri. Un, tā kā meitene nebija vienaldzīga pret viņu, turklāt noprata, ka viņam jābūt bagātam, kāzu diena tika nozīmēta svētdien pēc divām nedēļām.
Tagad sarosījās Dons Tomazīno. Viņš bija saņēmis ziņu no Amerikas, ka Maiklam nav jāpakļaujas nekādām pavēlēm, taču viņiem jāgādā par visu nepieciešamo piesardzību. Tāpēc Dons Tomazīno uzņēmās līgavaiņa tēva lomu, lai nodrošinātu abu savu miesassargu klātbūtni. Arī Kalo un Fabricio bija kāzu viesu vidū, un doktors Taca tāpat. Tika nolemts, ka jaunlaulātie dzīvos doktora Tacas villā aiz augstās akmens sienas.
Kāzas noritēja pēc parastajām sicīliešu zemnieku paražām. Ciemata iedzīvotāji iznāca ielās un svieda puķes kāziniekiem ceļā, kamēr tie kājām devās no baznīcas uz līgavas mājām. Kāzinieki apmētāja kaimiņus ar cukurotām mandelēm — tradicionālajiem kāzu saldumiem — un no atlikušajām uzbūvēja baltus, cukurotus kalnus līgavas kāzu gultā, kas šoreiz bija gluži simboliska, jo pirmo nakti jaunajiem vajadzēja pavadīt villā ārpus Korleones. Kāzu dzīres turpinājās līdz pusnaktij, taču līgavai ar līgavaini bija paredzēts nozust jau agrāk ar savu Alfa Romeo. Kad pienāca norunātais laiks, Maikls ar pārsteigumu uzzināja, ka pēc līgavas lūguma uz villu līdzi brauks arī viņas māte. Tēvs paskaidroja viņam, ka meitene esot pārāk jauna, nevainīga un mazliet nobijusies; nākamajā naktī pēc kāzu nakts viņai varbūt vajadzēšot kādu, ar ko parunāt, kādu, kas palīdz ar padomu, ja kaut kas neizdotos, kā vajag. Reizēm šais lietās gadoties lieli sarežģījumi. Maikls redzēja, ka Apolonija raugās uz viņu ar bažām lielajās, brūnajās stirnas acīs. Viņš tai uzsmaidīja un pamāja ar galvu.
Tā nu iznāca, ka uz villu ārpus Korleones pilsētiņas viņi brauca mašīnā kopā ar māti. Taču, galā aizbraukusi, padzīvojusī sieviete tūdaļ sametās kopā ar doktora Tacas kalponēm, apkampa un noskūpstīja meitu un nozuda no acīm. Maikls ar savu līgavu devās uz savu lielo guļamistabu divi vien.
Apolonijai mugurā joprojām bija līgavas tērps, ko sedza apmetnis. Viņas čemodāns un soma jau bija izcelti no mašīnas un uznesti augšā. Uz maza galdiņa stāvēja pudele vīna un nelielas kāzu kūciņas. Milzīgā gulta ar baldahīnu saistīja viņu skatienus jebkurā istabas vietā. Jauniņā meitene stāvēja telpas vidū un gaidīja, kad Maikls spers pirmo soli.
Un šobrīd, kad viņi bija palikuši divi vien, kad meitene viņam piederēja pavisam likumīgi, kad nekas vairs nekavēja baudīt prieku, ko spēja dot šis augums un seja, par ko Maikls ik nakti bija sapņojis, viņš vairs nespēja saņemties, lai tuvotos meitenei. Viņš vēroja, kā viņa noņem līgavas galvasrotu, pārloka to pār krēsla atzveltni un noliek līgavas vainagu uz mazā naktsgaldiņa. Uz šī paša galdiņa stāvēja vesela rinda smaržu pudelīšu un krēma kārbiņu, ko Maikls bija pasūtījis no Palermo. Meitene pārlaida tām īsu, vērtējošu skatienu.
Maikls nodzēsa gaismu, domādams, ka meitene vēlas tumsu, kas izģērbjoties paslēptu viņas augumu. Bet cauri logiem zeltaini spožs iespīdēja Sicīlijas mēness, un Maikls devās pie loga, lai pievērtu slēģus — tikai mazliet, jo citādi istabā kļūtu par karstu.
