— Skaidrs, ka nav,— atmeta Džonijs.— Viss būs labākajā kārtībā.
Džūlzs Segals sēdēja, atgāzies dīvānā.— Ne velna nebūs!— viņš noskaldīja.— Es iesaku visiem uzkavēties tepat, kamēr Nino nāk pie saprašanas. Un tad kopīgi centīsimies pierunāt viņu ārstēties klīnikā. Lūsij, tu viņam patīc, varbūt tu varētu palīdzēt. Džonij, ja jūs viņam esat īsts draugs, arī jūs piekritīsiet. Citādi vecā zēna aknas itin drīz kļūs par eksponātu numurs viens kādā universitātes medicīnas laboratorijā.Džoniju kaitināja ārsta nevērīgā pašapziņa. Par ko tas ķēms sevi iedomājas? Viņš gribēja tieši tā arī pasacīt, bet tad no gultas atskanēja Nino balss:— Ē, veco zēn, baigi derētu viens mēriņš!Nino bija piecēlies sēdus. Greizi uzsmaidījis Lūsijai, viņš izplēta rokas un teica:— Cau, mazulīt, nāc šurp pie vecā Nino!— Lūsija apsēdās uz gultas malas un īsi apkampa Nino. Dīvainā kārtā Nino šobrīd izskatījās pavisam labi, kā jebkurš normāls un vesels cilvēks.Viņš skaļi noklakstināja pirkstus.— Nu, kas ir, Džonij, atnes man ieraut! Rīts vēl tālu. Pie velna, kur ir mans acītes galds?Džūlzs iedzēra garu malku no savas glāzes un teica Nino:— Jūs nedrīkstat dzert. Ārsts jums to aizliedz.
Nino veltīja viņam iznīcinošu skatienu.— Lai tas ārsts iet dirst!— Tad viņš uzplāja sejai mākslotu nožēlas izteiksmi. — Hei, Džū, tas esat jūs! Ak tad jūs esat mans ārsts? Nē, veco zēn, tas nebija par jums. Džonij, padod man glāzi, citādi es celšos augšā un paņemšu pats!
Džonijs paraustīja plecus un paspēra soli uz bāra pusi. Džūlzs vienaldzīgā balsī atkārtoja:— Es teicu, ka viņš to nedrīkst.
Džonijs zināja, kāpēc Džūlzs viņu tā tracina. Ārsta balss vienmēr bija vēsa un rāma, viņš neuzsvēra nevienu vārdu, lai cik skarbs tas būtu, allaž runāja klusi un apvaldīti. Ja viņš brīdināja, tad tikai ar vārdiem, bet balss palika neitrāla vai pat nevērīga. Tieši tas aizkaitināja Džoniju un pamudināja piepildīt Nino glāzi ar viskiju. Vēl neiedevis to draugam, viņš pār plecu izmeta uz Džjūļza. pusi:— No šitā tak laikam beigts nebūs, ko?
— Nē, beigts nebūs,— Džūlzs mierīgi atbildēja. Lūsija paskatījās uz viņu ar bažām un, šķiet, gribēja kaut ko sacīt, tomēr palika klusu. Tikmēr Nino paņēma glāzi un salēja viskiju sev rīklē.
Džonijs lūkojās lejup uz Nino ar smaidu: parādījām gan pigu tam nekaunam ārstam! Piepeši Nino iegārdzās, viņa seja kļuva gandrīz zila, un viņš sāka rīstīties pēc elpas. Ar visu augumu viņš pasviedās augšup kā zivs, un acis nedabiski izspiedās asinīm pielijušajā sejā. Džūlzs piesteidzās gultai no otras puses, pretī Džonijam un Lūsijai. Satvēris Nino aiz kakla, viņš to stingri saturēja un iegrūda tam plecā tuvu kaklam adatu. Nino ķermenis kļuva ļengans, raustīšanās aprima, un pēc brīža viņš noslīga spilvenos. Viņa acis aizvērās.
Džonijs, Lūsija un Džūlzs atgriezās viesistabā un apsēdās pie lielā, smagnējā kafijas gaida. Lūsija pacēla viena jūraszaļā aparāta klausuli un pasūtīja kafiju un kaut ko ēdamu. Džonijs bija aizgājis pie bāra un maisīja sev dzērienu.— Vai jūs zinājāt, ka tam viskijam būs šitāda iedarbība?— Džonijs noprasīja.
