Kā pateikt «nē»,— atbildēja Heigens.
Maikls nopietni pamāja ar galvu.— Tev taisnība,— viņš teica.— To es atcerēšos.
Kad Heigens bija aizgājis, Maikls jokodams teica tēvam: —Tātad visu pārējo tu man esi iemācījis. Iemāci vēl, kā pateikt cilvēkiem «nē»,— tā, lai viņiem tas patiktu.
Dons piecēlās un pārsēdās pie lielā rakstāmgalda.
— Nedrīkst bieži teikt «nē» cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir viss noslēpums. Un, kad tu to dari, tam jāizklausās kā «jā». Vai arī jāpanāk, lai viņi paši pateiktu «nē». Vajadzīgs laiks un pacietība. Bet es jau esmu vecmodīgs, tu piederi pie jaunās šolaiku paaudzes — neklausies manī!
Maikls iesmējās.— Pareizi. Tomēr tu esi vienis pratis, ka Toms jāatceļ, vai ne?
Dons pamāja ar galvu.— Viņu te iejaukt nedrīkst.
— Manuprāt, pienācis laiks tev pateikt, ka es netaisos visu to darīt tikai tādēļ, lai atriebtu Apoloniju un Saniju,— klusi sacīja Maikls.— Tas gluži vienkārši ir jādara. Tesio un Toms pareizi pateica par Bardzīni.
Dons Korleone piekrītoši pamāja.— Atriebība ir tāds ēdiens, kurš vislabāk garšo atdzisis,— viņš teica.— Es nebūtu slēdzis mieru, ja nezinātu pilnīgi skaidri, ka citādi tu dzīvs mājās neatgriezīsies. Es brīnos, ka Bardzīni tomēr vēl pēdējo reizi mēģināja tevi novākt. Varbūt tas bija izplānots jau pirms miera sarunām un viņš vairs to nevarēja novērst. Vai tu droši zini, ka viņi netēmēja uz Donu Tomazīno?— Tā vajadzēja izskatīties no malas,— atbildēja Maikls.
— Un tas būtu nostrādāts lieliski, pat tev nerastos aizdomas. Vienīgā neveiksme bija tā, ka es paliku dzīvs. Es redzēju, kā Fabricio iziet pa vārtiem un aizskrien projām. Un, protams, pēc atgriešanās es visu noskaidroju un pārbaudīju.
Vai viņi ir atraduši to ganu?— jautāja Dons.
Es viņu atradu,— atbildēja Maikls,— atradu pirms gada. Viņam Bufalo ir savs picas traktieris. Jauns vārds, viltota pase un pārvērsta āriene. Varen labi strādā šis gans Fabricio.
Dons pamāja ar galvu.— Tātad ilgāk gaidīt vairs nav nozīmes. Kad tu sāksi?
Es gribu pagaidīt, līdz Kejai piedzimst bērns,— atteica Maikls.— Katram gadījumam, ja kaut kas neietu, kā vajag. Un gribu, lai Toms vispirms pārceļas uz Lasvegasu, tā ka viņš nav nekur jāiejauc. Es domāju — apmēram pēc gada.
Vai tu visam esi sagatavojies?— Dons vaicāja. To teikdams, viņš vairījās uzlūkot dēlu.
Tu šeit nepiedalies,— Maikls klusi, laipni teica.— Tu ne par ko neesi atbildīgs. Par visu atbildu es. Es tev neļautu pat uzlikt veto. Ja tu tagad to mēģinātu darīt, es aizietu no Ģimenes un rīkotos pats uz savu roku. Tu ne par ko neesi atbildīgs.
Dons ilgi klusēja, tad nopūtās.— Lai tad tā notiek. Varbūt tieši tāpēc es esmu atkāpies no amata, varbūt tāpēc visu esmu nodevis tev. Es savu tiesu šajā dzīvē esmu padarījis, man vairs nepietiek dūšas. Un gadās tādi pienākumi, kurus nespēj uzņemties pat izcilākie vīri. Lai tad tā notiek.
Šajā pašā gadā Kejai Edamsai Korleonei piedzima otrais dēls. Dzemdības noritēja viegli, bez sarežģījumiem, un tuvinieki viņu, atgriežoties mājās, sagaidīja un apsveica gluži kā princesi. Konija Korleone uzdāvināja bērnam ļoti skaistu un dārgu zīdaiņa pūriņu, kas bija viscaur no zīda, darināts rokām un atvests no Itālijas.
— To sameklēja Karlo,— viņa pačukstēja Kejai.— Viņš izskraidīja visu Ņujorku, meklēdams kaut ko īpašu, jo es neko prātīgu nevarēju atrast.
