Izmisīgajās bailēs Karlo bija zaudējis jebkādu pašcieņu, jebkādu lepnumu.— Es zvēru, ka esmu nevainīgs! Pie savu bērnu galvām zvēru, ka esmu nevainīgs! Maik, nedari to, lūdzu, nedari, es tevi lūdzu, Maik!
— Bardzīni ir pagalam,— sacīja Maikls.— Tāpat arī Filips Tatalja. Šovakar es gribu noslēgt visus Ģimenes rēķinus. Tāpēc nestāsti man, ka esi nevainīgs. Gudrāk būtu, ja tu atzītos, ko esi darījis.
Heigens un Lampone pārsteigti vērās Maiklā. Viņi nodomāja, ka Maikls tomēr vēl nav tas vīrs, kas viņa tēvs. Kāpēc censties piedabūt nodevēju atzīt savu vainu? Vaina jau ir tiktāl pierādīta, cik vien tas iespējams. Atbilde skaidrāka par skaidru. Maikls tātad vēl nav pietiekami pārliecināts par savu taisnību, vēl aizvien baidās būt netaisns, vēl aizvien viņu moka tā sīkā šaubu dzirkstelīte, kuru izdzēst var vienīgi Karlo Riči atzīšanās.
Karlo joprojām klusēja.
— Nebaidies tik briesmīgi,— Maikls gandrīz vai laipni sacīja.— Vai tu domā, ka es gribu padarīt savu māsu par atraitni? Ka es gribu padarīt savus māsasbērnus par bāreņiem? Es galu galā esmu krusttēvs vienam no taviem bērniem. Nē, tavs sods būs tāds, ka tu vairs nepiedalīsies nevienā Ģimenes pasākumā. Es tevi nogādāšu uz Lasvegasas lidmašīnu, tu aizbrauksi pie sievas un bērniem un tur arī paliksi. Konijai es sūtīšu pabalstu. Tas ir viss. Bet nestāsti man, ka esi nevainīgs, neturi mani par muļķi un nesadusmo mani. Kurš griezās pie tevis, Tatalja vai Bardzīni?
Mokošu dzīves alku pārremtais Karlo Riči sajuta dzīslās ielīstam tīksmu atvieglojuma , ka viņu netaisās nogalināt. — Bardzīni,— viņš nomurmināja.
— Labi, labi,— Maikls klusi noteica. Skubinot pamādams ar labo roku, viņš piebilda:—Tagad es gribu, lai tu brauc projām. Ārā gaida mašīna, kas tevi aizvedīs uz lidostu.
Karlo izgāja pirmais, un visi trīs vīri cieši viņam sekoja. Bija jau nakts, bet aleja, kā parasti, mirdzēja spožā apgaismojumā. Piebrauca mašīna. Karlo redzēja, ka tā ir viņa paša mašīna. Šoferi viņš nepazina. Kāds sēdēja attālākajā stūrī aizmugurē. Lampone atvēra priekšējās durvis un pamāja, lai Karlo kāpj iekšā.
— Es piezvanīšu tavai sievai un pateikšu, ka esi ceļā,— teica Maikls. Karlo iekāpa mašīnā. Viņa zīda krekls bija slapjš no sviedriem.
Mašīna sāka braukt un strauji tuvojās vārtiem. Karlo gribēja pagriezt galvu atpakaļ un paskatīties, vai pazīst aizmugurē sēdošo cilvēku. Tajā pašā brīdī Klemenca ar tik veiklu un izsmalcinātu kustību kā maza meitene, kas apsien kaķēnam ap kaklu lenti, pārmeta cilpu Karlo Riči galvai. Gluda aukla līdz ar Klemencas spēcīgo rāvienu iecirtās miesā. Karlo Riči ķermenis palēkdamies uzrāvās gaisā kā makšķerauklai pieķērusies zivs, bet Klemenca to turēja stingri un savilka cilpu arvien ciešāk, līdz ķermenis saļima. Pēkšņi mašīnu piepildīja nejauka smirdoņa. Karlo ķermenim agonijā bija atslābuši zarnu slēdzējmuskuļi. Drošības dēļ Klemenca vēl dažas minūtes paturēja cilpu savilktu, tad atbrīvoja auklu un iebāza kabatā. Karlo ķermenis smagi atsitās pret durvīm, un Klemenca atvieglots atgāzās sēdeklī. Pēc īsa brīža viņš nolaida lejā loga stiklu, lai izvēdinātu mašīnu.
