— Mašīna gaida ārpusē,— viņš teica.— Vai paķert tavu somu?
— Nē, paņemšu pats,— Maikls atteica.— Kur Apolla? Kalo sejā parādījās uzjautrināts smaids.— Sēž pie stūres un vai deg aiz nepacietības spiest pedāli. Viņa būs īsta amerikāniete, pirms vēl aizbrauks uz Ameriku.
Sicīlijas laukos gluži neiespējama bija doma, ka sieviete varētu vadīt mašīnu. Taču Maikls reizēm ļāva Apolonijai pabraukāt ar Alfa Romeo pa villas teritoriju, pats gan vienmēr sēdēdams blakus, jo viņa reizēm bremzes pedāļa vietā mēdza nospiest gāzes pedāli.
— Pasauc Fabricio, un gaidiet mani mašīnā!— teica Maikls. Viņš izgāja no virtuves un uzskrēja pa kāpnēm guļamistabā. Soma jau bija sakravāta. Vēl nepaņēmis to, viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka mašīna piebraukta nevis pie virtuves durvīm, bet portika pakāpienu priekšā. Apolonija sēdēja mašīnā, rokas uzlikusi uz stūres kā bērns, kas rotaļājas. Kalo pašreiz novietoja aizmugures sēdeklī groziņu ar uzkodām. Un piepeši Maikls saniknots ieraudzīja, ka Fabricio iziet pa villas vārtiem un pazūd ārpusē. Ko tas velns sadomājis? Viņš redzēja Fabricio atskatāmies pār plecu atpakaļ, un šajā skatienā pazibēja kaut kas zaglīgs. Tas sasodītais gans jāsaņem drusku stingrāk! Maikls noskrēja pa kāpnēm un nolēma iziet cauri virtuvei, lai vēlreiz redzētu Filomenu un beidzamo reizi atvadītos.— Vai doktors Taca vēl guļ?— viņš pavaicāja vecajai sievietei.
Filomenas grumbainajā sejā parādījās viltīga izteiksme. — Rūdīts gailis saullēktu negaida. Doktors vakar aizbrauca uz Palermo.Maikls iesmējās. Izgājis pa virtuves durvīm, viņš juta, ka, par spīti allaž pilnajam degunam, nāsīs iespiežas citronziedu smarža. No mašīnas, kas stāvēja uz villas braucamā ceļa soļus desmit attālāk, viņam pamāja Apolonija, un Maikls saprata, ka sieva grib, lai viņš paliktu uz vietas, un pati grasās piebraukt mašīnu viņam līdzās. Kalo ar smīnu sejā stāvēja blakām mašīnai, un lupara šūpojās viņam uz rokas. Taču Fabricio joprojām nekur nebija redzams. Šai mirklī Maikls, neko nedomādams un neapsvērdams, ar pēkšņu skaidrību apjauta visu un iekliedzās:
— Nē! Nē!
Bet viņa kliedzienu noslāpēja drausmīgs sprādziens, Apolonijai ieslēdzot aizdedzi. Virtuves durvis sašķīda gabalos, un trieciena vilnis aizsvieda Maiklu pēdas desmit tālāk gar villas sienu. No jumta krītošie akmeņi bira viņam uz pleciem, un viens trāpīja pa galvu, kad viņš jau gulēja zemē. Pirms zuda samaņa, Maikls vēl paspēja ieraudzīt, ka no Alfa Romeo palikuši pāri tikai četri riteņi un tērauda stieņi, kas tos turēja kopā.Viņš atguva samaņu kādā svešā, ļoti tumšā istabā. Līdzās bija dzirdamas balsis, tik klusas, ka drīzāk atgādināja nesaistītas skaņas. Kāda dzīvnieciska instinkta vadīts, viņš gribēja izlikties, ka vēl ir bezsamaņā, taču balsis apklusa, kāds pārliecās viņam pāri no cieši līdzās stāvošā krēsla, un tagad ļoti skaidri varēja saprast vārdus:— Nu viņš beidzot atkal ir pie mums.
