Dons atbildēja lēni, ar svinīgu nopietnību, cenzdamies ar saviem vārdiem izlauzt ceļu cauri nesaprātīgajiem murgiem. — Mans vecais draugs,— viņš teica,— man nav tāda spēka. Ja man tāds būtu, vari ticēt, ka es būtu žēlsirdīgāks par Dievu. Bet nebaidies no nāves un nebaidies no elles. Es likšu teikt mesu tavai dvēselei katru rītu un katru vakaru. Tava sieva un bērni lūgs Dievu par tevi. Kā gan Dievs varēs tevi sodīt, ja tik daudzi aizlūgs par tevi?
Izģindušajā sejā parādījās viltīga izteiksme, kas izskatījās gandrīz vai neķītra. Abandando izmanīgi apjautājās:— Tātad tas ir nokārtots?
Kad Dons atbildēja, viņa balss skanēja dzedri, bez mierinājuma.— Tu esi zaimotājs. Samierinies ar likteni!
Abandando atkrita spilvenā. Drudžainais cerību stars viņa acīs apdzisa. Istabā atkal ienāca medmāsa un ļoti lietišķi sāka raidīt apmeklētājus ārā no istabas. Dons piecēlās, bet Abandando izstiepa roku.
— Krusttēv,— viņš lūdza,— paliec tepat un palīdzi man sagaidīt nāvi. Kas zina, ja Viņš redzēs tevi man blakus, varbūt viņš nobīsies un atstās mani mierā. Vai varbūt tu vari aizlikt kādu vārdiņu, izmantot savu ietekmi, ko?— Mirējs pamirkšķināja ar aci, itin kā zobotos par Donu, un šobrīd vairs nerunāja gluži nopietni.— Jūs tak galu galā esat tikpat kā viena miesa!— Tad, baidīdamies, vai nebūs apvainojis Donu, viņš cieši ieķērās tam rokā.— Paliec pie manis un ļauj man turēt tavu roku! Mēs to zelli pārspēsim viltībā tāpat, kā pārspējām visus citus. Krusttēv, nepievil mani!
Dons pamāja, lai pārējie iziet no istabas. Viņi paklausīja. Tad viņš saņēma izdēdējušo Dženko Abandando roku abās savās spēcīgajās plaukstās. Rāmi un saudzīgi mierinādams draugu, viņš kopā atrto gaidīja nāves ierašanos. It kā Dons patiešām spētu izraut Dženko Abandando no šīs visnelietīgākās noziedznieces nagiem.
Par savas kāzu dienas noslēgumu Konija Korleone nevarēja žēloties. Līgavas varenā dāvanu maka iedvesmots — tajā bija ap divdesmittūkstoš dolāru — Karlo Riči veica savus jaunā vīra pienākumus kvēli un lietpratīgi. Jāteic gan, ka no savas jaunavības līgava šķīrās daudz labprātāk nekā vēlāk no sava maka. Lai tiktu pie tā, Karlo bija spiests nozilināt viņai aci.Lūsija Mančīni sēdēja mājās un gaidīja Sanija Korleones zvanu, nešaubīgi ticēdama, ka viņš piezvanīs un gribēs tikties ar viņu. Beidzot Lūsija pati piezvanīja uz Sanija māju un, izdzirdusi atsaucamies sievietes balsi, nolika klausuli. Viņa pat nenojauta, ka gandrīz ikviens no kāzu viesiem pamanījis viņas un Sanija liktenīgo pusstundas prombūtni un jau izplatījušās valodas, ka Sanijs Korleone atradis sev jaunu upuri. Iedomājieties, apstrādājis līgavas māsu pats savas miesīgās māsas kāzās!Amerigo Bonaseru mocīja briesmīgi murgi. Sapnī viņš redzēja Donu Korleoni, ģērbušos kombinezonā, naga cepuri galvā un melniem pirkstaiņiem rokās; izkrāvis veselu rindu ložu caururbtus līķus viņa apbērēšanas kantora priekšā, Dons uzsauca: «Iegaumē, Amerigo, nevienam ne vārda, un apglabā viņus labi ātri!» Bonasera miegā tik ilgi un skaļi vaidēja, ka sieva viņu sapurināja un uzmodināja.— Nu, kas tu esi par cilvēku,— viņa pukojās,— tikko no kāzām un jau kaujas ar murgiem!Keju Edamsu Polijs Gato un Klemenca aizveda līdz Ņujorkas viesnīcai. Lielo, lepno automašīnu vadīja Gato. Klemenca sēdēja aizmugurē un Keja priekšējā sēdeklī blakus Polijam. Abi pavadoņi viņai likās savdabīgas eksotikas iemiesojumi. Viņi runāja, kā filmās mēdz runāt Bruklinas varoņi, un izturējās pret Keju ar pārspīlētu bruņnieciskumu. Braucot visi trīs nepiespiesti sarunājās, un Keja jutās pārsteigta, ka abi vīri par Maiklu runā ar neviltotām simpātijām un cieņu. No Maikla teiktā viņai bija radies iespaids, ka viņš tēva pasaulē ir svešinieks. Bet tagad Klemenca savā dobjajā rīkles balsī viņai pārliecinoši stāstīja, ka «vecais» uzskatot Maiku par savu labāko dēlu un domājot, ka viņš noteikti pārņems Ģimenes biznesu.
