Pirmoreiz visas sarunas laikā Volcs sāka ieklausīties nopietni. Viņš uzmanīgāk ieskatījās Heigena vizītkartē. — Nekad neesmu par tevi dzirdējis,— viņš teica.— Es zinu gandrīz visus Ņujorkas lielākos advokātus, bet kas tu tāds esi, velns lai parauj?
— Es darbojos kādā no cienījamām korporatīvam praksēm,— Heigens sausi atbildēja.— Manā pārziņā ir šī viena darījumu sfēra.— Viņš piecēlās.— Es jūs ilgāk neaizkavēšu.
Volcs paspieda viņa sniegto roku. Heigens devas uz durvīm, tad vēlreiz pagriezās pret Volcu.— Cik zinu, jums jāstrādā ar ļaudīm, kas cenšas izlikties nozīmīgāki, nekā ir īstenībā. Man ir tieši otrādi. Jūs varat noskaidrot visu par mani ar mūsu kopīgā drauga starpniecību. Ja gadījumā pārdomājliet, piezvaniet man uz viesnīcu.— Pēc īsas pauzes viņš turpināja:— Jums tie varbūt liksies zaimi, bet mans klients var palīdzēt jums tādās lietās, kas ir pat ārpus mistera Hūvera iespēju robežām.— Viņš ievēroja, ka kinorežisora acis savelkas šaurāk. Beidzot Volcs sāka kaut ko saprast.
— Starp citu, man ļoti patīk jūsu filmas,— Heigens sacīja iespējami glaimīgā balsī.— Ceru, ka spēsiet noturēties līmenī. Mūsu valstij tas ir vajadzīgs.
Vēlu pēcpusdienā Heigenam piezvanīja Volca sekretāre un paziņoja, ka pēc stundas pie viesnīcas piebraukšot mašīna un aizvedīšot viņu pie Volca uz vakariņām režisora ārpilsētas mājā. Viņa paskaidroja, ka brauciens ilgšot apmēram trīs stundas, bet mašīnā būšot bārs un uzkodas. Heigens zināja, ka Volcs pats dodas turp savā personiskajā lidmašīnā, un nesaprata, kāpēc nav uzaicināts lidot kopā ar viņu. Laipnā balss piebilda:—Misters Volcs ieteica jums paņemt līdzi nepieciešamo naktsguļai. No rīta viņš jūs aizvedīs uz lidostu.
— Labi,— atbildēja Heigens un atkal nesaprata, no kurienes Volcam zināms, ka viņš ar rīta lidmašīnu dodas uz Ņujorku. Viņš brīdi kavējās pārdomās. Visticamākais, Volcs palaidis viņam pa pēdām privātdetektīvus, lai iegūtu visu iespējamo informāciju. Tādā gadījumā Volcs, protams, zina, ka Heigens pārstāv Donu, un tas nozīmē, ka viņš zina arī šo to par Donu pašu, bet tas savukārt nozīmē, ,ka tagad viņš ir sagatavojies runāt nopietni. Varbūt vēl kaut kas izdodas, Heigens nodomāja. Un varbūt Volcs galu galā ir attapīgāks, nekā izskatījās šorīt.
Džeka Volca māja atgādināja uzņemšanai sagatavotu kinolaukumu. Plantāciju tipa savrupmāju ietvēra plaši dārzi, ko savukārt apjoza plats, melns jājamais ceļš, staļļi un ganības zirgiem. Dzīvžogi, puķu dobes un zālieni bija apkopti tik rūpīgi kā kinozvaigznes nagi pēc manikīra.
Volcs sagaidīja Heigenu, stāvēdams slēgtas stikla lodžijas durvīs. Oficiālo uzvalku viņš bija nomainījis pret zilu zīda kreklu ar vaļēju apkakli un sinepju krāsas biksēm un kājās uzvilcis mīkstas ādas sandales. Viņš pasniedza Heigenam palielu martīni glāzi un otru no sagatavotās paplātes paņēma sev. Volcs šķita krietni draudzīgāk noskaņots nekā no rīta. Viņš aplika roku Heigenam ap pleciem un teica:— Līdz maltītei vēl ir brīdis laika, iesim apskatīt manus zirgus!
Ceļā uz staļļiem viņš sacīja:— Es noskaidroju, kas jūs esat, Tom; jums vajadzēja tūlīt man pateikt, ka jūsu boss ir Korleone. Sākumā noturēju jūs par kādu trešās šķiras censoni, ko Džonijs nolīdzis, lai mani iebiedētu. Un tam es nepadodos. Ienaidniekus es, protams, negribu iemantot, tur neredzu jēgas. Bet tagad izklaidēsimies. Par lietu varam runāt pēc vakariņām.
Pārsteidzošā kārtā Volcs izrādījās patiesi uzmanīgs namatēvs. Viņš stāstīja par savām metodēm, par jauninājumiem, ar kuriem cerēja izveidot savus staļļus par labākajiem visā Amerikā. Staļļi bija ugunsdroši, atbilstoši visstingrākajām sanitārajām prasībām, un tos apsargāja īpaša privātdetektīvu drošības nodaļa. Beidzot Volcs aizveda Heigenu uz stalli, kam pie ārsienas bija piestiprināta bronzas plāksnīte ar uzrakstu «Hartums».
