— Nav slikti, veco zēn, nepavisam nav slikti,— viņš izdzirda aiz muguras Nino balsi.
Džonijs apsviedās apkārt uz grozāmā sēdekļa. Nino viens stāvēja durvīs. Viņa meitenes tuvumā nebija. Džonijs atviegloti uzelpoja. Par Nino klātbūtni viņš nebēdāja.
Jā,— Džonijs novilka.— Mēģināsim tikt vaļā no tām abām meičām. Sūti viņas mājās!
Sūti pats,— atmeta Nino.— Man nav nekādas patikas tos lāga skuķus apvainot. Un es nupat savējo divreiz izmīlēju. Būtu gan skaisti, ja es tagad viņu aizdzītu mājās, pat vakariņas neizmaksājis!
Pie velna ar visu, nodomāja Džonijs. Lai meitenes klausās, vienalga, kā skanēs. Viņš piezvanīja pazīstamam Palmspringsas ansambļa vadītājam un palūdza, lai tas atsūta Nino mandolīnu. Vadītājs protestēja:—Ko vēl ne, Kalifornijā taču neviens mandolīnu nespēlē!—Pagādā, un cauri!—atsaucas Džonijs.
Skaņu ierakstu aparatūras mājā bija papilnam, un Džonijs norīkoja abas meitenes darbināt izslēgšanas un skaņas stipruma kontaktpogas. Pēc vakariņām Džonijs ķērās pie darba. Nino uz mandolīnas spēlēja pavadījumu, un Džonijs nodziedāja visas savas vecās dziesmas. Viņš dziedāja ar pilnu krūti, nemaz netaupīdams balsi. Sajūta kaklā bija teicama, un Džonijam likās, ka viņš varētu dziedāt veselu mūžību. Visus garos mēnešus, kamēr vajadzēja iztikt bez dziedāšanas, viņš bija daudz domājis, kā vajadzētu dziedāt, prātojis, kā tagad — atšķirībā no jaunības dienām — apdarinātu katru lirisko frāzi. Domās viņš bija izdziedājis daudz dziesmu ar rūpīgi izstrādātām intonācijas niansēm. Tagad viņš to darīja īstenībā. Reizēm īstenībā neizdevās tik labi, kā bija izklausījies domās; iztēlē dziedātais izskanēja savādāk, nekā dziedot skaļi. Dziedot skali, Džonijs nodomāja. Pašreiz viņš neklausījās sevī, bet koncentrejās izpildījumam. Mazliet sašķobījās ritms, bet tas nekas, tikai drusku ierūsējušas iemaņas . . . Tas metronoms, kas sēž galvā, nekad nepievils. Vajadzīgs tikai vairāk pavingrināties.Beidzot Džonijs apklusa. Tīna mirdzošām acīm piesteidzas viņam klāt un dedzīgi noskūpstīja viņu.— Tagad es saprotu, kāpēc mana māte iet skatīties visas tavas filmas,— viņa teica. Citkārt to nevarētu saukt par īpašu komplimentu, taču šobrīd tas bija īsti vietā. Džonijs un Nino iesmējās.
Viņi atskaņoja ierakstu, un tagad Džonijs varēja īsti ieklausīties savā balsī. Mainījusies, velnišķi mainījusies, un tomēr tā neapšaubāmi ir Džonija Fontānes balss. Pilnskanīgāka un sulīgāka nekā jebkad agrāk, turklāt vīrieša, ne vairs jaunekļa balss. Tajā ir vairāk patiesu emociju, vairāk savdabības. Un tehniskā ziņā izpildījums ir labāks nekā jebkad agrāk. Nudien, tas ir meistarīgs! Un, ja viņš dzied tik labi jau tagad, kad balss galīgi ierūsējusi, kas notiks, kad viņš atgūs agrākās iemaņas? Džonijs smaidīdams palūkojās uz Nino.— Vai patiešām skan tik labi, kā man pašam liekas?