— Kas tas ir par biznesu?— Keja ar nepārspējamu dabiskumu apvaicājās.
Polijs Gato, turēdams stūri, pameta uz viņu ašu skatienu. Klemenca no aizmugures ar izbrīnu balsī teica:— Vai tad Maiks jums nav stāstījis? Mistera Korleones pārziņā ir itāliešu olīveļļas imports Amerikā, un tur viņš ir pats galvenais. Tagad, kad karš beidzies, šis veikals varētu kļūt īsti ienesīgs. Tāds gudrs puika kā Maiks viņam lieliski noderētu.Pie viesnīcas Klemenca izkāpa un pavadīja Keju līdz pat reģistratora galdam. Kad viņa gribēja iebilst, druknais vīrs tikai noteica:—Boss lika man gādāt, lai jūs nokļūtu galā pilnīgā drošībā. Man tas jāizdara.Kad Keja paņēma atslēgu, viņš to pavadīja līdz liftam un pagaidīja, kamēr atveras durvis. Iegājusi liftā, viņa uzsmaidīja Klemencam un pamāja ar roku, un nobrīnījās par viņa sirsnīgo atbildes smaidu. Par laimi, Keja neredzēja, ka Klemenca atgriezās pie dežurējošā ierēdņa un apjautājās:— Ar kādu vārdu šī meitene ir piereģistrējusies?
Ierēdnis veltīja Klemencam ledainu skatienu. Klemenca aizripināja pāri galdam pie viņa mazo, zaļo papīra lodīti, ko bija turējis rokā, un ierēdnis, to satvēris, tūdaļ atbildēja: — Maikls Korleone ar kundzi.
Atgriezies pie mašīnas, Klemenca iekāpa blakus Polijam, kurš piezīmēja:— Forša lellīte.
— Maikls guļ ar viņu,— Klemenca norūca. Ja vien abi nav jau pa īstam precējušies, viņš sevī nodomāja.— Rīt piebrauc man pakaļ no paša rīta,— viņš paziņoja Polijam Gato.— Heigenam ir priekš mums viens darbiņš, kas jāizdara bez kavēšanās.
Vēlu svētdienas vakarā Toms Heigens atvadīdamies noskūpstīja sievu un devās uz lidostu. īpašs dokuments, kas bija saņemts kā dāvana no kāda pateicīga Pentagona štāba ģenerāļa, garantēja viņam drošu iekļūšanu Losandželosas lidmašīnā.
Par spīti daudzajām rūpēm, aizvadīto dienu Toms varēja saukt par veiksmīgu. Iepriekšējā naktī pulksten trijos bija miris Dženko Abandando, un Dons Korleone, atgriezies no slimnīcas, bija pavēstījis Heigenam, ka tagad viņš tiek oficiāli iecelts par jauno Ģimenes consigliori. Tas nozīmēja, ka Heigens katrā ziņā kļūs ļoti bagāts, nemaz jau nerunājot par varu, kādu deva šis postenis.
Dons bija lauzis senu, stingri iedibinātu tradīciju. Consiglori amatu vienmēr pildīja simtprocentīgs sicīlietis, un tas apstāklis, ka Heigens bija uzaudzis kā Dona ģimenes loceklis, neko nemainīja. Te visu noteica asinis. Consigliori augsto posteni drīkstēja uzticēt vienīgi sicīlietim, kura asinīs jau kopš dzimšanas valda omerta — klusēšanas likums.
