Nino sāka strinkšķināt mandolīnu. Džonijs Fontāne uzlika roku uz Nino pleca.— Veltījums līgavai,— viņš paziņoja un, ar kāju piesizdams takti, uzsāka parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino vienlaikus izdarīja divdomīgas ķermeņa kustības. Līgava lepni notvīka, viesu pūlis ar skaļiem auriem apliecināja savu sajūsmu. Drīz vien visi piebalsoja, sizdami takti ar kāju un kopā ar dziedātāju izkliegdami divdomīgo piedziedājumu katra panta nobeigumā. Kad dziesma bija galā, aplausi nerimās, līdz Džonijs nokremšļojās, lai uzsāktu jaunu dziesmu.Visi lepojās ar viņu. Džonijs nāca no viņu vidus un bija kļuvis slavens dziedātājs, ekrāna zvaigzne, kas gulēja ar visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Un tomēr viņš bija apliecinājis pienācīgo cieņu savam krusttēvam, braukdams šurp trīstūkstoš jūdzes, lai piedalītos kāzās. Viņš vēl aizvien mīlēja savus vecos draugus—tādus kā Nino Valenti. Daudzi no klātesošajiem bija dzirdējuši Džoniju un Nino dziedam kopā, kad viņi vēl bija zēni un kad neviens vēl nenojauta, ka Džonijs Fontāne ar laiku iekaros piecdesmit miljonu sieviešu sirdis.
Džonijs Fontāne noliecās un uzcēla līgavu uz orķestra paaugstinājuma, tā ka Konija palika stāvam starp viņu un Nino. Abi vīri pietupās viens otram pretī, un Nino nostrinkšķināja uz mandolīnas dažus skarbus akordus. Tas viņiem bija vecs priekšnesums — aplidošana un sāncenšu cīņa, kur zobenu vietā bija balsis un abi pārmaiņus izkliedza piedziedājumu. Ļoti taktiski un neuzkrītoši Džonijs ļāva Nino balsij pārspēt savējo un aizvilkt līgavu no sevis, tad arvien vairāk pieklusināja balsi, kamēr Nino nodziedāja pēdējo triumfa pantu. Visi kāzu viesi sāka vētraini aplaudēt, un trijotne uz paaugstinājuma sirsnīgi apskāvās. Viesi lūdza nākamo dziesmu.
Vienīgi Dons Korleone, kurš stāvēja uz stūra ieejas kāpnēm, juta, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu. Jautri un labsirdīgi, tā, lai neapvainotu viesus, viņš iesaucās:—Mans krustdēls nobraucis trīstūkstoš jūdzes, lai parādītu mums godu, un neviens viņam pat nepiedāvā atveldzēties?— Tūdaļ pat Džonijam pretī pastiepās vesels ducis pilnu vīna glāžu. Džonijs iedzēra malku no katras un steidzās apskaut savu krusttēvu. Vienlaikus viņš kaut ko iečukstēja Donam ausī. Dons Korleone ieveda viņu mājā.
Kad viņi ienāca kabinetā, Toms Heigens pastiepa sveicienam roku. Džonijs to paspieda un teica:— Sveiks, Tom, kā klājas?— Taču vārdiem trūka tā patiesā siltuma, kas bija viens no Džonija pievilcības noslēpumiem. Heigenu šis vēsums mazliet aizskāra, bet viņš norija rūgtumu. Viņš bija Dona labā roka, un par to dažkārt jāmaksā ar cilvēku nelabvēlību.
Džonijs Fontāne sacīja Donam:—Kad saņēmu kāzu ielūgumu, es sev teicu: «Mans krusttēvs vairs neļaunojas uz mani.» Pēc savas šķiršanās es tev zvanīju piecas reizes, un Toms arvien man atbildēja, ka tevis neesot mājās vai arī tu esot aizņemts. Tad es sapratu, ka tu uz mani neturi labu prātu.
Dons Korleone piepildīja glāzes no dzeltenās Stregas pudeles.— Tas ir pagājis. Kas tev tagad uz sirds? Vai es tev vēl varu kaut kā palīdzēt? Vai neesi pārāk bagāts un slavens, lai tev vēl derētu mana palīdzība?
Džonijs izdzēra dzelteno, ugunīgo šķidrumu un pastiepa glāzi, lai namatēvs to piepilda vēlreiz. Viņš centās runāt bezrūpīgi.— Es neesmu bagāts, krusttēv. Ar mani iet uz leju. Tev bija taisnība. Man nekādā ziņā nevajadzēja atstāt sievu un bērnus tās paklīdenes dēļ, ko es apprecēju. Es neņemu ļaunā, ka tu toreiz biji nikns uz mani.
