— Protams,— Maikls atbildēja.— Bet tas nenozīmē, ka viņš stāsta viņai visu. Un tēvam ir pamats viņai uzticēties. Ne jau tāpēc, ka viņi ir precējušies un māte ir viņa sieva. Bet viņa dzemdēja tēvam četrus bērnus tais laikos, kad audzināt bērnus nebija tik droši kā tagad. Viņa kopa un sargāja tēvu, kad viņš bija sašauts. Viņa ticēja tēvam. Visus četrdesmit gadus tēvs bija viņas pirmā uzticības persona. Kad būšu to visu piedzīvojis no tevis, varbūt arī es tev pastāstīšu šo to, ko tu nemaz negribēsi dzirdēt.
— Vai mums vajadzēs dzīvot alejā?— vaicāja Keja. Maikls pamāja ar galvu.— Bet mums būs pašiem sava māja, un nemaz nebūs slikti. Mani vecāki nemēdz iejaukties. Mēs dzīvosim savu dzīvi. Bet, kamēr viss ieiet sliedēs, man jādzīvo alejā.
— Tāpēc, ka ārpusē dzīvot tev ir bīstami,— piemetināja Keja.
Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā meitene redzēja Maiklu saniknotu. Tas bija auksts, stindzinošs niknums, kas ārēji neizpaudās ne balsī, ne kustībās. No Maikla šķita izstrāvojam ledains, baisminošs saltums, un Keja saprata — ja viņa atraidīs Maikla bildinājumu, tad tieši šī saltuma dēj.
— Pie visa vainīgas tās stulbās filmas un avīzes,— Maikls noteica.— Tev ir aplams priekšstats par manu tēvu un Korleones Ģimeni. Es tev pēdējo reizi mēģināšu kaut ko paskaidrot, un šī patiesi būs pēdējā reize. Mans tēvs ir biznesmenis, kas cenšas apgādāt savu sievu un bērnus, un tos draugus, kuru palīdzība viņam grūtā brīdī var noderēt. Viņš nepieņem tās sabiedrības likumus, kurā mēs dzīvojam, tāpēc ka šie likumi viņu lemtu tādai dzīvei, kura nav piemērota cilvēkam ar viņa spējām un raksturu. Tev jāsaprot, ka viņš sevi uzskata par līdzvērtīgu visiem lielajiem vīriem, prezidentiem, premjerministriem, Augstākās tiesas lēmējiem un štatu gubernatoriem. Viņš atsakās dzīvot pēc citu uzspiestiem likumiem, pēc likumiem, kuri viņa dzīvi darītu nožēlojamu. Viņa galamērķis ir ieiet šajā sabiedrībā ar zināmu varu rokās, jo sabiedrība faktiski neaizstāv tos savus locekļus, kuriem pašiem nav nekādas varas. Bet pagaidām viņš rīkojas saskaņā ar savu ētikas kodeksu, kas, pēc viņa uzskatiem, ir krietni pārāks par sabiedrības likumu rāmjiem.
Keja neticīgi lūkojās Maiklā.— Bet tas taču ir smieklīgi,— viņa teica.— Kas notiktu, ja katrs sāktu tā domāt? Kā sabiedrība varētu vispār pastāvēt? Tad jau mēs atgrieztos alu laikmetā. Maik, tu taču pats netici tam, ko runā?
Maikls pasmīnēja.— Es tev tikai stāstu, kam tic mans tēvs. Es gribu, lai tu saprastu, ka viņš, lai kāds būdams, tomēr nav bezatbildīgs, vismaz ne tajā sabiedrībā, kuru radījis ap sevi. Viņš nebūt nav tāds asinskārs rīkļurāvējs, kā tu laikam domā. Savā vietā viņš ir vīrs ar galvu uz pleciem.
— Un kam tici tu?— Keja klusi jautāja.
Maikls paraustīja plecus.— Es ticu savai ģimenei,— viņš teica.— Ticu tev un tai ģimenei, kāda mums var būt. Es neticu abiedrības aizgādniecībai un nevēlos nodot savu likteni to īru rokās, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi pratuši ielauzt savā pusē pietiekami daudz balsotāju. Bet tā tas ir ikai šobrīd. Mana tēva ēra ir beigusies. Darīt to, ko darīja iņš, tagad nozīmē uzņemties milzu risku. Vai nu mums tas patīk, vai ne, bet Korleones Ģimenei jāieiet šajā sabiedrībā. Taču es gribu, lai mēs tajā ieietu pietiekami spēcīgi, lai mums netrūktu naudas un citādas mantas. Es gribu nodrošināt savus bērnus, cik vien iespējams, pirms viņi stājas uz šīs kopējās takas.