Korleones Ģimenes uzvara bija pilnīga. Šai pašā divdesmit četru stundu periodā Klemenca un Lampone laida darbā savus regimes un sodīja Korleones valstības robežu pārkāpējus. Neri tika aizsūtīts komandēt Tesio regime. Bardzīni bukmeikerus padzina; divus no Bardzīni augstākajām amatpersonām nošāva brīdī, kad viņi mierīgi bakstīja zobus pie pusdienu galda kādā itāliešu restorānā Malberī ielā. Nogalināja arī kādu bēdīgi slavenu hipodroma afēristu, kad viņš pēc laimestiem bagāta vakara atgriezās mājās. Piekrastē pazuda divi ievērojamākie augļotāji, kuru līķus tikai pēc vairākiem mēnešiem atrada Ņūdžersijas purvos.
Ar šo vienu nesaudzīgo uzbrukumu Maikls Korleone nostiprināja savu reputāciju un atkaroja Korleones Ģimenei vadošo vietu starp pārējām Ņujorkas Ģimenēm. Viņš ieguva autoritāti ne vien savas spožās taktikas dēļ, bet arī tāpēc, ka vairāki ievērojami caporegimes gan no Bardzīni, gan no Tatalju Ģimenes nevilcinādamies pārgāja viņa pusē.
Maikla Korleones triumfs būtu pilnīgs, ja vien nebūtu vajadzējis pieredzēt māsas Konijas histēriju.
Konija atbrauca lidmašīnā kopā ar māti, bērnus atstājusi Lasvegasā. Atraitnes sēras viņa paturēja sevī, līdz limuzīns iebrauca alejā. Tad, pirms vēl māte paspēja viņu aizkavēt, viņa skriešus metās pa bruģēto ielu uz Maikla Korleones māju. ledrāzusies pa durvīm, viņa viesistabā sastapa Maiklu un Keju. Keja devās svainei pretī, gribēdama viņu mierināt un apskaut kā māsa, taču sastinga uz vietas, kad Konija sāka kliegt uz brāli, mezdama viņam sejā lāstus un apvainojumus.— Nolādētais nelieti!— viņa brēca.— Tu nogalināji manu vīru! Pagaidīji, kamēr tēvs nomirst un neviens tevi nevar kavēt, un nogalināji viņu! Tu viņu nogalināji! Tu viņu vainoji Sanija nāvē, visu laiku vainoji, gan tu, gan visi citi. Bet par mani tu nedomāji nemaz. Par mani tev nospļauties. Ko lai es tagad daru, ko lai es tagad daru?— viņa vaimanāja. Divi Maikla miesassargi bija pienākuši un nostājušies viņai aiz muguras, gaidīdami pavēles. Taču Maikls tikai vienaldzīgi stāvēja un gaidīja, kad māsa beigs scēnu.
— Konij, tu esi uztraukta,— pārbiedētā balsī sacīja Keja, — lūdzu, nerunā tā!
Konija bija atjēgusies no histērijas. Tagad viņas balss skanēja salti un dzēlīgi.— Kāpēc tad, pēc tavām domām, viņš vienmēr bija tik vēss pret mani? Kāpēc viņš paturēja Karlo te, alejā? Viņš jau visu laiku zināja, ka nogalinās manu vīru. Bet neiedrošinājās, kamēr tēvs bija dzīvs. Tēvs to nebūtu pieļāvis. Un viņš to zināja. Viņš tikai gaidīja. Un tad vēl kļuva par mūsu bērna krusttēvu, lai aizmiglotu mums acis! Cietsirdīgais nelietis! Tu domā, ka pazīsti savu vīru? Vai zini, cik cilvēku viņš nogalināja reizē ar Karlo? Palasi avīzes! Bardzīni, Tatalja un visi tie citi. Mans brālis lika viņus nogalināt!