Nino domīgi paraudzījās Džonija laimīgajā sejā.— Sasodīti labi,— viņš noteica,— bet redzēsim, kā tu dziedāsi rīt.
Džonijs jutās aizskarts, ka Nino izturas tik atturīgi.— Ak tu kretīns tāds, tu labi zini, ka pats ne tuvu tā nevari nodziedāt! Par rītdienu nebēdā. Es jūtos lieliski.
Taču vairāk viņš tovakar nedziedāja. Abi ar Nino viņi aizveda meitenes uz sarīkojumu, un Tīna pārgulēja nakti Džonija gultā, taču nekāds lāga mīlētājs viņš šoreiz nebija. Meitene likās drusku vīlusies. Nu bet, pie velna, cilvēks taču nevar visu pagūt vienā dienā, .nodomāja Džonijs.
No rīta viņš pamodās ar pusapjaustām bažām, ar neskaidrām bailēm, ka atgūtā balss bijusi tikai sapnis. Brīdi vēlāk viņš saprata, ka tā nav, un tad viņu pārņēma bailes, ka balss varbūt atkal būs pazudusi. Džonijs piegāja pie loga un mazliet padungoja, tad, joprojām pidžamā ģērbies, iegāja viesistabā. Izvēlējies kādu melodiju, viņš sāka to spēlēt uz klavierēm un pēc brīža mēģināja dziedāt līdzi. Sākumā viņš dziedāja klusināti, taču kakls nesāpēja, aizsmakuma nebija, un pamazām viņš ļāva sev pilnu vaļu. Balss saites darbojās nevainojami, bez jebkādas piepūles, un skaņa bija tīra un sulīga. Viegli, pavisam viegli tā plūda pār lūpām, gluži kā pati no sevis. Džonijs saprata, ka melnais laiks palicis pagātnē un viņam atkal pieder viss. Un nav svarīgi, vai viņš ievelsies bedrē ar visām savām filmām, nav svarīgi, ka naktī viņam ar Tīnu nekas prātīgs nesanāca, nav svarīgi, ka Virdžīnija viņu ienīdīs, jo viņš atkal var dziedāt. Tikai viena nožēla šajā brīdī pazibēja viņa domās. Ja balss būtu atgriezusies tad, kad viņš mēģināja dziedāt savām meitām, tas gan būtu bijis brīnišķīgi. Cik tas butu bijis brīnišķīgi . . .
Istabā ienāca viesnīcas medmāsa, stumdama ratiņus ar medikamentiem. Džonijs piecēlās un brīdi lūkojās lejup uz gulošo vai varbūt jau mirstošo Nino. Viņš zināja: Nino nav greizsirdīgs uz viņu par to, ka viņš atguvis balsi. Nino ir greizsirdīgs tikai par to, ka Džoniju šī balss atgūšana darījusi tik laimīgu. Par to, ka viņš tik ļoti mīl dziedāšanu. Jo tagad bija pavisam skaidri redzams, ka Nino Valenti neko tik ļoti nemīl, lai tā dēļ vēlētos izveseļoties un palikt dzīvs.
Maikls Korleone ieradās Lasvegasā vēlu vakarā, un, sekojot viņa paša norādījumiem, neviens viņu lidostā nesagaidīja. Viņam līdzi bija tikai divi cilvēki: Toms Heigens un jaunais miesassargs, ko sauca Alberts Neri.