Keja pasmaidīja un pateicās, tūdaļ saprazdama, ka viņai šī skaistā pasaka jāpastāsta Maiklam. Viņā pamazām veidojās sicīlietes daba.
Tajā pašā gadā Nino Valenti nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Par viņa nāvi tika rakstīts visu mazformāta avīžu pirmajās lapās, jo filma, kurā Džonijs Fontāne bija devis viņam nozīmīgu lomu, jau vairākas nedēļas ar spožiem panākumiem tika demonstrēta uz ekrāniem, un Nino bija kļuvis par publikas mīluli. Avīzes rakstīja, ka bēru norisi kārtojot Džonijs Fontāne, ka bēres notikšot nelielā tuvinieku lokā ar dažu tuvāko draugu piedalīšanos. Kāda sensacionāla ziņa pat vēstīja, ka Džonijs Fontāne intervijā uzvēlis vainu par drauga nāvi sev, apgalvodams, ka viņam vajadzējis piespiest Nino nopietni ārstēties, tomēr reportiera sniegumā šie vārdi izklausījās pēc daždien dzirdētiem pašpārmetumiem, kas moka jūtīgu, bet nevainīgu traģēdijas liecinieku. Džonijs Fontāne bija padarījis savu bērnības draugu Nino Valenti par kinovaroni, un ko gan vēl vairāk no drauga varēja vēlēties?
Bēres notika Kalifornijā, un no Korleonēm tajās piedalījās vienīgi Fredijs. Starp pavadītājiem bija arī Lūsija un Džūlzs Segals. Arī pats Dons bija dzīries braukt uz Kaliforniju, taču neliela sirdslēkme piespieda viņu mēnesi pavadīt gultā. Viņš nosūtīja uz bērēm krāšņu vainagu. Kā Ģimenes oficiālais pārstāvis uz Rietumu krastu tika nosūtīts Alberts Neri.
Divas dienas pēc Nino bērēm Holivudā, savas mīļākās — kinozvaigznes — namā, tika nošauts Mou Grīns. Alberts Neri atgriezās Ņujorkā tikai pēc mēneša. Viņš bija pavadījis atvaļinājumu Kārību salās un atgriezās darbā iededzis gandrīz melns. Maikls Korleone apsveica viņu ar smaidu un piebilda dažus uzslavas vārdus, turklāt paziņodams, ka turpmāk Neri saņemšot algas pielikumu — Ģimenes ienākumus no Istsaidas kantora, kurš skaitījās īpaši ienesīgs. Neri jutās apmierināts un gandarīts par to, ka dzīvo pasaulē, kurā cilvēks par labi izpildītu pienākumu tiek kārtīgi atalgots.
Maikls Korleone bija nodrošinājies pret visām nejaušībām. Viņa plāni bija nekļūdīgi un»drošība neievainojama. Viņš darbojās lēni un pacietīgi, paļaudamies, ka viņa rīcībā ir viss ieplānotais gads. Taču Maiklam nebija lemts izmantot šo gadu līdz galam, jo pats liktenis vērsās pret viņu, turklāt vispārsteidzošākajā veidā. Jo Maikla Korleones plāniem pārvilka svītru Krusttēvs, pats lielais Dons.
Kādā svētdienas rītā, kamēr sievietes atradās baznīcā, Dons Vito Korleone uzvilka savu dārznieka apģērbu: platas, pelēkas bikses, pabālējušu zilu kreklu un saplacinātu netīri brūnu filca platmali, ko rotāja notraipīta pelēka zīda cepuru lente. Nedaudzu gadu laikā Dons bija krietni pieņēmies svarā, un viņš apgalvoja, ka noņemoties ar saviem tomātu stādiem, lai uzlabotu veselību. Taču visi zināja, ka tās ir tikai atrunas.
Patiesais iemesls bija tas, ka viņš mīlēja savu dārzu; viņam patika to kopt un rīta agrumā noraudzīties tajā. Tas viņam atsauca atmiņā Sicīlijā pavadīto bērnību, atsauca to atmiņā, neatgādinot pārciestās briesmas un bēdas par tēva nāvi. Pašlaik pupiņu rindas jau klāja sīki balti ziediņi, un visapkārt dobēm stalti slējās loku zaļie stiebri. Dārza malā cienīgi stāvēja muca ar notekcauruli. Tā bija pildīta ar liellopu šķidrmēsliem — vislabāko dārza mēslojumu. Šajā pašā dārza malā rindojās arī kvadrātveidīgi koka rāmji, ko Dons bija gatavojis pats savām rokām; pāri tiem krusteniski stiepās rupja, balta aukla. Šajos rāmjos kuploja tomātu stādi.Dons steidzās aplaistīt dārzu. Tas jāizdara, vēl pirms saule sākusi pārāk karsti cepināt, citādi izlietās ūdens lāses kļūs par lēcu, kas var sadedzināt salātu lapiņas gluži kā papīru. Saule ir svarīgāka nekā ūdens; arī ūdens ir svarīgs, bet, ja abus neapdomīgi salaiž kopā, var izcelties liela nelaime.
