Kaut ko Keja visā šai situācijā neizprata, kaut kas te nebija ar neapbruņotu aci saskatāms. Kā jau sieviete, viņa redzēja, ka Konija apzināti cenšas atmaidzināt tēvu, kaut arī tas tika izdarīts skaisti un pat ar īstu sirsnību. Taču gluži bez nolūka tas nebija. Karlo atbilde izskanēja kā skarbi vīrišķīgs cirvja cirtiens. Maikls tam visam nepiegrieza pilnīgi nekādu vērību.
Vīra izkropļotais izskats Kejai nerūpēja nemaz, taču viņai rūpēja tā nemitīgās iesnas — izkropļojuma sekas. Plastiskā operācija novērstu arī to. Šī iemesla dēļ viņai gribējās, lai Maikls ietu uz slimnīcu un savestu visu kārtībā. Taču Keja saprata, ka viņam kaut kādu nenosakāmu iemeslu dēļ gribas šo izkropļojumu saglabāt. Viņa jutās pārliecināta, ka arī Dons to saprot.Bet, kad Kejai bija piedzimis pirmais bērns, Maikls pārsteidza viņu ar jautājumu:— Vai tu gribētu, lai es izdaru sejas operāciju?
Keja pamāja ar galvu.— Tu jau zini, kādi ir bērni,— kad tavs dēls būs pietiekami liels un sapratīs, ka tāds izskats nav normāls, viņš jutīsies nelāgi. Man vienkārši negribētos, lai mūsu bērns to redz. Man pašai patiešām tas netraucē, Maik.
— Labi,— viņš pasmaidīja.— Es to izdarīšu.
Maikls pagaidīja, kamēr Keja atgriežas mājās no slimnīcas, un tad griezās pie nepieciešamajiem speciālistiem. Operācija izdevās veiksmīgi. Negludums uz vaigakaula tagad bija tik tikko saskatāms.
Visa Ģimene skaļi pauda savu sajūsmu, bet Konija vairāk par jebkuru citu. Viņa katru dienu steidzās pie Maikla uz slimnīcu un vilka sev līdzi Karlo. Kad Maikls atgriezās mājās, viņa to cieši apkampa, noskūpstīja un, pārlaidusi brālim jūsmīgu skatienu, teica:—Tagad tu atkal esi mans skaistais brālis!
Tikai Donu šī pārmaiņa atstāja vienaldzīgu, un viņš, paraustījis plecus, norūca:— Kāda tur starpība?
Tomēr Keja jutās vīram pateicīga. Viņa saprata, ka Maikls to izdarījis pretēji savām paša vēlmēm. Izdarījis tāpēc, ka tā vēlējās viņa — vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja panākt, lai viņš rīkotos pretēji savai gribai.
Tajā pēcpusdienā, kad Maikls atgriezās no Lasvegasas, Roko Lampone atbrauca uz aleju pēc Kejas, lai aizvestu viņu uz lidostu sagaidīt vīru. Keja vienmēr sagaidīja vīru, kad viņš atgriezās no braucieniem ārpus Ņujorkas,— galvenokārt tāpēc, ka, dzīvodama noslēgtajā alejā, viņa Maikla prombūtnes laikā jutās vientuļa.
Keja ieraudzīja Maiklu izkāpjam no lidmašīnas kopā ar Tomu Heigenu un savu jauno palīgu Albertu Neri. Kejai Neri lāgā nepatika, šī vīra klusais draudīgums viņai atgādināja Luku Brāzi. Viņa redzēja, kā Neri atpaliek pussolīti no Maikla un atkal piesteidzas blakām, kā viņa ašais, caururbjošais skatiens nomēro ikvienu cilvēku savā tuvumā. Arī Keju Neri pamanīja pirmais un, aizskāris Maikla plecu, vērsa viņa uzmanību uz īsto pusi.
