Viņš gandrīz paklupa pār diviem uz grīdas guļošiem ķermeņiem. Viena bija apmēram divdesmit piecus gadus veca nēģeriete. Otra bija nēģeru meitenīte, ne vecāka par divpadsmit gadiem. Viņu sejas un augumi asiņoja no daudziem žiletes griezieniem. Istabā Neri ieraudzīja vainīgo. Šo vīru viņš labi pazina.
Tas bija Vakss Beinzs, labi pazīstams huligāns, narkotiku tirgonis un algots sitējs. Šobrīd viņa acis narkotiku ietekmē spiedās gluži vai ārā no dobumiem, un asiņainais nazis rokā trīcēja. Neri bija arestējis šo vīru pirms divām nedēļām par smagu uzbrukumu vienai no viņa ielasmeitām. Toreiz Beinzs viņam bija teicis: «Hei, vecīt, tā nu nav tava darīšana!» Un arī Neri kolēģis bija izmetis, lai jau tie melnie griežot viens otram rīkles, ja viņiem tā patīk, tomēr Neri bija aizturējis Beinzu policijas nodaļā. Jau nākamajā dienā Beinzs pret drošības naudu tika atbrīvots.Neri nekad nebija lāgā ieredzējis nēģerus, un, strādājot Hārlemā, šī nepatika tikai pieauga. Viņi pastāvīgi dzēra vai zāļojās, kamēr sievietēm lika strādāt vai pelnīties ar prostitūciju. Viņš neredzēja nekādas jēgas no šādu padibeņu eksistences. Tāpēc Beinza nekaunīgais izaicinājums likumam neganti satracināja Neri. Un ar žileti sagraizītās meitenītes izskats viesa viņā šķebīgu niknumu. Pavisam vēsi, pats uz savu roku, Alberts Neri nolēma, ka Beinzs nestāsies tiesas priekšā.Bet viņam aiz muguras jau pulcējās liecinieki — citi nama iedzīvotāji un otrs policists no patruļas mašīnas.
— Met zemē nazi, tu esi arestēts!— Neri pavēlēja Beinzam.
Beinzs iesmējās.— Lai mani arestētu, vecais, tu bez pistoles neiztiksi!— Viņš pavērsa tam pretī nazi.— Varbūt gribi šito?Neri lēciens bija zibenīgs, un otrs policists nepaspēja izvilkt ieroci. Nēģeris trieca pretī nazi, taču Neri ar savu apbrīnojamo reakcijas asumu paspēja atvairīt dūrienu ar kreiso roku. Ar labo roku viņš īsi un sparīgi trieca ar lukturi. Sitiens ķēra Beinzu pa galvas vienu pusi, un viņa ceļgali komiski saļodzījās kā dzērājam. Nazis izkrita viņam no rokām. Bandīts bija pilnīgi bezpalīdzīgs. Tāpēc Neri otrais sitiens vairs nebija attaisnojams, un vēlāk, pēc nopratināšanas policijas nodaļā un tiesas prāvā, balstoties uz pārējo klātesošo un otra policista liecībām, tas tika neapstrīdami pierādīts. Neri trieca Beinzam pa galvvidu ar tādu neticamu spēku, ka luktura stikls saplīsa un spuldzīte kopā ar emaljēto vairogu aizlidoja pāri istabai. Smagā alumīnija stobrveida ietvars saliecās, un tikai baterijas luktura iekšienē neļāva tai salocīties uz pusēm. Viens no klātesošajiem nēģeriem, kurš dzīvoja tajā pašā mājā un vēlāk tiesā liecināja pret Neri, bijīgi noteica:—Sitam melnajam nu gan ir cieta galva!
Tomēr izrādījās, ka Beinza galva nav pietiekami cieta. Trieciens bija iedragājis galvaskausu. Pēc divām stundām viņš Hārlemas slimnīcā nomira.
Vienīgi pats Alberts Neri jutās pārsteigts, kad viņu sauca tiesas priekšā par ļaunprātīgu spēka pielietojumu. Viņu uz laiku atcēla no amata, un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Neri tika apsūdzēts slepkavībā, atzīts par vainīgu un notiesāts ar cietumsodu no viena līdz desmit gadiem. Tolaik viņu jau bija pārņēmis tāds zvērīgs niknums un naids pret visu sabiedrību, ka tas viņam nemaz nerūpēja. Viņu uzdrošinās tiesāt kā noziedznieku! Piespriest viņam cietumsodu par to, ka viņš nogalinājis tādu atbaidošu dzīvnieku kā tas melnais bandīts! Un pat nedomāt par to, ka sagraizītās sievietes joprojām guļ slimnīcā un ir sakropļotas uz visu mūžu!