Starp Ģimenes galvu Donu Korleoni, kurš deva pavēles un noteica rīcības politiku, un cilvēkiem, kuri Dona pavēles izpildīja, bija vēl trīs starpslāņi —«buferi». Tādējādi nekāda izmeklēšana nevarēja novest līdz virsotnēm. Tas būtu iespējams vienīgi tajā gadījumā, ja consiglori izrādītos nodevējs. Tās dienas rītā Dons Korleone sīki izstāstīja, kas darāms ar abiem puišiem, kuri bija piekāvuši Amerigo Bonaseras meitu. Bet šos norādījumus viņš deva tikai Heigenam vienam, bez lieciniekiem. Vēlāk Heigens — arī slepenībā un bez lieciniekiem — lietu nodeva Klemencas ziņā. Klemenca savukārt uzdeva Polijam Gato gādāt par rīkojuma izpildi. Polija pienākums tagad bija atrast vajadzīgos vīrus un izdarīt visu līdz galam. Polijs Gato un viņa vīri nezināja, kāpēc veicams tieši šāds uzdevums un kurš sākotnēji devis pavēli. Tikai tad, ja katrs ķēdes loceklis izrādītos nodevējs, izmeklēšana varētu nonākt līdz Donam, un, lai gan tas nekad nebija noticis, šāda iespēja vienmēr pastāvēja. Tādēļ šai iespējai bija zināms arī drošs pretlīdzeklis. Vajadzēja pazust tikai vienam ķēdes loceklim.
Consigliori amats nozīmēja tieši to, ko pats vārds. Tas bija Dona padomdevējs, Dona labā roka, viņa otras smadzenes. Consigliori bija arī Dona tuvākais biedrs un draugs. Atbildīgos braucienos tieši viņš vadīja Dona mašīnu, sēdēs un apspriedēs sagādāja un pienesa Donam atspirdzinājumus, kafiju, sviestmaizes, cigārus. Consigliori zināja visu vai gandrīz visu, ko zināja Dons, pazina katru varas aparāta skrūvīti. Viņš bija vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spētu sagraut Dona valstību. Bet neviena no Amerikā dzīvojošajām spēcīgajām sicīliešu ģimenēm savas dzimtas vēsturē neatcerējās gadījumu, kad consigliori būtu nodevis savu Donu. Tādai rīcībai nebija nākotnes. Un ikviens consiglori zināja—ja viņš saglabās uzticību, viņu gaida bagātība, vara un cieņa. Ja gadīsies nelaime, viņa sieva un bērni tiks nodrošināti un aprūpēti tieši tāpat kā tad, ja viņš būtu dzīvs vai atrastos brīvībā. Ja saglabās uzticību.
Dažos gadījumos viņam vajadzēja veikt sava Dona uzdevumus samērā atklāti, tomēr neiesaistot šefu. Šobrīd Heigens lidoja uz Kaliforniju tieši tādā uzdevumā. Toms apzinājās, ka viņa consigliori karjera lielā mērā atkarīga tieši no šīs misijas panākumiem vai neveiksmes. Vērtējot no Ģimenes biznesa viedokļa, tam nebija lielas nozīmes, vai Džonijs Fontāne dabūs savu ilgoto lomu kara filmā vai ne. Daudz svarīgāka bija tikšanās ar Verdžilu Soloco, ko Heigens bija nolicis nākamajā piektdienā. Taču Heigens zināja, ka Donam abi šie darījumi ir vienlīdz svarīgi, un ikvienam labam consigliori šāds apstāklis ir noteicošais.
Heigens jutās satraukts, un lidojums viņu darīja vēl nervozāku. Vēlēdamies nomierināties, viņš palūdza stjuartei glāzi martīni. Dons un Džonijs viņam bija īsumā pastāstījuši, kas par vīru ir šis kinorežisors Džeks Volcs. Spriežot pēc visa, ko teicis Džonijs, Heigens saprata, ka nekad nespēs Volcu pierunāt. Taču vienlaikus viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons izpildīs Džonijam doto solījumu. Pašam Heigenam vajadzēja tikai nodibināt sakarus un risināt sarunas.
Atlaidies sēdeklī, Heigens vēlreiz domās pārcilāja visu dienā gūto informāciju. Džeks Volcs bija viens no trim galvenajiem kinoproducentiem Holivudā, un viņam piederēja pašam sava studija, kurā tika slēgti līgumi ar daudziem desmitiem kinozvaigžņu. Viņš bija loceklis Savienoto Valstu prezidenta Konsultatīvās padomes militārās informācijas daļā, kinematogrāfijas sekcijā, kas nozīmēja gluži vienkārši to, ka viņš piedalās propagandas filmu veidošanā. Šis vīrs bija ēdis pusdienas Baltajā namā. Pie sevis Holivudā viņš bija uzņēmis Dž. Edgaru Hūveru. Tiesa, tas viss skanēja iespaidīgi, bet tā lielākoties bija āriene. Šie sakari balstījās uz tīri oficiālām attiecībām. Personiskās politiskās ietekmes Volcam nebija — galvenokārt viņa galēji reakcionāro uzskatu dēļ un daļēji arī lieluma mānijas dēļ — Volcs alka neierobežotas varas, nedomādams par to, ka tādējādi pulcina ap sevi veselu pretinieku armiju.