Meitene joprojām nekustēdamās stāvēja pie naktsgaldiņa, tāpēc Maikls izgāja no istabas un pa gaiteni aizgāja līdz vannasistabai. Viņi ar Donu Tomazīno un doktoru Taču dārzā bija izdzēruši pa glāzei vīna, kamēr sievietes posās naktsguļai. Atgriezdamies namā, Maikls bija domājis, ka Apolonija jau sagaidīs viņu naktstērpā zem palaga. Viņš brīnījās, kāpēc māte nav izdarījusi meitai šo pakalpojumu. Varbūt Apolonija gribēja, lai viņš pats to izģērbj? Tomēr nē — tādam solim viņa noteikti bija pārāk bikla un nepieredzējusi.
Atgriezies guļamistabā, Maikls sastapa pilnīgu tumsu — slēģi bija aizvērti pavisam ciet. Aiztaustījies līdz gultai, viņš saskatīja zem palaga Apolonijas auguma apveidus — viņa bija saritinājusies kamolā un pagriezusies ar muguru pret viņu. Maikls izģērbās un kails ieslīdēja palagos. Izstiepis roku, viņš sajuta zīdaini maigu kailumu. Meitene nebija uzvilkusi naktstērpu, un šī drosme Maiklu ielīksmoja. Lēni un saudzīgi viņš uzlika roku uz viņas pleca un viegli paspieda to, lai liktu meitenei pagriezties pret viņu. Apolonija lēni pagriezās, un Maikla roka skāra viņas maigo, pilnīgo krūti; nākamajā mirklī viņi jau gulēja cieši apskāvušies, it kā zibenīgs strāvas trieciens vienā mirklī būtu sasaistījis abus augumus kopā; beidzot viņš turēja meiteni savās rokās, kvēli skūpstīja siltās lūpas, spieda sev klāt viņas gurnus, plecus, krūtis un tad ar visu augumu uzgula meitenes padevīgajam ķermenim.
Tagad viss viņas saspringtais augums versmoja atdošanās gatavībā, jaunavīgā miesa tiecās viņam pretī ar neapvaldītu kvēli. Kad viņš iegrima ilgotajā klēpī, viņa mazliet ievaidējās, mirkli gulēja klusa un nekustīga un tad ar spēju gurnu kustību tiecās viņam pretī, apvīdama samtainās kājas ap viņu. Kad mīlas brīdis tuvojās beigām, viņi bija sakļāvušies kopā tik cieši, tik nevaldāmi iekrampējušies viens otrā, ka atraušanās mirkļi vēlāk šķita gluži kā pirmsnāves trīsas.
Tajā naktī un turpmāko nedēļu laikā Maikls Korleone sāka saprast, kāpēc mazattīstītu sabiedrību ļaudis piešķir tik lielu nozīmi meiteņu nevainībai. Šis bija tāds juteklisko pārdzīvojumu laiks, kādu viņš nekad vēl nebija izbaudījis; jutekļu bauda te cieši saplūda ar vīrieša varas apziņu. Šajās pirmajās dienās Apolonija kļuva gandrīz vai viņa verdzene. Ja vien iemantota uzticēšanās un pieķeršanās, tad jauna, dzīvības pilna meitene, kura no jaunavības neziņas atmodināta sievietes kaislei, bija saldāka par vissaldāko augli.