Keja metās vīram pretī, un Maikls viņu apskāva, ātri noskūpstīja un atkal palaida vaļā. Kopā ar Keju un Tomu Heigenu viņš iekāpa limuzīnā, un Alberts Neri kaut kur pazuda. Keja nepamanīja, ka Neri kopā ar diviem citiem vīriem iekāpj otrā automašīnā un brauc tieši aiz viņu limuzīna līdz pašai Longbīčai.Keja nekad nejautāja Maiklam, kā viņam veicas ar biznesu. Pat šāda pieklājīga apvaicāšanās radītu neērtības sajūtu. Maikls, protams, tikpat pieklājīgi atbildētu, bet šis jautājums atgādinātu abiem par viņu laulības aizliegto zonu. Keja par to vairs nebēdāja. Bet, kad Maikls paziņoja, ka viņam šo vakaru vajadzēšot pavadīt pie tēva, lai pastāstītu tam par Lasvegasas braucienu, Keja nespēja noslēpt neapmierinātības izteiksmi sejā.
Man ļoti žēl,— teica Maikls.— Rītvakar aizbrauksim uz Ņujorku, noskatīsimies izrādi un pasēdēsim restorānā, labi?— Viņš viegli noglāstīja Kejas vēderu. Septītais grūtniecības mēnesis jau tuvojās beigām.— Kad piedzims mazais, tu atkal būsi piesieta. Nudien, tu taču esi drīzāk itāliete nekā amerikāniete. Divos gados divi "bērni!
Un tu esi drīzāk jeņķis nekā itālietis!— Keja dzēlīgi atmeta.— Pirmo vakaru mājās un tūlīt pie biznesa.— Tomēr viņa to sacīja ar smaidu.— Tu nebūsi pārāk vēlu mājās?
Pirms pusnakts,— Maikls atbildēja.— Ja esi nogurusi, nesēdi augšā un negaidi mani.
— Es gaidīšu,— sacīja Keja.
Tajā vakarā Dona Korleones nama stūra istabā — bibliotēkā — bija sapulcējušies pats Dons, Maikls, Toms Heigens, Karlo Riči un abi caporegimes Klemenca un Tesio.
Šajā apspriedē nevaldīja tik atbrīvota noskaņa kā iepriekšējās reizēs. Jau kopš tās dienas, kad Dons bija pavēstījis, ka daļēji atkāpjas no amata un Ģimenes biznesu nodod Maikla ziņā, gaisā valdīja zināms sasprindzinājums. Tādā organizācijā kā Ģimene vadošo posteni nebūt nenodeva tālāk kā mantojumu. Jebkurā citā Ģimenē par nākamo Donu varētu kļūt kāds spēcīgs caporegime — kā Klemenca vai Tesio. Vai arī viņiem vismaz ļautu nošķirties savrup un izveidot savu Ģimeni.Turklāt kopš tās reizes, kad Dons Korleone bija noslēdzis mieru ar Piecām Ģimenēm, Korleones Ģimenes varenība bija jūtami mazinājusies. Pati varenākā Ņujorkā tagad nenoliedzami bija Bardzīni Ģimene; lai gan cieši saistīta ar Tataljām, tā tagad bija iekarojusi to stāvokli, kādā vēl nesen atradās Korleones Ģimene. Turklāt Bardzīni ļaudis ļoti izmanīgi ārdīja Korleones Ģimenes varenību — iespiedās viņu azartspēļu rajonos, pārbaudīja pretinieka reakciju un, nopietnu pretsparu nesastapdami, iekārtoja tur paši savus bukmeikerus.
Bardzīni un Tataljas bija sajūsmā par Dona atkāpšanos. Lai cik spēcīgs varētu likties Maikls, viņš vismaz vēl gadus desmit nespēs līdzināties Donam viltībā un ietekmes apmēros. Nav nekādu šaubu, ka Korleones Ģimenei pienācis noriets.
