Dons atkal izpūta dūmu mutuli.— Un kā tu domā, Tom? .
Heigens centās būt pilnīgi godīgs. Viņš jau bija secinājis, ka Dons noraidīs Soloco priekšlikumu. Ļaunākais Heigenam likās tas, ka šī šķita esam viena no retajām reizēm Dona dzīvē, kad viņš nav pārdomājis visu līdz galam. Dons neskatījās pietiekami tālu uz priekšu.
Droši, Tom!—Dons uzmundrinoši teica.— Pat siciliešu consigliori ne vienmēr ir vienis pratis ar bosu.— Visi pasmējās.
Es domāju, ka vajadzētu piekrist,— sacīja Heigens. — Iemesli jums labi redzami un zināmi. Bet pats galvenais ir, lūk, kas. Narkotiskās vielas sola daudz lielāku peļņu nekā jebkurš cits darījums. Ja to neuzņemsimies mēs, uzņemsies citi, varbūt Tatalju Ģimene. Ar to ienākumu, kāds te sagaidāms, viņi var uzkrāt arvien vairāk spēka un politiskās varas. Viņu Ģimene kļūs stiprāka par mūsējo. Beidzot viņi uzliks mums ķepu un atņems to pašu, kas mums ir. Tāpat notiek ar valstīm. Ja bruņojas citi, jābruņojas arī mums. Ja Tataljas kļūs ekonomiski spēcīgāki, viņi mūs apdraudēs. Pašlaik mums ir azartspēles, mums ir arodbiedrības, un šobrīd tas ir pats labākais. Bet, manuprāt, narkotiskajām vielām ir nākotne. Domāju, ka mums jāiesaistās šajā darījumā, citādi riskējam zaudēt visu. Ne jau uzreiz, bet varbūt tuvāko desmit gadu laikā.
Šķita, ka dzirdētais atstājis lielu iespaidu uz Donu. Cigāru kūpinādams, viņš nomurmināja:—Tas, bez šaubām, ir galvenais.— Tad viņš nopūtās un piecēlās.— Cikos man rīt ar to ķeceri jāsatiekas?
Viņš būs šeit desmitos no rīta,— cerību pilns teica Heigens. Varbūt Dons tomēr piekritīs.
Es gribu, lai jūs abi būtu klāt,— Dons izrīkoja. Viņš izslējās, izstaipījās un saņēma dēlu pie rokas.— Santīno, šonakt kārtīgi izgulies. Tu izskaties kā nodzīts zirgs. Esi prātīgs, mūžīgi tu nebūsi jauns.
Šīs tēvišķās gādības iedrošināts, Sanijs pajautāja to, ko neiedrošinājās Heigens:—Tēt, kāda būs tava atbilde?Dons Korleone pasmaidīja.— Kā lai es zinu, pirms neesmu noskaidrojis procentus un citus sīkumus? Turklāt man vēl jāpārdomā šīvakara padoms. Es galu galā neesmu no tiem, kuri mēdz strēbt karstu.— Jau iedams ārā pa durvīm, viņš nevērīgi pajautāja Heigenam:— Vai tavos papīros ir atzīmēts, ka šis Turks pirms kara pelnījās ar prostitūciju? Ar to pašu, ko tagad Tatalju Ģimene. Pieraksti, kamēr neesi aizmirsis!— Dona balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls, un Heigens pietvīka. Viņš tīši nebija minējis šo apstākli, jo attiecībā uz darījumu tam nebija nozīmes, un Heigens baidījās, ka tas varētu ietekmēt Dona lēmumu. Intīmajos jautājumos Dons bija pazīstams ar savu izcilo puritānismu.
Verdžils «Turks» Soloco bija vidēja auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar patumšu sejas krāsu, un viņu viegli varēja noturēt par īstu turku. Virs izliektā, austrumnieku zobenam līdzīgā deguna zalgoja melnas, cietsirdīgas acis. Visa Soloco būtne pauda iespaidīgu pašcieņu.
Sanijs Korleone sagaidīja Soloco pie durvīm un aizveda viņu uz kabinetu, kurā jau gaidīja Heigens un Dons. Heigens sevī nodomāja, ka nekad nav redzējis draudīgāka izskata cilvēku, ja neņem vērā vienīgi Luku Brāzi.