Bet tu taču brīvprātīgi pieteicies karot par savu zemi, tu biji kara varonis,— teica Keja.— Kas tevi pēkšņi tā pārvērta?
Nav lielas jēgas par to spriedelēt,— atbildēja Maikls. — Varbūt es esmu īsti vecmodīgs, konservatīvs tips, kādi izaug tavā mazpilsētiņā. Es rūpējos pats par sevi, par savu dzīvi. Valdības par saviem cilvēkiem daudz nedomā, un tāds ir rezultāts, bet arī tas nav viss. Tagad es varu teikt tikai to, ka man jāpalīdz tēvam, jābūt viņa pusē. Un tev jāizšķiras — būt manā pusē vai nebūt.— Viņš pasmaidīja.— Laikam jau nebija diez cik gudri runāt par precēšanos. Ķeja paplikšķināja pa gultu.
— Par precēšanos es vēl nezinu, bet man divus gadus vīrieša nav tuvumā bijis, tāpēc tu tagad tik viegli cauri netiksi. Nāc šurpu pie manis!
Kad viņi atkal gulēja līdzās un gaisma bija nodzēsta, Keja pačukstēja:— Vai tu tici, ka man nav bijis neviena, kopš tu aizbrauci?
Ticu,— atbildēja Maikls.
Un tev?— viņa jautāja vēl klusāk.
Man bija,— Maikls atbildēja un juta Kejas augumu mazliet saspringstam.— Bet nu jau pagājis pusgads.
Tā bija patiesība. Kopš Apolonijas nāves līdz šai dienai viņam nebija piederējusi neviena sieviete.
Krāšņi iekārtoto istabu logi pavēra skatienam mākslīgo pasaku valstību viesnīcas aizmugurē, kur spilgti oranžu gaismekļu virtenes apgaismoja pārstādītās palmas un abu milzīgo peldbaseinu tumšajā zilumā dzirkstīja tuksneša zvaigžņu atspulgi. Pie apvāršņa rindojās smilšu un akmeņu kalni, kas iejoza neona ielejā gulošo Lasvegasu. Džonijs Fontāne palaida vaļā smago, grezni izšūto pelēko aizkaru un pagriezās uz istabas pusi. Īpaši ataicināta četru cilvēku komanda — spēles pārzinis, kāršu dalītājs, rezervists un kokteiļu iznēsātāja savā pieticīgajā naktskluba ietērpā — veica nepieciešamos priekšdarbus privātai kāršu spēlei. Nino Valenti gulēja uz viesistabas dīvāna ar lielu viskija glāzi rokā. Viņš vēroja, kā kazino ļaudis uzstāda «acītes» galdiņu ar īstiem, polsterētiem spēles krēsliem gar pakavveidīgi izliekto ārmalu.— Prīmā, vecīši,— viņš neskaidri novilka, lai gan balsī īstu dzērumu vēl nevarēja manīt.— Džonij, nāc un uzspēlē kopā ar mani pret tiem trim dienaszagļiem! Man pēdējā laikā veicas. Mēs viņus noģērbsim plikus.
Džonijs apsēdās uz kājsoliņa pretī dīvānam.— Tu taču zini, ka es nespēlēju,— viņš teica.— Kā jūties, Nino?Nino Valenti greizi pasmīnēja.— Pa pirmo! Ap pusnakti atnāca skuķi, pēc tam uzkodu, un tad atkal pie acītes. Vai tu zini, ka es šos apspēlēju gandrīz par piecdesmit tūkstošiem un nu šie jau nedēļu neatkāpjas no manis?
— Mjā,— Džonijs Fontāne novilka.— Kam tu tos taisies atstāt, kad noliksi karoti?
Nino iztukšoja glāzi līdz dibenam.— Džonij, no kurienes tev tāda kaifotajā slava? Tu tak esi drūmākais murmulis, Džonij! Tētīt žēlīgais, kuram katram caurbraucējam šai pilsētā ir vairāk asuma nekā tev!
