Maikls ar nožēlu papurināja galvu.— Visus ne. Man vajadzēja vēl mēnešus četrus. Mēs ar Donu tieši ar to nodarbojāmies. Bet tiesneši visi man ir, tos mēs ņēmām papriekš, un tad vēl daži ievērojamākie Kongresa locekļi. Un lielo partiju dūži tepat Ņujorkā, ar tiem, protams, nekādu grūtību nebija. Korleones Ģimene ir daudz stiprāka, nekā visi iedomājas, taču es biju cerējis nodrošināties līdz galam.— Viņš pavērās Heigenā un pasmaidīja.— Tagad tu noteikti visu jau esi uzminējis.Heigens pamāja ar galvu.— Tas nebija grūti. Vienīgi nevarēju izdibināt, kāpēc tu gribi mani atstumt malā. Bet tad es uzliku galvā savu sicīlieša cepuri un beigu beigās izsmadzeņoju arī to.Maikls iesmējās.— Vecais tieši tā arī teica. Taču tā ir greznība, ko es vairs nevaru atļauties. Man vajag tevi šeit. Vismaz turpmākās pāris nedēļas. Tev derētu piezvanīt uz Lasvegasu un pateikt to sievai. Saki viņai, ka tas vilksies dažas nedēļas.
— Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks?— Heigens domīgi jautāja.
Maikls nopūtās.— Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību. Bardzīni tēmē uz mani caur kādu tuvu vīru, kuru es, pēc viņa ieceres, neturēšu aizdomās.
Heigens pasmaidīja.— Apmēram tādu kā es.
Maikls pasmaidīja pretī.— Tu esi īrs, tev viņi neuzticēsies.
— Es esmu vācu un amerikāņu sajaukums,— izlaboja Heigens.
— Viņiem tas nozīmē to pašu, ko īrs,— atmeta Maikls.
— Pie tevis viņi nenāks un arī pie Neri neies, tāpēc ka Neri ir izbijis kruķis. Un vēl tāpēc, ka jūs abi man esat pārāk tuvu. Tādu risku viņi nevar uzņemties. Roko Lampone turpretī nav pietiekami tuvu. Nē, tas vīrs būs Klemenca, Tesio vai Karlo Riči.
— Varu saderēt, ka tas būs Karlo,— klusi noteica Heigens.
— Redzēsim,— atbildēja Maikls.— Ilgi vairs nebūs jāgaida.
Tas notika nākamajā rītā, kad Heigens kopā ar Maiklu brokastoja. Maiklu aicināja stūra istabā pie telefona, un, atgriezies virtuvē, viņš pavēstīja Heigenam:
Viss nokārtots. Pēc nedēļas man jātiekas ar Bardzīni. Lai no jauna noslēgtu mieru tagad, kad Dons miris.— Maikls iesmējās.
Kurš zvanīja, kurš nodibināja sakarus?—jautāja Heigens. Viņi abi zināja—tas, kurš no Korleones Ģimenes dibinājis sakarus, ir kļuvis par nodevēju.
Maikls pavērās Heigenā ar skumīgu, nožēlas pilnu smaidu.— Tesio,— viņš noteica.
Abi paēda brokastis klusēdami. Kafiju dzerdams, Heigens papurināja galvu.— Es būtu varējis zvērēt, ka tas izrādīsies Karlo . . . vai varbūt Klemenca. Par Tesio es nekad nebūtu domājis. Viņš no tiem visiem ir pats jēdzīgākais.
— Viņš no tiem visiem ir pats gudrākais,— sacīja Maikls.
— Un viņš izdarīja to, kas, pēc viņa domām, ir pats izdevīgākais. Ja viņš iegrūž mani rīklē Bardzīni, tad manto Korleones Ģimeni. Ja turas kopā ar mani, tad izput pats — viņš ir izprātojis, ka es nespēšu uzvarēt.
Heigens brīdi klusēja, tad nelabprāt pavaicāja:
— Un cik viņa prātojumos taisnības?