Dons paraustīja plecus.— Es gluži vienkārši biju noraizējies par tevi, tu taču esi mans krustdēls.
Džonijs sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu.— Es biju vai jucis tās palaistuves dēļ. Spožākā Holivudas zvaigzne. No paskata īsts eņģelis. Vai tu zini, ko tā slampa dara pēc filmēšanās? Ja grimētājs viņai pa prātam noziedis ģīmi, viņa guļas šim apakšā. Ja operators viņu īpaši labi uzņēmis, viņa stiepj to uz savu ģērbistabu un iepriecina. Un tā jebkuram, to viņa dala visapkārt tāpat kā es dzeramnaudu. Viena velna mātīte.
Dons Korleone viņu strupi pārtrauca:— Kā iet tavai ģimenei?
Džonijs nopūtās.— Par viņiem es visu laiku esmu rūpējies. Pēc šķiršanās maksāju Džinijai un bērniem vairāk, nekā tiesa nosprieda. Reizi nedēļā es viņus apciemoju. Man viņu pietrūkst. Reizēm man liekas, ka sajukšu prātā.— Viņš iedzēra vēl vienu malku.— Tagad otrā sieva par mani ņirgājas. Viņa nespēj saprast manu greizsirdību. Sauc mani par vecmodīgu nelgu, zobojas par manu dziedāšanu. Pirms braucu šurp, es viņu krietni iedauzīju, tikai pa seju nesitu, jo viņai jāfilmējas. Belzu pa rokām un kājām gluži kā puika, un viņa tikai smējās par mani.— Džonijs aizdedzināja cigareti.— Tā, redzi, krusttēv, pašlaik man šķiet, ka dzīvei nav nekādas jēgas.
— Šajās lietās es tev palīdzēt nevaru,— īsi noteica Dons Korleone. Pēc neilga klusuma brīža viņš jautāja:— Kas noticis ar tavu balsi?
No Džonija Fontānes sejas nozuda visa pašpārliecinātība Un uzspēlētā jautrība. Aizlūzušā balsī viņš teica:— Krusttēv, es vairs nevaru dziedāt. Kaut kas noticis ar balseni, un ārsti neko nevar pateikt.— Heigens un Dons pārsteigti pavērās viņā. Džoniju tie vienmēr bija pazinuši kā sīkstu zēnu. Fontāne turpināja:— Tās divas filmas man atnesa krietnu naudu. Es biju zvaigzne. Tagad mani met ārā uz ielas. Studijas direktors mani necieta jau no paša sākuma, un nu viņš man atriebjas.Dons Korleone nostājās krustdēlam tieši pretī un drūmi vaicāja:— Kāpēc šis vīrs tevi necieš?
— Es mēdzu dziedāt liberāļu apvienībām, atceries, tev nepatika, ka es to daru. Nu re, arī Džekam Volcam tas nepatika. Viņš mani nosauca par komunistu, bet nekādu efektu nepanāca. Un tad vēl es pievācu vienu meiču, ko viņš taupīja sev. Tikai uz vienu nakti, turklāt viņa pati līda pie manis. Ko tad man, velns parāvis, vajadzēja darīt? Tagad tā palaistuve, mana otrā sieva, parāda man durvis. Un Džinija ar bērniem mani atpakaļ neņems, ja vien nelīdīšu pie viņiem četrrāpus un uz vēdera, un dziedāt es arī vairs nevaru. Velns parāvis, krusttēv, ko lai es iesāku?
Dona Korleones seja pauda vienu vienīgu vēsumu, tajā nebija ne miņas no līdzjūtības. Viņš nicinoši teica:— Iesāc ar to, ka rīkojies kā vīrietis.— Piepeši mierīgo seju pārvērta dusmas. Dons uzkliedza:—KĀ VĪRIETIS!—Pastiepies pāri rakstāmgaldam, viņš ar negantu un reizē tēvišķu žestu sagrāba Džoniju Fontāni aiz matiem.— Dievs debesīs, kā tas var būt, ka tu tik daudz laika esi pavadījis manā tuvumā un izvērties par tādu lupatu? Holivudas finocchio, kas pinkšķ un lūdzas, lai pažēlo! Kas brēc kā sievišķis: «Ko lai es iesāku? Ak, ko lai es iesāku?»—viņš mēdoši atdarināja Džoniju.