Neri nebaidījās no cietuma. Viņš bija pārliecināts, ka dienests policijā un, pats galvenais, nodarījuma raksturs palīdzēs sagādāt viņam labus apstākļus. Daži no viņa dienesta biedriem jau solījās pa'unāt ar saviem draugiem. Vienīgi Neri sievastēvs, attapīgs veco laiku itālietis, kam Bronksā piederēja zivju tirgus, aptvēra, ka tāds cilvēks kā Alberts Neri cietumā nenodzīvos pat gadu. Ja viņu nenositīs kāds no ieslodzītajiem, tad droši sagaidāms, ka viņš nositīs kādu pats. Juzdamies zināmā mērā vainīgs, ka viņa meita kaut kādu sievišķīgu untumu dēļ aizskrējusi no tāda krietna vīra, Neri sievastēvs steidzās izmantot savus sakarus ar Kōrleones Ģimeni (viņš maksāja tās pārstāvim aizsardzības naudu un piegādāja Korleonēm kā dāvanu pašas labākās zivis) un lūdza tās palīdzību.
Karleones Ģimene pazina Albertu Neri. Šis policists ar savu principiālo tiešumu un sīkstumu bija kļuvis gandrīz vai par leģendu; viņš bija ieguvis tāda cilvēka slavu, kurš nav ar pliku roku ņemams, tāda cilvēka slavu, kurš spēj iedvest bailes pats ar savu personību, neatkarīgi no formas tērpa un likumīgi nēsātā ieroča. Karleones Ģimeni šādi cilvēki vienmēr interesēja. Tas, ka Neri ir policists, lielu lomu nespēlēja. Ne mazums jaunu cilvēku sper maldīgus soļus sava likteņa lemtā ceļa sākumā. Laiks un veiksme parasti parāda viņiem īsto virzienu.
Tas bija Pīts Klemenca ar savu teicamo ožu attiecībā uz labiem padotajiem, kurš pievērsa Heigena uzmanību notikumam ar Neri. Heigens izpētīja oficiālos policijas ziņojumus un uzmanīgi noklausījās Klemencas stāstu.— Varbūt mēs te dabūsim jaunu Luku Brāzi,— viņš teica.
Klemenca enerģiski pamāja ar galvu. Lai gan viņš bija ļoti resns, viņa sejā nepaudās daždien sastopamā resnīšu labsirdība.— Man arī taisni tā šķiet. Maikam vajadzētu to apdomāt pašam.
Tā nu iznāca, ka jau pirms Alberta Neri pārvešanas no pagaidu cietuma uz pastāvīgo nometinājuma vietu viņš saņēma ziņu: pamatojoties uz jaunu informāciju un augstu policijas ierēdņu liecībām, tiesnesis pārskatījis viņa lietu. Spriedums pagaidām atlikts un apcietinātais atbrīvojams.
Alberts Neri nebija nekāds muļķis, un viņa sievastēvs arī nebija no kautrajiem klusētājiem. Neri uzzināja, kas noticis, un atlīdzināja sievastēvam par pakalpojumu, piekrizdams šķirties no Ritas. Pēc tam viņš devās uz Longbīču, lai pateiktos savam labdarim. Tā, protams, bija iepriekš norunāta tikšanās. Maikls pieņēma viņu bibliotēkā.
Neri vēsā, oficiālā tonī izteica nepieciešamos pateicības vārdus un jutās pārsteigts un gandarīts par sirsnību, ar kādu Maikls uzņēma viņa sacīto.