Sekoja laipna sarokošanās. Ja Dons man jautātu, vai šis vīrs ir ar aknām, man būtu jāatbild «jā», nodomāja Heigens. Viņš nekad nebija redzējis tādu spēka iemiesojumu vienā cilvēkā, pat Donā ne. Taisnību sakot, Dons sevi pašlaik neparādīja no labākās puses. Viņš izturējās pārlieku vienkārši, pat zemnieciski.
Soloco nekavēdamies uzsāka lietišķu sarunu. Bizness — narkotiskās vielas. Viss jau sagatavots. Magoņu lauki Turcijā ik gadus garantē zināmu ražu. Francijā ir nodrošināts uzņēmums, kur izejvielu pārvērst morfija. Sicīlija ir absolūti droša fabrika, kur to pārvērst heroīnā. Ievest preci abās šajās valstīs ir tik droši, cik biznesā vispār iespējams. Ievest to Savienotajās Valstīs nozīmēs zaudēt procentus piecus, jo FIB vīri, kā viņiem abiem zināms, ir neuzpērkami. Bet peļņa būs milzīga, un riska nekāda.
— Kādēļ jūs nākat pie manis?— Dons laipni jautāja.— Ar ko esmu izpelnījies jūsu augstsirdību?
Soloco melnīgsnējā sejā nepakustējās ne vaibsts.— Man vajadzīgi divi miljoni skaidrā naudā,— viņš teica.— Un, kas ir ne mazāk svarīgi, man nepieciešams cilvēks, kuram vajadzīgās vietās ir spēcīga aizmugure. Gadu gaitā vienu otru no maniem ļaudīm notvers. Tas ir neizbēgami. Viņiem visiem būs tīras biogrāfijas, tik daudz es apsolu. Tādēļ tiesneši, gluži loģiski, varēs piespriest nelielus sodus. Man vajadzīgs draugs, kurš var garantēt, ka iekrišanas gadījumā mani ļaudis nesēdēs cietumā ilgāk par gadu vai diviem. Tad viņi klusēs. Bet, ja viņiem piespriež desmit vai divdesmit, kas zina? Šajā pasaulē ir daudz vāju radījumu. Viņi var sākt pļāpāt un iegrūst briesmās svarīgākus cilvēkus. Mums visādā ziņā vajag drošību likuma priekšā. Esmu dzirdējis, ka jums esot tik daudz savu tiesnešu kā Ņujorkas ielās zābaku spodrinātāju.Dons Korleone šim komplimentam neveltīja nekādu uzmanību.— Cik procentu saņemtu mana Ģimene?—viņš jautāja.Soloco acis iedzirkstījās.— Piecdesmit procentu.— Brīdi klusējis, viņš piebilda sevišķi laipnā balsī:— Pirmajā gadā jūsu daļa būtu trīs vai četri miljoni dolāru. Vēlāk tā pieaugtu.
— Un cik procentu saņems Tatalju Ģimene?— vaicāja Dons Korleone.
Pirmo reizi Soloco balsī ieskanējās nemiers.— Viņi saņems daļu no manas tiesas. Man tajās operācijās vajadzīga palīdzība.
— Tā,— noteica Dons Korleone.— Es saņemu piecdesmit procentu tikai par finansiālo atbalstu un drošības garantiju. Par biznesa operācijām, ja es jūs pareizi saprotu, man galva nav jālauza?
Soloco apstiprinoši pamāja.— Ja divus miljonus skaidrā naudā jūs saucat «tikai par finansiālu atbalstu», man atliek vienīgi jūs apsveikt, Don Korleone.— Es piekritu tikties ar jums aiz cieņas pret Tatalju Ģimeni,— Dons klusi sacīja,— un vēl tāpēc, ka esmu dzirdējis — jūs esot nopietns vīrs, kas arī pelna cieņu. Esmu spiests sacīt jums «nē», bet man jāpaskaidro sava atteikuma iemesli. Jūsu bizness nozīmē lielus ienākumus, bet arī lielu risku. Ja es piedalītos jūsu operācijās, varētu ciest citas manas darbības jomas. Man patiesi ir ļoti daudz draugu politiķu aprindās, taču es ātri zaudētu viņu labvēlību, ja azartspēļu vietā ķertos pie narkotikām. Azartspēles viņi uzskata par visai nevainīgu izklaidēšanos, kaut ko līdzīgu stiprākam malkam, bet narkotiskās vielas, pēc viņu domām, ir netīra lieta. Nē, neiebilstiet! Es jums izklāstu viņu uzskatus, ne jau savējos. Nav mana darīšana, kā kurš pelna sev iztiku. Gribu teikt vienīgi to, ka jūsu pasākums ir pārāk riskants. Visi manas Ģimenes locekļi pēdējos desmit gadus dzīvojuši labi, bez klizmām un nepatikšanām. Es nedrīkstu pakļaut viņus briesmām vai apdraudēt viņu ienākumu avotu tīrās alkatības dēļ.