Apolonija savukārt ienesa krāsainību drūmi vīrišķīgajā villas gaisotnē. Savu māti viņa aizsūtīja atpakaļ jau nākamajā dienā pēc kāzu nakts un, pie kopīgā pusdienu galda lieliski iejutušies namamātes lomā, tīkami papildināja noskaņu ar savu meitenīgo, starojošo pievilcību. Dons Tomazīno katru vakaru ēda kopā ar viņiem, un doktors Taca vēlreiz izstāstīja visus savus piedzīvojumu stāstus, kamēr viņi statujām un asinssarkanām puķēm rotātajā dārzā malkoja vīnu, un vakari aizritēja itin omulīgi. Kad pienāca nakts, jaunlaulātie savā guļamistabā garas stundas kaislīgi baudīja mīlu. Maikls joprojām nespēja remdēt alkas pēc Apolonijas glezni veidotā auguma, medainās ādas, lielajām, brūnajām acīm, kurās kvēloja kaislība. Viņas ķermenis izstrāvoja neparastu svaigumu un brīnumjauki smaržoja — tā bija dabiskā sievietes miesas smarža, taču neparasti salda un līdz neprātam reibinoša. Viņas meitenīgā kvēle pilnīgi atbilda Maikla kaislīgajām alkām, un nereti ārā jau svīda gaisma, kad viņi pārguruši beidzot iekrita snaudā. Reizēm Maikls, nokausēts, taču vēl nespēdams aizmigt, sēdēja uz palodzes un, acis nenovērsdams, lūkojās uz guļošās Apolonijas kailo augumu. Arī viņas seja miegā bija brīnumdaiļa — tādu klasisku skaistumu Maikls agrāk bija redzējis vienīgi mākslas grāmatās, kurās atveidotajām itāliešu madonnām neviena mākslinieka ota nebija spējusi piešķirt jaunavīgu izskatu.
Pirmajā laulības nedēļā viņi palaikam devās nelielos izbraukumos ar Alfa Romeo. Taču tad Dons Tomazīno Maiklam zem četrām acīm paskaidroja, ka pēc apprecēšanās viņa dzīvesvieta un personība šajā Sicīlijas apvidū visiem kļuvusi labi zināma un nepieciešams sargāties no Korleones Ģimenes ienaidniekiem, kuru garā roka sniedzas arī līdz šim salas patvērumam. Dons Tomazīno norīkoja bruņotus sargus ap villu, un abi gani Kalo un Fabricio turpmāk pastāvīgi palika cietokšņa iekšpusē. Tā nu Maiklam ar sievu vajadzēja uzturēties tikai villas teritorijā. Maikls īsināja laiku, mācīdams Apolonijai lasīt un rakstīt angliski un braukt ar mašīnu gar villas mūra iekšējo sienu. Šajā laikā Dons Tomazīno vairāk nekā jebkad šķita aizņemts ar savām rūpēm, un no viņa sabiedrības liela prieka nebija. Doktors Taca stāstīja, ka viņš joprojām cīnoties ar jauno mafijas paaudzi Palermo pilsētā.
Kādu vakaru mājas kalpone, veca ciemata iedzīvotāja, atnesa viņiem dārzā šķīvi ar svaigām olīvām un, pagriezusies pret Maiklu, vaicāja:— Vai tā ir tiesa, ko visi te runā, ka jūs esot Dona Korleones, Ņujorkas Krusttēva, dēls?
Maikls redzēja, ka Dons Tomazīno nepatikā noskurinās, saprazdams, ka viņu noslēpums jau tik plaši zināms. Taču vecā sieva raudzījās Maiklā ar tik ciešu skatienu, it kā viņai būtu ļoti svarīgi zināt patiesību, un Maikls pamāja ar galvu.— Vai jūs pazīstat manu tēvu?— viņš jautāja.
Veco sievieti sauca Filomēna, un viņas seja bija tik brūna un krunkaina kā valrieksts, nobrūnējušie zobi spiedās cauri izdēdējušajai miesai. Pirmo reizi šai laikā, kamēr Maikls dzīvoja doktora Tacas villā, vecene viņam uzsmaidīja.— Krusttēvs man reiz izglāba dzīvību,— viņa paskaidroja,— un saprašanu arī.— Viņa piesita sev pie galvas.
Bija redzams, ka vecā sieva labprāt pateiktu vēl ko vairāk, un Maikls viņai pamudinoši uzsmaidīja. Vecene gandrīz bailīgi pavaicāja:— Vai tiesa, ka Luka Brāzi esot pagalam?
Maikls vēlreiz pamāja ar galvu un pārsteigts ievēroja sievietes sejā dziļu atvieglojumu. Filomēna pārkrustījās un teica:—Lai Dievs man piedod, bet kaut tā dvēsele mūžam degtu elles ugunīs!
