Dons pamāja ar galvu. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt, ka pats brīdinājis senatoru neierasties.— Vai jauka dāvana?
Heigena sejā parādījās atzinīga godbijība, un, kaut gan viņa ritēja vācu un īru asinis, sejas vaibsti uz brīdi kļuva neparasti itāliski.
— Senlaicīgas sudrablietas, ļoti vērtīgas. Jaunie par tām var dabūt vismaz tūkstoti. Senators iztērējis daudz laika, lai atrastu tieši to, ko vajag. Tādiem cilvēkiem tas ir svarīgāk par mantas vērtību.
Dons Korleone necentās slēpt prieku par to, ka tik ievērojams cilvēks kā senators parādījis viņam tādu godu. Senators, tāpat kā Luka Brāzi, bija viens no pamatakmeņiem Dona varenības sistēmā, un ar šo dāvanu arī viņš bija lieku reizi apliecinājis savu uzticību.
Keja Edamsa pazina Džoniju Fontāni tajā pašā brīdī, kad viņš ienāca dārzā. Viņa bija patiesi pārsteigta.— Tu man nekad neesi teicis, ka tava ģimene ir draugos ar Džoniju Fontāni,— viņa teica.— Tagad es noteikti precēšos ar tevi.
Vai gribi ar viņu iepazīties?— Maikls jautāja.
Tagad ne,— atbildēja Keja un nopūtās.— Es veselus trīs gadus biju viņā iemīlējusies. Vienmēr braucu uz Ņujorku, kad vien viņam bija koncerts, un katrreiz izkliedzu balsi aiz sajūsmas. Viņš bija tik vienreizējs!
Pieiesim pie viņa vēlāk,— teica Maikls.
Kad Džonijs beidza dziedāt un kopā ar Donu Korleoni nozuda mājā, Keja Maiklam šķelmīgi jautāja:— Tu taču negribēsi man iestāstīt, ka tādam izcilam kinoaktierim kā Džonijam Fontānem vajadzīga tava tēva palīdzība?
Džonijs ir tēva krustdēls,— Maikls atbildēja.— Un, ja nebūtu tēva, diez vai viņš šodien būtu izcils kinoaktieris.
Tas jau skan kā ievads vēl vienam interesantam stāstam,— Keja Edamsa jautri iesmējās.
Maikls papurināja galvu.— Šo es nevaru stāstīt,— viņš Teica.
— Man tu vari uzticēties,— Keja skubināja.
Un Maikls pastāstīja. Pastāstīja bez ierastajiem jokiem, bez īpašas lepošanās. Viņš nesniedza nekādus blakus paskaidrojumus, vienīgi piebilda, ka pirms astoņiem gadiem tēvs bijis straujākas dabas, un, tā kā šī lieta skārusi viņa krustdēlu, Dons uzskatījis par personīgā goda jautājumu.
Stāsts nebija garš. Pirms astoņiem gadiem Džomjs guva izcilus panākumus, dziedādams kopā ar kādu populāru deju orķestri. Viņš kļuva par radiofona iecienītāko dziedātāju. Diemžēl orķestra vadītājs Less Hēlijs, pazīstams vīrs skatuves biznesa pasaulē, bija noslēdzis ar Džoniju personīgu kontraktu uz pieciem gadiem. Skatuves biznesa aprindās bieži praktizēja šādu paņēmienu. Less Hēlijs tagad viegli varēja izīrēt Džoniju un lauvas tiesu no peļņas iebāzt sava kabata.
Uz sarunām devās pats Dons Korleone. Viņš piedāvāja Lesam Hēlijam divdesmit tūkstošus dolāru, lai tas atbrīvotu Džoniju Fontāni no personīgā kontrakta. Hēlijs piesolījās ņemt tikai piecdesmit procentus no Džonija ienākumiem. Donu Korleoni šāds priekšlikums uzjautrināja. Viņš nolaida piedāvājumu no divdesmit uz desmit tūkstošiem dolāru. Orķestra vadītājs acīmredzot bija cilvēks, kas ārpus saviem iemīļotajiem skatuves darījumiem daudz neko nesajēdza, un šī pazeminātā piedāvājuma nozīmi viņš absolūti neuztvēra. Less Hēlijs atteicās.