Džūlzs paraustīja plecus.— Diezgan droši paredzēju.
Tad kāpēc nebrīdinājāt mani?— Džonijs skarbi jautāja.
Es jūs brīdināju,— Džūlzs atbildēja.
Nebrīdinājāt vis tā, kā vajag!— Džonijs saltās dusmās iesaucās.— Kretīns gatavais, nevis ārsts! Par visu jums nošķaudīties! Jūs man sakāt, ka Nino jābāž trakomājā, un pat nepūlaties nosaukt to pieklājīgā vārdā — par klīniku! Jums patīk paņirgt par citiem, vai ne?
Lūsija, nodūrusi galvu, skatījās sev klēpī. Džūlzs joprojām ar smaidu raudzījās uz Fontāni.— To glāzi jūs Nino būtu iedevis, lai tur vai kas. Jums vajadzēja parādīt, ka nedomājat uzklausīt manas pavēles un norādījumus. Vai atceraties, ka pēc tēs kakla pārbaudes jūs man piedāvājāt kļūt par savu personisko ārstu? Es atteicos, tāpēc ka zināju: mēs abi nekad nesapratīsimies. Ārsts sevi mēdz uzskatīt par dievu, par mūsdienu sabiedrības augstāko priesteri, un tā ir daļa no viņa atalgojuma. Bet jūs pret mani nekad tā neizturētos. Es jums būtu dievs sulaiņa kārtā. Tāpat kā tie ārsti, kas jums ir Holivudā. No kurienes jūs tādus vispār izrokat? Ak kungs, vai viņi tiešām neko nesajēdz, jeb vai viņiem viss vienalga? Viņiem taču jāzina, kas notiek ar Nino, bet viņi tikai grūž tam visādas draņķa zāles, lai viņš ilgāk tā varētu turpināt. Staigā smokingos un bučo jums pakaļu, tāpēc ka jūs esat ievērojams kinoaktieris, un jūs tādēļ domājat, ka viņi ir izcili ārsti. Ek jūs, kinodakteri, vai jums ir sirds vai nav? It kā jābūt, vai ne? Bet viņiem nospļauties par to, vai jūs esat dzīvs vai miris. Taču man ir tāds sīks, varbūt nepiedodams hobijs, ka es gribu noturēt cilvēkus pie dzīvības. Es ļāvu, lai jūs iedodat Nino to dzeramo, jo gribēju jums parādīt, kas ar viņu var notikt.— Džūlzs paliecās uz Džonija Fontānes pusi, joprojām runādams rāmā, bezkaislīgā balsī.— Jūsu draugs ir ļoti tuvu savam galam. Vai jūs to saprotat? Viņam nav nekādu cerību palikt dz ivam bez ārstēšanās un stingras medicīniskas uzraudzības. Viņa asinsspiediens, diabēts un sliktie ieradumi jebkurā brīdī var novest pie smadzeņu asinsizplūduma. Vienkārši pajuks smadzenes. Vai jūs to spējat apjēgt? Jā, taisni tā es teicu — trakonams. Es gribu, lai jūs saprastu, kas vajadzīgs. Citādi jūs necelsiet ne ausu. Izteikšos vēl skaidrāk. Jūs varat izglābt savu veco draugu, ja ieliksiet viņu iestādē. Ja ne, varat kaut tūliņ dot viņam beidzamo atvadu skūpstu.
— Džūlz, mīļais Džūlz, neesi tik ass,— Lūsija nomurmināja.— Tikai pasaki, un viss.
Džūlzs piecēlās. Džonijs Fontāne ar gandarījumu konstatēja, ka ārsta parastais vēsais miers zudis. Arī viņa balss vairs neskanēja tik rāmi un vienmērīgi
— Vai jūs domājat, ka man pirmoreiz līdzīgos apstākļos jārunā ar tādiem cilvēkiem kā jūs?— Džūlzs noprasīja.— Esmu to darījis dienu no dienas. Lūsija saka — neesi ass, bet viņa nesaprot, cik tas nopietni. Cik neesmu cilvēkiem teicis: neēdiet tik daudz, citādi nomirsiet, nesmēķējiet tik daudz, citādi nomirsiet, nestrādājiet tik daudz, citādi nomirsiet, nedzeriet tik daudz, citādi nomirsiet. Neviens neklausās. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es nesaku: jūs nomirsiet rīt. Labi, varu jums pateikt, ka Nino patiešām var nomirt jau rīt.