Protams, ir jau viņi smagi cietuši. Fredijs izrādījies nekas vairāk kā viesnīcnieks un tīrais memmesdēliņš, kam allaž tīk turēties sieviešu brunčos,— vārdu sakot, vīrs bez vīra mugurkaula. Sanija nāve arī iesitusi pamatīgu robu. Sanijs tomēr bija vīrs, no kā bīstas, ko nevar ņemt ar pliku roku. Viņš, protams, kļūdījās, likdams jaunākajam brālim Maiklam nošaut Turku un policijas kapteini. Lai gan no taktiskā viedokļa tāds gājiens varēja likties nepieciešams, tālāk raugoties, tas nozīmēja nopietnu stratēģisku kļūdu. Tas lika Donam priekšlaikus celties no slimības gultas. Tas atņēma Maiklam divus garus gadus, kuros viņš būtu varējis tēva vadībā apgūt vērtīgu pieredzi. Un, protams, šis īrs consig/ion amatā ir vienīgā muļķība, ko savā mūžā pastrādājis Dons. Neviens īrs taču nemūžam viltībā netiks līdzi sicīlietim. Tā domāja visas Ģimenes un, gluži dabiski, juta lielāku bijību pret Bardzīni un Tatalju bloku nekā pret Korleonēm. Arī par Maiklu viņi bija apmēram vienādās domās: viņš nav tik spēcīgs kā Sanijs, lai arī ar nenoliedzami asāku prātu, bet ne jau ar tādām prāta spējām kā tēvs. Viduvējs pēctecis, no kura nav pārlieku jābīstas.
Un, kaut arī visi apbrīnoja valstsvīra talantu, kādu Dons bija apliecinājis, noslēgdams mieru, tomēr tas apstāklis, ka Sanija nāve atstāta bez atriebības, krietni vājināja Ģimenes autoritāti citu acīs. Pēc visu kopīgas pārliecības, šādu diplomātisku rīcību diktēja vājums.Vīri, kas šovakar bija sapulcējušies pie Dona, to visu labi zināja, un daži varbūt pat domāja tāpat. Znotam Karlo Riči Maikls patika, taču viņš no Maikla nebaidījās tā, kā savā laikā bija baidījies no Sanija. Arī Klemenca, gan cienīdams Maiklu par varonīgo izrīcību ar Turku un policijas kapteini, tomēr netika vaļā no sajūtas, ka Dona postenim Maikls ir par mīkstčaulīgu. Klemenca bija cerējis, ka viņam atļaus dibināt pašam savu Ģimeni, pašam savu impēriju, kas atdalītos no Korleones Ģimenes. Taču Dons bija ļāvis nojaust, ka tas nenotiks, un Klemenca juta pārāk lielu bijību pret Donu, lai atļautos nepaklausīt. Protams, ja stāvoklis nekļūs pavisam neciešams.
Tesio bija labākās domās par Maiklu. Viņš nojauta, ka šai jaunajā cilvēkā slēpjas kas vairāk, nekā varētu spriest pēc ārienes: spēks, ko viņš tālredzīgi slēpj, greizsirdīgi sargā no sabiedrības acīm, sekodams Dona mācībai: lai draugs vienmēr par zemu novērtē tavu spēku un ienaidnieks pārvērtē tavu vājumu.Pašam Donam un Tomam Heigenam par Maiklu, protams, nebija nekādu šaubu. Dons neparko nebūtu atkāpies no amata, ja nejustos pilnīgi drošs, ka dēls spēs atjaunot Ģimenes bijušo varenību. Heigens, kura vadībā Maikls pēdējos divus gadus apguva amatu, bija pārsteigts, cik ātri Maikls aptvēra visus Ģimenes biznesa sarežģītos labirintus. īsts sava tēva dēls.Klemenca un Tesio dusmojās uz Maiklu, ka viņš atrāvis spēkus to pulkiem, bet bijušais Sanija regime tā arī palicis neatjaunots. Tādējādi Korleones Ģimenei tagad bija tikai divas karotāju vienības, turklāt skaitliski mazākas nekā agrāk. Klemenca un Tesio uzskatīja to par pašnāvību, it īpaši šobrīd, kad Bardzīni un Tataljas nopietni apdraudēja viņu impēriju. Tāpēc pašreiz abi caporegimes cerēja, ka šajā Dona sasauktajā ārkārtējā apspriedē šīs kļūdas tiks labotas.