Heigens nopūtās. Volcam piekļūt šķita neiespējami. Viņš atvēra portfeli un mēģināja uzsākt kādu darbu ar dokumentiem, tomēr jutās pārāk noguris. Pasūtījis vēl vienu martīni, viņš iegrima pārdomās par savu dzīvi. Heigenam nebija par ko žēloties, viņš sevi patiesi uzskatīja par veiksmes lutekli. Pirms desmit gadiem izvēlētais ceļš bija izrādījies īstais un pareizais—neatkarīgi no cēloņiem, kuri diktēja šo izvēli. Heigenam dzīvē veicās, viņš jutās tik laimīgs, cik saprātīgs pieaudzis cilvēks to var vēlēties, un dzīve viņam šķita interesanta.
Toms Heigens bija trīsdesmit piecus gadus vecs, slaids gara auguma vīrietis, pēc izskata pavisam ikdienišķs. Viņa specialitāte bija jurisprudence, un pēc eksāmena nokārtošanas viņš trīs gadus bija praktizējies šai jomā, taču pašlaik Korleones Ģimenes biznesā ar tieslietām nenodarbojās.
Vienpadsmit gadu vecumā Toms bija sadraudzējies ar Saniju Korleoni, kam tolaik arī bija vienpadsmit gadu. Apmēram tajā laikā Heigena māte zaudēja redzi un nomira. Heigena tēvs, kurš vienmēr bija mīlējis stiprāku malku, kļuva neglābjams dzērājs. Savā laikā strādādams par galdnieku, viņš bija veicis savu darbu centīgi un godīgi, bet dzeršana izputināja viņa ģimeni un beidzot pašu iedzina kapā. Toms Heigens palika apaļš bārenis. Viņš klaiņoja pa ielām un pārgulēja kāpņu telpās. Toma jaunāko māsu ievietoja bāreņu namā, bet par divpadsmit gadus veciem zēniem, kuri allaž ir tik nepateicīgi un bēg projām no patversmēm, sociālās nodrošināšanas komitejas divdesmitajos gados gādību neuzņēmās. Turklāt Heigenam bija kāda acu kaite. Kaimiņi sačukstējās, ka to viņš esot dabūjis vai pārmantojis no mātes, tādēļ tā varot pielipt arī citiem. Visi no zēna izvairījās. Un tad Sanijs Korleone, valdonīgs, bet labsirdīgs vienpadsmit gadus vecs zēns, atveda draugu pie sevis mājās un pieprasīja, lai viņu patur. Tomam Heigenam iedeva šķīvi kūpošu spageti ar biezu un sātīgu tomātu mērci — šī ēdiena garšu viņš nekad vairs neaizmirsa — un apguldīja zēnu uz metāla saliekamās gultas.
Šis jautājums vairs netika pārrunāts, pat ne pieminēts — Dons Korleone gluži vienkārši paturēja zēnu pie sevis, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Dons pats aizveda zēnu pie ārsta, kas izdziedināja viņa acu kaiti. Dons iekārtoja zēnu koledžā un vēlāk sūtīja viņu studēt tieslietas. Visā šajā laikā Dons izturējās drīzāk kā aizbildnis, nevis kā tēvs. Maigas jūtas viņš neizrādīja, tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pret Heigenu izturējās laipnāk nekā pret saviem dēliem. Dons nekad necentās uzspiest viņam savu tēva gribu. Arī studēt tieslietas pēc koledžas beigšanas Toms devās pats pēc savas vēlēšanās. Viņš bija reiz dzirdējis Donu Korleoni sakām: «Advokāts ar portfeli var tikt pie krietni lielākas naudas nekā simt vīri ar pistolēm.» Tai pašā laikā Sanijs un Fredijs tēvam par lielu nepatiku jau pēc vidusskolas beigšanas neatlajdīgi vēlējās iesaistīties Ģimenes biznesā. Vienīgi Maikls devās tālāk uz koledžu un pēc notikumiem Pērlhārborā brīvprātīgi iestājās f lotē.