Soloco vilšanos nodeva vienīgi viņa nervozi zibošie skatieni visapkārt istabai, it kā viņš cerētu sagaidīt atbalstu no Sanija un Heigena. Tad viņš vaicāja:—Vai jums ir kādas bažas par savu divu miljonu drošību?
— Nē,— Dons, vēsi smaidīdams, atteica.
Soloco mēģināja vēlreiz:— Arī Tatalju Ģimene garantēs jūsu ieguldījuma drošību.
Šajā brīdī Saoijs Korleone izdarīja nelabojamu kļūdu sarunu norisē un vērtējumā. Viņš ar dedzīgu interesi iejautājās:— Vai Tatalju Ģimene garantē mūsu ieguldījuma atmaksāšanos, neņemot no mums nekādus procentus?Heigens jutās satriekts. Viņš redzēja Donu veltījam vecākajam dēlam saltu, naidīgu skatienu, un Sanijs neizpratnē sastinga kā pārakmeņojies. Soloco acis atkal iezibējās, bet šoreiz tajās dzirkstīja apmierinājums. Viņš bija atklājis plaisu Dona cietoksnī. Kad Dons ierunājās atkal, viņa balss tonis lika manīt, ka saruna beigusies.
— Jaunie ir alkatīgi,— viņš teica.— uzvesties arī viņi neprot. Pārtrauc vecākus. Jaucas pa vidu. Savā tēva jūtelībā esmu viņus izlutinājis. Tā nu redzat, sinjor Soloco, mans «nē» ir galīgs un negrozāms. Atļaujiet vēl piebilst, ka no savas puses vēlu jums šajā biznesā vislabāko veiksmi. Maniem darījumiem tas ceļā nestājas. Ļoti žēl, ka sagādāju jums vilšanos.
Soloco paklanījās, paspieda Dona roku un ļāva Heigenam pavadīt sevi līdz mašīnai. Atvadoties viņa seja bija pilnīgi neizteiksmīga.
Kad Heigens bija atgriezies istabā, Dons Korleone viņam pavaicāja:— Ko tu domā par šo vīru?
— Viņš ir sicīlietis,— sausi atteica Heigens.
Dons domīgi pamāja ar galvu. Tad viņš pagriezās un iecietīgi uzrunāja dēlu:— Santīno, nekad neļauj nevienam ārpus Ģimenes noprast, ko tu domā. Nekad neļauj viņiem uzzināt, kas tevī notiek. Tā vien liekas, ka visa šī komēdija ar to jauniņo meiteni tev atmiekšķējusi smadzenes. Izbeidz to un sāc reiz domāt par biznesu! Un tagad pazudi!
Heigens redzēja Sanija sejā pārsteigumu, ko pēc brīža nomainīja dusmas. Vai tiešām viņš domājis, ka Dons nekā nezina par viņa dēku, nobrīnījās Heigens. Un vai tiešām viņš nesaprot, kādu bīstamu kļūdu šorīt izdarījis? Ja tā, tad Heigens nemūžam nevēlētos būt par consigliori Donam Santīno Korleonem.
Dons Korleone nogaidīja, kamēr Sanijs iziet no istabas. Tad viņš atlaidās savā ādas klubkrēslā un ar strupu žestu norādīja, ka vēlas iedzert. Heigens piepildīja viņa glāzi. Dons pavērās savā palīgā un teica:—Atsūti pie manis Luku Brāzi!
