Mou Grīns uzrunāja savus miesassargus:— Iedodiet visiem šiem ļaudīm pa kādam žetonam, lai viņi var iet uz zāli paspēlēt!— Acīmredzot viņš domāja Džūlzu, Lūsiju, Džoniju Fontāni un Maikla miesassargu Albertu Neri.
Maikls Korleone piekrītoši pamāja ar galvu.— Tā ir laba doma,— viņš teica. Tikai pēc tam Alberts Neri piecēlās no krēsla un dzīrās iet līdzi pārējiem ārā.Pēc atsveicināšanās vārdiem istabā palika Fredijs, Toms Heigens, Mou Grīns un Maikls Korleone.Grīns nolika glāzi uz galda un, tikko valdīdams niknumu, noprasīja:— Ko nozīmē tās runas par to, ka Korleones Ģimene taisoties atpirkt manu viesnīcas daļu? Drīzāk es atpirkšu jūsējo! Jūs mani neizstumsiet no šejienes!
— Jūsu kazino, par spīti visām priekšrocībām, cieš zaudējumus,— lietišķi sacīja Maikls.— Jūsu pārvaldes darbībā kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt mēs pratīsim darboties labāk.
Grīns skarbi iesmējās.— Nolāpītie salašņas — es jums izdaru pakalpojumu, pieņemu pie sevis Frediju, kad jūs esat ķibelē, un tagad jūs gribat izstumt mani no vietas. Redz, ko jūs gribat! Bet mani neviens neizstums, un man ir draugi, kas man palīdzēs.
Maikls joprojām saglabāja rāmu lietišķību.— Frediju jūs pieņēmāt tāpēc, ka Korleones Ģimene jums par to iedeva krietnu žūksni, lai varat pabeigt savas viesnīcas iekārtošanu. Un uzsākt kazino darbību. Un tāpēc, ka Molināri Ģimene Rietumu krastā garantēja viņa drošību un savā veidā atlīdzināja jums par viņa pieņemšanu. Korleones Ģimene un jūs esat nokārtojuši rēķinus. Nesaprotu, par ko jūs skaišaties. Mēs nopirksim jūsu daļu par jebkuru pieņemamu cenu, kādu jūs nosauksiet,— kas tur ļauns? Kas tur negodīgs? Tā kā jūsu kazino cieš zaudējumus, mēs pat izdarām jums pakalpojumu.Grīns papurināja galvu.— Korleones Ģimenei vairs nav tik daudz pulvera. Krusttēvs ir nevesels. Pārējās Ģimenes spiež jūs ārā no Ņujorkas, un nu jūs cerat noķert te vieglāku lomu. Uzklausiet manu padomu, Maik,— labāk nemēģiniet!
Maikls klusi pavaicāja:—Vai tāpēc jūs uzskatījāt, ka varat Frediju publiski izpļaukāt?
Toms Heigens satrūcies pagriezās pret Frediju. Fredija Korleones seja tumši pietvīka.— E, Maik, tur jau nekā nebija. Mou to nedomāja nopietni. Viņš reizēm izlec no rāmjiem, bet mēs esam labi draugi. Vai ne, Mou?Grīns izturējās piesardzīgi.— Jā, protams. Reizēm man dažam labam jāiedod pa pakaļu, lai uzturētu šeit kārtību. Uz Frediju es apskaitos par to, ka viņš maukojas ar visām oficiantēm un ļauj viņām darba laikā fIederēt. Mēs drusku sarāvāmies, un es viņu pārmācīju.Bezkaislīgu sejas izteiksmi Maikls pievērsās brālim:—Un nu tu esi pārmācīts, Fredij?
Fredijs sadudzis raudzījās viņam pretī un neko neatbildēja. Grīns iesmiedamies teica:— Tas velns bija pasācis ņemt viņas gultā pa divām uzreiz — vecais trīskārtainais numurs. Fredij, man jāatzīst, ka ar dāmām tu tiešām esi meistars! Pēc tevis viņas ne ar vienu vairs nejutās laimīgas.Heigens redzēja, ka Maiklam tas ir pārsteigums. Brīdi viņi raudzījās viens otrā. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ Fredijs izpelnījies Dona nelabvēlību. Attiecībā uz seksu Dona uzskati bija ļoti stingri. Ja viņa dēls Fredijs uzdzīvo ar divām meitenēm reizē, tā viņam noteikti liekas nepiedodama izlaidība. Turklāt, atļaudams sevi fiziski pazemot tādam cilvēkam kā Mou Grīns, Fredijs mazinājis respektu pret Korleones Ģimeni. Varbūt arī tas bija viens no tēva nelabvēlības iemesliem.