Kad Heigens bija nokārtojis advokatūras gala eksāmenu, viņš apprecējās un uzsāka pats savu ģimenes dzīvi. Jaunā sieva bija itāliete no Ņūdžersijas, turklāt beigusi koledžu — tas tolaik bija retums. Pēc kāzām, kuras, protams, nosvinēja Dona Korleones namā, Dons piedāvāja savu palīdzību un atbalstu jebkuros Heigena nākotnes plānos. Viņš varēja piegādāt audžudēlam klientus, apgādāt viņa kantori ar visu nepieciešamo, lai Heigens uzsāktu savu jurista karjeru ar jau stabilu stāvokli.
Toms Heigens nolieca galvu un sacīja Donam:— Es gribētu strādāt jums.
Dons jutās pārsteigts, tomēr apmierināts.— Tu zini, kas es esmu?— viņš vaicāja.
Heigens pamāja ar galvu. Dona varenības pakāpi viņš gan īsti nezināja, vismaz tobrīd vēl ne. To viņš pilnībā neuzzināja arī turpmākajos desmit gados, pirms kļuva par consigliori vietas izpildītāju, aizvietodams saslimušo Dženko Abandando. Bet toreiz viņš pamāja ar galvu un ieskatījās Donam acīs.— Es gribētu strādāt jums tāpat kā jūsu dēli,— Heigens teica, ielikdams šajos vārdos savu pilnīgo uzticību Donam kā tēvam. Jau tajā laikā Dons izcēlās ar īpašu spēju saprast cilvēkus. Pēc šiem vārdiem viņš cieši un ātri apskāva Heigenu—tā bija pirmā tēvišķa maiguma izpausme, kopš Toms bija ienācis viņa mājā,— un turpmāk izturējās pret viņu kā pret savu īsto dēlu, lai gan palaikam mēdza atkārtot: «Tom, nekad neaizmirsti savus vecākus!» Izklausījās gluži tā, it kā Dons vienlaikus to atgādinātu pats sev.
Heigens nemaz nebūtu varējis viņus aizmirst. Viņa māti, garīgi atpalikušu un nevīžīgu sievieti, tiktāl bija nomocījusi mazasinība, ka viņa nespēja nedz lolot maigas jūtas pret saviem bērniem, nedz arī tās notēlot. Savu tēvu Heigens bija ienīdis. Mātes aklums neilgi pirms viņas nāves bija līdz šausmām satriecis Heigenu, un pats savu acu kaiti zēns pēc tam bija uztvēris kā likteņa zīmi. Viņš bija pārliecināts, ka kļūs akls. Pēc tēva nāves vienpadsmit gadus vecā Toma Heigena prāts bija kaut kā dīvaini aptumšojies. Zēns bija klejojis pa ielām kā dzīvnieks, kas gaida nāvi, līdz liktenīgajā dienā Sanijs bija atradis viņu guļam kādā patrepē un aizvedis viņu pie sevis uz mājām. Viss, kas notika pēc tam, bija neticams brīnums. Tomēr gadiem ilgi Heigens tika mocījies murgos, sapnī redzēdams sevi pieaugušu un aklu, redzēdams, kā viņš iet pa ielu, klaudzinādams ar baltu spieķi sev priekšā, un kā aiz muguras ubagodami nāk viņa aklie bērni, tāpat klaudzinādami ar maziem, baltiem spieķīšiem. Reizēm, pamostoties no rīta, viņš līdz ar pirmajiem apziņas mirkļiem redzēja acu priekšā Dona Korleones seju, un viņu pārņēma drošības sajūta.
Tomēr Dons uzstāja, lai papildus saviem pienākumiem Ģimenes darījumos Toms trīs gadus strādātu jurista darbu. Šī darbība vēlāk izrādījās izcili noderīga, turklāt Heigenam zuda jebkādas šaubas par savu lēmumu strādāt Donam Korleonem. Divus gadus viņš apguva pieredzi pirmklasīgā advokātu firmā, kura specializējās krimināllietās un kurā Donam bija zināma ietekme. Drīz kļuva skaidrs, ka Heigenam ir ķēriens šajā advokatūras novirzienā. Darbs viņam veicās, un vēlāk, kad Heigens sāka strādāt tikai Ģimenes dienestā, sešu gadu laikā Dons Korleone nevarēja viņam ne reizes pārmest.
Kad Tomu nozīmēja par consigliori vietas izpildītāju, citas spēcīgās sicīliešu( ģimenes sāka nicīgi dēvēt Korleones Ģimeni par «īru varzu». Heigenu tas uzjautrināja, bet vienlaikus viņam kļuva skaidrs, ka kļūt par Dona pēcteci — Ģimenes biznesa galvu — viņš nekad nevarēs. Taču Heigens bija apmierināts. Tik augstu viņš nemaz netēmēja. Šāda godkārība nozīmētu necieņu pret savu labdari un tā īsto ģimeni.