Maikls vispirms pastāstīja par Lasvegasas brauciena rezultātiem un Mou Grīna atteikšanos pārdot savu viesnīcas daļu.— Bet mēs viņam piedāvāsim tādu darījumu, no kura viņš nespēs atteikties,— teica Maikls.— Jūs jau zināt, ka Korleones Ģimene gatavojas pārcelt savu darbības lauku uz Rietumiem. Mūsu pārziņā būs četri no Lasvegasas viesnīcu spēļu namiem. Taču tas nevar notikt uzreiz. Mums vajadzīgs laiks, jo vēl daudz kas jānokārto.— Viņš pievērsās Klemencam:— Pīt, es gribu, lai jūs abi ar Tesio vienu gadu būtu pilnīgi manā rīcībā — bez jebkādām ierunām vai jautājumiem. Kad šis gads būs galā, jūs abi varēsiet nošķirties no Korleones Ģimenes, būt paši sev noteicēji un izveidot savas Ģimenes. Pats par sevi saprotams, ka mūsu draudzība saglabāsies,— es neparko nespētu apvainot jūs un jūsu cieņu pret manu tēvu, kaut mirkli iedomādamies, ka varētu būt arī citādi. Bet līdz tam laikam jums jārīkojas pēc manām pavēlēm. Un esiet bez bažām. Pašlaik risinās sarunas, kas nokārtos arī tās problēmas, kuras jums šķiet neatrisināmas. Vajag tikai mazliet paciesties.Tad ierunājās Tesio:— Ja Mou Grīns gribēja runāt ar tavu tēvu, kāpēc vajadzēja to liegt? Dons vienmēr ir pratis visus pārliecināt — viņa saprātīgajiem spriedumiem neviens nespēj stāties pretī.Dons nevilcinādamies atbildēja pats:— Es esmu atkāpies no amata. Maikls zaudētu cieņu, ja es jauktos vidū. Turklāt tas ir vīrs, ar kuru man nav nekādas patikas runāt.Tesio atcerējās valodas par to, ka Mou Grīns kādu vakaru viesnīcā publiski izpļaukājis Frediju Korleoni. Viņš sāka nojaust kaut ko nelāgu. Atlaidies sēdeklī, Tesio nodomāja: ar Mou Grīnu ir cauri. Ģimene nevēlējās viņu pārliecināt.
— Vai Korleones Ģimene grasās pārtraukt jebkādu darbību Ņujorkā?— iejautājās Karlo Riči.
Maikls pamāja ar galvu.— Mēs pārdodam savu olīveļļas firmu. Ko varēsim, nodosim Tesio un Klemencam. Bet tu, Karlo, par savu darbu neraizējies. Tu esi Nevadā uzaudzis, pazīsti štatu un turienes cilvēkus. Es paļaujos, ka pēc pārcelšanās tu man būsi tikpat kā labā roka.Gandarījumā pietvīcis, Karlo atlaidās dziļāk sēdeklī. Tuvojas viņa lielā stunda, drīz viņš pacelsies varas augstumos.— Toms Heigens vairs nav consigliori,— turpināja Maikls. — Viņš būs mūsu advokāts Lasvegasā. Tuvākajos divos mēnešos viņš kopā ar ģimeni pārcelsies tur uz pastāvīgu dzīvi. Tikai un vienīgi kā advokāts. Kopš šī brīža neviens pie viņa vairs negriezīsies nevienā citā jautājumā. Viņš ir advokāts, un viss. Nekādu citu darījumu. Tāda ir mana prasība. Turklāt, ja man ievajadzēsies palīdzību, kurš gan var būt labāks padomdevējs kā mans tēvs?
Visi pasmējās. Taču, par spīti jokam, galveno viņi bija sapratuši: Toms Heigens izslēgts no spēles, viņam vairs nav nekādas varas. Visi pameta pa zaglīgam skatienam uz Heigenu, lai redzētu viņa reakciju, bet agrākā consigliori seja pauda pilnīgu vienaldzību.
Vecīgi nosēkdamies, ierunājās Klemenca:— Tātad, ja es pareizi sapratu, pēc gada mēs esam patstāvīgi?
Varbūt vēl drīzāk,— Maikls laipni atteica.— Jūs, protams, vienmēr varat palikt kopā ar Ģimeni, tas ir jūsu ziņā. Bet mūsu spēki būs galvenokārt Rietumos, un tāpēc jums varbūt labāk derētu darboties patstāvīgi.
Tādā gadījumā, manuprāt, tev vajadzētu atļaut mums savākt papildspēkus saviem regimes,— rāmi sacīja Tesio. — Tie Bardzīni, velni, lien un lien manā teritorijā. Man liekas, derētu viņiem drusku pamācīt, kā jāuzvedas.
Maikls papurināja galvu.— Nē. Tas neko nedos. Palieciet vien mierīgi. Visu to mēs nokārtosim sarunu ceļā, viss tiks atrisināts vēl pirms mūsu aizbraukšanas.
