Karlo paraustīja plecus.— Maiks gribēja, lai es pāris dienu uzkavējos tepat. Esot kas darāms priekš manis.
— Jā-a,— novilka Roko Lampone.— Man arī tā teica. Bet tad ņem un noliek sargāt vārtus. Ko tu, velns, padarīsi, viņam jau teikšana.— Balsī jautās nievas, atgādinājums, ka Maikls nav tas vīrs, kas viņa tēvs.
Karlo likās nemanām viņa toni.— Maiks zina, ko dara,— viņš atbildēja. Roko uzklausīja pārmetumu klusēdams. Norūcis sveicienu, Karlo devās atpakaļ uz māju. Kaut kas patiešām briest, bet Roko, kā redzams, arī nekā nezina.
Maikls stāvēja pie viesistabas loga un vēroja, kā Karlo staigā pa aleju. Heigens pasniedza viņam glāzi stipra brendija, un Maikls pateicīgi iedzēra dažus malkus. Stāvēdams viņam aiz muguras, Heigens klusi sacīja:— Maik, tev jāsāk kustēties. Ir laiks.
Maikls nopūtās.— Kaut tas nebūtu pienācis tik drīz. Kaut vecais būtu nodzīvojis drusciņ ilgāk!
— Viss izdosies, kā vajag,— sacīja Heigens.— Ja jau es nekā neuzodu, tad neviens cits arī ne. Tu to esi nostrādājis pa pirmo.
Maikls aizgriezās no loga.— Labu tiesu izplānoja vecais. Man ne prātā nenāca, ka viņš tik kolosāli attapīgs. Bet tu jau noteikti zini.
Otra tāda nav,— apstiprināja Heigens,— bet tas ir lieliski. Labākais, kas var būt. Tātad arī tu sevi pratīsi parādīt.
Redzēsim, kā sanāks,— teica Maikls.— Vai Tesio un Klemenca ir alejā?
Heigens pamāja ar galvu. Maikls iztukšoja brendija glāzi.
Iesūti Klemencu pie manis. Es pats viņam pateikšu visu, kas darāms. Tesio es nemaz negribu redzēt. Viņam tikai pasaki, ka apmēram pēc pusstundas būšu gatavs kopā ar viņu doties pie Bardzīni. Pēc tam Klemencas vīri paši tiks galā.
Vai Tesio vairs nekādi nav glābjams?— Heigens bezkaislīgi pajautāja.
— Nekādi,— atteica Maikls.
Kādā Bufalo pilsētiņas sānielā pie picas traktiera valdīja dzīva pusdienlaika rosība. Tikai pēc ierastajām lenča stundām tirgošanās beidzot aprima, un pārdevējs izņēma no lodziņa apaļo skārda paplāti ar dažām pārpalikušām šķēlēm un novietoja to uz paliktņa virs milzīgās ķieģeļu krāsns. Tad viņš ielūkojās cepeškrāsnī, kur cepās nākamā porcija. Siers vēl nebija sācis burbuļot. Pagriezies atkal pret leti, no kuras varēja apkalpot pircējus uz ielas, viņš ieraudzīja pie tās stāvam jaunu parupja izskata vīrieti.— Pado' šu' vienu šķēli!— tas teica.
Picas tirgotājs uzgrāba uz lāpstiņas vienu no aukstajām šķēlēm un ielika to krāsnī uzsildīt. Pircējs nepalika gaidīt ārpusē, bet ienāca pa durvīm iekšā traktierī, lai saņemtu prasīto. Telpa tagad bija tukša. Pārdevējs atvēra cepeškrāsns durtiņas, izņēma karsto šķēli un, uzlicis to uz papīra šķīvja, pasniedza klientam. Taču apmeklētājs nedeva tirgonim naudu, bet vērās viņā ar caururbjošu skatienu.
— Esmu dzirdējis, ka tev esot varens tetovējums uz krūtīm,— klients teica.— Tur, virs krekla, drusku var redzēt. Vai negribi parādīt man visu?
Pārdevējs sastinga. Viņš šķita paralizēts.
— Attaisi kreklu!— pavēlēja pircējs.
Pārdevējs papurināja galvu.— Nav man nekāda tetovējuma,— viņš sacīja angliski ar spēcīgu akcentu.— Tas ir tam vīram, kurš strādā vakaros.
Pircējs iesmējās. Viņa smiekli bija nepatīkami, skarbi un samāksloti.— Labi, labi, atpogā kreklu, lai es redzu!