Kad lidmašīna nolaidās Losandželosā, bija vēl tumšs. Heigens iekārtojās savā viesnīcas numurā, noskalojās zem dušas, noskuvās un sāka vērot, kā pār pilsētu aust rīts. Viņš pasūtīja, lai brokastis un laikrakstus uznes istabā, un atlaidās atpūsties līdz desmitiem no rīta, kad bija nolikta tikšanās ar Džeku Volcu. Tikšanos norunāt izdevās neticami viegli.
Iepriekšējā dienā Heigens bija piezvanījis ietekmīgākajam kino arodbiedrības vīram, ko sauca Bilijs Gofs. Rīkodamies saskaņā ar Dona Korleones norādījumiem, Heigens lika Gotam nākamajā dienā iekārtot tikšanos ar Džeku Volcu, turklāt vajadzēja likt Volcam nojaust, ka neapmierinošu sarunas rezultātu gadījumā kinostudijā sāksies streiks. Stundu vēlāk Gofs piezvanīja Heigenam un paziņoja, ka tikšanās nozīmēta desmitos no rīta. Volcs bija sapratis mājienu par iespējamo streiku, taču, pēc Gofa vārdiem, nebija pievērsis tam sevišķu uzmanību. Gofs vēl piebilda: «Ja tiešām noies tik tālu, man pašam būs jārunā ar Donu.»
«Ja noies tik tālu, viņš runās ar tevi,» teica Heigens. Viņš nebrīnījās par Gofa atsaucību uz Dona vajadzībām. Pēc formālās uzbūves Ģimenes impērija nesniedzās ārpus Ņujorkas robežām, taču pirmos pamatus savai varenībai Dons Korleone bija nostiprinājis, atbalstīdams strādnieku kustības vadoņus. Daudzi no viņiem vēl bija Donam pateicību parādā.
Turpretī tas, ka tikšanās nolikta pulksten desmitos no rīta, neko labu nevēstīja. Tas nozīmēja, ka režisoram šis būs pirmais no visiem dienā paredzētajiem darījumiem un ka Volcs nedomā aicināt Heigenu pusdienās. Tātad šis vīrs viņu augstu nevērtē. Acīmredzot Gofs savus draudus izteicis pārāk maigi, droši vien tāpēc, ka Volcs viņam labi maksā. Turklāt tas, ka Dons savos darījumos arvien cītīgi turējās ēnā, reizēm kaitēja Ģimenes sekmēm, jo Dona vārds tālākstāvošām aprindām gluži vienkārši neko neizteica.
Heigena prātojumi izrādījās pareizi. Volcs vispirms lika viņam gaidīt pusstundu ilgāk par norunāto laiku. Tas Heigenu sevišķi neuztrauca. Uzgaidāmā telpa bija ļoti ērta un tīkama. Uz tumši violeta dīvāna iepretī Heigenam sēdēja skaistākais bērns, kādu Heigens jebkad bija redzējis. Viņai nevarēja būt vairāk par vienpadsmit vai divpadsmit gadiem. Meitenes apģērbs likās ļoti dārgs, bet atturīgi vienkāršs kā pieaugušai sievietei. Viņai bija neparasti zeltaini mati, lielas, jūraszilas acis un aveņsārtas lūpas. Līdzās sēdēja meitenes pavadone, acīmredzot māte, kura raudzījās Heigena ar tādu nicīgu augstprātību, ka viņam radās vēlēšanās tai gāzt. Eņģelis un čūsku vecene, nodomāja Heigens, izturēdams mātes naidīgi auksto skatienu.
Beidzot ienāca izsmalcināti ģērbusies korpulenta pusmūža dāma un aicināja Heigenu sev līdzi uz kinorežisora kabinetu. Viņi izgāja cauri veselai virknei biroja telpu, un Heigenu pārsteidza to krāšņums. Arī cilvēki, kas tur strādāja, bija neparasti skaisti. Heigens pasmīnēja sevī. Viņš zināja, ka tie visi ir naivi iznireļi, kas cenšas iekļūt kino aprindās kaut vai caur necilu kantora darbu, un vairums no viņiem tā arī strādās šo darbu līdz pat mūža beigām vai arī samierināsies ar neveiksmīgo likteni un atgriezīsies savās dzimtajās pilsētiņās.