— Nu, pie velna, es taču nevarēju pieļaut, ka viņi kaut ko tādu nodara mūsējam — sicīlietim,— Maikls teica.— Medaļu viņiem būtu vajadzējis jums piešķirt! Bet tie nolādētie politiķi jau nedomā ne par ko citu kā vienīgi par ietekmes grupām un spiedieniem. Redziet, es nekad neiejauktos, ja nebūtu visu pamatīgi izpētījis un redzējis, ka ar jums patiešām cūcīgi izrīkojušies. Viens no maniem vīriem aprunājās ar jūsu māsu, un viņa pastāstīja, kā jūs vienmēr esot raizējies par viņu un viņas puiku, kā centies to zelli noturēt ilksīs, lai viņš nenoiet no ceļa. Jūsu sievastēvs stāsta, ka jūs esot krietnākais cilvēks pasaulē. Tā nemēdz būt bieži.— Maikls bija pietiekami taktisks, lai nepieminētu to apstākli, ka Neri sieva aizgājusi no viņa.
Vīri vēl brītiņu parunājās. Neri pēc dabas bija mazrunīgs cilvēks, taču tagad viņš juta, ka Maiklam Korleonem labprāt stāsta par sevi. Maikls bija tikai piecus gadus vecāks par viņu, tomēr Neri runāja ar viņu tā, it kā vecumu starpība būtu daudz lielāka — it kā Maikls varētu būt viņam tēva vietā.
Beidzot Maikls teica:— Nebūtu nekādas jēgas izpestīt jūs no cietuma un tad atstāt kā no laivas izmestu. Es varu pagādāt jums kādu darbu. Man ir ieguldījumi Lasvegasā, un jūs ar savu pieredzi tur varētu gādāt par viesnīcas drošību. Un, ja jūs gribētu iesaistīties kādā nelielā biznesā, es varu bankā aizlikt vārdu par kapitāla aizdevumu.
Samulsis un pateicības jūtu pārņemts, Neri mēģināja lepni atteikties, tad piebilda:— Man tikpat vēl nosacītās soda atlaides dēļ jāpaliek tiesas uzraudzībā.
— Tas ir galīgs sīkums, to var nokārtot,— Maikls enerģiski attrauca.— Par uzraudzību mierīgi aizmirstiet, un, lai bankas nesāktu klīrēties, es jums dabūšu tīru dzelteno lapu.
Dzeltenā lapa bija katra cilvēka policijā reģistrēto likumpārkāpumu saraksts. Parasti to nodeva tiesnesim, kad vajadzēja izlemt, kādu sodu vainīgajam piespriest. Neri bija pietiekami ilgi dienējis policijā, lai zinātu, ka daudzi huligāni tiesā saņēmuši pārāk maigus sodus, tāpēc ka piekukuļotā policijas reģistru nodaļa izsniegusi tīru dzelteno lapu. Tādēļ viņš nejutās īpaši pārsteigts, redzot, ka to var izdarīt arī Maikls Korleone; drīzāk viņš brīnījās par to, ka šādas klapatas kāds grib uzņemties viņa dēļ.
Ja man vajadzēs palīdzību, es jums paziņošu,— Neri teica.
Labi, labi,— atmeta Maikls. Viņš paskatījās pulkstenī, un Neri to uztvēra par zīmi, ka tikšanās beigusies. Viņš piecēlās, lai dotos projām. Un atkal sekoja pārsteigums.
Pusdienlaiks,— Maikls teica.— Nāciet, paēdīsim kopā ar manējiem. Mans tēvs teica, ka labprāt gribētu jūs satikt. Aiziesim tepat blakus uz viņa māju. Māte būs izcepusi piparus, olas un desu. Pēc visām sicīliešu paražām.
Šī pēcpusdiena bija vispatīkamākā, kādu Alberts Neri atcerējās piedzīvojis kopš zēna gadiem — kopš tiem laikiem, kad vēl dzīvi bija viņa vecāki, kuri nomira, kad zēnam bija tikai piecpadsmit gadu. Dons Korleone izturējās izcili sirsnīgi un, atklājis, ka Neri vecāki dzimuši nelielā ciematā netālu no viņa paša dzimtās vietas, pauda neslēptu sajūsmu. Sarunas ritēja patīkami, ēdiens bija garšīgs, vīns dzīvinoši sarkans. Neri pārsteigts atskārta, ka viņš beidzot ir kopā ar saviem cilvēkiem — ar īsteni savējiem. Viņš zināja, ka ir šeit tikai nejaušs ciemiņš, taču saprata, ka var atrast te pastāvīgu vietu un justies šai pasaulē laimīgs.