Pieceldamies no krēsla un ar balss toni ļaudams saprast, ka saruna pabeigta, Maikls teica:— Man rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc padomājiet par cenu.
— Tu, smerdeli tāds!— Grīns nikni ieaurojās.— Tu domā, ka varēsi mani tik vienkārši dabūt pie malas? Es noguldīju krietni vairāk vīru nekā tu, pirms tiku uz zara! Es lidošu uz Ņujorku un pats runāšu ar Donu. Es pats viņam izteikšu piedāvājumu!
Fredijs nervozi griezās pie Toma Heigena:— Tom, tu esi consigfliori, tu vari aprunāties ar Donu un dot viņam padomu.
Šajā brīdī Maikls vērsa pret abiem Lasvegasas vīriem visu savu ledaini stindzinošo personības spēku.— Dons ir daļēji atkāpies no amata,— viņš noskaldīja.— Ģimenes biznesu tagad vadu es. Un Tomu es esmu atcēlis no consigliori amata. Viņš būs vienīgi mans advokāts šeit, Vegasā. Pēc pāris mēnešiem viņš ar savu ģimeni pārcelsies šurp un sāks te juridiskos darījumus. Tāpēc visu, kas sakāms, sakiet tieši man.
Neviens neatbildēja.
— Fredij,— Maikls dzedri teica,— tu esi mans vecākais brālis, un es tevi cienu. Bet nekad vairs nemēģini nostāties cita pusē pret Ģimeni. Es to Donam pat nesacīšu.— Viņš pievērsās Mou Grīnam:— Neapvainojiet cilvēkus, kuri cenšas jums palīdzēt. Labāk izmantojiet savu enerģiju, papētot, kāpēc kazino cieš zaudējumus. Korleones Ģimene te ir ieguldījusi daudz naudas, un mēs nesaņemam atpakaļ to, kas pienāktos, bet es tomēr neskrēju šurp, lai jūs izlamātu. Es piedāvāju palīdzīgu roku. Bet, ja jūs gribat uzspļaut šai palīdzīgajai rokai, tā ir jūsu darīšana. Man vairs nekas nav sakāms.
Viņš ne mirkli nebija pacēlis balsi, taču viņa vārdi iedarbojās uz Grīnu un Frediju kā atvēsinoša ūdens šalts. Lūkodamies viņos abos, Maikls atvirzījās no galda, tādējādi likdams saprast, ka gaida viņus aizejam. Heigens piegāja pie durvīm un atvēra tās. Abi vīri neatsveicinājušies izgāja ārā.
Nākamajā rītā Maikls Korleone saņēma ziņu no Mou Grīna: savu viesnīcas daļu viņš nepārdošot ne par kādu cenu. Ziņu atnesa Fredijs. Paraustījis plecus, Maikls sacīja brālim:— Pirms braucu atpakaļ uz Ņujorku, es gribētu redzēt Nino.
Nino istabā viņi sastapa Džoniju Fontāni, kurš sēdēja uz dīvāna un ēda brokastis. Džūlzs pašlaik izmeklēja Nino, un guļamistabas durvju ailei priekšā bija aizvilkti aizkari. Beidzot tie atkal pašķīrās.
Maiklu satrieca Nino izskats. Šis cilvēks nepārprotami tuvojās savam galam. Acu skatiens viņam bija aizplīvurots, mutes apveidi ļengani, visi sejas muskuļi atslābuši. Maikls apsēdās uz gultas malas un teica:— Labi, ka es tevi sastapu, Nino. Dons vienmēr apvaicājas par tevi.
Nino sejā parādījās vecais, pazīstamais smīns.— Pasaki viņam, ka es eju pie tēviem. Pasaki, ka kino bizness ir krietni bīstamāks par olīveļļas biznesu.
— Tu drīz būsi uz kājām,— sacīja Maikls.— Ja tev ir kas uz sirds un Ģimene var palīdzēt, tu tikai pasaki.
Nino papurināja galvu.— Nav nekā,— viņš novilka.— Itin nekā.