Pat Heigens, nebūdams speciālists, domās atzina, ka šis zirgs ir īsts skaistulis. Hartums bija viscaur piķa melns, ja neņem vērā balto rombveida laukumu uz lielās pieres. Pelēkbrūnās acis mirdzēja kā zelta āboli, melnā, stingrā āda vizēja kā zīds. Bērnišķīgā lepnumā Volcs sacīja:—Slavenākais rikšotājs pasaulē. Es viņu nopirku pērn Anglijā par sešsimt tūkstošiem dolāru. Varu derēt, ka neviens Krievijas cars nav pircis zirgu par tādu cenu. Bet es viņu vairs nelaidīšu uz sacīkstēm, viņš man kalpos selekcijai. Man būs izcilākie zirgi, kādi šai zeme jebkad redzēti.— Viņš noglāstīja zirga krēpes un klusi uzsauca:— Hartum, Hartum!— Balsī skanēja neviltota mīlestība, un zirgs atsaucās. Volcs sacīja Heigenam:— Ziniet,, es esmu labs jātnieks. Pirmo reizi mēģināju jāt piecdesmit gadu vecumā.— Viņš pasmējās.— Kas zina, varbūt manās dzīslās rit kāda krievu kazaka asinis, kuru reiz iekārdinājusi kāda no manām vecmāmiņām.— Viņš pakutināja zirga vēderu un ar patiesu apbrīnu teica:— Re, kas viņam par metamo! Ja man tāds būtu!
Viņi devās uz māju, lai sēstos pie galda. Ēdienu pasniedza trīs apkalpotāji, kurus izrīkoja virssulainis; galdauts bija caurausts zeltītiem diegiem, un galdu rotāja sudraba piederumi, taču Heigens konstatēja, ka ēdieni ir diezgan viduvēji. Volcs acīmredzot dzīvoja viens un, pēc visa spriežot, ēdienam nepiegrieza sevišķu vērību. Heigens pagaidīja, līdz abi bija aizkūpinājuši lielus Havanas cigārus, tad jautāja Volcam: — Vai Džonijs dabūs to lomu vai ne?
— Nē,— atbildēja Volcs.— Es viņu nevaru paņemt tai filmā, pat ja gribētu. Visi kontrakti ar lomu izpildītājiem ir jau parakstīti, un jaunnedēļ mēs ieslēdzam kameras. Es tur neko vairs nevaru grozīt.
Heigens nepacietīgi iebilda:—Mister Volc, ar tāda ranga vīru kā jūs ir ļoti izdevīgi kārtot darījumus tieši tāpēc, ka šādam argumentam nav pamata. Jūs varat izdarīt visu, ko vien gribat.— Viņš izpūta dūmu mākoni.— Varbūt jūs neticat, ka mans klients spēj pildīt solīto?
Voles sausi atteica:—Ticu, ka man gaidāmas grūtības ar strādniekiem. Gofs lika to manīt. Tas kretīns runāja ar mani tā, it kā es nebūtu viņam katru gadu pa kluso grūdis simt tūkstošus. Un es ticu arī, ka jūs varat izolēt to manu aktieri no heroīna. Bet tas man nerūp, un savas filmas es varu finansēt pats. Tāpēc ka es ienīstu to pretekli Fontāni. Sakiet savam bosam, ka šo pakalpojumu es viņam nevaru izdarīt, bet lai viņš griežas pie manis citreiz — ar jebko citu. Ar jebko.
Kāda velna pēc tad tu, glumais idiot, mani uz šejieni atvedi, nodomāja Heigens. Tev noteikti kaut kas ir aiz ādas. Viņš auksti atbildēja:—Domāju, ka jūs īsti nenovērtējat stāvokli. Misters Korleone ir Džonija krusttēvs. Tas nozīmē ļoti ciešu, ļoti svētu reliģisku saiti.— Volcs paklanījās par zīmi, ka prot to novērtēt. Heigens turpināja:— Itālieši mēdz jokot, ka šai grūtajā dzīvē cilvēkam vajadzīgi divi tēvi, kas par viņu rūpētos. Tāpēc itāliešiem ir krusttēvi. Kopš Džonija īstais tēvs miris, misters Korleone jūt vēl lielāku atbildību. Un citreiz misters Korleone pie jums negriezīsies. Šai ziņā viņš ir ļoti jūtīgs un nekad nelūdz otru pakalpojumu, ja pirmais ir atteikts.Volcs paraustīja plecus.— Man ļoti žēl. Atbilde tomēr ir «nē». Bet, kamēr jūs esat šeit, cik man maksātu tā streika novēršana? Skaidrā naudā. Uz vietas.
