Viņi noskatījās mūziklu «Karuselis»; tas bija sentimentāls, naivi uzjautrinošs stāsts par kādu plātīgu zagli. Iznākuši no teātra, viņi juta, ka kļuvis auksts. Keja pieglaudās Maiklam un jautāja:— Kad būsim apprecējušies, vai tu arī mani sitīsi un pēc tam nozagsi zvaigzni, ko man dāvināt?
Maikls pasmējās.— Es būšu matemātikas profesors,— viņš teica.— Vai gribi ieiet kaut kur paēst, pirms ejam uz viesnīcu?
Keja papurināja galvu un izteiksmīgi ielūkojās viņam acīs. Tāpat kā katru reizi, Maiklu aizkustināja viņas neslēptā vēlēšanās pēc tuvības. Viņš atbildēja ar smaidu, un turpat uz ielas abi sāka skūpstīties.
Maikls jutās izsalcis un nolēma pasūtīt vakariņas istabā. Viesnīcas vestibilā pie laikrakstu stenda viņš apturēja Keju un teica:— Paņem avīzes, kamēr es dabūšu atslēgu.— Pēc atslēgas vajadzēja brīdi pastāvēt rindā: kaut arī karš bija beidzies, viesnīcai joprojām trūka darbaroku. Saņēmis atslēgu, Maikls nepacietīgi pārlaida skatienu vestibilam, lūkodamies pēc Kejas. Viņa stāvēja pie laikrakstu stenda, turēdama rokā avīzi, un vērās tajā savādi stīvu skatienu. Maikls piegāja viņai klāt. Keja pacēla galvu, un viņš ieraudzīja, ka meitenes acis pilnas asaru.— Maik,— viņa izdvesa,— ai, Maik!
Viņš izņēma avīzi Kejai no rokām un tūlīt ieraudzīja fotoattēlu. Uz ielas ar galvu asins peļķē gulēja viņa tēvs. Uz ietves sēdēja kāds vīrietis un raudāja kā bērns. Tas bija Maikla brālis Fredijs. Maikls juta, ka visu ķermeni pārņem ledains stingums. Viņš nejuta bēdu, nejuta baiļu, vienīgi saltu naidu.
— Ej augšā uz istabu,— viņš teica Kejai. Bet Keja nepakustējās, un viņam vajadzēja saņemt meiteni pie rokas un ievest liftā. Braukdami augšup, abi klusēja. Iegājis istabā, Maikls apsēdās uz gultas un atvēra avīzi. Virsraksti vēstīja: «Uzbrukums Vito Korleonem. Slavenais gangsteru karalis smagi ievainots. Operācija stingrā policijas apsardzībā. Draud asiņains gangsteru karš.»
Maikls sajuta kājās dīvainu nespēku.— Tēvs nav miris,— viņš teica Kejai.— Tiem neliešiem nav izdevies.— Viņš pārlasīja rakstu vēlreiz. Uz tēvu bija šāvuši piecos pēcpusdienā. Tātad tai laikā, kad viņš gulēja Kejas skāvienos, ēda restorānā pusdienas, skatījās izrādi, tēvs bija par mata tiesu no nāves. Maikls sajuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus.
— Vai brauksim tūlīt uz slimnīcu?—jautāja Keja.
Maikls papurināja galvu.— Vispirms jāpiezvana uz mājām. Tie, kuri to izdarīja, nav pie pilna prāta. Uzzinājuši, ka vecais vēl dzīvs, viņi būs galīgā panikā. Kas zina, kāds būs nākamais gājiens.
Abi Longbīčas mājas telefoni izrādījās aizņemti, un pagāja gandrīz divdesmit minūtes, iekams Maikls dabūja savienojumu. Viņš izdzirda Sanija balsi, kas atsaucās:— Jā.
— Tas esmu es, Sanij,— Maikls teica.
Sanija balsī skanēja atvieglojums.— Ak Dievs, mazais, tu nu gan liki mums trūkties! Kur tu biji, velns lai parauj? Es jau aizsūtīju cilvēkus uz to tavu miestiņu, lai uzzina, kas noticis.
— Kā vecais?— jautāja Maikls.— Cik smagi viņam ticis?
Diezgan draņķīgi,— atbildēja Sanijs.— Uz viņu izšāva piecas reizes. Bet viņš ir sīksts vīrs.— Sanija balsī ieskanējās lepnums.— Ārsti saka — izvilkšot. Paklau, mazais, man nav laika daudz runāt, kur tu esi?
Ņujorkā,— atbildēja Maikls.— Vai tad Toms tev neteica, ka mēs piebrauksim?