Maikls paraustīja plecus.— Izskatās jau diezgan bēdīgi. Taču mans tēvs bija vienīgais, kurš saprata, ka politiskie sakari un vara ir vairāk vērti nekā desmit regimes. Šķiet, ka tagad manās rokās ir lielākā tiesa tēva politiskās varas, bet es esmu vienīgais, kurš to zina.— Viņš paskatījās Heigenam acīs un pasmaidīja rāmu, uzmundrinošu smaidu.— Es piespiedīšu viņus saukt mani par Donu. Tikai draņķīga jušana par to Tesio.
Vai tu piekriti tikties ar Bardzīni?— Heigens jautāja.
Jā,— atbildēja Maikls.— Tieši pēc nedēļas. Bruklinā, Tesio teritorijā, kur varēšu justies drošs.— Viņš atkal iesmējās.
Līdz tam esi uzmanīgs,— Heigens brīdināja.
Pirmo reizi, runājot ar Heigenu, Maikla balsī ieskanējās salti toņi.— Tādu padomu dēļ man consigliori nav vajadzīgs,— viņš noskaldīja.
Nedēļā, kas bija atlikusi pirms Bardzīni un Korleones Ģimeņu miera sarunām, Maikls parādīja Heigenam, cik uzmanīgs prot būt. Ne reizes viņš neizgāja no alejas un nevienu nepieņēma bez Neri klātbūtnes. Tikai viens apstāklis netīkami sarežģīja situāciju. Konijas un Karlo vecākajam dēlam tuvojās iesvētības katoļu baznīcā, un Keja lūdza Maiklu būt par zēna krusttēvu. Maikls atteicās.
— Bieži es tevi nelūdzos,— sacīja Keja.— Lūdzu, piekrīti šoreiz manis dēļ. Konija tik ļoti to grib. Un Karlo tāpat. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu, Maikl!
Viņa redzēja, ka Maiklu sadusmojusi šī uzstājība, un gaidīja, ka viņš atteiksies, tāpēc jutās pārsteigta, kad vīrs piekrītoši pamāja un teica:— Nu labi. Bet es nevaru atstāt aleju. Pasaki viņiem, lai iekārtojas tā, ka bērnu var iesvētīt šeit. Es samaksāšu, vienalga, cik prasīs. Ja iznāk grūtības ar baznīcas kalpotājiem, Heigens visu nokārtos.
Un tā dienu pirms tikšanās ar Bardzīni Ģimeni Maikls Korleone kļuva par Karlo un Konijas Riči dēla krusttēvu. Viņš uzdāvināja zēnam ļoti dārgu rokas pulksteni un zelta aproci. Karlo namā uz nelielām svinībām sapulcējās caporegimes, Heigens, Lampone un visi, kuri dzīvoja alejā, protams, arī Dona atraitne. Konija bija tik saviļņota un aizkustināta, ka ik brīdi krita brālim un Kejai ap kaklu un skūpstīja viņus. Un pat Karlo Riči izturējās kā jūsmīgs jauneklis — dedzīgi spieda Maiklam roku un pēc vecmodīgas zemnieku paražas katrā izdevīgā gadījumā dēvēja viņu par krusttēvu. Arī Maikls sen nebija redzēts tik jautrs un runīgs.
— Man šķiet, ka Maikls un Karlo tagad kļūs īsti draugi,— Konija pačukstēja Kejai.— Šādi mirkļi vienmēr tuvina cilvēkus.
Keja saspieda vīramāsas roku.— Es ļoti, ļoti priecājos,— viņa sacīja.
Alberts Neri sēdēja savā Bronksas dzīvoklī un rūpīgi tīrīja ar suku savas vecās policista formas zilo saržu. Atsprādzējis nozīmīti, viņš nolika to uz galda, lai nospodrinātu. Ieroča maksts un ierocis atradās līdzās uz krēsla. Šī senā, visos sīkumos ierastā procedūra viesa viņā neparastu apmierinājuma sajūtu, tā bija viena no retajām reizēm, kad viņš jutās laimīgs— kopš tās dienas pirms diviem gadiem, kad viņu bija atstājusi sieva.