Pārdevējs sāka atmuguriski kāpties uz traktiera iekštelpām, cenzdamies tikt aiz lielās krāsns. Bet pircējs uzlika roku uz letes. Rokā bija pistole. Viņš izšāva. Lode ķēra pārdevēju krūtīs, un viņš sabruka uz krāsns malas. Pircējs izšāva vēlreiz, un pārdevējs novēlās uz grīdas. Pircējs apgāja apkārt letei, noliecās un atrāva vaļā gulošā kreklu. Krūtis bija asiņainas, tomēr tetovējums skaidri saskatāms. Pārdevējs nevarīgi pacēla roku, itin kā gribēdams aizsargāties.— Fabricio, Maikls Korleone sūta tev sveicienus,— teica pircējs, piegrūda pistoli pārdevējam pie pašas galvas un nospieda gaili. Tad viņš izgāja no traktiera. Līdzās ietvei viņu gaidīja automašīna ar atvērtām durvīm. Vīrietis ielēca tajā, un mašīna aizdrāzās.
Vienā no vārtu tērauda stabiem ierīkotais telefons iezvanījās, un Roko Lampone paņēma klausuli. Viņš dzirdēja kādu sakām:— Tava bagāža kārtībā.— Un tūlīt atskanēja klikšķis, runātājam noliekot klausuli. Roko iekāpa savā mašīnā un izbrauca no alejas. Pārbraucis Džonzbīčas dambim, tam pašam, uz kura gāja bojā Sanijs Korleone, viņš devās uz Vontega dzelzceļa staciju. Tur viņš atstāja mašīnu. Netālu gaidīja cita mašīna, kurā sēdēja divi vīri. Roko viņiem piebiedrojās, un visi devās uz moteli, kas atradās uz Sanraiza šosejas desmit minūšu brauciena attālumā. Viņi iebrauca pagalmā. Roko Lampone, atstājis abus ceļabiedrus mašīnā, devās uz vienu no mazajām vasarnīcas tipa mājiņām. Ar spēcīgu kājas spērienu izsitis durvis no eņģēm, viņš iebruka istabā.
Pie gultas, kurā gulēja jauna meitene, kails kā no mātes miesām nācis stāvēja septiņdesmit gadus vecais Filips Tatalja. Biezie mati uz viņa galvas bija piķa melnumā, bet pavēderi klāja tēraudpelēks sirmums. Viss viņa ķermenis bija tukli ļumīgs. Roko iešāva viņam vēderā četras lodes, tad pagriezās un metās atpakaļ uz mašīnu. Vontega stacijā abi vīri viņu izlaida. Iekāpis savā mašīnā, Roko devās atpakaļ uz aleju. Tur viņš uz brīdi iegāja pie Maikla Korleones, tad atkal iznāca ārā un nostājās vecajā vietā pie vārtiem.
Alberts Neri savā dzīvoklī pabeidza post un tīrīt veco policista formas tērpu. Viņš nesteidzīgi to uzvilka — bikses, kreklu, kaklasaiti, svārkus, ieroča jostu ar revolvera maksti. Kad Neri atlaida no vietas, ieroci viņam vajadzēja nodot, bet administrācijas paviršības dēļ viņam nebija atprasīta ieroča glabāšanas atļauja. Klemenca bija pagādājis viņam jaunu 38. kalibra policijas specrevolveri, kam nevarēja sadzīt pēdas. Neri to izjauca, ieeļļoja, pārbaudīja, atkal salika kopā un noklikšķināja gaili. Tad viņš pielādēja veltni un bija gatavs iziešanai.
Neri ielika policista formas cepuri biezā papīra maisiņā, tad uzvilka parastu mēteli, lai nosegtu formas tērpu. Viņš pavērās pulkstenī. Pēc piecpadsmit minūtēm lejā gaidīs mašīna. 5o stundas ceturksni viņš pavadīja, nopētīdams sevi spogulī. Nav vārdam vietas! Viņš izskatās pēc visīstākā kruķa.