Sanija balss mazliet pieklusa.— Viņi nogrābuši Tomu. Tāpēc jau es uztraucos par tevi. Toma sieva ir šeit. Viņa nekā nezina, un policija arī ne. Es negribu, lai viņi zinātu. Tie riebekļi, kas to nostrādāja, nav pie pilna prāta. Es gribu, lai tu tūlīt pat brauc šurp un turi mēli aiz zobiem. Skaidrs?
— Skaidrs,— Maikls atbildēja.— Vai tu zini, kas to izdarīja?
Protams,— atteica Sanijs.— Un, tiklīdz parādīsies Luka Brāzi, viņu stundas ir skaitītas. Vēl mēs esam zirgā.
Būšu klāt pēc stundas,— teica Maikls,— ar taksometru.— Viņš nolika klausuli. Avīzes bija pārdošanā jau vairāk nekā trīs stundas. Noteikti ziņots arī pa radio. Likās neiespējami, ka Luka vēl varētu nezināt par notikušo. Maikls iegrima domās. Kur ir Luka Brāzi?
Tieši to pašu jautājumu tobrīd sev uzdeva Heigens. Tieši to pašu Longbīčas namā sev norūpējies vaicāja Sanijs Korleone.
Tajā pēcpusdienā ceturksni pirms pieciem Dons Korleone beidza izskatīt dokumentus, ko viņam bija sagatavojis olīveļļas sabiedrības šefs. Viņš uzvilka žaketi un pabungoja pa pakausi dēlam Fredijam, kurš bija iegrimis pēcpusdienas avīzē.— Pasaki Gato, lai piebrauc mašīnu,— viņš teica.— Pēc pāris minūtēm varēšu doties mājās.
— Būs jāpiebrauc pašam,— Fredijs norūca.— Polijs šorīt nejutās īsti vesels. Atkal saaukstējies.
Dons Korleone uz brīdi kļuva domīgs.— Šajā mēnesī jau trešo reizi. Izskatās, ka vajadzēs atrast šim darbam veselīgāku puisi. Pasaki Tomam.
— Polijs ir lāga zēns,— Freds protestēja.— Ja viņš saka — slims, tad arī ir slims. Man taču nav grūti piebraukt mašīnu.
Viņš izgāja no kantora. Dons Korleone pa logu vēroja, kā dēls šķērso Devīto avēniju, iedams uz mašīnu stāvvietu. Tad viņš piezvanīja uz Heigena kantori, bet neviens neatbildēja. Saērcināts viņš vēlreiz paskatījās pa logu. Viņa mašīna jau atradās iepretī ēkai pie pašas ietves. Fredijs stāvēja, atbalstījies pret mašīnas spārnu, un, rokas sakrustojis, vēroja ļaužu pūli, kuri steidzās iepirkt Ziemsvētku dāvanas. Dons Korleone aizpogāja žaketi. Biroja pārzinis pasniedza viņam mēteli. Dons Korleone norūca «paldies», izgāja no kabineta un devās lejā pa kāpnēm.Ārā jau zilgoja ziemas vakara krēsla. Fredijs nevērīgi balstījās pret masīvā buika spārnu. Ieraudzījis iznākam tēvu, viņš apgāja mašīnai ielas pusē un iesēdās šofera vietā. Dons Korleone jau grasījās iekāpt no ietves puses, tad vilcinādamies pagriezās atpakaļ pret tuvējo augļu leti ietves malā. Tā viņš pēdējā laikā bieži mēdza darīt — viņam ziemā sevišķi patika lielie, vasarīgie augļi, dzeltenie firziķi un apelsīni, kas kārdinoši vizēja zaļajās kastēs. Pārdevējs pielēca kājās gatavībā viņu apkalpot. Dons Korleone pats nepieskaras augļiem, tikai norādīja, kurus vēlas. Pārdevējs iebilda tikai vienu reizi, kad viens no izvēlētajiem augļiem izrādījās apakšā iepuvis. Dons Korleone paņēma papīra turzu kreisajā rokā un pasniedza pārdevējam piecu dolāru banknoti. Kad viņš bija saņēmis atlikumu un atkal pagriezās pret mašīnu, no stūra iznira divi vīri. Dons Korleone tūlīt saprata, kam jānotiek.
Abiem vīriem bija melni mēteļi un melnas platmales, zemu novilktas pār acīm, lai nodrošinātos pret lieciniekiem. Viņi nebija ' gaidījuši Dona Korleones zibenīgo reakciju. Dons nometa augļu turzu un metās uz mašīnu neticamā ātrumā, par spīti savai masīvajai būvei. Skriedams viņš iekliedzās: — Fredo, Fredo!— Tikai tad abi vīri izrāva ieročus un izšāva.