Nākamajā dienā Dons Korleone pats personiski ieradās pie orķestra vadītāja. Līdzi viņam bija divi labākie draugi — Dženko Abandando, viņa consigliori, un Luka Brāzi. Bez liecinieku klātbūtnes Dons Korleone piedabūja Lesu Hēliju parakstīt dokumentu, ar kuru orķestra vadītājs atbrīvoja Džoniju Fontāni no jebkādām līguma saistībām pret čeku par desmittūkstoš dolāriem. Pārliecināšanas darbu veica pistole, ko Dons Korleone pielika vadītājam pie galvas, ar visdziļāko nopietnību paziņodams, ka tieši pēc minūtes uz dokumenta atradīsies vai nu paraksts, vai arī viņa smadzenes. Less Hēlijs parakstīja. Dons Korleone iebāza pistoli kabatā un pasniedza solīto čeku.
Tālākais norisinājās tieši tā, kā to varēja paredzēt. Džonijs Fontāne kļuva par Amerikas ievērojamāko dziedoni. Viņš piedalījās Holivudas mūziklos, kuri studijai sapelnīja veselu bagātību. Viņa iedziedātās plates ienesa miljoniem dolāru. Tad Džonijs šķīrās no sievas, savas bērnības dienu draudzenes, un atstāja abus bērnus, lai apprecētu visžilbinošāko kinozvaigzni. Drīz viņš uzzināja, ka šī skaistule ir palaistuve. Viņš dzēra, nodevās azartspēlēm, uzdzīvoja ar citām sievietēm. Tad kaut kas notika ar Džonija balsi. Plates vairs neizpirka. Studija neatjaunoja kontraktu. Un tā nu viņš ir atkal ieradies pie sava krusttēva.
Keja domīgi teica:— Vai tu gadījumā neesi greizsirdīgs uz savu tēvu? Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījis, viņš arvien pūlas citu labā. Viņam jābūt ļoti labsirdīgam.— Viņa greizi pasmīnēja.— Tiesa, viņa metodes gan gluži neatbilst vispārpieņemtajām normām.
Maikls nopūtās.— Tā laikam izskatās gan. Bet paklausies vēl ko. Vai esi dzirdējusi par Arktikas pētniekiem, kuri ceļā uz Ziemeļpolu aiz sevis atstāj vietvietām izkaisītas pārtikas slēptuves? Katram gadījumam, ja tās kādreiz ievajadzētos. Mana tēva pakalpojumi ir kaut kas līdzīgs. Kādu dienu vajadzība var novest viņu pie jebkura no šo ļaužu durvīm, un tad ir labāk, ja viņi jau agrāk ir tikušies.
Kad viesi bija apskatījuši, apjūsmojuši un nogaršojuši kāzu torti, dārzā jau valdīja puskrēsla. Līgava vēl steigšus nolasīja no šī Nadzorīnes īpaši ceptā garduma kārdinošos krēma rotājumus un tad kopā ar savu blondo līgavaini devās projām baudīt medusmēnesi. Dons laipni izvadīja viesus, turklāt pārliecinādamies, ka melnais limuzīns ar FIB vīriem tuvumā vairs nav manāms.
Beidzot gatvē palika tikai viens automobilis — lielais, melnais kadiljaks, pie kura stūres sēdēja Fredijs. Dons iekārtojās priekšējā sēdeklī, kustēdamies ar saviem gadiem un apmēriem neparastu veiklību. Sanijs, Maikls un Džonijs Fontāne apsēdās aizmugures sēdeklī. Dons pajautāja Maiklam:— Tā tava meitene— vai viņa tiks pati uz pilsētu, bez tevis?
Maikls pamāja ar galvu.— Par to parūpēsies Toms.
Dons Korleone apmierināti pasmaidīja par Heigena izdarīgumu.
Benzīna ierobežojumi joprojām bija spēkā, tāpēc uz Pārkvejas loka ceļā uz Manhetenu mašīnu bija maz. Jau pēc nepilnas stundas kadiljaks nogriezās ielā, kas veda uz franču slimnīcu. Pa ceļam Dons Korleone painteresējās, vai jaunākajam dēlam labas sekmes mācībās. Maikls apstiprinoši pamāja. Tad aizmugurē ierunājās Sanijs:— Džonijs stāsta, ka tu gribot nokārtot to Holivudas lietu. Vai man doties uz turieni palīgā?
— Brauks Toms — un jau šovakar,— Dons strupi atteica. — Tur nekādu palīdzību nevajag, lieta pārāk vienkārša.Sanijs Korleone iesmējās.— Džonijs netic, ka tu tur ko varēsi izdarīt, tāpēc es domāju, ka varbūt gribi mani palīgā.
Dons Korleone atskatījās pār plecu.— Kādēļ tu šaubies par mani?— viņš jautāja Džonijam Fontānem.— Vai tavs krusttēvs nav kādreiz izdarījis to, ko solījis? Vai mani kāds ir varējis apvest ap stūri?