Staigādams pa dārzu, Dons vērīgi skatījās, vai neieraudzīs skudras. Ja dārzā ir skudras, tas nozīmē, ka dārzeņiem uzmetušās utis un skudras tās medī, un tādā gadījumā vajadzēs smidzināt.
Viņš bija paspējis aplaistīt dārzu īstajā brīdī. Saule sāka tveicēt, un Dons domās atkārtoja: «Rāmāk. Rāmāk.» Taču vēl vajadzēja atbalstīt dažus stādus, un viņš atkal noliecās. Jāpabeidz šī pēdējā rinda, tad varēs atgriezties istabā.
Piepeši viņam šķita, ka saule nolaidusies pavisam zemu pie pašas galvas. Acu priekšā sāka virmot zeltaini apļi. Cauri dārzam pie Dona skrēja Maikla vecākais dēls, un puisēna stāvu ietina žilbinoši baltas gaismas vāls. Taču Dons bija vecs vilks, kas neļaujas pievilties. Tur aiz tā kvēlojošā baltuma slēpās nāve, ik brīdi gatava mesties viņam virsū, un Dons ar rokas mājienu raidīja puisēnu projām. To viņš paspēja īstajā brīdī. Tad krūtīs iesitās smags veseris un aizžņaudza elpu. Dons smagi nokrita ar seju smiltīs.Zēns skriešus drāzās pie tēva. Maikls Korleone un daži vīri, kas stāvēja pie alejas vārtiem, metās uz dārzu un ieraudzīja Donu guļam zemē uz mutes; krampjaini savilktās delnas bija pilnas smilšu. Viņi pacēla Donu un aiznesa to akmens flīzēm izklātās terases paēnā. Maikls nometās ceļos pie tēva un satvēra viņa roku, kamēr pārējie aizsteidzās izsaukt ārstu un ātro palīdzību.
Ar lielām pūlēm Dons atvēra acis, lai vēlreiz paskatītos uz dēlu. Viņa allaž sārtā seja bija kļuvusi gluži zila. Sākās agonija. Dons vēlreiz ievilka krūtīs dārza smaržu, tad balti kvēlošais gaismas vairogs iesitās viņam tieši acīs, un viņš nočukstēja: — Dzīve ir tik skaista.
Viņam nevajadzēja noraudzīties sievas un meitas asarās — viņš nomira, pirms sievietes atgriezās no baznīcas, pirms vēl ieradās ātrā palīdzība un ārsts. Viņš mira vīru vidū, turēdams sava vismīļākā dēla roku.
Bēres bija karaliskas. Tajās piedalījās visu Piecu Ģimeņu, kā arī Tesio un Klemencas Ģimeņu Doni un caporegimes. Džonijs Fontāne nokļuva avīžu uzmanības centrā, ierazdamies bērēs, par spīti Maikla padomam nebraukt. Fontāne paziņoja avīzēm, ka Vito Korleone esot viņa krusttēvs, turklāt vislabākais cilvēks, kādu viņš jebkad pazinis, un viņš uzskatot par lielu godu, ka drīkstot pavadīt šādu cilvēku pēdējā gaitā, un viņam nospļauties par to, ko citi par viņu domāšot un runāšot.Sēru brīdis pie nelaiķa tika noturēts Dona alejas namā pēc veclaicīgām paražām. Amerigo Bonasera bija pārspējis pats sevi un nolīdzinājis visus parādus, sagatavodams savu veco draugu un Krusttēvu dusai ar tādu rūpību, kā māte poš meitu kāzu dienai. Visi atzīmēja, ka pat nāve neesot spējusi dzēst cieņas un cēluma vaibstus lielā Dona sejā, un šie vārdi viesa Amerigo Bonaserā zinošu lepnumu un neparastu varas apziņu. Tikai viņš viens zināja, kādu atbaidošu masku nāve bija uzklājusi Dona sejai.Bērēs ieradās visi vecie draugi un palīgi. Atnāca Nadzorīne ar sievu, meitu, znotu un mazbērniem, no Lasvegasas atbrauca Lūsija Mančīni un Fredijs. Ieradās Toms Heigens ar sievu un bērniem, Doni no Sanfrancisko, Losandželosas, Bostonas un Klīvlendas. Zārku nesa Roko Lampone, Alberts Neri, Klemenca, Tesio un, protams, Dona dēli. Aleja un visi tās nami bija pilni ar bēru vainagiem.