Viņš bija apprecējis Ritu, kad meitene vēl mācījās vidusskolā, un Neri pats bija tikko sācis dienēt policijā. Viņa bija bikla, tumšmataina meitene no stingras itāliešu ģimenes, un vecāki nekad neatļāva viņai uzkavēties ārpus mājas ilgāk par desmitiem vakarā. Neri bija viņā neglābjami iemīlējies un dievināja viņas nevainību, krietnumu un melnīgsnējo skaistumu.Sākumā Ritu Neri viņas vīrs ļoti valdzināja. Viņš bija neparasti stiprs, un varēja redzēt, ka citi bīstas no viņa spēka un nelokāmās nostājas attiecībā pret to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Takta izjūtu un diplomātiju viņš tikpat kā nepazina. Ja viņš nepiekrita kādas grupas vai atsevišķa cilvēka uzskatiem, viņš vai nu cieta klusu, vai arī skarbi, bez aplinkiem pateica savas domas. Nekad viņš nevienam nepiekrita pieklājības pēc. Turklāt viņam piemita īstens sicīlieša temperaments, un dusmu uzliesmojumos viņš bija briesmīgs. Taču uz savu sievu viņš nedusmojās nekad.
Piecu gadu laikā Neri kļuva par vienu no Ņujorkas policijas varenākajiem spēkiem, kas iedvesa bailes ikvienā pretiniekā. Turklāt viņš bija arī viens no godīgākajiem policistiem. Taču viņš mēdza īstenot likumu pats saviem paņēmieniem. Viņš ne acu galā necieta sīkos huligānus, un, ja vien kaut kur vakarā uz ielas redzēja drūzmējamies dauzoņu baru, kas izraisīja nekārtības un traucēja garāmgājējus, viņš rīkojās aši un noteikti. Viņš laida darbā savu patiesi apbrīnojamo fizisko spēku, kura iespējas nemaz pilnībā neapzinājās.
Kādu vakaru pilsētas centrālā parka rietumdaļā Neri izlēca no patruļas mašīnas un aizturēja sešus dauzoņas melnās zīda žaketēs. Otrs policists, pazīdams Neri, negribēja iesaistīties notiekošajā un palika sēžam mašīnā, šie seši padsmitnieki bija izklaidējušies, aizturēdami garāmgājējus un draudīgā balsī pieprasīdami cigaretes, tomēr nopietnus fiziskus kaitējumus nevienam nebija nodarījuši. Viņi bija arī kaitinājuši garāmejošās meitenes ar neķītriem žestiem, kas bija vairāk franču nekā amerikāņu stilā.
Neri nostādīja tos visus pie mūra sienas, kas atdalīja Centrālo parku no Astotās avēnijas. Vēl valdīja mijkrēslis, tomēr Neri turēja sev klāt iecienīto ieroci — milzīgu lukturi. Ķerties pie šaujamieroča viņš nemēģināja nekad — tas vienkārši nebija vajadzīgs. Niknuma brīžos viņa seja izskatījās tik neganta un mežonīga, ka, ieraugot to un vēl piedevām policista formas tērpu, sīkie huligāni kļuva melni un maziņi. Arī šie seši nebija izņēmums.
Kā tevi sauc?— Neri noprasīja pirmajam padsmitniekam ar melno zīda žaketi. Puisis nosauca īru vārdu un uzvārdu.
Pazudi!—teica Neri.— Ja es šovakar tevi vēl redzēšu, no tevis paliks slapja vieta.— Viņš pamāja ar lukturi, un puisis aši aizsteidzās prom. To pašu Neri atkārtoja ar nākamajiem diviem vaininiekiem. Arī tie tika sveikā projām. Taču ceturtais puisis nosauca itāliešu vārdu un uzsmaidīja policistam, itin kā apliecinādams kaut kādu radniecisku saiti starp sevi un viņu. Neri pēc izcelsmes bija neapstrīdams itālietis. Viņš brīdi skatījās puisī un tad noprasīja:—Tu esi itālietis?—Puisis atbildēja ar pašpārliecinātu smīnu.
Neri pacēla lukturi un spēcīgi iesita viņam pa pieri. Puisis sabruka uz ceļiem. Pierē bija iešķelta pamatīga brūce, un asinis straumē plūda viņam pār seju. Tomēr ievainoti bija tikai mīkstie audi. Neri skarbi uzsauca viņam:— Tu apkauno itāliešus, nelieti! Tādi kā tu nomelno mūs visus! Celies kājās!— Un viņš iespēra puisim pa gurnu — ne sevišķi stipri, ne arī gluži pa jokam.— Lasies mājās un nerādies vairs uz ielas! Un lai es tevi vairs neredzētu ar šito žaketi mugurā! Tad tu no slimnīcas neizspruksi! Tagad pazudi! Tev laimējies, ka es neesmu tavs tēvs!