Dona piepešais jūtu uzliesmojums bija tik neparasts un negaidīts, ka Heigens un Džonijs nespēja valdīt smieklus. Dons Korleone jutās apmierināts. Mirkli viņš kavējās domās par to, cik ļoti mīl šo savu krustdēlu. Kā šādu brāzienu būtu uzņēmuši viņa paša dēli? Santīno būtu piepūties un sabozies un ilgāku laiku uzvestos neciešami. Fredo sarautos melns un maziņš. Maikls būtu vēsi pasmaidījis un aizgājis un mēnešiem ilgi nerādītos mājās. Bet Džonijs, šis lieliskais puika, sēdēja smaidīdams un centās saņemties, labi saprazdams krusttēva patiesos nolūkus.
Dons Korleone turpināja:— Tu atņem sievieti savam bosam, cilvēkam, kurš daudz varenāks par tevi, un tad nāc un žēlojies, ka viņš tev negrib palīdzēt. Kāda nejēdzība! Tu atstāj ģimeni, pamet bērnus bez tēva, lai apprecētu paklīdeni, un tad raudi, ka viņi tevi negaida atpakaļ atplestām rokām. Un šai paklīdenei tu nesit pa seju, tāpēc ka viņai jāfilmējas, un tad brīnies, ka viņa smejas par tevi. Nelga tu esi bijis un saņēmis, kas nelgām pienākas!
Pēc neliela klusuma brīža Dons Korleone jautāja daudz iecietīgākā balsī:— Vai šoreiz tu gribi klausīt manam padomam?
Džonijs Fontāne paraustīja plecus.— Džiniju otrreiz apprecēt es nevaru. Vismaz ne tā, kā viņa to gribētu. Es nododos azartspēlēm, es iedzeru, es pavadu daudz laika ar saviem zēniem. Skaistas skuķes allaž skrien man pakaļ, un es nekad neesmu spējis no tām atteikties. Es justos kā pēdējais nelietis, kad pēc tā visa atgrieztos pie Džinijas. Pasarg Dievs, es taču nevaru atkal sākt to visu no gala!
Dons Korleone reti mēdza izrādīt dusmas.— Es neteicu, lai tu precies no jauna. Dari, kā vēlies. Labi, ka tu gribi būt tēvs saviem bērniem. Vīrietis, kuri nav tēvs saviem bērniem, nekad nav īsts vīrietis. Bet tad tev jāpanāk, lai viņu māte tevi pieņemtu. Kāpēc tu nevari viņus apciemot katru dienu? Kāpēc nevari dzīvot vienā mājā ar viņiem? Kāpēc nevari dzīvot tieši tā, kā pats vēlies?
Džonijs Fontāne pasmējās.— Krusttēv, visas sievietes jau nav tādas kā veco laiku itāliešu sievas. Džinija to necietīs.
— Tāpēc, ka tu uzvedies kā finoccho,— Dons izsmejoši atbildēja.— Tu viņai devi vairāk, nekā piesprieda tiesa. Tai otrai tu nesiti pa seju tāpēc, ka viņai jāfilmējas. Tu ļauj savu rīcību diktēt sievietēm, bet viņām šai pasaulē nav pilnvērtīgas saprašanas, kaut arī viņas neapšaubāmi nokļūs paradīzē, kamēr mēs, vīri, cepsimies ellē. Un vēl kaut kas. Es visus šos gadus esmu vērojis tevi.— Dona balss kļuva nopietnāka.— Tu esi bijis labs krustdēls, tu esi man parādījis visu cieņu. Bet kā ar taviem vecajiem draugiem? Vienu gadu tu skraidi kopā ar vienu, citugadu atkal ar citu. Atceries to itāliešu puisi, kas dažās filmās bija tik jauks! Kad viņam vairs neveicās, tu nelikies gar viņu ne zinis, jo pats biji slavenāks. Un tavs sensenais draugs, ar kuru tu kopā gāji skolā, kopā dziedāji? Nino. Viņš aiz sarūgtinājuma pasācis pārāk daudz dzert, bet nekad nežēlojas. Strādā smagu darbu, braukā ar grants mašīnu un nedēļas nogalēs dzied par dažiem dolāriem. Viņš nekad nav teicis slikta vārda par tevi. Vai tu nevarētu viņam mazliet palīdzēt? Kāpēc ne? Viņš dzied labi.
Džonijs Fontāne iecietīgi nopūtās.— Krusttēv, viņš gluži vienkārši nav pietiekami talantīgs. Viņš nav slikts, bet nav ari nekas sevišķs.