Džūlzs aizgāja pie bāra un sajauca sev vēl vienu kokteili. — Nu, kā būs, Džonij, vai liksiet Nino iestādē?
— Es nezinu,— Džonijs atbildēja.
Džūlzs ātri iztukšoja glāzi turpat pie bāra un piepildīja to no jauna.— Ziniet, tas tiešām ir dīvaini — cilvēks var nosmēķēties līdz nāvei, nodzerties līdz nāvei, nostrādāties līdz nāvei un pat pārēsties līdz nāvei. Bet to visu uzskata par pieļaujamu. Vienīgais, ko no medicīnas viedokļa nevar izdarīt, ir nomīlēties līdz nāvei, bet tieši tur tiek likti vislielākie šķēršļi.— Viņš apklusa, lai iztukšotu glāzi.— Bet arī tur nelaimju netrūkst, vismaz sievietēm. Es esmu izmeklējis sievietes, kurām vairs nedrīkstēja būt bērni. «Tas ir bīstami,» es viņām skaidroju. «Jūs varat nomirt,» es teicu. Un pēc mēneša viņas atskrien pie manis ziedošiem vaigiem un saka: «Dakter, man liekas, ka es esmu stāvoklī,»— un tā patiešām ir. «Bet tas ir bīstami,» es viņām saku. Tolaik es vēl runāju ar izteiksmi. Un viņas man uzsmaida un atbild: «Bet mēs ar vīru esam stingri katoļi,»— re, tā viņas saka.Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un divi oficianti iestūma ratiņus ar ēdienu un sudraba kafijas traukiem. Viņi izņēma no ratiņu apakšas saliekamu galdiņu un sakārtoja to maltītei.
Brīdi visi trīs klusēdami ēda Lūsijas pasūtītās karstās sviestmaizes un dzēra kafiju. Tad Džonijs atlaidās sēdeklī un aizdedzināja cigareti.— Tātad jūs cenšaties glābt dzīvības. Kā tad jūs varējāt ķerties pie abortiem?
Pirmo reizi pa visu šo laiku ierunājās Lūsija:— Viņš gribēja palīdzēt meitenēm, kas nonākušas grūtībās,— meitenēm, kas varētu izdarīt pašnāvību vai sadomātu tikt vaļā no bērna ar bīstamiem līdzekļiem.Džūlzs pasmaidīja un nopūtās.— Tik vienkārši tas nav. Beidzot es biju kļuvis ķirurgs. Man ir labas rokas, kā mēdz izteikties bumbas spēlētāji. Bet es biju tik labs savā darbā, ka man pašam kļuva no sevis bail. Es uzšķēržu kādam nabagam vēderu un skaidri redzu, ka viņam jāmirst. Es izgriežu audzēju un labi zinu, ka tas atjaunosies, tomēr sastāstu tam nabaga cilvēkam pasakas un ar laipnu smaidu aizsūtu viņu mājās. Atnāk kāda nelaimīga sieva, un es viņai nogriežu vienu krūti. Pēc gada viņa atkal ir klāt, un es nogriežu otru krūti. Vēl pēc gada es viņai izskrāpēju visas iekšas kā sēklas no melones. Un pēc tam viņa tik un tā nomirst. Un visu šo laiku vīri zvana un prašņā: «Ko rāda analīzes? Ko rāda analīzes?» Es pieņēmu sekretāri, kas atbildētu uz visiem šiem zvaniem. Pacientus pieņēmu tikai tad, kad tie bija pilnīgi sagatavoti izmeklēšanai, pārbaudēm vai operācijai. Kopā ar upuri es pavadīju tik maz laika, cik vien iespējams, jo galu galā man taču bija darba pilnas rokas. Un pašās beigās es pāris minūšu atvēlēju vīriem. «Tās ir beigas,» es teicu. Bet viņi šo pēdējo vārdu nekad nedzirdēja. Sākumā es domāju, ka varbūt pats neviļus pieklusinu balsi, to teikdams, tāpēc centos runāt skaļāk. Bet viņi tik un tā nedzirdēja. Viens vīrs man pat pārjautāja: «Ko jūs tur melšat, kādas sveikas?»— Džūlzs sāka smieties.— Beigas, sveikas, pie velna ar visu! Sāku taisīt abortus. Ērts, viegls darbs, un visiem labi — tikpat kā nomazgāt traukus un atstāt tīru izlietni. Tas man bija pa prātam. Man tas patika — es ļoti labprāt taisīju abortus. Es neticu, ka divus mēnešus vecs dīglis ir cilvēciska būtne, tāpēc šādu problēmu man nebija. Es palīdzēju jaunām meitenēm un precētām sievām izkļūt no ķibeles un pelnīju kārtīgu naudu. Biju ticis prom no frontes priekšējām līnijām. Kad mani pieķēra, es jutos kā sagūstīts dezertieris. Tomēr man laimējās — kāds draugs izmantoja savu ietekmi, un no tiesas es izspruku, taču tagad lielās slimnīcās man neļauj operēt. Tāpēc es esmu šeit. Un atkal dodu prātīgus padomus, kas atkal tiek laisti gar ausīm, tieši tāpat kā vecajos, labajos laikos.