Maikls vēl īsu brīdi parunājās ar viņiem, tad devās projām. Fredijs pavadīja viņu un līdzbraucējus uz lidostu, taču, paklausīdams Maikla lūgumam, neuzkavējās tur līdz prombraukšanas laikam. Kopā ar Tomu Heigenu un Albertu Neri kāpdams lidmašīnā, Maikls pagriezās pret Neri un jautāja:— Vai tu viņu labi iegaumēji?
Neri piesita sev pie pieres.— Mou Grīns ir nofotografēts un iegrāmatots šeit.
Maikls Korleone sēdēja lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku, un, atlaidies sēdeklī, mēģināja iemigt. Veltīgi. Tuvojas viņa dzīves smagākais, varbūt pat liktenīgais posms. Ilgāk to atvairīt vairs nevarēja. Viss bija sagatavots, paveikti visi drošības pasākumi, kas prasīja veselus divus gadus. Ilgāk vilcināties nedrīkstēja. Pagājušajā nedēļā, kad Dons bija oficiāli paziņojis abiem caporegimes un pārējiem Korleones Ģimenes locekļiem, ka atkāpjas no amata, Maikls saprata, ka ar šo soli tēvs dara viņam zināmu, ka pienācis īstais laiks.
Bija apritējuši jau gandrīz trīs gadi, kopš viņš atgriezies mājās, un vairāk par diviem gadiem, kopš apprecējis Keju. Trīs gadi bija aizvadīti, apgūstot Ģimenes biznesu. Neskaitāmas stundas viņš bija nosēdējis kopā ar Tomu Heigenu un ne mazāk — kopā ar Donu. Viņš bija ļoti pārsteigts, uzzinādams, cik bagāta un varena īstenībā ir Korleones Ģimene. Tai piederēja izcili vērtīgs nekustamais īpašums Ņujorkas vidienē, vesels kopums dažādu kantora ēku. Tai piederēja fiktīvi reģistrēta ienākumu daļa no divām Volstrītas mākleru iestādēm, vairāki Longailendas krastmalas rajoni, akcijas dažās apģērbu tirdzniecības centra firmās un vēl piedevām ienākumi no nelegālajām azartspēļu operācijām.Pats interesantākais, ko Maikls Korleone uzzināja, iepazīdamies ar Korleones Ģimenes agrākajiem darījumiem, bija tas apstāklis, ka Ģimene drīz pēc kara saņēmusi samaksu par aizsardzību no kādas skaņu plašu viltotāju grupas. Viltotāji bija pavairojuši un pārdevuši slavenu mākslinieku balss ierakstus, visu izdarīdami tik prasmīgi, ka nevienam viņus neizdevās pieķert. Protams, par platēm, ko viņi pārdeva veikaliem, ne mākslinieki, ne īstā ierakstu firma nesaņēma nevienu centu. Maikls Korleone ievēroja, ka Džonijs Fontāne šo viltotāju dēļ zaudējis daudz naudas, jo tolaik, tieši pirms balss zuduma, plates ar viņa dziesmām Amerikā bija visplašāk iecienītas.Viņš apjautājās par to Heigenam. Kāpēc Dons ļāvis viltotājiem krāpt viņa krustdēlu? Heigens paraustīja plecus. Bizness paliek bizness, viņš paskaidroja. Turklāt Džonijs tolaik bija izpelnījies Dona nelabvēlību, jo šķīries no sievas, savas bērnu dienu draudzenes, lai apprecētu Margo Aštonu. Tas bija ļoti sadusmojis Donu.
— Un kāpēc tie zeļļi pārtrauca savu nodarbošanos?— Maikls vaicāja.— Vai saskrējās ar policiju?
Heigens papurināja galvu.— Dons vairs nenodrošināja aizsardzību. Pārtrauca to tūlīt pēc Konijas kāzām.
Līdzīgu rīcību Maikls Dona darbībā saskatīja bieži —tēvs palīdzēja grūtībās tiem, kuru grūtības zināmā mērā pats bija izraisījis. Varbūt tas nenotika īpašu viltīgu apsvērumu vai plānu dēļ, bet drīzāk viņa daudzveidīgo interešu rezultātā, vai varbūt to noteica pati Visuma daba, kur pašsaprotami savijās vienkopus labais ar ļauno.