Džonijs nervozi atvainojās.— Krusttēv, tas vīrs ir īsts lielkalibra pezzonovanfe. Viņam nevar piekļūt, pat ar naudu ne. Viņam ir augsti sakari. Un viņš mani ienīst. Es tik tiešām nesaprotu, kā tu to varēsi.
Dons labsirdīgi pasmējās.— Es tev saku: lomu tu dabūsi.— Viņš iebikstīja Maiklam ar elkoni.— Mēs taču nepievilsim manu krustdēlu, Maikl, vai ne?
Maikls, kurš par tēva spējām ne mirkli nešaubījās, piekrītoši pamāja ar galvu.
Ceļā uz slimnīcas durvīm Dons Korleone uzlika roku uz Maikla piedurknes, ļaudams pārējiem aiziet gabaliņu pa priekšu.— Kad pabeigsi koledžu, atnāc pie manis aprunāties,— Dons teica.— Man ir šis tas padomā, kas tev būs pa prātam.
Maikls neatbildēja. Dons Korleone nervozi nosēcās un turpināja:— Zinu jau, zinu, kāds tu esi. Neprasīšu no tevis nekā tāda, ko tu neatzīsti. Man ir kas īpašs padomā. Ej pa to ceļu, kuru esi sācis; galu galā tu esi vīrs. Bet, kad pabeigsi studijas, atnāc pie manis — gluži vienkārši kā dēls pie sava tēva.
Slimnīcas gaitenī, cieši bariņā saspiedušās, gaidīja Dženko Abandando sieva un trīs meitas; ģērbušās melnās drānās, viņas izskatījās gluži kā sabozušos vārnu bariņš uz baltās flīžu grīdas. Ieraudzījušas no lifta iznākam Donu Korleoni, viņas visas reizē itin kā uzspurdza gaisā un instinktīvi traucās viņam pretī, kā glābiņu meklēdamas. Māte melnajā tērpā izskatījās majestātiski korpulenta, meitas izplūdušas un neizskatīgas. Misis Abandando steigšus noskūpstīja Dona Korleones vaigu un šņukstot ievaimanājās:—Ai, jūs esat īsts svētais — atnācāt šurp savas meitas kāzu dienā!
Dons Korleone pacentās aši atvairīt šos pateicības plūdus.— Vai tad man nepienākas parādīt godu savam draugam— tādam draugam, kurš divdesmit gadus bijis tikpat kā mana labā roka?— Viņš tūdaļ saprata: nākamā atraitne vēl nav aptvērusi, ka viņas vīram šonakt jāmirst. Dženko Abandando, vēža mocīts, gulēja šai slimnīcā jau gandrīz gadu, un sieva viņa neārstējamo slimību bija sākusi uztvert gluži kā savas ikdienas neizbēgamu daļu. Viņai šķita, ka šovakar iestājies tikai viens no kārtējiem saasinājumiem.
— Ejiet iekšā pie mana nabaga vīra,— viņa steigšus runāja tālāk,— viņš grib jūs redzēt. Nabadziņš tik ļoti vēlējās tikt uz kāzām, lai apliecinātu jums savu cieņu, bet ārsts neparko nelaida. Tad viņš teica, ka jūs šajā izcilajā dienā pats atnākšot pie viņa, tikai es tam nevarēju ticēt. Ai, tiesa gan, ka vīrieši labāk nekā sievietes prot novērtēt draudzību! Ejiet iekšā, viņam būs liels prieks!
No Dženko Abandando istabas iznāca medmāsa un ārsts. Ārsts bija jauns, nopietna izskata cilvēks, un viņa izturēšanās liecināja par valdonīgu dabu, kas raksturīga cilvēkam, kurš vienmēr bijis ļoti bagāts. Viena no meitām bikli pavaicāja: — Dakter Kenedij, vai tagad mēs varam ieiet pie viņa?
Ārsts Kenedijs pārlaida prāvajam pulciņam neapmierinātu skatienu. Vai tiešām šie cilvēki nesaprot, ka slimnieks tur iekšā mirst, turklāt vēl cieš mokošas sāpes? Daudz labāk taču būtu, ja ļautu viņam aiziet mierīgi!
— Man šķiet, būtu labāk, ja ietu tikai ģimenes locekļi,— viņš izmeklēti laipnā balsī atbildēja un jutās visai pārsteigts, kad sieva un meitas pievērsās nelielajam, druknajam vīrietim ar slikti pieguļošu smokingu mugurā, it kā gaidīdamas viņa lēmumu.
Druknais vīrietis sāka runāt. Viņa balsī skanēja tikko jaušams itāliešu akcents.— Mīļo dakter, Dons Korleone jautāja,— vai tiesa, ka slimnieks mirst?