— Es tos nelaižu gar ausīm,— Džonijs Fontāne teica.— Tikai apdomāju.
Lūsija novirzīja sarunu uz citu pusi:— Ko tu dari šeit, Vegasā, Džonij? Atpūties no varenajiem Holivudas darbiem vai strādā?Džonijs papurināja galvu.— Maikls Korleone grib mani satikt un aprunāties. Šovakar viņš ielido Lasvegasā kopā ar Tomu Heigenu. Toms teica, ka tikšoties arī ar tevi, Lūsij. Vai tu zini, kādā sakarībā?
Lūsija papurināja galvu.— Rītvakar mēs visi kopā ēdīsim vakariņas. Arī Fredijs. Varbūt tam ir kāds sakars ar šo viesnīcu. Kazino pēdējā laikā cieš zaudējumus, un tas nedrīkstētu notikt. Varbūt Dons grib, lai Maikls noskaidro stāvokli.
— Es dzirdēju, ka Maikls beidzot savedis kārtībā savu seju,— sacīja Džonijs.
Lūsija iesmējās.— Droši vien Keja pierunāja._ Kad viņi precējās, viņš vēl neparko nebija ar mieru. Nesaprotu, kāpēc. Izskatījās vienkārši briesmīgi, un mūžīgi pilēja deguns. Sen jau vajadzēja to izdarīt.— Viņa brīdi apklusa.— Korleones Ģimene uzaicināja Džūlzu piedalīties šajā operācijā. Par konsultantu un novērotāju.
Džonijs pamāja ar galvu un nevērīgi izmeta:— Es pats viņu ieteicu.
Ak tā!—Lūsija iesaucās.— Nu, šā vai tā, Maikls sacīja, ka gribot kaut ko darīt Džūlza labā. Tāpēc rītvakar mēs visi kopā ēdam vakariņas.
Viņš nevienam neuzticējās,— Džūlzs domīgi teica. — Brīdināja, lai es visiem skatoties cieši uz pirkstiem. Operācija bija pavisam viegla un vienkārša. To būtu varējis izdarīt jebkurš puslīdz prasmīgs ārsts.
Guļamistabā atskanēja pakluss troksnis, un viņi pašķīra durvju aizkarus. Nino bija atguvis samaņu. Džonijs piegāja pie viņa un apsēdās uz gultas malas. Džūlzs un Lūsija nostājās gultas kājgalī. Nino vārgi pasmaidīja.— Labi, beigšu tēlot gudro. Es patiešām jūtos draņķīgi. Džonij, vai tu atceries, kas notika apmēram pirms gada, kad mēs ar tām divām skuķēm bijām Palmspringsā? Es tev zvēru, ka nemaz par to nebiju greizsirdīgs. Es biju priecīgs. Vai tu man tici, Džonij?
Protams, ticu, Nino,— Džonijs mierinošā balsī atbildēja.