— Jā, jā,— Džonijs atmeta.— Vai aiznest tevi pie tā kāršu galda?
Nino izslējās uz dīvāna sēdus un stingri iespieda pēdas paklājā.— Es pats varu aiziet,— viņš noteica. Ļāvis glāzei nokrist uz grīdas, viņš piecēlās kājās un itin drošā solī aizgāja līdz uzrīkotajam acītes galdam. Dalītājs bija gatavs uzsākt spēli. Pārzinis stāvēja viņam aiz muguras un visu vēroja. Rezervists sēdēja uz krēsla mazliet tālāk no kāršu galda. Kokteiļu iznēsātāja apsēdās uz cita krēsla, kuru novietoja tā, lai neizlaistu no redzesloka nevienu Nino Valenti kustību.
Nino paklāudzināja pa rupjo, zaļo galda virsmas audumu. — Žetonus!— viņš uzsauca.
Spēles pārzinis izvilka no kabatas bloknotu, kaut ko uzrakstīja uz lapiņas un kopā ar nelielu pildspalvu pasniedza to Nino.
— Lūdzu, mister Valenti,— viņš teica.— Parastie pieci tūkstoši iesākumam.
Nino uzšvīkāja lapiņas apakšā savu parakstu, un pārzinis ielika to kabatā. Tad viņš pamāja dalītājam.
Ar neticamu pirkstu veiklību dalītājs izņēma no galdā iebūvētajiem plauktiņiem melnu un zeltītu simtdolāru žetonu kaudzītes. Nepagāja ne piecas sekundes, kad Nino priekšā jau stāvēja piecas vienāda augstuma kaudzītes no simtdolāru žetoniem, katrā kaudzītē pa desmit ripiņām.
Uz zaļās galda virsmas pretī katrai paredzētā spēlētāja vietai bija iezīmēti seši balti kvadrāti, mazliet lielāki par spēļu kārts apmēriem. Tagad Nino novietoja likmes — atsevišķus žetonus — uz trim no šiem kvadrātiem, tātad sagatavojās spēlēt trīskārtīgi, ikreiz pa simt dolāriem. Viņš atteicās ņemt riska kārti, jo dalītājam rokā bija kārts ar vairāk nekā sešiem punktiem — kārts, ar ko viegli pārsniegt vajadzīgo skaitu, un dalītājs tiešām pārsniedza acīti. Nino savāca žetonus un pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Re, kā vajag sākt, Džonij!
Džonijs pasmaidīja. Tik aizrautīgiem spēlmaņiem kā Nino gan parasti pirms spēles nelika parakstīt lapiņu. Šādos gadījumos pietika ar mutisku norunu. Varbūt viņi baidījās, ka Nino dzēruma dēļ neatcerēsies norunāto summu. Viņi nezināja, ka Nino atceras visu.
Nino atkārtoti uzvarēja un pēc trešās spēles pameta ar pirkstu kokteiļu meitenei. Viņa aizgāja pie bāra otrā istabas galā un ielēja Nino parasto porciju — lielu glāzi rudzu viskija. Nino satvēra glāzi un paņēma to otrā rokā, lai varētu apskaut oficianti.— Apsēdies, pelīt, un izspēlē kādu reizi, varbūt laimēsi kaut ko priekš manis!
Kokteiļu iznēsātāja bija ļoti skaista meitene, taču Džonijs redzēja, ka viņa ir auksta profesionāle, kam nav savas personības, kaut arī viņa pūlas ar izturēšanos pierādīt pretējo. Viņa veltīja Nino platu smaidu, taču acis zibēt zibēja alkās pēc kāda melnā vai zeltītā žetona. Un kāpēc ne, velns lai parauj, Džonijs nodomāja. Viņam tikai bija žēl, ka Nino par savu naudu nedabū neko labāku.