Mašīnas priekšējā sēdeklī sēdēja divi Roko Lampones vīri. Neri apsēdās aizmugurē. Kad mašīna devās ceļā un attālinājās no Neri dzīvokļa apkaimes, viņš nokratīja mēteli uz grīdas. Atvēris papīra maisiņu, viņš izņēma formas cepuri un uzlika to galvā.Uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra mašīna piebrauca pie ietves un apstājās. Neri izkāpa un sāka soļot pa avēniju uz priekšu. Viņš jutās ļoti savādi, ka atkal ir formas tērpā un dodas apgaitā, kā to agrāk tika darījis neskaitāmas reizes. Iela bija pilna ļaužu. Viņš gāja uz priekšu, līdz nonāca pie Rokfellera centra iepretī Sv. Patrika katedrālei. Savā avēnijas pusē Neri pamanīja limuzīnu, pēc kura bija lūkojies. Tas stāvēja viens pats blakus veselai virknei sarkanu brīdinājuma zīmju «Stāvēt aizliegts!» un «Apstāties aizliegts!». Neri palēnināja soli. Viņš bija ieradies mazliet par agru. Viņš apstājās, lai kaut ko pierakstītu dienesta bloknotā, tad gāja tālāk. Nu viņš bija jau līdzās limuzīnam. Neri paklaudzināja ar nūjiņu tam pa spārnu. Šoferis pārsteigts pavērās augšup. Neri ar nūjiņu norādīja uz zīmi «Stāvēt aizliegts!» un pamāja, lai šoferis brauc projām. Šoferis aizgriezās.
Neri nokāpa uz ielas un nostājās pie šofera vaļējā lodziņa. Šoferis izskatījās pēc rūdīta nekauņas — taisni tāds, kādus viņam patika pārmācīt. Tīšām cenzdamies runāt aizskaroši, Neri uzbrēca:— Nu, kā būs, draudziņ, vai iegrūst tev rīklē pavēsti, jeb vai tu pazudīsi no šejienes?
Sazinies labāk ar savu iecirkni,— šoferis vienaldzīgi atteica.— Un, ja tev gribas, iedod man to papīru.
Pazudi pie velna!— Neri uzbrēca.— Vai arī es tevi izraušu no mašīnas un iedauzīšu tev pauri!
Kā pēc burvju mājiena šofera rokā parādījās mazā četrstūrītī salocīta desmitdolāru banknote, kuru viņš mēģināja iebāzt Neri blūzes kabatā. Neri atkāpās uz ietves un ar saliektu pirkstu aicināja šoferi pie sevis. Šoferis izkāpa no mašīnas.
Parādi savas tiesības un mašīnas papīrus!— pavēlēja Neri. Viņš bija cerējis aizdabūt šoferi kvartālu tālāk, taču tas vairs nebija iespējams. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka pa Plāzas ēkas kāpnēm lejup nāk trīs neliela auguma drukni vīrieši. Tie bija pats Bardzīni ar saviem miesassargiem — viņi devās uz tikšanos ar Maiklu Korleoni. Pamanījis notiekošo, viens no miesassargiem pielika soli un pasteidzās pienākt pirmais, lai noskaidrotu, kas noticis ar Bardzīni mašīnu.
Kas par lietu?—viņš noprasīja šoferim.
Nekas sevišķs, liek man maksāt sodu,— atteica šoferis. — Šis laikam ir iecirknī kāds jaunais.
Tobrīd pienāca Bardzīni ar otru miesassargu.— Kas te ir par velna miltiem?— viņš norūca.
Neri pabeidza rakstīt savā bloknotā un atdeva šoferim dokumentus. Tad viņš iebāza bloknotu atpakaļ aizmugures kabatā un ar zibenīgu rokas kustību izrāva savu specrevolveri.
Pirms pārējie trīs vīri paspēja atgūties tiktāl, lai tvertu ieročus aizsardzībai, Neri iešāva Bardzīni krūtīs trīs lodes, iejuka pūlī un pazuda aiz stūra, kur viņu gaidīja mašīna. Tā aizdrāzās līdz Devītajai avēnijai un nogriezās uz centra pusi. Pie Celsijas parka Neri, kurš jau bija nometis cepuri, nomainījis drēbes un uzvilcis mēteli, pārsēdās citā mašīnā, kas viņu jau gaidīja. Revolveri un formas tērpu viņš līdzi neņēma. Tiem vajadzēs pazust. Pēc stundas Neri jau atradās Longbīčas alejā un runāja ar Maiklu Korleoni.
Tesio sēdēja vecā Dona mājas virtuvē un malkoja kafiju, kad pie viņa ienāca Heigens.
— Maiks ir gatavs,— viņš teica.— Piezvani Bardzīni un pasaki, lai dodas ceļā.
Tesio piecēlās un aizgāja pie telefona. Viņš uzgrieza Bardzīni Ņujorkas kantora numuru un īsi paziņoja:— Mēs braucam uz Bruklinu.— Nolicis klausuli, viņš uzsmaidīja Heigenam.— Ceru, ka Maiks šovakar noslēgs izdevīgu vienošanos.