Šis jautājums noskaidroja vienu no Heigena mīklām — kādēļ Volcs veltī viņam tik daudz laika, ja jau izlēmis Džonijam lomu nedot. Un šajā tikšanās reizē nekas nemainīsies. Volcs jutās drošs. Dona Korleones spēks viņu nebiedēja. Un, protams, ar saviem politiskajiem sakariem, ar savu pazīšanos ar
FIB šefu, ar savu milzīgo bagātību un neierobežoto varu kinorūpniecībā Volcam nebija pamata bīties no Dona Korleones. Jebkuram saprātīgam cilvēkam, arī Heigenam, vajadzēja saprast, ka Volcs ir pareizi novērtējis savu stāvokli. Ja viņš bija ar mieru uzņemties streika radītos zaudējumus, Dons Korleone viņam nevarēja piekļūt. Tikai viens apstāklis neiekļāvās šajos secinājumos. Dons Korleone savam krustdēlam bija apsolījis, ka lomu viņš dabūs, un Heigens nezināja gadījumu, kad Dons Korleone būtu lauzis šādu solījumu.
Heigens klusi teica:— Jūs mani tīši pārprotat. Jūs gribat mani padarīt par izspiešanas līdzdalībnieku. Misters Korleone sola nokārtot šī streika nepatikšanas vienīgi kā draudzīgu pakalpojumu — par atbildi jūsu izdarītajam pakalpojumam. Tā būtu draudzīga ietekmju apmaiņa, nekas vairāk. Bet es redzu, ka jūs mani neņemat nopietni. Es personīgi domāju, ka tā ir kļūda.
Volcs, gluži kā gaidījis šādu brīdi, ļāva dusmām vaļu.— Es lieliski sapratu,— viņš atcirta.— Mafijas stils, vai ne? Olīveļļa un laipni vārdi, kad patiesībā aiz visa slēpjas draudi. Tad ļaujiet man atbildēt skaidri un gaiši. Džonijs Fontāne to lomu nekad nedabūs, kaut arī viņš tai ir ideāli piemērots. Tā viņu darītu slavenu. Bet tas nenotiks, jo es ienīstu šo smerdeli un padzīšu viņu no kino. Un es jums pateikšu, kāpēc. Viņš izputināja manu visvērtīgāko protežē. Veselus piecus gadus tā meitene manā vadībā mācījās dziedāt, dejot, spēlēt, es viņas dēļ izdevu simtiem tūkstošu dolāru. Gribēju padarīt viņu par zvaigzni. Teikšu vēl skaidrāk, lai jūs redzētu, ka neesmu akmens gabals,— ne jau tikai dolāri un centi tur bija svarīgi. Tā meitene bija skaista. Saldākais radījums, kādu jebkad esmu baudījis, un man viņas ir piederējušas visās pasaules malās. Tā mācēja izpumpēt sausu. Un tad parādās Džonijs ar savu sudraba rīklīti un uzpūsto šarmu — un viņa aizlaižas prom. Visu palaida vējā un padarīja mani smieklīgu. Cilvēks ar manu stāvokli, mister Heigen, nevar atļauties būt smieklīgs. Un Džonijam par to ir jāmaksā.
Pirmo reizi Volcam izdevās no tiesas pārsteigt Heigenu. Viņš nespēja saprast, kā pieaudzis, nodrošināts cilvēks var ļaut tādiem niekiem ietekmēt savu lēmumu veikala lietās, turklāt vēl tik svarīgā darījumā. Heigena pasaulē, Dona Korleones pasaulē sieviešu fiziskais skaistums un seksuālā pievilcība veikala darīšanās nespēlēja ne mazāko lomu. Tā bija pilnīgi privāta joma, izņemot, protams, laulību vai ģimenes negodu. Heigens nolēma mēģināt pēdējo reizi.
— Jums neapšaubāmi taisnība, mister Volc,— viņš sacīja. — Bet vai jums nodarītā pārestība ir tik liela? Domāju, ka jūs neesat sapratis, cik svarīgs šis nelielais pakalpojums ir manam klientam. Džonija kristībās Dons Korleone viņu turēja uz savām rokām. Kad nomira Džonija tēvs, misters Korleone uzņēmās tā pienākumus. Daudzi, daudzi cilvēki sauc viņu par Krusttēvu, lai apliecinātu savu cieņu un pateicību par sniegto palīdzību. Misters Korleone nekad nepieviļ savus draugus.
Volcs spēji piecēlās.— Pietiekami ilgi esmu klausījies. Bandīti mani neizrīko, es izrīkoju viņus. Ja es tagad pacelšu klausuli, tu nakti pavadīsi cietumā. Un, ja tas mafijas barvedis mēģinās kādu no saviem netīrajiem trikiem, viņš ātri sapratīs, ka es vis neesmu kaut kāds orķestra vadītājs. Jā, jā, arī par to esmu dzirdējis. Iegaumē, tavs misters Korleone kauliņus nesalasīs. Kaut arī man vajadzētu Izmantot savu ietekmi Baltajā namā.Stulbais, stulbais kretīns, kā viņš, velns lai parauj, spējis tik augstu uzrāpties, domāja Heigens. Prezidenta konsultants, pasaules lielākās kinostudijas galva! Donam noteikti jāpievēršas kino pasaulei. Šis nejēga taču saprot tikai to, ko dzird. Zemteksti līdz viņam neaiziet.
— Paldies par maltīti un patīkamo vakaru!—Heigens sacīja.— Vai jūs varētu nogādāt mani uz lidostu? Domāju, ka nepalikšu šeit pa nakti.— Viņš vēsi pasmaidīja.— Misters Korleone ir vīrs, kas sliktas ziņas grib dzirdēt bez kavēšanās.