Maikls atcerējās savu agrāko ziņkāri par Luku Brāzi un intuitīvi nojauta, ka šī sieviete zina to, ko viņam atteicās stāstīt Sanijs un Heigens. Viņš tai ielēja glāzi vīna un pierunāja to apsēsties.— Pastāsti man par tēvu un Luku Brāzi,— viņš laipni teica.— Šo to es zinu, bet kā īsti viņi kļuva draugi, un kāpēc Brāzi bija tik padevīgs manam tēvam? Nebaidies, stāsti droši!Filomēna pievērsa grumbaino seju ar melnajām acīm Donam Tomazīno, kurš kaut kā deva piekrišanas zīmi. Tā nu šis vakars aizritēja, klausoties Filomēnas stāstā.
Pirms trīsdesmit gadiem Filomēna bija strādājusi par bērnu saņēmēju Ņujorkā, Desmitajā avēnijā, un apkalpojusi itāliešu koloniju. Itāliešu sievas nemitīgi tapa grūtas, un Filomēna dzīvoja pārticīgi. Viņa šo to iemācīja arī ārstiem, kuri mēģināja iejaukties grūtās dzemdībās. Viņas vīrs tolaik bija plaukstoša pārtikas veikala īpašnieks, nu jau šķīries no šīs pasaules, nabaga dvēsele, un viņa to svētīja, kaut arī dzīvs tas bijis kāršu spēlmanis un meitu mednieks un nepavisam nepraties kaut cik ietaupīt nebaltām dienām. Šā vai tā, kādā nolādētā naktī pirms trīsdesmit gadiem, stundā, kad visi kārtīgi cilvēki jau sen guļ ciešā miegā, pie Filomēnas durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa nebūt neiztrūkās, jo šais klusajās stundās bērni itin bieži sadomāja ierasties šajā grēcīgajā pasaulē, tāpēc viņa apģērbās un gāja atvērt durvis. Ārpusē stāvēja Luka Brāzi, kuram jau tolaik līdzi gāja baisma slava. Turklāt bija zināms, ka viņš ir vecpuisis. Tāpēc Filomēna tūdaļ izbijās. Viņa nodomāja, ka šis vīrs ieradies darīt ko ļaunu viņas vīram, jo tas varbūt neapdomīgā kārtā atteicies izdarīt Lūkam Brāzi kādu nelielu pakalpojumu.
Tomēr Brāzi bija ieradies ar parasto vajadzību. Viņš teica, ka nupat kādai sievietei sākoties dzemdības, ka viņa atrodoties kādā mājā patālāk no šīs apkaimes un ka Filomēnai esot jānāk viņam līdzi. Filomēna tūdaļ apjauta kaut ko nelāgu. Brāzi brutālā seja tonakt izskatījās gluži kā neprāta pārņemta, viņš šķita kā paša nelabā apsēsts. Filomēna mēģināja iebilst, ka ejot palīgā tikai tām sievietēm, ar kuru stāvokli jau savlaicīgi iepazinusies, bet Brāzi iespieda viņai rokā veselu sauju zaļu dolārzīmju un skarbi pavēlēja nākt līdzi. Sieviete baidījās nepaklausīt.
Uz ielas gaidīja fords, kura šoferis izskatījās tikpat mežonīgs kā Luka Brāzi. Apmēram pēc pusstundas viņi apstājās pie kādas nelielas koka karkasa mājas Longailendā, tūlīt aiz tilta. Tas bija divģimeņu nams, ko tagad, pēc visa spriežot, apdzīvoja tikai Luka ar savu kompāniju. Virtuvē vairāki tādi paši brutāla izskata vīri dzēra un spēlēja kārtis. Brāzi uzveda Filomēnu augšstāva guļamistabā. Gultā gulēja jauna, glīta meitene, kas varēja būt īriete; seja viņai bija izkrāsota, mati sarkani un vēders uzblīdis kā sivēnmātei. Nabadzīte izskatījās ļoti pārbijušies. Ieraugot Brāzi, viņa ar šausmām — jā, ar patiesām šausmām!—aizgrieza seju sānis, un nav nekāds brīnums: naida izķēmotā, atbaidošā Brāzi seja bija tik drausmīga, ka Filomēna neko tamlīdzīgu mūžā vairs neatcerējās redzējusi. (Te viņa vēlreiz pārkrustījās.)Luka Brāzi izgāja no istabas. Divi no viņa vīriem piepalīdzēja vecmātei, un, kad piedzima bērns, pārmocītā māte iegrima dziļā miegā. Tika atsaukts Brāzi, un Filomēna, ietinusi bērnu sedziņā, pasniedza vīstokli viņam, teikdama:— Ja jūs esat tēvs, tad ņemiet. Mans darbs ir galā.