Trīs mēnešus vēlāk Heigens savā pilsētas kantorī steidza savest kārtībā dokumentus, ,lai pabeigtu darbu agrāk un paspētu nopirkt sievai un bērniem Ziemsvētku dāvanas. Viņu pārtrauca telefona zvans, kam sekoja pacilāta Džonija Fontanes čalošana. Filma esot uzņemta, triecienskati (velns zina, kas tie tādi, nodomāja Heigens) izdevušies fantastiski. Viņš esot nosūtījis Donam Ziemsvētku dāvanu un būtu jau labprāt aizvedis to pats, bet vēl pie filmas esot darāmi šādi tādi sīkumi. Vajadzēšot vēl kādu laiku padzīvot Rietumu krastā. Heigens centās apvaldīt savu nepacietību. Uz viņu Džonija Fontanes pievilcība nekad nebija atstājusi iespaidu. Tomēr ari Heigenā pamodās ziņkāre.— Kas tā par dāvanu?— viņš apvaicājās. Džonijs Fontane klusi iesmējās un atsaucās:—To es nevaru teikt, jo Ziemsvētku dāvanas lielākā vērtība ir pārsteigums.— Heigenam tūdaļ zuda jebkāda interese, un beidzot viņš pamanījās pieklājīgi pabeigt sarunu.
Pēc desmit minūtēm sekretāre paziņoja Heigenam, ka zvanot Konija Korleone un vēloties runāt ar viņu. Heigens nopūtās. Meitenes gados Konija bija jauka, bet precētas sievas lomā kļuvusi pavisam nepievilcīga. Viņa allaž žēlojas par savu vīru. Ik pa laikam viņa uz divām vai trim dienām devās pie mātes. Un Karlo Riči patiešām bija izrādījies īsts nejēga. Viņam bija uzticēts neliels, ērts bizness, un viņš to bija gandrīz jau nolaidis dibenā. Turklāt viņš dzēra, skraidīja pie meitām, notrieca naudu azartspēlēs un laiku pa laikam piekāva sievu. Konija savējiem par to nebija stāstījusi, tikai pažēlojusies Heigenam. Interesanti, kāds bēdu stāsts viņam būs jānoklausās šoreiz.
Taču gaidāmie Ziemsvētki bija pacilājuši Konijas noskaņojumu. Viņa tikai gribēja pavaicāt Heigenam, ko tēvs tā īsti vēlētos Ziemsvētku dāvanai. Un kas derētu Sanijam, Fredam un Maikam. Mātei viņa jau zinot, ko dāvināt. Heigens izteica dažus ierosinājumus, taču Konija tos visus noraidīja un nosauca par muļķīgiem. Beidzot viņa pierima un izbeidza sarunu.
Kad telefons iezvanījās vēlreiz, Heigens sasvieda visus papīrus atpakaļ mapē. Pie velna ar visu! Jāiet projām. Tomēr no sarunas atteikties viņš nedorrtaja. Kad sekretāre pavēstīja, ka zvanot Maikls Korleone, Heigens labprāt paņēma klausuli. Maikls viņam vienmēr bija paticis.
Tom,— sacīja Maikls Korleone,— rīt es ar Keju braucu uz pilsētu. Man vecajam pirms Ziemsvētkiem vēl jāpaziņo kaut kas svarīgs. Vai rītvakar viņš būs mājās?
Noteikti,— atbildēja Heigens.— Līdz Ziemsvētkiem viņš nekur projām no pilsētas nebrauks. Vai varu ko palīdzēt?
Maikls bija tikpat mazrunīgs kā vecais Korleone.— Nē,— viņš atteica.— Ceru, ka Ziemsvētkos tiksimies. Visi pošas uz Longbīču. Vai ne?
— Jā gan,— apstiprināja Heigens. Viņu mazliet uzjautrināja tas, ka Maikls nolika klausuli bez ierastajām pieklājības frāzēm. Heigens palūdza, lai sekretāre piezvana viņa sievai un brīdina, ka viņš mazliet aizkavēsies, tomēr vakariņas lai paglabā. Izgājis ārā, Heigens naski soļoja projām pa ielu veikala virzienā. Pēkšņi kāds aizšķērsoja viņam ceļu. Heigens pārsteigts ieraudzīja savā priekšā Soloco.