Viņa atkal bija uzbudinājusies līdz histērijai un mēģināja iespļaut Maiklam sejā, taču mute bija sausa.
— Aizvediet viņu mājās un izsauciet ārstu.— pavēlēja Maikls.
Abi miesassargi tūdaļ saņēma Koniju aiz rokām un izvilka no istabas.
Keja joprojām bija satriekta un pārbiedēta.— Kā viņa varēja tā runāt, Maikl, kā viņa spēj tam ticēt?
Maikls paraustīja plecus.— Viņa ir histēriķe.
Keja ielūkojās viņam acīs.— Maikl, tā nav taisnība, lūdzu, pasaki, ka tā nav taisnība!
Maikls gurdi papurināja galvu.— Protams, nav. Tici man! Šo vienīgo reizi es ļauju tev jautāt par manām darīšanām un dodu atbildi. Tā nav taisnība.— Viņa balss skanēja pārliecinošāk nekā jebkad. Viņš skatījās Kejai tieši acīs. Viņš lika lietā visu kopdzīves gados izveidojušos savstarpējo uzticību, lai piespiestu Keju sev ticēt. Un Keja vairs nespēja ilgāk šaubīties. Viņa skumīgi pasmaidīja un pieglaudās Maiklam, ļaudama sevi noskūpstīt.
— Mums abiem derētu iedzert,— Keja teica un devās uz virtuvi pēc ledus. No turienes viņa izdzirda atveramies parādes durvis. Izgājusi no virtuves, Keja ieraudzīja, ka ieradušies Klemenca, Neri un Roko Lampone kopā ar saviem miesassargiem. Maikls sēdēja ar muguru pret sievu, bet Keja pagājās tā, lai no sāniem redzētu viņa seju. Tajā brīdī Klemenca griezās pie viņas vīra ar oficiālu sveicienu.
— Don Maikl,— Klemenca sacīja.
Keja redzēja, kā Maikls pieceļas, pieņemdams atnācēju suminājumu. Viņš šķita līdzīgs Romas statujām, to seno Romas imperatoru statujām, kurās atveidotie valdnieki ar dievu piešķirtām tiesībām valdīja pār savu līdzcilvēku dzīvību un nāvi. Viņš stāvēja, vienu roku uzlicis uz gurna, atbalstījis ķermeņa svaru uz vienas kājas un otru izvirzījis nedaudz priekšā; viņa stāja bija atbrīvota, nevērīgi pašpārliecināta un sejas profils pauda saltu, lepnu varas apziņu. Viņa priekšā stāvēja caporegimes. Šajā mirklī Keja saprata, ka viss, par ko Maiklu bija apsūdzējusi Konija, ir patiesība. Viņa atgriezās virtuvē un ļāva vaļu asarām.
Korleones Ģimenes asinīm slacītā uzvara tapa galīga pēc gadu ilgiem sarežģītiem politiskiem manevriem, kuru rezultātā Maikls Korleone tika atzīts par varenāko Ģimenes vadoni Savienotajās Valstīs. Divpadsmit mēnešus Maikls vienlīdz veltīja laiku Longbīčas štābam un savai jaunajai mītnei Lasvegasā. Bet gada beigās viņš nolēma izbeigt darbību Ņujorkā un pārdot namus un alejas īpašumus. Šai nolūkā viņš pēdējo reizi atveda visu ģimeni uz veco mājvietu Austrumu krastā. Viņi pavadīs tur vienu mēnesi, noslēgs biznesu, Keja parūpēsies par ģimenes personisko mantu un mājsaimniecības piederumu sakravāšanu un pārsūtīšanu. Un vēl jānokārto tūkstošiem citu sīkumu.
Tagad Korleones Ģimenes stāvoklis vairs nebija apstrīdams, un Klemencam bija pašam sava Ģimene. Roko Lampone bija Korleones caporegime. Nevadā Alberts Neri rūpējās par Ģimenes aizbildniecībā esošo viesnīcu drošu aizmuguri. Arī Heigens ieņēma noteiktu vietu Maikla Rietumu Ģimenē.Laiks palīdzēja sadziedēt vecās brūces. Konija Korleone izlīga ar savu brāli Maiklu. Jau nedēļu pēc negantajiem apvainojumiem viņa lūdza Maiklam piedošanu par saviem vārdiem un iegalvoja Kejai, ka viss teiktais bijusi nepatiesība, nekas vairāk kā jaunas atraitnes histērija.