Maiklam un viņa biedriem tika ierādītas viesnīcas greznākās istabas. Tajās jau gaidīja cilvēki, kurus Maiklam vajadzēja satikt.Fredijs Korleone apsveica brāli ar sirsnīgu apskāvienu. Fredijs bija kļuvis krietni korpulentāks, izskatījās labsirdīgāks, dzīvespriecīgāks un' daudz švītīgāks. Viņam mugurā bija izsmalcināti pašūts pelēka zīda uzvalks, kam prasmīgi pieskaņotas pārējās apģērba detaļas. Matu griezums viņam bija izdarīts ar žileti un izveidots ar tādu rūpību kā kinoaktierim, rokas rūpīgi manikirētas, un seja liecināja par pirmklasīga bārddziņa darbu. Šis bija pavisam cits cilvēks nekā tas, kuru pirms četriem gadiem aizsūtīja projām no Ņujorkas.Viņš atlaidās sēdeklī un pārlaida Maiklam draudzīgu skatienu.— Ar salāpītu seju tu izskaties krietni jēdzīgāks. Beidzot sieva pierunāja gan, ko? Kā viņai iet? Kad atbrauks šurpu pie mums?Maikls pasmaidīja brālim pretī.— Arī tu izskaties tīri nekas. Keja labprāt būtu braukusi līdzi, bet viņa gaida otru bērnu, un mazais arī jāpieskata. Turklāt šis ir biznesa brauciens, Fredij, un rītvakar vai parīt no rīta man jālido atpakaļ.
— Vispirms tev kārtīgi jāpaēd,— sacīja Fredijs.— Mums viesnīcā ir pirmklasīgs šefpavārs, un tu dabūsi pamieloties labāk nekā jebkad. Ej tagad dušā, pārģērbies, un viss tiks sagatavots tepat uz vietas. Visi tie, ar ko tu gribēji runāt, ir tepat tuvumā, un, kad būsi gatavs, viņi tevi jau gaidīs. Man tikai jāpiezvana.
— Mou Grīnu atstāsim pēdējo, labi?— Maikls laipni teica.— Paaicini Džoniju Fontāni un Nino, lai uznāk paēst kopā ar mums. Un Lūsiju un viņas draugu dakteri arī. Mēs varam aprunāties jau ēdot.— Viņš pagriezās pret Heigenu. — Vai tev vēl kāds padomā, Tom?
Heigens papurināja galvu. Viņu Fredijs bija apsveicis krietni atturīgāk nekā Maiklu, taču Heigens to saprata. Fredijs bija iekļuvis tēva melnajā sarakstā, un viņš, gluži dabiski, vainoja consiglori par to, ka tas nenoveļ akmeņus no ceļa. Heigens to labprāt būtu darījis, taču viņš nezināja, kāpēc Fredijs izpelnījies šo tēva nelabvēlību. Dons nemēdza paskaidrot savu nepatiku sīkāk. Viņš vienkārši lika to manīt.Bija jau pāri pusnaktij, kad visi sapulcējās pie īpaši klātā maltītes galda Maikla istabā. Lūsija noskūpstīja Maiklu un neko nesacīja par viņa teicamo izskatu pēc operācijas. Taču Džūlzs Segals neslēpti nopētīja pārveidoto vaigakaulu un teica Maiklam:— Labs darbs. Saaudzis pa pirmo. Un iesnas arī pāri?
— Viss ir lieliskā kārtībā,— atbildēja Maikls.— Paldies par izlīdzēšanu.
Maltītes laikā galvenā uzmanība tika veltīta Maiklam. Visi ievēroja, cik ļoti viņš ar savu runas veidu un izturēšanos atgādina Donu. Kaut kādā netveramā veidā viņš izraisīja pret sevi tādu pašu godbijību un cieņu, un tomēr viņš pavisam nemāksloti un dabiski centās radīt ap sevi nepiespiestības gaisotni. Heigens, kā parasti, palika tālākajā plānā. Jauno līdzbraucēju Albertu Neri viņi nepazina, turklāt šis vīrs izturējās ļoti klusi un neuzkrītoši. Viņš bija paziņojis, ka negribot ēst, un, sēdēdams atpūtas krēslā pie durvīm, lasīja vietējo laikrakstu.
Kad viņi bija izdzēruši vairākas glāzes un mazliet iestiprinājušies, viesmīļi tika atlaisti.