Džeks Volcs bija gara auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar krietnu vēderiņu, ko veiksmīgi slēpa teicami piegrieztais uzvalks. Heigens zināja šī vīra biogrāfiju. Desmit gadu vecumā Volcs bija skraidījis pa īstsaidas ielām ar stumjamiem ratiņiem un valstīja tukšās alus mucas. Divdesmit gadu vecumā viņš palīdzēja tēvam uzraudzīt strādniekus. Trīsdesmit gadu vecumā Volcs aizbrauca no Ņujorkas un devās uz rietumiem, kur ieguldīja līdzekļus plašu atskaņošanas automātos un izmēģināja pirmos soļus filmu veidošanā. Četrdesmit astoņu gadu vecumā viņš jau bija varenākais kinematogrāfijas magnāts Holivudā, taču tikpat rupjš un primitīvs kā agrāk. Allaž pēc mīlas dēkām alkdams, viņš kā izsalcis vilks cirta zobus uz visām pusēm topošo kinozvaigžņu barā. Piecdesmit gadu vecumā iestājās pārmaiņa. Volcs pie speciālista apguva labas runas manieres, no kāda angļu kambarsulaiņa iemācījās eleganti ģērbties un no kāda angļu virssulaiņa — prasmi uzmesties sabiedrībā. Pēc pirmās sievas nāves viņš apprecēta pasaulslavenu un skaistu kinoaktrisi, kurai vairs nepatika filmēties. Tagad, sešdesmit gadu vecumā, viņš kolekcionēja vecmeistaru gleznas, darbojās Prezidenta Konsultatīvajā padomē un turklāt bija savā vārdā nodibinājis daudzmiljonu fondu ar mērķi sekmēt filmu ražošanu. Volca meita bija apprecējusi angļu lordu, dēls — itāliešu princesi.
Volca pēdējā kaislība, kā avīžu slejās cītīgi ziņoja visi Amerikas kinoreportieri, bija personīgais hipodroms, kam pēdējā gada laikā viņš bija izdevis desmit miljonus dolāru. Sensāciju avīzēs radīja paziņojums, ka Volcs par neticamu cenu — sešsimt tūkstošiem dolāru — nopircis slaveno angļu ātrrikšotāju Hartumu un pēc tam paziņojis, ka nepārspētais skrējējs sacīkstēs vairs nepiedalīsies, tikai dzīvos Volca staļļos, lai kalpotu sugas uzlabošanai.
Volcs saņēma Heigenu ar galantu uzmanību, un vienmērīgi iedegušajā, rūpīgi skūtajā sejā parādījās grimase, kam vajadzēja nozīmēt smaidu. Par spīti nežēlotajiem izdevumiem, par spīti visprasmīgāko speciālistu pūlēm, vecums tomēr bija darījis savu, un izvagotā seja nespēja noslēpt gadus. Taču Volca kustības pauda neticamu vitalitāti un, tieši tāpat kā Donam Korleonem, arī viņam piemita tāda cilvēka izskats, kurš savā pasaulē ir pilnīgs noteicējs.
Heigens izklāstīja savu vajadzību bez aplinkiem. Viņš paskaidroja, ka ir kāda Džonija Fontānes drauga pilnvarotais un ka šis draugs ir ļoti spēcīgs vīrs, kurš piesola misteram Volcam savu pateicību un mūžīgu draudzību, ja misters Volcs būtu ar mieru izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Šis nelielais pakalpojums būtu loma Džonijam Fontānem jaunajā kara filmā, kuras uzņemšanu paredzēts sākt nākamajā nedēļā.
Izvagotā seja vērās pretī ar laipnu vienaldzību.— Un kādu pakalpojumu jūsu draugs var izdarīt man?— Volcs jautāja ar vieglu augstprātības pieskaņu balsī.
Heigens izlikās to nemanām. Viņš paskaidroja:— Jums studijā briest nemiers, sagaidāmas grūtības ar strādniekiem. Mans draugs to var novērst, turklāt ar simtprocentīgu garantiju. Jums ir izcils kinoaktieris, kas studijai ienes milzu naudu, bet viņš nupat meties no marihuānas uz heroīnu. Mans draugs var garantēt, ka šis aktieris heroīnu vairs nedabūs. Un, ja gadu gaitā vēl atgadās šis vai tas, jums pietiks ar vienu telefona zvanu, lai atrisinātu visas problēmas.
Džeks Volcs noklausījās teikto, izturēdamies tā, it kā dzirdētu bērna lielīšanos. Tad viņš skarbi noskaldīja, tīši runādams paceltā balsī:— Gribat mani iebiedēt?