Ar atlikušajiem diviem Neri vairs nepūlējās noņemties. Viņš tikai uzdeva tiem ar zābaku pa sēžamvietu un aizdzina prom, teikdams, lai tie vairs šovakar nerādās uz ielas.
Šādos gadījumos viss parasti notika tik ātri, ka pūlis nepaspēja savākties un neatradās neviens, kas protestētu pret Neri rīcību. Viņš ielēca atpakaļ mašīnā un kopā ar otru policistu aizbrauca projām. Protams, paretam gadījās arī dažs sīkstāks tips, kas gribēja kauties vai pat izrāva nazi. Šādus nelaimīgos varēja tikai nožēlot. Ar baismīgu noteiktību un nežēlību Neri sasita viņus līdz asinīm un iemeta patruļas mašīnā. Pēc tam viņus arestēja un apsūdzēja par uzbrukumu policijas darbiniekam. Taču parasti tiesas prāvu vajadzēja atlikt līdz tam laikam, kamēr cietušos izlaida no slimnīcas.
Pēc kāda laika Neri pārcēla uz citu apgaitas rajonu, kas ietvēra Apvienoto Nāciju Organizācijas ēkas; galvenais iemesls šādai rīcībai bija tas, ka Neri nebija izrādījis sava iecirkņa seržantam pietiekamu cieņu. Apvienoto Nāciju ļaudis ar savu diplomātisko neaizskaramību mēdza atstāt savus limuzīnus uz ielas, kur pagadās, neievērodami nekādus noteikumus. Neri sūdzējās iecirkņa vadībai un saņēma norādījumu necelt brēku un nepievērst tādām lietām uzmanību. Taču kādu vakaru viena no sānielām bija tik pilna ar nevērīgi atstātām mašīnām, ka tai nevarēja pat izbraukt cauri. Tobrīd bija jau pāri pusnaktij, tāpēc Neri paņēma no patruļas mašīnas savu lielo lukturi un, izstaigādams ielu visā garumā, sadauzīja drumslās visu limuzīnu priekšējos stiklus. Pat augsti stāvošiem diplomātiem nebija viegli atjaunot stiklus ātrāk kā pēc vairākām dienām. Policijas iecirkni pārplūdināja protestu iesniegumi un prasības nodrošināt aizsardzību pret šādu vandālismu. Apmēram pēc nedēļas kādam atausa gaisma par notikušā cēloņiem un vainīgo, un Albertu Neri pārcēla uz Hārlemu.
Neilgi pēc tam kādā svētdienā Neri ar sievu aizbrauca ciemos uz Bruklinu pie savas māsas — atraitnes. Neri bija māsai cieši pieķēries un izturējās pret viņu ar aizstāvja gādību, kā tas raksturīgs visiem sicīliešiem; viņš to apciemoja vismaz reizi pāris mēnešos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Māsa bija krietni vecāka par Albertu, un viņas dēlam jau bija divdesmit gadu. Šis dēls, vārdā Tomass, augdams bez tēva, palaikam sagādāja galvassāpes. Viņš bija iekļuvis vairākās sīkās ķibelēs un sliecās uz nevaldāmu dzīvesveidu. Neri vienreiz bija izmantojis savus sakarus ar policiju, lai puisi neiesūdzētu tiesā par zādzību. Tajā reizē viņš bija apvaldījis niknumu, taču nopietni brīdinājis māsasdēlu:—Tomij, manai māsai tevis dēļ pārāk bieži jāraud, un laikam man pašam būs jāpamāca tevi, kā uzvesties.— Tas bija domāts kā tēvišķs aizgādņa brīdinājums, nevis kā īsts drauds. Bet, kaut gan Tomiju uzskatīja par visrūdītāko zēnu Bruklinas rūdītajā sabiedrībā, arī viņš baidījās no sava tēvoča Alberta.
Šajā apciemojuma reizē Tomijs vēl savā istabā gulēja, jo sestdienas naktī bija pārnācis mājās vēlu. Māte iegāja dēlu pamodināt un skubināja viņu apģērbties, lai visi kopā varētu paēst svētdienas pusdienas. Caur puspievērtajām durvīm skarbi atskanēja puiša balss:— Lai viņi brauc ellē, un ļauj man gulēt!— Ar vainīgu smaidu māte atgriezās virtuvē.