Iedegās lampa, acīs ielija balta, spoža gaisma, un Maikls pagrieza galvu. Tā šķita bezgala smaga un apdullusi. Tad viņš pazina pār sevi noliekušos doktoru Tacu.
Ļauj man brīdi paskatīties uz tevi, tad es izdzēsīšu gaismu,— doktors Taca saudzīgi teica. Viņš ielaida Maiklam acīs kabatas luktura staru kūli.
Tu būsi sveiks un vesels,— viņš teica un pievērsās kādam citam, kurš atradās istabā:— Jūs varat runāt ar viņu.
Tas bija Dons Tomazīno, kurš sēdēja uz krēsla pie Maikla gultas. Tagad Maikls varēja viņu skaidri saskatīt.
— Maikl, Maikl, vai es varu runāt ar tevi?— Dons Tomazīno jautāja.— Varbūt tu gribi atpūsties?
Izrādījās, ka vieglāk ir dot zīmi ar roku, un Maikls tā arī darīja.
— Vai mašīnu no garāžas izbrauca Fabricio?— jautāja Dons Tomazīno.
Maikls, pats to nejuzdams, pasmaidīja. Tas bija savāds, ledains smaids un nozīmēja apstiprinājumu.
— Fabricio ir pazudis,— teica Dons Tomazīno.— Paklausies, Maikl! Tu gandrīz nedēļu nogulēji bez samaņas. Saproti? Visi domā, ka tu esi miris, tāpēc tagad tu esi drošībā, viņi tevi vairs nemeklē. Es aizsūtīju ziņu tavam tēvam, un viņš ir jau atbildējis, pateicis, kas darāms. Itin drīz tu būsi atpakaļ Amerikā. Pirms tam šeit mierīgi atpūtīsies un atkopsies. Tu esi drošā vietā kalnos, man piederošā lauku mājā. Palermo vīri noslēdza mieru ar mani, domādami, ka tu esi pagalam, tātad patiesībā viņi visu laiku glūnēja uz tevi. Gribēja tevi novākt, radīdami iespaidu, ka vajā mani. To tev der zināt. Visu pārējo atstāj droši manā ziņā. Atkopies un dzīvo mierīgi!
Tagad Maikls atcerējās visu. Viņš zināja, ka viņa sieva ir pagalam, ka arī Kalo ir pagalam. Viņš atcerējās veco sievieti virtuvē. Vai arī tā iznāca ārā kopā ar viņu? Maikls nočukstēja:— Filomēna?—Dons Tomazīno klusi atbildēja:—Viņai nekas nenotika, vienīgi no trieciena sāka asiņot deguns. Par viņu esi mierīgs!
— Fabricio . . .— Maikls izgrūda.— Pasakiet saviem ganiem, ka tas, kurš man atradīs Fabricio, dabūs pašas labākās ganības visā Sicīlijā!
Abi vīri šķita atviegloti uzelpojam. Dons Tomazīno paņēma no galdiņa glāzi ar dzintarkrāsas šķidrumu un noskurinādamies to izdzēra. Doktors Taca apsēdās uz gultas malas un izklaidīgi noteica:—Vai zini, tu esi atraitnis. Sicīlijā tas ir retums.— It kā šī atšķirība varētu sniegt Maiklam mierinājumu.
Maikls pamāja Donam Tomazīno, aicinādams viņu pieliekties tuvāk. Dons apsēdās uz gultas un nolieca galvu.
— Pasakiet tēvam, lai ved mani mājās,— Maikls teica. — Pasakiet tēvam, ka es gribu būt viņa dēls.
Tomēr pagāja vēl viens mēnesis, iekams Maikls atveseļojās no ievainojumiem, un pēc tam vēl divi mēneši, kamēr izdevās nokārtot dokumentus un visu pārējo, kas nepieciešams. Tad Maikls ar lidrpašīnu devās no Palermo uz Romu un no Romas uz Ņujorku. Visā šajā laikā nevienam nebija izdevies atrast Fabricio pēdas.