Stāvēdams savrupmājas apgaismotajā kolonādē un gaidīdams mašīnu, Heigens redzēja no mājas iznākam divas sievietes, kas iesēdās gatvē stāvošā limuzīnā. Tās bija skaistā, blondā pusaudze un viņas māte, kuras no rīta Heigens bija redzējis Volca kantorī. Taču šobrīd meitenes smalki veidotās lūpas izskatījās kā izsmērēta, bieza, sārta masa un dzelmei līdzīgās zilās acis šķita kā aizplīvurotas. Kāpjot lejup pa lieveņa kāpnēm, viņas slaidās kājas grīļojās kā ievainotam kumeļam. Māte atbalstīja meiteni un, čukstus komandēdama, palīdzēja viņai iekāpt mašīnā. Tad māte pameta īsu, zaglīgu skatienu uz Heigena pusi, un viņš redzēja tās acīs degam uzvarētājas triumfu. Tad arī viņa pazuda mašīnā.
Tad tāpēc es no Losandželosas nelidoju ar lidmašīnu, nodomāja Heigens. Kopā ar režisoru bija lidojusi meitene ar savu māti. Tādējādi Volcam pietika laika pirms pusdienām izklaidēties un apstrādāt šo bērnu. Un Džonijs vēlas dzīvot šajā pasaulē? Nu, labu veiksmi viņam un labu veiksmi Volcam!
Polijs Gato necieta sasteigtu darbu, it sevišķi tad, ja vajadzēja izmantot spēku. Viņam patika visu iepriekš kārtīgi izplānot. Un, lai gan šovakar veicamais darbs bija tīrā bērnu spēle, pietiktu kādam kļūdīties, lai stāvoklis kļūtu nopietns.
Tagad, sēdēdams bārā un malkodams alus glāzi, Polijs pavērās apkārt, cenzdamies noskaidrot, kā abiem jaunekļiem veicas ar savām skuķēm. Viņš zināja par šiem zeņķiem visu, ko vajadzēja zināt. Puišus sauca Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens. Abi bija apmēram divdesmit gadus veci, izskatīgi, tumšmataini, slaidi un glīti noauguši. Pēc divām nedēļām abiem vajadzēja doties atpakaļ uz koledžu. Abu tēvi bija ietekmīgi politiķi, un šis apstāklis, kā arī studijas koledžā līdz šim bija pasargājuši viņus no dienesta. Pašlaik abi bija pakļauti nosacīti atlaistajam cietumsodam par uzbrukumu Amerigo Bonaseras meitai. Nejēgas smurguļi, nodomāja Polijs. Izlokās no dienesta, pārkāpj nosacījuma režīmu, dzerdami bārā pēc pusnakts, tvarsta staigules. Pienapuikas! Polijam Gato pašam arī bija atlikts iesaukšanas laiks, jo ārsts bija komisijai sagādājis izziņu, ka šis pacients, vīrietis, baltais, divdesmit sešus gadus vecs, neprecējies, ir saņēmis elektrisko terapiju garīgu traucējumu dēļ. Tās, protams, bija blēņas, taču Polijs Gato jutās pelnījis savu atbrīvojumu. To bija nokārtojis Klemenca pēc tam, kad Gato sāka aktīvi darboties Ģimenes dienestā.
Klemenca bija arī paziņojis Polijam, ka ar šo darbu jāpasteidzas, pirms puiši dodas atpakaļ uz koledžu. Kāda velna pēc tas jādara tieši Ņujorkā, nesaprata Polijs. Klemenca mūžīgi uzmācās ar īpašiem rīkojumiem, kad būtu varējis gluži vienkārši pateikt, kas darāms. Ja nu tagad tās divas staigules nāk zeņķiem līdzi, atkal viens vakars veltīgi iztērēts.
Viņš dzirdēja, ka viena no meitenēm smiedamās saka:— Jucis esi, Džerij, vai? Nebraukšu ar tevi nekādā mašīnā. Negribu jau nokļūt slimnīcā kā tā nabaga skuķe.— Sulīgajā balsī skanēja izaicinošs apmierinājums. Polijam ar to pietika. Viņš iztukšoja alus glāzi un devās ārā ielas tumsā. Lieliski. Bija jau pāri pusnaktij. Gaisma dega vēl tikai vienā bārā. Pārējie veikali bija slēgti. Par policijas iecirkņa mašīnu bija parūpējies Klemenca. Tie uz šo pusi nebrauks, kamēr nesaņems izsaukumu, un arī tad pārlieku nesteigsies.Polijs atspiedās pret četrdurvju limuzīnu. Aizmugures sēdeklī gaidīja divi vīri, gandrīz neredzami, par spīti pamatīgajiem augumiem. Polijs sacīja:—Kad nāks ārā, ņemiet ciet.