Brāzi skatījās viņā zvērošām acīm, un seja viņam bija gluži kā ārprātīgajam.— Jā, es esmu tēvs,— viņš teica.— Bet es negribu, lai kaut viens no šīs slakas dzīvotu tālāk. Nes viņu lejā uz pagrabu un iesvied kurtuvē.
Pirmajā brīdī Filomēnai šķita, ka viņa nav pareizi sapratusi teikto. Viņu samulsināja neparasti lietotais vārds «slaka». Vai viņš tā teica tāpēc, ka meitene nav itāliete? Vai tāpēc, ka viņa ir no viszemākajām aprindām, citiem vārdiem, ielasmeita? Jeb vai viņš gribēja liegt dzīvot jebkuram, ko radījusi viņa paša sēkla? Tad Filomēna nosprieda, ka tas bijis tikai rupjš joks. Viņa īsi pateica:— Tas ir jūsu bērns — dariet pats, kā gribat!— un mēģināja iespiest vīstokli viņam rokās.
Tobrīd pamodās izmocītā māte un pagriezās uz sāniem, lai redzētu viņus. Tieši tajā mirklī Brāzi ar negantu niknumu atgrūda vīstokli, no visa spēka triekdams jaundzimušo pret Filomēnas krūtīm.— Luka, Luka, piedod!— meitene vārgi iesaucās, un Brāzi apsviedās pret viņu.
Tas bija drausmīgi, Filomēna teica. Vienkārši drausmīgi. Tie abi atgādināja trakus dzīvniekus. Tie vairs nebija cilvēki. Naids, kas no viņiem strāvoja vienam pret otru, šķita piepildām visu istabu. Tobrīd viņiem vairs neeksistēja nekas cits pasaulē, pat jaundzimušais ne. Un tomēr bija jaušams, ka abus vieno neizprotama kaislība. Iznīcinoša, velnišķīga miesaskāre, tik baiga un pretdabiska, ka nepalika nekādu šaubu: tie abi ir nolādēti uz mūžīgiem laikiem. Tad Brāzi pagriezās atpakaļ pret Filomēnu un skarbi pavēlēja:— Dari, ko es tev teicu, un tu būsi bagāta!
Filomēna šausmās nespēja pat parunāt. Viņa papurināja galvu. Beidzot ar mokām viņa izdabūja čukstu:— Dariet to jūs, dariet to pats, ja gribat, jo jūs esat tēvs!— Taču Brāzi neatbildēja. Viņš izvilka no krekla nazi un teica:— Es tev tūliņ pārgriezīšu rīkli.
Laikam pēc tam Filomēnu pārņēma kaut kas līdzīgs šokam, jo viņa neatcerējās, kā nokļuvusi pagrabā, un atguvās tikai stāvam kopā ar pārējiem metāla kurtuves katla priekšā. Viņa joprojām turēja rokās segā ietīto bērnu, kurš nebija izdevis ne skaņas. (Būtu kaut ieraudājies, Filomēna teica, būtu man kaut pieticis attapības tam iekniebt, varbūt tas briesmonis būtu iežēlojies par viņu.)
Acīmredzot viens no vīriem bija atrāvis vaļā kurtuves durvis, jo uguns tagad liesmoja taisni acu priekšā. Un tad viņa palika viena kopā ar Brāzi pagrabā starp norasojušām caurulēm, kur smakoja pēc peļu alām. Brāzi atkal bija izvilcis nazi. Un nebija ne mazāko šaubu, ka viņš to nogalinās. Tepat uguns liesmas, tepat Brāzi acis . . . Ne cilvēka seja, bet sātana vieplis, vājprāta pārņemta radījuma vaibsti. Viņš grūda Filomēnu uz kurtuves atvērto durvju pusi.
Šeit Filomēna apklusa. Salikusi kaulainās rokas klēpī, viņa ieskatījās Maiklam tieši acīs. Viņš saprata, ko grib šī vecā sieva — ko viņa vēlas pateikt, neizrunādama briesmīgos vārdus. Maikls klusi pavaicāja:— Vai tu to izdarīji?— Filomēna pamāja ar galvu.