Saņēmusi koledžas beigšanas diplomu, Keja Edamsa sāka strādāt dzimtajā Ņūhempšīras pilsētiņā par pamatskolas skolotāju. Pirmos sešus mēnešus pēc Maikla nozušanas viņa ik nedēļas zvanīja drauga mātei, lai apjautātos par Maiklu. Misis Korleone vienmēr bija laipna un vienmēr pabeidza sarunu ar vārdiem:— Tu ir ļoti, ļoti jauka meitene. Tu izmet Maikiju no galvas un dabū sev labu vīru.— Keju šīs strupās piebildes neaizvainoja — viņa saprata, ka māte to saka, rūpēdamās par viņas, jaunas meitenes, sarežģīto stāvokli.
Kad beidzās pirmais mācību ceturksnis skolā, viņa nolēma aizbraukt uz Ņujorku, lai papildinātu savu garderobi un apciemotu dažas bijušās koledžas draudzenes. Keja turklāt vēlējās pameklēt Ņujorkā kādu interesantāku darbu. Gandrīz divus gadus viņa bija nodzīvojusi kā vecmeita, lasījusi grāmatas, mācījusi skolēnus, atraidījusi satikšanās piedāvājumus, atteikusies vispār iziet no mājas, kaut arī uz Longbīču vairs nezvanīja. Keja zināja, ka ilgi tādu dzīvi turpināt nevar; viņa bija kļuvusi īgna un nelaimīga. Bet viņa visu laiku bija ticējusi, ka Maikls atrakstīs vai kā citādi dos ziņu par sevi. Maikla klusēšana viņu aizskāra un sarūgtināja. Pat viņai Maikls negribēja uzticēties!Keja devās ceļā ar rīta vilcienu un agrā pēcpusdienā jau bija iekārtojusies viesnīcā. Visas draudzenes strādāja, un viņa negribēja tās darba laikā traucēt. Arī staigāt pa veikaliem pēc garā, nogurdinošā brauciena nebija nekādas vēlēšanās. Sēdēdama viena savā istabā, Keja atcerējās daudzās reizes, kad abi ar Maiklu bija izmantojuši viesnīcu istabas saviem mīlas brīžiem, un jutās bezgala vientuļa. Tieši šīs atmiņas vairāk par visu citu modināja viņā vēlēšanos piezvanīt Maikla mātei uz Longbīču.Klausulē atsaucās pazema vīrieša balss ar tipisko, viņai pazīstamo Ņujorkas akcentu. Keja lūdza pasaukt misis Korleoni. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda pazīstamo balsi ar spēcīgo akcentu taujājam, kas zvana.Keja piepeši jutās mazliet apmulsusi.— Šeit Keja Edamsa, misis Korleone,— viņa teica.— Vai jūs mani atceraties?
— Protams, protams, atceros!— atsaucās misis Korleone.— Kālab vairs nezvani? Apprecējies?
— Ai, nē,— atbildēja Keja.— Biju aizņemta.— Viņa jutās pārsteigta, saklausījusi vecās sievietes balsī neapmierinātību ar to, ka Keja pārstājusi zvanīt.— Vai esat kaut ko uzzinājuši par Maiklu? Vai ar viņu viss kārtībā?
Vada viņā galā brīdi valdīja klusums, tad misis Korleones balss ieskanējās stingri un noteikti:—Maikijs ir mājā. Nav zvanījs? Nav bijs pie tevis?
Kejai šķita, ka iekšā kaut kas sagriežas no negaidītā trieciena. Kaklā kāpa smacējošas raudas. Aizlauztā balsī viņa pajautāja:— Cik ilgi viņš jau ir mājās?
— Seši mēneši,— atbildēja misis Korleone.