Maikls un Dons pavadīja viņu ārā līdz mašīnai. Paspiezdams viņam roku, Dons teica:— Jūs esat lielisks zēns. Reku, šim savam dēlam Maiklam es cenšos iemācīt olīveļļas biznesu, jo esmu jau vecs un gribu iet atpūtā. Un pēkšņi viņš atnāk pie manis un stāsta, ka gribot iejaukties tajās jūsu būšanās. Mācies olīveļļas būšanas, es viņam saku. Bet viņš neliekas mierā. Tāds krietns vīrs, viņš saka, sicīlietis, un pret viņu izstrādāta tāda nelietība. Un tā viņš stāja man virsū un nedeva miera, kamēr es pats sāku pētīt to lietu. Es jums to stāstu, lai pateiktu, ka viņam izrādījās taisnība. Tagad, kad esmu jūs saticis, es priecājos, ka uzņemamies tās pūles. Un, ja varu vēl kaut ko darīt jūsu labā, tad tikai pasakiet. Norunāts? Mēs esam jūsu rīcībā. (Atcerēdamies Dona laipnību, Neri vēlējās, kaut šis izcilais vīrs būtu vēl dzīvs un redzētu, kādu pakalpojumu Neri tiem izdarīs šodien.)
Neri prātoja veselas trīs dienas. Viņš saprata, ka jaunie paziņas apzināti cenšas iegūt viņa labvēlību, taču saprata vēl kaut ko. To, ka Korleones Ģimene atzinīgi vērtē rīcību, par kuru sabiedrība viņu tiesājusi un sodījusi. Korleones Ģimene prot viņu novērtēt, sabiedrība to neprot. Neri aptvēra, ka Korleones radītajā pasaulē spētu kļūt laimīgāks nekā ārējā pasaulē ap to. Un viņš arī saprata, ka Korleones pasaule savu šaurāko iespēju robežās tomēr ir spēcīgākā no abām.
Viņš aizgāja vēlreiz pie Maikla un lika visas kārtis galdā. Vegasā strādāt viņš nevēlējās, taču labprāt pieņemtu Ģimenes uzticētu darbu tepat Ņujorkā. Viņš lika skaidri saprast, kurā pusē ir nostājies. Maikls jutās aizkustināts, un Neri to redzēja. Viņi vienojās. Taču Maikls uzstāja, lai Neri vispirms pavadot mēnesi atvaļinājuma Ģimenes viesnīcā Maiami, apsolīdams samaksāt visus izdevumus un izmaksāt avansā nākamo mēnešalgu, lai Neri varētu godam izbaudīt atpūtu.Šis atvaļinājums bija Neri pirmā sastapšanās ar greznību. Viesnīcas ļaudis parādīja viņam īpašu uzmanību, teikdami: — A, jūs esat Maikla Korleones draugs!— Šī ziņa ātri apceļoja visu viesnīcu. Neri ierādīja lepnu numuru ar vairākām istabām, nevis kaut kādu šauru miteklīti kā nabaga radiniekam. Viesnīcas naktskluba saimnieks parūpējās par skaistām meitenēm. Kad Neri atgriezās Ņujorkā, viņš jau raudzījās uz dzīvi no mazliet citāda viedokļa.
Viņu nozīmēja Klemencas vienībā, un šis meistarīgais cilvēku pazinējs jaunpienācēju rūpīgi pārbaudīja. Galu galā Neri tomēr ir bijis policists. Taču Neri dabas dotais nevaldāmais temperaments ņēma virsroku pār visiem iespējamiem sirdsapziņas pārmetumiem, kādi sākumā varbūt reizēm viņu traucēja, atgādinot, ka viņš reiz cīnījies pretējā puse. Nepagāja ne gads, kad Neri jau bija izturējis ugunskristības. Atpakaļceļa viņam vairs nevarēja būt.