Tesio nebija tik lēti apmierināms. Riskēdams iemantot Maikla nelabvēlību, viņš vērsās tieši pie Dona:
— Piedod man, Krusttēv, mūsu senās draudzības vārdā piedod manu uzstājību. Manuprāt, tu un tavs dēls sperat aplamu soli ar visu šo Nevadās padarīšanu. Kā jūs varat cerēt, ka gūsiet panākumus tur bez spēcīgas aizmugures šeit? Tas taču ir cieši saistīts. Un, kad jūs būsiet projām, Tataljas un Bardzīni būs mums pārāk spēcīgi pretinieki. Mums ar Pītu ies grūti, un agri vai vēlu viņi mūs piežmiegs. Un Bardzīni ir vīrs, kuru es labāk redzu ejam nekā nākam. Es uzskatu, ka Korleones Ģimenei jāpārceļ darbība citur tikai tad, ja to diktē spēks, nevis vājums. Mums vajadzētu papildināt savus regimes un atgūt zaudētās teritorijas vismaz Steitenailendā.
Dons papurināja galvu.— Tu pats atceries, ka es noslēdzu mieru. Es nevaru lauzt doto vārdu.
Tesio nebija apklusināms.— Visi taču zina, ka Bardzīni pēc tam tevi ir izaicinājis ne vienreiz vien. Turklāt, ja Maikls ir Korleones Ģimenes jaunais vadonis, kāpēc viņš nevar rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu? Tavs vārds viņu nesaista.
Maikls skarbi pārtrauca Tesio, un viņa balsī tagad neslēpti skanēja Ģimenes vadoņa noteiktība:
— Pašlaik risinās sarunas, kas dos atbildi uz taviem jautājumiem un izkliedēs tavas šaubas. Ja ar manu vārdu tev nepietiek, pajautā savam Donam.
Bet Tesio saprata, ka beidzot gājis par tālu. Ja viņš uzdrīkstēsies izjautāt Donu, viņš kļūs Maikla ienaidnieks. Tāpēc viņš tikai paraustīja plecus un noteica:— Es runāju Ģimenes labā, ne jau sevis dēļ. Pats par sevi es pratīšu parūpēties.
Maikls viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Tesio, es par tevi ne druskas nešaubos. Nekad neesmu šaubījies. Bet tev jāpaļaujas uz mani. Protams, es pieredzē nevaru sacensties ar tevi un Pītu, taču šeit galu galā ir mans tēvs, kas vada manu rīcību. Es neizrādīšos nelga, un mēs visi beigās būsim apmierināti.
Apspriede bija beigusies. Ievērojamākais jaunums bija tas, ka Klemenca un Tesio drīkstēs dibināt paši savas Ģimenes no viņu rīcībā esošajiem regimes. Tesio pārziņā būs azartspēles un doki Bruklinā, Klemenca pārvaldīs azartspēles Manhetenā un Ģimenes daļu Longailendas hipodromos.
Abi caporegimes devās projām, tomēr vēl nejuzdamies īsti apmierināti: iekšējais sasprindzinājums nebija izgaisis. Karlo Riči vēl brīdi uzkavējās, cerēdams, ka beidzot pienācis laiks, kad pret viņu izturēsies kā pret ģimenes locekli, taču tūlīt redzēja, ka Maiklam nav tāda nodoma. Viņš devās projām, atstādams stūra bibliotēkā tikai Donu, Tomu Heigenu un Maiklu. Alberts Neri pavadīja viņu līdz ārdurvīm, un Karlo ievēroja, ka Neri paliek stāvam durvīs un noraugās viņam pakaļ, kamēr viņš šķērso spoži apgaismoto aleju.
Bibliotēkā palikušos vīrus bija pārņēmis rāms miers, atslābums, kāds var valdīt vienīgi starp tādiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus dzīvojuši vienā mājā, vienā ģimenē. Maikls ielēja Donam anīsa degvīnu un Tomam Heigenam skotu viskiju. Arī sev viņš ielēja dzērienu, ko reti mēdza darīt.Pirmais ierunājās Toms Heigens:— Maik, kāpēc tu atstum mani malā?