Turks saņēma Heigenu aiz rokas un klusi teica:— Bez panikas. Es tikai gribu ar jums parunāt.— Ietves malā stāvošās mašīnas durvis piepeši atvērās. Soloco uzstājīgi atkārtoja: — Kāpiet iekšā, es gribu ar jums parunāt!
Heigens mēģināja atbrīvot roku. Pagaidām viņš vēl neuztraucās, tikai jutās aizkaitināts.
Man nav laika,— viņš teica. Tai brīdī no aizmugures pienāca vēl divi vīri. Heigens juta, ka kājas savādi pagurst.
Kāpiet mašīnā!—Soloco laipni sacīja.— Ja es gribētu jūs novākt, jūs jau sen būtu beigts. Varat man droši uzticēties.
Bez mazākās uzticības Heigens iekāpa mašīnā.
Maikls Korleone nedaudz samelojās, runādams ar Heigenu. Tobrīd viņš jau bija Ņujorkā ūn zvanīja no istabas Pensilvānijas viesnīcā, kas atradās nepilnus desmit kvartālus no Heigena kantora. Kad viņš bija nolicis klausuli, Keja Edamsa nodzēsa cigareti un teica:— Esi gan tu melis, Maik!
Maikls apsēdās viņai līdzās uz gultas.— Tikai tevis dēļ, mīļā. Ja es savējiem pateiktu, ka esam pilsētā, mums tūlīt būtu jābrauc pie viņiem. Tad mēs nevarētu divatā iet pusdienas, uz teātri un šonakt gulēt kopā. Mana tēva mājās tas neietu cauri, kamēr neesam precējušies.Maikls apskāva Keju un maigi noskūpstīja uz lūpanŗ Tīksmi izjuzdams to saldmi, viņš novilka Keju guļus. Viņa aizvēra acis, gaidīdama ilgoto tuvības brīdi, un Maikls jutas neticami laimīgs. Visus drūmos kara gadus, cīnīdamies Klusā okeāna salās, viņš bija sapņojis par meiteni, kas būtu līdzīga Kejai Edamsai. Tieši pēc šāda skaistuma viŗTš bija ilgojies. Pec ši skaistā, trauslā auguma, maigi zīdainās ādas un kaisla aicinājuma trīsām. Keja atvēra acis, tad satvēra Maikla galvu plaukstās, pievilka sev klāt un sāka viņu skūpstīt. Viņi ieslīga viens otra skaujas un nepiecēlās, līdz pienāca laiks doties pusdienās un uz teātri.
Iznākuši no restorāna, viņi gāja garām spoži apgaismotajiem veikaliem, kuros bariem plūda ļaudis, meklēdami svētku dāvanas.— Ko lai es tev Ziemsvētkos dāvinu?—jautāja Maikls. Keja piekļāvās viņam ciešāk.—Pats sevi,—viņa teica.—Kā tu domā, vai es patikšu tavam tēvam?
— Tas nav īstais jautājums,— Maikls maigi atbildēja.— Vai es patikšu taviem vecākiem?
Keja paraustīja plecus.— Tas man nerūp,— viņa sacīja.
Es pat esmu domājis, ka varbūt vajadzētu mainīt uzvārdu,— atzinās Maikls.— Pavisam likumīgi. Bet, ja kas gadītos, tas tikpat daudz neko nelīdzētu. Vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka gribi kļūt par Korleoni?—viņš puspajokam jautāja.
Jā,— Keja nopietni atbildēja. Abi piespiedās viens otram ciešāk. Ziemsvētku nedēļā viņi bija nolēmuši apprecēties— klusi, vienkārši sareģistrēties pilsētas dzimtsarakstu birojā, pieaicinot tikai divus draugus par lieciniekiem. Tomēr Maikls visādā ziņā to gribēja iepriekš pastāstīt tēvam. Viņš apgalvoja, ka tēvs necelšot nekādus iebildumus, kamēr vien viņi rīkošoties atklāti. Keja šaubījās. Viņā atzinās, ka saviem vecākiem varēšot par notikušo paziņot tikai pēc salaulāšanās.— Viņi, protams, domās, ka es esmu stāvoklī,— Keja sacīja. Maikls pasmīnēja un piebilda:— Manējie tāpat.