Nino ļāva oficiantei dažas reizes izspēlēt, tad iedeva viņai vienu no žetoniem un iepliķēja pa dibenu — par zīmi, ka viņai laiks pazust no galdiņa. Džonijs pamāja meitenei, lai atnes viņam dzērienu. Viņa to izdarīja, taču tā, it kā spēlētu pašu dramatiskāko epizodi pašā dramatiskākajā pasaules kinofilmā. Viņa vērsa pret lielo Džoniju Fontāni visu savu sievišķo šarmu. Iedegusi acīs aicinošas liesmiņas un mazliet pavērusi muti, it kā grasītos savā neslēptajā kaislē ar zobiem iecirsties pirmajā sastaptajā objektā, viņa uzsvērti pavedinošā gaitā tuvojas Džonijam. Viņa atgādināja dzīvnieku mātīti riesta laikā, taču tā bija apzināta spēle. Ak Dievs, nodomāja Džonijs Fontāne, atkal jau viena no tām! Šādi visbiežāk izturējās sievietes, kas gribēja iedabūt viņu gultā. Gājiens parasti izdevās tikai tad, kad viņš bija pamatīgi piedzēries, bet šobrīd viņš tāds nebija. Džonijs veltīja meitenei vienu no saviem skatuves smaidiem un sacīja:— Paldies, pelīt!— Meitene ieskatījās viņam acīs un pavēra lūpas pateicīgā smaidā; viņas skatiens aizplīvurojās, ķermeņa augšdaļa virs tievajām, garajām, tīkliņzeķēs tērptajām kājām viegli atliecās atpakaļ un saspringa. Izskatījās, ka šajā ķermenī rūgst arvien neprātīgākas alkas, krūtis šķita briestam un laužamies ārā no plānās, dziļi izgrieztās blūzes. Tad viņas augums viscaur nodrebēja gluži kā saldkaisles uzplūdā. Viņa izskatījās pilnīgi kā sieviete orgasma brīdī — un tikai tāpēc, ka Džonijs Fontāne viņai uzsmaidījis un pateicis: «Paldies, pelīt.» Teicami nospēlēts. Labāk, nekā Džonijam bija gadījies redzēt jebkad agrāk. Taču viņš jau sen zināja, ka tā ir spēle. Turklāt visai bieži izrādījās, ka no meitenēm, kas šādi izturas, gultā nekā prātīga nav.
Džonijs noraudzījās, kā viņa atgriežas savā vietā, un sāka lēnām malkot dzērienu. Viņam negribējās vēlreiz noskatīties šīs nejēdzības. Šovakar viņš nebija tādā noskaņojumā.
Apmēram pēc stundas Nino Valenti sāka pamazām zaudēt apziņu. Vispirms viņš meklēja, kur atbalstīties, tad atšļuka atpakaļ un visbeidzot gāzās lejā no krēsla taisni uz grīdas. Taču spēles pārzinis un rezervists jau pēc pirmajām pazīmēm modri sekoja katrai viņa kustībai un paspēja noķert viņu jau kritienā. Pacēluši Nino, viņi to ienesa cauri drapētajai durvju ailei guļamistabā.Džonijs noskatījās, kā oficiante palīdz abiem vīriem izģērbt Nino un iestumt viņu gultas palagos. Spēles pārzinis saskaitīja Nino žetonus un atzīmēja vajadzīgo bloknotā, tad palika stāvam pie galdiņa, sargādams dalītāja žetonus.
— Vai tā viņam iet jau sen?— Džonijs jautāja pārzinim. Pārzinis paraustīja plecus.— Šovakar nolūza agri. Pirmajā
reizē mēs atsaucām viesnīcas ārstu, un tas misteram Valenti kaut ko iedeva un vēl noskaitīja kaut kādas pamācības. Pēc tam Nino mums teica, lai tādās reizēs ārstu nesaucot, bet tikai noliekot viņu gulēt, un nākamajā rītā viss būšot labi. Tā nu mēs tagad darām. Ir gan tam cilvēkam veiksme — šovakar atkal laimēja, pie tam veselus trīs tūkstošus!
— Nu labi,— Džonijs Fontāne teica,— šovakar tomēr pasauksim viesnīcas ārstu. Ja vajadzīgs, izziņojiet pa skaļruni kazino zālē.
Pēc nepilnam piecpadsmit minūtēm viesnīcas istabā iesoļoja Džūlzs Segals. Džonijs ērcīgi nosprieda, ka šis tips nekad un nekur neizskatās pēc ārsta. Šovakar viņam mugurā bija zils, vaļīgs triko krekls ar baltu apmali un kailās kājas ieautas baltās, tādās kā zamšādas kurpēs. Tradicionāli melnā ārsta soma piešķīra viņam pavisam jocīgu izskatu.
—Jums drīzāk derētu nēsāt savus instrumentus golfa somā,— Džonijs piezīmēja.