— Ne mazākā mērā,— Heigens mierīgi atbildēja.— Esmu ieradies vienīgi tādēļ, lai lūgtu pakalpojumu savam draugam. Gribēju jums paskaidrot, ka jūs ar to neko nezaudēsiet.
Kā uz burvja mājienu Volca seja pārvērtās dusmu grimasē. Mute sašķiebās, ogļmelnās uzacis savilkās biezā vienlaidu līnijā virs zibošajām acīm. Viņš saliecās pār rakstāmgaldu uz Heigena pusi.— Nu labi, tu glumais smerdeli, klausies manu atbildi tev un tavam bosam, lai kas viņš būtu! Džonijs Fontāne to lomu nedabūs nekad un neparko. Es uzspļauju visiem mafijas barvežiem!—Viņš atliecās atpakaļ.— Un vēl kāds padoms tev, vecīt. Ceru, ka esi dzirdējis Edgara Hūvera vārdu.— Volca sejā parādījās izsmējīga izteiksme.— Viņš man ir tuvs draugs. Ja es viņam paziņošu, ka man uzstāda noteikumus, jūs tur vairs kauliņus nesalasīsiet!
Heigens pacietīgi ļāva viņam runāt, pie sevis domādams, ka no cilvēka ar Volca stāvokli gan varēja gaidīt vairāk prāta. Kā vispār cilvēks, kas spēj tik muļķīgi uzvesties, varējis pacelties līdz vadošam postenim sabiedrība, kas vērta simtiem miljonu dolāru? Te bija nopietns iemesls pārdomām, jo Dons meklēja jaunus darba laukus, kur ieguldīt naudu. Ja kinorūpniecības vadošajās aprindās valda tāds trulums, tā varētu būt īstā joma Dona nolūkiem. Paši lamuvārdi Heigenu nepavisam neuztrauca. Sarunu mākslu viņš bija apguvis no sava Dona. «Nekad neiekarsti dusmās,» Dons bija mācījis. «Nekad nedraudi. Ar cilvēkiem jāapspriežas saprātīgi.» Itāliešu vārds rajunah bija daudz skanīgāks. Šī māksla prasīja ignorēt visus apvainojumus, visus draudus, laist visu pār galvu. Heigens bija redzējis, kā Dons astoņas stundas nosēž pie sarunu galda, norīdams visus apvainojumus un cenzdamies pārliecināt kādu lieluma mānijas apsēstu vīru. Pēc šīm astoņām stundām Dons Korleone bezpalīdzīgi noplātīja rokas un sacīja pārējiem vīriem pie galda: «Nē, ar šo vīru prātīgi runāt nav iespējams.» Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās un izgāja no istabas. Stūrgalvīgais sarunu biedrs bailēs nobālēja. Donam sūtīja pakaļ un lūdza viņu atgriezties istabā. Vienošanos panāca, bet divus mēnešus vēlāk stūrgalvīgais vīrs tika nošauts savā iecienītajā frizētavā.
Un tā Heigens uzsāka vēlreiz, runādams visikdienišķākajā tonī.— Paskatieties uz manu vizītkarti!— viņš teica.— Es esmu jurists. Vai es ietu uzprasīties pēc nepatikšanām? Vai es esmu izteicis kaut vienu draudu? Gribu tikai paskaidrot, ka esmu gatavs pieņemt jebkādus jūsu noteikumus, lai dabūtu Džonijam Fontānem šo lomu. Manuprāt, esmu jau piedāvājis ļoti daudz par tādu niecīgu pakalpojumu. Turklāt tādu pakalpojumu, kurš, cik saprotu, būtu arī jūsu interesēs. Džonijs saka, jūs atzīstot, ka viņš būtu ideāli piemērots šai lomai. Un jāpiebilst, ka pretējā gadījumā šāds pakalpojums no jums nemaz netiktu lūgts. Ja jums ir bažas par savu ieguldījumu, mans klients ņem savā ziņā filmas finansiālo pusi. Bet, lūdzu, ļaujiet man paskaidrot visu līdz galam. Mēs saprotam, ka jūsu «nē» ir «nē». Neviens jūs nevar piespiest un nemēģina to darīt. Varu piebilst, ka mēs zinām par jūsu draudzību ar misteru Hūveru, un mans boss šādu apstākli prot novērtēt. Viņš šādas attiecības vērtē augstu.
Volcs klausījās, spēlēdamies ar lielu, sarkanā putna spalvā izveidotu pildspalvu. Kad Heigens pieminēja naudu, viņš saausījās un pārtrauca spēlēties. Augstprātīgi tēvišķā tonī viņš teica:— Filmu vērtē uz pieciem miljoniem.