Lūsija ar Džūlzu saskatījās. Spriežot pēc visa, ko viņi bija dzirdējuši un uzzinājuši par Džoniju Fontāni, šķita pilnīgi neiespējami, ka viņš varētu nocelt meiteni tuvam draugam, tādam kā Nino. Un tāpēc Nino tagad, pēc vesela gada, apgalvo, ka neesot bijis greizsirdīgs? Abiem reizē iešāvās prātā, ka Nino cenšas nodzerties līdz nāvei romantisku motīvu dēļ—tāpēc ka viņa meitene devusi priekšroku Džonijam Fontānem.Džūlzs vēlreiz izmeklēja Nino.— Šonakt es sarunāšu pie jums medmāsu,— viņš teica.— Pāris dienu jums patiešām jāpaliek gultā. Pilnīgi nopietni.
Nino pasmaidīja.— Labs ir, dakter, tikai lai tā medmāsa nav pārāk smuka.
Džūlzs pa telefonu izsauca medmāsu, un tad viņi ar Lūsiju devās projām. Džonijs apsēdās uz krēsla pie gultas, lai uzkavētos līdz medmāsas atnākšanai. Nino atkal laidās miegā, un viņa sejā jautās pagurums. Džonijs domāja par Nino teiktajiem vārdiem — par to, ka viņš neesot bijis greizsirdīgs toreiz pirms gada, kad viņi ar divām skuķēm pavadīja vakaru Palmspringsā. Viņam nekad pat prātā nebija ienācis, ka Nino varētu būt greizsirdīgs.
Pirms gada Džonijs Fontāne sēdēja savā grezni iekārtotajā kabinetā, kas piederēja viņa vadītajai filmēšanas kompānijai, un jutās tik nelāgi kā vēl nekad. Tas bija dīvaini, jo viņa pirmā filma, kurā viņš pats spēlēja galveno lomu un Nino atveidoja diezgan nozīmīgu tēlu, ienesa milzumu naudas. Viss bija izdevies. Ikviens bija paveicis savu darba daļu. Filma iekļauta budžetā. Visi, kas pie tās strādājuši, gatavojās saņemt milzu summas, un Džeks Volcs bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Pašlaik tika uzņemtas vēl divas Džonija finansētas filmas — vienā no tām galveno lomu spēlēja viņš, otrā Nino. Nino lieliski padevās gausie, sapņainie ekrāna mīlētāji, ko sievietēm tik ļoti patīk spiest pie savām krūtīm. Nomaldījies, žēlojams puisītis. Viss, pie kā Džonijs ķērās, ienesa naudu, tā nāca iekšā pa logiem un durvīm. Krusttēvs saņēma savus procentus ar bankas starpniecību, un tas Džonijam bija ļoti pa prātam. Viņš bija attaisnojis Krusttēva uzticēšanos. Tomēr šodien šī apziņa daudz nepalīdzēja.
Un tieši tagad, kad viņš — veiksmīgs, neatkarīgs kino producents — bauda tik lielu varu, varbūt vēl lielāku nekā savā dziedoņa karjeras laikā! Skaistas skuķes skrien viņam pakaļ tāpat kā agrāk, kaut arī tagad vairāk aiz komerciāliem apsvērumiem. Viņam pieder sava lidmašīna, viņš dzīvo ar tik plašu vērienu kā vēl nekad, jo, būdams biznesmenis, bauda tādas nodokļu privilēģijas, kādas māksliniekiem nepienākas. Pie velna, kas tad viņu vēl kremt?Džonijs zināja, kas tas ir. Viņam sāpēja galva, smeldza deguna dobums, niezēja rīkle. Vienīgais ceļš, kā viņš varētu to visu nomākt, bija dziedāt, taču Džonijs baidījās pat mēģināt. Viņš bija zvanījis Džūlzam Segalam un jautājis, kad varētu droši mēģināt dziedāt, un Džūlzs atbildējis, ka jebkurā brīdī. Tad Džonijs pamēģināja, un balss skanēja tik rupji un nejauki, ka viņš tūdaļ meta mieru. Nākamajā dienā neganti sāpēja kakls, turklāt pavisam citādi nekā pirms kārpu likvidēšanas. Sāpēja stiprāk un dedzinoši sūrstēja. Džonijs vairs