Maikls un Keja bija salaulājušies Jaunanglijā un nosvinējuši klusas, pieticīgas kāzas, kurās piedalījās vienīgi Kejas ģimene un daži viņas draugi. Pēc tam viņi apmetās vienā no Longbīčas alejas mājām. Maikls /nevarēja vien nobrīnīties, cik labi Keja saprotas ar viņa vecākiem un pārējiem alejas iedzīvotājiem. Protams, viņa tūlīt pēc kāzām bija kļuvusi grūta, gluži kā pieklājas kārtīgai veco laiku itāliešu sievai, un tas šo saprašanos jo vairāk veicināja. Un kur nu vēl otrais bērns, kam drīz vajadzēja ierasties pasaulē, kaut gan laulībā pavadīti tikai divi gadi!
Maikls zināja, ka Keja sagaidīs viņu lidostā. Keja vienmēr nāca viņu sagaidīt un vienmēr priecājās, kad viņš atgriezās no ceļojuma. Arī Maikls pats allaž priecājās — tikai šoreiz ne. Jo, kad šis ceļojums būs galā, viņam beidzot vajadzēs spert izšķirošo soli, uz kuru viņš virzīts visus šos trīs gadus. Viņu gaidīs Dons. Viņu gaidīs caporegimes. Un viņam, Maiklam Korleonem, vajadzēs dot pavēles un pieņemt lēmumus, kas izšķirs viņa paša un Ģimenes likteni.
Ik rītus, kad Keja Edamsa Korleone cēlās, lai pabarotu mazuli, viņa pa logu redzēja Korleones māti, Dona sievu, kaut kur aizbraucam kāda miesassarga mašīnā un pēc stundas atkal redzēja viņu atgriežamies. Drīz Keja uzzināja, ka vīramāte katru rītu dodas uz baznīcu. Atpakaļceļā vecā dāma bieži iegriezās pie Kejas kopā padzert rīta kafiju un palūkoties uz savu jaunāko mazbērnu.
Korleones māte allaž uzsāka sarunas ar jautājumu, kāpēc Keja nepārejot katoļticībā, par spīti tam, ka Kejas bērns jau bija kristīts protestantu baznīcā. Tāpēc Keja juta nepieciešamību apvaicāties vīramātei, kāpēc viņa brauc uz baznīcu katru rītu un vai katolim tas noteikti jādara.
Laikam domādama, ka šis apstāklis attur Keju no pievēršanās katoļticībai, vecā kundze steigšus atteica:—Ak nē, nepavisam, daži katoļi iet baznīcā tikai Lieldienās un Ziemassvētkos. Iet tad, kad gribas iet.
Keja iesmējās.— Kāpēc tad jūs ejat katru rītu?
— Es eju priekš vīra,— Korleones māte atbildēja, it kā runādama par visdabiskāko lietu pasaulē,— lai viņš nenonāk tur, apakšā.— Viņa pastiepa pirkstu pret grīdu. Brīdi klusējusi, viņa turpināja:— Es katru dienu lūdzu par viņa dvēseli, lai viņš nonāk tur, augšā.— Viņa norādīja uz debesīm. To teikdama, Korleones māte šķelmīgi pasmaidīja, it kā viņa kaut kādā veidā grozītu sava vīra nodomus vai arī skaidri zinātu, ka viņas lūgšanas neko nelīdzēs. Sacītais izskanēja gandrīz kā joks, pretstatā vecās itālietes tipiskajai, drūmi nopietnajai izteiksmei. Un kā daždien, kad vīra nebija klāt, viņas balsī jautās tāda kā necieņas atblāzma pret lielo Donu.— Kā jūtas jūsu vīrs?— Keja pieklājīgi apvaicājās. Korleones māte paraustīja plecus.— Nav vairs tas vīrs, kas bij, ko toreiz sašāva. Visu darbu atstāj Maiklam un pats niekojas pa savu dārzu ar saviem pipariem un tomātiem. Kā kad būtu vēl zemnieks. Bet tādi jau vīrieši ir.
Vēlāk priekšpusdienā pa aleju šurp mēdza atstaigāt Konija Korleone ar abiem bērniem, lai parunātos ar Keju. Kejai patika Konija, patika viņas žirgtā, mundrā daba, viņas neslēptā pieķeršanās brālim Maiklam. Konija bija iemācījusi Kejai gatavot dažus itāliešu ēdienus, bet reizēm viņa pati, būdama šajā jomā lietpratīgāka, atnesa kaut ko no saviem virumiem, lai pacienātu Maiklu.