Pirmā lode ķēra Donu mugurā. Asa sāpe caururba ķermeni, taču Dons turpināja skriet uz mašīnu. Nākamās divas lodes trāpīja Donam mīkstumos, un viņš, rokas izpletis, nokrita uz ielas. Abi gangsteri, cenzdamies izlaipot starp izbirušajiem augļiem, lai nepaslīdētu, steidzās Donam klāt, lai padarītu savu darbu līdz galam. Tajā brīdī, ne vēlāk kā sekundes piecas pēc Dona sauciena, no mašīnas izlēca Frederiko Korleone. Vīri steigšus izšāva vēl divas reizes uz gulošo Donu. Viena lode trāpīja rokas mīkstajā daļā, otra ķēra labās kājas ikrus. Lai gan šie ievainojumi bija visnenozīmīgākie, tie pamatīgi asiņoja, un ap Dona augumu pletās arvien lielāka asins peļķe. Šajā brīdī Dons jau bija zaudējis samaņu.
Fredijs bija dzirdējis, ka tēvs sauc viņu bērnu dienu ierastajā vārdā, un tūlīt pēc tam izdzirdis pirmos divus šāvienus. Izlēcis no mašīnas, viņš stāvēja kā paralizēts un pat neizvilka ieroci. Abi uzbrucēji it viegli būtu varējuši viņu nošaut. Taču arī viņi nobijās. Vīri noteikti zināja, ka Fredijs ir apbruņots, turklāt bija pagājis jau pārāk daudz laika. Viņi pazuda aiz stūra, pamezdami Frediju vienu pie tēva asiņojošā ķermeņa. Daudzi garāmgājēji bija iebēguši durvju nišās vai nometušies zemē, citi saspiedušies kopā nelielos pūlīšos.Fredijs joprojām nebija izvilcis ieroci. Sastindzis viņš raudzījās tēvā, kurš gulēja ar seju lejup uz darvotā asfalta tirmšā asiņu peļķē. Frediju pārņēma fizisks šoks. Ļaužu pūlis pamazām atdzīvojās, un kāds no gājējiem, redzēdams, ka Fredijs sāk grīļoties, paveda viņu nostāk un apsēdināja uz ietves malas. Ap Dona Korleones nekustīgo ķermeni sapulcējās ļaužu pūlis, kas pašķīrās tikai tad, kad, skaļi taurēdama, piebrauca pirmā policijas mašīna. Tai cieši pa pēdām sekoja «Daily News» radioficētā mašīna, no kuras vēl pirms apstāšanās izlēca fotogrāfs un pavērsa aparātu pret asiņojošo Donu Korleoni. Dažus mirkļus vēlāk piebrauca ātrā palīdzība. Fotogrāfs pievērsās Fredijam Korleonem, kurš nu jau atklāti raudāja un kura paskarbā, nopuņķojusies seja ar lielo degunu un biezajām lūpām izskatījās neparasti komiska. Pūlim cauri spraucās detektīvi, piebrauca vēl vairākas policijas mašīnas. Viens no detektīviem notupās blakus Fredijam un sāka viņu iztaujāt, taču šoks bija pārāk spēcīgs, lai Fredijs spētu atbildēt. Detektīvs iztaustīja viņa mēteļa iekšpusi un izņēma kabatas portfeli. Noskaidrojis īpašnieka personību, viņš ar svilpienu pieaicināja otru kolēģi. Pēc pāris mirkļiem grupa civilā tērptu policistu atšķīra Frediju no ļaužu pūļa. Pirmais detektīvs sataustīja Fredijam pār plecu pakārtajā makstī šaujamieroci un paņēma to pie sevis. Tad viņi piecēla Frediju kājās un iebīdīja automašīnā bez numura. Tiklīdz tā sāka braukt, pa pēdām tai devās «Daily Nevvs» radioficētā mašīna. Fotogrāfs vēl aizvien klikšķināja aparātu, uzņemdams visu iespējamo sev apkārt.
Nākamās pusstundas laikā pēc uzbrukuma tēvam Sanija Korleones dzīvoklī cits pēc cita atskanēja pieci telefona zvani. Pirmais zvanīja detektīvs Džons Filipss, kurš bija Ģimenes dienestā un līdz ar citiem civilā tērptajiem vīriem bija ieradies notikuma vietā ar pirmo policijas mašīnu. Vispirms viņš Sanijam noprasīja:— Vai tu pazīsti manu balsi?
Jā,— Sanijs atbildēja. Sieva viņu nupat bija pamodinājusi no pēcpusdienas snaudas.
Kāds šāvis uz tavu tēvu ielā pie viņa kantora,— ātri un bez ievada paziņoja Filipss.— Pirms piecpadsmit minūtēm. Viņš ir dzīvs, bet smagi ievainots. Viņu aizveda uz franču slimnīcu. Tavu brāli Frediju nogādāja Čelsijas iecirknī. Kad to puiku atlaidīs, tev derētu izsaukt pie viņa ārstu. Tagad es braucu uz slimnīcu — jāpalīdz izjautāt tavu veco, ja vien viņš spēs parunāt. Es tev ziņošu.