Es dzirdēju, ka tava balss esot kļuvusi tikpat laba kā agrāk un tu esot atguvis visus savus vecos pielūdzējus,— Maikls teica Džonijam Fontānem.— Apsveicu!
Paldies,— atbildēja Džonijs. Viņu urdīja ziņkāre, kāpēc īsti Maikls vēlējies viņu satikt. Kādu pakalpojumu no viņa prasīs?
Tad Maikls uzrunāja visus kopā:— Korleones Ģimene domā pamazām pārcelties šurp, uz Lasvegasu. Tā grib pārdot visu savu olīveļļas biznesu un apmesties šeit. Mēs ar Heigenu un Donu to visu esam pārrunājuši, un mums šķiet, ka Ģimenes nākotne ir tieši šeit. Tas nenozīmē, ka mēs pārcelsimies šurp tūlīt vai nākamgad. Var paiet divi, trīs un pat četri gadi, kamēr izdosies visu nokārtot. Bet tāda ir mūsu nākotnes iecere. Dažiem mūsu draugiem pieder ievērojami ienākuma procenti no šīs viesnīcas un kazino, un tas būs mūsu pamats. Mou Grīns mums pārdos savu procentu daļu, tā ka viss šeit būs Ģimenes draugu rokās.Fredija apaļajā sejā parādījās bažas.— Maik, vai tu esi pārliecināts, ka Mou Grīns kaut ko pārdos? Man viņš par to neko nav teicis, un viņam šis bizness patīk. Es nudien neticu, ka viņš gribēs to pārdot.
— Es viņam izteikšu piedāvājumu, ko viņš nevarēs noraidīt,— mierīgi atbildēja Maikls.
Šos vārdus viņš izteica gluži ikdienišķā balsī, taču iespaids bija stindzinošs — varbūt tāpēc, ka šo teicienu labprāt lietoja Dons. Maikls griezās pie Džonija Fontānes:— Dons cer uz tavu palīdzību, lai mēs iesākumā varētu veiksmīgi atsperties. Spriežot pēc visa, ļoti svarīgs apstāklis azartspēlmaņu pievilināšanā būs publikas izklaidēšana. Mēs ceram, ka tu parakstīsi kontraktu par uzstāšanos piecas reizes gadā, teiksim, ik reizes pa nedēļai. Un ceram, ka tavi kinodraugi darīs to pašu. Tu viņiem esi izdarījis daudz pakalpojumu, tagad vari prasīt pretimnākšanu no viņiem.
— Protams,— atteica Džonijs.— Tu taču zini, ka sava krusttēva labā es darīšu visu.— Tomēr viņa balsī jautās tikko manāma šaubu pieskaņa.
Maikls pasmaidīja.— Šai darījumā tu zaudētājs nebūsi,— viņš teica,— un tavi draugi arī ne. Tu saņemsi daļu no viesnīcas akcijām, un, ja tev vēl kāds liksies pietiekami nozīmīgs, arī viņš šo to dabūs. Varbūt tu man netici, tāpēc teikšu, ka atkārtoju tieši Dona vārdus.
— Es tev ticu, Maik,— Džonijs steigšus iebilda.— Bet šobrīd uz šīs zemes joslas tiek būvētas vēl desmit viesnīcas un spēļu zāles. Kad ieradīsieties jūs, tirgus jau būs pārpildīts, un pie pašreizējās konkurences viegli var iznākt, ka esat vienkārši nokavējuši.
Tad ierunājās Toms Heigens:— Korleones Ģimenei ir draugi, kuri finansē trīs no šīm jaunajām viesnīcām.— Džonijs tūdaļ saprata, kas ar to domāts: Korleones Ģimenei pieder šīs trīs viesnīcas ar visām spēļu zālēm. Un akciju, ko piedāvāt, būs pietiekami daudz.
— Es sākšu kaut ko kārtot,— Džonijs apsolīja.