nemēģināja dziedāt, baidīdamies, ka pavisam pazaudēs vai sabojās balsi.Un, ja viņš vairs nevar dziedāt, kāda tad jēga visam citam? Viss cits ir tukši burbuļi. Dziedāšana ir vienīgais, ko viņš īsti prot. Varbūt viņš zina par dziedāšanu un sava stila mūziku vairāk nekā jebkurš pasaulē. Jā, viņš patiešām ir tik izcils, tagad viņš to saprot. Visi šie gadi izveidojuši no viņa īstu profesionāli. Neviens no malas nevar mācīt viņam, kas ir pareizi un kas nepareizi,— viņam tas nevienam nav jāprasa. Viņš to zina. Kāds bezjēdzīgs zaudējums, kāds bezjēdzīgs, nolādēts zaudējums!Bija piektdiena, un Džonijs nolēma pavadīt nedēļas nogali kopā ar Virdžīniju un bērniem. Kā ik reizes, viņš piezvanīja Džinijai, lai brīdinātu par savu ierašanos. Un lai viņai būtu iespēja pasacīt «nē». Taču to viņa nekad neteica. Ne reizi visā šai laikā kopš abu šķiršanās. Jo viņa nekad nevēlējās izjaukt meitu tikšanos ar savu tēvu. Kāda lieliska sieviete, Džonijs nodomāja. Ar Virdžīniju viņam tiešām veicies. Tomēr, kaut gan viņš zināja, ka Džinija viņam ir tuvāka par jebkuru citu sievieti, viņš zināja arī to, ka viņiem vairs nav iespējams gulēt vienā gultā. Ja nu varbūt tad, kad abiem būs sešdesmit pieci gadi un viņi dosies atpūtā — abi reizē aizies no visa prom.Taču, kad Džonijs tur ieradās, dzīves īstenība izkliedēja viņa sapņainās domas, jo Virdžīnija izskatījās drusku īdzīga un abas meitenes arī nebija stāvā sajūsmā par tikšanos: nedēļas nogali viņas bija paredzējušas pavadīt kopā ar draudzenēm kādā Kalifornijas rančo, kur varētu jādelēt ar zirgiem.
Džonijs pierunāja Virdžīniju sūtīt meitenes projām uz rančo un atvadīdamies ar smaidu noskūpstīja viņas. Tēvs viņas lieliski saprata. Kuram bērnam gan negribētos labāk jādelēt ar zirgiem pa rančo nekā nīkt kopā ar nīgru tēvu, kurš saviem tēva pienākumiem izvēlas brīžus pēc paša prāta!
Es vēl iedzeršu pāris glāžu un arī taisīšos prom,— Džonijs teica Virdžīnijai.
Labi,— viņa atbildēja. Šī izskatījās viena no viņas melnajām dienām—to nebija daudz, taču tās tūlīt varēja pamanīt. Nebija jau viņai nekāda lielā prieka no tādas dzīves.
Džinija ievēroja, ka viņš sev pielej lielāku glāzi nekā citkārt.
— Vai tad tev jāpūlas būt vēl jautrākā prātā?— viņa jautāja.— Tev taču visur tik brīnišķi veicas. Man nenāca ne prātā, ka no tevis varētu iznākt tik labs biznesmenis.
Džonijs pasmaidīja.— Tas nemaz nav tik grūti,— viņš teica. Tai pašā laikā viņš atskārta: tad re, kur tā nelaime! Džonijs saprata sievietes un arī tagad saprata, kāpēc Virdžīnija ir tik nomākta: viņai liekas, ka Džonija dzīvē viss rit pēc viņa prāta. Sievietes nevar izturēt, ja viņu vīriešiem klājas pārāk labi. Tas viņas tracina. Tas atņem viņām pārliecību par savu varu, ko nodrošina pieķeršanās, sekss vai laulības saites. Tāpēc Džonijs teica — nevis lai pažēlotos, bet lai nomierinātu viņu:— Kāda tam visam jēga, ja es nevaru dziedāt?Virdžīnijas balsī skanēja aizkaitinājums.— Ai, Džonij, tu taču vairs neesi mazais bērns. Tev ir pāri par trīsdesmit pieci. Kas tev ko raizēties par tādām blēņām kā dziedāšana? Kā producents tu taču pelni daudz vairāk.