Arī šorīt, tāpat kā daudzas citas reizes, Konija apvaicājas Kejai, ko Maikls domājot par viņas vīru Karlo. Vai viņam Karlo tiešām patīkot, kā izskatoties no malas? Tiesa, Karlo arvien esot sagādājis ģimenei zināmas raizes, taču pēdējos gados krietni saņēmies. Savu darbu arodbiedrībā viņš patiesi paveicot labi, bet ļoti daudz esot jāstrādā, visu cauru dienu. Konija vienmēr uzsvēra, ka viņas vīram Maikls tiešām ļoti patīkot. Bet Maikls jau patīkot visiem, gluži tāpat kā tēvs. Maikls esot kā izliets pēc Dona. Cik labi, ka Maikls pārņemšot Ģimenes olīveļļas biznesu!Keja bija ievērojusi, ka Konija, runādama par savu vīru un attiecībām ar Ģimeni, ar nervozu nepacietību allaž gaida kādu labu vārdu par Karlo. Kejai vajadzētu būt pārāk neapķērīgai, lai nepamanītu Konijas gandrīz vai izmisīgās bažas, vai Maiklam patīk Karlo vai ne. Kādu vakaru viņa par to ieminējās Maiklam, piebilzdama, ka neviens nekad nerunā par Saniju Korleoni, neviens viņu pat nepiemin, vismaz Kejas klātbūtnē ne. Keja reiz bija mēģinājusi izteikt līdzjūtību Donam un viņa sievai, bet viņi bija uzklausījuši šo laipnību, drūmi klusēdami, un neatbildēja ne vārda. Viņa bija mēģinājusi uzsākt ar Koniju sarunu par viņas vecāko brāli, taču nesekmīgi.Sanija sieva Sandra kopā ar bērniem bija pārcēlusies uz Floridu, kur tagad dzīvoja viņas vecāki. Finansiāli viņa un bērni bija nodrošināti tiktāl, lai varētu dzīvot ērti un bez rūpēm, taču nekustamu īpašumu Sanijs nebija atstājis.Maikls negribīgi pastāstīja Kejai, kas noticis tajā vakarā, kad Sanijs gāja bojā. Karlo bija piekāvis sievu un Konija piezvanījusi uz aleju. Pie telefona pienācis Sanijs un pēc sarunas negantā niknumā aizdrāzies no mājas. Tāpēc gluži saprotams, ka Konija un Karlo dzīvo pastāvīgās bažās, ka pārējā Ģimene varētu uzskatīt viņus par Sanija nāves netiešiem vaininiekiem. Vai arī vainot Sanija nāvē Karlo. Bet tā neesot tiesa, paskaidroja Maikls. Vai gan citādi Konijai un Karlo būtu nodevuši vienu no alejas namiem un uzticējuši Karlo atbildīgu darbu arodbiedrībā? Un Karlo esot labojies, nenododoties vairs dzeršanai un izlaidībai, necenšoties vairs spīdēt ar pārgudrību. Ģimene esot apmierināta ar viņa darbu un uzvedību pēdējos gados. Neviens viņu notikušajā nevainojot.
Tad taču vajadzētu uzaicināt viņus kādu vakaru pie mums, lai tu vari savu māsu nomierināt,— ieteica Keja.— Viņa, nabadzīte, vienmēr tā uztraucas, ko tu domājot par viņas vīru. Pasaki, ko tu domā. Un pasaki, lai izmet tās muļķīgās bažas no galvas.
To es nevaru,— atbildēja Maikls.— Mēs par šiem notikumiem Ģimenē nerunājam.
Tad varbūt es viņai pateikšu, ko tu man sacīji?— Keja ierosināja.
Viņa brīnījās, kāpēc Maikls tik ilgi domā, ko atbildēt,— šāda rīcība taču acīmredzot būtu vispiemērotākā. Beidzot viņš teica:— Nedomāju vis, Kej, ka tev vajadzētu to darīt. Manuprāt, tur nebūs nekāda labuma. Viņa tik un tā raizēsies. Te neviens neko nevar līdzēt.