Maikls pievērsās Lūsijai un Džūlzam Segalam.— Es esmu jums pateicību parādā,— viņš teica Džūlzam.— Esmu dzirdējis, ka jūs gribētu atkal strādāt par ķirurgu, bet slimnīcas neļaujot jums izmantot savu aparatūru tās vecās abortu padarīšanas dēļ. Gribu dzirdēt no jums paša — vai tā ir?
Džūlzs pasmaidīja.— Apmēram. Bet jūs nepazīstat mediķu pasauli. Viņiem jūsu vara nenozīmē itin neko. Baidos, ka šeit jūs man nevarēsiet palīdzēt.Maikls izklaidīgi pamāja ar galvu.— Protams, protams. Bet daži mani draugi, labi pazīstami cilvēki, taisās būvēt Lasvegasā lielu slimnīcu. Ņemot vērā, cik strauji šī pilsēta aug un vēl taisās augt, bez tās nevarēs iztikt. Varbūt tur jūs ielaidīs operāciju zālē, ja mācēsim visu pareizi apgaismot. Vai tad viņi atradīs daudz tik labu ķirurgu kā jūs, kas būtu ar mieru pārcelties uz šo tuksnesi? Vai kaut uz pusi tik labu? Mēs šai slimnīcai izdarīsim lielu pakalpojumu. Tā ka nepazūdiet! Vai tiesa, ka jūs ar Lūsiju gribot apprecēties?
Džūlzs paraustīja plecus.— Tad, kad es redzēšu, ka man ir kāda nākotne.
Lūsija nīgri novilka:— Maik, ja jūs to slimnīcu neuzcelsiet, man būs jānomirst vecmeitās.
Visi iesmējās, vienīgi Džūlzs palika nopietns.
Ja es uzsāku tādu darbu, tad negribu turpmāk būt atkarīgs ne no kādiem pakalpojumu prasītājiem,— viņš sacīja Maiklam.
Par to nav runas,— vēsi atteica Maikls.— Es vienkārši esmu jūsu parādnieks un gribu nokārtot rēķinus.
— Maik, neniknojies,— Lūsija lūdzoši teica.
Maikls viņai uzsmaidīja.— Es neniknojos.— Viņš pievērsās Džūlzam:— Tas bija cūcīgi teikts. Pakalpojumus Korleones Ģimene ir lūgusi citiem jūsu labā. Vai domājat, ka esmu tik neaptēsts, lai prasītu no jums to, ko jūs neparko negribētu darīt? Un pat ja tā būtu? Velns lai parauj, vai daudzi pakustināja kaut pirkstu jūsu labā, kad iekūlāties nepatikšanās? Un, kad es uzzināju, ka jūs gribētu atkal būt īsts ķirurgs, es patērēju daudz laika, pētīdams, vai nevaru palīdzēt. Varu. Un neko par to pretī neprasu. Bet jūs vismaz varētu uzlūkot mūsu attiecības par draudzīgām, un es domāju, ka būsiet ar mieru manis dēļ darīt to pašu, ko darītu jebkura laba drauga dēļ. Tā ir visa pakalpojumu prasīšana. Bet jūs varat atteikties.
Toms Heigens, galvu noliecis, smaidīja. Pat Dons to nebūtu izdarījis meistarīgāk.
Džūlzs pietvīka.— Maik, tā es to nebiju domājis. Esmu ļoti pateicīgs jums un jūsu tēvam. Aizmirstiet, ko es teicu.
Maikls pamāja ar galvu.— Ļoti labi,— viņš sacīja.— Kamēr slimnīcu uzcels un atvērs, jūs būsiet šo četru viesnīcu galvenais ārsts. Sagādājiet sev personālu. Arī naudu saņemsiet vairāk, bet to jūs ar Tomu varat sīkāk pārrunāt citā reizē. Un tev, Lūsij, es gribu piedāvāt kādu nozīmīgāku darbu. Varbūt tu pārzināsi visus veikaliņus, kas tiks atvērti viesnīcu arkādēs. Es domāju, finansiālo pusi. Vai varbūt pieņemsi darbā meitenes, kuras mums vajadzēs spēļu namos, vai vēl ko tamlīdzīgu. Tā ka, ja Džūlzs tevi neapprecēs, tu vismaz varēsi būt bagāta vecmeita.