Par to es nešaubos,— nopietni atbildēja Heigens. Kopā ar Tesio viņš izgāja ārā alejā un devās uz Maikla māju. Pie durvīm viņus apturēja viens no miesassargiem.
Boss teica, ka braukšot pats savā mašīnā,— viņš paziņoja.— Lika teikt, lai jūs abi jau braucot prom.
Tesio sarauca pieri un pagriezās pret Heigenu.— Velns lai parauj, to taču nevar, tā viņš salaiž dēlī visas manas norunas!Tajā brīdī viņus apstāja vēl trīs miesassargi. Heigens klusi sacīja:— Arī es nevaru braukt kopā ar tevi, Tesio.
Kalsnais caporegime acumirklī visu saprata. Un pieņēma nenovēršamo. Uz mirkli viņu pievarēja fizisks nespēks, tad viņš atkal saņēma sevi rokās.
— Pasaki Maikam, ka tas bija bizness,— viņš teica Heigenam.— Man viņš vienmēr ir paticis.
Heigens pamāja ar galvu.— To Maiks saprot. Tesio brīdi klusēja, tad pusbalsī sacīja:—Tom, vai tu nevari mani izpestīt? Vecās draudzības vārdā? Heigens papurināja galvu.— Nevaru.
Viņš noraudzījās, kā Tesio apstāj miesassargi un iesēdina mašīnā. Heigens juta vieglu nelabumu. Tesio taču bija vislabākais kareivis Korleones Ģimenē; vecais Dons paļāvās uz viņu vairāk nekā uz jebkuru citu, ja neņem vērā Luku Brāzi. Cik nelāgi, ka tāds spējīgs cilvēks izdarījis liktenīgu kļūdu savas dzīves tik vēlīnā posmā . . .
Karlo Riči, kurš vēl aizvien gaidīja uzaicinājumu pie Maikla, kļuva nervozs, redzēdams daudzos atbraucējus un aizbraucējus. Acīmredzot iet vaļā kaut kas nopietns, un tā vien izskatās, ka viņu grib atstāt malā. Karlo nepacietīgi zvanīja Maiklam. Atbildēja viens no miesassargiem un, aizgājis pasaukt Maiklu, atgriezās ar ziņu, lai Karlo mierīgi sēžot un gaidot, Maikls drīz viņu pasaukšot.Karlo vēlreiz piezvanīja mīļākajai un pavēstīja, ka vakarā noteikti varēšot aizvest viņu kaut kur paēst un pavadīt nakti pie viņas. Maikls teicis, ka drīz viņu pasaukšot, un, lai ko viņš uzdomājis, ilgāk par stundu vai divām tas nevilksies. Tad vēl vajadzēs minūtes četrdesmit, lai aizbrauktu līdz Vestberijai. To var paspēt. Karlo apsolīja mīļākajai, ka noteikti būšot, un, netaupīdams maigus vārdus, pierunāja viņu nedusmoties. Nolicis klausuli, viņš nolēma saposties, lai vēlāk nevajadzētu zaudēt laiku. Tikko viņš bija apvilcis tīru kreklu, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Karlo ātri nosprieda, ka Maikls mēģinājis viņam zvanīt un, atkārtoti dzirdēdams aizņemto signālu, atsūtījis kādu viņam pakaļ. Viņš piegāja pie durvīm un atvēra. Stindzinošas bailes pārņēma visu ķermeni, un dzīslās ielija šķebinošs nespēks. Durvīs stāvēja Maikls Korleone, un viņa sejā Karlo Riči redzēja to pašu nāves rēgu, ko bieži bija skatījis sapnī.Maiklam Korleonem aiz muguras stāvēja Heigens un Roko Lampone. Viņu sejas pauda drūmu nopietnību kā cilvēkiem, kuri pret pašu gribu spiesti paziņot draugam ļaunu vēsti. Visi trīs ienāca iekšā, un Karlo ieveda viņus viesistabā. Atjēdzies no pirmā pārbīļa, viņš nodomāja, ka uzbrukusi nervu lēkme. Bet, Maikla turpmākos vārdus dzirdot, viņu pārņēma īsts, fizisks nelabums.
— Tev jāatbild par Santīno,— teica Maikls.
Karlo neatbildēja, izlikdamies, ka nesaprot teikto. Heigens un Lampone bija atkāpušies nostāk pie istabas pretējām sienām. Karlo un Maikls stāvēja viens otram tieši pretī.