Ak tā,— Keja izmocīja. Karsti viļņi pāršalca ķermenim aiz kauna par to, ka Maikla māte tagad zina, cik nožēlojami Maikls pret viņu izturējies. Un tad viņu sagrāba niknums. Niknums uz Maiklu, uz viņa māti, uz visiem ārzemniekiem, šiem itāliešiem, kuri neprotas ne tik daudz kā saglabāt ārējo pieklājību un draudzīgu izturēšanos, kaut arī mīlas sakars beidzies. Vai tiešām Maikls nezina, ka Kejai viņš rūpēs arī kā draugs pat tad, ja viņš vairs nevēlēsies fizisku tuvību ar bijušo mīļoto, pat tad, ja vairs nevēlēsies viņu par savu sievu? Vai tiešām viņš iedomājas, ka Keja ir tāda kā tās itāliešu meičas, nabaga tumsones, kuras meklē sev galu vai rīko skandālus, ja upurējušas savu nevainību un pēc tam tiek pamestas? Tomēr Keja centās runāt, cik bezkaislīgi vien iespējams.
Labi, liels paldies jums,— viņa teica.— Priecājos, ka Maikls ir atkal mājās, ka viņš sveiks un vesels. Gribēju tikai zināt. Es jūs vairs netraucēšu.
Šķita, ka misis Korleone nemaz nav dzirdējusi Kejas vārdus, un viņas balss nepacietīgi iedūcās klausulē:— Tu grib Maikiju satikt, tu brauc tik šurpu. Būs viņam jauks pārsteigums. Tu ņem taksi, un es pateiks tam vīram pie vārtiem, lai samaksā. Tu pateic šoferim, ka viņš dabūs divkārt, citād jau viņš nebrauks šito garo gabalu uz Longbīču. Bet pate nemaksā. Mana vīra cilvēks pie vārtiem samaksās.
To es nevaru, misis Korleone,— Keja auksti noteica.
Ja Maikls mani gribētu satikt, viņš jau agrāk būtu piezvanījis man uz mājām. Acīmredzot viņš vairs nevēlas atjaunot mūsu attiecības.
Misis Korleones balss klausulē skanēja ļoti enerģiski.— Tu ir ļoti jauka meitene, kājiņas tev smukas, bet prāta maz,— viņa guldzoši nosmējās.— Tu nāc šurp pie manis, nevis pie Maikija. Es grib parunāties ar tevi. Tu nac tūliņ. Un nemaksa par taksi. Es tevi gaidu.
Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Misis Korleone bija nolikusi klausuli.
Keja būtu varējusi piezvanīt vēlreiz un pateikt, ka nebrauks, taču viņa saprata, ka jāredz Maikls, jārunā ar viņu, kaut arī tā būtu tikai vēsi pieklājīga saruna. Ja viņš tagad ir mājās un neslēpjas, tas nozīmē, ka viņam vairs nedraud nepatikšanas un viņš var kārtīgi dzīvot. Keja pielēca kājās un sāka posties ceļam. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās tērpu un veltīja lielu uzmanību kosmētikai. Pirms iziešanas viņa vēlreiz kritiski nopētīja sevi spogulī. Vai viņa izskatās labāk nekā toreiz, kad Maikls pazuda? Jeb vai Maiklam viņa liksies netīkami novecojusi? Kejas augums bija kļuvis sievišķīgāks, gurni apaļāki, krūtis pilnīgākas. Pie itāliešiem tas skaitījās cieņā, lai gan Maikls vienmēr mēdza teikt, ka viņam patīkot Kejas kalsnums. Bet kāda gan tam nozīme, Maikls taču acīmredzot par viņu nekā vairs negrib zināt, citādi būtu šo sešu mēnešu laikā piezvanījis.
Taksometra šoferis atteicās vest viņu uz Longbīču un piekrita tikai tad, kad Keja apveltīja viņu ar burvīgu smaidu un apsolījās maksāt divkārtīgi. Brauciens ilga gandrīz stundu. Longbīčas aleja bija jūtami pārvērtusies, kopš meitene to pēdējo reizi redzēja. Aleju apjoza tērauda žogs, un ieeju noslēdza metāla vārti. Vīrs platās biksēs, sarkanā krekla un baltā žaketē atvēra vārtus, iebāza galvu mašīnā, lai nolasītu summu uz skaitītāja, un iedeva šoferim vairākas banknotes. Redzēdama, ka šoferis neiebilst un izskatās apmierināts ar saņemto, Keja izkāpa un devās pa aleju galvenās mājas virzienā.