Fredijs pikti kūpināja savu cigāru. Maikls pagriezās pret viņu un laipni teica:— Es esmu tikai Dona ziņnesis, Fredij. Ko viņš taisās uzticēt tev, to viņš, protams, pateiks tev pats, bet es nešaubos, ka tas būs kaut kas pietiekami nozīmīgs, lai tu justos apmierināts. Mums daudzi ir stāstījuši, cik lieliski tu šeit darbojies.
Par ko tad viņš skaišas uz mani?— Fredijs žēlabaini noprasīja.— Tikai par to, ka spēļu zālei ir zaudējumi? Tas jau nav manā, bet Mou Grīna ziņā. Ko tas vecais īsti grib, velns lai parauj?
Par to neraizējies,— Maikls atteica. Tad viņš pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Kur Nino? Es cerēju viņu atkal satikt.
Džonijs paraustīja plecus.— Nino ir diezgan slims. Viņa istabā sēž medmāsa. Bet šis te dakteris apgalvo, ka viņu vajagot likt psihenē, ka viņš pats cenšoties sevi nogalēt. Nino!
Maikls izskatījās patiesi pārsteigts.— Nino vienmēr ir bijis kārtīgs lāga zēns,— viņš domīgi sacīja.— Nekad neesmu redzējis, ka viņš strādātu cūcības vai darītu kādam ļaunu. Bet viņam nekad nekas nav īpaši rūpējis. Ja nu vienīgi glāzīte.
— Jā,— novilka Džonijs.— Nauda nāk ripodama, un viņš varētu dabūt, kādu darbu vien grib — dziedāt vai spēlēt filmās. Viņš tagad saņem piecdesmit tūkstošus par filmu un visu aizlaiž pa gaisu. Viņam galīgi nerūp tas, ka viņš ir slavens. Pa visiem gadiem, kamēr esam draugi, neesmu redzējis, ka viņš darītu kaut ko nekrietnu. Un tagad tas velns sadomājis nodzerties līdz nāvei.
Džūlzs kaut ko gribēja sacīt, taču pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš pabrīnījās, redzēdams, ka pie durvīm sēdošais vīrietis neceļas atvērt, bet mierīgi turpina lasīt avīzi. Durvis atvērt aizgāja Heigens. Un gandrīz vai atstreipuļoja malā, kad istabā sparīgiem soļiem ienāca Mou Grīns, kuram pa pēdām sekoja abi viņa miesassargi.Mou Grīns bija izskatīgs gangsteris, kurš savulaik Bruklinā izpelnījies Apvienoto Slepkavu firmas galvenā bendes slavu. Viņš bija sācis interesēties par azartspēlēm, pārcēlies uz rietumiem izmēģināt laimi, viens no pirmajiem saskatījis Lasvegasas nākotnes iespējas un uzcēlis tās teritorijā vienu no pirmajām viesnīcām ar kazino. Viņam joprojām mēdza uznākt slepkavīga niknuma lēkmes, un viesnīcā visi no viņa baidījās, arī Fredijs, Lūsija un Džūlzs Segals. Viņi allaž centās izvairīties no jebkādas sastapšanās ar šo cilvēku.Šobrīd glītā seja bija savilkušies drūmā grimasē. Mou Grīns griezās pie Maikla Korleones:— Es gaidu, kad varēšu aprunāties ar tevi, Maik. Rīt man daudz darāmā, tāpēc nolēmu noķert tevi vēl šovakar. Kā būs?Maikls Korleone paraudzījās uz viņu ar draudzīgu izbrīnu.— Jā, protams,— viņš teica un pamāja Heigenam. — Ielej misteram Grīnam dzeramo, Tom!