Viņpus alejas vārtiem drūzmējās reportieri un fotogrāfi, un turpat stāvēja neliela automašīna, no kuras FIB vīri ar kinokamerām centās iemūžināt šo vēsturisko notikumu. Daži reportieri, kuri mēģināja iekļūt alejā, pārliecinājās, ka sētu un vārtus uzrauga sardze, kas prasīja uzrādīt personas apliecību un ielūgumu bērēs. Un, kaut arī pret viņiem izturējās ļoti laipni un pat iznesa pa dzēriena glāzei, alejas teritorijā viņus tomēr neielaida. Reportieri mēģināja uzsākt sarunas ar bēriniekiem, kas nāca ārā pa vārtiem, taču atbildes vietā sastapa vienīgi vēsus skatienus un klusēšanu.
Maikls Korleone lielāko dienas daļu pavadīja stūra bibliotēkā kopā ar Keju, Tomu Heigenu un Frediju. Cits pēc cita iekšā nāca bēru viesi, lai izteiktu savu līdzjūtību. Maikls saņēma tos nevainojami laipni un tāds palika arī tad, kad dažs uzrunāja viņu par Krusttēvu vai Donu Maiklu, un vienīgi Keja pamanīja vīra lūpās ievelkamies nepatikas vaibstu.
Mazliet vēlāk tuviniekiem bibliotēkā pievienojās Klemenca un Tesio, un Maikls pats viņiem ielēja glāzēs dzērienu. Brīdi sarunas pievērsās biznesam. Maikls paziņoja Klemencam un Tesio, ka aleja un visi tās nami pārdodami kādai celtniecības firmai. Šis darījums solīja milzu peļņu, kas vēlreiz apliecināja lielā Dona ģenialitāti.Klātesošie saprata, ka turpmāk visa impērija atradīsies Rietumos, ka Korleones Ģimene likvidē savas varas balstus Ņujorkā, šāda rīcība bija paredzama pēc Dona atkāpšanās no amata vai pēc viņa nāves.
Kāds izteicās, ka pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš šajā namā pēdējo reizi svinīgā brīdī pulcējušies tik daudz cilvēku,— gandrīz desmit gadi bija apritējuši kopš Konstancijas Korleones un Karlo Riči kāzām. Maikls piegāja pie loga un pavērās dārzā. Toreiz, pirms šiem garajiem gadiem, viņš kopā ar Keju bija sēdējis tur, dārzā, pat nenojauzdams, ka viņam būs lemts tāds neparasts liktenis. Un tēvs mirdams bija teicis: «Dzīve ir tik skaista.» Maikls neatcerējās, ka tēvs jebkad kaut ar vārdu būtu pieminējis nāvi, itin kā Dons justu pārāk lielu bijību pret šo parādību, lai par to atļautos filozofēt.Bija laiks doties uz kapsētu, laiks apglabāt lielo Donu. Maikls pasniedza Kejai elkoni, un abi izgāja dārzā, lai pievienotos pavadītāju pulkam. Bērinieku rindā viņiem sekoja caporegimes ar saviem kareivjiem, un aiz tiem nāca visi vienkāršie ļaudis, kam Krusttēvs dzīvē bija darījis labu. Maiznieks Nadzorīne, Kolombo atraitne ar dēliem un milzum daudz citu no tās pasaules, kurā viņš bija stingri, bet taisnīgi valdījis. Pēdējo godu parādīt bija ieradušies pat daži no Dona bijušajiem ienaidniekiem.
Maikls vēroja notiekošo ar atturīgu, laipnu smaidu. Šis spožums viņu neietekmēja. Un tomēr, viņš sevī nodomāja, ja es varētu nomirt ar vārdiem «Dzīve ir tik skaista», tad nekam citam nav nozīmes. Ja es tikpat cieši noticētu pats sev, tad nekam citam nav nozīmes. Viņš ies sava tēva pēdās. Viņš gādās par saviem bērniem, savu ģimeni, savu pasauli. Taču viņa bērni uzaugs citādā pasaulē. Viņi kļūs ārsti, mākslinieki, zinātnieki. Gubernatori. Prezidenti. Viss ir iespējams. Viņš parūpēsies, lai bērni kļūtu par daļu no plašās cilvēces ģimenes, taču pats, kā jau gudrs un apdomīgs tēvs, kam turklāt pieder daudz varas, katrā ziņā uzmanīgi vēros šo plašo ģimeni.