Klemenca dziedāja viņam slavas dziesmas. Neri esot īsts brīnums, jauns Luka Brāzi. Pat labāks par Luku, Klemenca nerimās. Vispār visīstākais atklājums. Fiziskā ziņā neredzēts brīnums. Tādi refleksi un kustību koordinācija, ka viņš varētu būt otrs Džo Dimadžo. Klemenca turklāt zināja, ka Neri nav tas cilvēks, ko varētu pārvaldīt tāds vīrs kā viņš. Neri tika pakļauts tieši Maiklam Korleonem, un Toms Heigens veica nepieciešamo «bufera» lomu. Neri bija īpašs cilvēks un tāpēc saņēma lielu algu, taču viņam nebija nekāda pašam sava ienākumu avota, nekādas dalības totalizatoros, un viņš neiesaistījās nekādos algota spēka darbos ārpus Ģimenes. Bija acīm redzams, ka viņa bijība pret Maiklu Korleoni ir neizmērojama, un kādu dienu Heigens 'Maiklam jokodamies teica:— Nu re, tagad tev ir savs Luka.
Maikls pamāja ar galvu. Tas patiešām bija panākts. Alberts Neri kļuvis viņam uzticams līdz nāvei. Protams, arī šo gudrību Maikls bija apguvis no paša Dona. Mācīdamies biznesu un vadīdams garās skološanās stundas kopā ar tēvu, Maikls viņam reiz bija pavaicājis:— Kā tas gadījās, ka tu sadarbojies ar tādu tipu kā Luka Brāzi? Ar tādu dzīvnieku?
Dons turpināja apmācīt dēlu.— Ir tādi cilvēki,— viņš skaidroja,— kuri staigā pa pasauli, uzprasīdamies, lai viņus nogalina. Tu noteikti esi tādus pamanījis. Viņi ceļ ķildas azartspēlēs, rēkdami lec ārā no mašīnas, līdzko kāds knapi ieskrāpējis spārnu, viņi terorizē un pazemo cilvēkus, par kuru spējām neko nezina. Es esmu redzējis kādu vīru, īstu nejēgu, tīši apvainojam veselu grupu bīstamu cilvēku, un pašam viņam nebija nekāda aizsarga. Šie cilvēki burtiski klīst pa pasauli, saukdami: «Sit mani nost! Sit mani nost!» Un vienmēr atrodas kāds, kas viņiem izdara šo pakalpojumu. Tādas lietas mēs avīzēs lasām katru dienu. Protams, šādi cilvēki nodara daudz ļaunuma arī citiem.
Arī Luka Brāzi bija viens no šādiem cilvēkiem. Taču viņš bija tik neparasts, ka ilgu laiku viņu neviens nevarēja nogalināt. Vairums šādu cilvēku nepelna mūsu ievērību, bet tāds kā Brāzi ir noderīgs ierocis. Galvenā gudrība te ir tāda: tā kā viņš nebaidās no nāves un to pat meklē, jācenšas kļūt par vienīgo cilvēku pasaulē, no kura rokas viņš patiesi nevēlas šo nāvi saņemt. Viņš baidās tikai no viena — nevis no nāves, bet no tā, ka tieši tu varētu būt tas, kas viņu nogalina. Tad viņš ir tavā varā.
Šī bija viena no vērtīgākajām mācību stundām, ko Dons deva Maiklam, vēl dzīvs būdams, un Maikls šo gudrību izmantoja, padarīdams Neri par savu Luku Brāzi.
Un tagad beidzot Alberts Neri, rosīdamies viens savā Bronksas dzīvoklī, atkal gatavojās uzvilkt savu policista formas tērpu. Viņš rūpīgi izsukāja tam putekļus. Vēl jānospodrina ieroča maksts. Tad jānotīra formas cepures nags, jānospodrina melnās, izturīgās kurpes. Neri strādāja ar dedzīgu apņēmību. Viņš ir atradis vietu šajā pasaulē, Maikls Korleone dāvājis viņam pilnīgu uzticību, un šodien viņš parādīs, ka prot šo uzticību attaisnot.
Tai pašā dienā Longbīčas alejā piestāja divi limuzīni. Vienam no tiem vajadzēja aizvest uz lidostu Koniju Korleoni, viņas māti un abus bērnus. Karlo Riči ģimenei bija jābrauc uz Lasvegasu, lai tur kādu laiku atpūstos un sagatavotos uz pastāvīgu dzīvi šajā pilsētā. Maikls bija devis Karlo šo rīkojumu, par spīti Konijas iebildumiem. Viņš nepūlējās paskaidrot, ka vēlas, lai visi piederīgie aizbrauktu no alejas pirms Korleones un Bardzīni Ģimeņu tikšanās. Pati šī tikšanās jau bija sevišķs noslēpums. Par to zināja vienīgi Ģimenes caporegimes.