Tā nu viņi paēda pusdienas bez Tomija. Sieri apjautājās māsai, vai dēls viņai sagādājot Tsti nopietnas raizes, bet viņa papurināja galvu.Neri ar sievu jau dzīrās doties projām, kad Tomijs beidzot izlīda no gultas. Norūcis sveicienu, viņš iegāja virtuvē. Pēc brītiņa atskanēja sauciens:— Ei, mamm, uztaisi man kaut ko ēdamu!—Tas nepavisam nebija lūgums. Tā bija izlutināta bērna gražīga pavēle.
— Celies augšā tad, kad ir ēdienreize, un dabūsi ēst,— māte pikti atmeta.— Es netaisos gādāt tev otras pusdienas!
Šāda nepievilcīga aina nebūtu nekas neparasts, taču Tomijs, būdams vēl miegains un kašķīgs, pāršāva pār strīpu.— Ej dirst ar savu mūžīgo morāli, gan es paēdīšu citur!
Jau nākamajā mirklī viņš nožēloja šos vārdus. Tēvocis Alberts nogrāba viņu kā kaķis peli. Viņu satracināja ne tik daudz šis viens dzirdētais māsas apvainojums, cik acīm redzamā patiesība, ka puisis tā bieži mēdz runāt ar māti, kad viņi ir divi vien. Tēvoča klātbūtnē Tomijs nekad neko tādu nebija atļāvies. Šajā svētdienā viņš vienkārši brīdi kļuva neuzmanīgs. Pats sev par nelaimi.
Abu sieviešu pārbiedēto acu priekšā Alberts Neri pamatīgi un bez žēlastības piekāva savu māsasdēlu. Sākumā puisis mēģināja aizstāvēties, bet drīz padevās un sāka lūgties žēlastību. Neri pliķēja viņam pa seju, kamēr Tomija lūpas uzpampa un sāka asiņot. Viņš atlieca puiša galvu atpakaļ un trieca viņu pret sienu. Viņš belza Tomijam pa vēderu, tad nogāza to uz grīdas un iegrūda ar seju paklājā. Pavēlējis abām sievietēm palikt turpat un gaidīt, viņš lika Tomijam doties uz ielas un aiziet līdz viņa mašīnai. Kad abi bija iekāpuši tajā, Neri piedraudēja līdz nāvei pārbiedētajam puisim:— Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu, ka tu tā runā ar manu māsu, šis kāviens tev liksies kā skuķu glāsti. Es gribu, lai tu nāc pie prāta! Tagad ej mājās un pasaki manai sievai, ka es viņu gaidu.
Divus mēnešus pēc šī notikuma Alberts Neri atgriezās no nakts maiņas un uzzināja, ka sieva no viņa aizgājusi. Viņa bija sakravājusi visas savas drēbes un atgriezusies vecāku ģimenē. Ritas tēvs viņam paziņoja, ka meita baidoties no viņa, baidoties dzīvot ar viņu kopā vīra nevaldāmās dabas un straujo dusmu dēļ. Alberts nespēja tam ticēt. Viņš nekad nebija iesitis savai sievai, nekad nebija viņai draudējis, pret Ritu viņš juta vienīgi mīlestību un pieķeršanos. Taču notikušais viņu tā apstulbināja, ka viņš nolēma pāris dienu nogaidīt un tikai tad doties uz viņas vecāku mājām, lai aprunātos ar sievu.Nelaimīgā kārtā tieši nākamajā naktī viņš dežūras laikā nokļuva nepatikšanās. Viņa mašīna pēc telefona zvana no Hārlemas devās uz vietu, kur, kā ziņots, bija noticis smags uzbrukums. Kā parasti, Neri izlēca no mašīnas, kad tā vēl nebija apstājusies. Bija pāri pusnaktij, un viņš turēja rokā savu lielo lukturi. Notikuma vieta bija ieraugāma uzreiz. Pie kāda īres nama ārdurvīm pulcējās ļaudis, un kāda nēģeriete paziņoja Neri:—Tur iekšā viens vīrs graiza mazu meiteni!