Tikai tad, kad vecā sieva bija izdzērusi vēl vienu glāzi vīna, pārkrustījusies un nomurminājusi lūgšanu, viņa turpināja savu stāstu. Viņai iegrūda rokās naudas paciņu un aizveda viņu atpakaļ uz mājām. Filomēna saprata — ja pasacīs par notikušo kādam kaut pušplēstu vārdu, viņai ir beigas. Taču pēc divām dienām Brāzi nogalināja jauno īrieti, bērna māti, un policija saņēma viņu ciet. Pārbiedētā Filomēna aizgāja pie Krusttēva un visu viņam izstāstīja. Krusttēvs lika viņai ciest klusu un solīja par visu parūpēties. Tolaik Brāzi vēl nekalpoja Donam Korleonem.
Pirms Dons Korleone paspēja kaut ko uzsākt, Luka Brāzi savā kamerā mēģināja izdarīt pašnāvību, ar stikla gabalu pārgriežot sev rīkli. Viņu aizveda uz cietuma slimnīcu, un, kad viņš atkal tika uz kājām, Dons Korleone jau bija visu nokārtojis. Policijai nebija tiesas prāvai vajadzīgo pierādījumu, un Luku izlaida no cietuma.
Lai gan Dons Korleone apgalvoja Filomēnai, ka viņai neesot jābaidās ne no Lūkas Brāzi, ne no policijas, sieviete nespēja atrast mieru. Pēc spēcīgā nervu satricinājuma viņa vairs nespēja veikt agrāko amatu. Beidzot viņa pierunāja vīru pārdot savu pārtikas veikalu, un abi atgriezās Itālijā. Vīrs viņai bija lāga cilvēks, viņš visu zināja un saprata. Taču viņam bija vājš raksturs, un Itālijā viņš ātri vien aizlaida vējā visu mantību, ko viņi Amerikā bija grūtā darbā iekrājuši. Tā nu pēc vīra nāves viņa kļuva par kalponi. Tā beidzās Filomēnas stāsts.
Izdzērusi vēl vienu glāzi, viņa Maiklam teica:—Es svētīju jūsu tēva vārdu. Viņš man ik reizes atsūtīja naudu, kad vien es lūdzu, viņš izglāba mani no Lūkas Brāzi. Pastāstiet viņam, ka es katru vakaru lūdzu Dievu par viņa dvēseli — lai viņš nebaidās šķirties no pasaules!
Kad vecā sieva bija aizgājusi, Maikls jautāja Donam Tomazīno:—Vai viņas stāsts bija patiess?—Capomafioso pamāja ar galvu. Nav nekāds brīnums, nodomāja Maikls, ka neviens šo notikumu viņam negribēja stāstīt. Pamatīgs stāsts. Pamatīgs Luka.
Nākamajā rītā Maikls gribēja pārrunāt to visu ar Donu Tomazīno, taču uzzināja, ka vecais vīrs steidzami, ar kurjera atnestu ziņu aizsaukts uz Palermo. Vakarā atgriezies, Dons Tomazīno aizveda Maiklu nomaļus, lai aprunātos zem četrām acīm. Ziņa no Amerikas, viņš teica. Ziņa, ko grūti pasacīt. Nogalināts Santīno Korleone.
Sicīlijas agrā rīta saule pielēja Maikla guļamistabu ar citrondzeltenu gaismu. Viņš pamodās un, sajuzdams cieši pie savas siltās miesas Apolonijas zīdaini maigo augumu, ieslēdza to savās skaujas. Kad kaisle bija apmierināta, viņš vēl aizvien nespēja beigt apbrīnot viņas daiļumu un kvēlo dabu, kaut ari nu jau ilgāku laiku Apolonija bija pilnīgi piederējusi viņam.