Viņam aizvien vēl likās, ka darāmais pārāk sasteigts. Klemenca bija policijā dabūjis abu zeņķu fotogrāfiju kopijas un pateicis, kur viņi abi ik vakarus iet dzert un medīt skuķes. Polijs bija sarunājis divus vīrus, kas Korleones Ģimenei kalpoja spēka darbos, un parādījis abus zeņķus viņiem. Viņš bija devis arī sīkākus norādījumus. Nekādu sitienu pa galvu vai pakausi: nedrīkst būt liktenīgu nejaušību. Visādi citādi drīkstēja iet, cik tālu patīk. Polijs viņiem bija izteicis tikai vienu brīdinājumu: «Ja šie zeņķi nogulēs slimnīca mazāk par mēnesi, jūs, vecīši, varēsiet atgriezties pie savām kravas mašīnām.»
Abi masīvie vīri trausās ārā no limuzīna. Viņi bija kādreizējie bokseri, kuriem nebija izdevies tikt tālāk par sīka mēroga klubiem. Sanijs Korleone bija tos nomedījis un piesaistījis sev, .,«gādādams viņiem pieklājīgus ienākumus. Pats par sevi saprotams, ka viņi vēlējās apliecināt savu pateicību.
Kad Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens iznāca no bara, abi bija krietni iereibuši. Meitenes zobgalības bija krietni aizķērušas viņu puicisko patmīlību. Polijs Gato, atspiedies pret mašīnas spārnu, ķircinoši uzsauca:— Hei, Kazanova, dabūji gan kurvīti!
Abi jaunekļi ar sajūsmu metās viņam virsū. Polijs Gato šķita ideāls objekts savas neapmierinātības izlādēšanai. Neliels, izstīdzējis, turklāt vēl pārgudrelis. Brīdī, kad abi gāzās Polijam virsū, divi vīri no mugurpuses zibenīgi sagrāba un atlauza viņu rokas. Tai pašā mirklī Polijs Gato jau bija uzvilcis sev uz labās dūres speciāli pagatavotu kasteti ar sešpadsmitdaļcollu izciļņiem visapkārt. Viņš labi prata aprēķināt katru savu kustību, jo ne velti trīs reizes nedēļā trenējās sporta zālē. Viņš zvēla Vāgneram tieši pa degunu. Vīrs, kurš turēja Vāgneru, pacēla to uz augšu, atraudams no zemes, un Polijs, krietni atvēzējies, trieca dūri ērti atsegtajā cirksnī. Vāgners saļima, un vīrs viņu palaida vaļā. Tas viss vilkās ne ilgāk par dažām sekundēm.
Tagad abi pievērsās Kevinam Mūnenam, kurš mēģināja kliegt. Aizmugurē stāvošais vīrs bez pūlēm noturēja viņu ar vienu spēcīgo, muskuļoto roku. Ar otru viņš sažņaudza Mūnena kaklu, apslāpēdams jebkādu skaņu.
Polijs Gato ielēca mašīnā un iedarbināja motoru. Abi masīvie vīri rāvās, pataisīdami Mūnenu par kotleti. Viņi to darīja ar satriecošu aukstasinību, it kā viņiem būtu bezgala daudz laika. Sitieni nebija ātri un sasteigti, bet ritmiski un mierīgi, un katra nesteidzīgā kustība nesa sevī visu masīvo augumu svaru. Katrs sitiens beidzās ar neskaidru plaukšķi, pārcērtot ādu.
Uz mirkli Gato saskatīja Mūnena seju. Tā bija pārvērsta līdz nepazīšanai. Tad vīri pameta Mūnenu guļam uz ietves un pievērsās Vāgneram, kurš mēģināja uztrausties kājās un kliegt pēc palīdzības. Kāds iznāca no bāra, un sitējiem nu bija jāpasteidzas. Viņi notrieca Vāgneru uz ceļiem. Viens no vīriem sagrāba un izgrieza viņa roku, tad iespēra pa muguru. Atskanēja sauss krakšķis un tāds Vāgnera sāpju brēciens, ka visā ielā atvērās logi. Tagad vīri darbojās ļoti ātri. Viens ar abām rokām aptvēra Vāgnera galvu, paceldams viņu gaisā. Otrs ietrieca milzīgo dūri atsegtajā mērķī. No bāra bija iznākuši jau vairāki cilvēki, bet neviens nemēģināja iejaukties. Polijs Gato uzsauca:— Pietiek, zūdam!— Abi milzeņi ielēca mašīnā, un Polijs nospieda gāzes pedāli, kāds jau, protams, aprakstīs mašīnas izskatu un atcerēsies numuru, bet tam nebija nekādas nozīmes. Plāksnīte ar numuru bija nozagta kaut kur Kalifornijā, un pa Ņujorku braukāja vismaz simttūkstoš melnu limuzīnu.
Ceturtdienas rītā Toms Heigens devās uz savu advokāta kantori pilsētā. Viņš gribēja pasteigties savest kārtībā visus dokumentus, lai līdz piektdienai, kad būs jātiekas ar Verdžilu Soloco, visos jautājumos valdītu pilnīga skaidrība. Šī tikšanās bija tik svarīga, ka Heigens lūdza Donu veltīt visu vakaru kopīgām pārrunām un nopietni sagatavoties Soloco priekšlikumu uzklausīšanai. Viņi jau iepriekš zināja, kādu darījumu Ģimenei piedāvās Soloco. Heigens gribēja līdz tam nokārtot visus sīkumus, lai šajā sagatavošanās apspriedē ne par ko lieku nebūtu jādomā.