Konija Korleone viegli atrada jaunu vīru; patiesībā nepagāja pat ierastais pieklājības gads, kad viņas gultu jau sildīja jauns, simpātisks puisis, kurš bija atnācis pie Korleones Ģimenes strādāt par sekretāru. Viņš bija uzticamas itāliešu ģimenes atvase, tomēr beidzis labāko Amerikas komercijas koledžu. Jaunā cilvēka laulības ar Dona māsu neapšaubāmi nodrošināja viņa nākotni.
Keja Edamsa Korleone bija iepriecinājusi tuviniekus, pāriedama katoļticībā. Protams, arī abi dēli tika audzināti kā katoļi — atbilstoši paražai. Pats Maikls par šo pārmaiņu īpaši nepriecājās. Viņam labāk būtu paticis, ja bērni augtu par protestantiem,— tas bija amerikāniskāk.
Pašai par pārsteigumu Kejai iepatikās dzīve Nevadā. Viņai ļoti patika turienes daba, spilgti sarkanie klinšakmens kalni un kanjoni, svelmainie tuksnešu klajumi, ezeri, kas negaidot pavērās skatienam un sniedza svētīgo valgmi, un pat tveice. Abi Kejas puisēni labprāt jādelēja ar saviem ponijiem. Miesassargu vietā Kejai bija īsti kalpotāji. Un arī Maikla dzīve šķita ievirzījusies krietni labvēlīgākā gultnē. Viņam piederēja celtniecības firma, viņš bija iesaistījies biznesmeņu klubos un pilsoņu komitejās; viņš spēlēja zināmu lomu Nevadās politiskajā dzīvē, tomēr atklāti arēnā neparādīdamies. Šeit bija laba dzīve. Keja jutās laimīga, ka viņi pavisam aiziet no savas Ņujorkas mītnes un ka Lasvegasa turpmāk būs viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Ņujorkā viņa atgriezās ar lielu nepatiku. Šajā pēdējā mēnesī, kuru viņi pavadīja Longbīčā, Keja pasteidzās pēc iespējas ašāk un lietpratīgāk sakravāt un pārsūtīt mantas un aizbraukšanas dienā gaidīja mašīnu ar tādu nepacietību, kā slimnieki gaida izrakstīšanos no slimnīcas.Šajā pēdējā dienā Keja Edamsa Korleone pamodās jau rītausmā. Ārā, alejā, viņa dzirdēja kravas mašīnu rūkoņu. Šīm mašīnām vajadzēja aizvest no visiem namiem mēbeles. Pēcpusdienā Korleones Ģimene kopā ar Korleones māti lidos atpakaļ uz Lasvegasu.Kad Keja iznāca no vannasistabas, Maikls, atbalstījies uz spilvena, smēķēja cigareti.
— Kāda velna pēc tev jāiet uz baznīcu katru rītu?— viņš noprasīja.— Par svētdienām es neko nesaku, bet kāpēc tas jādara visu nedēļu? Tu esi tikpat nelabojama kā mana māte.— Pastiepis tumsā roku, viņš iededza naktslampiņu.
Keja apsēdās uz gultas malas, lai uzvilktu zeķes.— Pats zini, cik katoļi stingri,— viņa atteica.— Viņi uz to raugās nopietnāk.
Maikls pasniedzies aizskāra viņas silto ādu virs neilona zeķes augšmalas.— Nevajag,— Keja atraidīja,— man šorīt jāsaņem svētā komūnija.
Maikls necentās sievu aizkavēt, kad viņa piecēlās no gultas. Viegli smaidīdams, viņš tikai pavaicāja:— Ja jau tu esi tik stingri pārliecināta katoliete, kāpēc tad tik bieži ļauj bērniem neiet uz baznīcu?
Keja jutās neveikli un piesardzīgi paskatījās uz Maiklu. Viņš raudzījās sievā ar to skatienu, kuru viņa domās mēdza dēvēt par «Dona aci».