Jaunā sieviete piecēlās un izgāja no guļamistabas, lai lejā, vannasistabā, nomazgātos un saģērbtos. Maikls, joprojām kails, ļaudams rīta saulei glāstīt ķermeni, aizdedzināja cigareti un atlaidās uz gultas, šis bija viņu pēdējais rīts šajā namā un villā. Dons Tomazīno bija nokārtojis visu nepieciešamo, lai Maikls varētu pārcelties uz citu pilsētiņu Sicīlijas dienvidu piekrastē. Apolonija, kura nupat kā bija kļuvusi grūta, vēlējās dažas nedēļas paviesoties pie savas ģimenes un pievienoties Maiklam jaunajā dzīvesvietā mazliet vēlāk.Iepriekšējā vakarā, kad Apolonija jau bija aizgājusi gulēt, Dons Tomazīno ar Maiklu vēl bija palikuši sēžam dārzā. Dons likās noraizējies un noguris un atzinās, ka viņu mācot bažas par Maikla drošību.
— Apprecēdamies tu sev pievērsi uzmanību,— viņš teica Maiklam.— Tagad šeit daudzi tevi pazīst un zina par tevi. Es brīnos, ka tavs tēvs nav nekā darījis, lai pārceltu tevi uz citu vietu. Un man pašam klapatu bez gala ar tiem jaunajiem turkiem Palermo. Esmu piedāvājis vairākus taisnīgus risinājumus, tā ka šie varētu apmērcēt knābjus vairāk, nekā ir pelnījuši, bet tie draņķi grib visu. Nevaru saprast, ko viņi domē. Šie jau ir izmēģinājuši dažu nekrietnu joku, bet mani nevar tik viegli noklapēt. Viņiem vajadzētu saprast, ka es esmu pārāk spēcīgs, lai paņemtu mani ar pliku roku. Bet tā jau ir parastā jauno cilvēku nelaime, lai cik viņi talantīgi. Neprot saprātīgi apsvērt stāvokli un grib visu pievākt tikai sev.
Maikls jau pats bija sapratis, ka Dons Tomazīno ir bīstamā stāvoklī. Naktī gar viņa villas mūriem dežurēja bruņoti sargi, un mājās vienmēr uzturējās vairāki uzticami gani, kas nēsāja luparas šaušanas gatavībā. Pats Dons Tomazīno staigāja, pamatīgi apbruņojies, un viņu allaž pavadīja personiskais miesassargs.Rīta saule kļuva pārāk spēcīga. Maikls nodzēsa cigareti un uzvilka darba bikses, kreklu, un uzlika galvā sicīliešu iecienīto naga cepuri. Neapāvies viņš piegāja pie loga un, izliecies ārā, ieraudzīja Fabricio sēžam vienā no dārza krēsliem. Fabricio laiski sukāja biezos, tumšos matus, un viņa lupara bija nevērīgi nomesta uz dārza galdiņa. Maikls uzsvilpa, un Fabricio pavērās augšup viņa logā.
— Izbrauc mašīnu!— Maikls viņam uzsauca.— Pēc piecām minūtēm es dodos prom! Kur Kaio?
Fabricio piecēlās. Zem neaizpogātā krekla uz krūtīm vīdēja tetovējuma zilās un sarkanās līnijas.
— Kalo virtuve dzer kafiju,— viņš atbildēja.— Vai sieva arī brauks tev līdzi?
Maikla acis iezibsnījās. Viņam šķita, ka Fabricio pēdējā laikā pārāk cieši seko Apolonijai ar acīm. Protams, viņš jau nu neuzdrīkstēsies lenkt Dona drauga sievu. Sicīlijā tas nozīmēja taisnāko ceļu uz viņpasauli.
— Nē, viņa vispirms brauks uz māju pie savējiem,— Maikls vēsi atteica.— Pie mums viņa atbrauks vēlāk.— Viņš noskatījās, kā Fabricio iesteidzas akmens būdā, kas kalpoja par garāžu viņa Alfa Romeo.
Maikls devās lejup nomazgāties. Apoloniju nekur nemanīja. Droši vien viņa ir virtuvē un savām rokām gatavo brokastis, lai izpirktu savu iedomāto vainu par to, ka vēlas vēlreiz redzēties ar savu ģimeni, pirms dodas tālajā ceļā uz Sicīlijas viņu malu. Dons Tomazīno bija apsolījis parūpēties, lai viņa pēc tam varētu aizbraukt uz Maikla jauno apmešanās vietu.Lejā virtuvē vecā Filomēna pasniedza Maiklam kafiju un bikli sacīja ardievas.— Es pasveicināšu tēvu no tevis,— apsolīja Maikls, un sieviete pamāja ar galvu.