Kad vēlu otrdienas vakarā Heigens atgriezās no Kalifornijas un pavēstīja Donam par sarunu rezultātiem ar Volcu, Dons nemaz nelikās pārsteigts. Viņš lika Heigenam atstāstīt katru tikšanās sīkumu un riebumā noskurinājās, izdzirdīs par skaisto pusaudzīti un viņas māti. Viņš nomurmināja «infamita», ar ko mēdza paust augstāko nosodījumu, un uzdeva Heigenam tikai vienu jautājumu:—Vai tas vīrs no tiesas ir ar aknām?
Heigens mēģināja uzminēt, ko tieši Dons domā ar šo jautājumu. Gadu gaitā viņš bija pārliecinājies, ka Dona vērtējums tik ļoti atšķiras no citu cilvēku vērtējuma, ka arī viņa vārdos nereti slēpjas citāda jēga. Vai Volcam ir raksturs? Vai viņam ir stipra griba? Protams, jā, bet ne jau to Dons gribēja zināt. Vai šim vīram ir pietiekami daudz dūšas, lai viņš neļautu sevi iebiedēt? Vai viņš ir ar mieru ciest smagus finansiālus zaudējumus, ko radītu studijas darbinieku streiks, ar mieru paciest skandālu, kāds izraisītos, ja viņa slaveno aktieri publiski pasludinātu par narkomānu, kas lieto heroīnu? Atkal jā. Un atkal — ne jau to Dons gribēja zināt. Beidzot Heigens uzminēja jautājuma īsto jēgu. Vai Džeks Volcs ir spējīgs riskēt ar visu, vai viņš gatavs zaudēt visu tikai principa dēļ, goda dēļ, atriebības dēļ?Heigens pasmaidīja. Viņš reti jokoja ar Donu, bet šoreiz spēja atturēties.— Jūs gribat zināt, vai viņš ir sicīlietis.— Dons apmierināti pamāja ar galvu, pauzdams atzinību par glaimojošo asprātību un apliecinādams, ka trāpīts mērķī. — Nē, nav,— teica Heigens.Ar to saruna beidzās. Dons pārdomāja dzirdēto līdz nākamai dienai. Trešdienas rītā viņš atsauca Heigenu pie sevis un deva viņam norādījumus. Mēms no sajūsmas, Heigens to izpildei patērēja visu darba dienu. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons ir problēmu nokārtojis un ka no rīta viņam piezvanīs Volcs, lai paziņotu, ka Džonam Fontānem piešķirta galvenā loma jaunajā kara filmā.
Šai brīdī telefons patiesi iezvanījās, taču runātājs bija Amerigo Bonasera. Apbērētāja balss pateicībā trīcēja. Viņš vaļējās, lai Heigens apliecina Donam viņa mūžīgo draudzību. Ja kas vajadzīgs, Donam tikai jādod ziņa. Viņš, Amerigo Bonasera, noliek savu dzīvi pie svētītā Krusttēva kājām, Heigens apsolīja visu paziņot Donam.
«Daily News» viduslapā bija parādījies attēls, kas rādīja uz ielas gulošos Džeriju Vāgneru un Kevinu Mūnenu. Atbaidošais. skats bija lietpratīgi uzņemts, un gulošie izskatījās drīzāk pēc bezveida masas, nevis pēc cilvēkiem. Avīze vēstīja, ka apbrīnojamā kārtā abi tomēr palikuši dzīvi, taču viņiem vajadzēšot vairākus mēnešus pavadīt slimnīcā un būšot nepieciešama plastiskā ķirurģija. Heigens uz bloknota lapiņas atzīmēja, ka jāpasaka Klemencam, lai parūpējas par Poliju Gato. Tas puisis prot savu darbu.
Nākamajās trīs stundās Heigens ātri un prasmīgi apkopoja ziņas par ienākumiem no Dona nekustamā īpašuma — olīveļļai importa firmas un celtniecības uzņēmuma. Neviens no tiem neuzrādīja sevišķu progresu, bet tagad, kad karš beidzies, visam drīz vajadzētu iet uz labo pusi. Heigens jau gandrīz bija aizmirsis Džonija Fontānes problēmas, kad sekretāre pavēstīja, ka viņam zvanot no Kalifornijas. Vieglās priekšnojautas trīsās viņš paņēma klausuli un teica:— Heigens klausās.
Naida un niknuma pārvērsto balsi vada viņā galā tik tikko varēja pazīt.— Tu, kretīniskais izdzimteni!—Volcs brēca. — Uz simt gadiem es jūs visus sabāzīšu cietumā! Pēdējo grasi izdošu, lai dabūtu jūs rokā! Es to Džoniju Fontāni vienkārši izrūnīšu, tu dzirdi mani, itāliešu cūka?