Džonijs izbrīnījies paskatījās uz viņu un teica:— Es esmu dziedātājs. Es mīlu dziedāt. Kāds tam sakars ar vecumu?
Virdžīnija kļuva nepacietīga.— Man tava dziedāšana nekad nav patikusi. Tagad, kad tu esi parādījis, ka proti taisīt filmas, es pat priecājos, ka tu vairs nevari dziedāt.
Džonija piepešais niknums pārsteidza viņus abus.— Tas nu ir pretīgākais, ko tu varēji pateikt!— viņš izgrūda, juzdamies pilnīgi satriekts. Kā Virdžīnija var kaut ko tādu just, kā var viņu tik ļoti neieredzēt?
Virdžīnija pasmaidīja, redzēdama viņa aizvainojumu. Tas, ka Džonijs var niknoties uz viņu, šķita tik nejēdzīgi, ka viņa teica:— Vai tev ir ienācis prātā, kā es jutos, kad visas tās skuķes skrēja tev pakaļ tās tavas dziedāšanas dēļ? Kā justos tu, ja es ietu pa ielu ar pliku dibenu, lai vīrieši skrien man pakaļ? Apmēram to man nozīmēja tava dziedāšana, un es vēlējos, kaut tu zaudētu balsi un nekad vairs nevarētu dziedāt. Bet tas bija vēl pirms šķiršanās.
Džonijs iztukšoja savu glāzi.— Tu neko nesaproti. Itin neko.— Iegājis virtuvē, viņš uzgrieza Nino numuru. Abi tūlīt pat norunāja pavadīt nedēļas nogali Palmspringsā, un Džonijs palūdza, lai Nino piezvana un uzaicina līdzi kādu meiteni, kas Džoniju bija ieinteresējusi,— kādu jaunu, vēl nesamaitātu radījumu pašā jaunības plaukumā.— Viņa paņems līdzi kādu draudzeni arī tev,— Džonijs teica.— Pēc stundas būšu pie tevis.
Virdžīnijas atvadu sveiciens bija ļoti vēss. Džonijs to neņēma vērā, jo šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš dusmojās uz Džiniju. Pie velna — šo nedēļas nogali viņš uzdzīvos, kā nākas, lai iekšas attīrās no visiem sārņiem!Palmspringsā, protams, viss bija labākajā kārtībā. Džonijam tur piederēja māja, kas bija izmantojama jebkurā laikā, un šajā sezonā tur uzturējās visi vajadzīgie kalpotāji. Abas meitenes bija pietiekami jaunas, lai viņu sabiedrībā būtu jautri un patīkami, turklāt viņas vēl neprata uzbāzīgi diedelēt sev dažādas labvēlības. Pirms vakariņām viņiem pie baseina piebiedrojās vēl daži draugi. Tad Nino ar savu meiteni uzgāja istabā, lai sapostos vakariņām un aši pamīlētos, kamēr vēl jutās saulē pietiekami iesilis. Džonijam nebija noskaņojuma, tāpēc viņš savu meiteni, vārdā Tīna, neliela auguma blondīni ar lelles sejiņu, uzsūtīja augšā uz dušu vienu pašu. Viņš nekad nevarēja nodoties mīlas priekiem ar citu sievieti tūlīt pēc strīda ar Virdžīniju.
Viņš iegāja stiklotajā viesistabā, kur atradās klavieres. Dziedādams kopā ar orķestri, viņš reizēm joka pēc bija paplinkšķinājis klavieres, tāpēc bez pūlēm varēja improvizēt dziesmu saldsērīgu mēnesnīcas balāžu stilā. Spēlēdams viņš sāka mazliet dungot līdzi—tā nebija īsta dziedāšana, tikai daži klusi nodūdoti vārdi. Acumirklī Tīna jau bija istabā un, sajaukusi Džonijam kokteili, apsēdās viņam blakām pie klavierēm. Džonijs nospēlēja vairākas melodijas, un meitene dungoja līdzi. Tad viņš atstāja Tīnu sēžam pie klavierēm un iegāja dušā. Tur viņš nodziedāja vairākas frāzes, kas drīzāk izklausījās pēc runāšanas. Džonijs apģērbās un atgriezās istabā. Tīna joprojām bija viena, tātad Nino ar savu meiteni patiešām raujas vaiga sviedros vai varbūt steidzas piedzerties.