Sanija sieva Sandra, kas sēdēja vīram pretī pie galda, ievēroja, ka Sanija seja pieplūduši asinīm un acis kļuvušas stiklaini blāvas.— Kas noticis?— viņa nočukstēja. Sanijs ar neiecietīgu žestu lika viņai apklust, apcirtās pret sievu ar muguru un pārprasīja:—Tu droši zini, ka viņš ir dzīvs?
Droši,— atteica detektīvs.— Stipri noasiņojis, bet es ceru, ka nebūs tik ļauni, kā izskatās.
Paldies!—teica Sanijs.— Rīt no rīta tieši astoņos esi mājās. Tūkstotis ir tavs.
Sanijs nolika klausuli un piespieda sevi sēdēt mierīgi. Viņš zināja, ka viņa vājākā vieta ir spējais niknums, un šoreiz tas varēja kļūt liktenīgs. Tagad vispirms jādabū rokā Heigens. Bet, pirms Sanijs paguva vēlreiz pacelt klausuli, telefons iezvanījās atkal. Šoreiz tas bija viens no Ģimenes bukmeikeriem, kas strādāja Dona kantora rajonā. Viņš zvanīja, lai pateiktu, ka Dons nupat uz ielas nošauts. Ar dažiem jautājumiem Sanijs noskaidroja, ka ziņotājs nav bijis tuvu klāt pie upura, un atmeta šo informāciju kā nepareizu. Filipsa ziņas noteikti ir precīzākas. Kolīdz Sanijs nolika klausuli, telefons iezvanījās trešo reizi. Runāja «Dailv Nevvs» reportieris. Uzzinājis, kas zvana, Sanijs tūlīt nolika klausuli.
Tad viņš uzgrieza Heigena dzīvokļa numuru.
— Vai Toms jau mājās?— viņš vaicāja Heigena sievai.
— Nē,— atbildēja sieva un paskaidroja, ka vīrs vēl minūtes divdesmit varot aizkavēties, bez uz vakariņām būšot mājās.
— Lai viņš man piezvana,— teica Sanijs.
Viņš mēģināja visu pārdomāt. Mēģināja iztēloties, kā šādā situācijā rīkotos tēvs. Sanijs uzreiz bija sapratis, ka uzbrukumu organizējis Soloco, taču Turks nekad neuzdrīkstētos nogalināt tik augsta ranga vadoni kā Donu, ja viņam nebūtu spēcīgas aizmugures. Sanija domas pārtrauca ceturtais telefona zvans.
Balss vada viņā galā bija ļoti laipna un draudzīga.— Santīno Korleone?
— Jā,— teica Sanijs.
— Toms Heigens ir pie mums,— sacīja nepazīstamā balss.— Apmēram pēc trim stundām mēs viņu atlaidīsim pie jums ar savu priekšlikumu. Nedariet neko uz karstām pēdām, pirms nebūsiet viņu uzklausījuši līdz galam. Tā jūs varat sagādāt vienīgi jaunas nepatikšanas. Kas noticis — noticis, tagad ikvienam jābūt prātīgam. Neļaujiet vaļu savam slavenajam niknumam.— Balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls. Kaut gan Sanijs nebija droši pārliecināts, viņam likās, ka runātājs ir Soloco. Apspiestā, dobjā balsī viņš atbildēja:— Es gaidīšu.
Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Sanijs paskatījās savā pulkstenī ar zelta ietvaru, ievēroja precīzu sarunas laiku un pierakstīja to uz galdauta.
Savilcis pieri, viņš apsēdās pie virtuves galda.
— Kas noticis, Sanij?— jautāja sieva.
— Šāvuši uz veco,— Sanijs savaldīgi atbildēja. Redzēdams šausmas sievas sejā, viņš skarbi piemetināja:— Neuztraucies, viņš nav miris. Un vairāk nekas nenotiks.— Par Heigenu Sanijs sievai neko neteica. Un tad telefons iezvanījās piekto reizi.
Runātājs bija Klemenca. Resnīša balss skanēja grūdieniem, kā aizelsusies.— Vai tu zini par tēvu?— viņš jautāja.
— Jā,— teica Sanijs.— Bet viņš nav miris.— Vada otrā galā iestājās klusums, un pēc laba brīža atkal atskanēja Klemencas satrauktā balss:—Paldies Dievam, paldies Dievam!— Tad viņš noraizējies pārvaicāja:—Tu droši zini? Man teica, ka esot gulējis uz ielas beigts.