— Viņiem vēl laika diezgan,— Keja atteica.— Kad būsim mājās, likšu viņiem iet biežāk.
Atvadām noskūpstījusi Maiklu, viņa izgāja no istabas. Ārā jau kļuva jūtams dienas siltums. Austrumu pusē kāpa augšup sarkana vasaras saule. Keja devās uz savu mašīnu, ķas atradās netālu no alejas vārtiem. Korleones māte, tērpusies melnajā atraitnes ģērbā, jau sēdēja mašīnā un gaidīja vedeklu. Kopīgie ikrīta braucieni uz agro mesu viņām bija kļuvuši par ierastu ikdienas dalu.
Keja noskūpstīja vīramātes grumboto vaigu un apsēdās pie stūres.
Ēdi brokastis?— Korleones māte aizdomīgi noprasīja.
Nē,— atbildēja Keja.
Vecā sieviete atzinīgi pamāja ar galvu. Keja reiz bija piemirsusi, ka pirms svētās komūnijas saņemšanas no pusnakts līdz rīta dievkalpojumam aizliegts ēst. Tas bija noticis jau krietni sen, bet kopš tās reizes Korleones māte viņai vairs neuzticējās un vienmēr pārjautāja.— Vai jūties labi?— vecā sieviete pavaicāja.
— Jā,— Keja atbildēja.
Agrajā rīta saulē baznīca izskatījās maza un vientuļa. Krāsainā stikla rūtis pasargāja iekštelpas no karstuma; tur, vēsumā, varēja atpūsties. Keja palīdzēja vīramātei uzkāpt pa baltajām akmens kāpnēm un ļāva, lai viņa ieiet baznīcā pirmā. Vecā sieviete vislabprātāk apmetās priekšējā solā pie paša altāra. Keja vēl brīdi pakavējās uz kāpnēm. Šai pēdējā mirklī viņa allaž izjuta tādu kā nevēlēšanos, kā nelielas bailes.
Beidzot arī viņa iegāja vēsajā puskrēslā, lemērkusi pirkstgalus svētītajā ūdenī, viņa pārmeta krustu, tad īsu mirkli piespieda slapjos pirkstgalus apkaltušajām lūpām. Sveču sarkanīgās liesmiņas šaudījās gar svēto tēliem un krustā sisto Kristu. Noliektu galvu Keja iegāja savā solu rindā un, nometusies ceļos uz koka sola cietās pamatnes, gaidīja, kad viņu aicinās uz svēto komūniju. Viņa bija noliekusi galvu, it kā skaitītu lūgšanu, taču patiesībā vēl nejutās tai gatava.
Vienīgi šeit, baznīcas velvju puskrēslā, Keja ļāva sev nodoties domām par vīra otro dzīvi. Par to briesmīgo vakaru pirms gada, kad viņš bija apzināti izmantojis visu viņu uzticēšanos un mīlestību vienam pret otru, lai piespiestu Keju ticēt viņa meliem, ka viņš neesot nogalinājis māsasvīru.
Keja bija aizgājusi no viņa tieši šo melu, nevis paša nodarījuma dēļ. Nākamajā rītā viņa bija paņēmusi bērnus un aizbraukusi uz Ņūhempšīru pie vecākiem. Aizbraukusi, neteikdama nevienam ne vārda un pat īsti nezinādama, ko darīs turpmāk. Maikls tūlīt bija visu sapratis. Pirmajā dienā viņš Kejai piezvanīja un pēc tam atstāja viņu mierā. Tikai pēc nedēļas Kejas vecāku mājas priekšā apstājās limuzīns no Ņujorkas, kurā sēdēja Toms Heigens.
Viņa pavadīja garu, mokoši smagu pēcpusdienu kopā ar Tomu Heigenu — smagāko pēcpusdienu savā mūžā. Viņi divatā devās pastaigā pa tuvējo mežu, un Heigens necentās būt saudzīgs.
Keja izdarīja kļūdu, mēģinādama izturēties cietsirdīgi un izaicinoši: šādai lomai viņa nebija piemērota.