Maikls likās izbrīnījies.— Tu taču Lasvegasā būsi mans pirmais palīgs. Mēs tur darbosimies pilnīgi likumīgi, un tu esi likuma vīrs. Kas tad var būt vēl svarīgāk?
Heigens skumji pasmaidīja.— Es nerunāju par to. Es runāju par to, ka Roko Lampone, man nezinot, dibina slepenu regime. Es runāju par to, ka tu rīkojies tiešā saziņā ar Neri, nevis ar manu vai caporegimes starpniecību. Protams, ja vien Lampone nerīkojas bez tavas ziņas.— Kā tu uzzināji par Lampones regime?— klusi jautāja Maikls.Heigens paraustīja plecus.— Nebaidies, noplūdes nav, vairāk neviens to nezina. Bet es no savas vietas redzu, kas notiek visapkārt. Tu piešķīri Lamponem pašam savus līdzekļus, devi viņam lielu brīvību. Tāpēc viņam savā mazajā valstiņā vajag palīgus. Bet par katru, kuru viņš sev izvēlas, ir jāziņo man. Un es redzu, ka ikviens, kuru viņš sev nolīgst, ir mazliet par labu savam darbam un saņem mazliet vairāk, nekā par tādu darbu pienāktos. Starp citu, izraudzīdamies Lamponi, tu noskatīji īsto vīru. Viņš strādā teicami.Maikls novaikstījās.— Tik sasodīti teicami vis ne, ja jau tu esi pamanījis. Šā vai tā, Lamponi izraudzījās Dons.— Nu labi,— atteica Heigens,— tad kāpēc es esmu atstumts malā?Maikls pavērsās pret viņu un nesastomīdamies sacīja tieši acīs:— Tom, tu neesi kara laika consigliori. Līdz ar mūsu gaidāmo pārcelšanos apstākļi var sarežģīties, un var iznākt kaušanās. Turklāt es tīrās drošības labad gribu pārcelt tevi tālāk no ugunslīnijām.Heigena seja pietvīka. Ja to pašu būtu sacījis Dons, viņš būtu to padevīgi uzklausījis. Bet kas gan Maikls par visgudro, ka var izdarīt tik sasodīti steidzīgu spriedumu?
Nu labi,— viņš teica,— bet es esmu vienis pratis ar Tesio. Man šķiet, ka tu dari to visu pilnīgi aplam. Tu aizej no šejienes nevis spēka, bet vājuma vadīts. Tas vienmēr nāk par ļaunu. Bardzīni ir īsts vilks, un, ja viņš tev sāks plēst nost gabalu pa gabalam, pārējās Ģimenes nebūt skriešus nemetīsies Korleonēm palīgā.
Tom, to visu nav izdomājis tikai Maikls,— beidzot ierunājās Dons.— Es viņam devu padomu. Var gadīties, ka jāķeras pie kaut kā tāda, par ko es nekādi nevēlos būt atbildīgs. Tā ir mana, nevis Maikla griba. Es nekad neesmu uzskatījis tevi par sliktu consigliori; tiesa, es uzskatīju Santīno par sliktu Donu, lai viņam vieglas smiltis. Viņš bija lāga dvēsele, bet nebija īstais vīrs, kurš varētu vadīt Ģimeni, kad man gadījās liksta. Un kas varēja gaidīt, ka Fredo kļūs par sieviešu vergu? Tāpēc neņem pie sirds. Maiklam es pilnīgi uzticos, tāpat kā tev. Dažu iemeslu dēļ, kurus tu nevari zināt, tevi nedrīkst iesaistīt turpmāk iespējamos notikumos. Starp citu, es sacīju Maiklam, ka Lampones slepenais regime tev nepaliks nepamanīts. Tātad es tev ticu.
Maikls pasmējās.— Es patiesi nedomāju, ka tu to atšifrēsi, Tom.
Heigens saprata, ka viņu grib mierināt.
— Varbūt es varu palīdzēt,— viņš ieminējās.
Maikls noteikti papurināja galvu. — Tu vairs nepiedalies, Tom.
Toms iztukšoja glāzi un pirms promiešanas veltīja Maiklam maigu pārmetumu.— Tu esi gandrīz tikpat lielisks kā tavs tēvs,— viņš teica.— Taču viena lieta tev vēl jāiemācās.