Dons Korleone nolaida plakstus, gandrīz piemiegdams acis, tad sacīja:—Un tu, krustdēl, šobrīd tieši tāpat neesi pietiekami talantīgs. Vai pagādāt tev darbu uz kravas mašīnas kopā ar Nino?— Kad Džonijs neatbildēja, Dons turpināja: — Draudzība ir viss. Draudzība ir vairāk nekā talants. Vairāk nekā valsts un vara. Draudzība ir gandrīz tāds pats spēks kā ģimene. To nekad neaizmirsti. Ja tu būtu no visām pusēm bruņojies ar draudzību, tev nevajadzētu lūgt man palīdzību. Tagad pastāsti, kāpēc tu nevari dziedāt. Tur, dārzā, tu dziedāji itin labi. Ne sliktāk par Nino.
Heigens un Džonijs pasmaidīja par šo maigo mājienu. Nu bija Džonija kārta runāt ar tēvišķu iecietību.— Mana balss kļuvusi nespēcīga. Es nodziedu vienu vai divas dziesmas un pēc tam stundām vai pat dienām nevaru dziedāt nemaz. Nevaru izturēt līdz galam mēģinājumus vai atkārtotus ierakstus. Mana balss kļuvusi nespēcīga, tai piemetusies kaut kāda kaite.
Tātad tev ir klapatas ar sievietēm. Tev kaut kas kait balsij. Un tagad pastāsti man par to Holivudas pezzonovante, kurš tev neļauj strādāt!— Dons kļuva lietišķs.
Viņš ir lielāks vīrs nekā tavi pezzonovanfes,— Džonijs sacīja,— Viņam pieder studija. Viņš ir prezidenta konsultants kara filmu propagandas jautājumos. Pirms mēneša viņš nopirka tiesības filmēt ievērojamāko šī gada romānu. Bestselleru. Tur galvenais varonis ir tieši tāds vīrs kā es. Man pat nebūtu jātēlo, tikai jārāda pašam sevi. Man pat nebūtu jādzied. Es pat varētu iegūt Akadēmijas balvu. Visi zina, ka šī loma man ir kā radīta, un es atkal kļūtu slavens. Kā aktieris. Bet tas kretīns Džeks Voics man atspēlējas un to lomu nedod. Es piedāvājos tēlot par minimālu samaksu, tikpat kā par velti, un tomēr viņš atsakās. Palaidis ziņu—ja es studijā visu priekšā bučotu viņam pakaļu, viņš varbūt vēl padomātu.
Par šādu muļķīgu emociju šķiešanu Dons Korleone tikai atmeta ar roku. Starp saprātīgiem cilvēkiem lietišķa rakstura problēmas vienmēr ir atrisināmas. Viņš uzsita krustdēlam pa plecu.— Tu esi nokāris degunu. Iedomājies, ka nevienam tevi nevajag. Arī krietni novājējis tu esi. Un iedzer tā pavairāk, ko? Cīnies ar bezmiegu un rij tabletes?— Viņš nosodoši papurināja galvu.
— Tagad es gribu, lai tu paklausi tam, ko teikšu,— Dons sacīja.— Gribu, lai tu kādu mēnesi padzīvo pie manis. Gribu, lai tu kārtīgi atpūties, paēd un izgulies. Gribu, lai mēs daudz būtu kopā, man patīk tava sabiedrība, un varbūt tev izdodas kaut ko iemācīties no sava krusttēva par šo. pasauli. Kaut ko tādu, kas varētu tev palīdzēt pat lielajā Holivudā. Bet pagaidām aizmirsti dziedāšanu, stiprus dzērienus un sievietes. Mēneša beigās varēsi doties uz Holivudu, un šis pezzonovante, šis augstais vīrs, dos tev to darbu, kuru vēlies. Norunāts?
Džonijs Fontāne nespēja īsti ticēt, ka Donam varētu būt tāda vara. Bet viņa krusttēvs nekad vēl nebija kaisījis vārdus vējā. Ja viņš teica, ka tas vai cits jautājums ir nokārtojams, tad tas arī tika nokārtots.
Tas vīrs ir Edgara Hūvera tuvs draugs,— Džonijs brīdināja.— Pret viņu nevar uzstāties.
Viņš ir veikalnieks,— Dons mierīgi atbildēja.— Es piedāvāšu viņam tādu darījumu, no kura viņš nevarēs atteikties.
Ir jau par vēlu,— sacīja Džonijs.— Visi kontrakti ir parakstīti, un pēc nedēļas sāksies filmēšana. Tas ir pilnīgi neiespējami.
Ej vien, ej atpakaļ pie viesiem!— attrauca Dons Korleone.— Draugi tevi gaida. Atstāj visu manā ziņā!—Un viņš izstūma Džoniju Fontāni pa durvīm.
Heigens sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko piezīmēja. Dons dziļi ievilka elpu un nopūtās, tad jautāja:—Vai vēl kas palicis?