Keja jutās pārsteigta. Viņa bija ievērojusi, ka Maikls pret Koniju allaž izturas vēsāk nekā pret jebkuru citu, par spīti māsas sirsnībai pret viņu.
— Tu taču nevaino Koniju Sanija nāvē?—Keja jautāja.
Maikls nopūtās.— Protams, nē. Viņa ir mana mazā māšele, un es viņu mīlu. Man viņas žēl. Kaut arī Karlo ir labojies, viņš patiesi ir draņķīgs vīrs. Tur arī visa vaina. Aizmirsīsim to.
Keja nemēdza uzmākties un izbeidza sarunu. Viņa turklāt bija iemācījusies, ka Maiklu nav vēlams tirdīt, citādi viņš var kļūt vēss un nelaipns. Keja zināja, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spēj lauzt Maikla gribu, bet viņa zināja arī to, ka izmantot šo spēju pārāk bieži nozīmētu to iznīcināt. Un pēdējie divi kopdzīvē pavadītie gadi bija darījuši viņas mīlestību pret Maiklu vēl spēcīgāku.Keja mīlēja Maiklu par to, ka viņš vienmēr bija taisnīgs un godīgs. Tas varēja likties dīvaini. Bet viņš vienmēr izturējās taisnīgi pret visiem, kas bija ap viņu, un nekad neatļāvās patvaļīgas kaprīzes pat nenozīmīgos sīkumos. Keja bija ievērojusi, ka Maikls kļuvis ļoti ietekmīgs cilvēks — daudzi nāca pie viņa pēc padoma un pakalpojumiem un izturējās pret viņu ar cieņu un bijību. Taču viens atgadījums bija stiprinājis Kejas pieķeršanos viņam vairāk par visiem citiem.Jau kopš tās dienas, kad Maikls bija atgriezies no Sicīlijas ar savu iedragāto seju, ikviens Ģimenes pārstāvis bija centies pierunāt viņu izdarīt plastisko operāciju. Maikla māte runāja par to bez mitas; kādā svētdienā, kad visi Korleones bija sapulcējušies kopā alejā, viņa pikti uzsauca Maiklam:—Tu izskaties tāds kā filmu gangsteris! Jēzus Kristus vārdā, saved tak kārtībā to ģīmi — kaut savas nabaga sievas dēļ! Lai tev vismaz tas deguns netek kā piedzērušam īram!
Dons, kurš, gaida galā sēdēdams, vēroja visu un klausījās, jautāja Kejai:— Vai tevi tas traucē?
Keja papurināja galvu. Tad Dons sacīja sievai:— No tavām rokām viņš ir ārā, un tā vairs nav tava darīšana.— Vecā sieviete tūdaļ apklusa. Ne jau tāpēc, ka bītos no sava vīra, bet tāpēc, ka būtu necienīgi strīdēties ar viņu par šādu jautājumu citu klātbūtnē.
Taču tobrīd istabā ienāca Konija, Dona mīlule, kas nupat bija virtuvē gatavojusi svētdienas maltīti, un plīts karstumā notvīkušu seju paziņoja:— Es gan domāju, ka viņam jāsaved kārtībā sava seja! Pirms tās saraušanās viņš no mums visiem bija pats smukākais! Paklausi tak reiz, Maik, saki, ka tu to izdarīsi!Maikls izklaidīgi paskatījās uz māsu. Likās, ka viņš neko daudz no teiktā nav dzirdējis. Viņš neatbildēja.Konija nostājās blakām tēvam.— Piedabū viņu to izdarīt!— viņa sacīja Donam. Mīļi uzlikusi abas rokas tēvam uz pleciem, viņa pabužināja tam kaklu. Konija bija vienīgā, kas jebkad šādi izrādīja savu maigumu pret Donu. Viņas pieķeršanās tēvam bija aizkustinoša. Tajā jautās gluži vai mazas meitenītes uzticēšanās. Dons paplikšķināja viņai pa roku un teica: — Mums briesmīgi gribas ēst. Nes šurp spageti, tad varēsim tērzēt.
Konija pagriezās pret savu vīru un teica:— Karlo, iestāsti tu Maikam, ka jāsalāpa seja. Varbūt tevi viņš klausīs.— Ar to viņa itin kā lika saprast, ka starp Maiklu un Karlo Riči valda īpaši draudzīgas attiecības, kādu ar citiem nav.