Heigens laipni atbildēja:— Manī rit vācu un īru asinis.Sekoja gara pauze, tad klikšķis, vada viņā galā noliekot klausuli. Heigens pasmaidīja. Volcs ne reizes nebija izteicis draudus pašam Donam Korleonem. Ģēnijs saņem pēc nopelniem.Džeks Volcs vienmēr gulēja viens. Viņa gulta bija pietiekami liela desmit gulētājiem, un guļamistabā bez grūtībām varētu filmēt balles skatus, bet kopš pirmās sievas nāves nu jau desmit gadus viņš gulēja viens. Tas nenozīmēja, ka viņš vispār būtu atsacījies no sievietēm. Par spīti saviem gadiem, Volcs bija sparīgs vīrietis, taču tagad viņu spēja aizraut tikai ļoti jaunas meitenes, un viņš bija pārliecinājies, ka dažas vakara stundas ir viss, ko viņa jauneklības atliekas un pacietība spēj izturēt.Šajā ceturtdienas rītā Volcs nez kādēļ pamodās agri. Rīta krēslā milzīgā guļamistaba atgādināja miglā tītu pļavu. Tālumā, uz grīdas pie gultas kājgaļa rēgojās tādi kā pazīstami apveidi, un Volcs pacēlās uz elkoņiem, lai skaidrāk tos saskatītu. Priekšmeta forma atgādināja zirga galvu. Volcs pastiepās un iededza naktsgaldiņa lampu.Ieraudzītais tā satrieca Volcu, ka viņu pārņēma nervu šoks, Šķita, ka smags veseris būtu ietriecies krūtīs, sirds mežonīgi salēcās, un visu ķermeni sagrāba fizisks nelabums. Māgas saturs izgāzās uz biezā, mīkstā paklāja.Nocirsta un sarecējušu asiņu peļķē stingri iestatīta, viņam pretī vērās slavenā zirga Hartuma melni zīdainā galva. Zem tās rēgojās baltas dzīslu šķiedras. Zirga purnu klāja baltas putas, un lielās acis, kas allaž mirdzēja kā zelts, tagad kā puvušu augli izraibināja sarecējušu asiņu traipi. Volcu sagrāba dzīvnieciskas šausmas, un viņš panikā kliedza pēc sulaiņiem. Šo pašu šausmu dzīts, viņš zvanīja Heigenam un ļāva vaļu neapvaldītiem draudiem. Volca ārprāta lēkmei līdzīgā plosīšanās pārbiedēja virssulaini, kas izsauca viņa personisko ārstu un galveno vietnieku studijas darbā. Bet Volcs atguvās jau pirms viņu ierašanās.Saņemtais trieciens patiesi bija paralizējošs. Kas tas par cilvēku, kurš spējīgs nogalināt sešsimttūkstoš dolāru vērtu dzīvnieku? Bez jebkāda brīdinājuma, bez mājiena vai ultimāta! Neticamā nežēlība, necieņa pret jebkādu vērtību lika domāt par cilvēku, kas dzīvo pilnīgi pēc saviem likumiem un kam vienīgais Dievs ir viņš pats. Un šis cilvēks īstenoja savu gribu ar tādu varu un izmanību, ka Volca staļļu stingrā apsardze izrādījās nevarīga tā priekšā. Tagad Volcs jau zināja, ka zirgs acīmredzot saņēmis pamatīgu miegazāļu devu, pēc kuras kāds ar cirvi nesteidzīgi noskaldījis tā lielo trīsstūrveida galvu. Nakts apsardzes vīri galvoja, ka neko neesot dzirdējuši. Tas Volcam šķita neiespējami. Viņi ir uzpirkti, un jāpiespiež viņus pateikt, kas to izdarījis.Volcs nebija muļķis, tikai ārkārtīgi iedomīgs. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka viņa vara šai pasaulē ir lielāka par Dona Korleones varu. Viņam gluži vienkārši vajadzēja kādu pierādījumu, ka tā nav tiesa. Volcs saprata, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz visu viņa bagātību, neraugoties uz visiem viņa sakariem ar Savienoto Valstu prezidentu, neraugoties uz viņa izdaudzināto draudzību ar FIB direktoru, kāds sīks itāliešu olīveļļas tirgonis viņu nogalinās. Nogalinās vārda visīstākajā nozīmē! Tāpēc ka viņš nedod Džonijam Fontānem iekāroto lomu. Neticami! Cilvēkiem nav tiesību tā rīkoties! Tas nav normāli! Tas nozīmē, ka tu nevari darīt, ko gribi, pats ar savu naudu, savām sabiedrībām, savu varu. Tas jau ir desmitkārt ļaunāk nekā komunisms. Tas jāsatriec! To nedrīkst pieļaut!Volcs iedzēra ārsta piedāvāto sedatīvu. Tas palīdzēja vēlreiz nomierināties un padomāt saprātīgi. Visvairāk Volcu Šokēja vēsā aukstasinība, ar kādu tas vīrs Korleone bija licis nogalināt pasaulslavenu zirgu, kas maksā sešsimttūkstoš dolāru. Sešsimttūkstoš dolāru!Volcs nodrebēja. Viņš sāka pārdomāt to dzīvi, kādu bija sev izveidojis. Viņš ir bagāts. Viņš var