Otrs limuzīns bija paredzēts Kejai ar bērniem, kuri gatavojās braukt uz Ņūhempšīru apciemot Kejas vecākus. Maikls viņiem nevarēja pievienoties; steidzamas darīšanas lika viņam palikt alejā.
Iepriekšējā vakarā Maikls bija paziņojis Karlo Riči, ka viņam vajadzīgs, lai svainis dažas dienas vēl uzkavētos alejā; viņš varēšot pievienoties sievai un bērniem nedaudz vēlāk. Koniju šī prasība bija pavisam saniknojusi. Viņa mēģināja Maiklam zvanīt, bet viņš" bija aizbraucis uz pilsētu. Tagad, iedama uz mašīnu, viņa skatījās, vai neieraudzīs Maiklu kaut kur alejā, taču viņš kopā ar Tomu Heigenu bija ieslēdzies kabinetā, un viņu nedrīkstēja traucēt. Konija atvadām noskūpstīja Karlo, kurš pavadīja viņu līdz mašīnai.
— Ja pēc divām dienām tu nebūsi klāt, es braukšu tev pakaļ,— viņa piedraudēja.
Karlo veltīja viņai laipnu un juteklības apdvestu mīloša vīra smaidu.— Būšu,— viņš apgalvoja.
Konija izliecās pa automašīnas logu.— Kā tu domā, kāpēc Maiklam tevi vajag?—viņa vaicāja. Raižpilnā izteiksme vērta viņas seju vecīgu un neglītu.
Karlo paraustīja plecus.— Viņš man ir solījis ienesīgu robu. Varbūt tieši par to grib runāt. Vismaz tā lika manīt.— Karlo nekā nezināja par vakarā nozīmēto tikšanos ar Bardzīni Ģimeni.
— Tiešām, Karlo?— Konija dedzīgi pārjautāja.
Karlo uzmundrinoši pamāja ar galvu. Limuzīns izbrauca pa alejas vārtiem un aizripoja.
Tikai pēc tam, kad tas bija pazudis, Maikls iznāca atvadīties no Kejas un abiem bērniem. Pienāca arī Karlo un novēlēja Kejai laimīgu ceļu un patīkamu atpūtu. Beidzot arī otrs limuzīns devās projām un nozuda aiz vārtiem.
— Man ļoti žēl, ka vajadzēja tevi šeit aizturēt, Karlo,— teica Maikls.— Tas nebūs ilgāk par dažām dienām.
— Man itin nekas nav pretī,— Karlo steigšus piemetināja.
Labi. Paliec savā mājā pie telefona, un es tev piegriezīšu, kad būšu gatavs. Pirms tam man vēl vajadzīgas dažas ziņas. Norunāts?
Protams, Maik, protams,— atsaucās Karlo. Viņš iegāja namā, piezvanīja uz Vestberiju savai mīļākajai un apsolīja, ka pavēlāk vakarā centīšoties tikt pie viņas. Tad viņš apsēdās, attaisīja rudzu viskija pudeli un sāka gaidīt. Gaidīt vajadzēja ilgi. Drīz pēc pusdienlaika pa vārtiem sāka braukt iekšā mašīnas. Karlo redzēja no vienas izkāpjam Klemencu un nedaudz vēlāk no otras izkāpjam Tesio. Viens no miesassargiem abus caporegimes ieveda Maikla namā. Klemenca pēc pāris stundām iznāca un devās projām, bet Tesio vairs neparādījās.
Karlo izgāja ārā alejā, lai minūtes desmit ieelpotu svaigu gaisu. Viņš pazina visus sargus, kas dienesta pienākumos uzturējās alejā, un ar dažiem pat bija gandrīz vai draugos. Viņš gribēja ar tiem papļāpāt, lai īsinātu laiku. Bet sev par pārsteigumu Karlo secināja, ka nevienu no šodienas sargiem nepazīst. Visi bija viņam sveši. Vēl vairāk pārsteidza tas, ka pie vārtiem dežurēja Roko Lampone, un Karlo zināja, ka Roko ir Ģimenē pārāk augsta amatpersona, lai pildītu tādu sulaiņa pienākumu, ja vien nebija paredzams kāds īpašs notikums.
Roko sveicināja viņu ar draudzīgu smaidu. Karlo izturējās piesardzīgi.