— Jā,— ārsts Kenedijs atbildēja.
— Tad jums te vairāk nekas nav iesākams,— Dons Korleone teica.— Mēs tagad ņemsim šo nastu uz saviem pleciem. Mēs sniegsim viņam mierinājumu. Mēs aizspiedīsim viņam acis. Mēs viņu apglabāsim, apraudāsim un turpmāk gādāsim par viņa sievu un bērniem.
Dzirdēdama tik tiešus vārdus, misis Abandando piespieda sevi saprast neizbēgamo un ļāva vaļu asarām.
Ārsts Kenedijs paraustīja plecus. 5iem zemniekiem taču neko neiestāstīsi. Tai pašā laikā viņš tomēr saprata, ka šī cilvēka vārdos slēpjas skarba patiesība. Viņa loma ir beigusies. Joprojām nevainojami laipnā tonī viņš teica:— Lūdzu, pagaidiet, kamēr māsa jūs ielaidīs — viņai vēl brītiņu jāaprūpē pacients.— Baltajam virsvalkam plandot, viņš devās projām pa gaiteni.
Medmāsa iegāja atpakaļ istabā, un viņi palika gaidot. Beidzot viņa atkal iznāca ārā un, pieturēdama durvis, aicināja apmeklētājus iekšā.— Centieties viņu nesatraukt,— māsa pačukstēja,— viņš ir pa pusei nemaņā no sāpēm un drudža. Un nepalieciet ilgāk par dažām minūtēm—to drīkst tikai sieva,— Pazinusi pienākušo Džoniju Fontāni, viņa plati ieplēta acis. Džonijs viņai atzinīgi uzsmaidīja, un meitene lūkojās viņā ar neslēptu aicinājumu. Iegrāmatojis viņu atmiņā turpmākai vajadzībai, Džonijs iegāja slimnieka istabā.
Dženko Abandando jau ilgi bija spēkojies ar nāvi un beidzot pieveikts un paguris gulēja paaugstinātajā gultā. No viņa bija atlikuši tikai kauli un āda, un kādreiz veselīgie melnie mati bija pārvērtušies nedzīvās, izklīdušās šķipsnās. Dons Korleone mundri teica:—Dženko, mīļais draugs, es atvedu savus dēlus apliecināt tev savu cieņu, un redzi, te ir pat Džonijs no savas tālās Holivudas.
Mirējs pacēla acis pret Donu, un drudžainais skatiens pauda pateicību. Jaunie vīrieši pēc kārtas saņēma savās stingrajās plaukstās viņa izdēdējušo roku. Sieva un meitas sastājās gar gultu, skūpstīja viņu uz vaiga un cita aiz citas centās satvert slimnieka otru roku.
Tad vecā drauga plaukstu savējā saņēma Dons. Viņš mierinoši teica:— Veseļojies ašāk, lai mēs varam vēl kopā aizceļot uz Itāliju, uz mūsu veco ciematu. Saspēlēsim vīnūža priekšā poccie, kā agrāk mūsu tēvi!
Mirējs papurināja galvu. Pamājis jaunajiem un savai ģimenei, lai tie paiet tālāk no gultas, viņš ar kaulainu tvērienu cieši iekrampējās Dona rokā. Dženko mēģināja runāt. Dons nolieca galvu zemāk, tad apsēdās uz krēsla līdzās gultai. Dženko Abandando šļupstēja kaut ko par kopīgajām bērnu dienām. Tad viņa ogļmelnajās acīs iezibējās viltīgs spīdums. Viņš kaut ko nočukstēja. Dons pieliecās tuvāk. Tad viņš papurināja galvu, un pārējie ar izbrīnu raudzījās, kā viņam pār vaigiem līst asaras. Drebelīgā balss kļuva skaļāka un aizskanēja pāri istabai. Ar pārcilvēcisku, mokošu piepūli Abandando pacēla galvu no spilvena un neredzošām acīm izstiepa izdilušo pirkstu pret Donu.
— Krusttēv, Krusttēv,— viņš sauca, aklu skatienu vērdamies sev priekšā,— es tevi lūdzu, paglāb mani no nāves! Mana miesa jau drūp no kauliem, un es jūtu, kā tārpi grauž manas smadzenes. Krusttēv, izārstē mani, tev ir tāds spēks, izārstē un aiztaupi asaras manai nabaga sievai! Mēs taču abi, vēl puikas būdami, spēlējāmies kopā Korleones ciematā — vai tagad tu ļausi man vienam nomirt, kad mani tā biedē elle, kurā varu nonākt par saviem grēkiem?