Džūlzs saprotoši pasmīnēja.— Jā, šī mediķu soma ir liela neērtība. Mūžīgi pārbiedē cilvēkus. Būtu kaut vai mainījuši krāsu!Viņš devās pie gultā gulošā Nino. Atvērdams somu, viņš sacīja Džonijam:— Paldies par to čeku, ko man kā konsultantam atsūtījāt. Tas bija pārāk devīgi. Neko tik izcilu es neizdarīju.
— Jā, jā, kā tad,— atmeta Džonijs.— Un vispār — tas bija tik sen, ka par to nav vērts runāt. Kas ir ar Nino?
Džūlzs ātri pārbaudīja sirdsdarbību, pulsu un asinsspiedienu. Izņēmis no somiņas adatu, viņš to ar ierastu kustību iedūra Nino rokā un nospieda šļirces virzuli. Nino nekustīgā, pelnu pelēkā seja pamazām atguva sārtumu, it kā asinis viņā būtu sākušas riņķot straujāk.
— Diagnoze ir ļoti vienkārša,— Džūlzs enerģiski noteica. — Man bija iespēja viņu izmeklēt un izdarīt dažas analīzes, kad viņš te ieradās pirmoreiz un zaudēja samaņu. Kamēr viņš vēl nebija atguvies, es liku nosūtīt viņu uz slimnīcu. Viņam ir diabēts vieglā, stabilā formā, un tas nav nekas briesmīgs, ja gādā par pareizu ārstēšanu, ievēro diētu un tā tālāk. Bet viņš tam stūrgalvīgi nepievērš uzmanību. Turklāt viņš ir cieši apņēmies nodzerties līdz nāvei. Aknas viņam jau krietni cietušas, un drīz arī smadzenes būs pagalam. Pašlaik viņš atrodas vieglā diabētiskā komā. Es silti iesaku ievietot viņu iestādē.Džonijs atviegloti uzelpoja. Tas nevar būt nekas pārāk nopietns, un Nino tikai vairāk sevi jāuzmana.— Jūs domājat — ārstēties pret dzeršanu?— viņš jautāja.
Džūlzs aizgāja pie bāra viņā istabas malā un samaisīja sev dzērienu.— Nē,— viņš atbildēja,— es domāju, pret nojūgšanos. Citiem vārdiem, trakonamā.
Beidziet ākstīties!— Džonijs atcirta.
Es nejokoju,— sacīja Džūlzs.— Psihiatriju es sīkumos nepārzinu, bet kaut ko no tās sajēdzu — arī tā ir daļa no mana amata. Jūsu draugu Nino var savest itin ciešamā kārtībā, ja vien nav pārāk sabeigtas aknas, bet to jau īsti parāda tikai līķa sekcija. Taču galvenā vaina viņam ir galvā. Viņam nemaz nerūp, vai viņš nomirs vai dzīvos, varbūt viņš pat tīšām dzen sevi kapā. Kamēr nav izārstēta šī vaina, nav nekādu cerību viņu izglābt. Tāpēc es saku: viņš jāievieto slēgtā iestādē, kur viņš saņemtu nepieciešamo psihiatrisko ārstēšanu.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Džonijs devās tās atvērt. Nācēja bija Lūsija Mančīni. Viņa apkrita Džonijam ap kaklu un noskūpstīja viņu.— Ai, Džonij, cik jauki tevi atkal redzēt!— viņa iesaucās.
— Jā, pagājis labs brīdis,— Džonijs Fontāne teica. Viņš ievēroja, ka Lūsija ir pārvērtusies. Viņa bija kļuvusi krietni tievāka, daudz glītāk ģērbusies un prata pievilcīgāk nest tērpu. Zēniskais matu sakārtojums labi piestāvēja viņas sejai. Viņa izskatījās jaunāka un valdzinošāka nekā jebkad agrāk, un Džonijam iešāvās prātā, ka šeit, Lasvegasā, Lūsijas sabiedrība būtu ļoti patīkama. Nudien, vienreiz nekaitētu pakavēt laiku ar kārtīgu skuķi. Bet, nepaspējis vēl laist darbā savu pievilcību, viņš atcerējās, ka Lūsija ir ārsta meiča. Tātad atkrīt. Viņš apmierinājās ar draudzīgu smaidu un noprasīja:— Ko tu te vakarā meklē Nmo istabā, ko?