Durvis atvēra pati misis Korleone un apsveica Keju ar draudzīgu apskāvienu, par ko meitene jutās visai pārsteigta. Tad viņa pārlaida Kejai vērtējošu skatienu.
— Tu ir glīta meitene,— viņa noteikti paziņoja.— Man ir dumi dēli.
Viņa ievilka Keju iekšā un ieveda virtuvē, kur jau gaidīja lēzens šķīvis ar ēdienu un uz plīts kannā smaržoja kafija.
— Maikijs drīz būs mājā,— viņa teica.— Tu pārsteigs viņu.
Viņas apsēdās, un vecā sieviete skubināja Keju est, vienlaikus ar lielu interesi iztaujādama meiteni. Viņa ļoti priecājās, ka Keja ir skolotāja, ka viņa atbraukusi uz Ņujorku apciemot bijušās draudzenes, ka viņai tikai divdesmit četri gadi. Klausīdamās viņa visu laiku māja ar galvu, itin kā viss dzirdētais saskanētu ar kādiem viņas pašas apsvērumiem. Keja jutās tik satraukta, ka spēja vienīgi atbildēt uz jautājumiem.
Maiklu viņa vispirms ieraudzīja pa virtuves logu. Mājas priekšā apstājās mašīna, un no tās izkāpa divi vīrieši. Aiz viņiem izkāpa Maikls. Viņš izslējās un sacīja kaut ko vienam no pavadoņiem. Kejas skatienam atklājās Maikla profils no kreisas puses. Vaiga kauls bija ielauzts, nelīdzens, tas atgādināja plastmasas lelles seju, kurai untumains bērns iespēris ar kaju. Dīvainā kārtā tas nemazināja Maikla pievilcību Kejas acis, bet gan aizkustināja viņu līdz asarām. Viņa redzēja, ka Maikls, pagriezdamies uz mājas pusi, paceļ pie mutes un deguna sniegbaltu mutautiņu.Keja dzirdēja atveramies durvis, dzirdēja priekštelpā soļus, kas naca uz virtuves pusi, un tad Maikls stāvēja tepat pretī un raudzījās uz viņu un māti. Mirkli viņš šķita pilnīgi mierīgs, tad sejā parādījās tikko jaušams smaids, kam plašāk atplaukt neļāva sakropļotais vaigs. Un Keja, kura bija domājusi tikai pēc iespējas vēsāk pateikt: «Sveiks, kā klājas?»— pielēca no krēsla, metās Maiklam pretī un paslēpa seju pie viņa pleca. Maikls noskūpstīja Kejas mitro vaigu un turēja meiteni apskautu, līdz viņa beidza elsot, tad izveda viņu ārā, iesēdināja mašīnā un, ar mājienu aizraidījis prom savu miesassargu, apsēdās pie stūres un sāka braukt. Keja ar mutautiņu slaucīja |no sejas mitrās kosmētikas paliekas.
— Es nepavisam tā negribēju,— viņa teica.— Bet man neviens nebija stāstījis, ka tev klājies tik smagi.
Maikls pasmējās un pieskārās cietušajai sejas pusei.
— Tu par šito? Sīkums. Tikai klapatas ar deguna dobumu. Tagad, kad esmu mājās, droši vien savedīšu to kārtībā. Es tev nevarēju ne rakstīt, ne ziņot par sevi,— viņš piebilda.— Tas ir galvenais, kas tev jāsaprot.
— Jā,— Keja atsaucās.
— Man pilsētā ir viena vieta, kurp mēs varam aizbraukt,— Maikls sacīja.— Vai tu esi ar mieru, vai varbūt iegriezīsimies kāda restorānā iedzert un paēst pusdienas?