— Soloco lietu ilgāk vairs nevar atlikt. Šonedēļ jums vajadzēs ar viņu tikties.— Heigens turēja spalvu paceltu virs piezīmju bloka.
Dons paraustīja plecus.— Tagad, kad kāzas būs aiz muguras, jebkurā laikā.
Šī atbilde Heigenam noskaidroja divus jautājumus. Pirmkārt un galvenokārt, viņš tagad zināja, ka Verdžils Soloco saņems atteikumu. Otrkārt, kļuva skaidrs, ka Dons Korleone, nedodams atbildi pirms meitas kāzām, rēķinās ar to, ka šis atteikums var izraisīt sarežģījumus.
Heigens piesardzīgi iejautājās:— Vai likt, lai Klemenca te atsūta padzīvot kādus no saviem ļaudīm?
— Kāpēc?— Dons nepacietīgi iebilda.— Es nedevu atbildi pirms kāzām tādēļ, lai šādu ievērojamu dienu nekas neapēnotu, pat ne attāls mākonītis. Turklāt es gribēju iepriekš noskaidrot, par ko viņš vēlas runāt. To mēs tagad zinām. Viņa priekšlikums rādās būt apkaunojošs.
— Tātad jūs atteiksiet?— vaicāja Heigens. Kad Dons pamāja ar galvu, Heigens teica:— Man liekas, mums vajadzētu to apspriest visiem kopā—visai ģimenei, pirms jūs dodat atbildi.
Dons pasmaidīja.— Tu domā? Labi, mēs to apspriedīsim. Kad tu atgriezīsies no Kalifornijas. Es gribu, lai tu rīt lido uz turieni un nokārto šo Džonija lietu. Aprunājies ar to filmu dižvīru. Paziņo Soloco, ka es tikšos ar viņu, kad tu būsi atpakaļ no Kalifornijas. Vai vēl kas kārtojams?
Heigens vēsi sacīja:—Zvanīja no slimnīcas. Consigliori Abandando līdz rītam neizdzīvošot. Viņš mirst. Viņa ģimene jau izsaukta uz turieni.
Pēdējā gada laikā, kopš vēzis bija piesaistījis slimības gultai Dženko Abandando, consigliori pienākumus bija pildījis Heigens. Tagad viņš gaidīja Dona paziņojumu, ka consigliori amats viņam uzdots pastāvīgi! Tomēr šādai izvēlei daudz kas runāja pretī. Pēc tradīcijas tik atbildīgu posteni mēdza uzticēt simtprocentīgam itālietim. Jau Heigena īslaicīgā darbošanās šai amatā bija radījusi zināmus sarežģījumus. Turklāt viņam bija tikai trīsdesmit pieci gadi, pēc vairākuma domām, pārāk maz, lai cilvēks varētu būt apguvis vajadzīgo pieredzi un izmanību, kas nepieciešams veiksmīgam consigliori.
Bet Dons nedeva iemeslu cerībām. Viņš tikai pajautāja: — Kad mana meita ar līgavaini brauc projām?
Heigens palūkojās pulkstenī.— Pēc dažām minūtēm liks galdā kāzu torti, un pēc pusstundas viss būs galā.— Viņš atcerējās vēl ko citu.— Jā, šis jūsu jaunais znots. Vai uzticēsim viņam kaut ko svarīgu no Ģimenes lietām?Dona atbildes kvēle viņu pārsteidza.— Nemūžam!— Dons uzsita ar plaukstu pa galdu.— Nemūžam. Parūpējies, lai viņam sagādā labu ienākumu avotu. Bet Ģimenes lietām nelaid viņu ne tuvumā! Pasaki to arī citiem — Sanijam, Fredo, Klemencam.
Dons apklusa un pēc īsas pauzes turpināja:— Pasaki maniem dēliem, visiem trim, ka viņiem jādodas man līdzi uz slimnīcu pie nabaga Dženko. Gribu, lai viņi parāda mirējam pēdējo godu. Lai Fredijs ņem lielo mašīnu. Un pajautā Džonijam, vai arī viņš nevēlētos braukt līdzi, saki, ka tas man darītu lielu prieku.— Dons ievēroja, ka Heigens jautājoši skatās uz viņu.— Es gribu, lai tu jau šovakar brauc uz Kaliforniju. Tev nebūs laika iet pie Dženko. Bet nebrauc, pirms neesmu atgriezies no slimnīcas un aprunājies ar tevi. Skaidrs?
Skaidrs,— sacīja Heigens.— Cikos lai Freds piebrauc mašīnu?
Kad viesi būs aizgājuši,— Dons Korleone atbildēja. — Dženko mani pagaidīs.