Nākamajā rītā pēc bērēm alejā sapulcējās Korleones Ģimenes visas ievērojamākās amatpersonas. īsi pirms pusdienlaika viņus ielaida tukšajā Dona namā. Maikls Korleone viņus sagaidīja.
Stūra bibliotēkā visiem tik tikko pietika vietas. Tur bija abi caporegimes Klemenca un Tesio; Roko Lampone, kā vienmēr, nosvērts un saprātīgs; Karlo Riči, kurš izturējās ļoti klusi, pārāk labi apzinādamies savu vietu; Toms Heigens, kurš šajā kritiskajā brīdī bija atkāpies no sev cieši norādītās advokāta lomas; Alberts Neri, kurš centās turēties cieši līdzās Maiklam un palaikam pasniedza jaunajam Donam gan uguni, gan dzēriena glāzi, tādējādi apliecinādams nešaubīgu uzticību Korleones Ģimenei, par spīti nupat uzbrukušajai bēdai.Dona nāve Ģimenei nozīmēja lielu nelaimi. Šķita, ka līdz ar viņu Ģimene zaudējusi pusi savas varenības un gandrīz visu diplomātisko spēku cīņā pret Bardzīni un Tatalju bloku. Ikviens šajā istabā to zināja un gaidīja, ko sacīs Maikls. Viņu acīs šis vīrs vēl nebija jaunais Dons, viņš vēl nebija izcīnījis ne Dona posteni, ne titulu. Ja Krusttēvs būtu palicis dzīvs, viņš varētu nodrošināt dēla pēctecību; tagad šādas drošības nepavisam vairs nebija.
Maikls nogaidīja, kamēr Neri visiem izdala dzēriena glāzes. Tad viņš klusi teica:
— Gribu jums visiem pateikt, ka saprotu, ko jūs jūtat. Es zinu, ka jūs cienījāt manu tēvu, taču tagad jums radušās bažas par sevi un savām ģimenēm. Daži no jums prāto, kā šis notikums ietekmēs mūsu plānus un solījumus, kurus es devu. Uz to ir tikai viena atbilde: nekā. Viss turpmākais tāpat kā līdz šim.
Klemenca papurināja savu lielo, pinkaino galvu. Viņa mati bija tēraudkrāsas sirmumā, un vaibstos, kas šķita vēl dziļāk iegrimuši tuklās sejas krokās, jautās kaut kas netīkams.— Bardzīni un Tataljas taisās tā īsti nākt mums uz auguma, Maik. Tev vajadzēs vai nu karot, vai arī uzsākt sarunas.Visi istabā sēdošie ievēroja, ka Klemenca nebija ievērojis of iciāli pieņemto uzrunu, nemaz jau nerunājot par Dona titulu.
— Nogaidīsim un pavērosim, kas notiks,— atbildēja Maikls.— Lai viņi vispirms lauž miera līgumu.
— To viņi jau ir izdarījuši, Maik,— savā rāmajā balsī ierunājās Tesio.— Šorīt viņi Bruklinā atvēra divus bukmeikeru kantorus. Es to uzzināju no kapteiņa, kurš policijas nodaļā gādā par mūsējo aizsardzību. Pēc mēneša man vairs visā Bruklinā nebūs, kur cepuri nolikt.
Maikls domīgi pavērās viņā.— Vai tu tai sakarā esi ko darījis?
Tesio papurināja galvu.— Nē,— viņš teica.— Negribēju sagādāt tev jaunas klapatas.
— Labi,— noteica Maikls,— paliec vien mierā. Un to pašu es gribu sacīt jums visiem. Palieciet mierīgi. Neatbildiet ne uz vienu izaicinājumu. Dodiet man pāris nedēļu laika, lai viss nostājas savā vietā un lai es redzu, no kuras puses īsti pūš vējš. Tad es noslēgšu pēc iespējas izdevīgāku vienošanos visiem klātesošajiem. Tad arī mēs noturēsim beidzamo apspriedi un pieņemsim galīgos lēmumus.
Viņš izlikās nemanām izbrīnu vīru sejās, kad Alberts Neri sāka izvadīt atnācējus. Maikls skarbi noteica:— Tom, uzkavējies vēl pāris minūšu!
Heigens piegāja pie loga, kas pavēra skatu uz aleju. Nogaidījis, kamēr Neri izvada pa apsargātajiem vārtiem abus caporegimes, Karlo Riči un Roko Lamponi, viņš pagriezās pret Maiklu.