iegūt pasaules skaistākās sievietes, tikai pamezdams ar pirkstu un apsolīdams kontraktu. Viņu ir uzņēmuši karaļi un karalienes. Viņš dzīvo tik apskaužamu dzīvi, cik vien nauda un vara spēj sagādāt. Būtu neprāts riskēt ar to visu tikai kaprīzes dēļ. Varbūt viņš kaut kā var piekļūt šim Korleonem? Nez kāda ir likumā paredzētā soda nauda par sacīkšu zirga nogalināšanu? Volcs sāka mežonīgi smieties; ārsts un sulaiņi vēroja viņu ar nopietnām bažām. Volcs iedomājās vēl kaut ko. Viņš taču kļūs par apsmiekla objektu visai Kalifornijai, ja ļaudis uzzinās, ka viņa varenībai kāds metis tik nicīgu, augstprātīgu izaicinājumu! Tas izšķīra visu. Tas un vēl doma, ka varbūt viņu nemaz nenogalinās. Varbūt viņiem padoma ir kaut kas daudz izsmalcinātāks un nežēlīgāks.Volcs deva vajadzīgos norādījumus, un viņa personiskais uzticības dienests ķērās pie darba. Ārstu un sulaiņus nozvērināja klusēt, piedraudot ar kinostudijas un paša Volca mūžīgu nežēlastību. Presei paziņoja, ka sacīkšu zirgs Hartums nobeidzies slimības rezultātā, kuru guvis pārceļojumā no Anglijas. Zirga paliekas pavēlēja aprakt slepenā vietā muižas teritorijā.Pēc sešām stundām Džonijam Fontānem piezvanīja filmas galvenā režisora asistents un paziņoja viņam, ka nākamo pirmdien jāierodas uz filmēšanos.
Tās pašas dienas vakarā Heigens devās uz Dona Korleones mājām, lai gatavotos svarīgajām pārrunām ar Verdžilu Soloco. Dons bija ataicinājis arī savu vecāko dēlu, un Sanijs Korleone apātiski sēdēja, malkodams ūdens glāzi. Parupji jutekliskajos vaibstos paudās pārgurums. Acīmredzot joprojām skraida pie tās līgavas māsas, nodomāja Heigens. Vēl viena klapata.
Dons Korleone atlaidās atzveltnes krēslā, kūpinādams Di Nobīli cigāru. Heigens allaž turēja tos viņa istabā. Viņš bija mēģinājis pievērst Donu Havanas cigāriem, bet Dons apgalvoja, ka tie cērtot rīklē.
Vai mēs zinām visu, kas mums jāzina?— Dons jautāja. Heigens atvēra vākus ar piezīmēm. Ne jau tāpēc, ka nezinātu visu arī bez tām — piezīmes derēja vienīgi kā īsi atgādinājumi, lai varētu justies drošs, ka nav aizmirsts neviens sīkums.
Soloco nāk pie mums pēc palīdzības,— Heigens teica.— Viņš prasīs, lai Ģimene iegulda vismaz miljonu dolāru un garantē zināmu drošību likuma priekšā. Par to mēs saņemam savu peļņas tiesu; nav zināms, cik daudz. Soloco atbalstītāji ir Tatalju Ģimene, iespējams, ka arī viņi piedalīsies darījumā. Runa ir par narkotiskajām vielām. Soloco ir sakari ar Turciju, kur audzē magones. No turienes ceļš ved uz Sicīliju Tiktāl viss ļoti vienkārši. Sicīlijā viņam ir uzņēmums, kur izejvielu pārstrādā heroīnā. Viņiem tur iespējamas arī drošības operācijas, kā vajadzības gadījumā pārvērst to morfijā un atkal atpakaļ heroīnā. Bet liekas gan, ka tā Sicīlijas fabrika ir nodrošināta no visām pusēm. Vienīgās grūtības ir ievest gatavo produkciju Amerikā un izplatīt tālāk. Vajadzīgs arī sākotnējais kapitāls, Miljons dolāru skaidra naudā pa zemi nemētājas.— Te Heigens pamanīja Donu saviebjamies. Šis vīrs necieta liekus izskaistinājumus veikalnieciskās sarunās. Heigens steidzīgi turpināja:— Soloco dēvē par Turku. Tam ir divi iemesli. Viņš ilgāku laiku ir dzīvojis Turcijā; tur viņam esot sieva un bērni. Otrkārt, runā, ka viņš protot ļoti veikli rīkoties ar nazi vai vismaz jaunībā to pratis. Bet lietojis viņš to ir tikai biznesa labad, turklāt ar saprātīga cilvēka nepatiku. Soloco ir ļoti lietpratīgs vīrs un pats sev noteicējs. Viņam ir zināma reputācija; divreiz bijis cietumā — vienreiz Itālijā, otrreiz Savienotajās Valstīs. Varas iestādēm viņš pazīstams kā narkotiku tirgotājs. Tas ir punkts mūsu labā. Tas nozīmē, ka viņš nekad nevarēs dot neitrālu liecību, jo viņu pašu uzskata par vienu no vadošajiem, un tad vēl šīs sodāmības. Turklāt viņam te ir sieva—amerikāniete — un trīs bērni, un Soloco pazīstams kā labs ģimenes cilvēks. Viņš cietīs klusu, kamēr vien zinās, ka ģimene tiek labi nodrošināta.